Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

Augstas prasības mūsdienās darba pasaulē, straujas pārmaiņas, intelektuālās un emocionālās slodzes kāpums darbvietās, saspringta atmosfēra darbā un nepietiekošs atbalsts, kad darbinieki nejūtas pietiekoši novērtēti un atzīti, izsauc stresu gan jauniem, gan pieredzējušiem speciālistiem. Tā pamatā ir fiziskās slodzes un kustību deficīts, kā arī garīgo vērtību deficīts, kad darbs kļūst par elku un sagrauj cilvēka miesu un dvēseli.

Profesionālais stress — tas ir darbinieka sasprindzinātais stāvoklis, kas rodas viņam pie emocionāli-noliedzošo un ekstremālo faktoru iedarbības, saistīts ar izpildāmo profesionālo darbību.

Dž.Šerits (Sharit, 1982) un Dž.Salvendijs (Salvendy, 1982) definē profesionālo stresu kā daudzdimensionālu fenomenu, kas izpaužas fizioloģiskās un psiholoģiskās reakcijās uz sarežģītu darba situāciju. Stress rodas tajos gadījumos, kad ir novirzes no izvirzīto prasību optimālā līmeņa, kuras personība nav spējīga novērst vai novērš ar grūtībām. Ja cilvēka darbība ir vājāka par viņa maksimālām iespējām, tas var būt vai nu tāpēc, ka izvirzītās prasības ir pārāk augstas, vai nu tāpēc, ka tās ir pārāk zemas ( Cox, 1998).

Pedagogu stress

Kā liecina pētījumu rezultāti pasaulē, pedagoga profesija pieder pie stresam pakļautām profesijām.

Saskaņa ar 2003g. veikto pētījumu, 54% Latvijas pedagogi novērtē savu profesiju kā darbību, kas pakļauj viņus lielam stresam (Uzole, 2003). Šajā pētījumā tiek izcelti galvenie ar pedagoga stresu saistītie avoti: skolēnu neatbilstoša uzvedība, neadekvātas prasības un nesabalansēta atbildība, darba organizācija, noslogotība, laika trūkums.

Biežāk minētie spriedzi izraisošie faktori pedagoga darbā: pieaugošā sociālā nevienlīdzība, mainījies skolotāja – skolēna attiecību modelis, darba pienākumu apjoma palielināšanās, profesijas sociālā statusa pazemināšanās, vecāku ietekmes samazināšanās, atbalsta un atzinības samazināšanās no sabiedrības puses. Šie faktori rada pedagogos nedrošību attieksmē pret savu darba novērtējumu un nesekmē profesionālo attīstību.

Krievijas psihologu pētījumi apliecina, ka pedagogu sociālās frustrētības augstais līmenis pēc L.I.Vasermana domām ir, pirmkārt, saistīts ar sociāliem faktoriem (neapmierinātību ar sociālo, materiālo, ģimenes sadzīves statusu) un ar tiem profesionālās darbības faktoriem (neapmierinātība ar izglītības līmeni, perspektīvām, psihoemocionālo spriedzi, pedagoģiskās darbības potenciāli konfliktējošo raksturu, saskarsmes problēmām u.c.), kas galu galā noved pie pedagoģiskās darbības subjektīvās nozīmības samazināšanās un aktīvas intereses pret profesiju zudumu (Беребин, Вассерман, 1996).

Jau runājot par skolotāju profesionālo stresu vispār, tika minēti atsevišķu autoru atklātie šī stresa cēloņi. Šos cēloņus ir apkopojusi angļu psiholoģe K.Kiriakou (1998), kas raksta, ka pastāv noteikti skolotāju profesionālā stresa avoti, kurus apstiprina vairāki pētījumi. Šos stresa avotus var iedalīt sešās galvenajās kategorijās:

· Vāja skolēnu disciplīna, sākot no zemas skolēnu motivācijas līdz atklātai nedisciplinētībai;

· Laika trūkums un darba pārslodze;

· Nelabvēlīga skolas atmosfēra, ko var saistīt ar nelabvēlīgām attiecībām ar direktoru un kolēģiem;

· Slikti darba apstākļi, tai skaitā resursu trūkums un ēku fiziskie trūkumi;

· Vājas izredzes attiecībā uz darba samaksu un karjeras attīstību;

· Izdzīvošana pārmaiņu laikā;

· Zems profesijas statuss un zems pašvērtējums (Kyriacou, 1998).

