Starpkultūru izglītības un komunikācijas aktualitātes pedagoģijā

!!! Uzdevums

Tāpat kā visā pasaulē, arī Eiropā politiskās un ekonomiskās attiecības ir nepārtrauktā attīstībā, turklāt pieaug cilvēku mobilitāte. Tas rada nepieciešamību pēc starpkultūru komunikācijas, un ir vajadzīgi multilingvāli cilvēki, kuri spēj strādāt šādā vidē. Dažādība tās atšķirīgajās izpausmēs vairs nav ignorējama. Ikvienam sabiedrības pārstāvim arvien biežāk jāsastopas ar kultūru atšķirībām dažādās dzīves sfērās. Kā liecina daudzu pētījumu rezultāti, piemēram, K. Kušnera (Cushner 1998), P. Figueroa (Figueroa 1998), V. Niekes (Nieke 2000) darbi, vairākums valstu visā pasaulē strauji kļūst par multikulturālām valstīm. Tomēr tas, ka valsts ir multikulturāla, vēl nenorāda uz starpkultūru dialoga pastāvēšanu.
Jēdzienā starpkultūru ietilpst gan došana, gan ņemšana: citādo indivīdu pieņemšana un izpratne; spēja pielāgoties un efektīvi sadarboties ar šiem cilvēkiem. Tieši starpkultūru dimensija, kas nav iedomājama bez kopīgas darbības un savstarpējas izpratnes, veicina uz empātiju balstītu sadarbību un toleranci. Multikulturālā sabiedrībā mūsdienās vēl neiztikt bez spriedzes un konfliktiem. Taču tie jārisina atklātā, konstruktīvā dialogā. Jaunas kultūrinformācijas ieguve var bagātināt katra dzimto kultūru, tā palīdz vērīgāk saskatīt un novērst tās trūkumus un deficītus. (Rivinius 1994, 27)
Multikulturālisms kā interaktīvas saskarsmes veids vieno atšķirīgas kultūru grupas. Nevis dominēšana vai pakļaušana, bet gan līdztiesīgu partneru (līdztiesīgu likuma izpratnē un likuma priekšā) savstarpējās attiecības nojauc robežas un paver integrācijas iespējas. Un otrādi – stingri noteiktas robežas un norobežošanās starp kultūras kopienām izraisa asimilācijas tendenci, pašcieņas un minoritāšu kultūras vērtību zudumu (Federowicz 1997, 82; Morris 1995; Gibson 1984).
Jo vairāk majoritātes cenšas norobežoties no mazākuma, jo skaidrāk izpaužas etnocentrisms un rasisms. Norobežošanās mēģinājumiem var būt vairāki iemesli – psihiski, sociāli un politiski ekonomiski. Kā piemēru var minēt etnocentrismu, kad sava kultūra tiek uztverta kā kaut kas sen pārbaudīts, pareizs un statisks, kas draud aiziet bojā, saskaroties ar citām kultūrām.
Svarīgi saprast, ka multikulturāla sabiedrība nav daudzu būtiski atšķirīgu kultūras identitāšu un pieredzes summa, bet iespēja cilvēkiem ar dažādām kultūras identitātēm un atšķirīgu dzīves pieredzi uzturēt savstarpējas attiecības, saglabāt atšķirīgumu un vienlaikus iesaistīties labvēlīgā saziņā un saskarsmē. Mūsdienās tolerance tiek uzskatīta nevis par liberālu attieksmi, bet gan par produktīvu, ar ieinteresētu attieksmi saistītu dzīves procesu.
Filozofs un sociologs J. Hābermāss (1981) norāda, ka komunikācija, pat tad, ja tā nav saistīta ar dažādu kultūras kontekstu, pamatojas uz kopīgu diskusiju, uz kopīgi radītu saskaņu. Politiķis D. Kons-Bendits (Cohn-Bendit 1992) uzskata, ka multikulturāls dzīvesveids ir pa spēkam tikai stipriem indivīdiem („Ich–starken” – sevī stiprs). Līdzīgas atziņas ir arī R. Pihtam (Picht 1991, 177), kurš norāda, ka kultūra tiek saglabāta, attīstīta un pārveidota saskarsmē ar citu kultūru cilvēkiem, no kuriem ikviens pēc savas izvēles var aizgūt jaunus elementus.
Lai gan starpkultūru komunikācija nav jauna parādība, zinātnieki par to īpaši aktīvi interesējas tikai pēdējos divdesmit gadus. Tiesa, tā pārsvarā pētīta uzņēmējdarbības kontekstā. Starpkultūru komunikācijas nozare ir starpdisciplināra, līdz ar to tiek izmantotas dažādu nozaru teorētiskās perspektīvas, it īpaši etnoloģijas, antropoloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas, valodniecības, vadībzinības, politoloģijas, reklāmas, sabiedrisko attiecību, socioloģijas u. c. Starpkultūru komunikācijas izpratne mūsdienās lielā mērā atkarīga no termina kultūra skaidrojuma. Varētu pat teikt, ka kultūras jēdziens ir svarīgākais, jo kultūras atšķirību novērošana un to interpretācija kā potenciāli draudi savstarpējiem kontaktiem ir starpkultūru komunikācijas kodols.
Ikviena cilvēka pasaules uzskats veidojas atkarībā no viņa etniskās, kultūras, reliģiskās un reģionālās piederības, sociālekonomiskās izcelsmes, dzimuma, valodas (-ām), kurā (-ās) viņš runā, emocionālā izteiksmes veida, noteiktās lomas un izturēšanās saskarsmē ar citiem, sevis un pasaules uztveres, morāles normām un vērtībām, iegūtās pieredzes, domāšanas tradīcijām, dzīvesveida utt. Kultūra ir universāla, taču ļoti tipiska sabiedrības, nācijas, organizācijas vai grupas orientieru sistēma. Tā tiek veidota no specifiskiem simboliem un attiecīgajā sabiedrībā, grupā utt. nodota no paaudzes paaudzē. Šī sistēma ietekmē visu attiecīgās sabiedrības locekļu uztveri, domāšanu, vērtību sistēmu, rīcību un līdz ar to nosaka cilvēka piederību pie sabiedrības.
Definējot terminu kultūra, S. Muši (S. Mushi 2004, 181–182) nošķir četrus kultūras izpausmes līmeņus, kas attēloti 4. attēlā.

