MEDIJU PEDAGOĢIJA

Kā raksturīgu iezīmi XIX un XX gadsimtu mijā mēs varam atzīmēt mūsdienu sabiedrības visu sfēru nopietnas informatizācijas procesu. Sakarā ar to vērojama aizvien nopietnāka pievēršanās jaunām informatīvām tehnoloģijām, īpaši masu komunikācijas līdzekļu vai masu mēdiju jomā. Patreiz notiek revolūcija informatīvajās tehnoloģijās, iekļaujot sevī būtiskus sasniegumus elektroniskajos sakaros, dabzinātnēs, filozofijā, psiholoģijā u.c. jomās. Rezultātā mēs esam liecinieki kardinālam lūzumam informatīvo tehnoloģiju attīstībā, kas veidojās un pilnveidojās līdz ar cilvēces sabiedrības evolūciju. Mūsdienu sabiedrība ir pārpildīta ar aizvien pieaugošām informācijas plūsmām, kuras ir nepieciešams apstrādāt. Tāpēc, bez informatīvām tehnoloģijām, līdzīgi, kā bez enerģētiskām, ķīmiskām, psiholoģiskām u.tml. tehnoloģijām mūsdienu sabiedrība normāli funkcionēt nevar. Taču milzīga mūsdienu sociālās pasaules „pieblīvēšana“ ar intensīvām informatīvām plūsmām ne tikai izmainīja to, bet arī izraisīja veselu virkni jaunu problēmu, kas ir tieši saistītas ar masu komunikācijas līdzekļu izmantošanas tādām informatīvām tehnoloģijām kā informācijas saglabāšana un apstrāde, informācijas izplatīšana, telekomunikācijas, datortehnoloģijas, WEB-tehnoloģijas u.c.  Pagājušā gadsimta 90.gadu beigās veidojās jauna sistēma, kura integrēja sevī  dažādus komunikācijas līdzekļus ( gan telekomunikāciju, gan internetkomunikāciju u.c.) un kura raksturojama ar jaunu interaktīvo potenciālu. Šī multimēdiju sistēma prakstiski ir iekļāvusi visas dzīves sfēras: ražošanu, veselības aprūpi, izglītību, sociālo dzīvi, izklaidi u.tml. Šī jaunā komunikāciju sistēma ieviesa būtiskas izmaiņas mūsdienu kultūrā, pārvēršot to par informatīvu.

Nevajadzētu aizmirst, ka masu komunikācijas līdzekļus zināmā mērā  mēs varam uzskatīt ne tikai kā sabiedrības spoguli, bet tie ir arī lieliski instrumenti, kas ietekmē sabiedrību, veidojot jaunas vērtības un orientācijas. Kā atzīmē viens no vadošiem sociologiem pasaulē E. Giddens, pasītrojot masu komuikācijas līdzekļu svarīgumu mūsdienu sabiedrības dzīvē: „Masu komunikācijas līdzekļi – avīzes, žurnāli, kino un televīzija – visbiežāk asociējas ar izklaidi un tāpēc cilvēces lielākā daļa to uzskata kā kaut ko otršķirīgu. Taču šāds skatījums ir absolūti kļūdains. Masu komunikācijas līdzekļi skar vairākus aspektus mūsu dzīvē... Pat tādi „relaksējoši“ mediji kā avīzes, žurnāli un televīzija, atstāj milzīgu ietekmi uz mūsu pasaules uztveri kopumā. Tas notiek ne tik daudz savas specifiskās ietekmes uz mūsu pozīcijām dēļ, cik tā iemesla dēļ, ka tie kļūst par līdzekli piekļuvei pie zināšanām, no kurām ir atkarīga mūsu sabiedriskā dzīve. “Masu mēdiji ir kļuvuši par cilvēces dzīves vienu no psihosociālās vides būtiskākajiem komponentiem, tie pretendē, un, jāatzīst, ne bez pamata, uz personības un sabiedrības pasaules redzējuma un vērtīborientācijas veidošānās ļoti spēcīgā faktora lomu. Tiem raksturīga līderība, ideoloģiski ietekmējot sabiedrību kopumā un katru personību atsevišķi. Tie translē kultūras sasniegumus, un, šaubu nav, aktīvi ietekmē sabiedrības attieksmes veidošanos pret tām vai citām kultūras norisēm un vērtību izpausmēm. Bet nevajadzētu aizmirst, ka masu komunikācijas līdzekļi arī paši tieši ietekmē vērtību veidošanos, pie kam, bieži vien šie procesi kļūst par nekontrolējamiem un pārāk maz izpētītiem. Tāda situācija ir izveidojusies saistībā ar zināmu masu komunikācijas līdzekļu tradicionālo funkcionālo raksturojumu, kas arī noteica to ietekmes sfēru. Līdz pat pagājušā gadsimta 40.gadiem, pievēršoties masu komunikācijas līdzekļu izpētei, tika akcentētas to 3 galvenās funkcijas: informējošā, propagandējošā un organizējošā. Par kultūrmantojošo funkciju, vēl jo īpaši aksioloģisko vai kreatīvo funkciju nebija ne runas. Taču 50.gados, kad masu komunikācijas līdzekļi transformējās par mākslas, zinātnes un izglītības audiovizuālo formu, radās nepieciešamība pēc to īpašas apzināšanās un pastiprinātas izpētes, vēl jo vairāk, tāpēc, ka masu mēdijus mēs varam uztvert kā sabiedrības kultūrvērtību translētājus. Īpaši aktuāli šis apzinātas izpratnes jautājums ir virzāms uz skolotāju kompetencēm, kuri, atbilstoši, izprotot šos mūsdienu sabiedrībai raksturīgos jautājumus, savā profesionālajā  darbībā var ieņemt atbilstošu pozīciju.

Kas attiecas uz pusaudžu un jauniešu vecumu – tad neaizmirstam, ka tas ir “otrās piedzimšanas laiks”, kad personībā aktualizējas daudzas svarīgas īpašības, pievēršoties kurām var veikt zināmu uzvedības profilaksi. Pusaudžu vecumā notiek tikumiskās pašapziņas veidošanās, realizējas tiekšanās uz pašattīstību, interese par savu personību un tās potenciālu, spējas uz pašnovērošanu un pašizvērtēšanu, kā arī tieksme atrast savu vietu sabiedrībā un izvēlēties sev atbilstošu ideālu.