MEDIJU PEDAGOĢIJA

Mediju pedagoģija

Materiāls izstrādāts 
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam 
„Cilvēkresursi un nodarbinātība” 
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība” 
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana” 
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu 
kompetences paaugstināšana” 
Latvijas Universitātes realizētā projekta 
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu 
kompetences paaugstināšana” 
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003, 
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai

IEVADS

Mediju progress mūsdienās pieder pie tiem sabiedriskajiem procesiem, kas norisinās ārkārtīgi straujā tempā un spēcīgi ietekmē sabiedrību. Tieši tehniskie mediji šodien nosaka komunikāciju un informācijas attīstību. Jau sākot ar grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrošanu līdz fotogrāfijas, radio, televīzijas, datora un interneta  radīšanai, cilvēcei ir kļuvis skaidrs – mediji pārveido pasauli un līdz ar to arī bērnu un jauniešu izaugsmes nosacījumus.

Mediju pedagoģija kā pedagoģijas zinātnes apakšnozare 20. gadsimta 70. gados pasaulē likumsakarīgi attīstās līdz ar informācijas sabiedrības veidošanos. Vai tehniskais progress uzlabos vai sabojās cilvēka dabu, ir neatbildēts jautājums, bet ir acīm redzams, ka pedagoģiskajā procesā skolā un ģimenē mūsdienās nav iespējams ignorēt tā radītās pārmaiņas. Šīs pārmaiņas ne tikai atvieglo cilvēka sadzīvi, bet arī maina viņa ikdienas paradumus, attiecības ar citiem, kā arī pasaules uzskata un personības identitātes veidošanās nosacījumus.

Pedagogi visā pasaulē piedāvā akceptēt un analizēt informācijas sabiedrības piedāvātos izaicinājumus un meklēt konstruktīvus risinājumus, lai arī tie nozīmētu gadsimtiem nostiprinājušos principu pārskatīšanu. Tikai šāda pozīcija ļaus attīstīties pedagoģijas zinātnei, kura tāpat kā citas, piemēram, bioloģija un medicīna, mūsdienās ir pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām.

Mediju pedagoģijas pārstāvji aicina skolotājus neuzskatīt medijus tikai par apdraudējumu, bet gan ar pedagoģiskiem līdzekļiem padarīt tos sociālkulturāli, ekonomiski un politiski derīgus un saturīgus. 

Šis mācību materiāls ir domāts profesionālo skolu pedagogu talākizglītībai, respektīvi, ir izmantojams pedagoģiskās prakses pilnveidei. Mediju pedagoģiskā potenciāla izmantošana izglītības procesā palīdz mazināt plaisu starp izglītības teoriju un jauniešu ikdienas pieredzi, kas mūsdienās veidojas lielākoties ar mediju starpniecību.

Mācību materiālu veido trīs daļas:

1)      Pusaudzis un jaunietis mediju kultūrā.

Šajā daļā tiek raksturota mediju kultūra un jaunieša pozīcija tajā, pamatojoties uz aktuālajām filosofijas, komunikācijas zinātņu, pedagoģijas un psiholoģijas atziņām. Lai izmantotu mediju pedagoģisko potenciālu izglītības praksē, nepieciešams izprast un novērtēt to specifisko situāciju, kas izveidojusies mūsdienu informācijas sabiedrībā un apzināties, kā šī situācija atšķiras no tradicionālās pasaules ainas un klasiskā pedagoģiskā procesa.

2)      Mediju pedagoģiskā potenciāla izmantošana pedagoģiskajā procesā: teorētiskās koncepcijas un to īstenošana praksē.

Mūsdienās pētnieki runā par vairākām pieejām mediju pedagoģiskā potenciāla izmantošanai, t.i., aizsargājošā, optimistiskā, kritiskā, liberālā pieeja. Trešajā mācību materiāla daļā ir izklāstīts, kādas iespējas skolotājiem piedāvā šo dažādo mediju pedagoģijas pieeju izmantošana pedagoģiskajā praksē.

3)      Mediji kā socializācijas instrumenti.

1. DAĻA. PUSAUDZIS UN JAUNIETIS MEDIJU KULTŪRĀ

Kopsavilkums

Kā raksturīgu iezīmi XIX un XX gadsimtu mijā mēs varam atzīmēt mūsdienu sabiedrības visu sfēru nopietnas informatizācijas procesu. Sakarā ar to vērojama aizvien nopietnāka pievēršanās jaunām informatīvām tehnoloģijām, īpaši masu komunikācijas līdzekļu vai masu mēdiju jomā. Patreiz notiek revolūcija informatīvajās tehnoloģijās, iekļaujot sevī būtiskus sasniegumus elektroniskajos sakaros, dabzinātnēs, filozofijā, psiholoģijā u.c. jomās. Rezultātā mēs esam liecinieki kardinālam lūzumam informatīvo tehnoloģiju attīstībā, kas veidojās un pilnveidojās līdz ar cilvēces sabiedrības evolūciju. Mūsdienu sabiedrība ir pārpildīta ar aizvien pieaugošām informācijas plūsmām, kuras ir nepieciešams apstrādāt. Tāpēc, bez informatīvām tehnoloģijām, līdzīgi, kā bez enerģētiskām, ķīmiskām, psiholoģiskām u.tml. tehnoloģijām mūsdienu sabiedrība normāli funkcionēt nevar. Taču milzīga mūsdienu sociālās pasaules „pieblīvēšana“ ar intensīvām informatīvām plūsmām ne tikai izmainīja to, bet arī izraisīja veselu virkni jaunu problēmu, kas ir tieši saistītas ar masu komunikācijas līdzekļu izmantošanas tādām informatīvām tehnoloģijām kā informācijas saglabāšana un apstrāde, informācijas izplatīšana, telekomunikācijas, datortehnoloģijas, WEB-tehnoloģijas u.c.  Pagājušā gadsimta 90.gadu beigās veidojās jauna sistēma, kura integrēja sevī  dažādus komunikācijas līdzekļus ( gan telekomunikāciju, gan internetkomunikāciju u.c.) un kura raksturojama ar jaunu interaktīvo potenciālu. Šī multimēdiju sistēma prakstiski ir iekļāvusi visas dzīves sfēras: ražošanu, veselības aprūpi, izglītību, sociālo dzīvi, izklaidi u.tml. Šī jaunā komunikāciju sistēma ieviesa būtiskas izmaiņas mūsdienu kultūrā, pārvēršot to par informatīvu.

Nevajadzētu aizmirst, ka masu komunikācijas līdzekļus zināmā mērā  mēs varam uzskatīt ne tikai kā sabiedrības spoguli, bet tie ir arī lieliski instrumenti, kas ietekmē sabiedrību, veidojot jaunas vērtības un orientācijas. Kā atzīmē viens no vadošiem sociologiem pasaulē E. Giddens, pasītrojot masu komuikācijas līdzekļu svarīgumu mūsdienu sabiedrības dzīvē: „Masu komunikācijas līdzekļi – avīzes, žurnāli, kino un televīzija – visbiežāk asociējas ar izklaidi un tāpēc cilvēces lielākā daļa to uzskata kā kaut ko otršķirīgu. Taču šāds skatījums ir absolūti kļūdains. Masu komunikācijas līdzekļi skar vairākus aspektus mūsu dzīvē... Pat tādi „relaksējoši“ mediji kā avīzes, žurnāli un televīzija, atstāj milzīgu ietekmi uz mūsu pasaules uztveri kopumā. Tas notiek ne tik daudz savas specifiskās ietekmes uz mūsu pozīcijām dēļ, cik tā iemesla dēļ, ka tie kļūst par līdzekli piekļuvei pie zināšanām, no kurām ir atkarīga mūsu sabiedriskā dzīve. “Masu mēdiji ir kļuvuši par cilvēces dzīves vienu no psihosociālās vides būtiskākajiem komponentiem, tie pretendē, un, jāatzīst, ne bez pamata, uz personības un sabiedrības pasaules redzējuma un vērtīborientācijas veidošānās ļoti spēcīgā faktora lomu. Tiem raksturīga līderība, ideoloģiski ietekmējot sabiedrību kopumā un katru personību atsevišķi. Tie translē kultūras sasniegumus, un, šaubu nav, aktīvi ietekmē sabiedrības attieksmes veidošanos pret tām vai citām kultūras norisēm un vērtību izpausmēm. Bet nevajadzētu aizmirst, ka masu komunikācijas līdzekļi arī paši tieši ietekmē vērtību veidošanos, pie kam, bieži vien šie procesi kļūst par nekontrolējamiem un pārāk maz izpētītiem. Tāda situācija ir izveidojusies saistībā ar zināmu masu komunikācijas līdzekļu tradicionālo funkcionālo raksturojumu, kas arī noteica to ietekmes sfēru. Līdz pat pagājušā gadsimta 40.gadiem, pievēršoties masu komunikācijas līdzekļu izpētei, tika akcentētas to 3 galvenās funkcijas: informējošā, propagandējošā un organizējošā. Par kultūrmantojošo funkciju, vēl jo īpaši aksioloģisko vai kreatīvo funkciju nebija ne runas. Taču 50.gados, kad masu komunikācijas līdzekļi transformējās par mākslas, zinātnes un izglītības audiovizuālo formu, radās nepieciešamība pēc to īpašas apzināšanās un pastiprinātas izpētes, vēl jo vairāk, tāpēc, ka masu mēdijus mēs varam uztvert kā sabiedrības kultūrvērtību translētājus. Īpaši aktuāli šis apzinātas izpratnes jautājums ir virzāms uz skolotāju kompetencēm, kuri, atbilstoši, izprotot šos mūsdienu sabiedrībai raksturīgos jautājumus, savā profesionālajā  darbībā var ieņemt atbilstošu pozīciju.

Kas attiecas uz pusaudžu un jauniešu vecumu – tad neaizmirstam, ka tas ir “otrās piedzimšanas laiks”, kad personībā aktualizējas daudzas svarīgas īpašības, pievēršoties kurām var veikt zināmu uzvedības profilaksi. Pusaudžu vecumā notiek tikumiskās pašapziņas veidošanās, realizējas tiekšanās uz pašattīstību, interese par savu personību un tās potenciālu, spējas uz pašnovērošanu un pašizvērtēšanu, kā arī tieksme atrast savu vietu sabiedrībā un izvēlēties sev atbilstošu ideālu.

Ievads

Mūsdienās mediji - prese, televīzija, radio, video, datori - kļuvuši par cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu - tam piekritīs daudzi. Cilvēka pašrealizēšanās mūsdienu darba tirgū un sabiedrībā kopumā nav iedomājama bez revolucionāras mediju un informācijas tehnoloģiju izmantošanas.

Latvija mediju izmantošanas ziņā daudz neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Ir izpētīts, ka 21. gadsimta sākumā Vācijā un Zviedrijā katru dienu 85% iedzīvotāju skatījās televīziju. Vācijā vairāk nekā 50% mājsaimniecību (un līdz ar to arī daudzas bērnistabas) ir aprīkotas ar datoriem. Savukārt Zviedrijā internets ir pieejams 40% iedzīvotāju, no kuriem 80% ir jaunieši.(Sinhart-Pallin,2001;Veinberga,2005)

Latvijā ģimenēs, kurās ir divi pieaugušie ar bērniem, mobilais telefons ir pieejams apmēram 90%, dators – gandrīz 40%, bet internets – vairāk nekā 20% mājsaimniecību.(Politikas gadagrāmata. Latvija, 2005)

Mediju pedagoģijas pētnieki uzsver principiālu paradoksu: laikā, kad pasaulē tiek aktualizēta sabiedriskās komunikācijas tehniskās pilnveidošanas nepieciešamība, kad palielinās tehnisko iespēju un satura piedāvājumu apmērs, pieaug arī pārdomas un rūpes par mediju izmantošanas iespējamajām sekām bērnu un jauniešu auditorijai. Daļa pedagogu šajā jautājumā ir visai optimistiski, taču citi brīdina par jauno tehnoloģiju radīto apdraudējumu bērnu un jauniešu vērtību apziņai un pasaules uztverei.

Mediju pedagoģija līdz šim nav spējusi rast skaidru risinājumu minētajai problēmai. Tas saistīts gan ar mediju kā mūsdienu pasaules fenomena straujo un neprognozējamo attīstību, gan ar to, ka pati mediju pedagoģija ir visai jauna zinātnes apakšnozare.

Tādēļ, lai noskaidrotu mediju pedagoģijas būtību un nozīmīgākos izpētes jautājumus, jāpievēršas mediju kultūras raksturojumam, kā arī cilvēka specifiskās situācijas raksturojumam tajā, atceroties, ka mediji piedāvā gan iespējas, gan slēpj sevī draudus personības attīstībai:

• kādus medijus kādā apjomā bērni un jaunieši izmanto, ko viņi lasa, skatās, klausās;

• no kā atkarīgi mediju lietošanas paradumi, un kā tie ietekmē mācību rezultātus;

• kā mediju lietošana ietekmē bērnu un jauniešu domāšanu, morāli;

• vai atdarināšanas efekti ir mediju inspirēti, vai tēliem ir īpašas paraugu funkcijas;

• vai agresija televīzijā izraisa bērnu un jauniešu agresiju dzīvē;

• cik lietderīgi tiek izmantots dators;

• vai datora lietošana veicina „bēgšanu no īstenības”;

• kādi ir pārmērīgas datora lietošanas cēloņi un sekas;

• kādas ir skolas, ģimenes, pašvaldības iespējas datoratkarības profilaksē;

• kādas ir mediju iespējas mācīšanas un mācīšanās procesu uzlabošanā;

• kā mediji ietekmē mācīšanās motivāciju un mācību rezultātus;

• vai mediji mācīšanās procesu racionalizē, konkretizē, paātrina, individualizē;

• kā mediji var palīdzēt skolēniem pašiem veidot savu mācīšanās stilu;

• kas skolēniem jāzina par medijiem, to ražošanu un ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem;

1.1. MEDIJU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Jēdziens medijs mūsdienu izpratnē komunikāciju zinātnēs ienāca tikai 20. gadsimta 60. gados. Līdz tam tas asociējās ar okultajām zinātnēm un spiritismu un etimoloģiski no latīņu vārda „medium” nozīmē “starpnieks”, „vidutājs”, „līdzeklis”. Džons D. Peters (John D. Peter) bija pirmais, kas transformēja šo jēdzienu un attiecināja to uz jaunajām komunikāciju tehnoloģijām. (Veinberga,2005) Medijs veic starpnieka funkciju starp personām vai starp personu un lietu un tiek izmantots ikviena masu kultūras fenomena apzīmēšanai.

Medijs ir kultūras vai mākslas zīme, kas reprezentē nozīmes. Medijam raksturīgā pazīme ir tā, ka to ir iespējams uztvert.(Plaude,2003)

Masu saziņas līdzekļi, masu informācijas līdzekļi (MIL) jeb plašsaziņas līdzekļi ir saziņas formas, kuras vienlaikus sasniedz daudzus cilvēkus - plašu auditoriju. Tie ir avīzes, žurnāli, televīzija, radio, kino, visa veida elektroniskie ieraksti un publikācijas, datortīkli (Catlaks, 2006). Mūsdienās viens no spēcīgākajiem masu iedarbības līdzekļiem uz personības veidošanos nepārprotami ir televīzija, pie kam tuvākajā laikā nopietnu konkurentu tai nav. Otrajā vietā – ir prese un kino, sākot ar pusaudžu vecumu – arī masu kultūra. Šie socializācijas institūti konkurē savā starpā.

Masu mediju veidi

Par medijiem plašā nozīmē tiek uzskatīti gan transportlīdzekļi, gan tehniski instrumenti, piemēram, pulksteņi, gan veselas sistēmas, kā, piemēram, sabiedriskā pārvalde un dzelzceļa tīkli. Jēdziena plašais lietojums apliecina to, ka mediji būtībā ir vide, kurā mēs dzīvojam, pret kuru mums ir attieksme un kura var mūs ietekmēt.

Mediji pilda ne tikai savus funkcionālos mērķus - tie sakārto, strukturē mūsu dzīvi. Ar pulksteņa palīdzību mēs veidojam noteiktu laika struktūru, automašīna un citi transporta līdzekļi savukārt dod iespēju strukturēt telpu. Tātad mediji ne tikai kalpo noteiktiem mērķiem – tie paši izvirza mērķus, kurus cilvēks apzināti vai neapzināti mēģina sasniegt. (Sinhart-Pallin,2001)

foto: fotoboy.lv

Taču parasti ikdienā mums ir šaurāks priekšstats par mediju jēdzienu, respektīvi, runa ir par masu medijiem jeb masu komunikācijas līdzekļiem. Mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi daudz sarežģītāka un kompleksāka - informācijas procesi vairs nenotiek tikai ar personīgu sociālu kontaktu palīdzību. Masu komunikācija plurālajā sabiedrībā garantē domu izteiksmes un informācijas brīvību, mediji nodrošina domu apmaiņu un atklātību. Bez masu komunikācijas nebūtu iespējama ne politika, ne ekonomika. Tiek minētas piecas pazīmes, kas raksturīgas masu komunikācijai:

• tā ir tehniska (to nodrošina tehniski mediji);
• tā ir netieša (tā nenotiek tiešā starppersonu kontaktā);
• tā ir vienpusīga (komunikācija vērsta viena virzienā, proti, uz saņēmēju);
• tā ir profesionāla (komunikators ir profesija);
• tā vēršas pie klāt neesošas publikas (atšķirībā no skatītāju zāles teātrī).(Plaude,2003)

Dažādās zinātņu nozarēs, kā arī ikdienā jēdziens medijs tiek lietots vairākās nozīmēs un strukturēts grupās pēc dažādiem kritērijiem.

Plašākais dalījums ir:

• dabiskie mediji: valoda, mīmika, žesti, simboli, rakstība;
• mākslīgie jeb tehniskie mediji: tie, kuri informāciju uzkrāj atmiņā tēlu un/vai simbolu formā.

Savukārt tehniskos medijus mēdz iedalīt:

• audiālie mediji – telefons, radio, CD, magnetofons, MP3 atskaņotājs u. c.
• vizuālie mediji – fotogrāfija, mēmais kino, fakss, SMS u. c.;
• audiovizuālie mediji – televizors, video, DVD, kinofilma u. c.;
• informācijas tehnoloģijas – dators, internets u.c. (Sinhart-Pallin,2001)

Ir autori, kas kā atsevišķu mediju grupu min drukātos medijus - laikrakstus, žurnālus, grāmatas, komiksus u. c.(Куриллова,2005; Veinberga,2005)

Medijus iedala arī, par kritēriju izvēloties noteiktas zinātnes nozares specifiku:

• komunikāciju zinātnē medijs ir zīme jeb simbols, kas reprezentē vēstījuma jēgu;
• mācību procesā medijs ir pedagoģisks līdzeklis ar didaktisku vai audzinošu mērķi. (Plaude,2003)

Mācību procesā iesaistītos medijus iedala pēc šādiem kritērijiem:

• mācīšanas un mācīšanās mediji (mediji, kurus izmanto skolotājs mācot, un mediji, kurus izmanto skolēni mācoties. Šie mediji lielākoties ir vieni un tie paši, piemēram, fotogrāfija, audio/video ieraksts, grāmata, tāfele. Varam runāt vienīgi par atšķirībām izmantošanas veidos un mērķos);
• personīgie un „nepersonīgie” mediji (ar personīgajiem medijiem saprotot – valodu, mīmiku, žestus, kustības; ar „nepersonīgajiem” medijiem saprotot visus priekšmetiskos medijus, kurus izmanto informācijas nosūtīšanai vai prezentēšanai);
• slēgtie un atvērtie mediji (slēgtie mediji informāciju pasniedz gatavu, tādu kā autors to ir pasniedzis, tur paliek maz vietas skolēna interpretācijai, pētīšanai, papildināšanai, labošanai, turpretī atvērtie mediji dod iespēju skolēnu aktivitātei, eksperimentēšanai, papildināšanai, labošanai);
• mediji, kuri aktivizē uztveri, iztēli, domāšanu, piemēram, glezna, un mediji, kuri aktivizē reālu darbību, piemēram, dažādi instrumenti.(Zimmer,2005)

Medijus iedala arī pēc to radīšanas un uztveres veida:

• primārie mediji – cilvēku nepastarpināto kontaktu līdzekļi, piemēram, teātris, deja, neverbālās izteiksmes formas u. tml.;
• sekundārie mediji – tehniski radīti līdzekļi, piemēram, grāmatas, fotogrāfijas u. tml.;
• terciālie mediji – līdzekļi, kas ir gan tehniski radīti, gan ar tehnikas palīdzību uztverti, piemēram, radio, televīzija u. tml.(Plaude,2003)

Masu medijus nosacīti iedala vecajos un jaunajos. Ar vecajiem masu komunikācijas līdzekļiem domājot laikrakstus, radio, televīziju, bet ar jaunajiem – digitāli elektroniskās komunikācijas formas. Teorētiski neizsmeļams visplašākais jauno mediju pārstāvis ir internets.

Tieši internetu jeb „tīklu“ uzskata par būtisku jaunumu mediju skaidrojumā. Internets atšķiras no visiem citiem medijiem, jo tas ir tā saucamā “konverģences jeb savienotā tehnoloģija”, kura rada jaunas komunikācijas iespējas un līdz ar to arī pārmaiņas sociālajās attiecībās un ir kļuvis par jaunā pasaules skatījuma simbolu.(Barsch, Erlinger,2002; Sinhart-Pallin,2001 )

Masu mediji savas izplatības un ietekmes dēļ kļūst par ievērojamu sabiedrības izglītības un audzināšanas faktoru. Taču jāatceras, ka medijiem nav atgriezeniskās saites ar cilvēku, tādēļ tie spēj realizēt tikai vienvirziena komunikāciju – no raidītāja pie publikas.(Veinberga,2005) Respektīvi, tradicionāli ar mediju starpniecību raidītās informācijas saņēmējs ir pasīvs. Pasivitāte izpaužas tādā ziņā, ka saņēmējs nevar ietekmēt informācijas saturu un formu. Informācija, kas tiek caur mediju nodota saņēmējam, būtībā ir gatavs produkts. Vienkāršākais piemērs šādai komunikācijas formai būtu glezna, avīze, grāmata, kas nonākusi mūsu rokās. Vēl kā piemēru šeit var minēt televīzijas darbu, kur televīzija darbojas kā informācijas sūtītājs jeb raidītājs, televizors kā medijs jeb starpnieks un skatītājs kā saņēmējs. Skatītājs neietekmē informācijas saturu, viņš to saņem gatavā veidā. Protams, šeit var būt izņēmumi, kad skatītājs tomēr ietekmē informācijas saturu, piemēram, tiešraidē zvanot uz studiju un izsakot savu viedokli vai sūtot vēstules. Bet šādos gadījumos tiek iesaistīti citi mediji un to jau vairs nevaram dēvēt par tradicionālo komunikācijas formu, te jārunā par interaktīvās komunikācijas iezīmēm. Interaktīvajā komunikācijā ar mediju starpniecību informācijas saņēmējs ir aktīvs, ar starpnieka jeb medija sniegtajām iespējām ietekmēt informācijas saturu un formu, izteikt savu viedokli par to, saņēmējs var vienlaicīgi kļūt arī par informācijas sūtītāju jeb raidītāju. Kā piemērs būtu minams interneta portālu darbs. Interneta portāls šeit ieņem primārā sūtītāja lomu, dators ir medijs jeb starpnieks, saņēmējs ir informācijas lietotājs, potenciālais ietekmētājs - papildinātājs, labotājs, pārsūtītājs -, tādējādi kļūstot vienlaicīgi arī par sūtītāju jeb sākumpunktu šajā komunikācijas shēmā.

Mediju instrumentālā funkcija un mērķa nostādne ir iesaistīta sabiedriskās komunikācijas sistēmā, kas arī ir faktiskā apkārtējā vide – visi sabiedriskie un privātie institūti, kas seko vienam informācijas uzdevumam. Mediji – radio un televīzija, preses un izdevniecību redakcijas, grāmatu gadatirgi utt. – nodarbojas ar tādu sadzīves pakalpojumu kā „informēšana”. Šī sistēma tiek plaši atbalstīta un par savu attīstību pateicas pastāvīgajiem tehnikas sasniegumiem. Līdz ar to mediju jēdzienam iezīmējas trīs līmeņi: komunikatīvi sociālais, politiski institucionālais un tehniskais ( Sinhart-Pallin,2001 ).