Tā kā skolotāja profesijā no stresa izvairīties nav iespējams, ir svarīgi ne tikai stresa cēloņu un izpausmju meklējumi, bet arī virzīt visus spēkus uz stresa negatīvo seku minimizāciju, kā arī uz stresa profilaksi.

Vispirms, stresa uztveres mehānisma izmaiņas ir spēcīgs stresa pārvaldīšanas līdzeklis. Psiholoģiskās metodes ļauj attīstīt spēju reālāk novērtēt problēmsituācijas, veidot un pārveidot pašnovērtējumu, izvēlēties iespējamo stresa pārvarēšanas stratēģiju. Stresa stāvokļu regulācija paredz nevis izvairīšanos no šiem stāvokļiem, bet gan stresa vadības apgūšanu.

K.Kiriakou pārvarēšanas individuālās stratēģijas iedala divos galvenajos tipos: tiešās iedarbības (direct-action) tehnikas un atvieglojošās (palliative) tehnikas.

Tiešās iedarbības tehnikas attiecas uz to, ko skolotāji var darīt, lai neitralizētu stresa avotu. Tas nozīmē, ka skolotājam vispirms ir skaidri jāsaprot, kas ir stresa avots, un tad jāveic noteiktas darbības, kas nozīmēs, ka prasības, kas rada stresu, nākotnē varēs veiksmīgi apmierināt, vai, ka situācija tiks mainīta tādā veidā, lai prasības vairāk netiktu izvirzītas. Piemēram, ja skolotājs bieži kļūst satraukts un norūpējies par to, ka nespēj pabeigt darbu labošanu pirms stundām, viena no iespējamajām darbībām būtu dot sev vairāk laika darbu vērtēšanai. Cita iespēja ir izveidot tādu uzdevumu kopumu darbam klasē un mājās, kas prasa mazāk laika darbu labošanai, vai darbu vērtēšana un atgriezeniskā saite var tikt sniegta stundas laikā.

Tiešās iedarbības tehnikas var vienkārši būt sevis efektīvāka vadīšana un organizēšana, tās var būt jaunu zināšanu, prasmju un darba prakses apgūšana, tās var būt pārrunas ar kolēģiem, liekot mainīt situācijas aspektus un liekot tikt ar to galā citiem. Jebkurā gadījumā tiešas iedarbības būtība - stresa avots tagad tiek vadīts efektīvāk un turpmāk pārstāj tāds būt. Tomēr dažos apstākļos ar tiešas iedarbības palīdzību stresa avotu nevar novērst, jo, vai nu dažādas tiešās darbības nav bijušas veiksmīgas, vai arī tieša iedarbība nav iespējama. Šajos apstākļos jāizmanto atvieglojošās tehnikas. Tās nav vērstas uz pašu stresa avotu, bet drīzāk uz stresa pārdzīvojuma mazināšanu.

Atvieglojošās tehnikas var būt psiholoģiskās vai fiziskās. Psiholoģiskās stratēģijas skolotājam dod iespēju pamēģināt mainīt situācijas novērtējumu. Piemēram, tas var prasīt aktīvu distancēšanos no stresa avota, lai nemieru mazinātu apziņa, ka problēma nav tik liela, kā sākumā šķiet. Vēl viena iedarbīga psiholoģiskā stratēģija ir mēģinājums saskatīt situācijas humoristisko pusi.

Fiziskās stratēģijas ietver aktivitātes, kas skolotājam palīdz saglabāt vai atgūt relaksācijas izjūtu, atvieglojot jebkuru radušos spriedzi un nemieru. Fiziskās stratēģijas bieži tiek izmantotas darba dienas beigās, kad skolotājs atnāk mājās. Tā var būt karsta vanna, klausoties relaksējošu mūziku, vai piedalīšanās kādās izklaidējošās aktivitātēs, kā, piemēram, dziedāšana korī vai basketbola spēlēšana. Var iemācīties dažas relaksācijas tehnikas, kuras var izmantot skolā, lai palīdzētu ķermenim atvieglot fiziskas vai garīgas spriedzes izjūtu, piemēram, relaksējot noteiktus muskuļus un lietojot mierīgāku elpošanas modeli.

