Mācību metode - lekcija

Lekciju klasificē kā netiešās uztveres vārdisko reproduktīvo mācību metodi. Skolotājs var izmantot monologu: vai tas ir skolotāja stāstījums, vai tā ir lekcija. Monologa formas bioloģijā var būt:

– vēstījums – notikumu izklāsts laika secībā (pasakas, stāsti). Mazāk noslogo prātu, bet izraisa ziņkāri;
– apraksts - priekšmetu un pazīmju uzskaitījums loģiskā secībā. Bioloģisko objektu raksturojums, stāstījums par ceļojumu;
– skaidrojums – visbiežāk lietotā forma skolā;
– pierādījums – secinājums no vairākiem reāli pamatotiem un loģiski saistītiem spriedumiem. Bioloģijā var pierādīt vienu uzskatu, teoriju pareizību un citu kļūdas.

Voldemārs Zelmenis (2000) atzīst, ka, lasot lekciju, svarīgi ir pievērst uzmanību skolotāja runas kultūrai, kuru veido

– runas saturs;
– runātāja valodas kultūra;
– runas tehnika.

Runas saturu nosaka skolotāja zināšanas mācību priekšmetā. Jo skolotājam plašākas zināšanas mācību priekšmetā un ja viņš pietiekami orientējas skolēnu priekšzināšanās, jo vairāk var variēt tēmu. Interesantāks izklāsts ir tad, ja izmanto piemērus no prakses.

Runas valodas kultūru nosaka vārdu krājums, kurš ir atšķirīgs dažāda vecuma un izglītības līmeņa cilvēkiem. Piemēram,

– 7 gadu vecs bērns zina 1 500-2 000 vārdus;
– strādnieks ar pamatizglītību - 4 000-4 500 vārdus;
– krievu-latviešu vārdnīcā ir 43 000 vārdi;
– Konversācijas vārdnīcā - 250 000 vārdi.

Izšķir aktīvo un pasīvo vārdu krājumu. Aktīvais vārdu krājums ir tie vārdi, kurus mēs brīvi iekļaujam runā, bet pasīvais – vārdi, kurus saprotam, bet runā neiekļaujam. Ja lekcijā izmanto svešvārdus, tad ieteicams tos uzrakstīt uz tāfeles.
Nevajadzētu lietot žargona vārdus un vulgārus teicienus (štruntīga izrāde, lustīgs karakteris, nagruzka utt.).
Lasot lekciju, vajadzētu padomāt par tā saucamajiem “dancināmvārdiņiem” jeb liekajiem vārdiem, kurus dažkārt, pašiem neapzinoties, mēs plaši lietojam.

Svarīga arī ir skolotāja runas tehnika, ko nosaka

– izrunas skaidrība;
– runas skaļums;
– runas ātrums;
– ritms.

Par lekcijas priekšrocību var uzskatīt to, ka īsā laikā var ietvert lielu informācijas daudzumu, var pilnībā kontrolēt gan saturu, gan informācijas secīgumu, var viegli kontrolēt laiku, kas paredzēts katrai tēmai, kā arī lekcija ir klausītājiem labi pazīstams informācijas sniegšanas veids, un parasti viņi jūtas komfortabli. Nenoliedzams fakts arī tas, ka var organizēt lielas grupas, ja vien ir piemērotas telpas un pietiekama dzirdamība.

Ir uzskats, ka mutiskās prezentācijas, kas paredzētas lielai pasīvai skolēnu grupai, sasniedz ne pārāk vēlamu rezultātu. Par lekcijas trūkumiem var uzskatīt:

– tā ir vienvirziena saruna, kurā klausītāji parasti ir pasīvi;
– tā nogurdina (īpaši, ja vairākas lekcijas seko viena otrai un pasniedzējs tās lasa neinteresanti;
– ir grūti novērtēt, vai un ko klausītāji mācās, jo viņi iemācās mazāk nekā tad, ja ir aktīvi iesaistīti mācīšanās procesā (Andersone, 2007).

Taču tā ir mūsu ikdiena, tāpēc aktuāls ir jautājums, kā palielināt lekcijas efektivitāti? Orzechowksi (1995) norāda, ka ir daži veidi, kas palīdz pasīvo klausītāju pārvērst par aktīvo līdzdalībnieku arī lekcijas laikā.

– šo procesu vajadzētu attīstīt pakāpeniski – skolēniem nav daudz pieredzes aktīvā mācīšanās procesā,
– būtu vēlams iepazīstināt ar šiem nosacījumiem jau stundas vai visas tēmas sākumā nevis kaut kur vidū,
– vajadzētu izvairīties no iespaida radīšanas, ka skolēni ir eksperimenta “trusīši”
– neuzskatīt lekciju par vienīgo iespējamo mācīšanas veidu,
– paredzēt skolēnu bažas (vai alkas pēc zināšanām) un būt gatavam atbalstīt un sekmēt viņu cerības,
– apspriest savu pieeju ar kolēģi, īpaši ja jums nav pārāk liela pieredze vai tas ir jauns kurss.