Svetlana Saksonova. Ekonomiskā stabilitāte (e-grāmata)

Pastāv divas principiāli atšķirīgas nostādnes skatoties uz kuram valdība var veikt savas monetāras vai fiskālas politikas rīcību - tas ir Klasiskas skolas un Keinsa skolas pārstāvju nostādnes.

Klasiskās ekonomiskās teorijas pamatlicējs ir Ā. Smits un tās pamatā ir vairāki pieņēmumi:

• Tirgus pats strādā labi, un valdībai tajā nav jāiejaucas jo tirgus mehānismi paši spēj visu regulēt.
• Ekonomikā pastāv pilna nodarbinātība.
• Darba algas, cenas un procentu likmes ir elastīgas.
• Ražošanas apjoms atbilst potenciālajam.

Galvenie pieņēmumi, uz kuriem balstās Dž. M. Keinsa teorija:

• Valdības iejaukšanas ir svarīga, lai uzlabotu ekonomisko procesu vadīšanu.
• Aktīvi jāpielieto fiskālo un monetāro politiku (ir jāstimulē ekonomikas ekonomiku krīzes laika un jāpalēnina tas attīstību pārkaršanas brīžos).
• Uzkrājumu un investīciju plāni neatbilst, jo uzkrājumu veidotājiem un investoriem ir atšķirīga motivācija, tādēļ notiek kopējā ražošanas apjoma, nodarbinātības un cenu līmeņa svārstības.
• Cenu un darba algu elastīgums ir nepietiekams, it īpaši īsā laika periodā, lai atjaunotu pilnu nodarbinātību, ja pazeminās kopējais pieprasījums. [2]