A.D.Kokbērna (1996) sākumskolas skolotāju stresa pārvarēšanas stratēģiju aptaujā skolotāji kā 10 visefektīvākās stratēģijas izcēla:

· Nodrošināt, lai jūs izprotat to, ko jūs grasāties mācīt;

· Rūpīga gatavošanās stundām;

· Situācijas humoristiskā aspekta atrašana;

· Semināru, kas nav labi organizēti, pamešana;

· Savu rūpju apspriešana ar citiem skolas skolotājiem;

· Savu skolēnu individuālo īpatnību izzināšana;

· Prioritāšu noteikšana;

· Veicamo darbu sarakstu veidošana;

· Dalīšanās ar savām neveiksmēm;

· Sarunas ar kolēģiem par brīvā laika interesēm utt. (Kyriacou, 1998).

Protams, viena no lielākām problēmām, ar kuru sastopas skolotāju stresa pētnieki, ir efektīvāku stresa menedžmenta programmu radīšana. Tas varētu būt gan no skolotāja puses, gan no organizācijas puses.

Skolas stresa menedžmenta programmā varētu būt vismaz 3 elementi:

1. Pedagogu un skolas vadības stresa menedžmenta apmācība

Jāveicina darbinieku piedalīšanās kvalifikācijas paaugstināšanas kursos un semināros. Gan skolotājiem, gan skolu vadībai arī būtu jāpārdomā veidi, kādos viņi rada nevajadzīgus stresa avotus, izmantojot nepareizas vadības stratēģijas. Piemēram, skolotājs vai skolas direktors var uzstādīt nereālus mērķus noteiktu uzdevumu veikšanai vai veidot neadekvātu saskarsmi ar saviem kolēģiem, kas savukārt izraisa problēmas, no kurām varētu izvairīties.

2. Pozitīva komunikācija

Kopējo pasākumu programma palīdz atbrīvoties no emocionālās spriedzes, palielina apmierinājumu ar darbu, uzlabo attiecības. Svarīgi palīdzēt atrast to, kas varētu skolotājus iepriecināt: kopīgi vakari, izbraucieni ar bērniem, piedalīšanās pilsētas sporta pasākumos, tas viss ļauj uz brīdi aizmirst par problēmām, atgūt dzīves prieku un enerģiju.

3. Katra darbinieka darba novērtējums un emocionālais atbalsts

Pārdomāt sistēmu, lai katrs darbinieks būtu novērtēts. Svarīgi veidot skolu, kur ir pozitīva sociālā atbalsta atmosfēra. Tas ļauj skolotājiem dalīties savās rūpēs, kas var novest pie derīgiem kolēģu ieteikumiem, kurus skolotāji varētu izmantot, vai kolēģu darbības, kas novērš stresa avotu. Dažreiz vienkārša dalīšanās ar savām problēmām vai iesaistīšanās kādās sociālās aktivitātēs kopā ar kolēģiem stundu starpbrīžos var efektīvi izkliedēt stresu.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai

1. Izanalizējiet lapu STRESA AVOTI DARBĀ un atzīmējiet:

Kādi faktori Jūsu darbā pastāv un kādi nepastāv?

Kādu faktoru iedarbību var samazināt un kā to darīt?

2. Iepazīstieties ar lapām IETEIKUMI un izanalizējiet, ko Jūs jau izmantojat savā darbā un pie kā vēl būtu jāpiestrādā.

3. Aizpildiet aptauju Apmierinātība ar dzīvi (lapa STRESA PAŠDIAGNOSTIKA)

atkārtoti pēc 3-6 mēnešiem no stresa programmas realizēšanas sākumā.

Kādas izmaiņas Jūs pamanījāt?

