Vides zinību un izglītības ilgtspējīgai attīstībai vārdnīca

Dokuments, kas izklāsta vēlamo mērķi, bet līdz noteiktai robežai atstāj zināmas izvēles iespējas tā sasniegšanai atsevišķās kompānijās, valstīs vai to asociācijās.

Funkcionāla sistēma, kurā ietilpst noteiktā teritorijā sastopamās populācijas un to eksistences vide.

Ir mācīšanās caur darbību, ka ir bieži kontrastā didaktiskai mācīšanai. Eksperimentālās mācīšanās piemērs ir zooloģiskā dārza apmeklējums un mācīšanās novērojot, pretēji lasīšanai grāmatā par dzīvniekiem. Zināšanas tiek iegūtas caur savu pieredzi izpētes un atklāšanas rezultātā, nevis caur lasīšanu vai klausīšanos par citu pieredzi. Eksperimentālās mācīšanās procesā skolotājs ieņem pasīvu lomu, jo galvenais uzsvars ir uz tiešu individuālu pieredzi. Amerikāņu izglītības teorētiķis Deivids Kolbs uzver, ka lai iegūtu ģeniālas zināšanas no darbības, ir jāizpildās vairāk būtiskiem nosacījumiem – skolniekam ir jāgrib aktīvi iesaistīties darbībā, jāspēj izvērtēt iegūtā pieredze, skolniekam ir jāpiemīt un jāspēj izmantot analizēšanas spējām, lai konceptualizētu pieredzi, kā arī skolniekam ir jāpiemīt lēmumu pieņemšanas un problēmu risināšanas prasmēm, lai radītu jaunas idejas no jauniegūtās pieredzes.

Vielas, kas spēj ietekmēt endokrīnās regulācijas procesus, radot organismā nevēlamas sekas.

Organiskas vielas veidošanās process, kurā gaismas enerģija tiek pārvērsta ķīmiskajā enerģijā.

(No sengrieķu holos – „viss”), uzskats, ka daļa ir pakārtota veselajam un parādību nevar izzināt, analizējot tās sastāvdaļas. Secinājumus par parādībām var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem;

Ķīmiska viela, bioloģisks vai fizikāls faktors, kas izsauc izmaiņas šūnā, kas ir nepieciešamas un specifiskas audzēja attīstībai.