4.attēls. Kultūras izpausmes līmeņi

Jāsecina, ka katrā visaptverošā kultūras definīcijā jāietver visi četri līmeņi (slāņi).
S. Muši (2004) uzsver, ka mijiedarbība starp nepieciešamību izdzīvot, ģeogrāfisko atrašanās vietu, vēsturisko un sociālo realitāti nosaka dažādus identificējamu cilvēku grupu intelektuālās jaunrades tipus un līmeņus.
Diviem cilvēkiem, kuri piedzimuši un uzauguši vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā, bet pieder pie dažādām paaudzēm, ir citas vērtības, uzskati un zināšanas, un tas atspoguļojas viņu uzvedībā un prasmēs. Šo atšķirību nosaka dažādās jaunrades spējas, kas nepieciešamas ne tikai izdzīvošanai, bet arī tādu dzīves mērķu sasniegšanai, kuri šajā kontekstā atklājas kā pamatvērtības un uzskati (S. Mushi 2004, 182), kas veidojas no dažādajiem intelektuālās jaunrades veidiem un līmeņiem, kurus veido vēsturiskā, fiziskā, ģeogrāfiskā un sociālā konteksta realitāte un prasības (sk. 4.attēlu).
Analizējot vairāku mūsdienu zinātnieku (G. Maletzke 1996; S. Mushi 2004, A. Wierlacher, C. Albrecht 1997) viedokļus, var apgalvot, ka dažādām paaudzēm ir atšķirīga pieredze pat līdzīgos apstākļos. Tādējādi cilvēku grupām, kurām ir vienādi ģeogrāfiskie apstākļi, bet kuras pieder pie dažādām paaudzēm, ne vienmēr būs viena un tā pati kultūra (šiem cilvēkiem nav obligāti nepieciešama viena un tā pati intelektuālā jaunrade).
Psihologs M. R. Singers (M. R. Singer 1987, 2) uzskata, ka katrs indivīds būtu jāuzskata par unikālu kultūras daļu – „katrs cilvēks šajā pasaulē ir unikālas grupu kolekcijas loceklis. Nav tādu divu cilvēku, kuri būtu tikai un vienīgi no vienas un tās pašas grupas vai tieši vienas un tās pašas kategorijas.” Tas nozīmē, ka savstarpējā komunikācija vienmēr kaut kādā ziņā ir arī starpkultūru saskarsme.
Psihologs E. Boešs (Lonner, Hayes 2007) uzskata, ka kultūra dod iespēju katram sabiedrības loceklim dzīvot apkārtējā vidē tikai pašam raksturīgā veidā. Kultūra piedāvā rīcības iespējas un stimulus, tajā pašā laikā nosakot rīcības nosacījumus un robežas. Neņemot vērā šīs variācijas, vienas kultūras locekļu izturēšanos determinē kopīgie kultūras standarti, kas ievērojami atšķiras no citu kultūru cilvēku orientieru standartiem. Atvērtajās sabiedrībās atšķirībā no slēgtajām pastāv ievērojami lielāka variāciju dažādība un tolerance pret novirzēm no kultūras standarta (Gurpreet 2005). Šajā M. Gurpretas piedāvātajā kultūras būtības raksturojumā galvenais ir tas, ka tā tiek uztverta kā orientieru sistēma. Cilvēki ar divām (vai mazāk) atšķirīgām orientieru sistēmām nonāk saskarsmē cits ar citu. Ja viņu rīcība ir virzīta uz tuvināšanos, viņi centīsies atrast kopīgo un pārvarēt atšķirīgo. Turpretī, ja interakcijas partneriem svarīgāka ir abpusēja norobežošanās un sava pārākuma izjūta, viņi uzsver atšķirības un ignorē kopīgo vai arī interpretē to kā atšķirīgo. Jebkura kultūra ir nemanāma līdz brīdim, kad tā saskaras ar citām, kad parādās atšķirības. Vismazāk problēmu rada skaidri saskatāmas atšķirības – mēs tās pamanām un spējam pielāgoties. Bīstamas ir tās, kuras nav ārēji redzamas (Mouls 2003, 22).
Ikviena kultūra ir veidojusies savdabīgi, un tai piemīt noteiktas struktūrpazīmes: nacionālās iezīmes; uztvere; valoda; domāšana; reliģija; neverbālā komunikācija; izturēšanās – paražas, tikumi, normas, lomas; vērtību skala; sociālie grupējumi un attiecības. (G. Maletzke 1996, 42; R. Hof 2003; D. Bachmann-Medick 2003; J. P. Boggs 2004; J. Clarke, S. Hall, T. Jefferson, B. Roberts 2002)
Tātad termins kultūra vispārinot apzīmē to, kā cilvēki veido savu dzīvi, ņemot vērā arī viņu darbības un domāšanas „produktus”. Kultūra netiek reproducēta ar gēnu mehānismu (sk. 5.attēlu).
Jebkuras kultūras pārstāvim ir sava individuālā identitāte, kas viņu atšķir no citiem vai nu konkrētā grupā, vai arī ārpus tās. Katram no mums ir savs potenciāls, kas ir daļēji iedzimts un daļēji iemācīts. Tajā pašā laikā mums visiem ir kopīga cilvēka daba, kolektīvā fiziskā un psiholoģiskā kapacitāte.
Kultūra tiek apgūta savdabīgā sociālā kultūrvidē un tiek uzskatīta par audzināšanas rezultātu.

5. attēls. Cilvēka mentālā programma (G. Hofstede 1991, 16)

Kultūra ir virzīta uz diferencētām tālāknodošanas formām, uz audzināšanu un izglītību, kas sevī atspoguļo arī kritikas un apgaismības procesus. I. Kants (1930) atzīst, ka spēja apgūt kultūru ir audzināšanas nepieciešamība, izglītošanas spēja un izglītošanas nepieciešamība.
Pamatojoties uz dažādu valstu zinātnieku atziņām par kultūru, redzam, ka cilvēku veido kultūra, kurā viņš uzaug. Socializācijas gaitā viņš iegūst savai kultūrai atbilstošu pārliecību un izturēšanos. Līdz ar to cilvēks attīsta arī (lielākoties vienlaikus ar dzimto valodu) specifisku, no kultūras atkarīgu pasaules uztveri. Turklāt jāņem vērā, ka vienas kultūras ietvaros pastāv vairākas subkultūras, kurās vērtību un normu sistēmas, kā arī specifiskie izturēšanās veidi var stipri atšķirties. Taču tās iekļaujas kopējā „lielajā” kultūrā. (J. Clarke, S. Hall, T. Jefferson, B. Roberts 2002; G. Maletzke 1996, 17; В. С. Кукушкин, Л. Д. Столяренко 2000, 98; A. Wierlacher, C. Albrecht 1997)
Mūsdienās subkultūras terminu lieto, runājot ne tikai par etniski definētām, bet arī cita veida apakšgrupām (Vidzeme, Zemgale, Latgale un Kurzeme; profesionālās grupas).