Mūsdienās sabiedrība ir nonākusi ciešā saistībā ar medijiem, informācijas apmaiņa un ražošana iegūst arvien lielāku izplatību, kas šodien liek pamatoti runāt par dzīvi “informācijas sabiedrībā”.

Tieši intelektuālais kapitāls ir informācijas sabiedrības dzinulis un mērķis – bagātības mērs ir cilvēka radošās spējas, nevis finansiālais kapitāls. Mūsdienās izveidojas jauna ekonomikas sistēma, kurā par vērtībām kļūst jēdzieni, idejas un veidoli, nevis lietas. Tiek uzskatīts, ka informācijas laikmetā īpašuma tiesības aizstāj iespējas piekļūt informācijai, piekļūt tīklam.

Jēdziens piekļuve līdz nesenam laikam tika lietots burtiskā nozīmē, taču 1990. gadā šis vārds pirmo reizi tika skaidrots kā termins, kas nosauc darbību. Tādējādi tika norādīts uz tā jauno, plaši lietoto nozīmi mūsdienu diskursā.(Rifkins,2004) Tagad tas ir kļuvis par vienu no biežāk lietotajiem jēdzieniem, kas apzīmē progresu, personīgā piepildījuma izjūtu un ietekmē cilvēku prātus tikpat spēcīgi kā doma par demokrātiju iepriekšējo paaudzi.

1.2. CILVĒKA IZPRATNE MEDIJU KULTŪRĀ: TRANSFORMĀCIJAS MŪSDIENU PEDAGOĢISKAJĀ DOMĀ

Mūsdienu laikmets, ko raksturo nebijušas pārmaiņas, tiek dēvēts ļoti dažādi – tas tiek saukts gan par postindustriālo, gan globālo, gan postmoderno. Šoreiz tas tiks skaidrots caur mediju fenomena prizmu.

Jēdziens kultūra latīņu valodā nozīmē – „kopšana, apstrādāšana”. Respektīvi, kultūra cilvēka roku apstrādātā, kultivētā pasaulē personības eksistēšanai, kurā vajadzības tiek pamatotas ne tik daudz ar bioloģiskām, kā sociālām interesēm. Atsevišķs cilvēks var būt kultūras nesējs, spēj aktīvi piedalīties tās attīstībā, tomēr kultūra pēc savas būtības ir sociāla parādība. Kultūra ir sfēra cilvēka intelektuālo un sociālo nepieciešamību realizēšanai, starp kurām īpaši izceļas tieksme pēc radīšanas un saskarsmes. Šādā izpratnē kultūra nozīmē mijdarbību – komunikatīvās attiecības. (Куриллова,2005)

Bieži kultūras jēdziens tiek skaidrots, pretnostatot tam citu, piemēram:

• kultūra un daba;
• kultūra un civilizācija;
• kultūra un sabiedrība.(Ort, 2003)

Kultūra tiek skaidrota arī kā valoda un zīmju sistēma. Domājot par medijiem, tiek akcentēta kultūras kā teksta izpratne, t. i., tiek uzsvērta gan kultūras jēdziena semiotiskā nozīme (teksts kā simbolu, zīmju sistēma), gan sociāli funkcionālā dimensija (teksts kā komunikācijas avots).(Posner, 2003)

Mediju kultūra ir sociālās kulturoloģijas teorijas radīts jēdziens, kas apzīmē īpašu kultūras tipu informācijas sabiedrībā un tiek definēta kā informatīvi komunikatīvo līdzekļu kopums, ko radījusi cilvēce kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, kas veicina sabiedriskās apziņas formēšanos un personības socializāciju. (Куриллова,2005) Mediju kultūra pozicionējas arī kā sistēma personības pilnveidei – tikai tāda personība, kas spējīga lasīt, analizēt un novērtēt mediju tekstu, nodarboties ar mediju mākslu, apgūt jaunas zināšanas ar mediju palīdzību, var pašrealizēties šajā kultūrā.(Куриллова,2005)

Ir divas pieejas mediju kultūras skaidrojumam:

• tiek uzsvērts mediju kultūras komunikatīvais aspekts;
• akcentēta mediju loma ideoloģiskās darbības īstenošanā. (Маклюэн,2003)

Pirmā pieeja skaidro medijus kā komunikācijas līdzekļus visplašākajā izpratnē, respektīvi, ietverot šajā jēdzienā ne tikai masu komunikācijas līdzekļus, bet arī lietas un parādības, kas būtiski izmaina cilvēka komunikāciju ar apkārtējo pasauli (kā dabisko, tā sociālo) un reorganizē cilvēka pasaules uztveri un dzīves veidu, piemēram, naudu, elektrību, mājokli, apģērbu, transporta līdzekļus, ieročus utt. Visi minētie mediji ir līdzekļi, kas tiek uzskatīti par cilvēka ārējo paplašinājumu, tiešu viņa ķermeņa orgānu un spēju turpinājumu.

foto: fotoboy.lv

Taču problēma ir tā, ka mediji, kas sākotnēji kalpo par tā saucamo spēju pagarinājumu, galu galā sāk valdīt pār cilvēku – nevis lietas kalpo cilvēkam, bet gan cilvēks – lietām. Kanādiešu zinātnieks un publicists Herberts Maršals Maklūens (Herbert Marschall McLuhan) šo mediju atdalīšanos no cilvēka nosauc par „amputāciju”: cilvēka radīto tehnoloģiskās infrastruktūras attīstība veicina viņa paša spēju samazināšanos. (Маклюэн,2003)

Šīs pieejas pārstāvji uzskata, ka mediji tiecas pārņemt patērētāja apziņu, iegremdējot viņu iluzorā sapņu pasaulē. Tādai ietekmei var būt ļoti nopietnas sekas un rezultātā mediju attīstība var novest pie pilnīgas cilvēka apziņas amputācijas. Mediju kultūras produktu patērēšanas procesā cilvēka spējas tiek it kā „iznestas” ārpus cilvēka, tās iegūst no cilvēka attālinātu loģiku un uzspiež šo loģiku cilvēkam, nerēķinoties ar viņa vēlmēm.

Cilvēks tiecas pēc arvien lielākas ilūzijas, kļūst par vāju un atkarīgu būtni, kura priecājas par plašajām iespējām, ko tam piedāvā tehnoloģijas, un ar optimismu zaudē pats sevi. H. M. Maklūens salīdzina mūsdienu mediju pārņemto cilvēku ar Narcisu, kuru apreibinājusi paša esība. (Маклюэн,2003)

Otras pieejas pārstāvji uzsver medija kā zīmju sistēmas un teksta izpratni. Poststrukturālists Rolans Barts tekstu skaidro visplašākajā nozīmē – tas ir kultūras nesējs.( Барт,1994 ) Tradicionālā teksta izpratne tiek paplašināta – tas pārkāpj savas robežas – daiļdarbā ierakstīto, sarunā pateikto. Visa pasaule tiek tekstualizēta. Tekstam ir bezgala daudz nozīmju, kas plūst un mainās. Un šī daudznozīmība norāda uz atvērtību kultūrā.

Tieši mediju paustā informācija ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem tekstiem mūsdienu kultūrā – mediji kā teksts veido ideoloģisko tīklu. Dažādi mediji, kas raksturīgi tai vai citai sabiedrībai, iekaro patērētāju apziņu un līdz ar to arī sabiedrību kopumā. Mediji nodod patērētājiem kultūras shēmas, vērtības, idejas un tādējādi nosaka sabiedrisko domu.

Sociologs Pjērs Burdje (Pierre Bourdieu) uzskata, ka sociālais universs, kurā dzīvojam, ir divējāds. Tās eksistē it kā divos līmeņos – pirmajā kā materiālo resursu sadale un sociālo vērtību un labumu iegūšana, un otrajā – priekšstatos, domāšanas shēmās un uzvedībā, emocionālajos vērtējumos.

Otrais sociālās dzīves līmenis veido tā saucamo simbolisko kapitālu – uzkrātā prestiža, slavas un cieņas līmeni, kas veidojas starp zināšanām un atzīšanu. (Burdjē, 2004) Ja izmantojam P. Burdjē terminoloģoiju, tad mediju kultūru iespējams traktēt kā simboliskā kapitāla veidošanās telpu - mediji formē sabiedrisko domu un publikas dzīves pozīciju. (Burdjē, 2004)

Mediju kultūrai ir unikāla loma sociālajā sistēmā - tā ir daudzfunkcionāla parādība, ko radījis tehnikas progress. Kā nozīmīgās mediju kultūras sociālās funkcijas tiek minētas:

• informatīvā funkcija – mediju kultūra nozīmē noteiktu informatīvā procesa tipu, kādu līdz šim pasaule nav pazinusi; tā pēc būtības ir informatīvi komunikatīvo līdzekļu kopums, kas padara iespējamu informācijas uzkrāšanu un vairošanu, kā arī cilvēces uzkrātās pieredzes saglabāšanu unikālā veidā;
• komunikatīvā funkcija – mediju kultūra ir saskarsmes akts starp varu un sabiedrību, starp dažādām valstīm, tautām, sociālām grupām, indivīdiem utt.; šo komunikāciju nodrošina tehniskie kanāli, tā ir simboliska un ir mūsdienu kultūru dialoga pamats;
• normatīvā jeb ideoloģiskā funkcija – mediji ir radījuši jaunu ticības formu – noticēšanu, tie izvirza autoritātes, kas stiprina šo ticību un kam tauta seko(Kūle, 2006); mediji mūsdienās ir galvenais ideoloģiju balsts;
• izklaidējošā funkcija – mediju kultūra ietver sevī spēles elementu, tā piedāvā plašu relaksācijas iespēju spektru, kas nodrošina patērētāju sabiedrības vajadzības;
• radošā funkcija - mediju kultūra nodrošina pasaules apguves un pārveides iespēju; tā paplašina indivīda pieredzes robežas, palīdz adaptēties mainīgajā kultūrvidē, tādējādi iespaidojot pasaules redzējumu un personības pilnveides procesu;
• integrējošā funkcija – mediju kultūra tuvina tautas, sociālās grupas, valstis; tā ir vērsta uz kultūru dialogu miera un savstarpējās sapratnes nodrošināšanai;
• starpnieka funkcija – mediju kultūra ir arī sociālais starpnieks, kas stiprina saites starp sociālajām grupām sabiedrībā, mediji ir tā saucamā „ceturtā vara”, kas pilda arī politiskās varas funkciju;
• izglītojošā un audzinošā funkcija - mediju kultūra palīdz apgūt dzīvei informācijas sabiedrībā nepieciešamās prasmes un attieksmes, uztvert un kritiski izvērtēt informāciju, veidot noteiktas dispozīcijas un vērtību orientācijas. (Куриллова,2005)

Mūsdienu mediju kultūra ir informācijas (pirmkārt jau audiovizuālās informācijas) plūsmas intensitāte, līdzeklis sociālo, tikumisko, psiholoģisko, māksliniecisko, intelektuālo dzīves aspektu kompleksai apguvei. Cilvēka dzīve mediju klātbūtnē liecina par fundamentālām izmaiņām cilvēku attiecībās, kā arī par jaunas, atšķirīgas cilvēka izpratnes tapšanu.

Amerikāņu sociologs Roberts Liftons (Robert J. Lifton) postulē jauna cilvēka arhetipa veidošanos mūsdienu pasaulē – tas ir mainīgais jeb hameleoncilvēks.

Mainīgais cilvēks ar daudzveidīgo subjektivitāti ir radoša personība, spēlētājs, kuru saista terapija, nevis ideoloģija. Viņš ir mazāk analītisks, vairāk emocionāls, viņa pasaulē ir maz robežu, un tās ir nepastāvīgas. Realitāte tiek uztverta kā lauks līdzdarbībai. Jaunā cilvēka eksistences forma ir dzīve kibertelpā.(Lifton, 1993)

Ir radusies jau pirmā mainīgo personību paaudze – tā saucamā Dot- com paaudze. Šīs paaudzes pārstāvji lielu sava laika daļu pavada mākslīgā vidē. Piekļuve ir viņu dzīvesveids, personīgā brīvība – brīvība atrasties tīmeklī. Un svarīgāk par īpašumu ir spēt komunicēt, sazināties ar citiem. Viņi dzīvo septiņu sekunžu skaņas bitu pasaulē, strādā, izklaidējas, iepērkas un komunicējas kibertelpā. Viņi vēlas ātri iegūt informāciju, nespēj ilgi koncentrēties. Viņus raksturo spontānums, nevis apdomīgums.(Rifkins,2004)

Tieši mūsdienās kā nekad līdz šim ir palielinājusies plaisa starp paaudzēm, kuru veido ekonomiskās un sociālās atšķirības. Šo atšķirību pamatā ir iespējas piekļūt komunikāciju tehnoloģijām.

Pāreja no ģeogrāfiskās atrašanās vietas uz kibertelpu, no poligrāfijas uz hiperteksta laikmetu, no industriālā uz kultūras kapitālismu, no īpašuma tiesībām uz piekļuvi liks cilvēkiem kopumā mainīt attieksmi arī pret savstarpējām attiecībām.

Teorētiskajā diskursā ir izkristalizējušies divi radikāli pretēji mainīgā cilvēka vērtējumi. Filozofs Žaks Bodrijārs (J. Baudrillard) ir visai skeptisks un uzskata, ka cilvēkam, kurš lielākoties uzturas virtuālajā realitātē, trūkst personīgās pieredzes attiecību veidošanā, loģiska skatījuma uz dzīvi, spējas ilgstoši koncentrēties, kas nepieciešams, lai realizētos pasaulē.(Baudrillard,1988)

Savukārt, Robert Liftons ir noskaņots optimistiski. Viņš uzskata, ka mainīgā cilvēka apziņa ir atbrīvojusies no ierobežojumiem, kļuvusi rotaļīga, elastīga un spēj pieskaņotos strauji mainīgajai realitātei. Bērniem, kas aug tīklu un savienojumu pasaulē, nav aktuāli tādi agresīvi jēdzieni kā „mans” un „tavs”. Postmodernisma situācija mudina cilvēkus sadarboties, nevis sacensties savā starpā. Tas savukārt veicina līdzīgas domāšanas attīstību un veicina vienprātību. (Lifton,1993)

Mainīgais cilvēks ar multiplo identitāti ir cilvēks, kas dzīvo citādā pasaulē nekā apgaismības laikmeta harmoniskā personība. Viņš ir citāds, un tas pedagoģijai nozīmē citādu nostādņu un mācību metožu meklējumus.(Rubene,2006)

Respektīvi, mediju kultūrā ir principiāli mainījies gan skatījums uz cilvēku savstarpējo attiecību modeli, gan uz pašu subjektu. Arī jaunības un bērnības fenomena izpētes aktualitāte pamatojas tēzē, ka mediju ietekmē kultūras apguves formas šajā vecumā sāk mainīties pašos pamatos.

1.3. PUSAUDŽU UN JAUNIEŠU POZĪCIJAS SPECIFIKA MEDIJU KULTŪRĀ: KONSTRUKTĪVA UN RADOŠA MASU MEDIJU IZMANTOŠANU DZĪVĒ

Ja piekrītam prenatālās psiholoģijas atziņām, ka apkārtējā vide, tostarp mediji, ietekmē bērna attīstību vēl pirms tā dzimšanas, tad ir pamats domāt, ka jau šajā bērna attīstības periodā varam runāt par nosacītu mediju ienākšanu bērna dzīvē.

foto: fotoboy.lv

Realitātē mediji bērna dzīvē ienāk ar pirmo bilžu grāmatu, ar pirmo priekšā lasīto pasaku jau agrajā bērnībā. Kā saka vācu pedagogs Dīters Bāke, gribam to atzīt vai ne, bērnība šodien ir „mediju bērnība” un bērnistaba ir vienlaikus arī „mediju istaba” (Baacke,1999). Mediju zinātnieki runā par „mediju bērnību un mediju jaunību”, kas raksturīga mūsdienu sabiedrībā (Charlton, Neumann-Braun,1992).

Piemēram, ASV bērni vecumā no 4 līdz 12 gadiem gadā tērē pēc saviem ieskatiem 29 biljonus ASV dolāru. 47% bērnu savu naudu tērē tieši medijiem - mūzikas ierakstu iegādei, 26% par šo naudu pērk kino biļetes.

Bērniem ir liela ietekme uz ģimenes budžeta plānošanu un tērēšanu – bērni var ieteikt pirkumus no saldumiem līdz brīvdienu ceļojumiem un jaunāko tehnoloģiju iegādei. Runājot par nākamo patērētāju audzināšana, tad pirkšanas paradumi veidojas jau bērnībā. Vidēji bērns ASV dažādos medijos reklāmas skatās 40 stundas nedēļa – tikpat daudz, cik lielākā daļa pieaugušo pavada darbā.(Vecgrāve,2006)

Bērns masu medijiem ir kļuvis ļoti viegli sasniedzams. 20.gsadsimta 90. gados sāka izdot bērniem domātas avīzes, viņiem 24 stundas diennaktī raida televīzijas kanāli, daudzas interneta lapaspuses piedāvā spēles utt. (Vecgrāve,2006)

Pētnieki brīdina, ka ar mediju starpniecību iegūtā pieredze sāk pārmākt personisko, nepastarpināto pieredzi. Mūsdienās televizora ekrāns jauno paaudzi informē par visu - priekšstatu par pasaules esamību rada izdomāti skaidrojumi un vēstījumi, nevis „patiesajā īstenībā” redzētais. Un, tā kā televīzija arvien vairāk izlīdzina atšķirības starp pieaugušo un bērnu pasauli, amerikāņu sociologs Neils Postmans (Neil Postmann) runā par „bērnības atcelšanu” (Postmann,1983).

Bernds Šorbs (Bernd Schorb) norāda uz mediju nozīmi socializācijas procesā:

• mediji kā socializācijas faktors - mediji, īpaši masu mediji, daudzejādā ziņā nosaka jauno cilvēku viedokļu, spriedumu, zināšanu un izturēšanās veidošanos;
• mediji kā vidutājs socializācijas procesā - mediji kalpo kā kultūras, zināšanu, uzvedības normu saglabāšanas un pārnešanas līdzeklis;
• mediji kā socializācijas procesa instrumenti – mediju socializācija norisinās, vērojot, atdarinot un vērtējot paraugus, līdzdarbojoties un mācoties no tiem(Schorb,2005).

Psiholoģijā tiek uzsvērts, ka mediji iespaido:

• cilvēku uztveri;
• savstarpējās attiecības;
• attieksmi (pret sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem);
• gaumi;
• izvēli.

Psiholoģiskā ietekme – tā ir iedarbība uz psihisko stāvokli, domām, jūtām un cita cilvēka darbībām ar psiholoģisko līdzekļu palīdzību. Tipiskākās ietekmes ir:

• Tiešā psiholoģiskā iedarbība, kad tiek izmantoti tieši argumenti,
• Slēptā psiholoģiskā iedarbība, kad tiek izmantoti slēpti mājieni un solījumi.

Psiholoģiskā ietekmēšana tiek realizēta, lai galvenokārt sasniegtu trīs mērķus:
1. Lai apmierinātu savas vajadzības ar citu subjektu palīdzību vai pastarpināti ar tiem.
2. Lai apstiprinātu savas eksistences faktu un šī fakta nozīmību.
3. Lai pārvarētu telpas – laika ierobežojumus savā eksistencē.

Līdz ar informācijas uzņemšanu notiek tieša vai netieša iespaidošanās no redzētā - sākot ar domu un beidzot ar uzvedības maiņu. Bieži vien tiek minēts A.Banduras viedoklis: TV, kino attēlotā uzvedība kļūst aizvien pieņemamāka (“Babo doll” eksperiments). Vēl varam minēt arī G. Tarda “atdarināšanas likumu”, vai “ciešas saskares likums”, vai “iestarpināšanas likumu”.

Psiholoģiskās ietekmes veidi :

• Argumentācija, manipulācija, aizraušanās;
• pašvirzīšanās, lūgums, ignorēšana;
• atdarināšanas impulsa radīšana;
• piespiešana, uzbrukums, iegalvošana.

Masu apziņas manipulācijas koncepcija izveidojas, balstoties uz biheiviorisma psiholoģijas virziena (stimuls -> reakcija). Apziņas manipulācijas, uzvedības programmēšanas pētījumiem savulaik pievērsušies arī Z.Freids, A.Pavlovs, Behterevs -> galvenā metode: iedvešana (idejas iespiešana zemapziņā, apejot psiholoģiskās aizsardzības mehānismus un domāšanu.

Manipulācijas galvenā pazīme - slēpta vēlme panākt noteiktu rīcību vai attieksmi.

Jaunās tehnoloģijas ļauj dzīvot mākslīgi un aizbēgt no reālās dzīves. Jauno tehnoloģiju atkarības veidošanās iemesls nav dators, TV, mobilais telefons, bet gan pašas personības iezīmes, kuras nosaka atkarīgas uzvedības veidošanās modeli. Bērna piesaisti masu komunikācijas jaunām tehnoloģijām veicina:

Masu mediji producē noteiktus stereotipus gan uzvedībā, gan gaumē, tas attālina jauniešus no patiesās realitātes. Tur iekšā esmu tāds, bet izejot ārā esmu atkal cits. Pusaudzis, kura personība vēl tikai veidojas, patiesībā ir viegli aizskarams un ietekmējams.

Daudzos pētījumos ir pierādīts, ka bez pastāvīgas informācijas nav iespējama cilvēka pilnvērtīga attīstība un normāla dažādu sociālo grupu un sabiedrības funkcionēšana. Jebkura no simbolu sistēmām ir atslēga apziņai, kura var tikt un tiek izmantota, lai neaicināti iekļūtu mūsu apziņā un vadītu to bieži vien arī mums nevēlamā virzienā:

· plaši tiek izmantotas uztveres likumsakarības (piem.: figūra – fons; 25.kadrs u.c);

· uztvere atkarīga no uzmanības/ 7+-2; pārnešana..);

· domāšanas saistība ar arhetipiem (loģiskā-tēlainā domāšana; mītu un tradīciju ietekme);

· redzētais aizskar jūtas un pārdzīvojumus (“spēle uz emocijām” - kā zināms, tas ir ļoti iedarbīgs veids).

· Masu saziņas līdzekļus bieži vien mēdz dēvēt sauc arī par ,,ceturto varu”, jo:

· tie palīdz un dot iespēju cilvēkiem būt pastāvīgi lietas kursā par visiem notikumiem pašu zemē un pasaulē;

· tie iepazīstina iedzīvotājus ar dažādiem viedokļiem;

· tie ir galvenie atklātuma un pilsoņu tiesību aizstāvji;

· tie ir galvenie masu kultūras izplatītāji sabiedrībā;

· tiem ir būtiska loma cilvēku pilsoniskās pašapziņas un sociālās uzvedības normu veidošanā;

· gan tieši, gan pastarpināti veido cilvēku vērtīborientāciju un mentalitāti.

Problēmas, kas saistās ar šo socializācijas institūta ietekmi, uz šo brīdi ir:

· jaunatne pārāk aizraujas ar datora/interneta lietošanu;

· jautājumos, kas saistīti ar datoru, daudzi bērni ir krietni izglītotāki par saviem vecākiem, skolotājiem;

· bieži tiek rādīta pretrunīga informācija, līdz ar to cilvēkiem grūti izšķirties, kura ir patiesa. Tā kā nav vienots viedoklis, cilvēkam pašam jāizvēlas patstāvīga attieksme;

· bieži vien rāda pašu skaistāko, pašu sensacionālāko, pašu šausmīgāko, kaut gan reālā dzīvē tā nemaz nenotiek. Taču daži fakti ir tik pārliecinoši, ka grūti tiem nenoticēt;

· tirgus ekonomikas apstākļos notiek ārēja un iekšēja cīņa starp kultūru kā izklaides līdzekli un kultūru kā cilvēka personības attīstības līdzekli. Bieži vien šajā cīņā uzvar komerciālie, merkantilie mērķi.

