Mācīšanās ekskursijā

Dažādu mācību metožu īstenošanā, vadot ekskursijas, izšķiramas divas pieejas: 1) induktīvā un 2) deduktīvā (2. attēls).

2. attēls. Induktīvā un deduktīvā pieeja

Induktīvajā pieejā no atsevišķiem faktiem nonāk pie kopīga secinājuma. Ekskursijā to var izmantot sīkāk aprakstot vienu objektu, salīdzinot to ar citiem, nosakot kopīgās un atšķirīgās pazīmes un noslēgumā vispārinot un izdarot secinājumus. Piemēram, izvirzot uzdevumu noskaidrot augu-kukaiņēdāju uzbūvi, var salīdzināt purvā augošās rasenes (apaļlapu un garlapu), kreimules un pūslenes.

Deduktīvajā pieejā skolotājs vispirms runā par noteiktām likumsakarībām vai izsaka savu spriedumu par attiecīgo objektu, un tikai pēc tam min faktus, kas apstiprina minētās likumsakarības. Piemēram, tiek paskaidrotas likumsakarības, kas nosaka dažādu augu pielāgošanos dzīvei purvā. Skolēniem pēc tam tiek uzdots uzdevums sameklēt dažādus purva augus un pastāstīt par to piemērošanās iespējām.

Vienkāršāko faktu izskaidrošanai izdevīgāk lietot induktīvo paņēmienu nekā deduktīvo, kas ir pārāk sarežģīts. Skolotāja praktiskajā darbā abi šie paņēmieni atsevišķā tīrā veidā tiek izmantoti reti. Visbiežāk atkarībā no apstākļiem skolotājs lieto abus paņēmienus [Keirāns, 1967:14-15].

3. attēls. Mācīšanās cikls

Mācību stundās iegūtie priekšstati un jēdzieni ne vienmēr ir pietiekami skaidri un konkrēti. Ekskursijā katru šādu jēdzienu iespējams konkretizēt. Pēc iepazīstinošām (ilustratīvām) ekskursijām jauni fakti netiek atklāti, bet gan jau zināmie – tiek papildināti ar konkrētiem piemēriem, uzsverot arvien jaunas īpatnības. Ekskursijai var būt arī pētniecisks raksturs, kad skolēni, salīdzinot vairākus vai daudzus objektus savā starpā un balstoties uz novērojumiem, paši izdara secinājumus, kā arī ievāc materiālu tālākai novērošanai.

Izmantojot ekskursijās ilustratīvā darba paņēmienu, ar redzes atmiņas palīdzību apziņā asociējas noteikti jēdzieni un rodas plaši vispārēji priekšstati, taču mazākā mērā tiek attīstītas skolēna patstāvīgā darba spējas un loģiskā domāšana.

Skolotājam ir vieglāk vadīt ilustratīvā nekā pētnieciskā rakstura ekskursijas. Ilustratīvais paņēmiens prasa daudz mazāk laika un tādēļ ekskursijā parasti tiek aplūkots lielāks objektu skaits. Dabas parādības ir tik sarežģītas, ka skolēns nav spējīgs izpētīt tās patstāvīgi īsā laika posmā.

Mācību procesā var iekļaut arī interaktīvas metodes:

1. Spēles un rotaļas.

2. Pārgājienus un dažādas trasītes.

3. Sacensības, konkursus.

4. Pētnieciskās nodarbības, darbnīcas.

5. Pasākumus, akcijas (piemēram, Meža dienu), sakopšanas talkas.

6. Diskusijas, situāciju analīzi, dialogus.

7. Darbu grupās.

8. Nometnes.

9. Aptaujas, anketēšanu, stāstu, eseju sacerēšanu.

10. Viktorīnas.

11. Ekskursijas ar autobusu, velosipēdu, braucienus ar laivām.

12. Interaktīvas izstādes utt. [Izzini mežu, 2006.]

Interaktīvu nodarbību organizēšanā (īpaši jaunākajā bērnu vecuma grupā) var izmantot Ziemeļkalifornijas dabas pētnieka Džozefa Kornela secīgās mācīšanās posmus (4. attēls).