Titullapa

Maija Dūka, Rita Orska, Tatjana Uzole, Vija Zelerte

Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.

Ievads

Ikviens mācību process saistīts ar saskarsmi, kurā izpaužas gan cilvēka saskarsmes prasmes, gan personības īpašības, gan profesionālā kompetence. Tāpēc ir svarīgi padziļināt zināšanas par saskarsmē notiekošajiem procesiem un vispārīgām likumsakarībām, personības īpašībām, kas ietekmē cilvēku savstarpējas attiecības, nosaka saskarsmes un mācību vidi. Mācību procesā svarīgi veidot labvēlīgu vidi, tāpēc nozīmīgas ir zināšanas par to, kas veido labvēlīgu vai nelabvēlīgu saskarsmes vidi.Paaugstinot kompetenci saskarsmē un paplašinot zināšanas par identitātes veidošanos, palīdzēs skolotājiem labāk izprast jauniešu darbību un uzvedību. Svarīgi arī paplašināt zināšanas par saskarsmi vienaudžu vidū, kā arī saskarsmes īpatnības dažādu vecumu cilvēku vidū. Salīdzinot atšķirības saskarsmes procesos dažādu vecumu grupās, pieaugušie, tai skaita skolotāji, labāk izpratīs jauniešus, saskatīs atšķirības saskarsmē, kas nosaka saskarsmes veidus ar vienaudžiem un dažādu vecumu grupās. Paplašinot zināšanas par sevi un citiem, cilvēki labāk izprot savu un citu uzvedību, darbības motivāciju. Tas savukārt palielina cilvēka drošības izjūtu, paaustinās pašapziņu un samazinās trauksmes izjūtu, kas tālāk var radīt stresu, pašsajūtas un veselības pasliktināšanos.

Skolotāju profesija ir viena no tām profesijām, kas visvairāk pakļauta stresam un izdegšanai. Tas saistīts ar to, ka skolotājiem bieži vērojama sakarsmes pārsātinātība, emocionālā pārsātinātība. Izdegšana savukārt samazina skolotāju personiskos sasniegumus, kas varētu radīt profesionālās kompetences samazināšanos. Tas mazinās arī jauniešu mācību motivāciju, novedīs pie mācīšanās procesa un iegūto zināšanu un prasmju pasliktināšanos. Sniegtajā materiālā skolotāji gūs iespēju paši atpazīt stresa simptomus, vadīt stresu, uzlabojot savu psihisko veselību un profesionalo darbību. Mūsdienu apstākļos ir ļoti svarīgi atpazīt un vadīt stresu, jo stresori nav saistīti tikai ar profesionālo darbību, bet nedroša ir arī sabiedrības sociala vide, kur cilvēki papildus izjūt nedrošību par savu šodienu, tuvāko un tālāko nākotni. Tas rada nedrošības izjūtu, nepārliecinātību par sevi, savu darbību, papildus spriedzi ģimenē, un tas atsaucas uz profesionalo darbību.

Mācību materiāls sniedz ne vien teorētiskās zināšanas, bet satur arī pārbaudes materiālus un praktiskus uzdevumus. Tas palīdzēs skolotājiem teoretiskās zināšanas pārbaudīt, pārdomāt un izmantot savā ikdienā, uzlabot savu profesionālo kompetenci.

Pozitīvi veidota saskarsme paaugstinās jauniešu mācību motivāciju, samazinās konfliktu rašanos gan vienaudžu, gan jauniešu un skolotāju starpā, uzlabos savstarpējās attiecības. Tas samazinās spriedzi skolotāju darbā, mazinās izdegšanas iespējamību, paaugstinās skolotāju profesionālās darbības efektivitāti, sniegs gandarījumu.

1. SASKARSME KĀ NEATŅEMAMA CILVĒKA DZĪVES SASTĀVDAĻA (M.Dūka)

Saskarsmes nozīme un loma cilvēka dzīvē ir nenovērtējama. Tikai saskarsmē cilvēks mācās, izpaužas kā personība, realizē savus dzīves mērķus. Gadās, ka tieši saskarmes grūtības vai nezināšana var būt par iemeslu neveiksmēm daudzās dzīves situācijās – nesaprotam sevi, citus cilvēkus, neizvēlamies piemērotāko saskarsmes stilu, kļūdaini skaidrojam cita cilvēka uzvedību utt. Līdz ar to zināšanas par notiekošajiem procesiem saskarsmē, dod iespēju veiksmīgak sasniegt savus mērķus, būt veikmīgam un laimīgam.

Iepazīstoties ar šo materiālu Jūs saņemsiet atbildes uz jautājumiem:

• - Kā tiek definēta saskarsme un kādas puses tā sevī ietver.
• - Kādas ir saskarsmes funkcijas.
• - Kādas cilvēka vajadzības tiek realizētas saskarsmē.
• - Kādi procesi notiek saskarsmē.
• - Kādi ir saskarsmes veidi.

Atslēgas vārdi: saskarsme, saskarsmes funkcijas, cilvēka vajadzības, sociālā percepcija, komunikācija, interakcija, uztveres veidi, pirmā iespaida efekts, verbālā komunikācija, neverbālā komunikācija, monologs, dialogs, diskusija, sarunas posmi, atgriezeniskā saikne, klausīšanās, mīmika, stāja, žesti, acu skatiens, saskarsmes distance, pozas, ietekmēsanas veidi.

Var teikt, ka saskarsme ir:

• - Neatņemams cilvēka raksturojums;
• - Cilvēka un tautas garīgās kultūras sastāvdaļa;
• - Visi cilvēka darbības veidi, kas saistīti ar saskarsmi;
• - Reāla un aktuāla cilvēka garīgās dzīves sastāvdaļa.

Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontsaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera ( partneru ) uzvedību, emocijas, nostādni, attieksmi,aktivitātes pakāpi un darbību (S.Omarova, 1994.)

Saskarmei vienmēr ir divas puses:

• - ārējā – tā ir reāla cilvēku uzvedība saskarsmes procesā, kuru var uztvert tieši – ieraudzīt, saklausīt ( verbālās un neverbālās saskarsmes daļa);
• - iekšējā– to tieši uztvert nav iespējams. Tā sevī ietver:
• - subjektīvās uztveres īpatnības ( arī dažādu situāciju subjektīvu vērtējumu ),
• - emocionālos pārdzīvojumus ( tie var būt saistīti ar reāliem vai gaidāmiem / iedomātiem ) kontaktiem,
• - kontaktu motīvus un mērķus,
• - saskarsmes psihologisko efektu ( partnera vai paša izmaiņas vai saglabāšanu – kā mainās motīvi, mērķi, nostādnes, emocionālais stāvoklis, uzvedība ). Kādas „pēdas” katrs cilvēks atstāj citā cilvēkā saskarsmes procesā.

Vingrinājumi:

Pamēģiniet atcerēties situāciju, kad Jūs, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, jau iepriekš izvēlējieties noteiktu uzvedību.

1.1. SASKARSMES FUNKCIJAS (M.Dūka)

Saskarsmes funkcijas (S.Omarova 1994, R.Verderber, K.Verderber 2009) ir cieši saistītas ar cilvēka sociālo vajadzību apmierināšanu. Šo sociālo vajadzību apmierināšana realizējas ar:

Regulatīvo funkciju – tās ietvaros realizējas partneru savstarpējā iedarbība, ietekme. Cilvēks ietkmējot savu partneri, cenšas panākt sev vēlamo rezultātu. Te tiek izmantoti dažādi ietekmēšanas veidi – pārliecināšana, kritika, uzslava u.c. Piemēram, lai pārliecinātu jaunieti par to, ka jāmācās ir regulāri, skolotājs uzskaita virkni faktu, kas apstiprina viņa teikto.

• Izziņas funkciju – tās ietvaros tiek iegūta informācija par sevi, citiem cilvēkiem, apkārtējo vidi. Kopā strādājot, mācoties, cilvēks iegūst informāciju par partneru uzvedību, zināšanām, vairāk uzzina arī par sevi, savām spējām utt. Piemēram, strādājot grupā audzēkņi gūst ieskatu par savu grupas biedru zināšanām, spēju kopīgi veikt doto uzdevumu u.c.
• Ekspresīvā funkciju – tās ietvaros cilvēks pauž savas emocijas, pārdzīvojumus. Veiksmīga šīs funkcijas realizācija saistīta ar spēju atpazīt savas un citu emocijas, vadīt un kontrolēt savas emocijas, neļaut emocijām vadīt savu uzvedību. Piemēram, pārāk spēcīga emocionāla reakcija, apspriežot kādu svarīgu jautājumu, var apgrūtināt šī jautājuma risināšanu.

Sociālā kontroles funkciju - tā bieži tiek realizēta kā pozitīvu ( uzslava, pozitīvs pastiprinājums ) vai negatīvu ( kritika, nopēlums, ignorēšana) kompleksu realizācija, lai ietekmētu partnera uzvedību. Piemēram, nereti cilvēki izsaka komplimentus citam cilvēkam, lai noskaņotu pozitīvi pret viņu tālāk izteikto prasību vai lūgumu izpildi.

Socializācijas funkciju - tā ir viena no svarīgākajām funkcijām. Tās ietvaros cilvēks apgūst saskarsmes prasmes, attīstās kā personība utt. Tā nodrošina cilvēka attīstību, arvien jaunu komunikācijas prasmju apgūšanu, pieredzes uzkrāšanu. Piemēram, lai labāk apgūtu komunikācijas prasmi, cilvēks mācās vērot citu cilvēku uzvedību, mācās labāk kontrolēt savu runu, kustības.