Medijus mēs varam izskatīt arī kā neveselīgas kultūras un neveselīga dzīvesveida propagandētājus:

Fiziskajā sfērā:

· ēšanas paradumu ieaudzināšana,

· pasīva dzīvesveida netieša veicināšana,

· ārējā skaistuma veicināšana – līdzināšanās etaloniem,

· kaitīgo ieradumu netieša veicināšana.

Sociālajā sfērā:

· dzimumlomu identifikācijas trūkums,

· antisociālas uzvedības, vienaldzības ieaudzināšana,

· profesijas izvēles un socializācijas procesa aizkavēšana.

Garīgajā sfērā:

· Morālo principu degradēšana,

· Tradīciju un vērtību aizmiršana.

Psihiski / emocionālajā sfērā:

· Trauksmes veicināšana;

· Negatīva garastāvokļa netieša izsaukšana.

Seksuālajā sfērā:

· Seksuālās uzvedības principu maiņa;

· Agrākas dzimumnobriešanas iestāšanās.

Masu informācijas līdzekļi cilvēka dzīvi ietekmē gan pozitīvi, gan negatīvi.

Preses ietekme :

Radio ietekme :

Televīzijas ietekme :

Datora ietekme:

Interneta ietekme :

Reklāmas ietekme :

Televīzija

Kopš televīzija kļuva par populāru masu komunikācijas līdzekli 20. gs. 50. gados, bažas par tās iedarbību kļuva pastāvīgas.

Pirmā atskaite par TV sekām ASV publicēta 1954. gadā. Kopš tā laika atskaites Nacionālais Garīgās attīstības institūts atskaites publicē katru gadu. Lūk, daži piemēri no šim atskaitēm:

- vidusskolu absolventi pie TV ekrāniem pavadījuši vidēji 15 000 stundas;

- viņi ir redzējuši aptuveni 350 tūkst. reklāmu sludinājumus;

- katru dienu TV kanālā parādās aptuveni 350 varoņu; septiņi no viņiem tiek nogalināti;

- 60% no visām TV rādītajām filmām satur vardarbības elementus;

- viņi ir redzējuši vismaz 18 tūkst. dažādu slepkavības ainu;

- ASV bērni vecumā 2 – 11 gadiem pie TV pavada 27,6 stundas nedēļā;

- 4 gadīgi bērni apmēram 4 stundas dienā;

- Anglijā pētījumi apliecina, ka ½ bērnu vecumā no 7 līdz 16 gadiem skatās filmas, kurās dominē vardarbība, sadisms, sekss un šausmu filmas;

- ASV TV mājās ieslēgts vidēji 6 stundas dienā – t.i. 1/3 laika, ko cilvēks pavada nomodā.

Dž. Gebners (Pensilvānijas universitāte, ASV, 1993), pētot TV ietekmi, ir izdarījis šādus secinājumus: “Cilvēces vēsturē ir bijuši daudzi asiņaini gadsimti, bet neviens gadu simts nevar sacensties ar mūsu laiku un vardarbību, kuru mēs redzam savos televīzijas ekrānos. Neviens nevar zināt, kurp mūs novedīs šī vardarbība, kura tik aktīvi iespiežas ģimenēs caur televīzijas ekrāniem”.

Kā liecina daudzskaitlīgie pētījumi, vienmēr un visur ar TV parādīšanos, palielinājās slepkavību skaits.

Piemēram, Kanādā un ASV no 1957. līdz 1974. gadam ar TV izplatību slepkavību skaits pieauga divas reizes. Savukārt, tur, kur TV ienāca vēlāk, arī slepkavību gadījumi pieauga vēlāk.

Dienvidāfrikā, kur TV nebija līdz 1975.gadam, slepkavību pieaugums divas reizes lielāks tika piereģistrēts tieši pēc 1975. gada.

Tāpat Kanādas lauku rajonos, kur TV ienāca vēlāk, drīz vien pieauga agresivitātes izpausmes pat sporta sacīkstēs.

Beļģijā 1977. gadā Ross Parki veica pētījumus zēnu kolonijās ar delinkvento uzvedību. Pēc agresīvu skatu TV noskatīšanās krasi pieauga kautiņu skaits.

Tāpat ASV, kad jaunāko klašu skolēniem rādīja filmu “Teksasas reindžers”, kura ir ļoti populāra, tūlīt pēc noskatīšanās skatītāji veica 7 reizes vairāk agresīvu darbību nekā tie, kas filmu neredzēja.

No visa iepriekš minētā izriet secinājumi, kāpēc agresivitāte TV ekrānā izraisa tādas sekas:

- sociālā agresija tiek izsaukta nevis skatīšanās dēļ, bet gan uzbudinājuma dēļ. Uzbudinājums pieaug lavīnveidīgi un uzlādē ar enerģiju dažāda veida darbības;

- agresija skati “notrulina” jūtīgumu;

- TV redzētie kadri aicina atdarināt redzēto.

Statistika liecina, ka TV agresijas ir 4 reizes vairāk nekā maiguma izpausmju. Pie kam, bieži vien rāda arī nereālo.

Piemēram, policisti Čikāgā, Itālijā šauj TV kadros gandrīz katrā epizodē, taču reālā dzīvē – 1 reizi 27 darba gados.

Jautājums ir, vai tiešām TV veido mūsu reālos priekšstatus par apkārtējo pasauli?

foto: fotoboy.lv

Iepriekš minētā Pensilvanijas universitātes pētnieka Džordža Gebnera pētījumu rezultāti ir diezgan interesanti:

Varbūt, ka TV lielāku ietekmi atstāj arī netīšā veidā – katru gadu no cilvēka dzīves tiek izsvītrotas vidēji 1000 stundas, kuras, bez šaubām, varētu pavadīt arī lietderīgāk.

Kādi cilvēki būtu, ja šo laiku izmantotu savādāk?

Sabiedrība un dažādas profesionālas organizācijas dažādās valstīs mēģināja pievērst valdības uzmanību tam, lai būtu kontrole pār televīzijas programmu saturu, bet diemžēl bez panākumiem. Bija arī izvirzītas prasības, lai vismaz 3 stundas no raidlaika būtu veltītas izglītojošām programmām. Bija arī izstrādāti speciāli V-čipi (Violence Chip), lai vecāki varētu bloķēt nevēlamās programmas, kuras skatītos bērni bez viņu uzraudzības. Bet diemžēl visi šie pasākumi ir diezgan tāli no problēmas kardināliem risinājumiem. Līdz tam laikam, kamēr bērnu televīzija nekļūs saturīgāka, vecākus vajadzētu informēt par iespējamām briesmām no nevēlamo raidījumu skatīšanās, gan arī informēt par to, kā būtu nepieciešams kontrolēt bērnu un pusaudžu TV skatīšanos. Nākamajā tabulā piedāvātas vairākas stratēģijas, kuras varētu izmantot gan skolotāji, gan vecāki.

Televīzijas pārraižu skatīšanās kontroles stratēģijas

(pēc Slaby et. Al., 1995)

Daži autori TV ietekmi  uz cilvēku pielīdzina narkotisko vielu ietekmei, piemēram, Terenss Makkena savā darbā  “Пища богов» 1995. gadā. Strādājot Transpersonālā institūtā, viņš aprakstīja cilvēka psiholoģisko evolūciju antropoloģiskajā skatījumā un īpaši pievērsās psihoaktīvo vielu iedarbībai uz cilvēku. T Makkena apgalvo, ka nekāda epidēmija, nekāda mode, ne reliģiskā histērija nekad nav izplatījusies tik ātri un nepakļāva sev tik daudzus piekritējus!

Pēc T.Makkenas atziņām, vistuvākā analoģija aizraušanās kaislei ar TV un vērtību pārorientācijai, kas notiek dzīvē, – ir heroīns, kas padara apkārtējo pasauli «plakanu», - viss, kas notiek, tam nav nekādas nozīmes!

Ilūzija, ko dod pārdzīvojumos heroīns, TV analoģiski TV lietotājam padara visu redzēto reālu. Patiesībā tas ir kosmētiski uzlabots, pārspīlēts u.t.t.

TV kaut arī neiedarbojas ķīmisku vielu veidā, tomēr tā veicina aizraušanos ar to! Tā palīdz:

-          «izslēgt» reālās problēmas;

-          «ieiet» patīkamajā pasīvajā stāvoklī;

-          cilvēkam nav jādomā, jānopūlas, visu var saņemt gatavā veidā!

Uz šo brīdi psihologu skatījumos nav vienota viedokļa par TV ietekmi uz cilvēku. Taču vairāku zinātnieku viedokļus var sagrupēt noteiktās grupās, kas dažādi skaidro ietekmes spēkus:

1.      TV darbojas kā katarses mehānisms – ekrāna agresija dod iespēju atbrīvoties no iekšējās, sakrājušās, zemapziņā esošās spriedzes. Līdz ar to TV var uzskatīt arī kā terapeitisku līdzekli, jo tā nomierina, mazina agresīvās dziņas.

2.      TV ietekmei ir inkubatīvs raksturs – ekrāna agresija izraisa skatītājā bailes. Līdz ar to šīs bailes bremzē un aizkavē agresīvo uzvedību.

3.      TV ir stimulējoša funkcija – ekrāna agresija iemāca rīkoties vardarbīgi, stimulējot atdarināšanu. Piemēram, aptaujājot ieslodzītos jauniešus, izrādījās, ka 9 no 10 jauniešiem dažādus kriminālus paņēmienus iemācījās no TV ekrāniem. Tā saucamā modeļa teorija balstās uz sociālās iemācīšanas teoriju, kur agresīvie varoņi ir zināmi modeļi (bieži arī multiplikācijas filmu varoņi). Ja TV ekrānos vairāk skatītos pozitīvo varoņu paraugus, acīmredzot, cilvēku uzvedība reālā dzīvē būtu savādāka. Šai sakarā, populārs ir Alberta Banduras veiktais eksperiments, kad 4 gadīgo bērnu 3 grupām rādīja filmu, kurā filmas varonis sita lelli. Pie kam, filmas sākums visām 3 grupām bija vienāds, bet beigas dažādas:

1)      varoni lielīja;

2)      varoni nosodīja;

3)      uz visu notiekošo reaģēja neitrāli.

Pēc filmas beigām bērnus ievada istabā, kurā bija lelle. Vērojumos atklājās, ka bērnu uzvedība bija līdzīga redzētajam ekrānos.

4.      TV pilda pierašanas funkciju – regulāra TV skatīšanās noved pie “notrulināšanās”, jūtīguma samazināšanās, pierašanas.

5.      TV ietekme tiek vērtēta no interakcionistiskas teorijas skatījuma – mēģinot apvienot pretrunīgos skaidrojumus vienotā sistēmā.                    

Televīzijas ietekme industriālajās valstīs ir ar universālu raksturu. Gandrīz katrā ģimenē ir vismaz viens televizors, bet daudzās ģimenēs tie ir pat divi un vairāki. Vidēji tipiskā mūsdienu ģimenē TV ieslēgts vidēji 7 stundas diennaktī.  Sabiedrībai vajadzētu pievērst uzmanību TV kaitīgai ietekmei uz bērniem. Piemēram, viena neparasta eksperimenta gaitā kādas Kanādas mazas pilsētiņas iedzīvotājus izpētīja īsi pirms tam, kad TV pārraižu skatīšanās kļuva par iespējamu viņu kopienā. Līdzīgu eksperimentu veica divus gadus vēlāk. Skolas vecuma bērni nodemonstrēja spēcīgu kreativitātes samazināšanos, kā arī kritās lasīšanas prasmes, savukārt, palielinājās verbālās un fiziskās agresivitātes izpausmes rotaļu laikā. Bez tam, strauji kritās bērnu aktivitāte kopīgos kopienas pasākumos (Williams, 1986).

foto: fotoboy.lv

Taču ne visi bērni vienādi atkarīgi no TV. Jaunākajos bērnības gados zēni TV skatās nedaudz vairāk nekā meitenes. Bērni no ģimenēm ar zemāku sociāli-ekonomisko statusu, bērni no daudzbērnu ģimenēm ir „tipiskāki” TV skatītāji, varbūt tāpēc, ka viņu vecākiem ir mazākas iespējas apmaksāt dažādas aktivitātes ārpus mājas. Ja vecāki paši daudz laika pavada pie TV ekrāniem, tad bērniem arī ir tipiski šādi ieradumi (Comstock & Scharrer, 1999). Bieži vien pārmērīga TV skatīšanās ir cieši saistīta ar dažāda veida grūtībām  ģimenē, vai arī kontaktiem ar vienaudžiem. Ja vecāki un bērni ļoti spēcīgi ir pakļauti dažādām stresa ietekmēm, bieži skatās TV, lai tādā veidā aizietu no problēmām  (Anderson et. al., 1996).

Kādus secinājumus mēs varētu izdarīt no iepriekš minētā:

1.      Vardarbība veicina vardarbību. Īpaši, ja tam ir bijuši priekšnoteikumi.

2.      Mazi bērni un cilvēki ar psihiskām novirzēm īpaši jūtīgi pret redzēto un var atdarināt redzēto. Par to liecina zviedru ārstu pētījumu rezultāti, ka šausmu un sadistiska rakstura filmas ietekmē bērnu psihi: viņiem biežāk rodas lēkmes, izraisās stostīšanās, biežākas ir histērijas lēkmes un pat pašnāvības mēģinājumi.

3.      Cilvēkiem pēc agresīvu ainu noskatīšanās saglabājas fizioloģisks uzbudinājums, kuru pēc tam ir grūti regulēt.

Datori

foto: fotoboy.lv

Dators ar internetu mūsdienās ir instruments, kas noder darbā, sadzīvē un atpūtā, tas ļauj taupīt naudu, laiku un paver jaunas iespējas. Gandrīz visas skolas savās izglītojošās programmās ir iekļāvušas datora izmantošanu. Balstoties uz vecāku vērtējumu, skolas vecuma bērni un pusaudži datoru izmanto apmēram 1,5 stundu dienā. (Stanger & Gridina, 1999). Atzīstot ka datoru viņi iegādājas, lai pilnveidotu bērnu izglītības līmeni, vecāki tomēr izsaka bažas par Interneta un datorspēļu ar vardarbības efektiem ietekmi uz bērnu kopējo psihisko attīstību. (Turow, 1999)

Datori un akadēmiskās zināšanas

Datori ļoti labvēlīgi var ietekmēt gan bērnu kognitīvās un sociālās sfēras attīstību. Jau 3-gadīgie bērni mīl darboties ar datoru un ir spējīgi izpildīt vienkāršas komandas uz standarta klaviatūras. Arī jaunākajās klasēs bērni labprāt pulcējas apkārt datoram: viņi labprātāk sadarbojas, ja uzdevums ir izpildāms ar datoru, nevis uz papīra (Clements, Nastasi & Swaminathan, 1993). Tiklīdz bērni iemācās lasīt un rakstīt, viņi iegūst iespēju datoru izmantot tekstu drukāšanai. Tas ļauj viņiem rakstīt, izvairoties no grūtībām rakstot ar roku. Bez tam, viņi viegli var koriģēt gan rakstītā saturu, gan stilu, gan viegli izlabot pieļautās kļūdas. Rezultātā, viņi mazāk uztraucas par pieļautām kļūdām, bet viņu rakstītais radošums ir aizvien kvalitatīvāks un aizraujošāks (Clements, 1995).

Ja pieaugušie aktīvi atbalsta bērnu centienus, tad datoru programmas var veicināt bērnu loģisko domāšanu, spējas risināt sarežģītas problēmsituācijas un ietekmē kreativitātes attīstību (Clements, 1995). Bez tam, tā kā bērniem vajag pašiem meklēt kļūdas savas izpildītajās programmās (pretējā gadījumā viņi vienkārši nevarēs strādāt), programmēšana mudina viņus domāt par savas domāšanas procesu, kas neizbēgami stimulē metakognitīvo zināšanu attīstību un attīsta pašregulāciju. Bērni programmēšanas laikā īpaši orientēti uz sadarbību, uz nepadošanos grūtību priekšā, uz uzstājību un pozitīvo sociālo nostādņu demonstrēšanu, kas attiecināmas uz mācīšanos, kā arī grūtību pārvarēšanu. Kopumā tas saskan ar Ļ. Vigotska teoriju, ka sociāla sadarbība, kas orientēta uz  sarežģītu uzdevumu veikšanu, stimulē kognitīvo procesu attīstību.

foto: fotoboy.lv

Pusaudži bieži vien atzīmē, ka viņi datorus izmanto mājas darbu izpildīšanai: pārsvarā tekstu rakstīšanai un materiālu meklēšanai dažādos veb-saitos. Pētījumos atklāts, ka vidusskolas skolēni, kuri aktīvi izmantojuši datoru, saņēma vidēji augstākas atzīmes matemātikā un dzimtajā valodā, tāpat arī veiksmīgāk tika galā ar pārbaudes testiem dabzinātnēs (Rocheleau, 1995). Taču, diemžēl, ne visi datora izmantošanas veidi ir saistīti ar sasniegumiem skolā. Piemēram, akadēmiski „nesekmīgie” pavada daudz vairāk laika pie datora spēlējot dažādas datorspēles, nekā viņu „sekmīgie” vienaudži (Madden, Bruekman & Little-john, 1997).

Datori un sociālā iemācīšanās

Liels daudzums bērnu un pusaudžu ilgstošu laiku pavada pie datora izklaides nolūkos. 8 – 14 gados īpaši zēniem dažādas interaktīvas spēles ir aizraujošs laika pavadīšanas veids. Pusaudžu vecumā būtiski pieaug „pastaigu pa Internetu” popularitāte, kā arī saskarsme ar elektroniskā palīdzību un „čatošana” (Roberts et. al., 1999).

Lielākais vairums datorspēļu ir orientētas uz darbības ātruma akcentēšanu, to saturs saistāms ar vardarbību, bet uzvarēt šādās spēlēs ir iespējams, tikai sekojot un šaujot uz ienaidnieku. Bez tam, bērni aizraujas ar stratēģiskām un dažādām piedzīvojumu, sporta spēlēm, kas paredz vinnēšanu, iekarošanu, bet tai pašā laikā arī agresiju. Bērniem patīk arī spēles – simulācijas, kuras paredz virtuālo dzīvnieku kopšanu, virtuālās realitātes apmeklējumus, kurās vajag rūpēties par jauniem virtuālajiem augiem un citām dzīvām būtnēm. Tādā veidā, spēles simulācijas no vienas puses, veicina bērnu un pusaudžu izglītošanos, taču pārlieku aizraušanās ar tām, tūlīt pat var palīdzēt izgaisināt robežas starp virtuālo un reālo realitāti. Protams, datorspēles uz ātrumu attīsta uzmanību, telpisko uztveri un reakcijas ātrumu. Taču daudzas spēles, kurās ir vērojama vardarbība, vai arī sporta spēles, kurās dominē vīrieši (futbols, beisbols u.c.), visbiežāk piesaista zēnus, bet meitenes ar tām neaizraujas. Aizvien lielāks skaits veikto pētījumu liecina par to, ka spēles, kuras satur vardarbības elementus, pēc savas būtības uz cilvēku atstāj tādu pat negatīvu ietekmi, kā līdzīga satura TV pārraides, t.i. tās attīsta agresivitāti, naidīgumu un samazina prosociālo uzvedību (Anderson & Bushman, 2001).

Jaunā dzīves vide vienkāršo mūsu dzīvi un darbu, minimalizē telpas un laika problēmas, mēs kļūstam arī atkarīgāki no šīs apkārtējās vides.

Faktiski jau šodien jaunā paaudze ir spējīga dzīvot tikai modernu tehnoloģiju apstākļos, vājinās prasme komunicēties tieši un cilvēciski. Datori ir kļuvuši par nozīmīgiem cilvēka palīgiem.

Dators ienāk mājās, jo:

• nevar izbēgt no jaunajām tehnoloģijām,
• lai bērni būtu nodarbināti,
• lai vecāki varētu apliecināt savu labklājību.

Jaunas tehnoloģijas nav nedz labas, nedz sliktas – pozitīvās un negatīvās izpausmes nosaka to lietojums sabiedrībā

Datora un interneta nepārzināšana palielina sociālo atstumtību:

• cilvēks nespēj savlaicīgi uzzināt sev vajadzīgo informāciju,
• nav iespēju savlaicīgi un efektīvi paust savu viedokli,
• cilvēks bieži vien tāpēc ir zaudētājs darba tirgū.

Riska grupā ir cilvēki ar zemiem ienākumiem, gados veci cilvēki, cilvēki ar zemu izglītības līmeni un nomaļos reģionos dzīvojošie.

ASV mediju pētniece Dr. phil. Džeina Brauna uzsver, ka saistībā ar medijiem novērojami ļoti daudzi nevēlami efekti visdažādākajos pusaudžu dzīves jautājumos:

• palielinās agresija,
• pastiprinās nepamatotas bailes,
• raksturīga neiejūtība,
• ir tipiski ēšanas traucējumi,
• aizkavējas profesijas izvēle un socializācija,
• palielinās alkohola un tabakas lietošana,
• tiek traucēta seksuālā uzvedība un pieņēmumi,
• vispārēja uzvedības un apģērba kultūras līmeņa krišanās,
• nevērība pret mācībām,
• lasītprasmes kritums,
• var būt raksturīga neiecietība un antisociāla uzvedība.

Ko un kāpēc bērns vai pusaudzis meklē interneta lapās?

• lai apmierinātu dabisko interesi, ziņkārību;
• seksuālā satura materiālu aplūkošana sniedz baudas izjūtu;
• pozitīvu emociju trūkums un negatīva emocionālā spriedze ikdienā liek meklēt iespēju aizmirsties;
• savu mazvērtības kompleksu mazināšana, jo virtuālajā vidē var identificēties ar seksuāli ļoti spējīgu varoni;
• iespējamība tikt maldinātam pēc lapas nosaukuma.

foto: fotoboy.lv

Dators ir neaizstājams informācijas avots, tā lietošana paver plašas iespējas, to var izmantot izklaidei, dators ir kā draugs, izziņas avots, datora lietošana kļuvusi par kultūras sastāvdaļu, komunikācijas līdzekli, taču no tā var kļūt arī atkarīgs.

Pusaudžiem veidojas vieglprātīga attieksme pret atkarību, ko var izraisīt pārmērīga aizraušanās ar datoru.

Internetatkarības problēmai veltīti daudzi pasaules datortīkla pētīšanas materiāli, kā arī masu mediju informatīvie materiāli.

Ārzemēs psiholoģijas ietvaros šis fenomens apskatīts un pētīts kopš 1994 gada. Vārds “atkarība” (addiction) ņemts no psihiatru vārdnīcas, lai atvieglotu Internetatkarības problēmas identifikāciju (noteikšanu) pēc analoģijas ar atbilstošām sociālām un psiholoģiskām problēmām (alkohola un narkotiskā atkarība). Internet-atkarības jēdziens (Internet Addiction Disorder) IAD pirmo reizi tika ieviests 1990.gadā, lai aprakstītu nepārvaramu patoloģisku tieksmi pēc Interneta lietošanas.

Pati atkarība – ir tieksme pastāvīgi pārdzīvot specifisku stāvokli, par ko klients piekrīt gan tērēt naudu, gan iegūt negatīvu seku iespēju.

Pēc Kimberlija Janga datiem:

25% internetatkarīgas personas kļuva pusgada laikā pēc darba sākuma internetā,

58% - otrajā pusgadā,

17% - drīz pēc darba gada.