!!! Uzdevumi: Kultūras jēdziena izpratne

Viens no strapkultūtūru izglītības atslēgas vārdiem ir kultūra. Metaforiski kultūru var atainot kā aisbergu ar tās redzamo un viegli pamanāmo slāni, kā arī dziļāko slāni, kuru izzināt var tikai novērojot konkrētās kultūras pazīmes ilgākā laika posmā. Identificējiet kultūras ārējo un dziļāko slāni!

(Adaptēts no Fennes, H., Hapgood, K. (1997). Intercultural Learning in the classroom: Crossing Borders. Cassell: Council of Europe Series).

Minētos raksturlielumus izvērtējiet un sadaliet divās grupās, norādot katrā bultā atbilstošo numuru (1.darba lapa ) :

1.darba lapa

VAI JŪS ESAT KOMUNIKABLS? (S.Omarova, 2002)

Uz piedāvātajiem 16 jautājumiem atbildiet ar "jā", "reizēm", "nē", vadoties pēc tā, kā jūs parasti rīkojaties, kā ar jums parasti notiek.

Un tagad novērtējiet ballēs savas atbildes: par katru atbildi "jā" — 2 balles, "reizēm" — 1 balle, "nē" — 0. Saskaitiet kopējo ballu summu.
Ja situāciju skaits, kuras jūs neapmierina un kaitina, ir 18—25, jūs esat slikts sarunu biedrs. Jums jāstrādā ar sevi un jāmācās klausīties.
10—17 situācijas. Jums piemīt daži trūkumi. Jūs kritiski izturaties pret sarunu biedra izteikumiem, jums vēl trūkst dažu laba klausītāja īpašību. Nesteidzieties ar secinājumiem. Nekoncentrejiet uzmanību uz sarunu biedra manieri izteikties. Neizliecieties, esiet patiess sarunā. Meklējiet teiktā slēpto jēgu, nemonopolizējiet sarunu, ļaujiet izteikties partnerim.
3—9 situācijas. Jūs kopumā esat labs sarunu biedrs un protat klausīties, bet reizēm jūs neveltāt partnerim visu savu uzmanību. Atkārtojiet pieklājīgā veidā viņa izteikumus, ļaujiet partnerim atklāt savas domas pilnība, izteikties līdz galam. Piemērojiet savu domāšanas tempu sarunas biedra runas tempam. Un tad jūs varat būt pārliecināts, ka sarunāties ar jums būs vēl patīkamāk.
0—2 situācijas. Jūs esat lielisks sarunu biedrs. Jūs protat klausīties. Jūsu kontaktēšanās stils var būt piemērs, etalons citiem cilvēkiem.