STRESA AVOTI DARBĀ

Faktors – cilvēks	Faktors – darbs	Faktors – vide
Priekšnieks, vadītājs autoritārs konfliktējošs, agresīvs neizraisa cieņu nekompetents ir simpātijas un antipātijas Kolēģi nekompetenti, kūtri neatbildīgi konkurējoši (skaudīgi) Kolektīvs attiecības kolektīvā: nav komunikācijas starp dalībniekiem; intrigas, konflikti. bieža kolektīva maiņa Sarežģītie klienti	Pats darbs darbinieks nemīl darbu vai neatbilst profesijas prasībām; augsts atbildības līmenis; darbs saistīts ar risku. monotons darbs emocionālā pārslodze darbā Darba organizēšana darba mērķi nav skaidri vai nereāli pretrunīgas prasības nepietiekams darba nodrošinājums nepietiekams atalgojums neregulārs atalgojums nestabils atalgojums nereāli termini darbs ārpus noteikta laika darba grafiks (nakts maiņas) pārāk liela slodze laika trūkums ceļš uz darbu un atpakaļ brīvdienu trūkums nav iespējas pilnveidoties slikta komunikācija lieka birokrātija pārāk daudz klientu (rindas) Darba politika: bieža atlaišana Darba tirgus: bezdarbs, kas rada nestabilitāti, bailes	Fiziskie apstākļi : troksnis( vibrācija) gaisa trūkums (piesārņots) apgaismojums temperatūra (karsti/augsti) nekvalitatīvs uzturs darbā Darba vide: nesakārtota vide (nav estētiska) piesārņota personīgas darba vietas trūkums vai nepietiekamas robežas telpas iekārtojums: telpas platība, krāsas telpā, mēbeles nepatīkama ainava aiz loga. nepietiekams tehniskais nodrošinājums nepietiekama darba drošībatualetes nesakārtotība

Vispārīgie Ieteikumi

1. Robežas

Paņemiet darba tik daudz, cik jūs varat „apēst”, lai pietiktu spēka ģimenei un personīgai dzīvei. Iemācieties pateikt ”Nē”. Atšķiriet ” vajag” no „būtu vēlams”.

2. Darbs darbā

Neņemiet darbu uz mājam. Sakiet darbam ” Stop”, kad jūs nākat uz mājam, īpaši kad jūs atverat guļamistabas durvis.

3. Pārtraukumi

Izmantojiet pārtraukumus darbā, nerunājiet par darbu pārtraukumu laikā. Pavadiet brīvdienas kvalitatīvi.

4. Atbalsts

Atrodiet cilvēku vai grupu, ar kuru jūs varat runāt par savām jūtām un problēmām.

5. Pašvērtējums

Atdaliet savu pašvērtējumu no darba. Esiet reāls cilvēks, nevis superman/superwoman. Uz perfekcionismu var tiekties, bet nebūt perfektam.

6. Garīga attīstība

Attīstīties garīgi, meklējiet dzīves patieso jēgu un pieaugsiet gudrībā un mīlestībā.

7. Ikdienas pašdiagnostika

Katru vakaru izziniet savu pašizjūtu. Neuzkrājiet koncerogēnās emocijas (dusmas, uztraukums, vaina) – attīriet savu sirdi pirms gulēšanas.

8. Rūpes par savu veselību (veselīgs dzīvesveids)

Sekojiet savai veselībai. Ēdiet un dzeriet naturālo! Guliet 8 stundas diennaktī.

9. Regulāri nodarbojieties ar fiziskām aktivitātēm

Izvelieties fizisko aktivitāti, kas jums nes gandarījumu, sekojiet savam progresam.

10. Esiet lietderīgs citiem

Atrodiet tādu nodarbošanos, kas varētu palīdzēt jums kalpot un iepriecināt cilvēkus.

Esiet brīvprātīgs!

11. Mācieties dzīves skolā

Uztveriet dzīvi kā skolu, kurā ir Skolotājs, ir stundas un protams, Mācību grāmata, kuru jāzina, lai būtu mazāk stresa mācībās, pirms eksāmena un nebūtu eksāmena laikā.

12. Atceries par visvarenākajiem ieročiem - mīlestību un lūgšanu.

Un tās pāries....

Viss ir niecību niecība...

neaizmirstiet par “VIND” principu,

lai „neiegrimtu” stresā:

V - neatļauj sev būt vientuļam

I - neatļauj sev būt izsalkušam

N - neatļauj sev būt nogurušam

D - neatļauj sev būt dusmīgam

Ieteikumi skolotājiem

1. Mīliet savu darbu. Strādājiet ar prieku.

2. Strādājiet labi. Strādājiet ar atdevi.

Jums ir „jādeg” darbā, lai apgaismotu, bet nepārdegtu!