Vingrinājumi:

1. Pamēģiniet atcerēties kādu reālu situāciju, izanalizējiet, kādas saskarsmes funkcijas tika realizētas, kura šai situācijā bija galvenā.
2. Pārdomājot savu saskarsmes pieredzi, mēģiniet noteikt, kurās situācijās Jūs visvairāk izmantojiet regulatīvo funkciju, ekspresīvo funkciju vai citas saskarsme funkcijas.

1.2. SASKARSMES SAISTĪBA AR CILVĒKA VAJADZĪBĀM (M.Dūka)

Cilvēka aktivitāti nosaka viņa sadarbība ar apkārtējo vidi, izmantojot divus pamatveidus: no vienas puses cilvēku virza vajadzība apgūt vidi, no otras puses, izdzīvot šai vidē. Kad cilvēks sastopas ar šīm vajadzībam, rodas konflikts: kas ir primārais – izdzīvošanas vajadzība vai apguves vajadzība. Daudzie pētījumi pierādījuši, kas primārās ir izdzīvošanas vajadzības ( R.E.Franken, 2003).

Ja cilvēks nevadītu savu uzvedību, tad viņš neizdzīvotu. Vajadzību teorija nosaka, ka uzvedības virzību nosaka tieši vajadzības. Tas nozīmē, ka vispirms rodas vajadzības, un tikai tad lielākā vai mazākā mēra cilvēks automātiski sāk darboties noteiktā virzienā. Iespējams, ka sava nozīme ir arī iegūtajām zināšanām un pieredzei ( R.E.Franken, 2003).

Psiholoģijā eksistē daudzas teorijas, kas skaidro cilvēku vajadzības: H.Mjureja (H.Murray), A. Maslova (A.Maslow), D.Makklelanda u.c. teorijas.

Tā kā saskarsme saistīta gan ar cilvēka attīstību, zināšanu un pieredzes uzkrāšanu, gan pozitīva emocionālā stāvokļa nodrošinājumu, tad katram cilvēkam ir piecas sociālās vajadzības ( S.Omarova, 1994, V.Reņģe 2000) :

- Vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem. A.Maslova vajadzību hieriarhijā tas ir trešais vajadzību līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības. Lai cik liels individuālists vai introverta personība cilvēks nebūtu, viņš tomēr nevar iztikt bez citiem cilvēkiem. Pēc D.Makklelanda teorijas – vajadzība pēc attiecībām: vajadzība būt saistītam ar citiem cilvēkiem, piederēt grupai, veidot harmoniskas attiecības ar citiem cilvēkiem.

- Vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām. A.Maslova teorijā tas ir trešais vajadzību līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības. Katram cilvēkam ir svarīgi mīlēt un tikt mīlētam. Jūtas cilvēks var izpaust tikai saskarsmē.

- Vajadzība pēc pašapziņas. Tā ir vajadzība apzināties, ka „viņš” tāds ir vienīgais, ka nevar tikt sajaukts ar kādu citu cilvēku. Tā ir savas nozīmības apziņa. Svarīgi, lai cilvēku atpazītu, atcerētos viņa vārdu.

- Vajadzība pēc pašapliecināšanās. Vajadzība gūt panākumus, apliecināt savas spējas, zināšanas. Sava nozīmīguma un vajadzības apliecināšana. Pēc A.Maslova teorijas – augstākā līmeņa vajadzība – self-actualization, latviešu valodā nav tieša tulkojama. D.Makklenlanda teorijā – vajadzība pēc panākumiem jeb sasniegumu motivācija. Vajadzība gūt panākumus, izvirzīt savai darbībai mērķi, pēc kura tiekties.

- Informācijas un vērtību orientācijas sistēmas vajadzība. Tā ir vajadzība apzinātiessavu saistību ar noteiktu kultūru, etnosu, reliģiju. Tā ir izpratne par labo un slikto – kas būtu jāaizstāv, kas jāatgrūž.

Vingrinājumi:

1. Pamēģiniet atcerēties kādu situāciju un noteikt, kādas vajadzības noteica cilvēka uzvedību.

2. Vērojiet skolēna vai kolēģa uzvedību, analizējiet to, nosakot kādas vajadzības noteica viņa uzvedību.

3. Uzrakstiet trīs savas darbības tuvākos mērķus. Kādas Jūsu vajadzības ir šo mērķu īstenošanas pamatā.

Pārbaudes jautājumi:

1. Kas ir saskarsme?

2. Kādas puses sevī ietver saskarsme? Kas raksturo katru no pusēm?

3. Kādas cilvēka vajadzības apmierina saskarsme?

1.3. SASKARSMĒ NOTIEKOŠIE PROCESI (M.Dūka)

Ikdienā parasti verbālo komunikāciju saprot kā dialogu – sarunu. Ikvienu sarunu var iedalīt vairākos posmos, kuri var savstarpēji pārklāties, vai arī bieži jāatgriežas pie iepriekšējā posma, jo nav ievēroti visi sarunas nosacījumi. Lai saruna būtu veiksmīga nepieciešams ievērot noteiktus sarunas posmus:

· Sarunas sākums vai orientēšanās posms. Tas ir ļoti nozīmīgs sarunas posms, jo bieži tieši tas nosaka sarunas norisi un pat tās iznākumu. Šai sarunas posmā ir iesaistīta arī sociālā percepcija ( savstarpējā uztvere):

- Partneri vēro viens otra ārējo izskatu,

- Noskaņojumu,

- Rodas pirmais iespaids vai aktualizējas jau noteikta informācija par sarunas partneri,

- Notiek orientēšanās uz partneri, cenšoties izprast viņa noskaņojumu, intereses,

- Cenšanās noskaņot pret sevi pozitīvi.

Šai posmā veidojas kontakts starp partneriem.

· Piedāvājums vai sarunas gaitas regulēšana. Partneri vienojas par to jautājumu vai interešu loku, par ko notiks saruna. Abas puses orientējas jautājumā, analizē to. Ja partneri neakcentē uzmanību uz šo sarunas posmu, tad ar grūtībām spēj atcerēties, par ko gribējuši runāt. Šī posma mērķis ir problēmas, jautājuma konkretizēšana.

· Priekšlikumu un vēlmju saskaņošana jeb faktu un viedokļu apmaiņa un to argumentācija. Šai sarunas posmā notiek diskusija, kuras laikā partneri izsaka savas domas un vēlmes, uzklausa partnera domas un vēlmes, iepazīstas ar faktiem un to interpretāciju. Rezultātā abas puses savāc faktus un izveido priekšstatu par otras puses vēlmēm.

· Alternatīvu izvirzīšana un pretrunu apspriešana. Dialogā tiek apspriesti atsevišķi fakti, kuros pastāv domstarpības. Tiek izmantota argumentācija, lai nonāktu pie vienota lēmuma. Argumentācijā tiek var tikt izmantoti sekojoši paņēmieni:

- Argumentējot pakāpeniski pārliecina partneri par sava viedokļa pareizību,

- Pretrunīgas informācijas fiksēšana partnera teiktajā un viņa rosināšana precizēt vai mainīt savu viedokli,

- Partnera teiktā analīze, atdalot ticamās un pieņemamās no strīdīgās, šaubīgās, kļūdainās informācijas un izvirzot savus argumentus.

· Lēmuma noformēšana un sarunas beigas. Atbilstoši sarunas mērķim, abas puses vienojas. Tiek rezumēta sarunas gaita, it kā pieliekot sarunai punktu. Ne vienmēr sarunas beigu daļā tiek izmantota valoda, var izmantot arī neverbālo saskarsmi – uzsitot uz pleca, rokas spiediens utt. Ja saruna nav izdevusies, tad svarīgi ir saglabāt kontaktu un atkāpties, radot iespēju vēl citā reizē atgriezties pie šī jautājuma risināšanas. Ja abi partneri ir gandarīti par sarunas gaitu un sasniegtajiem rezultātiem, tad būtu vēlams to pateikt

Lai saruna būtu sekmīga vēl ļoti svarīgaka ir atgriezeniskā saikne. Par atgriezenisko saikni sauc reakciju uz partnera rīcību. Tā var būt vārdiska vai bezvārdu. Tā nav saistīta ar partneri kā tādu, bet gan sajūtas un izjūtas, kas rodas saskarsmē ar partneri.

Atgriezeniskās saiknes sniegšana

1. Runājiet par rīcību, izturēšanos, nevis par personību.

2. Runājiet par saviem pārdzīvojumiem, nevis par slēdzieniem, kurus esiet izdarījis.

3. Runājot par otra cilvēka rīcību vai uzvedību, vairāk centieties lietot tāda veida kategorijas kā – „ lielākā vai mazāka veidā...”, nevis „ tu vienmēr...” vai „ tu nekad...”.

4. Runājiet par to, kas notiek tagad vai nesenā pagātnē. Nepieminiet to, kas noticis jau sen.

5. Centieties pēc iespējas mazāk dot padomus, labāk izsakiet savus apsvērumus, ir kā daloties domām vai informācijā.

6. Uzsveriet to, kas otram var noderēt, palīdzēt, ko viņš varētu mainīt, ja vēlas. Dariet to neizceļot sevi, nerunājiet par sevi kā par paraugu, aprakstot, kā Jūs būtu rīkojies viņa vietā.