Balstoties uz savu pieredzi, uzrakstiet savus ieteikumus, kā efektīvi klausīties!
Termins komunikācija 20. gs. sākumā tiek izmantots, lai apzīmētu cilvēku, grupu, tautu, valstu savstarpējo mijiedarbību, ar kuras palīdzību notiek informācijas, attieksmju, vērtību, nozīmju pārraide, kam ir noteicoša loma sociālajos procesos. Vārds komunikācija cēlies no latīņu valodas vārdiem communicatio, kas tulkojumā nozīmē – saziņa, sakari, pārraide, un communicare – dalīties domās, aprunāties, pārrunāt (22 ,294). Zinātniskajā literatūrā šo terminu attiecina uz ziņojumu un nozīmju apmaiņas procesu ar mērķi pārraidīt informāciju (informācijas apmaiņa), lai nodibinātu un nostiprinātu attiecības (saprašanās) starp vienu vai vairākiem indivīdiem (Auernheimer 2003). Par starpkultūru komunikāciju tā uzskatāma tikai tad, ja ar to tiek saprasta dažādu kultūru pārstāvju komunikācija. Tā kā komunikācija ir sociālās interakcijas svarīgākā forma, tad, satiekoties vairākām kultūrām, starpkultūru komunikācijai ir galvenā nozīme.
Starpkultūru komunikācijas pētniecībai pasaulē ir pievērsušies daudzi zinātnieki, īpaši būtu jāizceļ Edvards T. Holls (Edward T. Hall), Gerts Hofstede (Geert Hofstede), Harijs C. Triandis (Harry C. Triandis), Fonss Trompenārs (Fons Trompenaars), Klifords Gērcs (Clifford Geertz) un Šaloms Švarcs (Shalom Schwartz), kuru pētījumi starpkultūru komunikācijas jomā ir uzskatāmi par lielu ieguldījumu psiholoģijas, pedagoģijas, etnoloģijas, ekonomikas, uzņēmējdarbības, starptautisko attiecību u.c. attīstībā. Tomēr starpkultūru komunikācijas pētījumu priekšmets vēl aizvien nav precīzi definēts. Bieži vien tas, kas tiek ietverts tieši jēdzienā starpkultūru komunikācija, ir pretrunīgs. Dažreiz pētījumu sfēra tiek skatīta ļoti plaši, citreiz tā raksturota ļoti šauri. Pētnieki tiecas izprast, kā cilvēki no dažādām valstīm un kultūrām izturas, sazinās un uztver apkārtējo pasauli. Pēdējos gados publicētajos zinātniskajos darbos par starpkultūru komunikācijas pētījumu priekšmetu tiek uzsktīti arī plašsaziņas līdzekļi starptautiskā kontekstā, starpvalstu attiecības, starpkultūru izglītība, valodas kontakti, interpersonāli kultūras kontakti. Starpkultūru komunikācija ir simbolisks, transakcionāls un informatīvs process, kurā atšķirības starp iesaistītajiem dažreiz ir tik lielas, ka var rasties pārpratumi un atšķirīgas gaidas. V. Gudikunsts (Gudykunst 2003) norāda, ka starpkultūru komunikācijai ir raksturīga augstāka neskaidrības pakāpe, cilvēki mazāk uzticas cits citam, mēģina iegūt vairāk informācijas, uzdodot jautājumus, kā arī tiek novērota paaugstināta neverbālā ekspresija.