(Apdega, taču nevienu nesasildīja)

3. Nesalīdziniet sevi ar citiem, bet sevi ar sevi!

4. Nosakiet prioritātes. Plānojiet to, ko var saplānot.

Nedariet visas lietas pareizi, bet dariet pareizas lietas.

Plānojiet savu dienu un darba nedēļu - slodzi un atpūtu.

Nemēģiniet darīt visu vienlaicīgi.

Dariet vispirms to, kas ir steidzīgāk un svarīgāk.

5. Rūpīgi gatavojieties stundām, nodarbībām, pasākumiem.

6. Mācot, tiešam saprotiet, ko jūs mācat un vienmēr domājiet, kā mācīt labāk. Mācieties no citiem skolotājiem.

7. Pievērsiet uzmanību savam ārējam izskatam – neizskatieties nevīžīgi.

8. Sakārtojiet savu kabinetu, darba galdu tā, lai tas rada noskaņojumu jums un citiem.

9. Starpbrīžus izmantojiet atpūtai un relaksācijai. Atrodiet laiku sarunām ar kolēģiem pie kafijas tases.

10. Ziniet savus skolēnus.

11. Izmantojies humoru.

12. Atcerieties, ka katrs īsts skolotājs vienmēr ir skolnieks.

Kopsavilkums

Stress ir cilvēka reakcija (ķermeņa, dvēseles un uzvedības) uz pasaules faktoriem, notikumiem, apstākļiem, prasībām. Ja stress ir reakcija, tad mainot reakciju, var mainīt uzvedību.

Ilgstoša atrašanās stresa stāvoklī kaitē, pat sagrauj cilvēka dzīvi. Augsts stresa līmenis padara cilvēku nelaimīgu un izraisa dažādas slimības, bet veselība ir viens no galveniem komponentiem, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai viņš varētu produktīvi un aktīvi strādāt. Tāpēc katram cilvēkam ir nepieciešams iemacīties pārvaldīt stresu, nevis atļaut stresam vadīt cilvēku. Bēdīgi, kad stress kļūst par dzīves veidu.

Fizioloģiskie simptomi bieži signalizē par to, kas nav kārtībā cilvēka sistēmā - dzīves veidā, darba veidā, domāšanas veidā vai attieksmju veidā, kas, savukārt, ir saistīts ar cilvēka dzīves filozofiju un prasmēm pareizi dzīvot.

Pēdējā laikā stresa būs vairāk un vairāk, jo XX-XXI gadsimta cilvēks, izglītots ar milzīgu skaitu pretrunīgām cilvēku mācībām, sāk zaudēt priekšstatus par to, kā pareizi dzīvot, vai arī ir maldinājies par pareizo. Dzīves orientācijas zaudēšana, sava ego (īpaša spēcīguma) „izpumpēšana”, morālais sajukums, cīņa par nepareizām vērtībām nevar neradīt stresu, kas pārriet cilvēku dzīves hierarhijās visos līmeņos. Kādi tam ir cēloņi? Cilvēka instrukcijas vienmēr saturēs kļūdas, bet vairumam cilvēku nepatīk lasīt Galveno instrukciju. Tam ir pamatā 3 iemesli: cilvēkiem grūti saprast vai piekrist, ka viņus ir radījis Dievs; caur savu pieredzi vēlas paši atklāt dzīvošanas principus: ir mēģinājuši lasīt, bet tad, kad neizdevās izlasīt (pārprata) - pārtrauca. Cilvēks turpina dzīvot sev nesabalansētu, neapmierinātu un apkārtējiem kaitīgu dzīvi.

Tomēr, pastāv iespēja, ka „Mana mūža stress’’, par ko ir rakstījis stresa teorijas pamatlicējs H.Selje, varētu pārveidoties stresa pārvarēšanā ar īstiem konstruktīviem paņēmieniem - tas nozīmē samazināt stresu, neradīt lielāku stresu un apgūt paņēmienus, kas dzīvi padarīs laimīgāku.