7. Nesniedziet atgriezenisko saikni pārāk lielās devās – partneris nevar uzreiz tik daudz uztvert un pārdomāt.

8. Atgriezeniskās saiknes sniegšanai izvēlieties piemērotu laiku, vietu un situāciju.

9. Atgriezeniskās saiknes sniegšana ir nopietns darbs, kas prasa koncentrēšanos, drosmi, cieņu pret citiem.

Vingrinājumi:

1. Sastādiet sarunas plānu, izvēloties noteiktu sarunas tēmu.

2. Sastādiet intervijas svarīgāko jautājumu plānu, vispirms labi padomājot, kādu informāciju Jūs vēlaties iegūt.

3. Mēģiniet atcerēties kādas sarunas gaitu, kādu atgriezenisko saikni sniedzāt Jūs, kādu Jūsu sarunas partneris. Vai sniegtā atgriezeniskā saikne veicināja vai kavēja sarunas gaitu?

Runa.

Runa sevī ietver gan verbālo, gan neverbālo saskarsmes pusi.

Saskarsmē runu var iedalīt:

- Iekšējā runa – tā ir tā, kas „skan galvā”. Cilvēki bieži sarunājas paši ar sevi – diskutē, konfliktē – dialogs. Bieži galvā it kā skan balss, cilvēks sev stāsta, kas jādara, domā – monologs.

- Ārējā runa – tā ir saruna ar citiem cilvēkiem. To var iedalīt monologā un dialogā.

Runa satur vairākus komponentus:

· Balss intonācija.Tā runā ir pati svarīgākā, jo tieši intonācija nosaka cik lielā mērā saskarsmes partneris ieklausīsies teiktajā. Intonācija runā:

- Liecina par attieksmi – gan pret partneri, gan sniegto informāciju,

- Var mainīt sniegtās informācijas nozīmi,

- Parāda emocionālo attieksmi,

- Atvieglo sniegtās informācijas uztveri,

- Koncentrē uzmanību informācijas uztveršanai, bet var arī mazināt uzmanību, ja runas laikā cilvēks lieto nemainīga intonācija.

· Balss skaļums. Cilvēks atšķirīgi uztver savas balss skaļumu un citu balss skaļumu. Ja citi cilvēki „paceļ” balsi, tad tas bieži tiek uztverts kā uzbrukums, vēlēšānās ietekmēt ( verbālā agresija). Šī uztvere ir iedzimta, tādejādi reaģē arī mazi bērni. Regulēt savas balss skaļumu ar dzirdi ir jāiemācās. Vislabāk, ja vecāki no iemāca 3-4 gadu vecumā, liekot bērnam ieklausīties savas balss un citu cilvēku balss skaļumā.

Balss skaļumu cilvēki izmanto arī negatīvu emociju (dusmu, niknuma) mazināšanai. Pētījumos noskaidrots, ka satrauktiem cilvēkiem balss skaļums paaugstinās pat par 70%. Īpaši tas parādas, ja cilvēki izjūt tādas emocijas kā bailes vai naidu, dusmas. Konstatēta tendence, ka bēdu un skumju gadījumā balss skaļums samazinās, tomēr pilnībā tas nav pierādīts. Ja mānīšanās vai melošanas pamatā ir tādas emocijas kā bailes vai dusmas, tad balss skanēs daudz skaļāk un balss tonis būs augstāks un tieši šāda balss izmaiņa var nodot cilvēku, nodot viņa melus. Tomēr, ja to izmanto saskarsmē, tad tiek apgrūtināta ne tikai konkrētā saskarsme, bet tiek ietekmētas arī tālāko attiecību veidošana.

Balss skaļumu izmanto arī kā partnera ietekmēšanas līdzekli – partneri it kā mēģina iebaidīt, lai gūtu vēlamo rezultātu.

Balss skaļumu bieži izmanto arī kā aizsardzības līdzekli – cilvēks nevar pierādīt vai pārliecināt par sava viedokļa pareizību ( trūkst argumentu, faktu ). Ir teiciens – „ Kliedzot uz citu cilvēku, cilvēks parāda savu nevarību”.

Jāatceras:

- ka cilvēki ar pazeminātu dzirdi, runā skaļāk, jo cilvēkam svarīgi ir dzirdēt pašam sevi,

- balss skaļumu pastiprina sarkana krāsa.

Ļoti svarīgi zināt, kā aizsargāt sevi pret citu cilvēku kliegšanu (pretoties vienam no verbālās agresijas veidiem). Tas palīdz mazināt citu cilvēku ietekmi saskarsmē, izvairīties no manipulācijas saskarsmē. To var darīt dažādi:

- Neuzbrūkot. Piemēram, sacīt: ” Lūdzu, nekliedziet uz mani, es slikti jūtos, ja uz mani kliedz!” vai „ Lūdzu runājiet klusāk. Es Jūs slikti saprotu, ja runājiet tik skaļi.”

- Uzbrūkot. Piemēram, „ Nekliedziet! Es neesmu vainīga, ka Jūs slikti jūtieties ! ( Jums ir slikts garastāvoklis)” vai „ Neuzbrūciet !„

- Izmantojot acu skatienu. „Nomērīt” ar skatienu no galvas līdz kājām un, lietojot pavēles intonāciju, teikt: „ Uz mani, lūdzu nekliegt!” Te tiek izmantoti vairāki ietekmēšanas veidi.

- Var izmantot arī neitrālu uzvedību – pagaidīt, kamēr cilvēks izkliedzas, tad pajautāt, ko viņš vēlas. Tomēr tā var izsaukt vēl izteiktāku agresiju.

- Ir cilvēki, kuri regulāri izmanto kliegšanu, kā ietekmēšanas veidu. Tad iztēlē var apvilkt sev apkārt apli, vārdus iztēloties kā bumbiņas, kas atlec no apļa sienām. Tādā veidā tiek neitralizēta cita cilvēka agresija.

Balss tembrs. Tas ir viens no runas raksturojumiem. Balss tembrs var noskaņot saskarsmes partneri pozitīvi vai negatīvi. Ir balss tembri, kas ir patīkamāki vai pat pastiprina kādas personības īpašības, ir tādi, kas it kā nesakrīt ar gaidīto. Jāatceras, ka cilvēks savu balsi dzird nedaudz zemākā tembrā nekā citi. Tas skaidrojams ar to, ka pats cilvēks sevi dzird it kā ar divām dzirdēm – iekšējo un ārējo. Par to viegli pārliecināties klausoties savas balss ierakstu.

Arī balss tembrs var liecināt par mānīšanos. Tomēr, lai gan tiek uzskatīts, ka balss tembrs mainās emociju iespaidā, zinātniskie pētījumi nav pierādījuši, ka dažādu emociju laikā tas mainās.

Valodas raitums. Cilvēku runas ātrums ir atšķirīgs. Tas ir saistīts ar NS darbības ātrumu, arī ar emocionālo stāvokli ( piemēram, uztraukumā runas ātrums palielinās). Visbiežāk cilvēka dzirdes uztvere ir piemērota vidēji ātras runas uztverei. Ja runa ir pārāk ātra, tad tiek uztverts katrs 3-4 vārds, līdz ar to cilvēks nespēj uztver vārda jēgu vai arī nesaprot dzirdēto. Ja runa ir pārāk lēna, tad cilvēks zaudē interesi par sacīto. Tomēr dzirdes uztveres ātrums ir atkarīgs arī no dotās informācijas (zināmo, atpazīstamo cilvēks uztver ātrāk ) un valodas zināšanām (svešvalodā doto informāciju cilvēks uztver lēnāk). Runas ritumu pārtrauc pauzes. Pauzes tiek atšķirīgi uztvertas monologā vai dialogā. Monologā pauzēm ir pozitīva nozīme, jo pauzes laikā ir kā tiek koncentrēta uzmanība un informācija, kas tiek sniegta pēc pauzes tiek uztverta kā svarīga, kuru cilvēks atceras. Ne velti tiek sacīts: „ Ja esi sācis pauzēt, tad izturi pauzi līdz galam” vai „ Jo lielāks aktieris, jo ilgāka pauze.” Dialogā pauze ne vienmēr tiek uztverta pozitīvi, īpaši, ja svarīga ir partnera personiskā attieksme. Pauzes laikā tiek apdomāta sniegtā informācija, tāpēc, tālāk teiktajā, ne vienmēr parādās paša cilvēka attieksme. Ja atbilde seko tūlīt pēc uzdotā jautājuma vai teiktā, tad visbiežāk tā parāda emocionālo attieksmi un atkarīga no cilvēka emocionālā stāvokļa un informācijas nozīmīguma. Dialoga laikā pauzes tiek aizpildītas ar runu vai kustībām:

- „ē...ē..;

- Replika – „ Ļoti labs ( interesants ) jautājums !”,

- Lūgums atkārtot vai precizēt uzdoto jautājumu,

- Ja cilvēks nēsā brilles, tad biezi viņš tās noņem un sāk tīrīt ( tā pauze var ilgt samēra ilgu laika sprīdi),

- Var tikt pārvietoti tuvumā esosie priekšmeti utt.