Parasti, runājot par starpkultūru komunikāciju, tiek minēta verbālā un neverbālā starpkultūru komunikācija. (Zinātniskajā pētniecībā īpaši tiek izdalītas verbālā, paraverbālā, neverbālā un ekstraverbālā komunikācija (Boltens 2007)). Viens no svarīgākajiem kultūras elementiem un kultūras izteikšanas, saglabāšanas un tālāknodošanas līdzekļiem ir valoda. Valoda nav tikai saziņas līdzeklis, tā sniedz ieskatu cilvēku domāšanas veidā, attieksmē pret dzīvi, uzvedībā. Lielākā daļa kultūras priekšstatu tiek izplatīti ar valodas starpniecību. Daudzās kultūrās verbālās izteiksmes formu nosaka dzimums, vecums, nodarbošanās, pazīšanās pakāpe, diennakts stunda, atrašanās vieta u.tml. Valoda nav tikai vārdi, ko runājam. Tā ir arī ķermeņa valoda, apģērbs, manieres, attieksme un uzvedības normas. Dž. Mouls (2003) norāda, ka saziņa tikai 20% gadījumu ir verbāla, pārējos procentus veido intonācija, ķermeņa valoda un citas izpausmes. Ķermeņa valoda ir arī nevilšas pozas, kas izsaka mūsu attieksmi pret citiem cilvēkiem.
Tā kā starpkultūru komunikācijā pastāv valodas barjeras un uztveres atšķirības, īpaši nozīmīga ir neverbālā komunikācija. Tā ietver kinestētiku (ķermeņa kustības), sejas izteiksmi (pārsteigums, bailes, dusmas, riebums, prieks, skumjas), žestus, okuleziku (acu kontakts), haptiku (pieskārieni), proksēmiku (telpiskuma izpratne), paravalodu (balss intonācijas, pauzes), hronēmiku (laika uztvere), olfaktiku (komunikācija, izmantojot ožu). Neverbālā komunikācija veic daudzas funkcijas: aizvieto vārdus, pārraida delikātas ziņas, rada iespaidu, precizē, paskaidro savstarpējās attiecības, regulē mijiedarbību, kā arī pastiprina, pavājina vai dublē verbālo vēstījumu.
Pasaulē, izņemot pamatemociju izpausmes, nav citas visiem kopējas, līdzīgas neverbālās valodas. Kultūra ietekmē arī to, vai cilvēks izrādīs vai apspiedīs pamatemocijas, kādos gadījumos un kādā intensitātē tas notiks. Cilvēku izturēšanās veidā atklājas konkrētās kultūras vērtību interpretācija. Tieši šīs vērtību atšķirības, kas ikdienā bieži vien gandrīz nav saskatāmas, ir starpkultūru komunikācijas pētniecības centrā. Šīs vērtības ir vienādotas, tās iemācās kopš mazotnes, un tās ir relatīvi konstantas kādas kultūras grupas ietvaros. Mēs spriežam par pasauli un citām personām, atsaucoties uz šīm vērtībām, un interpretējam citu cilvēku izturēšanos kā tajā esošo vērtību atklāsmi.
Pat vienai kultūrai piederošo cilvēku saskarsme ne vienmēr ir vienkārša, bet dažādām kultūrām piederošu personu saskarsme ir daudz sarežģītāka. Tāpēc jāņem vērā ne tikai individuālās, bet arī kultūrspecifiskās īpatnības. Plašāk sastopamā barjera starpkultūru komunikācijā ir nespēja runāt un rakstīt vienā valodā, taču arī kopīgas valodas lietošana negarantē pilnīgu sapratni starp dažādu kultūru cilvēkiem, jo atšķiras viņu domāšanas veids un vērtību sistēma.