Internetatkarība

(pēc Kimberlija Janga, Mollijas Paistneres, Džeimsa O’Mara

un Dženifera Bjūkenena)

Datoratkarības simptomi:

· cilvēks izmanto datoru saistītās aktivitātes, lai izjustu prieku, gandarījumu vai atvieglojumu;

· nemiers, aizkaitināmība, miega traucējumi, palielināta trauksmainība, nomāktība vai naidīgums;

· cilvēka prātu nemitīgi nodarbina dators;

· cilvēks izjūt nepieciešamību ieguldīt aizvien vairāk laika vai naudas ar datoru saistītajās aktivitātēs;

· cilvēkam parādās nevērība pret sociālajiem, ģimenes, izglītības vai darba pienākumiem;

· melo ģimenes locekļiem, darbabiedriem, studiju biedriem, terapeitam un citiem par to, cik ilgu laiku pavadījis pie datora

· atkarīgais cilvēks riskē zaudēt nozīmīgas personiskās attiecības;

· atkārtoti neveiksmīgi mēģina kontrolēt ar datoru saistītās aktivitātes;

· cilvēkam parādās dažādi fiziski traucējumi.

( pēc Maresas Orzakas)

Atkarība no “kiber-attiecībām” (tīkla attiecībām), personas atkarība no sociālās Interneta lietošanas: no čatiem, no grupu spēlēm, no telekonferencēm, kuras rezultātā rodas reālās ģimenes un draudzīgu attiecību aizvietošana ar virtuālajām attiecībām.

Atkarības raksturojošo terminu vārdnīcā ienācis jauns jēdziens — zapings.

Gandrīz droši var apgalvot, ka sirgstošie ar zapingu vieglākā vai smagākā formā ir gandrīz katrā ģimenē, jo šī atkarība ir nemitīga vēlme pārslēgt televīzijas kanālus, spaidot TV pulti.

Ārzemju psihoterapeiti uzskata, ka nepārtraukta pults slēgšana ir atkarība, kas norāda uz depresiju un trauksmi.

Mērķis tādai darbībai ir panākt, lai acu priekšā visu laiku kaut kas kustētos, zibētu, lēkātu, skanētu... un lai nebūtu jāpaliek vienatnē pašam ar sevi. Faktiski tā ir bēgšana no sevis un realitātes.

Atkarīgai personai piemīt bailes no vientulības
un vēlme izvairīties no vientulības, bieži eksistē sociāla dezadaptācija, kuru raksturo:

· šaurs saskarsmes loks, (attiecības ar dažādiem cilvēkiem, bet nenozīmīgas, virspusīgas);

· nespēja izteikties, dalīties savos pārdzīvojumos;

· tuvu attiecību trūkums;

· impulsivitāte;

· sava laika plānošanas nespēja, nespēja sasniegt savus mērķus un darbības plānošanas nespēja (patstāvīga darba zaudējuma sekas);

· bieži šīs personas ir depresijā (tādējādi, Interneta saskarsmes ietvaros personas, kuras tiecas uz atkarību, spēj kompensēt savas vajadzības pēc attiecībām un savas vajadzības pēc drošības sajūtas).

Ārsts Džeralds Bloks (Jerald Block) uzskata, ka pārmērīga tiešsaistes spēļu spēlēšana, pornogrāfijas meklēšana tīmeklī, kā arī nemitīga e-pasta un citu ziņu sūtīšana būtu liekama vienā katlā ar jebkuru garīgo saslimšanu,” teikts publikācijā, kas ievietota ASV lielākajā psihiatrijas žurnālā „American Journal of Psychiatry”.

foto: fotoboy.lv

Kādas sekas var būt, ja bērns ir saskāries ar agresiju interneta vidē?

· ja bērns ierauga nežēlīgu, brutālu vardarbību, kuru viņš nav apzināti meklējis: neirotiski nakts murgi, neirotiskas, uzmācīgas, situācijai neatbilstošas bailes ikdienā;

· ja bērns mērķtiecīgi uzturas agresīvās interneta lapās: var sākt zust robeža starp patieso un virtuālo realitāti, reālā dzīve kļūst nenozīmīga;

· vājinās izpratne par fiziskās agresijas vai psiholoģiskās vardarbības reālajām sekām, jo virtuālajā vidē nereti sekas ir neadekvātas realitātei;

ja pats ir kļuvis par psiholoģiskās vardarbības upuri: mokoša bezpalīdzības, pazemojuma izjūta.

Kā noteikt internetatkarību?

Vistuvākais modelis no visiem, kas ir Amerikāņu Psihiatriskās Asociācijas grāmatā “Psihisko traucējumu diagnostiskā un statistiskā rokasgrāmata” ir “azartspēļu patoloģiskās tieksmes” modelis.

Balstoties uz doto modeli, internetatkarību var definēt kā gribas kontroles traucējumu, kurš nav saistīts ar ķīmisko vielu lietošanu.

Internetatkarības diagnosticēšanas kritēriji

(pēc Kimberlija Janga)

· Vai jūsu prātu nodarbina internets?

· Vai jūs jūtat nepieciešamību izmantot internetu aizvien ilgāk, lai justos apmierināts?

· Vai jūs esat atkārtoti neveiksmīgi mēģinājis kontrolēt, samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?

· Vai jūs jūtaties nemierīgs, nomākts, viegli aizkaitināms vai arī jūsu garastāvoklis ir izteikti svārstīgs, kad jūs mēģināt samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?

· Vai jūs pavadāt vairāk laika on-line sesijā, nekā iepriekš esat plānojis?

· Vai jūs esat riskējis ar iespēju zaudēt nozīmīgas attiecības, darbu, studiju vai karjeras iespējas saistībā ar interneta lietošanu?

· Vai jūs esat melojis ģimenes locekļiem, terapeitam vai citiem cilvēkiem, lai slēptu to, cik lielā mērā jūs esat iesaistījies internetā?

· Vai jūs izmantojat internetu, lai aizbēgtu no problēmām vai atvieglinātu diskomforta stāvokli( piem., bezpalīdzības izjūtu, vainas izjūtu, trauksmi, depresiju...)?

Atkarīgo personu seši bada veidi

(pēc Ērika Berna teorijas)

· Sensorās stimulācijas bads,

· Atzinības bads,

· Kontaktu un fizisku glāstu bads,

· Seksuālais bads,

· Laika strukturēšanas bads,

· Iniciatīvas bads.

Masu mediji piedāvā tādas komunikācijas iespējas, kādas cilvēkam vēl nekad nav bijušas. Taču tajā pašā laikā – nekad nav bijis tik viegli pazaudēt sevi, jo informācijas lielceļā nav vērtību kritēriju, ātrumu ierobežojumu, vecuma cenzu, gaumes, stila, humānisma un citu noteikumu.

foto: fotoboy.lv

Pēdējās desmitgadēs jaunās komunikatīvās tehnoloģijas kļuva par iemeslu daudzveidīgām izmaiņām cilvēku ikdienas dzīvē. Jau, sākot no 1980. gadiem, mūsu ikdienā stabili ienāca elektroniskais pasts, videokonferences, balss ziņojumi, balss pasts un citas mūsdienīgas komunikatīvās tehnoloģijas (Daft, 1989). 1990. gados mēs pilnā mērā uz sevis izjutām Internet ietekmi, kas pavēra jaunas iespējas cilvēkiem komunicēt ne tikai savā starpā, bet arī ar pasaules datu bāzi, kā rezultātā būtiski izmainījās mūsu ikdienas dzīve.

Jaunās tehnoloģijas lika mums izmainīt tradicionālos priekšstatus par masu komunikācijas procesu norisēm. Ja līdz šim masu komunikācijas tradicionālās formas vairāk vai mazāk bija adresētas daudzveidīgai, bet tai pašā laikā anonīmai auditorijai (piem., televīzija un radio), tad tagad auditorijas grupas pakāpeniski sāka apvienoties, vēl vairāk, masu komunikācijas līdzekļi sāka izmantot interaktīvos sakarus. Tādā veidā jauno tehnoloģiju raksturojumi liek mums aizsniegties tālu priekšā tradicionālajām masu saziņas komunikācijas robežām. Šo jauno komunikāciju vidi mēdz saukt par tranzakto mēdiju komunikāciju. Tranzaktā – nozīmē lomu maiņu – t.i. pāreju uz tādām savstarpējām komunikatīvām attiecībām, kurās katra iesaistītā puse var kļūt gan par informācijas sūtītāju, gan arī par informācijas saņēmēju. Tādā veidā notiek apmaiņa ar informāciju, - tas parasti notiek, izmantojot noteiktu zīmju sistēmu. Tai pašā laikā, rezultātā notiek apmaiņa ar noteiktām zināšanām. Mēdiju – nozīmē, ka šīs tehnoloģijas aizvien iekļauj sevī mēdijus, t.i. šajā komunikatīvajās transakcijās var iesaistīties milzīgs skaits lietotāju. Jebkurš cilvēks vai organizācija var iesaistīties komunikācijā ar jebkuru citu komunikatīvās vides lietotāju. Kas attiecas uz mēdiju tehnoloģiju izglītojošo raksturu, tad tagad ar jauno mediju izmantošanu skolēni un studenti var dziļāk iekļauties mācību satura norisēs. Ar mēdiju palīdzību, bērni varēs ceļot apkārt pasaulei, neizejot no savas mājas. Tuvākajā nākotnē attēli būs interaktīvi un individualizēti. Simbolu sistēma būs vizuāla, verbāla un interaktīva. Tā kā tie būs arī 3-dimensionāli, tad bērniem būs iespēja iekļūt virtuālajā realitātē, ko paši arī izveidos. Datori ļaus iegūt informāciju, lai kur viņi arī atrastos.

Literatūrā sastopams arī tāds jēdziens kā mediju socializācija, kas aplūko īpašu vispārējās socializācijas aspektu. Modernā socializācijas teorija personības socializāciju neapskata kā vienpusīgu apkārtējās vides iedarbības procesu uz cilvēku, bet gan kā interakciju, kā abpusēju indivīda un sabiedrības ietekmi. Augošā personība realitāti apgūst aktīvi un produktīvi, un pati iedarbojas uz savu apkārtējo vidi. Šī atziņa mediju socializācijai ir nozīmīga, jo tas nepieļauj iespēju jauno mediju lietotāju skatīt tikai kā „upuri”. Tomēr mēs nedrīkstam nenovērtēt tehnoloģiju un līdz ar to arī mediju straujo attīstību, mediju politikas un mediju industrijas varu - masu mediji paši nosaka ziņu svarīguma pakāpi un aktualitāti. Turklāt patērātāju sabiedrībā tik nozīmīgais ilūzijas piedāvājums slēpjas vienā no populārākajām mediju funkcijām – izklaides funkcijā ( Sinhart-Pallin,2001 ).

Tiek apgalvots, ka tieši daudzveidīgie mediji ir ļoti nozīmīgs mūsdienu bērna un jaunieša identitātes veidotājs. ( Ferchhoff , 2006;Sūna,2006 ) Mūsdienu identitātes ir mediju identitātes – dažādi indivīda identitātes aspekti tiek balstīti uz kultūras resursiem, kuri tiek nodoti tālāk ar mediju starpniecību. Līdzās fundamentālām identitāti veidojošām iezīmēm, kā dzimums, vecums, etniskā piederība, vieta sabiedrības struktūrā un kopienā, arvien nozīmīgāku lomu iegūst masu mediju tālāk nodoti identifikācijas modeļi. Īpaši aktuāli tas ir pusaudžiem un jauniešiem. (Sūna,2006)

Mūsdienu jaunieši medijus izmanto gandrīz vienmēr un visur - tā ir parasta ikdienas rīcība. Ar mediju starpniecību tiek nodoti tālāk dažādi dzīves stili, dažādām sociālām grupām nozīmīgi kultūras aksesuāri. Mediji ir identitātes veidotāji un arī tās paudēji.(Sūna,2006)

Pateicoties medijiem, teritorijai piesaistīto kopienu vietā arvien izplatītākas kļūst deteritoriālās kopienas, kuras vieno nevis konkrēta dzīves vieta, bet gan nacionālo valstu robežām pāri ejošas kultūras iezīmes – popkultūras kopienas vai politiskās idejas.( Ferchhoff , 2006;Sūna,2006 )

Kopš 20. gadsimta otrās puses jaunieši arvien biežāk veido kopienas, kuru pamatā ir kāds populārās kultūras paveids – veidojas dažādu populārās mūzikas stilu, filmu žanru atbalstītāju jeb fanu grupas. Dažādie mediji (TV, video, kino, datori) sniedz jauniešiem iespēju veidot kopīgu jauniešu kultūru. (Ferchhoff , 2006 ) Apspriežot medijos redzēto un dzirdēto, jaunieši pauž un veido savas vērtību orientācijas un nostājas sabiedrībā kopumā. Mediji nemanipulē ar jauniešiem, tieši otrādi – jaunieši ir iemācījušies mērķtiecīgi iekļaut medijus savā ikdienas dzīvē. Socioloģijā to dēvē par „praktisko zināšanu” veidošanu – attīsta specifisku ikdienas kompetenci.(Sūna,2006)

Izglītības sistēmā šīs jauniešu kultūras kopienas bieži vien ignorē, uzskatot to par mazāk vērtīgām un nozīmīgām salīdzinājumā ar augsto kultūru. Taču atceroties, ka jaunieši savu identitātes izpratni pamato tieši tajās, pedagogiem jauniešu kultūras izzināšana būtu līdzeklis dialoga pilnveidošanai ar skolēniem, kā arī deviantas uzvedības iespējamai atklāšanai. Biežāk lietotie mediji jauniešu kultūras kopienās kalpo par simboliskām norādēm viņu pasaules uzskatam un vērtību orientācijai.

Populārās kultūras kapitāls jauniešiem sniedz atzinību un sociālās kompetences vienaudžu grupās un jauniešu kultūras vidē, ļauj viņiem paust savu vienreizību, definēt sociālo piederību un norobežoties no citiem. Patērējot plašo mediju telpu, jaunieši attīsta un pavairo savu popkultūras kapitālu, kuram pateicoties notiek veiksmīga savstarpējā komunikācija. (Sūna,2006)

Jaunās mediju tehnoloģijas izglītības sistēmā pakāpeniski pierāda savu vērtību un lietderību. Skolotāji savos mācību priekšmetos aizvien vairāk un vairāk izmanto elektronisko pastu, internetu un multimediju materiālus. Jauno tehnoloģiju ieviešana tradicionālajā izglītības sistēmā ienesa daudz jauninājumu, kurus, bez šaubām varam vērtēt ar pozitīvām iezīmēm.

Dators kļūst par efektīvu instrumentu, kas atvieglo zināšanu apgūšanu ļoti daudzos mācību priekšmetos, tai pašā laikā visu mācību procesu padarot interesantāku un „dzīvāku“. Pie kam, tiek panākta mācību individualizācija, katra skolēna mācību sasniegumu pārraudzība un īpašo interešu virzība. Kas, patiesībā ir viena no sarežģītākajām skolotāju darbības problēmām. Līdz ar to, skolas kompjūterizācija, no vienas puses, nosaka sabiedrības vajadzības, zinātniski-tehniskā progresa loģisko risinājumu, no otras puses tā nosaka tās jaunās iespējas, kuras dators atklāj pašas izglītības iestādes attīstībā. Kā liecina pieredze, šodien datoru sāk izmantot ne tikai jaunākajā skolas vecumā, bet arī pirmsskolas vecumā. Šāda veida pieredze liecina par to, ka saskarsme ar „datoru pasauli“ veicina bērna psihes attīstību kopumā, stimulējot iztēles attīstību, attīstot salīdzināšanu un analoģiju rašanos, kas, savādākā attīstības gaitā varētu arī nebūt. Kā ļoti vērtīgu palīgu datoru mēs varam nosaukt dzimtās valodas un svešvalodu apguvē. Kā liecina pieredze, datoru izmantošanā šāda veida mācībās palīdz pat tiem bērniem, kam dažādu iemeslu dēļ nepatīk mācīties rakstīt (piemēram, kuriem ir slikts rokraksts, vai nevēlas rakstīt ar roku). Šie skolēni ar aizrautību raksta uz ekrāna un tādā veidā apgūst nepieciešamās prasmes pareizrakstībā.

Datori atklāj jaunas iespējas daudzveidīgu uzdevumu risinājuma variantu pieļaušanu, tai skaitā arī kļūdīšanās iespēju variantus. Perspektīvā tās varētu būt arī iespējas skolēniem no dažādām skolām un reģioniem darboties kopā, neizejot no savām klasēm. Tas ir, bez individuaļām mācību formām, pavērsies daudzveidīgas iespējas sadarbībai.

Kā īpašs pluss datora izmantošanai mācībās ir jāatzīmē tā „izturība“, labvēlība“, „iecietība“ attiecībā pret skolēnu. Ja skolēns lēnāk par saviem biedriem apgūst skolotāja stāstīto, tad stundas temps pats par sevi neļaus pastāvīgi atgriezties pie detalizētākiem paskaidrojumiem un atkārtojumiem, bez tam, pašam skolēnam būs neērti nemitīgi jautāt vai atgādināt, ka viņš netiek līdzi. Ja mācību partneris ir dators, tad materiālu var atkārtoti izmantot tādā tempā, kāds ir ērts pašam skolēnam, bez tam, viņš pats var kontrolēt materiāla apguves kvalitāti.

Kopumā kā būtiskās produktīvās īpašības, kas adresējamas mediju izmantošanas lietderībai noteikti jāmin: to pieejamība, universālums, programmējamība, adaptēšanās, attīstības iespējas, globalizācija.

SECINĀJUMI

1. Masu mediji personību var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi.

2. Katrs cilvēks lielā mērā var izlemt, kāda veida ietekmei ļauties- vai propagandēt vardarbību, vai pilnveidot savu personību, paplašināt redzesloku, gūt pozitīvas emocijas.

3. Zinot masu saziņas līdzekļu ietekmes mehānismus, cilvēks spēj izvērtēt to sniegumu un paņemt no plašā informācijas klāsta sev piemērotāko.

4. Pastāv atšķirīgi pētnieku viedokļi par to, vai TV reklāmas, raidījumi veicina agresiju.

5. Daudzi eksperti ir norūpējušies par to, ka novērotā agresīvā uzvedība TV - reklāmās, raidījumos, datorspēlēs pamudina skatītājus atkārtot redzēto.

6. Uztrauc tas, ka TV, datoros tiek modelēta nereāla pasaule .

7.  Lai masu saziņas līdzekļi nekaitētu cilvēka veselībai ir jāievēro psihologu un citu speciālistu ieteikumi.

8.  Viena no lielākajām problēmām ir bērnu, pusaudžu atkarība no datora.

9.  Pastāv vairāki kiberatkarības veidi, kurus var diagnosticēt.

PRAKTISKIE UZDEVUMI UN DISKUTĒJAMIE JAUTĀJUMI

Jauno mediju pedagoģija

Image Credit: Mary Lucier, "The Plains of Sweet Regret" (North Dakota Museum of Art. Photo: Rik Sferra)

· Ar ko saistās mediju pedagoģijas nozares rašanās?

· Uzrakstiet tabulā tipiskākos plusus un mīnusus, kuri Jūsuprāt saistās ar mediju pedagoģiju:

· Kāda ir jūsu personīgā attieksme pret mediju pedagoģiju?

· Kādā veidā Jūs personīgi savā mācību priekšmetā varat izmantot mediju informāciju?

· Kādā veidā Jūs meklējat informāciju jaunam mācību kursam?

· Ar kādām problēmām var saskarties skolotāji un skolēni, izmantojot jaunos plašsaziņas līdzekļus (salīdzinoši ar tradicionālajiem)?

· Kādus tipiskākos draudus Jūs saskatāt, bērniem un jauniešiem pārāk aizraujoties ar mēdiju informāciju?

· Kā Jūs saprotat mēdiju kompetenci?

· Kāpēc mēdiju kompetenci bieži vien sauc par atslēgu karjeras veidošanā?

Uzrakstiet, kādus portālus var izmantot Jūs interesējošā jautājumā, lai papildinātu savu pieredzi ar nepieciešamo informāciju un interesantiem materiāliem?

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.      Alhimionoks R., Būvmeistere L., Falka S., Meikališa Ā., Melnbārde V.,   Siņicins M. Civilzinības.- R: RaKa , 1999., 60.- 64. lpp.

2.      Āboltiņa Z. Vardarbība televīzijā.// Psiholoģija ģimenei un skolai. 2005., Nr.4.,  26.- 28.lpp.

3.      Āboltiņa Z. Vai es esmu reklāma? //Psiholoģija mums. 2005. Nr.5., 49.-53. lpp.

4.      Baacke D. Zielgruppe Kind. – Opladen: (Leske + Budrich), 1999.

5.      Barsch A., Erlinger H. D. Medienpädagogik. – Stuttgart: Klett- Kotta, 2002.

6.      Baudrillard J. The Ecstasy of Communication. – New York: Semiotext,1988.

7.      Bitīte I. Dators ne tikai ienaidnieks! //Sievietes pasaule. 2004. Nr.1., 24.-25. lpp.

8.      Broka K. Internetatkarība. Tās būtība, galvenie cēloņi un sekas.// Psiholoģija ģimenei un skolai. 2006.Nr.11-12., 42.-50. lpp.

9.      Burdjē P. Praktiskā jēga. – Rīga: Omnia mea, 2004.

10.  Catlaks G., Ikstens J. Politika un tiesības.- R., Zvaigzne ABC, 2003., 135- 143.  lpp.

11.  Catlaks G. Civilzinības.- R., Zvaigzne ABC, 2006., 210.-219.lpp.

12.  Charlton M., Neumann-Braun K. Medienkindheit Medienjugend.- München, 1992.

13.  Daft, R.. Organization theory and design (3rd ed.) St.Paul, MN: West Publishing, 1989.

14.  Falka.S., Kuprišs E., Siņicens M., Sīka Ē. Politika un tiesības.1. daļa.-R., RaKa., 2003., 143-148.lpp.

15.  Ferchhoff W. Jugendkulturen. // Soziologische Basics. Eine Einfürung für Pädagogen und Pädagoginnen. – Wiesbaden: Verlag für Sozialwissenschaften, 2006., S. 91. – 96.

16.  Jēkabsone J. Vai darbs ar datoru kaitē veselībai? // Praktiskais latvietis. 2002. Nr.3., 16-17.lpp

17.  Gulāne V. Vardarbība ekrānos un agresija.-R., RaKa , 2002., 178. lpp.

18.  Kupfere S. Bērns un TV.// Mājas un Dārzs. 2006. Nr.2., 74-75.lpp.

19.  Krasnā. L. Kas ir online psihoterapija? //Psiholoģijas pasaule. 2006.Nr.2., 8.-11. lpp.

20.  Krasnā. L. Manipulācija ar personību masu medijos. // Psiholoģijas pasaule.  2005.Nr.3., 38.-43.lpp.

21.  Lasmane R. Globālajā tīmeklī notvertie. Mūsdienu fenomens - Atkarība no interneta. // Psiholoģijas pasaule. 2003.Nr.5., 44.-48.lpp.

22.  Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas un telekomunikācijas terminoloģijas apakškomisija; © Tilde, 2009.

23.  Lāce. D. Datora lietotāja spožums un posts. // Sievietes pasaule. 2004. Nr.1.,  24.-25. lpp.

24.  Lifton R. J. The Proteant Self: Human Resilience in an Age of Fragmentation. – New York: Basic Books,1993.

25.  Nikiforovs. O. Datorspēļu mānīgais vilinājums.// Psiholoģija ģimenei un skolai. 2007., Nr.3., 1012.lpp.

26.  Ort C. M. Kulturbegriffe und Kulturtheorien. // Konzepte der Kulturwissenschaften. – Stuttgart, Weimar: J. Metzler, 2003., S. 19. – 38.

27.  Plaude I. Sociālā pedagoģija. - Rīga: Raka, 2003.

28.  Politikas gadagrāmata. Latvija 2005. – Rīga: Zinātne,2006.

29.  Posner R. Kultursemiotik. // Konzepte der Kulturwissenschaften. – Stuttgart, Weimar: J. Metzler, 2003., S. 39.- 72.

30.  Postmann N. Das Verschwinden der Kindheit. - Frankfurt: Fischer, 1983.

31.  Ramma Z. Pie TV un datora –kā pielipis. // Mans mazais skolā. 2004., rudens/ ziema.,42.-44.lpp.

32.  Rifkins Dž. Jaunās ekonomikas laikmets. – Rīga: Jumava, 2004.

33.  Rubene Z., Krūmiņa A.,  Vanaga I. 2008. Ievads mediju pedagoģijā, RaKa;

34.  Rubene Z. Problems of Pedagogy in the Situation of Postmodernism.// Changing Education in a Changing Society. ATEE Spring University. – Klaipeda: Klaipeda University, Lithuania, 2006.95.-99. pp.