Tieši pauzes ir visbiežāk sastopamās krāpšanas un mānīšanās pazīmes, īpaši, ja tās saistītas ar dialogu. Pauzes var būt pārāk ilgas vai pārāk biežas. Kavēšanās pirms savu domu paušanas, vienmēr rada zināmas aizdomas. Tāpat par krāpšanos vai mānīšanos var liecināt tas, ja cilvēks pārāk bieži lieto verbālo paužu aizpildīšanu ( ē...ē.., hm..) arī lieki vārdi pauzes laikā ( es..,es..). Šīs mānīšanās pazīmes parasti parādas tad, ja cilvēks nav pārdomājis savu uzvedību, nav paredzējis, ka viņam nāksies mānīties, nav paredzējis kādu no uzdotajiem jautājumiem. Tomēr tas var gadīties, arī tad ja cilvēks ir pilnībā sagatavojies, gatavs melot, tomēr pastāv briesmas, ka viņš tiks atmaskots. Uztraukumā, kas rodas baiļu rezultātā, viņš klausoties savā runā dzird, cik nepārliecinoši tā skan. Tas vēl vairāk pastiprina satraukumu un parādās jaunas kļūdas runā.

Vingrinājumi:

1. Mēģiniet vienu un to pašu teikumu izrunāt dažādās intonācijās. Ieklausieties kā intonācija maina teiktā nozīmi.

2. Sarunājoties ar cilvēkiem, mēģiniet izmainīt runas ātrumu. Pavērojiet, kā reaģē sarunas partneris,

3. Sarunājoties, pamēģiniet runāt ļoti skaļi. Kā mainās sarunas partnera uzvedība?

4. Sarunu laikā pavērojiet, kā cilvēki aizpilda pauzes.

Viens no svarīgiem verbālās saskarsmes aspektiem ir prasme uzdot jautājumus. Tas palīdz iegūt nepieciešamo informāciju, tai pat laikā saglabāt pozitīvu saskarsmes gaisotni. Jautājumus nosacīti var iedalīt vairākās grupās ( S.Omarova 1994):

· Slēgtie jautājumi. Par slēgtiem jautājumiem sauc jautājumus, uz kuriem tiek gaidīta atbilde – „ jā” vai „ nē”. Slēgtie jautājumi ne vienmēr ir informatīvi, tomēr tie liek sarunas partnerim izšķirties starp divām iespējām, pieņemt noteiktu lēmumu. Līdz ar to it kā tiek izdarīts spiediens, jo ne vienmēr izšķities starp divām iespējam ir viegli. Vairāki pēc kārtas uzdoti slēgtie jautājumi var radīt nelabvēlīgu emocionālu klimatu saskarsmē, kas neveicina tālāko saskarsmi un savstarpēju uzticēšanos. Dažreiz uzdotajā jautājumā jau tiek ielikta vēlamā atbilde, piemēram, „Šodien ir saulains laiks, vai ne?” Parasti šie jautājumi sākas ar – „ vai „.

· Atklātie jautājumi. Šie jautājumi sniedz plašāku informāciju un atklāj arī partnera personisko attieksmi. Atklātie jautājumi aktivizē sarunas partneri, parāda ieinteresību par viņa uzskatiem, domām, viedokli. Ar šo jautajumu palīdzību monologu var pārvērst dialogā. Bez tam atklātie jautājumi samazina sasprindzinājumu sarunas laikā, uzlabo emocionālo klimatu un veicina atklātību. Šie jautājumi parasti sākas ar – „ kas”, „ ko”, „kādēļ”, ar kādu nolūku”.

· Tieši un netieši uzdoti jautājumi. Tiešie jautājumi parasti tiek uzdoti sarunā, kas notiek starp partneriem, kuriem ir labas savstarpējās attiecības. Ja attiecības starp sarunas partneriem nav īpaši labas, tad šie jautajumi var radīt uzbrukuma efektu. Šāda tipa jautājumi nav patīkami arī jūtīga tipa cilvēkiem. Tieši jautājumi ir, piemēram, „ Kā Tu domā?”, „Kāpēc tā vajadzēja rīkoties?” Netiešos jautājumus parasti uzdod tad, ja situācija ir nepatīkama, „kuteklīga”, neveikla vai tiek prognozēta nepatiesa atbilde. Parasti šie jautājumi ir ļoti vispārīgi, sniedz ļoti daudz informācijas, tomēr pēc uzdotā jautajuma atbildētajs nevar spriest, kura informācijas daļa ir vissvarīgakā jautājuma uzdevējam.

· Precizējošie jautājumi. Daļeji šie jautājumi ir līdzīgi atklātajiem jautajumiem, tomēr atšķirība ir tā, ka uz šiem jautajumiem tiek gaidīta precīza atbilde. Šīs grupas jautājumus nebūtu vēlams uzdot vairāk kā 2-3 pēc kārtas, jo atbildētājam var rasties sajūta, ka viņš tiek nopratināts. Tas samazina iespēju saņemt patiesu atbildi un uzdoto jautājumu. Tie sākas ar – „kur”, „kāpēc”, „cik”, „ ar ko” utt.

· Lūzuma jautājumi. Tos parasti uzdod tad, ja jūt pretestību vienā no sarunas partnera domām, idejām vai tiek izvirzīts jauns problēmu loks. Tie ir jautājumi, ar kuru palīdzību tiek noskaidroti partnera uzskati, domas, viedoklis. Klausoties partnera atbildēs, iespējams izprast partnera viedokli, viņa pozīciju. Tie parasti sākas – „ Kā pēc Jūsu domām...”.

Verbālā saskarsme ietver sevī vēl ļoti svarīgu aspektu – klausīšanos. Ikdienā bieži mēdz teikt, ka mēs esam labi runātaji, bet daudz sliktāki klausītāji. Bet visbiežāk labs klausītājs ir vislabākais sarunas partneris. Latviešu valodā ir vārdi – dzirdēt un klausīties. Dzirdētais visbiežāk saglabājas cilvēka atmiņā 5 – 10 s ( īslaicīgā atmiņa ), bet klausoties informācija saglabājas daudz ilgāku laiku.

Prasme klausīties ir viena no vissvarīgākajām saskarsmes prasmēm. Tā:

- Partnerim rada labu iespaidu par klausītāju,

- Klausītājs var labāk iepazīt partneri,

- Klausītājs iepazīst partnera vajadzības un intereses,

- Klausītājs saņem daudz jaunas informācijas, kas var būt noderīga nākotnē.

Klausīšanos var iedalīt:

- Aktīvā klausīšanās -v isa klausītāja uzmanība tiek pievērsta runātājam un viņa sniegtajai informācijai. Svarīgi ir pievērst uzmanību arī partnera neverbālajiem signāliem – intonācijai, žestiem, mīmikai u.c.

- Selektīvā klausīsanās – klausītājs klausās tikai to, ko uzskata par svarīgu. Līdz ar to daļu no sniegtās informācijas klausītājs neuztver. Tālāk informācija tiek interpretēta, klausītājs iztrūkstošo informāciju kompensē ar savām zināšanām, pieredzi. Bez tam, mainās arī runātaja attieksme sarunas laikā, jo viņš jūt, ka netiek pilnībā uzklausīts.

Klausīšanās tehnika.

1. Runātāja stimulēšana – to īsteno, izmantojot pozu, žestus, mīmiku.

2. Kopsavilkuma veidošana – pēc runātāja stāstītā, klausītājs veido dzidētā kopsavildumu, lai pārliecinātos, vai precīzi uztvēris informāciju.

3. Jautājumu uzdošana – neskaidros jautājumus jānoskaidro jautājot, tā parādot ieinteresību un iegūstot papildus informāciju.

4. Konfrontēšana – to var darīt, iegūto informāciju konfrontējot ar kādu citu Jums zināmu uzskatu par runāto tēmu.

Vingrinājumi:

1. Sarunājoties mēģiniet izmantot aktīvo klausīšanos, tad analizējiet sarunas gaitu – iegūto informāciju, partnera uzvedību.

2. Sarunas laikā izmantojiet selektīvo klausīšanos – novērtējiet iegūto informāciju un partnera uzvedību.

3. Salīdziniet abas sarunas.

4. Sarunas gaitā mēģiniet iztēloties, kurš no sarunas partneriem Jums liekas dominējošais, kurš zemākā sociālā statusā, vai, varbūt abi partneri sarunā ir vienlīdzīgi?

Pārbaudes jautājumi:

1. Ko sevī ietver verbālā un neverbālā saskarsme?

2. Kā iedala verbālo saskarsmi?

3. Kādi ir sarunas posmi un kāda nozīme ir katram sarunas posmam?

4. Kāda ir klausīšanās nozīme?

5. Kā klausīšanos var iedalīt?

6. Kā var iedalīt jautājumus? Kāda nozīme informācijas ieguvē ir katrai no jautājumu grupām?

7. Kas ir atgriezeniskā saikne un kāda tai ir nozīme sekmīgas saskarsmes norisē?

8. Kādi ir runas pamatelementi? Kāda katram no tiem ir nozīme? Kuru no runas elementiem visbiežāk cilvēki lieto saskarsmē?

NEVERBĀLĀ SASKARSME

Neverbālā saskarsme (V.Kumars 2007, E.Merzjakova 2007, S.Omarova 1994, A.Pizs 1995, M.Pļaveniece, D.Šuškovnika 2002, G.Pozov 2007, R.Verderber, K.Verderber 2009) ietver – mīmiku, acu kontaktu, žestus,pozas un distanci.