6.attēls. Faktori, kas ietekmē starpkultūru komunikāciju (Auernheimers 2003)

Bieži vien cilvēki gan apzināti, gan neapzināti mēdz izskaidrot citu cilvēku rīcību, uzskatus, vērtības, reliģiju un paražas, par pamatu ņemot savas kultūras paraugus. Pārējie cilvēki (kaut gan viņi pārstāv citu kultūru) tiek vērtēti no šī skatpunkta. Daļa cilvēku vispār nespēj uztvert un apzināties kultūratšķirības, viņi ir relatīvi izolēti no svešās kultūras un viņu galvenā izpausme ir svešā noliegums. Citi savukārt ieņem aizsardzības pozīciju – viņi spēj uztvert šīs atšķirības, bet piedēvē tām negatīvu nozīmi. Dziļi iesakņojušies ir pieņēmumi par līdzīgumu (minimizācijas efekts), piemēram, tiek uzskatīts, ka paradumi un normas ir atšķirīgas, tomēr tiek pieņemts, ka visos pasaules cilvēkos ir pietiekami daudz līdzīgā (vajadzības utt.). Tādējādi, protams, mazinās diskomforts, sastopoties ar atšķirīgo. Pārliecība par līdzīgumu ir stiprāka nekā pārliecība par atšķirīgumu. Ir būtiski pārvērtēt šos pieņēmumus par līdzīgumu; to ietekmē pasaulē parādās tendences, kas nebūt nesekmē starpkultūru komunikāciju. Orientēšanās uz zināmo padara mūs aklus pret nezināmo. Lai arī starpkultūru kontaktu iespējas palielinās, tas neveicina izpratni un draudzīgumu starp dažādām kultūrām. Komunikācijas traucējumus rada arī atšķirīgas gaidas, kuras izriet no atšķirīga dzīves pieredzes konteksta (ar to saistītajiem priekšstatiem), stereotipiem, aizspriedumiem, kā arī no iepriekšējās pieredzes, kas gūta saistībā ar komunikācijas partneri (viņa kultūru utt.). Atšķirīgas gaidas, vērtības, normas rada saziņas problēmas. Starpkultūru kontaktiem ļoti bieži ir raksturīga varas asimetrija, kas atšķirīgu kodu un savstarpēju aizspriedumu un stereotipu dēļ tiek tikai pastiprināta. Daudzām starpkultūru attiecībām raksturīgo varas asimetriju var radīt tiesiskā un sociālā statusa nevienlīdzība vai labklājības līmeņa atšķirības, piemēram, attiecības starp majoritātēm un minoritātēm.
Ja starpkultūru komunikācija ir ilgstoša, tās norisi nosaka dažādi faktori (skat.6.attēls); viens no plašāk sastopamiem ir aizspriedumi, kas implicē negatīvu vai noraidošu attieksmi pret svešo un bieži vien ir cieši saistīti ar naidīgumu un agresivitāti (diskrimināciju) (Auernheimer 2003; Dirba 2006). Svešajai kultūrai tiek piedēvētas noteiktas iezīmes un pamatstruktūras, turklāt tiek veidoti stereotipi, lai aprakstītu svešo. Stereotipi savā sastingušajā, nemainīgajā formā var novest pie aizspriedumu veidošanās, kurus savukārt nosaka kļūdains, grūti koriģējams tēls. Stereotipizācija (bieži vien tās pamatā ir plašsaziņas līdzekļu veidotie stereotipi) ir viena no izplatītākajām starpkultūru komunikācijas kļūdām. Tā palīdz pieņemt nezināmo, nodrošinot pasaules paredzamību. Nenoliedzami, stereotipus ir grūti mazināt, jo tos diktē pati kultūra.
Protams, veiksmīga komunikācija starp dažādu kultūru pārstāvjiem ir atkarīga ne tikai no šīs kultūras akceptēšanas un objektivitātes, bet arī no pacietības un humora izjūtas. Turpmākajā procesā liela nozīme ir situatīvajam kontekstam, tajā tiek implicēta laika un sociālā dimensija, kas sniedzas pāri tiešajai konkrētajai situācijai. Piemēram, sava nozīme ir kultūras īpatnībām, sociālajiem rādītājiem, sabiedriskajam stāvoklim, autoritātei un notikumiem, kuri kādreiz ir risinājušies starp komunikācijas partneriem. Lai starpkultūru komunikācija noritētu veiksmīgi, cilvēkiem nepieciešams apgūt ne tikai valodas (lai arī valodu prasme ir viena no svarīgākajām sekmīgas saziņas un savstarpējas cieņas veicināšanā), bet arī pilnveidot izpratni par dažādu kultūru atšķirīgo neverbālo komunikāciju. Pedagogiem būtu jāpievērš vērība tam, ka nav iespējams izskaidrot visas skolēnu uzvedības izpausmes tikai ikdienas kultūras kontekstā. Skolēnu kultūras īpatnības ietekmē viņu izturēšanos, t.i., uzvedību, attieksmes. Tas bieži vien rada konfliktus, kuru pamatā ir atribūcijas kļūdas (secinājumi par cilvēka uzvedības cēloņiem un viņa sociālajām attieksmēm, iekšējo vai ārējo rīcības cēloņu piedēvēšana viņu uzvedībai) (Reņģe 2002, 37).