Glosārijs

Stress – tā ir totāla organisma reakcija (prāta un ķermeņa) uz kādu stresoru, pārdzīvojumu, pielāgošanās grūtībām ( Selje).

Stress ir morāla vai fiziskā pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa resursu robežas. (Garleja R, Vidnere M.)

Stress – tas ir organisma atkārtotās reakcijas formas uz kairinošo notikumu, kas iztraucē līdzsvaru un izjūt prasmi ar to tikt galā. Kairinošie notikumi iekļauj sevī dažādus ārējus un iekšējus notikumus, kurus vispārinoši var nosaukt par stresoriem.

Stresors – tas ir kairinošs notikums, kas liek organismam kaut kādā veidā reaģēt. (Герриг, Зимбардо, 2004).

Stresors – tas ir stimuls, kas var iedarbināt cīņas vai bēgšanas reakciju.

Profesionālā izdegšana ir ilgtermiņa stresora reakcija, kas rodas kā sekas ilgai vidējas intensitātes profesionālo stresa faktoru patstāvīgai iedarbībai. (Psiholoģijas vārdnīca., 1999).

Stresa pārvaldīšana –paņēmienu un metožu kompleksu, kā uz problēmu orientēto, tā arī uz emocionāli orientēto kopingu, lai tiktu galā ar stresu ( Folkman & Lazarus, 1991).

Pārvarēšanas jēdziens aptver plašu cilvēka aktivitātes spektru, kas ietver visus subjekta mijiedarbības veidus ar iekšējiem un ārējiem uzdevumiem, pie tam liela nozīme ir papildus nosacījumiem (uzdevumu raksturojošie un subjekta psiholoģiskās īpatnības).

Izmantotā literatūra

Adler R.B., Rossenfeld L.B., Proctor R.E.. Interplay. The Process of Communication. Hartcourt College publishers., 2001.

Bandura A. Self – efficacy mechanism in human agensy / / American pshycholgist. 1982. V. 37.

Cox T.(1985) The nature and measurement of stress // Ergonomics. Vol. 28, N 8, P. 1155–1163.

Cox T., Ferguson E.(1991) Individual Differences, Stress and Coping // C.L. Cooper,R. Payne (Eds.), Personality and Stress: Individual Differences in the Stress Process. Wiley, Chichester, P. 7–30.

Coyne J.C., Lazarus R.S.(1980) Cognitive style, stress perception and coping // J.L. Kutash, L.B. Schlesinger (Eds.). Handbook on stress and anxiety. San Francisco: Jossey-Bass, P. 144–158.

Frydenberg,E. (2004). Thriving, surviving, or going under: coping with everyday lives. USA: International Age Publishing Inc.

Golberger L., Breznitz S. (Eds.)(1993) Handbook of Stress: Theoretical and Clinical Aspects. (2-nd Ed), The Free Press. A Devision of Macmillan, New York.

Kondo K.(1991) Burnout syndrome // Asian Medican Journal. Vol. 34, P. 46–72.

Cockburn A.D.(1996) Primary teachers knowledge and acquisition of stress relieving strategies// British Journal of educational psychology. Vol. 66, N Part 3, P. 399–410.

Garleja R., Vidnere M. (2000) Psiholoģijas un sociālas uzvedības aspekti ekonomikā. Raka

Hawlitschek J. Kā veiksmīgi tikt galā ar stresu. http://esivesels.blogspot.com/2009/06/ka-veiksmigi-tikt-gala-ar-stresu.html ( skatīts 27.09.10)

John R . Schermerhorn, James G. Hunt Jr., Richard N. Osborn. Organizational Behavior Seventh Edition/ John Wiley & Sons, Inc.-2002-371 pp. 25

Kyriacou C.(1998) Teacher stress: past and present. /Denham J., Varma V. (Edd.). Stress in Teachers: Past, Present and Future. London: Whir, P. 1–13

Lazarus R.S.(1991) Psychological Stress in the workplace // Journal of Social Behavior and Personality.Vol. 6, P. 37–49.

Lazarus R.S. (1999) Stress and Emotion. A New Synthesis Free Association Books/ London.

Lazarus R.S.( 2002) Evolution of a Model of Stress in Rice V. H.(Ed) Coping and Discrete Emotions Handbook of Stress, Coping and Health.