Mīmika. Seja ir ķermeņa pati izteiksmīgākā daļa. Mīmika galvenokārt atklāj cilvēka emocionālo stāvokli. Cilvēka sejas muskuļi spēj radīt apmēram 1000 dažādas sejas izteiksmes, kuras cilvēki neatkarīgi no nacionalitātes spēj samēra labi atpazīt. Tas izskaidrojams ar to, ka emociju neirofizoloģisko pamatu, kas ir iedzimts visiem cilvēkiem, regulē NS. Līdz ar to cilvēki emocijas kontrolē visai vāji. Pārsvarā emocijas sejā atspoguļojas impulsīvi, izņemot gadījumus, kad cilvēks apzināti cenšās kontrolēt sejas izteiksmi. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti kustīga mīmika, tos vieglāk „lasīt”, bet ir arī cilvēki, kuriem ir mazkustīga mīmika. Tā var būt iedzimta.

Acu kontakts. Pastāv uzskats, ka acis ir dvēseles spogulis. Tās samērā precīzi atspoguļo cilvēka komunikācijas signālus. Tā kā cilvēki citus cilvēkus visvairāk uztver vizuāli, tas arī acu kontaktam ir liela nozīme saskarsmē. Nepatīkami ir sarunāties ar cilvēku, kurš visu sarunas laiku novērš skatienu vai kuram ir saules brilles. Centrālais punkts acīs ir acu zīlītes, to lielums. Acu zīlītes regulē tā NS daļa, kas nepakļaujas cilvēka gribai, tāpēc cilvēks nevar regulēt acu zīlīšu lielumu. Bez šaubām, acu zīlīšu lielums atkarīgs no apgaismojuma ( jo spilgtāka gaisma, jo mazākas acu zīlītes), tomēr acu zīlītes sniedz arī citu informāciju, piemēram, ja sarunas partneris gribēs Jūs izaicināt uz acu divkauju, viņa acu zīlītes būs sašaurinātas, tādas pašas tās būs, ja cilvēks jūt pret otru nepatiku, naidu. Acu skatiens svarīgs ir arī lietišķā saskarsmē. Tas norāda informācijas svarīgumu:

- Lietišķais skatiens – parāda, ka sniegtā informācija ir svarīga. Tas parasti vērsts trijstūrī, kuru veido acis un pieres vidus.

1.attēls. Lietišķais skatiens. (V.Kumars,2007)

Sabiedriskais skatiens – norāda, ka informācija nav īpaši svarīga un sarunas partneris var izvēlēties, kura informācijas daļa vissasvarīgākā ir viņam. Tas parasti vērsts trijstūrī, kuru veido acis un zods.

2.attēls. Sabiedriskais skatiens.(V.Kumars,2007)

- Intīmais skatiens – sniegtā informācija nav svarīga, sarunas partneris tiek vērtēts kā dzimums. Tas vērsts no zoda līdz krūšu bedrītei. Parasti skatās uz pogām, medaljoniem utt.

3.attēls. Intīmais skatiens.(V.Kumars,2007)

Acu skatiens var arī norādīt sociālo statusu sarunā:

- Skatiens no augša uz leju – dominantais skatiens, norāda gan partnera sociālo nevienlīdzību, gan arī uz iespējamo spiedienu.

- Skatiens „līdzās” acis vienā līmenī, tas ir sadarbības skatien, norāda partneru sadarbību, kurā abi partneri ir vienlīdzīgi,

- Skatiens no apakša uz augšu – lūguma skatiens.

Žesti. Žesti ir apzinātas vai neapzinātas roku, kāju, galvas kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Parasti cilvēki visai maz apzināti kontrolē sava ķermeņa kustības, parasti šīs kustības ir spontānas. Vibiežak žesti pavada cilvēka runu, tomēr tos var izmantot arī vienus pašus. Sociālajā psiholoģijā žestus iedala:

- Žesti emblēmas – tie aizstāj vārdus vai pat veselas frāzes. Tie sakņojas noteiktā kultūrā un ir racionāli. Tie ir ļoti informatīvi un parasti neprasa sīkākus komentārus, piemēram, žests, kas simbolizē uzvaru, arī ar pirkstiem parādīts skaitlis. Emblēmas cilvēks vienmēr rāda apzināti, viņš labi zina, ko viņš dara, zina, ko viņš grib parādīt, kādu informāciju sniegt. Tomēr gadās arī kļūdīties, tad cilvēks sniedz to informāciju, kuru viņš nebūt negribēja sniegt. Vai cilvēks kļūdās vai parāda emblēmu apzināti var noteikt pēc divām pazīmēm: emblēma netiek parādīta pilnībā, piemēram, nepiekrišanu var parādīt paceļot abus plecus, ja tā parādīta nepilnīgi – cilveks paceļ tikai vienu plecu, var būt pat pārāk augstu; emblēma netiek rādīta pierastā pozīcijā, piemēram, visas emblēmas tiek rādītas rajonā starp vidukli un kakla daļu, ja emblēma tiek rādīta citā pozīcijā, tad tā liecina par „ pārteikšanos”.

- Regulētājžesti – cilvēks pauž savu attieksmi pret sarunu, partneri, piemēram, piekrišanu vai nepiekrišanu ar galvas mājienu, skatīšanās pulkstenī.

- Ilustratīvie žesti – tie pastiprina vai samazina sacītā nozīmi. Šie žesti var „runāt” pretī sacītajam, gan aptiprināt sacīto. Piemēram, atklātas plaukstas var liecināt par cilvēka atklātību, uz leju vērstas un kustībā no augšas uz leju plaukstas liecina par spiediena izdarīšanu uz partneri. Arī ilustratīvie žesti var liecināt, ka cilvēks mānās. Tad visbiežāk žests „ runā” pretī runā teiktajam. Piemēram, iepriekš minētais piemērs par lejup vērstām plaukstām. Parasti skolotājs saka: ”Lūdzu, sēdieties!” Tomēr patiesībā žests nevis lūdz, bet gan liek sēsties.

- Adaptīvie žesti – samēra atklāti norāda uz cilvēka emocionālo diskomfortu. Šie žesti nepakļaujas cilvēka kontrolei. Piemēram, zīmuļa virpināšana, sievietes visbiežāk apjukumā aiztiek matus, spēlējas ar rotas lietām.

Žesti ir ļoti informatīvi, tomēr tos jāvērtē ņemot vēra konkrēto situāciju. Tāpat, lai tos apzināti uztvertu ir jāvēro cilvēki, to uzvedība dažādās situācijās.

Pozas. Cilvēku pozas saskarsmē ir tik pat nozīmīgi kā žesti. Tās liecina gan par attieksmi pret partneri, gan par paša cilvēka emocionālo stāvokli. V.Džeims (kā minēts S.Omarova, 1994) izdala četras pozu kategorijas:

· Tuvošanās – uzmanības poza. Cilvēka ķermenis paliekts uz priekšu, galva noliekta sāņus. Šāda poza, piemēram var liecināt par to, ka cilvēks uzmanīgi klausās.

· Attālināšanās – noraidoša poza. Cilvēka ķermenis atliekts atpakaļ, pēc iespējas tālāk no partnera vai pagriezts prom no partnera. Tāda poza, piemēram, var liecināt par to, ka partneris nepiekrīt sacītajam.

· Izplēšanās jeb ekspansija – augstprātīga, iedomīga poza, cilvēks sēž atgāzies krēslā, kājas sakrustotas, viena roka uz krēsla atzveltnes. Tā var liecināt, piemēram, ka partneris neuztver sarunu nopietni un sacītais viņam šķiet maznozīmīgs.

· Sašaurināšanās – depresijas, nomākta poza. Cilvēks it kā cenšas ieņemt vismazāk telpas, cilvēks sēž uz pašas krēsla maliņas, sakumpis, noliekta galva, rokas saliktas uz ceļiem. Tāda poza var liecināt, piemēram, par nomāktu garastāvokli, nedrošību.

Vēl pozas par iedalīt arī:

· Atvērtajās – tās parasti tiek uztvertas kā labvēlības, piekrišanas pozas. Cilvēks gan stāvot, gan sēžot ir atbrīvots, neslēpj rokas, kājas, parasti rokas un kājas netiek krustotas. Tomēr, ja cilvēks sēž eiropeiskā pozā ( kājas krustotas), bet ķermenis nolikts uz priekšu vai amerikāniskā pozā ( vienas kājas potīte atrodas uz otras kājas ceļgala), ķermenis uz priekšu, tad arī tās tiek uzskatītas par atvērtām pozām.

· Slēgtās – tās parasti liecina, ka cilvēks nepiekrīt vai censas kaut ko noslēpt. Parasti tiek slēpta ķermeņa augšdaļa, plaukstas vai cilvēks ar ķermeni pēc iespējas attālinās no sarunas partnera ( atgāžas krēslā), sakrusto rokas un kājas. Arī stāvot slēgtā pozā ir sakrustotas kājas pie potītēm, uz krūtīm sakrustotas rokas, pleci lejā, galva taisna.

Tomēr pozas, tāpat kā žestus nevar tulkot vienmozīmīgi, jo atsevišķi elementi var būt pretrunīgi, kā arī jāņem vērā gan konkrēta cilvēka izturēšanās stils, vide, kurā notiek saskarsme. Pie kam, liela nozīme ir arī vērotāja zināšanām, pieredzei, uztveres īpatnībām, vajadzībām un interesēm.