Ir svarīgi pareizi izprast izturēšanos un/vai reakciju, kā arī pašam uz to reaģēt, t.i., nevis noraidīt, bet izzināt svešo. Šī pieredze ar jauno, svešo veido situāciju, kura jāizpēta. Maldīgi domāt, ka saprašanās notiks tāpat vien, ka pietiek ar pieredzi, kura gūta tikai valodas un kultūras kopsakarību ietekmē; ir nepieciešama atbildīga rīcība, kas parasti sekmē saprašanos. Lai gan pilnīgu starpkultūru komunikācijas kompetenci var iegūt, tikai ilgstoši atrodoties ciešā kontaktā ar atšķirīgo un svešo, apgūstot valodu, ceļojot un iegremdējoties kultūrā, zinātnieki (Beniers 2006; Federowicz 1997; Bolten 2007) uzskata, ka veiksmīgu starpkultūru komunikāciju iespējams nodrošināt, ja cilvēki akceptē, respektē un integrē citādo, apzinās, kādas vērtības un pieņēmumi ietekmē viņu uzvedību, saskarsmē ar citu kultūru pārstāvjiem pārdomāti izvēlas vārdus, kuri pēc iespējas precīzāk izsaka to, ko runātājs vēlas pateikt, izvairoties no specifiskiem sarunvalodas un kādam konkrētam apgabalam raksturīgiem izteicieniem. Liela nozīme ir arī empātijas spējai, zināšanām par savai un citu kultūrai raksturīgajiem komunikācijas elementiem, to nozīmi prasmei uzklausīt netiesājot, atkārtot saprasto, sniegt ieteikumus un apliecināt savstarpēju izpratni, mākai uzmundrināt, izteikt apstiprinājumu, atzinību, respektēt komunikācijas atšķirīgās formalitātes un stilus, pamanīt visas ķermeņa valodas izmaiņas, uzmanīgi uzklausīt, lai izprastu teikto, spējai skaidri formulēt jautājumus, iejūtīgi paust savu viedokli, apzināties savas kultūras atšķirības un izprast savas izturēšanās cēloņus, atzīt un saprast, ka dažreiz starpkultūru atšķirības ir nepatīkamas un nogurdinošas. Jā, būt pacietīgiem! Ar pacietību var gūt respektu un pilnveidot starpkultūru komunikācijas izpratni. Svarīga ir svešās kultūras elementu (vēstures, politiskās struktūras, valodas u.tml.) izpēte, bezaizspriedumainas attieksmes izkopšana. Sapratne, labvēlīga attieksme un pievēršanās starpkultūru komunikācijas atšķirībām ļauj pārvarēt kultūras barjeras, tādējādi nodrošinot labāku komunikāciju, savstarpēju uzticēšanos un attīstot radošu domāšanu.
Starpkultūru komunikācijas veicināšanā liela nozīme ir tieši izglītībai. Jēdzienā starpkultūru izglītība kā implicīta norma ir ietverta prasība, ka, satiekoties dažādām kultūrām, ir jābūt ne tikai kultūras šokam vienā un atstumšanas reakcijai otrā pusē. Starpkultūru izglītībā tiek uzskatīts, ka socializētas bailes no svešā nav neizbēgamas Ir jāmācās no vēsturiskās pieredzes – kultūras attīstība ir notikusi uz kultūru satikšanās, pat uz kultūru sajaukšanās pamata; šī atziņa, kā uzsver zinātnieks un pedagogs D. Larhers (Larcher 1991, 75), attiecināma arī uz pārmaiņām valodā. Prievārds starp terminā starpkultūru mācīšanās iezīmē dabisko baiļu un vēsturiski izveidojušos barjeru, kā arī kultūrpieredzes apmaiņu un savstarpēju reakciju - mūžseno, arī dzīvnieku pasaulē vērojamo reakciju uz svešo un svešajiem - pārvarēšanu. Starpkultūru izglītība – tā ir gatavība veicināt tikšanos ar citām kultūrām - lai labāk apzinātos savu kultūru, lai pārvarētu etnocentrismu, lai, dzīvojot kopā ar citu kultūru cilvēkiem, iepazītu jaunu, uz nākotni vērstu kultūru daudzveidību, arī daudzvalodību.
Analizējot vairāku valstu zinātnieku starpkultūru komunikācijas izpratni, var secināt, ka starpkultūru komunikācijas teorijas pamatā ir visu sabiedrībā pārstāvēto kultūru respektēšana un atzīšana. No katra atsevišķa indivīda ir atkarīga vēlme tuvināties ideālai sapratnei starp dažādu kultūru pārstāvjiem; cilvēkam uz savu vidi ir jāpaskatās ar citām acīm. Lai to saprastu, nepieciešama vēlēšanās veidot dialogu ar svešo, gatavība tam un spēja pieņemt atšķirīgo.