35.  Schorb B. Zur Theorie medialer Sozialisation. // Grundbegriffe Medienpädagogik. München: Kopaed, 2005, S. 381.-389.

36.  Sinhart-Pallin D. Medienpädagogik.// Handbuch Kritische Pädagogik. – Weinheim, Basel: Beltz Verlag, 2001, S. 383.-396.

37.  Sils J. Masu apziņas manipulācija. Klubs 415, 2006.

38.  Sūna L. Popkultūras kapitāls kā mūsdienu jaunieša identitātes neatņemama sastāvdaļa. //Patērniecība Latvijā: tendences un alternatīvas. Agora 5. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006.,93.-102.lpp.

39.  Tunne I.,Šteinberga A. Jauniešu pašizjūta un vērtības. R: RaKa, 1999.

40.  Tūna A., Sarma V., Rudiņa V., Catlaks G., Apols G. Civilzinības- R.: Rasa ABC., 2000., 79.-88.lpp.

41.  Vecgrāve L. Bērns kā patērētājs masu komunikācijā.// Patērniecība Latvijā: tendences un alternatīvas. Agora 5. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006.,125.-135.lpp.

42.  Veinberga S. Masmediji. R.:Zvaigzne ABC, 2005.

43.  Viduleja A. Internets bez riska.// Izglītība un kultūra. 2007. Nr.3., 12-13.lpp.

44.  Vilks A. Deviantoloģija (mācība par uzvedības sociālajām novirzēm).-R.: Tiesu nama aģentūra, 2000., 308.-322.lpp.

45.  Zālīte R. Vai reklāma ir agresīva?.// Sievietes pasaule. 2005. Nr.7., 45.-49. lpp.

46.  Zimmer G. Berufliche Bildung und Medien.//Grundbegriffe Medienpädagogik.- München: Kopaed, 2005, S. 30-37.

47.  Zonne I. Datoratkarības gūstā. // Sievietes pasaule. 2004. Nr.12., 12.-14. lpp.

48.  Žogls A. Internets- pagātne, mūsdienas un nākotne.// Terra. 2005.Nr.5., 18-19.lpp.

49.  Барт Р. От произведения к тексту. // Семиотика. Поэтика. - Москва: Прогресс, 1994, с. 413-423.

50.  Куриллова Н. Медиа- культура. От модерна к постмодерну. – Москва: Академический Проект, 2005.

2. MEDIJU PEDAGOĢISKĀ POTENCIĀLA IZMANTOŠANA PEDAGOĢISKAJĀ PROCESĀ: TEORĒTISKĀS KONCEPCIJAS UN TO ĪSTENOŠANA PRAKSĒ

Kopsavilkums

Mediju pedagoģija ir jauna zinātnes apakšnozare, kas veidojusies līdz ar mediju ienākšanu bērnu, pusaudžu un jauniešu ikdienas dzīvē. 21. gadsimta realitātē arvien biežāk nonākam strupceļā, kurā tradicionālajam pedagoģiskajam procesam kļūst arvien grūtāk sacensties ar mediju pārliecinošo ietekmi uz pieredzes un dzīves pozīcijas veidošanos.

Ievads

Jāpiekrīt pedagogam Herbertam Gudjonam (Herbert Gudjons), ka mediju sfēras attīstība pieder pie tiem sabiedriskajiem procesiem, kuri norisinās ārkārtīgi straujā tempā un spēcīgi ietekmē sabiedrību (Gudjons,1998).

Par mediju lomu bērnu, pusaudžu un jauniešu attīstībā un personības socializācijā runā īpašs socializācijas virziens – mediju socializācija.

Mediji ietver ne tikai tehnisko, ekonomisko, komunikatīvo aspektu, bet arī sociālo un institucionālo, kas paplašina mediju pedagoģijas darbalauku (Barsch, Erlinger,2002).

 Elektroniskie mediji rāda, ka kultūras apguves forma bērnībā sāk mainīties pašos pamatos. Sevišķi iespaidīgi šajā „pakāpeniskajā īstenības izzušanās” ir tas, ka citu pieredze sāk pārmākt pieredzi. Mūsdienās televizora ekrāns jauno paaudzi informē pilnībā par visu. Turklāt runa nav par trešo realitāti, bet gan par pasaules attēlojumu. Priekšstatu par pasaules esamību rada izdomāti skaidrojumi un vēstījumi, nevis „patiesajā īstenībā” redzētais. Un, tā kā televīzija arvien vairāk izlīdzina atšķirības starp pieaugušo un bērnu pasauli, amerikāņu sociologs Neils Postmans (Neil Postmann) runā par „bērnības atcelšanu” (Postmann,1983).

Mediju socializācija, pētot mediālus dzīves apstākļus, pēta, kā medijus izmanto bērni un jaunieši, un to, kāda ir mediju ietekme uz socializācijas procesu tā vispārīgajā nozīmē. Līdzās jautājumam par vardarbību medijos un to ietekmi uz bērnu, kura noteikti ir viena no svarīgākajām tēmām mediju socializācijā, tiek pētīts arī tas, cik lielā mērā caur medijiem tiek noteiktas politiskās nostādnes, attieksmes pret dabu un apkārtējo vidi, kā arī dzīvesveida izmaiņas ģimenē. Pēdējā laikā aktuālas kļuvušas arī tādas tēmas kā dzimumiem specifiska mediju izmantošana un iedarbība, mediju ietekme uz morālo un intelektuālo attīstību, kā arī psiho-motorā deficīta problēma, ko izraisījusi mediju izmantošana (Sinhart – Pallin,2001).

Mediju socializācija ir viena no mediju pedagoģijas jomām. Mediju iedarbību uz bērnu un jauniešu personību nedrīkst saprast kā negrozāmus faktus, no kuriem būtu izsecināmas pedagoģiskās darbības. Socializācijas efekti jāsaprot kā nosacījumi pedagoģiskai analīzei un darbībām (Sinhart – Pallin,2001).

Ir skaidrs, ka 21. gadsimta realitātē arvien biežāk nonākam strupceļā, kurā tradicionālajam pedagoģiskajam procesam kļūst arvien grūtāk sacensties ar mediju žilbinošo un pārliecinošo sniegumu.

No otras puses, ir pierādīts, ka augošā personība realitāti apgūst aktīvi un produktīvi, un pati iedarbojas uz savu apkārtējo vidi. Šī atziņa mediju socializācijai ir nozīmīga, jo tas nepieļauj iespēju jauno mediju lietotāju skatīt tikai kā „upuri”.

2.1. MEDIJU PEDAGOĢIJA – TEORIJA UN PRAKSE

Ņemot vērā visa veida mediju plašo un nenovēršamo ietekmi uz cilvēka psihi, attīstību, audzināšanu mediju jēdziens un mediju teorijas likumsakarīgi ienāk arī pedagoģijas zinātnē.

Nosacīti par mediju pedagoģijas pirmsākumiem varam runāt jau ļoti senā pagātnē. Ar pirmo visprimitīvāko uzskates līdzekli, ar pēcāk tradicionālo grāmatu un tāfeli mācību procesā tiek likti pamati mediju pedagoģijai.

foto: fotoboy.lv

Mediju pedagoģijas zinātniskie iedīgļi datējami ar 17. gadsimtu un saistāmi ar visā pasaulē pazīstamā čehu pedagoga Jana Amosa Komenska idejām, kurš atzinīgi skatījās uz tā laika mediju – dažādu uzskates līdzekļu - izmantošanu mācību procesā. J.A. Komenskis uzskatīja, ka mācību līdzekļi ir viss, sākot no grāmatām, līdz skolas ēkai un apkārtējai videi (Komenskis,1992). Kā zināms, J.A. Komenska idejas atstāja dziļu iespaidu uz pedagoģiskās domas attīstību visā pasaulē.

Protams, mediju pedagoģijas jautājumi kļuva īpaši aktuāli ar preses un kino ienākšanu cilvēku ikdienā.

Zinot mūsdienu tehnoloģiju attīstības tempus un sasniegumus, interesanti ir lasīt Latvijas pirmās brīvvalsts laika Izglītības ministrijas kino cenzūras locekļa Visvalža Penģerota kino industrijas attīstības aprakstu, kurā zīmīgi atspoguļots arī tas, kā kino ienāk skolās (Penģerots, 1927, 19. lpp.):

„Pagājuši jau vairāk kā 30 gadi, kopš brāļi Limjēri (Lumière) 1895. g. Lionā sāka pielietot „dzīvo fotogrāfiju” projektēšanai „burvju lukturi”. Nākamā gadā šo atradumu jau praksē pielietoja Patē (Pathè) firma Parīzē un drīz pēc tam kinematografs, vai bioskops, kā viņu tad sauca, iekaroja visu pasauli. Tā, piemēram, pirmo pieklājīgo publisko kino teatri Vīnē atvēra 1906. g., nākamajā gadā viņu jau bija 10, bet tagad – 170. Cik strauji attīstījusies kinorūpniecība, rāda ari sekojošie skaitļi: 1912.g. visā Vācijā kinorūpniecībā darbojās tikai 11 ražotāju fabrikas, 1914. g. – 25, 1918. g. -130 un 1920. g. viņu bija 250. Tagad tur jau pastāv plaši kino koncerni, kuri iekaro visus pasaules tirgus. Ziemeļu Amerikas Sav. Valstīs kino rūpniecība ir viena no plašākām rūpniecības nozarēm.

Sākumā kino izlietoja tikai kā izpriecas līdzekli, un kā tāds viņš jau gandrīz visās valstīs sāk nopietni apdraudēt teatri un operu, jo tas aizvieto plašākām tautas masām šās nopietnās mākslas iestādes. Bet jau vienā laikā ar pirmo lielāko kino teatru nodibināšanos, radās domas par kino izlietošanu ari skolu vajadzībām. Viens no pirmiem, kas nāca uz šīm domām, bija Vīnes profesors Arche, un 1907. gadā Austrijas Kultu un izglītības ministrija atvēlēja 300 kronas kino uzņēmumiem skolu vajadzībām. Pirmās Austrijā uzņemtās filmas rādīja dažādu amatnieku (galdnieka, podnieka u.c.) darbību, kā ari dažus vingrošanas paņēmienus. Protams, tagad viņas liekas pārāk primitīvas, bet tad pārsteidza visus skatītājus.

Kino dzimtenē Francijā par kino pielietošanu skolās sāka domāt tikai 1915. gadā, kad pie Tautas izglītības ministrijas nodibinājās sevišķa komisija. Tanī pat laikā par šo jautājumu sāka interesēties ari citās valstīs.”

Lielbritānijas pārstāvis Lens Mastermans (Len Masterman), atbildot uz jautājumu, kāpēc mums jāmāca un jāmācās par medijiem, iezīmē trīs vispārējas vēsturiskas mediju pedagoģijas paradigmas (Masterman,1998):

1) 20. gadsimta 30-tajos gados, kad strauji attīstījās avīzes un žurnāli, medijus sāka uztvert kā kultūras slimību un mediju pedagoģiju attīstīja kā šīs slimības aizsargmehānismu. Mediju pedagoģijas sauklis bija pedagoģija pret medijiem. Šīs idejas iezīmēja mediju pedagoģijas imunitātes paradigmu (inoculative paradigm);

2) 20. gadsimta 60-tajos gados, kad skolās ienāca jaunās paaudzes pedagogi, kuri ticēja tā laika populārās mediju kultūras izglītojošajam un audzinošajam potenciālam, apgalvojot, ka jaunās filmas sniedz daudz vairāk intelektuālās enerģijas un morālu nopietnību kā jebkas cits Eiropas un Amerikas literatūrā, iezīmējās „popmākslas” jeb estētiskā paradigma (`popular arts`paradigm). Šī paradigma balstījās uz ideju, ka mediju pedagoģijas vienīgais uzdevums ir mācīt atšķirt labu filmu no sliktas filmas, pirmklasīgu televīzijas pārraidi no mazvērtīgas un tam līdzīgi. Ar laiku šī paradigma nenovēršami nonāca strupceļā, jo nebija iespējams noteikt objektīvus standartus jeb kritērijus mediju vērtēšanai;

3) 20. gadsimta 70-to gadu beigās iezīmētājās reprezentatīvā mediju pedagoģijas paradigma (representational paradigm). Mediju pedagogi apjauta, ka medijiem ir ideoloģiska vara, ka mūsdienu sabiedrībā mediji ieņem nozīmīgu lomu sabiedriskās domas radīšanā un starpniecībā. Līdz ar to mediju pedagogi saprata, ka mediju pedagoģijas uzdevums nav tik vienkāršs kā sākumā likās, jo mediju pedagoģija ir iesaistīta ļoti svarīgu politisku un sociālu jautājumu risināšanā. Mediju pedagoģijai jāsniedz zināšanas par to, kā mediji reprezentē realitāti, kādas tehnoloģijas tiek lietotas un kādas ideoloģijas slēpjas šajās reprezentācijas formās. Tiesības uz šīm zināšanām ir ikvienam demokrātiskas sabiedrības pilsonim.

1989. gadā Eiropas Padome pieņēma „Rezolūciju par izglītību, medijiem un jaunajām tehnoloģijām”. Tajā norādīts, ka mediju izglītības uzdevums ir sagatavot cilvēkus dzīvei demokrātiskā sabiedrībā, palīdzot izprast mediju struktūru, mehānismu un saturu, veicinot neatkarīgu un kritisku attieksmi pret mediju saturu.

Pasaules zinātnes telpā pastāv dažādas, vairāk vai mazāk līdzīgas, izpratnes par mediju pedagoģiju. To pamatā ir atšķirīga pedagoģijas, tostarp mediju pedagoģijas, vēsturiskā attīstība atsevišķās valstīs, kā arī citu humanitāro zinātņu pieejas mediju pedagoģijai.

Viena no tradicionālajām diskusijām internacionālā kontekstā ir par mediju pedagoģijas, mediju izglītības un mediju kompetences jēdzieniem un definīcijām.

Pētot šo jautājumu, jāņem vērā atšķirības starp kontinentālās Eiropas tradīcijām un angloamerikānisko pieeju. Kontinentālās Eiropas pedagoģiskās kultūras pārstāvji, piemēram, Vācijas zinātnieki, lieto jēdzienu mediju pedagoģija (Medienpädagogik). Angloamerikāniskajās tradīcijās tiek pārstāvēts jēdziens mediju izglītība (media education) jo, kā zināms, angļu valodā abos gadījumos, gan runājot par pedagoģiju, gan par izglītību, tiek lietots jēdziens “education”, kas, tieši tulkojot, nozīmē izglītība. Kā atzīmē Irēna Žogla, atšķirības eiropeiskajā un angloamerikāniskajā mācību un mācīšanās teorijā pamatotas ne tikai filozofiskās pieejās, bet arī jautājuma nostādnē, kas saistīta ar pedagoģijas un psiholoģijas attiecībām un to praktisko izpausmi (Žogla,2001).

Krievijas zinātnieks Aleksandrs Fjodorovs (А.В.Фёдоров) jautājumam par mediju pedagoģijas un mediju izglītības izpratni pasaulē pievērsies padziļināti. Cenšoties rast vienotu pasaules skatījumu uz šiem jautājumiem, A. Fjodorovs apkopojis 26 mediju pedagoģijas ekspertu viedokļus no desmit dažādām valstīm: Krievijas, Beļģijas, Šveices, Austrijas, Spānijas, Izraēlas, Kanādas, ASV, Austrālijas un Ķīnas (Fedorov,2003).

96% A. Fjodorova aptaujāto ekspertu piekrīt 1999. gada UNESCO Vīnes konferences „Izglītība mediju digitālajam laikmetam” (Fedorov,2003; Krucsay,1999) ekspertu uzskatiem par mediju pedagoģiju un izglītību. Šajā izpratnē mediju pedagoģijai ir sakari ar visiem komunikatīvajiem medijiem: ar drukātu vārdu vai attēlu, ar skaņu, ar kustīgām bildēm utt. visdažādāko tehnoloģiju izpildījumā. Mediju pedagoģija sekmē cilvēku izpratni par mediju lomu sabiedrībā un attīsta prasmes lietot medijus savstarpējā komunikācijā. Mediju izglītības mērķis ir nodrošināt cilvēkiem prasmes:

-     kritiski uztvert un analizēt mediju sniegtās ziņas, kā arī pašiem iesaistīties to veidošanā;

-     identificēt mediju tekstu pirmavotus, to politiskās, sociālās, komerciālās un/vai kultūras intereses un kontekstus;

-     interpretēt ziņas un vērtības, ko piedāvā mediji;

-     izvēlēties piemērotus medijus savu ziņu publicēšanai, lai tās sasniegtu iecerēto auditoriju;

-     lietot medijus gan ziņu saņemšanai, gan sūtīšanai.

Mediju izglītība tiek atzīta par ikvienas pasaules valsts vienu no pilsoņu pamattiesībām. Vārda brīvība un tiesības uz informāciju ir jebkuras valsts demokrātijas veidošanas un stiprināšanas pamatā. Apzinoties faktu, ka demokrātijas realitāte, kā arī mediju pedagoģijas attīstība dažādās pasaules valstīs ir visai atšķirīga, eksperti iesaka izmantot jebkuru mediju pedagoģijas attīstības iespēju, kaut vai neformālās un mūžizglītības kontekstā. Mediju izglītībai jābūt pieejamai visiem sabiedrības slāņiem, tostarp cilvēkiem, kuri dzīvo sociāli un ekonomiski nelabvēlīgos apstākļos, kā arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mediju izglītības līmenis spēlē būtisku lomu arī tādās situācijās, kad norisinās sociāli un politiski konflikti, piemēram, karš vai ekoloģiska katastrofa (Krucsay,2004).

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) Kultūras un izglītības komitejas (Council of Europe Parliamentary Assembly Committee on Culture and Education) 2000. gada pārskatā par mediju pedagoģiju un izglītību uzsvērts, ka Eiropas demokrātijai ir dažādi līdzekļi kā tikt galā ar izaicinājumiem, ko izvirza mainīgā sabiedrība. Šodienas situācija skaidri norāda uz to, ka steidzami nepieciešams attīstīt pēc iespējas efektīvākus izglītojošos pasākumus, kas veicinātu aktīvu, kritisku un saprātīgu mediju lietošanu, citiem vārdiem sakot – nepieciešams attīstīt mediju pedagoģiju (Isohookana-Asunmaa,2000).

Pārskatā mediju pedagoģija tiek definēta kā pedagoģiskā prakse ar mērķi attīstīt mediju kompetenci, kas saprotama kā kritiska un saprātīga attieksme pret medijiem un ir pamatā vispusīgas personības attīstībai, kas spēj izdarīt objektīvus spriedumus, pamatojoties uz pieejamo informāciju. Mediju izglītība ļauj cilvēkiem paust savas tiesības uz vārda brīvību un informāciju, kas, savukārt, nāk par labu ne tikai viņu personības attīstībai, bet arī līdzdalībai un mijiedarbībai sabiedrības procesos. Šajā aspektā tas vairo cilvēkos demokrātijas izpratni. Tiek uzsvērts, ka mediju izglītība jāīsteno gan bērnu, gan vecāku, gan skolotāju vidū, saskaņoti darbojoties visām izglītības procesā iesaistītajām institūcijām, tostarp, nevalstiskajām organizācijām un mediju profesionāļiem. Mediju izglītībai jānorit pēc mūžizglītības principiem (Isohookana-Asunmaa,2000).

EPPA Kultūras un izglītības komitejas pārstāvji uzsver, ka mediju izglītības īstenošanas pamatā ir kvalificēti skolotāji un atbilstoši mācību materiāli, tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš gan skolotāju izglītības pamatprogrammām, gan tālākizglītībai. Neatlaidīgi jāstrādā pie tā, lai mediju izglītība tiktu iekļauta curriculumos, lai tiktu izstrādāta atbilstoša metodoloģija, un izvirzīti mērķi, lai rezultāti būtu arvien labāki un labāki (Isohookana-Asunmaa,2000).

Curriculum kā jēdziens ir savdabīgs, anglisks pēc valodas un satura. Būtībā tas nav precīzi tulkojams, jo aptver to, ko mēs saprotam ar mācību programmu un plānu, daļēji arī procesu (Žogla,2001).

Pastāv trīs pieejas tam, kādā veidā mediju izglītība īstenojama (Fedorov,2003):

1)   integrētā pieeja (integrējot atsevišķos / visos mācību priekšmetos vai studiju kursos);

2)   autonomā jeb disciplinārā pieeja (īstenojot kā atsevišķu mācību priekšmetu vai studiju kursu);

3)   integrētās un autonomās pieejas apvienojums.

Vadoties pēc tā, vai mediji ir mācīšanās un mācīšanas objekts vai līdzeklis, Vācijā mediju pedagoģija tiek iedalīta trīs apakšnozarēs (Sinhart – Pallin,2001):

1) mediju mācība;

2) mediju didaktika;

3) medijaudzināšana.

Mediju mācībā mediji ir mācīšanās objekts. Tehniskajā jomā mediju mācības objekts būtu datora, video aparatūras, kameras funkcionēšanas veids vai fotogrāfijas uzbūve. Ekonomiskajā aspektā mediju mācība pievēršas tādiem jautājumiem kā privāto raidītāju komerciālās intereses, reklāmas nepieciešamība un iedarbība. Politiskā aspektā mediju mācība aplūko, kāda vara medijiem ir demokrātiskā valsts un sabiedrības iekārtā. Vācijā mediju mācība tiek organizēta ne tikai vispārizglītojošās skolās, bet arī tiek piedāvāta pieaugušo izglītībā un jauniešu ārpusskolas darbā (Sinhart – Pallin,2001).

Mediju didaktikā mediji tiek izmantoti mācību nodarbības mērķiem. Skolotāja rokās tie atbalsta skolotāja nodarbības inscenējumus, skolēnu rokās tie ir mācīšanās līdzeklis patstāvīgai mācību vielas izstrādei un apstrādei. Protams, arī sen zināmā sienas tāfele ir medijs, vai arī tās modernākais variants – kodoskops. Kā īpaši nozīmīgi jaunāko laiku mediji mediju didaktikā atzīmējami – radio, filma, TV, dators un internets. Dators ar savām iespējām ekstremāli paplašina didaktikas iespējas. Šodien skolās skolēni tiek iepazīstināti, galvenokārt, ar datora apkalpošanu (mediju mācība), respektīvi, informātikas stundās skolēni tiek iepazīstināti ar savām tehniskajām iespējam. Dators kā didaktiska palīgiekārta klasē ir reta ierīce, lai gan tā varētu tikt efektīvi izmantota (Sinhart – Pallin,2001).

 Medijaudzināšanā runa ir par bērnu un jauniešu personības audzināšanu. Centrā ir ietekme uz augošās paaudzes domāšanu, jūtām un rīcību. Medijaudzināšanā valda divas pretējas nostājas. Viena no tām pauž jauno mediju akceptēšanu un sajūsmu, otra ieņem piesardzīgu, aizsargājošu nostāju pret jaunajiem medijiem. Šādas savstarpēji pretējas nostājas ir likumsakarīgas, jo jaunie mediji savā būtībā ir ambivalenti. No vienas puses tie palielina cilvēku komunikatīvās, politiskās, psiholoģiskās, tostarp, arī mācīšanās iespējas, no otras puses nes sev līdzi dažādus kaitējošus faktorus, kā, piemēram, datoratkarības risku (Sinhart – Pallin,2001). Vairāk par medijaudzināšanu runāsim nākamajā nodaļā.

