Titullapa

Svetlana Saksonova

Ekonomiskā stabilitāte

Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.

Rīga, 2010.

11.1. Monetārās un fiskālās politikas instrumenti

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs atšķirt monetārās politikas instrumentus no fiskālās politikas instrumentiem.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

1. Klasiskās skolas un Keinsa skolas pārstāvju nostādnes

Pastāv divas principiāli atšķirīgas nostādnes skatoties uz kuram valdība var veikt savas monetāras vai fiskālas politikas rīcību - tas ir Klasiskas skolas un Keinsa skolas pārstāvju nostādnes.

Klasiskās ekonomiskās teorijas pamatlicējs ir Ā. Smits un tās pamatā ir vairāki pieņēmumi:

• Tirgus pats strādā labi, un valdībai tajā nav jāiejaucas jo tirgus mehānismi paši spēj visu regulēt.
• Ekonomikā pastāv pilna nodarbinātība.
• Darba algas, cenas un procentu likmes ir elastīgas.
• Ražošanas apjoms atbilst potenciālajam.

Galvenie pieņēmumi, uz kuriem balstās Dž. M. Keinsa teorija:

• Valdības iejaukšanas ir svarīga, lai uzlabotu ekonomisko procesu vadīšanu.
• Aktīvi jāpielieto fiskālo un monetāro politiku (ir jāstimulē ekonomikas ekonomiku krīzes laika un jāpalēnina tas attīstību pārkaršanas brīžos).
• Uzkrājumu un investīciju plāni neatbilst, jo uzkrājumu veidotājiem un investoriem ir atšķirīga motivācija, tādēļ notiek kopējā ražošanas apjoma, nodarbinātības un cenu līmeņa svārstības.
• Cenu un darba algu elastīgums ir nepietiekams, it īpaši īsā laika periodā, lai atjaunotu pilnu nodarbinātību, ja pazeminās kopējais pieprasījums. [2]

2. Fiskālā politika

Fiskālā politika ietver sevī nodokļu un valsts budžeta politiku, kas savā starpā ir cieši saistītas un papildina viena otru. Jeb ar citiem vārdiem fiskālā politika – valsta politika nodokļu sistēmas ieviešanā un administrēšanā. Galvenais fiskālās politikas uzdevums ir nodrošināt nodokļu ieņēmumus, kas segtu valsts budžeta izdevumus.

Fiskālā politika nosaka:

1. valsts lomu ienākumu pārdalē (parasti to norāda valsts konsolidētā kopbudžeta attiecība pret IKP),

2. mērķus, kas jāsasniedz ar nodokļu politikas palīdzību,

3. budžeta veidošanas nosacījumus,

4. ārējā un iekšējā parāda struktūru un apjomus.

 Nodokļu sistēmā ir galvenais valsts budžeta ieņēmumu avots. Tāpēc ir būtiski, lai tā būtu sabalansēta un nodrošinātu budžeta izpildi, vienlaikus netraucējot uzņēmējdarbības attīstībai.

Fiskālās politikas instrumenti ir:

· Valsts izdevumi

· Nodokļi

Valdība naudu izdod visdažādākajos veidos, sākot no armijas un policijas, līdz izglītībai un veselības aizsardzībai. Līdzekļus šiem izdevumiem valsts iegūst no:

· Nodokļiem;

• Aizņēmumiem iekšzemē un ārzemēs, tai skaitā no valsts parādzīmēm;
• Fiskālās rezerves, ja tāda ir agrāk izveidota;
• Valsts īpašumu, piemēram, valsts uzņēmumu, mežu, zemju pārdošanas.

Galvenais fiskālās politikas uzdevums ir nodrošināt nodokļu ieņēmumus, kas segtu valsts budžeta izdevumus. Nodokļus var izmantot gan lai ierobežotu kādas darbības, gan lai tās veicinātu. Piemēram, akcīzes nodoklis alkoholam un tabakai sadārdzina šis nelabvēlīgās preces un ierobežo to patēriņu.

 Taču ir arī vairāki citi uzdevumi: sabalansēt kopbudžeta izveidi, radīt stabilus makroekonomiskos priekšnoteikumus ekonomiskai izaugsmei un nodrošināt resursu sadales efektivitāti un taisnīgumu.

