Svetlana Saksonova. Ekonomiskā stabilitāte (e-grāmata)

Stimulējoša fiskāla politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi vai veicinātu tas attīstību, kas ari sekmētu valdošas partijas uzvaru vēlēšanas. Valdība var iedarboties uz ekonomiku, palielinot valsts izdevums vai samazinot nodokļu likmes, vai arī veicot abus pasākumus vienlaikus.

Tirgus reakcija uz fiskālas politikas valdības izdevumu palielināšanu:

• Naudas pieprasījums – pieaug.
• Naudas piedāvājums paliek nemainīgs.
• Procentu likme pieaug.
• Izdevumi investīcijām – samazinās.
• Kopējie plānotie izdevumi – samazinās.
• Reālais IKP – samazinās (ņemot vērā investīciju reizinātāju).

Stimulējoša fiskāla politika nav efektīva, ja vienlaikus netiek palielināts naudas piedāvājums. Sekundāra ir stimulējoša monetāra politika. [2]

Stimulējoša monetāra politika.

Tiek veikta ar centrālas bankas palīdzību, viņa var sekmēt pieprasījuma pieaugumu, palielinot naudas piedāvājumu. Tā sekas ir šādas:

• CB pērk valsts parādzīmēs par pazeminātam diskonta likmēm.
• Naudas piedāvājums pieaug.
• Procentu likmes samazinās.
• Izdevumi investīcijām palielinās.
• Kopējais pieprasījums palielinās.
• Reālais IKP pieaug (ņemot vēra investīciju reizinātāju).

Ka ir redzams, stimulējoša fiskāla politika izraisa naudas pieprasījuma pieaugumu, taču, ja naudas piedāvājums paliek nemainīgs, procentu likme pieaug, kas nestimulē izdevumus investīcijām. Svarīgi stimulējošo fiskālo politiku skatīt, skatīt savstarpēja sakarība ar monetāro politiku. Veikt stimulējošo monetāro politiku ir izdevīgi laika kad ir augsta ekonomiska aktivitāte un pieprasījums pēc naudas ir liels, vai ekonomiskas krīzes laika kad ir likviditātes trūkums un ir nepieciešams veikt mākslīgu valūtas kursa devalvāciju tādejādi īsa laika perioda palielināt eksportam ražotas preces. [2]

Ierobežojoša fiskāla politika.

Ierobežojoša fiskāla politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti. Valdība var iedarboties uz ekonomiku, īstenojot šādus pasākumus:

· Paaugstinot nodokļu likmes.

· Samazinot valsts izdevumus.

· Vienlaikus izmantot abus pasākumus.

Ierobežota fiskāla politika, pieņemsim, ka valdības nolemj paaugstināt ienākuma nodokļu likmes ar mērķi samazināt mājsaimniecību izdevumus un kopējo pieprasījumu. Tā sekas izpaužas šādi:

· Rīcība esošais ienākums samazinās.

· Izdevumu patēriņam samazinās.

· Kopējais pieprasījums samazinās.

· Reālais IKP samazinās (ņemot vērā izdevumu reizinātāju)

· Nodarbinātība samazinās, un bezdarbs palielinās.

· Inflācijas temps samazinās.

Veicot šādu politiku valdība palielina pieejamas rezerves, bet rezultāta palielinot nodokļu slogu uzņēmējiem tiek mazāk peļņas un ekonomiska aktivitāte samazinās. [2]

Ierobežojoša monetāra politika.

Centrāla banka var sekmēt inflācijas samazināšanu ar naudas piedāvājuma izmaiņām. Tā sekas ir šādas:

• Centrāla banka pārdod valsts parādzīmes par augstākām diskonta likmēm.
• Naudas piedāvājums samazinās.
• Procentu likmes samazinās
• Izdevumi investīcijām samazinās.
• Kopējais pieprasījums samazinās.
• Reālais IKP samazinās.
• Nodarbinātība samazinās un bezdarbs palielinās.
• Inflācijas temps samazinās.