MEDIJU PEDAGOĢIJA

(pēc Slaby et. Al., 1995)

Stratēģija	Stratēģijas apraksts
Ierobežojiet televīzijas pārraižu skatīšanos	Izvairieties no TV izmantošanas gadījumos, kad nav kas pieskata bērnu. Ieviesiet striktus noteikumus, kurus jāievēro, kad bērns drīkst skatīties TV. Piemēram, 1 stundu dienā un tikai noteiktas programmas.. Pieturieties pie šīs kārtības. Nenovietojiet TV tur, kur grūti izkontrolēt skatīšanos.
Atturieties no TV kā pastiprinājuma stimulu izmantošanas	TV neizmantojiet, lai apbalvotu vai sodītu bērnu. Savādāk tas palielinās TV pievilcīgumu.
Atbalstiet to programmu skatīšanos, kas ir domātas bērniem	Atbalstiet bērnu vēlmi skatīties tādas programmas, kuras ir paredzētas bērniem, tās ir informatīvas vai prosociālas.
Paskaidrojiet bērniem TV sniegto informāciju	Cik tas ir iespējams, skatieties TV kopā ar bērnu, palīdziet viņiem izprast to, ko viņi redz. Kad vecāki izsaka neapmierinātību par redzēto nepieņemamo uzvedību, uzdod jautājumus par redzētās informācijas realitāti, izsauc bērnus uz redzētā apspriešanu, tad viņi māca bērnus izvērtēt TV pārraides saturu, bet nevis uztvert to bez jebkādas kritikas.
Saistiet TV programmu saturu ar ikdienas pieredzi	TV pārraides izmantojiet konstruktīvi, , atbalstot bērnu centienus izmēģināt TV redzēto izmantot aktīvā līdzdalībā ikdienas realitātē. Piemēram, pārraide par dzīvniekiem varētu stimulēt zoodārza apmeklējumu vai rūpēšanos par savu mājdzīvnieku.
Modelējiet skatīšanās pozitīvo pieredzi	Izvairieties paši no pārliekas TV skatīšanās, īpaši izslēdzot tās programmas, kurās ir vērojamas vardarbības ainas. Vecāku uzvedības paterni ietekmē bērnu uzvedības paternus.
Izmantojiet labvēlīgu, saprātīgu pieeju bērnu audzināšanā	Reaģējiet uz bērniem ar siltumu, izsakiet pārdomātas prasības pārdomātai rīcībai. Bērni, kuri audzināti šādā gaisotnē, priekšroku dod tādām pārraidēm un reti izvēlās pārraides ar vardarbības elementiem.

Daži autori TV ietekmi  uz cilvēku pielīdzina narkotisko vielu ietekmei, piemēram, Terenss Makkena savā darbā  “Пища богов» 1995. gadā. Strādājot Transpersonālā institūtā, viņš aprakstīja cilvēka psiholoģisko evolūciju antropoloģiskajā skatījumā un īpaši pievērsās psihoaktīvo vielu iedarbībai uz cilvēku. T Makkena apgalvo, ka nekāda epidēmija, nekāda mode, ne reliģiskā histērija nekad nav izplatījusies tik ātri un nepakļāva sev tik daudzus piekritējus!

Pēc T.Makkenas atziņām, vistuvākā analoģija aizraušanās kaislei ar TV un vērtību pārorientācijai, kas notiek dzīvē, – ir heroīns, kas padara apkārtējo pasauli «plakanu», - viss, kas notiek, tam nav nekādas nozīmes!

Ilūzija, ko dod pārdzīvojumos heroīns, TV analoģiski TV lietotājam padara visu redzēto reālu. Patiesībā tas ir kosmētiski uzlabots, pārspīlēts u.t.t.

TV kaut arī neiedarbojas ķīmisku vielu veidā, tomēr tā veicina aizraušanos ar to! Tā palīdz:

-          «izslēgt» reālās problēmas;

-          «ieiet» patīkamajā pasīvajā stāvoklī;

-          cilvēkam nav jādomā, jānopūlas, visu var saņemt gatavā veidā!

Uz šo brīdi psihologu skatījumos nav vienota viedokļa par TV ietekmi uz cilvēku. Taču vairāku zinātnieku viedokļus var sagrupēt noteiktās grupās, kas dažādi skaidro ietekmes spēkus:

1.      TV darbojas kā katarses mehānisms – ekrāna agresija dod iespēju atbrīvoties no iekšējās, sakrājušās, zemapziņā esošās spriedzes. Līdz ar to TV var uzskatīt arī kā terapeitisku līdzekli, jo tā nomierina, mazina agresīvās dziņas.

2.      TV ietekmei ir inkubatīvs raksturs – ekrāna agresija izraisa skatītājā bailes. Līdz ar to šīs bailes bremzē un aizkavē agresīvo uzvedību.