Galvenie fiskālās politikas uzdevumi ir šādi:

· Valsts budžeta izdevumu politikai ir jābūt virzītai uz ekonomikas attīstību un sociālo problēmu risināšanu.

· Pakāpeniska valsts budžeta deficīta samazināšana.

· Valsts finanšu ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšana. [3]

Fiskālas politikas likumi:

• Budžetam jābūt sabalansētam ar pārpalikumu vai ar deficītu.
• Sabalansēta budžeta likums tiek pakļauts plašām diskusijām, jo tad valdībai nav atļauts vairāk tērēt nekā ir ienākumi no nodokļiem.
• Budžeta deficīts vai pārpalikums var palīdzēt stabilizēt ekonomiku, minimizēt nodokļu slogu, veicināt ekonomikas attīstību.
• Budžeta deficītu, sedzot to ar aizņemšanos var izmantot, lai novirzītu nodokļu slogu no esošas paaudzes uz nākamajām.

Fiskālās politikas ietekme uz tautsaimniecību

Kā galvenos fiskālās politikas sasniegumus varam minēt:

1. sakārtota nodokļu un budžeta sistēma,
2. stingra finanšu disciplīna, ko raksturo valsts institūciju īstenotā politika, kas vērsta uz budžeta deficīta samazināšanu,zema budžeta deficīta un valdības parāda attiecība pret IKP.

3. Monetārā politika

Monetārā politika ir pasākumu kopums, kuru mērķis ir ietekmēt naudas piedāvājumu un nodrošināt līdzsvaru naudas tirgū jeb ar citiem vārdiem monetāra politika - ir ekonomiskās politikas daļa, ar kuras palīdzību tiek regulēts apgrozībā esošais naudas daudzums (naudas piedāvājums), procentu likmes un kredītu apjoms, ar mērķi nodrošināt sabalansētu valsts ekonomisko attīstību un izaugsmi zemas inflācijas un optimālas nodarbinātības apstākļos, kā arī panākt ārējo maksājumu (maksājumu bilances) līdzsvaru un nacionālās valūtas stabilitāti.

 Tās galvenais uzdevums ir veicināt labvēlīgus makroekonomiskos apstākļus tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai. Pasaules ekonomiskās attīstības pieredze rāda, ka labākais ieguldījums, kādu monetārā politika var dot ekonomiskās attīstības, nodarbinātības un finanšu stabilitātes veicināšanā, ir zemas inflācijas nodrošināšana. Uzturot cenu stabilitāti, centrālā banka rada stabilu un plānojamu uzņēmējdarbības vidi. Tādēļ vairākums pasaules valstu centrālo banku par savu galveno mērķi ir izvēlējušās zemas un stabilas inflācijas nodrošināšanu ilgtermiņā.

 Arī Latvijas Bankas monetārās politikas galvenais mērķis saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī.

Monetārās politikas instrumenti:

1. Galvenais instruments ir atklātā tirgus operācijas.

Tās kalpo, lai:

· virzītu procentu likmes;

· pārvaldītu likviditāti naudas tirgū;

· norādītu monetārās politikas nostāju.

 Atklātā tirgus operācijas var iedalīt četrās kategorijās:

· galvenās refinansēšanas operācijas, kas ir regulāri likviditāti palielinoši atgriezeniski nedēļas darījumi, kuru dzēšanas termiņš ir 1 nedēļa;

· ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas, kas ir likviditāti nodrošinoši atgriezeniski mēneša darījumi, kuru dzēšanas termiņš ir 3 mēneši;

· precizējošās operācijas, kuras veic, lai pārvaldītu likviditāti tirgū un ietekmētu procentu likmju virzību, un kuru mērķis īpaši ir mazināt neparedzētu likviditātes svārstību ietekmi uz procentu likmēm;

· strukturālās operācijas, ko veic, emitējot parāda sertifikātus, veicot reversos darījumus un tiešos darījumus.

2.  Pastāvīgās iespējas.

 Mērķis ir palielināt un mazināt likviditāti uz nakti un noteikt tirgus procentu likmju uz nakti robežu.