Mediju kompetences jēdziens (Medienkompetenz) vācu mediju pedagoģijā tiek attīstīts un tā izpratne nu jau neaprobežojas tikai ar vienkāršu prasmi apieties ar tehnoloģijām, bet gan kā dažādu kompetenču kopums. Tās uzdevums ir īstenot globālo mācīšanos, t.i. mācīšanos, kura vērsta uz orientēšanos globālajā informācijas tīmeklī. Mediju kompetenci šajā izpratnē veido trīs kategorijas (Allemann – Ghionda,2004):

1) funkcionālā kompetence – navigācija hiperteksta struktūrās, inteliģentā “meklēšana”, prasme apieties ar internetu, e – pastu, veidot mājas lapas;

2) sociālā kultūras un interkultūras kompetence – orientēšanās globālajā datu telpā, mērķtiecīga selekcija, citu valstu informācijas dekodēšana, kas formulēta atbilstoši citu kultūru nosacījumiem, kopsakarību veidošana, piedalīšanās starptautiskajās e-mācībās / studijās, jauno komunikācijas un zinātnes kultūru apguve;

3) kritiskā kompetence – sevis kā mediju lietotāja paškontrole, paškorekcija, kritiska apiešanās ar globālo informācijas tīklu, ētisko problēmu apzināšanās, piem., saistībā ar kriminalitāti, pornogrāfiju, rasismu, pedofiliju.

2.2. MEDIJAUDZINĀŠANAS JĒDZIENA IZPRATNE UN TEORĒTISKĀS KONCEPCIJAS

Jēdziens medijaudzināšana attiecināms gan uz audzināšanu praktiskā nozīmē, gan arī uz zinātniskiem apcerējumiem un teorētiskiem pamatojumiem par šo tēmu, kas ļauj izšķirt praktisko medijaudzināšanu un medijaudzināšanu kā pedagoģijas zinātnes nozari. Kā zinātnes nozare medijaudzināšana meklē atbildi uz jautājumu, kādi ir būtiskie audzināšanas un izglītības mērķi mediju jomā un kā tos pedagoģiski iespējams sasniegt (Tulodziecki,2008).

G. Tulodzieckis norāda, ka jēdziena medijaudzināšana izpratni apgrūtina tajā iekļautais vārds audzināšana, kura lietojums daļēji tiek apstrīdēts – vai nu tādēļ, ka tas pārāk asociējas ar normatīvu iedarbību, vai arī tādēļ, ka pieaugušajiem kā mērķa grupai tas nešķiet piemērots (Tulodziecki,2008).

Latvijas pedagoģiskās telpas kontekstā arī šis jēdziens izraisījis diskusijas vēl trešā iemesla dēļ, jo tas latviešu valodas nianšu dēļ tiek uztverts tā, ka kāds censtos audzināt pašus medijus.

Neskatoties uz šiem iebildumiem, apzināti tiek saglabāts un lietos jēdziens medijaudzināšana, atrunājot, ka šajā gadījumā audzināšana netiek izprasta tās šaurā nozīmē kā normatīva iedarbība, bet gan kā ierosme un atbalsts pastāvīgai un atbildīgai rīcībai, kā arī audzināšana netiek attiecināta tiešā veidā uz medijiem, bet gan uz to lietotājiem un veidotājiem.

Medijaudzināšanā runa ir par bērnu un jauniešu personības veidošanos. Centrā ir ietekme uz augošās paaudzes domāšanu, jūtām un rīcību (Sinhart – Pallin,2001). Taču jāņem vērā arī G. Tulodziecka piezīme par pieaugušajiem kā medijaudzināšanas mērķa grupu (Tulodziecki,2008), jo tā nav nejauša.

Domājot par bērnu un jauniešu socializācijas un audzināšanas procesiem, tad tradicionāli visnozīmīgākā loma tajos ir bijusi ģimenei. Pētījuma vērts ir jautājums, vai un kā mediju producētie ģimeņu modeļi un attiecību scenāriji ietekmē, piemēram, ģimenes dibināšanas tradīcijas, savstarpējo saskarsmi, vērtības, vēlmes, attieksmes, konfliktu risināšanu u.tml.

Atskatoties pagātnē, ģimenes locekļi tradicionāli viens otram snieguši ne tikai materiālu atbalstu, bet arī neskaitāmas sociālās prasmes un izpratni par vērtībām. Šajā tradicionālajā ģimenes modelī vairākās paaudzes dzīvoja kopā zem viena jumta, jo tikai tā bija iespējams izdzīvot un nodot nākamajai paaudzei nepieciešamās zināšanas. Būtībā viena paaudze bez otras nevarēja iztikt, tā bija abpusēji nepieciešama kopā būšana.

Ar jaunā informācijas laikmeta atnākšanu, ar straujo mediju sfēras attīstību sabiedriskie procesi, tostarp, ģimenes institūcija, ir būtiski mainījušies. Mūsdienu postmodernajā laikā ģimene ir pakļauta ļoti daudziem pārbaudījumiem, kas ievērojami mainījuši ģimenes locekļu savstarpējās attiecības un uzdevumus pašos pamatos. Ģimenes funkcijas arvien biežāk tiek reducētas līdz mājsaimniecības līmenim, paaudžu kopā būšana vairs nav nepieciešamība, bet drīzāk apgrūtinājums. Būt un izskatīties vecam šodien ir negods, kaut agrāk vecums bija tikums un cienījama parādība. Vecais cilvēks mūsdienās ģimenei nav vajadzīgs, viņa viedums nav vajadzīgs, jo viss nepieciešamais ir atrodams pārlūkprogrammā „Google”.

N. Postmans ne velti runā par atšķirību izzušanu starp paaudzēm , ko veicinājusi mediju straujā attīstība (Postmann,1983). Šeit mūsdienu informatizācijas laikmetā rodas acīmredzama problēma jau pašos audzināšanas un izglītības procesu pamatos. Kā zināms, līdz šim audzināšana un izglītošana ir bijusi iespējama tieši paaudžu atšķirību dēļ. Vecākā paaudze līdz šim bija gudrāka par jauno, un tas radīja audzināšanas apstākļus. Kā zināms, šodien itin bieži vecāki un pedagogi ir spiesti atzīt, ka bērni mediju izmantošanas ziņā ir soli priekšā viņiem. Vecāki un pedagogi itin bieži jūtas bezspēcīgi un izmisuši, jo saprot, ka tradicionālais veids, kā tika audzināti un izglītoti viņi, vairs nedarbojas, ka zūd viņu izglītošanas un audzināšanas monopols attiecībā pret jauno paaudzi. Iespējams, šeit arī rodama daļēja atbilde uz jautājumu par pedagogu autoritātes un prestiža krišanu, par ko tik daudz šodien diskutē. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc arī pieaugušie var būt mediju pedagoģijas un audzināšanas mērķa grupa.

Iepriekš raksturotā situācija ir radījusi apstākļus tādai parādībai, ka itin bieži ģimenēs bērnu audzināšanas funkcija tiek pilnībā deleģēta masu medijiem, piemēram, labākā mazu bērnu aukle ir televizors un pusaudžu sarunu biedrs – dators. Prakse rāda arī pilnīgi pretējus piemērus, kad vecāki cenšas pilnībā izslēgt jebkādu bērna kontaktu ar masu medijiem. Prakse medijaudzināšanā norāda uz divpusēju nostāju – aizsardzību un noliegšanu, kam pretēja ir akceptēšana un sajūsma (Sinhart – Pallin,2001).

foto: fotoboy.lv

Šeit parādās atšķirīgu mediju audzināšanas koncepciju iezīmes. Aplūkojot vēsturiski šo jautājumu, jāsecina, ka pasaulē ir izveidojušās vairākas patstāvīgas medijaudzināšanas koncepcijas.

Imunitātes jeb aizsargājošā medijaudzināšanas koncepcija, kas paredz mediju ietekmes uz bērnu krasu ierobežošanu. Šī ir vēsturiski senākā no medijaudzināšanas pieejām. Jau 19. gs. un 20. gs. mijā tika spriests par avīžu un žurnālu rakstu nevēlamo ietekmi uz jaunatni. Šī nostāja nostiprinājās līdz ar kinematogrāfa un kinofilmas rašanos 1895. gadā. Filmām tika pārmesta tikumu bojāšana. Par skolotāja uzdevumu tika uzskatīts pievērst uzmanību visām briesmām, kas nāk no kino, un pasargāt no tām jaunatni (Sinhart – Pallin,2001). L. Mastermans, raksturojot šo koncepciju, atzīmē, ka medijus uztvēra kā kultūras slimību un mediju pedagoģiju attīstīja kā šīs slimības aizsargmehānismu. Mediju pedagoģijas sauklis bija pedagoģija pret medijiem (Masterman,1998).

Optimistiskā  medijaudzināšanas koncepcija, kurā medijus uztver ar sajūsmu, kā jaunu pedagoģisku iespēju uzlabot mācību un audzināšanas procesus. Šajā koncepcijā mediju pedagoģiskais potenciāls tiek vērtēts kā ļoti augsts. Jau 20. gs. sākumā, strauji attīstoties kino industrijai, uz filmu sāka skatīties arī kā uz labu audzināšanas līdzekli, kas dod iespēju jaunatnei parādīt pozitīvas vērtības un dzīvi, kas maksimāli pietuvināta realitātei. Pirmais speciālais žurnāls mācību filmai tika izdots 1911. gadā (Sinhart – Pallin,2001).

Kritiskā medijaudzināšanas koncepcija, kuras vadmotīvs ir kritiskas domāšanas attīstīšana mediju kompetences veidošanai. Šīs koncepcijas aizsākumi meklējami 20. gs. 60.-to gadu beigās, kas sakrīt ar kritiskās domāšanas teoriju attīstību pasaulē. Kritiskās medijaudzināšanas pieejā uzsvars tiek likts uz nepieciešamību attīstīt bērnu, jauniešu un pieaugušo spēju kritiski analizēt medijus un to, kā ideoloģija vai sabiedrības nosacījumi šos medijus ietekmē. Šīs pieejas ietvaros indivīds tiek aicināts būt ne tikai mediju lietotājs, bet arī kritiķis, un savu uzskatu paudējs publiskajā telpā paša veidotos medijos (Sinhart – Pallin,2001; Tulodziecki,2008).

Liberālā jeb vienaldzīgā medijaudzināšanas koncepcija, kurā mediji tiek uztverti kā paši par sevi saprotami. Medijiem netiek piedēvēta nedz negatīva, nedz izteikti pozitīva nozīme bērnu un jauniešu attīstībā, respektīvi, mediju pedagoģiskais potenciālam netiek pievērsta uzmanība. Mediji tiek uztverti kā normāla bērnu, jauniešu un pieaugušo ikdienas sastāvdaļa, kuru galvenā funkcija ir izklaidēt, informēt un nodrošināt saziņas iespējas. Ģimenē, kura dzīvo pēc šīs pieejas, katram ģimenes loceklim, ieskaitot bērnus, ir savs televizors, dators, mobilais telefons, un katram ir savi brīvi mediju lietošanas paradumi. Šeit nepastāv būtisku ierobežojumu attiecībā uz mediju lietošanas biežumu, ilgumu un saturu.

Šāda mediju audzināšanas koncepcija izveidojusies likumsakarīgi. Pirmkārt, šī koncepcija, iespējams, attīstījusies specifiska Latvijai kā postpadomju valstij, jo kritiskās mediju audzināšanas koncepcijas attīstība Padomju periodā Latvijā bija visai ierobežota. Latvijai, 1991. gadā atgūstot neatkarību, straujā tempā centāmies sasniegt attīstīto valstu līmeni, tostarp, mediju jomā. Līdz ar to galvenie uzsvari tika likti tieši uz tehnoloģiju modernizēšanu un pieejamību. Piemēram, primārie mērķi bija tīri tehniski – izveidot jaunus TV kanālus, nokomplektēt skolās datorklases, nodrošināt mobilos sakarus, pievienot maksimāli daudz skolu un mājsaimniecību interneta tīklam, u.tml. Medijaudzināšanas jautājumi, lielākoties, palika novārtā, bija pašsaprotami vai vienaldzīgi.

 Otrkārt, iespējams, ka vienaldzīgā medijaudzināšanas koncepcija izveidojusies tieši šīs iepriekš aprakstītās pedagogu un vecāku bezspēcības dēļ, kas radusies straujās mediju sfēras attīstības rezultātā. Pedagogiem un vecākiem ir skaidrs, ka tradicionālie audzināšanas modeļi vairs nedarbojas, ka viņu audzināšanas monopols ir zudis, un, zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ, cita modeļa viņiem nav, un šī situācija ir radījusi apzināti neapzinātu vienaldzību, paļaušanos uz notiekošo, „peldēšanu pa straumei”.

Krievijas mediju pedagoga A. Fjodorova pētījuma rezultāti liecina, ka mūsdienās par vissvarīgāko un piemērotāko tiek atzīta kritiskā medijaudzināšanas koncepcija, kas balstīta kritiskās domāšanas, kritiskās autonomijas, demokrātiskās domāšanas attīstīšanas teorijā. To atzīst 85% aptaujāto ekspertu. Par visneefektīvāko tiek atzīta imunitātes jeb aizsargājoša pieeja (Fedorov,2003).

SECINĀJUMI

Atceroties, ka mediju pedagoģijas jautājumi 21. gadsimtā ir nosaukti par vienu no izglītības procesu prioritātēm, aktualitātes zinātnē un tehnoloģiju attīstībā mediju pedagoģijai liek pārcelt pētniecības akcentus no mediju izglītības, respektīvi, prasmīgas mediju iespēju izmantošanas, uz personības mediju kultūras veidošanu.

Aptaujājot Krievijas Kino izglītības un mediju pedagoģijas asociācijas ekspertus, tika izvirzīti šādi mediju pedagoģijas uzdevumi tuvākajai nākotnei:

• attīstīt mediju auditorijas kritiskās domāšanas prasmes (84%);
• attīstīt mediju auditorijas prasmes uztvert, vērtēt, saprast un analizēt mediju tekstus (69%);
• mediju auditorijas sagatavošana dzīvei demokrātiskā sabiedrībā (62%);
• attīstīt izpratni par sociālo, kultūras, politisko un ekonomisko kontekstiem mediju tekstos (61%);
• attīstīt personības komunikatīvās spējas (57%);
• attīstīt mediju tekstu estētiskās uztveres un vērtēšanas spējas(55%);
• veicināt jauniešu radošo pašizpausmi ar mediju palīdzību (54%);
• eksperimentēt ar dažādām mediju iespējām, radīt jaunus mediju tekstus (50%);
• veicināt mediju un mediju kultūras teoriju apguvi (48%);
• veicināt mediju vēstures un mediju kultūras apguvi (38%).(Куриллова,2005)

Minētie uzdevumi ir saistoši arī Latvijai, kuras pieredze dzīvei demokrātiskā sabiedrībā, līdzīgi kā citām postpadomju telpas valstīm, ir visai neliela. Tieši mediji ir tā sfēra, no kuras mēs ikdienā mācāmies, ko īsti nozīmē dzīvot pasaulē, kurā ir vērtību plurālisms, t. i., lielas izvēles iespējas.

Mums ir iespēja izvēlēties – skatīties vai neskatīties, klausīties vai neklausīties, izmantot vai neizmantot medijus. Mums ir dota arī iespēja palīdzēt bērniem un pusaudžiem apgūt tās prasmes, kas nepieciešamas dzīvei mediju kultūrā, informācijas sabiedrībā.(Rubene Z., Krūmiņa A.,Vanaga,2008)

Džeremijs Rifkins šajā sakarā raksta: „Piekļuves laikmets liks aizdomāties par to, kā mēs vēlamies pārveidot savstarpējās attiecības. Galu galā, piekļuve ir līdzeklis, lai kontrolētu, kā un cik daudz līdzdarboties. Izšķirošais jautājums nav par to, kam būs pieejama piekļuve, bet gan drīzāk par to, kāda veida pieredzei un pasaulēm ir vērts censties piekļūt. Atbilde uz šo jautājumu noteiks, kāda veida cilvēku sabiedrību mēs radīsim 21. gadsimtā.”(Rifkins, 2004, 234. lpp)

Mediju pedagoģija ir joma, kas palīdz rast atbildi uz jautājumu par iespējami labāku nākotni mūsu sabiedrībai.

PAŠPĀRBAUDES JAUTĀJUMI

1. Kā straujā zinātnes un tehnoloģiju attīstība ir izmainījusi sabiedrības procesus?
2. Kā izprotams izteiciens „mediju bērnība”?
3. Kāpēc mūsdienās runā par „bērnības atcelšanu”?
4. Kas ir mediju socializācija?
5. Kā masu mediju lietošana ietekmē bērnu un jauniešu uztveri, domāšanu, morāli, zināšanu un vērtību producēšanu?
6. Kā mēs ietekmējam masu medijus?
7. No kā atkarīgi mediju lietošanas paradumi un kā tie ietekmē, piemēram, laika plānošanu?
8. Vai atdarināšanas efekti nāk no televīzijas, vai tēliem ir īpašas paraugu funkcijas?
9. Vai agresija televīzijā izraisa bērnu un jauniešu agresiju dzīvē?
10. Kādi ir pārmērīgas datora lietošanas cēloņi un sekas?
11. Kādas ir, piemēram, skolas, ģimenes, pašvaldības iespējas datoratkarības profilaksē?
12. Vai pedagogiem un vecākiem bērni jāsargā no medijiem, vai pastiprināti jāattīsta mediju kompetence?
13. Kādu mērķu sasniegšanu veicina aktīvs un pārdomāts darbs ar medijiem, iesaistīšanās mediju veidošanā?
14. Kādas ir mediju iespējas mācīšanas un mācīšanās procesu uzlabošanā?
15. Kā mediji ietekmē mācīšanas motivāciju un mācību rezultātus?
16. Vai mediji mācīšanās procesu racionalizē, konkretizē, paātrina, individualizē?
17. Kā mediji var palīdzēt skolēniem pašiem veidot savu mācīšanās stilu?
18. Kas skolēniem jāzina par medijiem, to ražošanu un ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem?
19. Kas ir mediju pedagoģija?
20. Kas ir mediju didaktika?
21. Kas ir medijaudzināšana?
22. Kādas ir tipiskākās medijaudzināšanas koncepcijas?
23. Kas ir mediju kompetence?

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Allemann – Ghionda Cr. Einfürung in die Vergleichende Erziehungswissenscaft. Weinheim und Basel: Belz Studium, 2004.
2. Baacke D. Zielgruppe Kind. Opladen (Leske + Budrich), 1999.
3. Barsch A., Erlinger H.D. Medienpädagogik: Eine Einführung. Stuttgart: Klett-Cotta, 2002.
4. Fedorov A. Media Education and Media Literacy: Experts` Opinions, 2003. [tiešsaiste] –[atsauce 10.02.2010.]. Pieejams:http://edu.of.ru/mediaeducation/default.asp?ob_no=850
5. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 394 lpp.
6. Gunter B., McAleer J. Children and Television. New York: Routledge, 1997.
7. Isohookana-Asunmaa T. Media Education. In: Parliamentary Assembly Council of Europe Committee on Culture and Education report, June 6, 2000, Doc.8753. [atsauce 02.02.2009.]. Pieejams: http://assembly.coe.int/Main.asp?link=/Documents/WorkingDocs/Doc00/EDOC8753.htm
8. Komenskis J.A. Lielā didaktika. Rīga: Zvaigzne ABC, 1992.
9. Krucsay S., Politostathi A., Pungente J. In: Education for the Media and the Digital Age. Vienna Conference organised by Austria in co-operation with UNESCO, 18-20 April 1999. [atsauce: 02.02.2007.]. Pieejams: http://mediamanual.at/en/pdf/recommendations.pdf
10. Rubene Z., Krūmiņa A.,Vanaga I. Ievads mediju pedagoģijā. Rīga: RaKa, 2008.
11. Masterman L. The Media Education Revolution. In: Teaching the Media. International Perspectives. Edited by Andrew Hart. New Jersey London: Lawrence Erlbaum Associates, Mahwah, 1998, p.7-13.
12. Penģerots V. Kinematografs kā mācības un audzināšanas līdzeklis. No: Izglītības ministrijas mēnešraksti T. Zeiferta redakcijā. II izdevums. Rīga: Izglītības ministrija, 1927, 19.-25.lpp.
13. Plaude I. Sociālā pedagoģija. Rīga: Raka, 2003.
14. Rifkins Dž. Jaunās ekonomikas laikmets. – Rīga: Jumava, 2004.
15. Postmann N. Das Verschwinden der Kindheit. Frankfurt: Fischer, 1983.
16. Sinhart – Pallin D. Medienpädagogik. Von: Handbuch Kritische Pädagogik. Weinheim und Basel: Beltz Verlag, 2001, S. 383–396.
17. Resolution on Education and Media and the New Technologies. Strasbourg: Council of Europe, 1989, Paragraph No.5.
18. Tulodziecki G. Medienerziehung. Von: Handbuch Medienpädagogik. Friederike von Gross U.S., Hugger K.U. (Hrsg.) Wiesbaden: VS Verlag für Sozialwssenschaften | GWV Fachverlage GmbH, 2008, S. 110–115.
19. Žogla I. Didaktikas teorētiskie pamati. Rīga: RaKa, 2001.
20. Кириллова Н.Б. Медиакультура: от модерна к постмодерну. Москва: Академический Проект, 2005.

3. MEDIJI KĀ SOCIALIZĀCIJAS INSTRUMENTI

Kopsavilkums

Lai organizācija gūtu publicitāti masu medijos, ir svarīgi masu medijus uztvert, pirmkārt, kā partnerus. Veidot savstarpēji izdevīgu, godīgu, atklātu sadarbību. Otrkārt, masu mediji jāuztver kā mērķauditorija, nevis starpnieki, kuru pienākumos ir jūsu ziņu nodot tālāk plašākai sabiedrībai. Ar masu medijiem ir īpaši jāstrādā, lai pievērstu savai organizācijai uzmanību.

Darbā ar masu medijiem ir izmantojami vairāki instrumenti / līdzekļi. Visbiežāk tiek izmantota ziņu relīze, kuras uzdevums ir pievēst žurnālistu uzmanību. Lai tas izdotos, ir vērts iepazīt ziņu relīzes rakstīšanas un noformēšanas pamatnosacījumus. Galvenais nosacījums - tai ir jābūt pēc iespējas vienkāršākai un viegli saprotamai tās saņēmējam.

Atšķirīgi nosacījumi ņemami vērā, ja tiek sastādīts paziņojums masu medijiem, ko dažkārt sauc par atklātu vēstuli. Šis materiāls ir paredzēts publicēšanai pilnā apjomā.

Ja notikums ir ievērojams un ir vajadzība sniegt plašāku informāciju, var organizēt ziņu konferenci. Vislielākais darbs ir jāiegulda tās sagatavošanas procesā.

Ievads

Jebkurai organizācijai, arī izglītības iestādēm, ir svarīgi veidot un saglabāt savstarpēju sapratni ar mērķauditorijām, veidot attiecības, komunicēt ar tām, sniedzot informāciju, skaidrojot un diskutējot par savas darbības pamatnostādnēm, nākotnes iecerēm, aktuāliem notikumiem, lēmumiem utt. Šai sakarā lieti noder masu mediji, kuri var palīdzēt nepieciešamo informāciju nogādāt plašākai auditorijai.

Lai sadarbība ar masu medijiem būtu veiksmīga, ir svarīgi masu medijus uztvert kā mērķauditoriju, nevis kā starpnieku, kurš ir gatavs padevīgi ziņu nodot tālāk. Ir jāizprot masu mediju darba specifika. Jāpieņem fakts, ka medijiem nav pienākums sniegto informāciju nodot tālāk, ka informācijas sniedzēja ziņai ir jābūt tik saistošai, lai masu mediji būtu ieinteresēti to izmantot. Ziņa jāsagatavo tā, lai viegli būtu uztvert tās būtību, lai tā sniegtu pamatinformāciju un būtu noformēta ērtai lietošanai un vieglai tās uztverei.

Lai sadarbība ar masu medijiem būtu efektīva, ir svarīgi iepazīt labas sadarbības priekšnosacījumus un izmantojamo instrumentu / līdzekļu darbā ar masu medijiem specifiku.

