Vides zinību un izglītības ilgtspējīgai attīstībai vārdnīca

Par kritisko domāšanu parasti sauc disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija. Attiecīgā informācija var būt iegūta no pieredzes, refleksijas, novērojumiem, komunikācijas utt. Kritiskās domāšanas pamatā ir intelektuāli kritēriji, piemēram, domāšanas skaidrība, ticamība, precizitāte, akurātums, pamatotība, nozīmīgums, pilnīgums, godīgums u.c. Mūsdienu valodas lietojumā vārds "kritisks" ir ieguvis negatīvu konotāciju jeb blakus nozīmi, taču kritiskajai domāšanai nav saistības ar negatīvismu, piemēram, centieniem kādu pazemot, kritizēt. Kritiskā domāšana ir mērķtiecīgs refleksīvas spriešanas veids. Ar tās palīdzību refleksijas ceļā tiek pieņemti lēmumi, piemēram, kuram uzskatam piekrist vai kā rīkoties. Kritiskā domāšana var parādīties dažādās jomās un starp tām (ņemot vērā konkrēto jomu specifiskos kritērijus, argumentācijas avotus utt.) - gadījumos, kad nepieciešams vienoties, izlemt, atrisināt problēmas u.tml. Kritiskā domāšana ir nozīmīga domāšanas analīzē, izskaidrošanā, novērtēšanā un strukturēšanā, tā ļauj samazināt maldīšanās risku rīcībā un domāšanā. Tomēr arī pielietojot kritiskās domāšanas prasmes var rasties kļūdas, piemēram, domātāja egocentrisma, nekorektas savu uzskatu universalizēšanas vai faktu nezināšanas dēļ. Turklāt vienmēr pastāv iespēja kļūdīties aiz neuzmanības.

Saistoša vienošanās starp ārējām vienībām, īpaši valstīm, ja iet runa par starptautisku mērogu. Līgumā var tikt ietverti noteikumi vai ierobežojumi. Stingrāki un precīzāk noteikti līgumi parasti attiecas uz mazāku dalībnieku skaitu. Līguma sagatavošana, parakstīšana un ratifikācija parasti ir lēns process, kaut gan vides vadības procesi bieži prasa ātru darbību. Mazāk precīzus līgumus gan var sagatavot un parakstīt daudz īsākā laikā. Līgumi saista valstis, kas tos parakstījušas un ratificējušas un līdz ar to arī apņēmušās īstenot. Tomēr ne visos gadījumos saistības tiek stingri pildītas un šie līgumi nepārvēršas par likumiem.

Normatīvais akts, kas pieprasa noteiktas darbības vai standartu ievērošanu, kā arī var paredzēt sodu, ja netiek pildītas tā prasības.

Viela vai produkts, kas nokļūstot organismā caur elpošanas vai gremošanas orgāniem, vai caur ādu, var radīt pārmantojamus ģenētiskus efektus (mutācijas) vai palielināt to rašanās iespēju.

Izglītība cilvēka mūža garumā. Tā balstās uz iekšēju vajadzību vai ārēju faktoru izraisītu nepieciešamību iegūt un arvien papildināt savas zināšanas un prasmes. Mūsdienu straujo zinātnes un tehnikas sasniegumu un augstas tehnoloģijas laikmetā formālajā izglītībā iegūtās zināšanas un prasmes noveco arvien ātrāk. Mūžizglītība ar īpaši organizētu gan formālo, gan neformālo tālākizglītības sistēmu sekmē pilnvērtīgu personības attīstību un ļauj cilvēkam veiksmīgāk pielāgoties jaunajām laikmeta un sociālajām pārmaiņām un, nemitīgi paaugstinot savu kvalifikāciju vai pat pārkvalificējoties, nezaudēt darbu. Mūžizglītība mērķtiecīgi plānotā tālākizglītības sistēmā dod iespēju īstenot principu “mūžu dzīvo, mūžu mācies”.

Ir uz pieredzi balstīta, aktīva mācīšanās, kas izpaužas kā mācīšanās dabā, darbībā, apgūtās zināšanas lietojot praksē (laboratorijas darbos, eksperimentos, projektos u.c.), pārdomājot iemācīto un izpildot vingrinājumus, darbojoties ar mācību materiāliem, atbildot uz paškontroles jautājumiem u. tml. Praktiskā darbošanās, veiksme un kļūdīšanās ir jaunu zināšanu un praktisko iemaņu un prasmju pamatā. Tā ir mācīšanās, ko raksturo līdzdalība domas, problēmas risināšanā, informācijas izpratne, sakarību veidošana, cenšanās un prasme lietot zināšanas praksē, aktīva līdzdomāšana, uzmanības koncentrēšana. Mācīšanās procesā skolēni sadarbojas ar skolotāju, paši savā starpā, uzdod jautājumus, paši meklē atbildes uz jautājumiem, ierosina jaunas idejas, uzņemas atbildību par savas mācīšanās procesu.

Mācību nodarbībā pedagoga mērķtiecīgi veidota vai aprakstīta, reāli eksistējoša vai teorētiski konstruēta situācija, kad jaunatklāti fakti nonāk pretrunā ar uzkrāto pieredzi. Problēmsituācijas risināšanā tiek izmantotas skolēnu apgūtās zināšanas, ko mērķtiecīgi aktualizē vai papildina skolotāja stāstījums, un skolēna radošā pieeja, cits redzējums, atšķirīgs viedoklis, subjektīvi pretstatu, pretrunu risināšanas ceļi. Problēmsituācijas risināšana notiek uz skolēnu reproduktīvās un produktīvās domāšanas saskares sliekšņa. Šādas problēmsituācijas skolotājs var radīt speciāli skolēnu radošās darbības aktivizēšanai: skolēniem tiek raksturota situācija un izvirzīta problēma, kuras risināšanas gaitā skolēni atklāj sev jaunas zināšanas, faktus, sakarības u.tml.

Ir izpratne par lietu un procesu savstarpējo mijiedarbību. Sistēmiskā domāšana ir definēta kā pieeja problēmu risināšanai, kas apskata "problēmas", visas sistēmas ietvaros, nevis tikai konkrētu tās daļu, t.i., sistēmas sastāvdaļas vislabāk var izprast nevis pētot katru atsevišķi, bet gan saistībā ar tās attiecībām citai ar citu. Sistēmiskā domāšana ir vērsta uz ciklisku, nevis lineāru cēloni un sekām.