3.      TV ir stimulējoša funkcija – ekrāna agresija iemāca rīkoties vardarbīgi, stimulējot atdarināšanu. Piemēram, aptaujājot ieslodzītos jauniešus, izrādījās, ka 9 no 10 jauniešiem dažādus kriminālus paņēmienus iemācījās no TV ekrāniem. Tā saucamā modeļa teorija balstās uz sociālās iemācīšanas teoriju, kur agresīvie varoņi ir zināmi modeļi (bieži arī multiplikācijas filmu varoņi). Ja TV ekrānos vairāk skatītos pozitīvo varoņu paraugus, acīmredzot, cilvēku uzvedība reālā dzīvē būtu savādāka. Šai sakarā, populārs ir Alberta Banduras veiktais eksperiments, kad 4 gadīgo bērnu 3 grupām rādīja filmu, kurā filmas varonis sita lelli. Pie kam, filmas sākums visām 3 grupām bija vienāds, bet beigas dažādas:

1)      varoni lielīja;

2)      varoni nosodīja;

3)      uz visu notiekošo reaģēja neitrāli.

Pēc filmas beigām bērnus ievada istabā, kurā bija lelle. Vērojumos atklājās, ka bērnu uzvedība bija līdzīga redzētajam ekrānos.

4.      TV pilda pierašanas funkciju – regulāra TV skatīšanās noved pie “notrulināšanās”, jūtīguma samazināšanās, pierašanas.

5.      TV ietekme tiek vērtēta no interakcionistiskas teorijas skatījuma – mēģinot apvienot pretrunīgos skaidrojumus vienotā sistēmā.                    

Televīzijas ietekme industriālajās valstīs ir ar universālu raksturu. Gandrīz katrā ģimenē ir vismaz viens televizors, bet daudzās ģimenēs tie ir pat divi un vairāki. Vidēji tipiskā mūsdienu ģimenē TV ieslēgts vidēji 7 stundas diennaktī.  Sabiedrībai vajadzētu pievērst uzmanību TV kaitīgai ietekmei uz bērniem. Piemēram, viena neparasta eksperimenta gaitā kādas Kanādas mazas pilsētiņas iedzīvotājus izpētīja īsi pirms tam, kad TV pārraižu skatīšanās kļuva par iespējamu viņu kopienā. Līdzīgu eksperimentu veica divus gadus vēlāk. Skolas vecuma bērni nodemonstrēja spēcīgu kreativitātes samazināšanos, kā arī kritās lasīšanas prasmes, savukārt, palielinājās verbālās un fiziskās agresivitātes izpausmes rotaļu laikā. Bez tam, strauji kritās bērnu aktivitāte kopīgos kopienas pasākumos (Williams, 1986).

 

foto: fotoboy.lv

Taču ne visi bērni vienādi atkarīgi no TV. Jaunākajos bērnības gados zēni TV skatās nedaudz vairāk nekā meitenes. Bērni no ģimenēm ar zemāku sociāli-ekonomisko statusu, bērni no daudzbērnu ģimenēm ir „tipiskāki” TV skatītāji, varbūt tāpēc, ka viņu vecākiem ir mazākas iespējas apmaksāt dažādas aktivitātes ārpus mājas. Ja vecāki paši daudz laika pavada pie TV ekrāniem, tad bērniem arī ir tipiski šādi ieradumi (Comstock & Scharrer, 1999). Bieži vien pārmērīga TV skatīšanās ir cieši saistīta ar dažāda veida grūtībām  ģimenē, vai arī kontaktiem ar vienaudžiem. Ja vecāki un bērni ļoti spēcīgi ir pakļauti dažādām stresa ietekmēm, bieži skatās TV, lai tādā veidā aizietu no problēmām  (Anderson et. al., 1996).

Kādus secinājumus mēs varētu izdarīt no iepriekš minētā:

1.      Vardarbība veicina vardarbību. Īpaši, ja tam ir bijuši priekšnoteikumi.

2.      Mazi bērni un cilvēki ar psihiskām novirzēm īpaši jūtīgi pret redzēto un var atdarināt redzēto. Par to liecina zviedru ārstu pētījumu rezultāti, ka šausmu un sadistiska rakstura filmas ietekmē bērnu psihi: viņiem biežāk rodas lēkmes, izraisās stostīšanās, biežākas ir histērijas lēkmes un pat pašnāvības mēģinājumi.

3.      Cilvēkiem pēc agresīvu ainu noskatīšanās saglabājas fizioloģisks uzbudinājums, kuru pēc tam ir grūti regulēt.

Vērojot filmu varoņus, agresīvi noskaņoti cilvēki rod attaisnojumu savai rīcībai.