3.1. LABAS SADARBĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMI

ASV pētnieki Skots M. Katlips, Alens H.Senters, Glens M.Brūms (Scott M. Cutlip, Allen H. Center, Glen Broom) labu attiecību veidošanai ar masu medijiem sniedz šādus ieteikumus (Katlips, 2002, 450-455):

1)      izturieties pret žurnālistu godīgi un atklāti,

2)      sniedziet viņiem pakalpojumus,

3)      nelūdzieties un neizvirziet pretenzijas,

4)      neprasiet, lai žurnālists “nogremdē” kādu materiālu,

5)      necentieties pastāvīgi atrasties masu medija uzmanības lokā.

            Lai sadarbība ar masu medijiem būtu veiksmīga, svarīgi panākt, ka žurnālisti ziņas sniedzējam uzticas. To var panākt ar patiesas un godīgas informācijas sniegšanu. Nav pieļaujama situācija, ka masu medijiem tiek sniegta sagrozīta vai pat nepatiesa informācija. Šāda rīcība var beigties ar to, ka masu mediji vairs neuzticas ziņas sniedzējam un turpmāk informācija no attiecīgās organizācijas medijos nenonāk. Ievērojiet, ka sabojātas attiecības atjaunot nav vienkārši, tas prasīs ilgu laiku!

            Pret žurnālistiem jābūt atklātiem. Ja žurnālistu interesē konkrēts jautājums, ir jāsniedz nepieciešamā informācija. Ja tas netiek darīts, žurnālists informāciju meklē no citiem avotiem, kas, savukārt, var nebūt tik kompetenti, lai attiecīgo situāciju skaidrotu, komentētu. Rezultātā masu medijos var parādīties informācija, kas nepauž organizācijas vadības viedokli par konkrēto jautājumu, tā var būt nepilnīga vai pat sagrozīta, nepatiesa.

            Ja žurnālists vēršas pie organizācijas pārstāvjiem pēc informācijas, svarīgi, lai šī informācija tiktu nodrošināta. Tas nebūt nenozīmē, ka nepieciešamā informācija jāsniedz uzreiz. Ar žurnālistu var vienoties, cik ilgā laikā informācija tiks sagādāta. Šādā gadījumā ir būtiski solīto pildīt un informāciju apsolītajā laikā nodot. Jāsaprot, ka žurnālistiem ir strikti jāievēro darba izpildes termiņi. “Žurnālists ir pakļauts sava medija ritmam un ziņu izlaidumu regularitātei, tāpēc viņa steigu nevajadzētu traktēt kā neiecietību vai piktumu, bet gan kā darba apkstākļu noteiktu situāciju”, skaidro masu mediju un sabiedrisko attiecību pētniece Sandra Veinberga (Veinberga, 2004, 227).

foto: fotoboy.lv 

Ilggadējā sabiedrisko attiecību praktiķe Rita Voronkova skaidro, ka sadarbībai ar masu medijiem jābūt reglamentētai un savstarpēji izdevīgai. Tai jābūt regulārai. Masu medijam jābūt informētam par organizācijā notiekošo. Vēl viens svarīgs sadarbības priekšnotiekums - žurnālistam ir jābūt pārliecībai, ka tajā brīdī, kad būs patiesi vērtīga informācija par organizācijā notiekošo, tā tiks sniegta, tā “neaizies garām”. Kļūda, kas tiek pieļauta - kad man vajag, tad tu esi, bet, kad tev vajag, tad paskatīsimies. Nedrīkst tēlot kungu! Jāsaprot, ka neviens šais attiecībās nav kungs, bet gan partneri. “Muļķīgi ir demonstrēt - man pieder informācijas maiss un es pār to valdu, un tev būs dziļi klanīties, lai es to maisu atvērtu. Tā ir viena no pamatkļūdām.” (Voronkova, 2010)

            To, vai saņemtā ziņa tiks vai netiks izmantota, masu mediji lemj paši. Tāpēc, kad ziņa ir nosūtīta, atliek gaidīt. Liela kļūda, ko mēdz pielaist ziņu sūtītāji, ir lūgšanās, lai ziņa tiktu izmantota, vai arī pretenzijas par tās neizmantošanu. Nekādā gadījumā pēc ziņas nosūtīšanas nevajadzētu zvanīt žurnālistam un pārjautāt, vai ziņa ir saņemta un vai tā tiks publicēta. Šāda rīcība jau tā noslogoto žurnālistu var nokaitināt, un rezultātā sūtītā ziņu relīze var nonākt papīrgrozā. Ja ziņā būs satura vērtība, masu mediji nebūs pret to vienalīdzīgi. Ir jābūt paškritiskai attieksmei pret žurnālistiem sniegto informāciju. Nepārcentieties ar nosūtāmo ziņu daudzumu! Nav svarīga kvantitāte, bet kvalitāte - vai jūsu sniegtā informācija tiešām ir ziņa (neikdienišķa, aktuāla informācija), kas var interesēt konkrētā masu medija mērķauditoriju.

            Nelabvēlīgu attieksmi no žurnālistiem sagaidīsiet, ja pieprasīsiet kādu materiālu “nogremdēt”, nepublicēt to. Ja jums ir zināms fakts, ka žurnālisti gatavo jūsu organizācijas tēlam nelabvēlīgu materiālu, jūs varat sazināties ar žurnālistu un sniegt savu situācijas interpretāciju. Ja žurnālists atsakās jūs uzklausīt (kas ir maz ticams), pastāv iespēja izmantot reklāmrakstu (maksas informāciju), kurā varat izskaidrot radušos situāciju). Pamatnosacījums - patiesa, atklāta informācija.

            Sandra Veinberga norāda, ka rezultatīvai sadarbībai svarīgi ir personīgi iepazīties ar žurnālistiem. “Ja ziņas saņēmējs nepazīst jūsu nozari, uzņēmumu, firmas vadību, pastāv iespēja, ka jūsu iesūtītai preses ziņai būs mazāk nekā minimāla ietekme, kura summēsies publicitātes trūkumā. Taču, ja žurnālisti ar jūsu nozari būs pazīstami un jūs kā personība nebūsiet nezināms objekts, pastāv daudz lielāka iespēja, ka atsūtītā informācija tiks uztverta, pārstrādāta un iekļūs avīžu lapā, radio vai televīzijas raidlaikā.” (Veinberga, 2004, 230) Arī Dīters Herbsts norāda: “Meklējiet kontaktu ar žurnālistiem! Jautājiet, kāds ir žurnālistu viedoklis par jūsu uzņēmumu, un pārbaudiet, kāda informācija ir nepieciešama, lai šo viedokli nostiprinātu vai mainītu. Citiem vārdiem sakot, VEIDOJIET PASTĀVĪGU UN ILGSTOŠU KOMUNIKĀCIJU AR ŽURNĀLISTIEM! VISPRODUKTĪVĀKIE IR PERSONISKIE KONTAKTI!”” (Herbsts, 2006, 97)

Padomi darbam ar masu medijiem

foto: fotoboy.lv

• Vienmēr centieties sadarboties – žurnālisti ziņu sagatavos tik un tā, izmantojot citus ziņu avotus.
• Nepārsteidzieties ar atbildi uz žurnālistu jautājumiem, iegūstiet faktus un atzvaniet žurnālistam apsolītajā laikā.
• Nododot ziņu žurnālistam pa telefonu, pārbaudiet, vai žurnālists visu ir pareizi sapratis. Labāk informāciju sagatavojiet rakstveidā un nosūtiet.
• Nekad nesniedziet “nepublicējamus” paskaidrojumus.
• Pārveidojiet noliegumus apgalvojumos. Neizmantojiet vārdus ar negatīvu nozīmi (piem., bezdarbs, noziedzība), tie vēlāk radīs asociācijas ar jums.
• Nesakiet “bez komentāriem”- to var uztvert kā negatīvu pozīciju un var netieši norādīt, ka jums ir kaut kas slēpjams.
• Neuzstājiet, lai jums atrāda materiālu pirms publicēšanas / pārraidīšanas.

  Esiet izpalīdzīgs un sadarbojieties!

3.2. INSTRUMENTI DARBĀ AR MASU MEDIJIEM

Darbā ar masu medijiem izmantojami vairāki instrumenti jeb līdzekļi: ziņu relīze (preses relīze), paziņojums masu medijiem, ziņu konference (preses konference), intervija, faktu lapas, komplekts presei, personiska tikšanās ar žurnālistu, preses vizītes, ceļojumi, informācija mājas lapā internetā, raksts u.c.

3.2.1. ZIŅU RELĪZE

Ziņu relīze (saukta arī par preses relīzi) ir viens no visbiežāk lietotiem instrumentiem darbā ar masu medijiem. Tā ir oficiāla rakstura rakstiska informācija, kas satur ziņas par aktuāliem notikumiem. Pamatnosacījums - 5K, tas ir, tai jāsniedz atbildes uz 5 jautājumiem - kas? ko dara? kur? kad? kāpēc?

Kā norāda Dīters Herbsts, ziņu relīze ir organizācijas „vizītkarte, tā sniedz žurnālistiem priekšstatu par jūsu uzņēmumu un jūsu darba profesionalitāti”. (Herbsts, 2006, 108)

Ziņu relīzes sagatavošanas procesā ir svarīgi ievērot vairākus pamatnosacījumus:

• skaidrs mērķis

Kāds ir ziņu relīzes mērķis? Informēt? Izskaidrot? Motivēt? Piemēram, rakstot ziņu relīzi par kādu pasākumu, mērķis varētu būt palielināt pasākuma apmeklētāju sakitu. Mērķis - informēt par pasākumu un motivēt konkrētai rīcībai - pasākuma apmeklēšanai.

• jaunuma kritērijs

Ziņai jāsatur informācija par aktuāliem notikumiem. Jo tuvāks ir kāda notikuma norises laiks masu medija iznākšanas laikam, jo lielāka garantija, ka medijs ziņu izmantos. Atslēgas vārdi varētu būt „šodien”, „rīt”, „vakar” u.c.

• nepārtrauktība

Notikumam, kas jau ir definēts kā ziņa (ir jau par notikumu reiz ziņots), ir lielākas izredzes arī turpmāk palikt žurnālistu uzmanības lokā.

• Interesantums

Ziņai jābūt saistošai masu medija mērķauditorijai. Pirmkārt, svarīgs ir lokālais princips. Piemēram, ziņas, kas ir saistošas, interesantas liepājniekiem, var tādas nebūt kuldīdzniekiem, tāpēc konkrēto ziņu vajadzētu sūtīt Liepājas, nevis Kuldīgas masu medijiem. Otrkārt, interesantas mēdz būt ziņas, kuras satur informāciju par masu mediju mērķauditorijai zināmiem, populāriem cilvēkiem.

• viens galvenais vēstījums

Katram notikumam jāgatavo atsevišķa ziņu relīze. Nevar vienā relīze aprakstīt visas aktuālās ziņas.

• vizuāla informācija (TV, foto)

Ja vēlaties, lai notikums tiktu vizuāli attēlots, ir jāizvērtē vispiemērotākais brīdis preses fotogrāfu un televīzijas žurnālistu piesaistei. Vizuālai informācijai svarīgi ir attēlot cilvēkus darbībā, nevis „sēdošas galvas”.

• ziņa īstajā laikā

Lai ziņa ieinteresētu masu medijus, svarīgi to sniegt laikā, kad ziņā skartā tēma ir aktuāla sabiedrībai. Tāpat arī nevar cerēt, ka ziņa ieinteresēs masu medijus brīdī, kad tiem ir jāatspoguļo kāds cits sabiedrībai svarīgs notikums. Piemēram, ziņu par cenu kāpumu kādai produktu grupai var nomākt ziņa par spēcīgu zemestrīci valstī.

• saturiski pareiza, precīza

Rakstot ziņu relīzi, svarīgi katru faktu, katru uzrakstīto vārdu, uzvārdu, nosaukumu utt. precizēt, pārbaudīt līdz pat sīkumam. Nav pieļaujams, ka ziņu relīzē tiek sniegta neprecīza, līdz galam nepārbaudīta informācija.

• prasībām atbilstošs noformējums

Tā kā masu mediji saņem ļoti daudz ziņu relīžu un līdz ar to visas nespēj izlasīt un izmantot, svarīgas ir pirmās sekundes, ko žurnālists velta saņemtajai ziņai. Lai šajās sekundēs tiktu pamanīta ziņas galvenā doma, svarīgi ziņu relīzi noformēt tā, lai tā būtu viegli uztverama. Te palīdzēs gan ieteikumi ziņu struktūras izveidei, gan tehniskajam noformējumam.

• labs stils, gramatiski pareizi uzrakstīta

Lai nerastos situācija, kad masu mediji saņem sliktā stilā un gramatiski kļūdaini uzrakstītu ziņu relīzi, uzrakstīto ziņu vajadzētu iedot pārlasīt kolēģim. Protams, pamatnosacījums ir paša rakstītāja kompetence valodas pareizrakstības jautājumos. Gramatiski kļūdaini uzrakstīta ziņu relīze var radīt iespaidu, ka rakstītājam ir bijusi pavirša attieksme ne tikai pret valodu, bet arī pret ziņā sniegtajiem faktiem un žurnālists nevar tiem droši ticēt.

Ziņu relīzes struktūra

Ziņu relīzi veido vairāki elementi:

• logo, organizācijas nosaukums, organizācijas kontakti

Svarīgi sākt ar norādi, kas ir ziņas sniedzējs, un dot organizācijas kontaktinformāciju - adresi, interneta adresi, tālruņa numuru, e-pasta adresi, faksa numuru. Šo informāciju novieto lapas augšā, vidū.

• norāde „Ziņu relīze”

Dažkārt tiek izmantoti „ziņu relīzes” sinonīmi: informācija masu medijiem, preses relīze, informācija plašsaziņas līdzekļiem (Jāatceras, ka visi masu mediji nav plašsaziņas līdzekļi!).

• datums

Datums novietojams zem norādes „Ziņu relīze”, lapas kreisajā vai labajā pusē. Varat lietot saīsināto vai garo datuma pierakstu.

• adresāts

Adresātu varat neminēt, ja ziņa tiek sūtīta pa e-pastu.

• embargo

Embargo ir lūgums ziņu nepublicēt līdz norādītajam laikam. Ņemiet vērā, ka tas nav aizliegums! Ieteicams embargo lietot tikai reizēs, kad tas tiešām ir ļoti nepieciešams. Aiz embargo seko norāde, līdz kuram laikam ziņu nepublicēt. Ja nepieciešams, var norādīt arī pulksteņa laiku. Piemēram, EMBARGO līdz xx.xx.xxxx. plkst. xx.xx.

• virsraksts

Virsraksts ir pirmais, kas pievērš žurnālista uzmanību, tāpēc ir īpaši jāpiestrādā, lai tas savu funkciju veiktu. Virsrakstam ir jābūt aktīvam (tajā jāiekļauj darbības vārds). Virsrakstam jāatspoguļo ziņas galvenā doma, un tai pat laikā tam ir jābūt īsam un kodolīgam (ne vairāk kā 10 vārdi).

Virsrakstu ieteicams izdomāt, kad relīze uzrakstīta. Virsrakstā var izmantot kādu labu frāzi vai acis piesaistošus vārdus no uzrakstītās relīzes teksta.

Ja organizācija ir mazpazīstama, nav jēgas tās nosaukumu minēt virsrakstā.

Ja informācija ir garāka, var izmantot arī apakšvirsrakstus.

• pirmā rindkopa

Pirmajā rindkopā atbildiet uz jautājumiem - kas? ko dara? kur? kad? kāpēc? (dažkārt - kā?). Pirmo rindkopu veidojiet kā radio vai telegrammas ziņu -ielieciet tajā visu ziņas kodolu. Laba ziņu relīzes pirmā rindkopa ir viena vai divus teikumus gara (ne vairāk kā 3 - 4 rindiņas).

• pamatteksts (iztirzājums)

Pamattekstu sadaliet īsās rindkopās. Sāciet ar svarīgāko un pamazām pārejiet uz arvien maznozīmīgāku informāciju (apgrieztās piramīdas princips).

• norādes uz interneta avotiem

Pamattekstu noslēdziet ar norādi uz interneta avotiem, kuri var sniegt papildus informāciju - saites uz organizācijas mājas lapu vai citiem internetā pieejamiem materiāliem (informāciju, fotogrāfijām, video).

• fona informācija

Fona informācijā iekļauj informāciju, kas var palīdzēt ziņu labāk saprast. Ja organizācija, par kuru ziņa ir rakstīta, ir mazpazīstama, fona informācijā var tikt sniegta pamatinformācija par organizāciju. Tajā var paskaidrot kādus procesus, notikumus, sniegt papildus informāciju par ziņā pieminētu personu, kolektīvu utt.

• personas, kas var sniegt plašāku informāciju, kontakti

Šo norādi sniedz, ja papildus informāciju par ziņā sniegto aktualitāti var sniegt kāda cita persona, nevis ziņas sastādītājs, piemēram, te varētu norādīt personu, kas konkrēto pasākumu organizē. Noteikti jānorāda tālruņa numurs, par kuru minēto personu var sazvanīt.

• informācijas sagatavotājs

Jānorāda informācijas sagatavotāja vārds, uzvārds, amats, tālruņa numurs, e-pasta adrese, fakss. Lai masu mediji uz ziņas sniedzēju varētu atsaukties, svarīgi ir norādīt tā pilnu vārdu, ne tikai vārda pirmo burtu.

Tehniskais noformējums

Lai ziņu relīzes pamatdoma būtu uztverama pirmajās sekundēs, svarīgi tās noformēšanā ievērot vairākus būtiskus pamatnosacījumus:

• lietojiet veidlapu

Veidlapa palīdz atpazīt ziņas sūtītāju. Atkarībā no tā, kādu priekšstatu esat par sevi radījuši, šis fakts nostrādā jums par labu vai sliktu. Ja būsiet radījuši iespaidu, ka no jūsu organizācijas sūtītās ziņas ir vērtīgas, žurnālists jūsu ziņām pievērsīs lielāku uzmanību.

• vēlamais garums - viena A4 formāta lappuse

Ziņu relīzē jāiekļauj tikai būtiskākā informācija, tajā nav jāraksta ļoti detalizēta informācija. Ziņu relīzes pamatbūtība - ieinteresēt žurnālistu. Ja tas būs izdevies, žurnālists sazināsies ar jums, lai iegūtu plašāku informāciju. Maksimālais ziņu relīzes garums ir 1,5 - 2 lpp.

• lietojiet 1,5 atstarpes starp rindām

Atstarpes starp rindām padara tekstu vieglāk uztveramu. Tās noder arī žurnālistiem piezīmju veikšanai.

• izmantojiet bieži lietotus burtu fontus

Tādi bieži lietoti burtu fonti, kā, piemēram, Arial, Times New Roman, Tahoma, pirmkārt, padarīs ziņu viegli uztveramu un, otrkārt, atvieglos teksta ievietošanu internetā. Pamattekstam parasti izmanto 12 punktu lieluma burtus.

• lappusei iestatiet platas malas

Platas malas (kreisā mala ~ 4 cm, labā ~ 2,5 cm) noder žurnālistiem piezīmju veikšanai. Tāpat arī teksts ar īsākām rindiņām ir vieglāk uztverams, raitāk lasāms.

• sadaliet stāstījumu rindkopās (bez atkāpēm)

Katru jaunu domu sāciet jaunā rindkopā. Centieties nerakstīt garas rindkopas - domu formulējiet pēc iespējas īsāk. Dažkārt tiek ieteikts rindkopas sākumā nelikt atkāpi (Izvēlieties variantu, kas jums šķiet pieņemamāks!).

• atstājiet atstarpes starp rindkopām

Šis ieteikums ir noteikti jāņem vērā, ja katru jaunu rindkopu nesākat ar atkāpi. Atstarpe starp rindkopām nodrošinās, lai tās nesaplūstu.

• skaitļus no viens līdz deviņi rakstiet ar vārdiem

Tā kā bieži neskaidrības rada nepareizi ielikts vai neielikts punkts aiz skaitļa vārdiem, ir ieteikums minētos skaitļa vārdus rakstīt ar vārdiem.

• pirmoreiz pieminot personas, rakstiet pilnu vārdu, uzvārdu, amata nosaukumu

Arī tad, ja domājat, ka pieminētā persona ir visiem zināma, raktiet pilnu vārdu, uzvārdu, kā arī miniet amatu, lai nerastos pārpratumi. Nepilnīga informācija var būt par iemeslu, kāpēc jūsu vēstījums neizskan audio un audiovizuālajos masu medijos. Tā, piemēram, radio nevar pārraidīt ziņu „J.Kalniņš...”.

Norādiet vārdu, uzvārdu bez „kungs” un „kundze”.

• nelietojiet tikai nosaukumu saīsinājumus

Saliktu nosaukumu saīsinājumu (abreviatūru) lietošana var radīt pārpratumus, tāpēc, pirmo reizi pieminot kādu organizāciju, rakstiet pilnu tās nosaukumu un aiz tā iekavās dodiet saīsinājumu. Tālāk tekstā varat droši saīsinājumu lietot.

• nepasvītrojiet (nelietojiet slīprakstu, treknrakstu)

Ņemot vērā, ka ziņas kodols ir ietverts pirmajā rindkopā, nav nekādas vajadzības tālāk tekstā kaut ko izcelt, to pasvītrojot vai noformējot treknrakstā (boldā). Tiklīdz rodas šāda vēlme, jādomā, vai attiecīgais fakts nav pārnesams uz ziņu relīzes pirmo rindkopu. Dažkārt treknrakstā mēdz rakstīt pirmo rindkopu, bet, ņemot vērā, ka fakts, ka pirmā rindkopa satur ziņas galveno domu, ir vispārzināms, nav nekādas vajadzības pirmo rindkopu vēl papildus izcelt. Un, otrkārt, treknraksts padara tekstu grūtāk uztveramu (burti saplūst).

Slīprakstu var izmantot pēc nosaukumu, personu vārdu un uzvārdu latviskošanas, iekavās dodot tos oriģinālvalodā.

• pabeidziet teikumu vai rindkopu, pirms pārejat uz jaunu lapu

Šis ieteikums palīdz žurnālistiem vieglāk uztvert ziņas saturu.

• numurējiet lapas un apakšā rakstiet „Lapa 1 no 2” utt.

Šī norāde sniedz informāciju par ziņu relīzes garumu un palīdz nesajaukt izprintēto lapu kārtību.

Iepriekš raksturoto ziņu relīzes struktūru un tehnisko noformējumu jums labāk palīdzēs saprast attēls - ziņu relīzes struktūra un tehniskais izkārtojums.

Ziņu relīzes stils

Ziņu relīzes sagatavošanā ir jāievēro arī vairāki nosacījumi, kas veicina ziņu relīzes vieglāku uztveramību, kā arī novērš to līdzību reklāmrakstam. Ja ziņu relīze atgādina reklāmrakstu, masu mediji atsakās to izmantot bezmaksas publicitātei.

Ieteikumi:

• ievērojiet apgrieztās piramīdas principu

Sāciet ar pašu svarīgāko. Nerakstiet ievadteikumus, bet uzreiz dodiet ziņas kodolu. Mazāk svarīgu informāciju sniedziet relīzes noslēgumā.

• rakstiet īsiem, kodolīgiem, skaidriem, nepārprotamiem teikumiem

Rakstiet tā, lai ziņu varētu saprast arī pusaudzis. Nerakstiet sarežģītus saliktus teikumus - tie apgrūtina teksta uztveri. Apdomīgi virknējiet vienkāršus teikumus ar saliktiem teikumiem, nepazaudējot teksta melodiju, raitumu.

• sniedziet faktus (bez emocijām!)

Emocijas var ietvert citātos, bet ne pašā pamattekstā. Jāsniedz fakti bez jūsu attieksmes pret tiem.

• nelietojiet specifiskus terminus

Tie var radīt pārpratumus. Specifisku terminus varat lietot, ja relīze tiek sūtīta specializētiem medijiem konkrētā jomā.

• nerakstiet tēlaini, poētiski

Tēlainība relīzē rada liekvārdību, novirza no tēmas. Tā traucē uztvert ziņas pamatdomu.