 Pieejamas divas pastāvīgās iespējas:

· aizdevumu iespēja uz nakti, kas ļauj darījuma partneriem (t.i., finanšu iestādēm, piemēram, bankām) no nacionālajām centrālajām bankām uz nakti saņemt līdzekļus pret atbilstošiem aktīviem, un

· noguldījumu iespēja, ko darījuma partneri var izmantot, lai veiktu noguldījumus uz nakti nacionālajās centrālajās bankās.

3. Obligātās rezerves.

Monetārā politika var būt aktivizējoša vai ierobežojoša. Aktivizējošas monetārās politikas rezultātā palielinās pieprasījums, jo samazinās procentu likmes, paaugstinās naudas piedāvājums vai ir atviegloti kredītnoteikumi, savukārt ierobežojošas monetārās politikas rezultātā pieprasījums samazinās, jo pieaug procentu likmes, pazeminās naudas piedāvājums vai ir stingrāki kredītnoteikumi.

 Palielinot naudas piedāvājumu, samazinās procentu likmes, kas paaugstina pieprasījumu pēc kredītiem, veicina uzņēmējdarbības aktivitātes un investīciju pieaugumu, tāpat arī veicina eksportu un uzlabo tirdzniecības bilanci (jo palielinās valūtas maiņas kurss), stimulē patēriņa un cenu pieaugumu. Ierobežojošas monetārās politikas rezultātā procentu likmes palielinās, rezultātā samazinās pieprasījums pēc kredītresursiem, uzņēmējdarbības aktivitāte un investīcijas, kā arī privātais patēriņš un cenu līmenis. Augstas procentu likmes veicina kapitāla ieplūdi valstī un palielina pieprasījumu pēc nacionālās valūtas,

kā rezultātā samazinās valūtas maiņas kurss un eksports, pasliktinās tirdzniecības bilance.

Galvenie monetārās politikas sasniegumi ir:

1. stabila nacionālā valūta,

2. zema inflācija,

3. zemas procentu likmes,

4. stabila banku sistēma,

5. straujš IKP pieaugums.

 Likumi monetārai politikai:

1. Naudas piedāvājuma regulācijas principi. Monetāristi uzskata, ka tam jāpalielinās regulāri un par pastāvīgu lielumu, lai veicinātu ekonomisko attīstību. Pastāv arī viedokļi, ka naudas piedāvājumam jāatsaucas uz notiekošajām izmaiņām ekonomikā.

2. Monetārā politika var būt orientēta uz noteiktu GDP pieauguma mērķi. Mainot naudas piedāvājumu, var regulēt kopējo pieprasījumu.

4. Fiskālas un monetāras politikas ietekme uz tirgu

Stimulējoša fiskāla politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi vai veicinātu tas attīstību, kas ari sekmētu valdošas partijas uzvaru vēlēšanas. Valdība var iedarboties uz ekonomiku, palielinot valsts izdevums vai samazinot nodokļu likmes, vai arī veicot abus pasākumus vienlaikus.

Tirgus reakcija uz fiskālas politikas valdības izdevumu palielināšanu:

• Naudas pieprasījums – pieaug.
• Naudas piedāvājums paliek nemainīgs.
• Procentu likme pieaug.
• Izdevumi investīcijām – samazinās.
• Kopējie plānotie izdevumi – samazinās.
• Reālais IKP – samazinās (ņemot vērā investīciju reizinātāju).

Stimulējoša fiskāla politika nav efektīva, ja vienlaikus netiek palielināts naudas piedāvājums. Sekundāra ir stimulējoša monetāra politika. [2]

Stimulējoša monetāra politika.

Tiek veikta ar centrālas bankas palīdzību, viņa var sekmēt pieprasījuma pieaugumu, palielinot naudas piedāvājumu. Tā sekas ir šādas:

• CB pērk valsts parādzīmēs par pazeminātam diskonta likmēm.
• Naudas piedāvājums pieaug.
• Procentu likmes samazinās.
• Izdevumi investīcijām palielinās.
• Kopējais pieprasījums palielinās.
• Reālais IKP pieaug (ņemot vēra investīciju reizinātāju).