Uzrakstiet svarīgākos noteikumus, kurus jūs ievērojat, uzsākot sarunu ar:

Padomājiet, kā šie jūsu izvirzītie noteikumi ietekmē jūsu izturēšanos?

Izlasiet dialogu un atbildiet uz jautājumiem:

A: Tu vakar man pagāji garām tā, it kā nemaz mani nepazītu!
B: Nezinu, es Tevi vispār neredzēju.
A: Ak, pēkšņi nepazini! Kad Tev kaut ko no manis vajadzēja, vienmēr pazini.
B: Bet es taču Tev saku, nu, neredzēju... nepamanīju un viss.
A: Kur tad Tu gāji?
B: Tevi tas dikti interesē?

!!! Uzdevums: Starpkultūru komunikācijas neverbālie komponenti

1.uzdevums. Atrodiet katram jēdzienam atbilstošu skaidrojumu!

Starpkultūru komunikācijas neverbālie komponenti — lietas, parādības, procesi, kuru zīmju/simboliskās sistēmas klasifikācija var būt sekojoša:

Apakšnodaļā skolotājiem piedāvāta iespēja iepazīties ar kultūras jēdziena atšķirīgo izpratne dažādu valstu autoru teorijās. Piedāvāti terminu – multikulturālisms, multikulturāla sabiedrība, komunikācijas, starpkultūru komunikācija u. c. skaidrojumi.