Lawrence R. James, Michelle D. Mazerolle. Personality in Work Organizations/ Sage publication -2002.

Maslach C.(1982) Burnout. The Cost of caring. New Jersey.

Pines A., Ansons E.(1983) Career Burnout. New York, London.

Psiholoģijas vārdnīca (1999) Rīga: Mācību grāmata.

Powell Trevor, Dr. Stress Free Living. - Dorling Kindersley Limited, London, 2000-144.,pp. 84-85

Robbins S.P. Organizational Behavior Eleventh Edition / / San Diego State University, Pearson Education International, 2005, pp. 108 -109

Sherer M., Maddux J.E. et al. The self-efficasy scale: Construction and validation / / Psychological report. 1982, V. 51.

Suzanne C. Kobasa. Stressful life events, personality, and health: An inquiry into hardiness Journal of Personality and Social Psychology
Volume 37, Issue 1, January 1979, pp. 1-11

Svence G.( 2009) Pozītīva psiholoģija. Laime, optimisms, apmierinātība ar dzīvi, prieks. Rīga: Zvaigzne ABC.

Uzole T. ( 2003) Skolotāju profesionālais stress. Doktora disertācija. Rīga , LU

Wells A. Cognitive Therapy of anxiety Disorders. A practise Manual and Conceptual Guide. England: John Wiley & Sons LTD, 2005, pp. 3-5

Ахмедова Х.Б. (2004) Посттравматические личностные изменения у гражданских лиц, переживших угрозу жизни.// Вопросы психологии Nr.3, 15 – 23.

Беребин М.А., Вассерман Л.И.(1996) Факторы риска пограничных нервно-психических и психосоматических расстройств у педагогов общеобразовательных школ // Обозрение психиатрии и медицинской психологии им. В.М. Бехтерева, № 4, с. 12.

Бодров В.А. (2000) Информационный стресс. М.: ПЕРСЭ.

Бодров В.А (2006) Психологический стресс: развитие и преодоление. М.: ПЕР СЭ.

Гринберг Дж. (1982). Управление стрессом 7. изд. Питер, Москва, Санкт – Петербург

Герриг Р., Зимбардо Ф. (2004) Психология и жизнь. Москва: Питер СПб.

Иванов Н.В. (1966) Вопросы психотерапии функциональных сексуальных расстройств. Москва.

Селье Г.(1982) Стрес без дистреса. Москва Прогресс.

Селье Г. (1972) На уровне целого организма. Москва: Наука.

Селье Г. (1994) Стресс без болезней. СПб:ТОО Лейна.

Тейлор Ш., Пипло Л., Сирс Д. (2004) Социальная психология. Санкт – Петербург: Питер.

Лазарус Р. (1970) Теория стресса и психофизиологические Исследования. /Эмоциональный стресс. Л. Ред. Ливи.

Гришина Н.Б.(1997) Помогающие отношения: профессиональные и экзистен-циональные проблемы / Психологические проблемы самореализации личности / Под ред. Крылова А.А., Коростылевой Л.А. СПб, с.140–158.

Иванов Н.В. (1966) Вопросы психотерапии функциональных сексуальных расстройств. Москва.

Калмыкова Е.С., Минко Е.А., Тарабрина Н.В. (2001) Особенности психотерапии посттравматического стресса//Психологический журнал, том 22, Nr. 4, 70 – 80

Тарабрина Н.В. (2003) Основные итоги и перспективные направления исследований посттравматического стресса// Психологический журнал, том 24, Nr. 4, 5 – 18

Тейлор Ш.,Пипло Л., Сирс Д. (2004) Социальная психология. Санкт – Петербург: Питер.

Щербатых Ю.(2005) Психология стресса. Москва: Эскимо.

Элиот Р.С. (1996) Мы побеждаем стресс. Москва: КРОН – Пресс.

Миронов Е. (2003) Стресс. Москва, Санкт – Петербург: Диля.

Бишоп С., Тренинг ассертивности.– СПб, Питер, 2001.–208.с.: илл. серия «Эффективный тренинг»

Личфилд Б.Н., Личфилд П.Дж. Давайте не будем сгибаться. Как избавиться от пагубной зависимости от людей.- Канберра (Австралия): Институт служб Семьи, -1998.– 168 с