Distance. Ikviena saskarsme sākas ar noteiktu attālumu. Amerikāņu antopologs E.T.Hols (E.T.Hall) izveidoja teoriju par cilvēka telpu, nosaucot to par „personisko telpu”. Tā ir telpa, kas apņem cilvēku, apmēram izstieptas rokas attālumā, un it kā ir ķermeņa turpinājums. Personiskās telpas izmērus nosaka sociālā vide un nacionalitāte, piemēram, lielpilsētā dzīvojošiem cilvēkiem personiskā telpa ir mazāka, bet laukos dzīvojošiem – lielāka. Cilvēkam nepatīk, ja cits cilvēks ielaužas viņa personiskajā telpā. Personiskā telpa ir pamatā saskarsmes distances izvēlei. Personisko telpu var iedalīt četrās distances zonās:

- Intīmā distance. Tā ir no 0,5m līdz ķermeniskam kontaktam. Šajā distancē parasti cilvēki kontaktējas ar sev tuviem cilvēkiem – bērniem, vecākiem, tuviem draugiem, mīļotajiem arī ar tiem profesijas pārstāvjiem, kas paredz ķermenisku kontaktu – ārsti, frizieri u.c. Ja šai distancē ienāk svešs cilvēks, to var uztvert kā uzbrukumu, apdraudējumu.

- Personiskā distance. Tā ir no 0,5 -1,5m. Tieši šīs zonas robeža ir atšķirīga dažādām kultūrām. Šīs zonas ietvaros parasti kontaktējas labi pazīstami cilvēki, jo atrodas rokas attālumā, var pieskarties otram paspiest roku utt. Uzspiestā personiskā distancē – pārpildītās telpās ( liftā, satiksmes līdzekļos u.c.) cilvēki parasti cenšas neskatīties viens uz otru, tādejādi saglabājot savu personisko distanci.

- Sociāla jeb formālā distance. Tā ir no 1,5 – 3m. Tādu attālumu parasti izvēlas lietišķās sarunās ar maz pazīstamiem partneriem.

- Publiskā distance. Tā ir vairāk par 3m. Tā ir distance, kuru izvēlas, ja runā ar lielāku cilvēku skaitu, piemēram, skolotājs klasē vai lektors auditorijā.

4.attēls. Distance.(M.Pļaveniece, D.Škuškovnika,2002)

Vingrinājumi:

1. Mēģiniet vērot divu cilvēku saskarsmi 10-20 minūtes, neieklausoties viņu sarunā, bet vērojot tikai neverbālo komunikāciju. Pēc vērojuma, pēc atmiņas pierakstiet , ko atcerieties, tikai tad analizējiet redzēto.

2. Sarunas laikā mainiet pozas. Kā mainās partnera uzvedība?

3. Sarunas laikā mainiet saskarsmes distanci. Kā reaģē Jūsu sarunas partneris?

4. Pavērojiet neverbālo saskarsmi dažāda vecuma cilvēkiem. Ar ko tā atšķiras, kas ir līdzīgs?

5. Sarunas laikā, mēģiniet cieši skatīties uz savu partneri visu sarunas gaitu. Kā mainās viņa uzvedība?

Pārbaudes jautājumi:

1. Kāda nozīme neverbālā saskarsmē ir mīmikai? Padomājiet, kas ir tie orientieri sejā, pēc kuriem Jūs spriežiet par cilvēka emocijām?

2. Kāda nozīme saskarsmē ir acu skatienam? Kā acu skatienu var iedalīt lietišķajā saskarsmē?

3. Kāda nozīme saskarsmē ir žestiem? Kādus žestus Jūs visbiežāk lietojiet?

4. Kādās grupās žesti tiek iedalīti?

5. Kāda nozīme ir pozām? Kā tās var iedalīt? Kādas pozas Jūs vibiežāk ievērojiet saviem sarunu partneriem?

6. Kas ir saskarsmes distance? No kā tā atkarīga? Kādu distanci Jūs pārsvarā lietojiet darbā – ar kolēģiem, audzēkņiem?

Interakcija

Saskarsmē vienmēr notiek partneru mijiedarbība un mijietekmēšanās. Cilvēku saskarsmē mijiedarbībai vienmēr ir kāds konkrēts mērķis – kaut ko panākt no partnera, mainīt viņa darbību, uztveri utt. Ietekmēšanas veids, kādu cilvēks izvēlas ir atkarīgs gan no partnera sociālā statusa, personības īpašībām, situācijas u.c. apstākļiem. Par ietekmēšanu saskarsmē bieži pastāv uzskats, kuram ir zināma negatīva nokrāsa. „ Ietekmētāji” tiek uztverti kā personas, kas cenšas mainīt, pārveidot, ierobežot vai kā citādi kontrolēt citu uzvedību. Tomēr bieži ietekmēšana saistīta ar sociālo lomu (vecāki) vai profesiju ( žurnālisti). Bez tam, diezin vai atradīsies cilvēks, kurš nav izmantojis kādu no ietekmēšanas veidiem. Psihologi Reivens, Kolins ( Raven, Collin) personas iespēju ietekmēt , mainīt cita cilvēka attieksmi, jūtas, uzvedību dēvē par sociālo spēku jeb „ cilvēka spēku” ( „people power”). Viņi piedāva sekojošu ietekmēšanas sistēmu (F.L.Ruch, P.G.Zimbardo 1971,p.324):

5.attēls Ietekmēšanas sistēma.

Satua spēks – ietekmē ar jaunu informāciju,

Avota spēks – ietekme saistīta ar informācijas devēju:

- Lietpratēja spēks – ietekme saistās ar personas specifiskajām zināšanām,

- „Likumīgs” spēks – ietekme saistīta ar personas sociālo statusu,

- Ieteicēja spēks – ietekme saistīta ar personas piederību noteiktai grupai, grupas locekļu ieteikumi tiek uztverti kā vērtības.

Seku spēks – ietekmi rada gaidāmās sekas.

Pastāv arī ietekmēšanas iedalījums, kas sistīts ar iedarbības sfēru ( A.Jeršov 1979,p.111):

6.attēls. Ietekmēšanas iedalījums.

Autors ietekmēšanas veidus iedala pēc to nozīmības un lietošanas biežuma :

- Piespiešana – tā var būt gan fiziska, gan psiholoģiska. Fiziska ietekmēsana var izpausties kā tieša vai netieša agresija pret cilvēku ( sitiens, grūdiens, cilvēkam piederošu lietu bojāšana). Psiholoģiski tā var izpausties kā kritika ( visbiežāk nekonsekventa kritika), kuras mērķis ir negatīvo emociju izlādēšana, aizsardzības uzvedības lietošana – uzbrukums labākā aizsardzība, argumentu trūkums, formāla pieeja – kritika kritikas dēļ, kritika ar mērķi pazemot otru cilvēku. Var izmantot kā ietekmēšanas veidu arī emocionālo šantāžu. Tas ir ļoti spēcīgs ietekmēšanas veids, tomēr viens no vissliktākajiem šai grupā, jo grauj cilvēku kā personību.

- Suģestija – izteikti emocionāls, no partnera puses neapzināts pakļaušanās veids. Suģestijā pamatā ir nekritiska uztvere no upura puses, iedarbība notiek emocionālā līmenī. Tās efektivitāti nosaka informācijas avota „ uzticamība”, kā arī cilvēka fiziskais un emocionālais stāvoklis – vieglāk pakļaujas noguruši, fiziski novājināti cilvēki. Bez tam vieglāk ietekmējami ir bērni, kā arī veci cilvēki.

- Pārliecināšana – iedarbība tiek vērsta uz apziņu. Tā prasa aktīvu darbību no abiem partneriem. Pārliecināšana notiek ar faktu palīdzību. Informāciju var pasniegt : instruktīvā, vēstošā vai prātojoša veidā. Pārliecināšana būs efektīva, ja:

- - partneriem ir pozitīva atieksme vienam pret otru,

- Ievēro cilvēku individuālās īpatnības,

- Jābūt mākai veidot dialogu,

- Partneriem jāvēro vienam otru sarunas laikā,

- Jāakcentē kopējas intereses un viedokļi,

- Jāpierāda mērķu nozīmība un sasniedzamība.

Tomēr ir cilvēku loks, kuri nepakļaujas pārliecināšanai:

- Cilvēki ar ierobežotu fantāziju, kuriem nav iztēles,

- Egocentriski cilvēki, kuriem svarīgas ir tikai viņu pašu intereses,

- Sociāli nekontaktējosi cilvēki,

- Personas ar izteiktu agresivitāti vai vajadzību dominēt,

- Cilvēki, kuri izjūt naidu pret savas mikrovides locekļiem,

- Cilvēki ar paranojas tendencēm, arī kriminālie psihopāti.

Vingrinājumi:

1. Iedomājieties situāciju, kurā Jums ļoti svarīgi ir panākt sev vēlamo rezultātu ( Jūsu partneris ir kolēģis, Jūsu partneris ir skolēns). Kādu no ietekmēšanas veidiem Jūs izvēlētos katrā no gadījumiem? Kā Jūs pamatosiet izvēlēto ietekmēšanas veidu?

Iedomājieties situāciju – skolēns nav izpildījis uzdoto darbu, kādu ietekmēšanas veidu Jūs izmantosiet, kāpēc?