Ka ir redzams, stimulējoša fiskāla politika izraisa naudas pieprasījuma pieaugumu, taču, ja naudas piedāvājums paliek nemainīgs, procentu likme pieaug, kas nestimulē izdevumus investīcijām. Svarīgi stimulējošo fiskālo politiku skatīt, skatīt savstarpēja sakarība ar monetāro politiku. Veikt stimulējošo monetāro politiku ir izdevīgi laika kad ir augsta ekonomiska aktivitāte un pieprasījums pēc naudas ir liels, vai ekonomiskas krīzes laika kad ir likviditātes trūkums un ir nepieciešams veikt mākslīgu valūtas kursa devalvāciju tādejādi īsa laika perioda palielināt eksportam ražotas preces. [2]

Ierobežojoša fiskāla politika.

Ierobežojoša fiskāla politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti. Valdība var iedarboties uz ekonomiku, īstenojot šādus pasākumus:

· Paaugstinot nodokļu likmes.

· Samazinot valsts izdevumus.

· Vienlaikus izmantot abus pasākumus.

Ierobežota fiskāla politika, pieņemsim, ka valdības nolemj paaugstināt ienākuma nodokļu likmes ar mērķi samazināt mājsaimniecību izdevumus un kopējo pieprasījumu. Tā sekas izpaužas šādi:

· Rīcība esošais ienākums samazinās.

· Izdevumu patēriņam samazinās.

· Kopējais pieprasījums samazinās.

· Reālais IKP samazinās (ņemot vērā izdevumu reizinātāju)

· Nodarbinātība samazinās, un bezdarbs palielinās.

· Inflācijas temps samazinās.

Veicot šādu politiku valdība palielina pieejamas rezerves, bet rezultāta palielinot nodokļu slogu uzņēmējiem tiek mazāk peļņas un ekonomiska aktivitāte samazinās. [2]

Ierobežojoša monetāra politika.

Centrāla banka var sekmēt inflācijas samazināšanu ar naudas piedāvājuma izmaiņām. Tā sekas ir šādas:

• Centrāla banka pārdod valsts parādzīmes par augstākām diskonta likmēm.
• Naudas piedāvājums samazinās.
• Procentu likmes samazinās
• Izdevumi investīcijām samazinās.
• Kopējais pieprasījums samazinās.
• Reālais IKP samazinās.
• Nodarbinātība samazinās un bezdarbs palielinās.
• Inflācijas temps samazinās.

5. Ekonomistu uzskati par fiskālo un monetāro politiku

Piedāvājuma stimulēšanas teorijas pārstāvji ieteica izmantot tādu fiskālo politiku, kura stimulē privāto uzņēmējdarbību, lai palielinātu ražošanu un samazina bezdarbu.

Lai ieinteresētu indivīdus strādāt, ražot un nopelnīt vairāk, ieteica:

· Samazināt valsts izdevumus sociālajām vajadzībām un arodbiedrību lomu,

· Piespiest bezdarbniekus veikt sabiedriskos darbus.

Lai ieinteresētu uzņēmējus ražot vairāk, ieteica:

· Samazināt nodokļus.

· Mainīt amortizācijas atskaitījumu politiku.

· Dot atvieglojumus kredītu saņemšana.

· Ievest speciālus stimulus atstātu rūpnīcu, teritoriju izmantošanai (samazināt zemes rentes u.c.)

· Izveidot brīvas ekonomiskās zonas.

Šāda veida valsts politika ir ļoti izdevīga uzņēmējiem, rezultāta palielinās ekonomikas aktivitāte un samazinās bezdarbs, bet par negatīvam sekām šādas politikas veikšana var pieminēt inflācijas tempu pieaugumu.

Savukārt monetārisma pārstāvji ieteica nodrošināt ekonomisko izaugsmi un cenu stabilitāti, īstenojot šādu monetāro politiku [2]:

· Nemitīgi palielināt apgrozība esošo naudas daudzumu par 3-5% gadā neatkarīgi no ekonomiskas aktivitātes cikla fāzes, ierādot valstij daudz mazāku lomu ekonomikas regulēšana.