• nepārspīlējiet

Ar ziņas relīzi jums nav jārada sensācija. Sniedziet faktus, nepārspīlējiet tos!

• nepieminiet savu organizāciju vairāk nekā trīs reizes

Tas radīs iespaidu, ka esat uzrakstījis reklāmrakstu. Tā jūsu relīze var netikt izmantota bezmaksas publicitātei.

• stilu pielāgojiet attiecīgajam masu medijam

Ja rakstāt ziņu specializētam medijam, varat lietot konkrētās jomas terminoloģiju, bet, ja vietējam pilsētas laikrakstam, rakstiet tā, lai nerastos pārpratumi.

• centieties lietot tagadnes formu

Arī rakstot par pagātnes notikumiem, lietojiet tagadni. Šai gadījumā - salikto tagadni. Piemēram, „uzņēmumi ir noslēguši līgumu” (nevis „uzņēmumi noslēdza līgumu”).

• lietojiet darāmo kārtu

Darāmā kārta padara tekstu „dzīvāku”, sniedz izsmeļošāku informāciju (tiek nosaukts darītājs).

• izvairieties no lietvārdiem ar izskaņu „-šana”, „-šanās”

To vietā lietojiet attiecīgus darbības vārdus. Piemēram, vārda „organizēšana” vietā rakstiet „organizēt”.

• lietojiet citātus

Citātiem ir jāsniedz nevis fakti, bet jāpauž viedoklis un / vai emocijas, jūtas. Citātā jābūt „odziņai” (kaut kam uzmanību piesaistošam, aizraujošam). Ieteicams citātus izmantot jau relīzes 2. rindkopā.

Ideāli, ja kādu labu vārdu saka kāds cits, ne organizācijas pārstāvis.

Žurnālistam ir svarīgi, lai notikumu kāds komentētu. Ja relīzē citātu nebūsiet iekļāvuši, žurnālists pats meklēs kādu, kas attiecīgo situāciju varētu komentēt. Var gadīties, ka steigā pateikts komentārs sabojā jūsu vēstījumu, tāpēc labāk to laicīgi sagatavot, pārdomāt un iekļaut jau ziņu relīzē.

• nerakstiet ziņu relīzi kā reklāmrakstu

Šāda relīze netiks izmantota. Lai relīze neatgādinātu reklāmrakstu, nelietojiet vispārākās pakāpes īpašības vārdus un izvairieties no tādiem īpašības vārdiem kā “brīnišķīgs”, “izcils”, “apbrīnojams”.

• nelietojiet izsaukuma zīmes

Tās pauž jūsu emocijas un attieksmi. Sniedziet faktus!

• nerakstiet retoriskus jautājumus

Tā ir liekvārdība.

• neatsaucieties uz citu mediju rakstīto

Masu mediji savstarpēji konkurē, tāpēc nebūs labi, ja norādīsiet: „Kā jau rakstīja laikraksts X,...”

Kad ziņu relīze ir gatava, izsūtiet to pa e-pastu. Nosūtīšanas pa e-pastu priekšrocības: ātrums, precizitāte, izsūtīšana vairumā, atvieglots darbs žurnālistam, atvieglots darbs pašam sūtītājam, vienkārša atbildēšana uz e-pastu.

E-pasta nosaukumā nerakstiet „Ziņu relīze”, bet ietveriet tajā ziņas kodolu. Nosaukumam ir jārada žurnālistos vēlmi e-pastu atvērt un izlasīt to.

Vēstules pamattekstā sasveicinieties ar žurnālistu. Pāris teikumos uzrakstiet, par ko ir ziņu relīzē (piem., „Nosūtu Jums ziņu relīzi par...”). Lieki ir tādi teikumi kā „Mēs lūdzam jūs publicēt / pārraidīt mūsu ziņu”, jo ikvienam ir skaidrs, ka nosūtītā ziņa ir paredzēta publicēšanai / pārraidīšanai. Pavadvēstulē varat norādīt, kurš ir piemērotākais brīdis fotografēšanai vai filmēšanai.

Ziņu relīzi pievienojiet kā pielikumu. Pielikumā varat pievienot arī materiālus, kas sniedz papildus informāciju (piem., pasākuma programmu).

Ziņu relīzi nosūtiet žurnālistam, kura pārziņā ir attiecīgā joma, kā arī attiecīgās jomas redaktoram. Saņēmējiem ir jāzina, ka ziņa nosūtīta vēl kādam, lai nerastos dubults darbs pie vienas ziņas.

3.2.2. PAZIŅOJUMS MASU MEDIJIEM

Atšķirīgi nosacījumi ir ņemami vērā, sagatavojot paziņojumu masu medijiem.

            Paziņojums masu medijiem - oficiāla, rakstiska ziņa medijiem, kurā ir sniegts un izskaidrots organizācijas viedoklis par konkrētu tēmu.

Der atcerēties!

• Paziņojums ir kā atklāta vēstule, kas paredzēta publicēšanai pilnā apjomā, bez rediģēšanas un papildināšanas.
• Īsi, precīzi, argumentēti, pārliecinoši skaidrots organizācijas viedoklis.
• Tiek apelēts pie autoritātēm, sabiedrības normām, vērtībām, izmantojot spēcīgus, emocionālus vārdus.
• Var tik rakstīts gan kolektīva vārdā, gan individuāli.
• Var būt arī citi komunikācijas kanāli – masveida pasta sūtījumi iedzīvotājiem, ieinteresētām organizācijām, paziņojumi ielās, masu pasākumos utt.

3.2.3. ZIŅU KONFERENCE

Ziņu konference (saukta arī par preses konferenci) ir pasākums, kurā organizācijas vadība tiekas ar žurnālistiem, lai sniegtu informācija par kādu interesantu un nozīmīgu notikumu, skaidrotu situāciju. Ziņu konferences pamatjēga - dot iespēju žurnālistiem uzdot jautājumus klātienē.

Ziņu konference ir piemērota, ja jāizskaidro radusies situācija, sarežģīti jautājumi. Īpaši ieteicama krīzes situācijās. Ziņu konference dod iespēju detalizēti izklāstīt organizācijas viedokli un izdiskutēt to ar žurnālistiem.

            Ziņu konferences priekšrocības:

• iespēja uzrunāt vairākus žurnālistus vienlaicīgi,
• plašākas informācijas sniegšana,
• sniegtās informācijas tūlītēja apspriešana un izskaidrošana,
• iespēja paust emocijas (līdzjūtību, skumjas, prieku, rūpes utt.),
• demonstrēšanas iespējas (jauni produkti, telpas utt.)

Ziņu konferences trūkumi:

• tās sagatavošanā jāiegulda samērā liels darbs,
• lielākas izmaksas,
• iespēja novirzīties no paredzētās tēmas.

Sagatavošanās ziņu konferencei

Vislielākais darbs jāiegulda pirms ziņu konferences, tās sagatavošanas posmā. Lai viss noritētu veiksmīgi, ir ieteicams piestrādāt pie katra tālāk minētā punkta:

• laika izvēle

Noskaidrojiet, kura diena žurnālistiem būtu piemērotāka, vai jūsu ieplānotajā datumā jau nav paredzēta kāda ziņu konference vai cits svarīgs pasākums. Visvienkāršākais veids, kā to noskaidrot - piezvaniet žurnālistiem un pajautājiet! Optimāla laika izvēle ir puse no garantijas veiksmīgam pasākumam.

Ziņu konferenci vajadzētu organizēt darba dienā. Piemērotākas dienas ir otrdiena, trešdiena, ceturtdiena. Ieteicams to sākt ap plkst. 11.00.

• telpas izvēle, iekārtojums

Ziņu konferenci parasti organizē organizācijas telpās. Varat izmantot apspriežu telpu, kurā var sapulcēties vismaz 10 - 20 cilvēku. Ja organizācija nav viegli sasniedzama žurnālistiem, tad var īrēt telpas, piemēram, pilsētas centrā. Atcerieties, ka telpas sniedz priekšstatu par jūsu organizāciju, tāpēc domājiet, kādas asociācijas raisa izvēlētā telpa, lai tās nav pretrunā ar jūsu organizācijas misiju. Svarīgi, lai pasākuma vieta būtu viegli atrodama. Rezervējiet autostāvvietas pasākuma norises vietas tuvumā!

Izvēlieties atbilstoša lieluma telpas. Pārāk lielas telpas rada nemājīgu, „aukstu” sajūtu. Savukārt, pārāk mazas telpas neļauj žurnālistiem brīvi pārvietoties. Parūpējieties, lai telpā ir atbilstošs apgaismojums!

• ielūgumu sagatavošana un izsūtīšana

Ielūgumu noformējiet līdzīgi kā ziņu relīzi. Izmantojiet veidlapu. Ielūgumā nepieciešams paskaidrot, kāpēc ziņu konference ir nozīmīga, kāds ir tās mērķis. Nesniedziet pārāk daudz informācijas, citādi žurnālistiem nebūs jēgas ziņu konferencē piedalīties (ziņas sagatavošanai tiks izmantota jau saņemtā informācija). Norādiet pasākuma norises laiku, vietu, referentu vārdu, uzvārdu un amatu. Ja nepieciešams, pievienojiet karti ar norādi uz pasākuma norises vietu un auto stāvvietu.

Adresējiet ielūgumu žurnālistam personīgi vai redakcijai.

Ielūgumus izsūtiet apmēram nedēļu pirms ziņu konferences. Ja ziņu konferencē paredzēts aplūkot īpaši nozīmīgu tēmu, tajā plāno piedalīties augsta ranga amatpersonas, ielūgumu var izsūtīt 3 - 4 nedēļas pirms pasākuma. Ņemiet vērā, ka pārāk ātri izsūtīts ielūgums var tikt aizmirsts, tāpēc nevajadzētu pārsteigties!

Pēc ielūgumu nosūtīšanas nezvaniet un nejautājiet: „Vai saņēmāt?”

• referentu izvēle

Ziņu konferencē nevajadzētu būt vairāk par 2 - 4 referentiem (ziņotājiem). Noteikti jāpiedalās organizācijas vadītājam un speciālistam, kas gatavs runāt par specifiskiem jautājumiem. Ieteicams pieaicināt „trešo” personu, kas var sniegt neatkarīgu viedokli par konkrēto tēmu.

Vēlams, ka pasākumā piedalās arī citi organizācijas pārstāvji (piem., finanšu direktors), kas jautājumu un atbilžu sadaļā var līdzēt atbildēt uz specifiskiem jautājumiem. Viņiem nav jāparedz sēdvieta publikas priekšā.

• scenārija sagatavošana, iespējamo jautājumu un atbilžu paredzēšana

Svarīgi pārrunāt, kurš par ko runās, lai nerastos situācija, ka visi runā par vienu un to pašu. Tāpat arī jāparedz iespējamie jautājumi un jābūt gataviem atbildēt uz tiem.

• ziņu relīzes u.c. materiālu sagatavošana

Sagatavojiet ziņu relīzi. Viens variants - sagatavoto ziņu relīzi ielieciet mapē, kuru žurnālists saņem pasākuma sākumā. Otrs variants - piegatavojiet ziņu relīzi, pasākuma laikā to papildiniet un pēc pasākuma izsūtiet visiem žurnālistiem. Lai novērstu iespējamos pārpratumus, varat sagatavot arī faktu lapas, kurās sniegta svarīgākā informācija uzskaitījuma veidā. Materiālus ievietojiet mapēs ar organizācijas simboliku.

Sagatavojiet reģistrēšanās lapas (pārstāvētais medijs, žurnālista vārds, uzvārds, kontakti). Piegatavojiet galda kartes referentiem (organizācijas nosaukums, vārds, uzvārds, amats) un žurnālistiem (masu medija nosaukums). Sagatavojiet norādes izvietošanai gaiteņos, lai žurnālistiem būtu viegli atrast pasākuma telpu, kā arī norādi pie konkrētās telpas durvīm („Ziņu konference”).

• tehniskās aparatūras nodrošinājums

Galvenais neaizmirst to izdarīt!

• minerālūdens, kafijas, tējas, nelielu uzkodu pasūtīšana

Pasūtiet minerālūdeni (nelielās pudelēs!), kafiju, tēju un neliekas uzkodas pasākuma ievaddaļai un neoficiālajai noslēguma daļai. Nepārspīlējiet!

Šādās reizēs lieliski noder mini izmēra šokolādītes ar organizācijas simboliku.

• ziedu kompozīcijas pasūtīšana

Ar ziediem parasti dekorē referentu galdu. Pasūtiet nelielu, zemu ziedu kompozīciju.

• fotogrāfa, tulka sarunāšana

Fotogrāfijas noderēs ievietošanai organizācijas mājas lapā, kā arī nosūtīšanai tiem žurnālistiem, kas dažādu iemeslu dēļ pasākumā nevarēja piedalīties. Tulks būs nepieciešams, ja kāds no referentiem runā svešvalodā.

• zvans masu medijiem

Lai nodrošinātu, ka ziņu konferencē piedalīsies pēc iespējas vairāk žurnālistu, vienu dienu pirms pasākuma piezvaniet žurnālistiem, lai atgādinātu par gaidāmo pasākumu. Tas ļaus jums arī prognozēt iespējamo žurnālistu skaitu.

Ziņu konferences norise

Sagaidiet žurnālistus kā savus viesus. Sasveicinieties un pavadiet viņus uz pasākuma telpu.

Pasākuma norises vietā žurnālisti reģistrējas un saņem mapi ar materiāliem, kā arī galda karti (dažkārt piespraudi).

Kamēr tiek gaidīti pārējie žurnālisti, piedāvājiet kafiju vai tēju, nelielas uzkodas. Ja žurnālisti kavējas, atlieciet nedaudz pasākuma sākumu (Pieļaujams 5 - 10 minūtes, ne vairāk!).

Kad žurnālisti sanākuši, savas vietas ieņem organizācijas pārstāvji (referenti).

Pasākumu vada sabiedrisko attiecību struktūrvienības vadītājs vai kāda cita amatpersona. Pēc sasveicināšanās pasākuma vadītājs iepazīstina žurnālistus ar referentiem un paskaidro ziņu konferences rīkošanas iemeslu. Pirmais runātājs parasti ir organizācijas vadītājs. Pēc tam tiek dots vārds nākošajiem runātājiem. Maksimālais laiks ziņojumiem - 20 minūtes (visiem kopā).

Runātājs var turēt priekšā tekstu - “špikeri”, lai ieskatītos (Nelasīt!).

Pēc pēdējā ziņojuma pasākuma vadītājs atklāj jautājumu un atbilžu daļu, aicinot žurnālistus uzdot jautājumus.

Ja kāds žurnālists vēlas, gari izteikties, aiciniet noformulēt jautājumu, atgādiniet par laika limitu.

Pēc pasākuma oficiālās daļas seko neoficiālā daļa, kurā žurnālisti, malkojot kafiju, var turpināt sarunas ar organizācijas pārstāvjiem. Tā ir iespēja žurnālistiem uzdot papildus jautājumus, lai sagatavotu no citiem atšķirīgu materiālu.

Ziņu konferences ilgums ir 30 - 90 minūtes.

Pēc ziņu konferences

• Novērtējiet preses konferenci, izdariet secinājumus.
• Nosūtiet ziņu relīzes visiem žurnālistiem, arī tiem, kas neieradās.
• Esiet žurnālistiem sasniedzami.
• Apkopojiet publikācijas, izanalizējiet. Sagatavojiet pārskatu organizācijas vadībai un citām ieinteresētām personām.
• Veidojiet masu medijos publicēto materiālu arhīvu!
• Informējiet organizācijas darbiniekus par ziņu konferences rezultātiem, pirms viņi paši par tiem uzzina no masu medijiem. Šai sakarā jums lieliski var noderēt iekšējā ziņu lapa, intranets vai e-pasta ziņojums.
• Izsakiet pateicību visiem organizācijas darbiniekiem, kas bija iesaistīti pasākuma sagatavošanā.

Ziņu konferences sagatavošanā un organizēšanā ir daudz sīku darbiņu, kurus nedrīkst aizmirst izdarīt (Katrs sīkums ir svarīgs!), tāpēc vēlams būtu izveidot darāmo darbu plānu, kurā paredz atbildīgās personas un termiņus padarāmajiem darbiem.

PRAKTISKIE UZDEVUMI

1.uzdevums

Uzrakstiet ziņu relīzi, izmantojot doto informāciju! Centieties ziņu pasniegt pēc iespējas pozitīvāk!

            Dotie fakti (Pārējo informāciju izdomājiet!):

o        Skolā mācās 70 skolēni.

o        Skolā strādā 10 skolotāji.

o        Ar nākošo mācību gadu skola tiks slēgta, jo skolas darbība nav rentabla.

o        Skolēniem būs iespēja mācīties ģimnāzijā, kas atrodas pilsētā 15 km attālumā.

2. uzdevums

Novērtējiet ziņu relīzes virsrakstus!

• Latvijas futbola izlase izbraukumā minimāli zaudē Grieķijas valstsvienībai
• Balts eņģelis no Viļņas aicina latviešus apmeklēt Eiropas kultūras galvaspilsētu 2009
• LM un SPP skaidro valsts sociālās aprūpes centru optimizāciju
• Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vārda dienu statistika
• Lietuva noslēdz vienošanos ar Baltkrieviju par Venecuēlas naftas tranzītu
• Būvvaldes padomes sēdē nolemts
• Akcionāru sapulce apstiprina jauno AS „Latvenergo” valdi
• Latvenergo klientiem jauns pakalpojums
• 21. februārī agri no rīta būs novērojams pilns Mēness aptumsums
• Lai skan - Rudens mūzikas laiks!
• Šoruden Latvijā novērotas divas reti satopamas putnu sugas
• ES finansējuma apguve - stimuls ekonomikas atveseļošanai

3. uzdevums

Izlasiet doto ziņu relīzi! Novērtējiet tās saturu un sniedziet ieteikumus tās uzlabošanai!

Preses relīze

XX. XX. 2010.

Mūsdienīgas vadības instruments – e-mārketings

Informācijas tehnoloģijas turpina uzvaras gājienu pasaulē un Latvijā. Diemžēl vairums Latvijas uzņēmēju joprojām neprot vai nevēlas sava biznesa attīstībai efektīvi izmantot IT piedāvātās iespējas. E-mārketinga jomā Latvija no Eiropas attīstītākajām valstīm atpaliek par vairākiem gadiem.

Jebkura biznesa pamatā ir produkts vai pakalpojums un māka to pārdot. Tas nevienam nav noslēpums, tāpat kā tas, ka tradicionālais mārketings pamazām zaudē savu nozīmību, atdodot vietu netradicionālajam jeb alternatīvajam mārketingam. Katrs vadītājs pūlas rast jaunas un iedarbīgas mārketinga metodes, jo vecās ir kļuvušas neefektīvas.

Pateicoties straujajai tehnoloģiju attīstībai, par inovatīvu un iedarbīgu instrumentu vadītāju rokās ir kļuvis interneta jeb e-mārketings. Internets nenoliedzami ieņem būtisku lomu mūsu modernās sabiedrības ikdienā, nemaz nerunājot par biznesa vidi. Tad kāpēc gan to neizmantot uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai, klientu piesaistei un peļņas palielināšanai?

E-mārketinga stratēģiju pārzināšana jebkuram vadītājam dod izpratni, kā atrast papildus iespējas, lai pelnītu ar interneta palīdzību, kas būtu jādara, lai uzņēmuma mājas lapa dotu maksimālo atdevi, kā veiksmīgāk prezentēt uzņēmumu interneta medijos u.tml.

Viens no produktīvākajiem e-mārketinga iepazīšanas un apguves veidiem varētu būt e-mārketinga kursu apmeklējums. Biznesa konsultāciju un mācību centrs „LatConsul” šoruden piedāvā divu dienu E-mārketinga kursus, ko vada Xxxx Yyyyyy – pasniedzējs ar milzīgu pieredzi starptautiskos projektos, valsts institūciju un privāta biznesa vadībā.

Kursos noskaidrosiet, ko nozīmē plaši lietotie apzīmējumi „SEO”, „PPC”, „Analytics”, „WEB.2.0” u.tml., kā arī uzzināsiet par sociālo tīklu nozīmi un darbu ar tiem, efektīvas mājas lapas izveidi, konkurentu aktivitāšu analīzi ar interneta starpniecību, tirdzniecības organizēšanu caur internetu, e-pastu mārketingu, virālo mārketingu un citām interesantām tēmām.

Vairāk informācijas un pieteikšanās kursiem www.xxxxxx.lv vai pa tālruni xxxxxxxxxx.

Informāciju sagatavoja Yyyyyy Xxxxxx,

sabiedrisko attiecību speciāliste

Mob. tālr. xxxxxxxxx, e-pasts yyyyyy.xxxxxx@inbox.lv

4. uzdevums

Izlasiet doto ziņu relīzi! Novērtējiet to un sniedziet ieteikumus tās uzlabošanai!

XX.XX.2005.

Puišeļu vecāki – uz tepiķa

Otrdien pēcpusdienā savdabīgu izklaidi sev bija sarīkojuši trīs 1997.gadā dzimuši puišeļi: Jānis, Kristofers un Deniss. Lai to pārtrauktu, Pašvaldības policijas nepilngadīgo lietu nodaļas darbinieki Tērauda un Metalurgu ielas krustojumā bija spiesti visus trīs nepilngadīgos pat aizturēt. Izrādās, mazie huligāni ar akmeņiem meta pa Tērauda ielas dzīvojamās mājas pirmā stāva logiem un pamanījās arī izsist stiklus.

Visiem trim piespriests augstākais soda mērs – viņi nogādāti mājās pie vecākiem, kuri pēc tam, kad viņiem sastādīja administratīvo pārkāpumu protokolus par atvašu nepiedienīgu uzvedību sabiedriskā vietā, diezin vai izrādīja sajūsmu. Rīt vecākiem jāierodas Pašvaldības policijā uz lietas izskatīšanu. Maksimālais sods par šādu pārkāpumu ir 25 lati.

5. uzdevums

Izlasiet doto ziņu relīzi! Novērtējiet tās saturu un noformējumu un sniedziet ieteikumus tās uzlabošanai!

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.      Bland M. Effective Media Relations : how to Get Results / Michael Bland, Alison Theaker & David Wragg. - 3rd ed. - London : Kogan Page, 2005. - x, 150 p.

2.      Cameron Glen T. Public relations today : managing competition and conflict / Glen T.Cameron, Dennis L.Wilcox, Bryan H.Reber, Jae-Hwa Shin. - Boston : Pearson, 2008., p. 459.

3.      Cutlip Scott M. Effective Public Relations / Scott M. Cutlip, Allen H. Center, Glen M. Broom. - 9th ed. - Upper Saddle River, N.J. : Pearson : Prentice Hall2006. - xviii, 486 p. 

4.      Dīters H. Sabiedriskās attiecības. - R.: Zvaigzne ABC, 2006. - 184 lpp.

5.      Fitch Brad. Media relations handbook for agencies, associations, nonprofits, and Congress / Brad Fitch ; foreword by Mike McCurry. - Alexandria, VA : TheCapitol.Net, 2004. - 345 p.

6.      Newsom Doug. Public relations writing : form and style / Doug Newsom, Jim Haynes. - 7th edition. - [Belmont] : Thomson, Wadsworth, [2005]. - 441 p.

7.      Tench R. Exploring Public Relations / Ralph Tench, Liz Yeomans. - Harlow, England : FT Prentice Hall, 2006. - 641 p. 

8.      Veinberga, S. Publiskās attiecības. PR teorija un prakse. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. - 327 lpp.

9.      Voronkova, R. Ingas Pūres intervija ar Ritu Voronkovu. Liepāja 03.10.2010.

10.  Wilcox, Dennis L. Public relations : strategies and tactics. - 5th ed. - New York: Longman, 1997, 584 p.

11.  Wilcox Dennis L. Public relations : Writing and media techniques / Dennis L. Wilcox. - 5th ed. - New York [etc.] : Pearson Education, 2005. - 578 p.

12.  Ларионов Аркадий. Media Relations : организация отношений со СМИ. Рига: Балтийский Русский институт, 2005 : SIA "JUMI". - 146.