1.4. Saskarsmes barjeras (M.Dūka)

Ne vienmēr saskarsme ir veiksmīga. Gadās, ka cilvēks nevēlas saprast partneri, pārprot viņa teikto, izvairās no saskarsmes. Tā kā ikviena saskarsme ietver sevī savstarpēju ietekmi, tad tās rezultātā var mainīties domas, uzskati, uzvedība utt. Ja cilvēki nevēlas šīs izmaiņas, viņi cenšas izvairīties no saskarsmes ar konkrēto partneri, cilvēks it kā aizsargājas. Katram cilvēkam ir ko aizsargāt, jo saņemtā informācija var traumēt vai radīt trauksmes izjūtu, izmainīt cilvēka domas un priekšstatus par sevi utt. Saskarsmes pamatā ir uzticēšanās partnerim. Ja cilvēki uzticas viens otram, tad saskarsme ir pozitīva un partneri cenšas netraumēt viens otru, ikviena saruna dod pozitīvus rezultātus. Ja cilvēki neuzticas viens otram, tad vibiežāk veidojas saskarsmes psiholoģiskās barjeras. Krievu psihologs Poršņevs ( kā minēts Omarova,1994) izdala trīs komunikatīvās barjeras.

· izvairīšanās barjera. Tā parādās, ja cilvēks novērtē kādu cilvēku kā sev bīstamu, ļoti nepatīkamu, nelabvēlīgu. Tad cilvēks pēc iespējas cenšas mazāk kontaktēties ar šo cilvēku. Parādas izvairīšanās. Ja partneris cenšas uzrunāt, tad visbiežāk aizbildinās ar laika trūkumu, aizņemtību. Ja kontakti tomēr ir neizbēgami ( skolotājs – audzēknis, ģimenes locekļi, klases biedri), tad visbiežāk cilvēks aizgriežas no parnnera, skatās kaut kur projām utt), ir neuzmanīgs pret otru. Šī barjera var būt par iemeslu nodarbību kavējumiem skolā, izvairīsanās no noteiktiem pedagogiem.

· Autoritāte kā barjera. Saskarsmē cilvēks savus partnerus it kā sadala divās grupās – tie, kuri ir autoritātes, un tie, kuri nav autoritātes. Tos cilvēkus, kurus viņš neuzskata par autoritātēm parasti netiek uzklausīti, viņu sniegtā informācija netiek uzskatīta par nozīmīgu. Savukārt autoritātes tiek uzklausītas, to sniegtā informācija tiek uzskatīta pat nozīmīgu. Šai gadījumā netiek vērtēta sniegtā informācija, bet gan tās sniedzējs, informācijas avots. Pieaugušiem cilvēkiem tas būtu jāņem vērā audzināšanas procesā, īpaši pusaudžu vecumā. Pusaudži uzklausa tikai to pieaugušo sniegto informāciju, kurus viņi uzskata par autoritātēm.

· Nesapratne. Pēc satura tā ir tuva izvairīšanās barjerai. Tā var parādīties tad, ja cilvēks nevar ātri novērtēt savu partneri, tāpēc labāk būtu no viņa aizsargāties. Tādu attieksmi var radīt nepatīkama intonācija, pārak skaļa runa utt. Cilvēks it kā nesaprot savu partneri. Nesapratnei var būt četri varianti:

- Fonētiskā nesapratne rodas, ja partneris runā nesaprotamā valodā, dialektā vai ar spēcīgi izteiktu akcentu, pārak ātra tempā vai „norijot” galotnes. Tad netiek saprasts sacītais. Piemēram, pieaugušais nesaprot sveša bērna runu, ja netiek izrunātas visas skaņas vai bērnam ir „sava” valoda.

- Semantiskā nesapratne. Tā rodas tad, ja cilvēks runā partneram zināmā valodā, tomēr cilveks savu partneri nesaprot. Tas skaidrojams gan ar to, ka vārdiem ir dažāda nozīme ( partneris izmanto citu nozīmi), arī pārlieku svešvārdu lietošana ( bieži ārsta runa), lietojot žargonu, slengu.

- Stilistiskā nesapratne. Stils ir kā panākt informācijas satura un formas atbilstību. Šī barjera var veidoties, kad cilvēks mācās svešvalodu vēl neveidojot pareizu teikuma struktūru, arī tad, ja dzimtajā valodā informācija tiek pasniegta pārak garos un sarežģītos teikumos.

- Loģiskā nesapratne. Tā rodas tad, ja netiek pieņemta partnera liģika, argumenti. Tā parasti parādās tad, ja vienam no partneriem ir tikai viena, viņa loģika, bet citādu viņš nepieņem. Kā piemēru var minēt bieži piesaukto „ sieviešu loģiku”. Ja cilvēkam viņa partnera loģika nav pieņemama, tad viņš neklausās savā partnerī, nepieņem viņa sniegto informāciju.

Zinot šīs iespējamās saskarsmes barjeras, cilvēki var analizēt savu un partneru uzvedību, tādejādi pārvarot tās.

Vingrinājumi:

1. Mēģiniet atcerēties, kādu no saskarsmes situācijām, kad starp Jums un partneri izveidojās kāda no minētajām barjerām.

2. Izspēlējiet vienu no saskarsmes barjerām un izanalizējiet tās radītās sekas.

1.5. SASKARSMES VIDE (V.Zēlerte)

Iepazīstot šo materiālu Jūs saņemsiet atbildes uz jautājumiem:

· Kā tiek definēts saskarsmes psiholoģiskais klimats?

· Kādi faktori ir noteicošie pozitīva saskarsmes klimata veidošanai?

· Kādas ir raksturīgākās drošas saskarsmes vides pazīmes?

· Kādas ir raksturīgākās nedrošas saskarsmes vides pazīmes?

· Kāpēc ir svarīgi domāt par to, kādu saskarsmes vidi veidojam?

· Kā ir iespējams optimizēt saskarsmes vidi?

Atslēgas vārdi: saskarsmes vide, saskarsmes psiholoģiskais klimats, droša saskarsmes vide, nedroša saskarsmes vide, saskarsmes vides izvērtēšanas, saskarsmes kompetences.

SASKARSMES VIDES GALVENIE RAKSTUROJUMI

Raksturojot saskarsmes vidi, visbiežāk tiek minēts psiholoģiskais klimats, atmosfēra, kāda valda saskarsmes vidē. Saskarsmes psiholoģisko klimatu nosaka tas, kā saskarsmes vides dalībnieki veido attiecības viens ar otru. Katra saskarsmes vide ir unikāla un unikāls ir arī saskarsmes vides klimats – tam pamatā ir attiecību emocionālās nokrāsas īpatnības.

SASKARSMES PSIHOLOĢISKO KLIMATU IETEKMĒJOŠIE FAKTORI

Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai veidotos pozitīvs saskarsmes psiholoģiskais klimats ir savstarpējā cieņa vienam pret otru. Ikviens vēlās būt nozīmīgs, vērtīgs. Dažādi vēstījumi, uzvedības modeļi nodrošina šīs izjūtas – bet trīs no tiem ir īpaši iedarbīgi (Cissna & Sieber, 1990):

· Ievērošana, atpazīšana - to var panākt ar acu skatienu, ar sasveicināšanos, ar telefona zvanu, vēstot – es Tevi redzu, es Tevi pazīstu, Tu man esi svarīgs;

· Atzīšana - to var nodrošināt veltot uzmanību sarunu biedram, uzmanīgi uzklausot cilvēka viedokli, diskutējot – ne vienmēr ir jāpiekrīt , svarīgi, lai cilvēka viedoklis tiek ņemts vērā;

· Apstiprinājums – katram saskarsmes dalībniekam ir iespēja izteikties. Viedokļi var nesakrist, bet tiem ir tiesības eksistēt. Neitrāla sejas izteiksme, ieinteresētība, objektivitāte un cieņa pret cilvēku tādos gadījumos nodrošinās ikvienam justies vērtīgam.

Balss tonis, acu skatiens, replika var iedrošināt paust atšķirīgu viedokli, vai arī otrādi – to iespaidā cilvēks var zaudēt drosmi.

Svarīgi, lai saskarsmes vide veicinātu konstruktīvu sadarbību, atbrīvotu enerģiju idejām un risinājumiem. Negatīvs psiholoģiskais klimats veicina spriedzes paaugstināšanos, destruktīvu uzvedības modeļu veidošanos. Daudz laika tiek tērēts aprunājot citus, fokusējoties uz negatīvām lietām, aizsargājot sevi.

Saskarsmes vidē var būt vairāk tādu uzvedības modeļu, kuri nodrošina atbalsta vidi, vai arī tādu, kuri rada nedrošu vidi paaugstinot psiholoģisko spriedzi un mazinot konstruktīvas sadarbības iespējas.

Gibbs, (Gibb J.R. 1961) piedāvā savu versiju par drošas un nedrošas saskarsmes vides izvērtējuma kritērijiem.

Drošas un nedrošas vides raksturojums

Bieži pārāk daudz tiek šķiests laiks runājot par problēmām, analizējot tās – pārāk daudz uzmanības tiek veltīts negatīvajam. Pat tad ja ir arī pozitīvi aspekti, vispirms tiek identificēti un akcentēti negatīvie. Runājot par negatīvo, par problēmām cilvēks jūtas slikti. Ja cilvēks nejūtas labi ,viņam ir neiespējami izveidot patīkamu, pozitīvu saskarsmes vidi cilvēkam, kurš jūtās nelaimīgs, neadekvāts, bez resursiem. Pozitīvās psiholoģijas pārstāvji uzsver iespēju, risinājumu, personības resursu akcentēšanas labvēlīgo ietekmi uz saskarsmes vidi un cilvēka dzīves kvalitāti. Jo Vairāk tiek runāts par problēmām, jo lielāka iespēja, ka radīsies papildus problēmas. Jo vairāk tiek runāts par risinājumiem, iespējām, sasniegumiem, jo iespējamāki tie kļūst. Svarīgi ievērot jebkuru pozitīvu izmaiņu, īpaši gadījumos, kad cilvēki mēģina mainīt attieksmes, izpratnes un uzvedības modeļus. Cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama sasniegumu un veiksmes pieredze, svarīgi trenēties saskatīt pozitīvo sevī un apkārtējā vidē, domāt pozitīvi.