Vienmērīgi palielinoties naudas masai jābūt ari proporcionāliem ekonomikas attīstības tempiem, jo pārlieku liela naudas masas pieejamība ekonomika samazina naudas vērtību un atsevišķos gadījumos var novest līdz defoltam. Par piemēru plānprātīgai monetārai politikai var pieminēt ASV kuri plānprātīgi palielina naudas masu ekonomika jau vairākus desmitgades. Tas noveda pie tā kā ASV centrāla banka tur par valsts cik pasaule ir ASV dollaru jo tas informācija var apdraudēt šis valsts un visas pasaules ekonomiku kopuma.

Kā mainīsies Latvijas Bankas monetārā politika, Latvijai iestājoties EMS (Eiropas monetārās savienība)?
 Līdz ar Latvijas iestāšanos EMS un eiro ieviešanu Latvijā tiks īstenota Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārā politika un lietoti tādi paši monetārās politikas instrumenti kā citur eiro zonā. Latvijas Banka gatavojas praktiskai ECB vienotās monetārās politikas īstenošanai. Latvijas Bankas monetārās politikas instrumenti jau patlaban atbilst eiro zonā lietotajiem. Tāpat kā ECB, arī Latvijas Banka izmanto gan obligāto rezervju prasības, gan tirgus operācijas, gan arī pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanās un noguldīšanas iespējas. Atlicis saskaņot nianses - monetāro operāciju rīkošanas procedūras, biežumu un termiņus. Plānotā banku rezervju normas samazināšana līdz ECB noteiktajiem 2% notiks pakāpeniski.

Jāatzīmē arī vairāki riska faktori, kas saistīti ar monetārā sektora attīstību:

1. uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu īpatsvars pret IKP ir gandrīz divas reizes lielāks nekā iekšzemes noguldījumu attiecība pret IKP;

2. izsniegto kredītu pieauguma tempi ir straujāki nekā noguldījumu pieaugums,

3. dominējošā loma ir pieprasījuma (īstermiņa) noguldījumiem, kuru īpatsvars pārsniedz kopējā noguldījumu struktūrā pārsniedz 70%,

4. vairāk nekā puse no visiem noguldījumiem ir nerezidentu,

5. liels ārvalstu valūtās izsniegto kredītu īpatsvars kredītu struktūrā,

6. liela nerezidentu īpašuma daļā apmaksātajā banku pamatkapitālā (2004. gada beigās ārvalstu akcionāriem piederēja 57,8% no kopējā banku apmaksātā pamatkapitāla),

7. salīdzinoši viegla pieeja ārvalstu kredītresursiem.

6.Kopsavilkums

7. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

• Kāda ir atšķirība starp monetāro un fiskālo politiku?
• Kas ir atbildīgs par monetāro politiku?
• Kādi ir galvenie instrumenti fiskālai politikai un monetārai politikai?
• Kādi uzdevumi fiskālai politikai un monetārai politikai?
• Ko nosaka fiskālā politika?
• Kādi ir iekasēšanas nodokļu veidi?
• Kāda ir atšķirība starp tādiem maksāšanas veidiem ka – tiešais un netiešais?
• Kāda ir loma fiskālai politikai valsts ekonomikā?
• Kā fiskālā politika ietekmē uz tautsaimniecību?
• Uz kādiem veidiem dalās monetārā politika?
• Kādi ir galvenie sasniegumi monetārai politikai?
• Kas ir EMS?
• Kā mainīsies Latvijas Bankas monetārā politika, Latvijai iestājoties EMS?
• Kādi ir riska faktori, kuri saistīti ar monetārā sektora attīstību?

8. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

• http://www.ecb.int/ecb/educational/facts/monpol/html/mp_001.lv.html
• http://www.bank.lv/images/img_lb/izdevumi/latvian/macibu/B03.swf
• Eglīte S. Fiskālās un monetārās politikas piemērošana Latvijas ekonomikas attīstībā.- Rīga, 2006
• http://lv.wikipedia.org
• http://lv.wikipedia.org/wiki/Monet%C4%81r%C4%81_politika
• http://www.bank.lv/lat/main/all/pubrun/lbgadaparsk/lb1997gp/lbmonpol/fiskpol/
• OECD Ekonomikas pētījumi, Baltijas valstis reģionālais ekonomiskais novērtējums. – Rīga, 2000