Skolotājs, kurš izprot pozitīvās valodas, resursu akcentēšanas nozīmi saskarsmē var veicināt pozitīvās domāšanas attīstību.

Sarunā lietojamo frāžu piemēri pozitīvās domāšanas veicināšanai:

1. „Izskatās, ka Tu tīri labi tiec galā ar šo sarežģīto situāciju…”

2. „Tava vēlme pašam atrisināt radušos konfliktsituāciju ir apsveicama…”

3. „Kā Tev tas izdevās, Vai Tu vari pastāstīt par to vairāk…”

4. „Kādus paņēmienus Tu esi jau izmēģinājis.? Kā Tu domā kāpēc tas bija tik iedarbīgi…?”

5. „ Kā mainītos tava dzīve, ja Tu mācītos sistemātiski un paveiktu visu laicīgi…?”

6. „Kā tu juties kad Tev tas izdevās, ko Tu no šīs situācijas iemācījies…?

Fokuss uz pozitīvo un risinājumiem sevišķi nepieciešams ar vaimanāšanas un sūdzēšanās uzvedības modeļiem.

Tā vietā, lai runātu par to, kas ir labi un kas ir slikti, mēs varam runāt par to , kas ir pietiekami labi, un kas varētu būt vēl labāk. Svarīgi ir domāt par to kā pateikt negatīvas lietas pozitīvā veidā, piemēram, nevis apgalvot „ka viņš melo”, bet teikt „ka iespējams viņš nesaka taisnību”. Runājot par pozitīvām lietām, negatīvi domājoši cilvēki izsaka tās negatīvā veidā, piemēram:

Jautājums: „kas notiks tad, kad Tu beidzot jutīsies laimīgs?”

Atbilde: „tad es nebūšu nelaimīgs”

Jautājums: „kas mainītos, ja Tu strādātu mazāk?

Atbilde: „tad es nejustos tik noguris”

Nedēļas pēdējā dienā skolotājs var uzdot skolēniem jautājumus, kuri veicina pozitīvo domāšanu.

Piemēri:

1. Ko veiksmīgu Jūs paveicāt šonedēļ?

2. Kāds ir Jūs noderīgākais ieguvums mācību un savstarpējo attiecību jomās?

3. Kādas savas stiprās puses, zināšanas un prasmes Jūs izmantojat visvairāk?

Jautājums. Kas vēl pēc apstiprinošas atbildes par saviem resursiem liek cilvēkam dziļāk ieskatīties sevī, lai ieraudzītu vēl vairāk resursu.

JAUTĀJUMS!

Vai Jūs esat vērojuši kā izskatās cilvēki, kuri runā par saviem sasniegumiem?

Kādi izskatās cilvēki runājot par savām problēmām?

Arī kritizējot ir iespējams panākt, ka cilvēkam ir tikai pozitīvi ieguvumi:

1. Izjūta, ka esi pietiekami gudrs, vērtīgs, nozīmīgs;

2. Vērtīga informācija, par izaugsmes iespējām;

Deivids Fontana uzskata, ka vide var būt raksturota kā draudzīga, kurā ir sadarbība un egocentriska, kurā notiek sacensība.

SECINĀJUMI

1. Saskarsmes vidi var raksturot daudznozīmīgi.

2. Viens no būtiskākajiem saskarsmes vides raksturojumiem ir saskarsmes psiholoģiskais klimats.

3. Saskarsmes psiholoģiskais klimats var būt ar pozitīvu, vai ar negatīvu nokrāsu.

4. Svarīgākais nosacījums, lai veidotos pozitīvs saskarsmes psiholoģiskais klimats ir tas, lai katrs saskarsmes procesa dalībnieks justos nozīmīgs, svarīgs, cienījams.

5. Atkarībā no tā kādus uzvedības modeļus saskarsmē pielieto saskarsmes procesa dalībnieki var veidoties droša, vai arī nedroša saskarsmes vide.

6. Jo augstāks būs saskarsmes dalībnieku psiholoģiskais briedums, jo kompetentāki attiecību jomā tie būs , jo lielākas iespējas nodrošināt pozitīvu saskarsmes psiholoģisko klimatu , veidot drošāku saskarsmes vidi.

7. Būtiski ir nodrošināt saskarsmes dalībniekiem iespēju izprast personības raksturojumu ietekmi uz saskarsmes procesu.

8. Nepārtraukti pilnveidot saskarsmes dalībnieku kompetences:

· Klausīšanās prasmēs.

· Emociju kontrolē.

· Konstruktīvas kritikas izteikšanā un kritikas saņemšanā.

· Neverbālās komunikācijas signālu izpratnē.

· Stresa situāciju vadīšanā.

JAUTĀJUMI UN UZDEVUMI VIELAS LABĀKAI IZPRATNEI

1. Kādā veidā cilvēku personības iezīmes , raksturojumi varētu ietekmēt saskarsmes psiholoģiskā klimata veidošanos grupā?

2. Kādos gadījumos vienaldzīga, distancēta saskarsme būtu uzskatāma par pieņemamu parādību saskarsmē?

3. Vai spēļu un stratēģiju pielietojums saskarsmē varētu būt attaisnojums? Kādās saskarsmes situācijās tas tā varētu būt?

4. Kādu vidi – drošu, vai nedrošu Jūs veidojat saskarsmē? Kurus no Gibb J. R. versijā minētajiem uzvedības modeļiem Jūs pielietojat? Kuru no tiem Jums pašam liekas visnepatīkamākie?

Kopsavilkums

Saskarsme ir svarīga ikviena cilvēka dzīves sastāvdaļa. Saskarsmei ir divas puses – redzamā un neredzamā. Saskarsmē notiek trīs procesi – savstarpējā uztvere, komunikācija, mijietekme. Šie procesi notiek vienlaicīgi. Svarīgs ir pirmais iespaids par cilvēku, kas bieži vien nosaka tālāko saskarsmi. Tomēr pirmais iespaids ne vienmēr ir pareizs un iespējams pieļaut kļūdas.

Saskarsmē nozīmīga ir gan verbālā, gan neverbālā saskarsme. Svarīgi zināt galvenās likumsakarības, lai veidotu labvēlīgas savstarpējās attiecības. Svarīgi mācēt plānot sarunu, klausīties, vērot cilvēka kustības.

Svarīgi veidot drošu saskarsmes vidi, ievērot drošas vai nedrošas vides raksturojošās īpašības.

Nodaļas ietvaros apskatīti jautājumi par saskarsmes vides ietekmējošie faktori, dots drošas un nedrošas vides raksturojums. Bez teorētiskā materiāla doti pārbaudes jautājumi un vingrinājumi, kas palīdzēs labāk izprast dotā materiāla nozīmi profesionālās kompetences paaugstināšanā.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. R.B.Adler, L.B. Rossenfeld, R.E.Proctor. Interplay. The Process of Communication. Hartcourt College publishers., 2001

2. Ertelts B.J., Šulcs V. Karjeras konsultēšanas kompetences/ sia „latgales Druka” 2008., lpp-253, 143-170

3. Ivey E. Allen.., IveyMary Bradford. International Intervieving and Counseling. Facilitating Client Development in a Multicultural Society/ Thomson Brooks/ Cole. 2007. -515, pp46.,453-457

4. Kumars V. (2007) Ķermeņa valoda, R.,Zvaigzne ABC

5. Omarova S. (1994) Cilvēks runā ar cilvēku, R.

6. Pļaveniece M., Škuškovnika D. (2002) Sociālā psiholoģija pedagogiem, R., RaKa

7. Reņģe V. (2002) Sociālā psiholoģija, R., Zvaigzne ABC

8. Ruch F.l., Zimbardo P.G. (1971) Psychology and Life. Ilinois; London, Scott, Foresman and Company, p.321.

9. Bazima B.A (2005) Psihologija cveta teorija i praktika, Sankt-Peterburg, REČ.

10. Breslav G.E. (2000) Cvetopsihologija i cvetoļečeņije, Sankt-Peterburg, B.&K.

11. Breslav G.E. (2007) Cvetomeditacija: mehaņizmi i tehņika koppekcii, SankPeterburg, REČ .

12. Verdepber R., Verderber K. (2009) Psihologija občeņija, Sankt-Peterburg, Prajm-EVROZNAK

13. Jeršov A. (1979) Psihologičeskoje vozdejstvije i uprauļeņije ļudmi.Probļemi psihologičeskogo bozdejstvija. Mežvuzovskij sborņik trudov. Ivanovskij Gosudarstvenij Uņiverset, 111.s.

14. Iļin E.P. (2009) Psihologija občeņija, Sankt-Peterburg, PITER

15. Kuper M., Metjuz A. (2001) Jazik cveta, M., EKSMO-PRESS

16. Majers D. (1997) Siciaļnaja psihologija, Sankt-Peterburg, PITER

17. Piz A. (1995) Jazik telodvižeņij, M., AJ KJU

18. Ramsi N., Harkot D. (2009) Psihologija vņešnosti, Sankt-Peterburg, PITER

19. Frenkin R. (2003) Motivacija povideņija, Sankt-Peterburg, PITER

20. Jaņšin P.V. (2006) Psihosemantika cveta., Sankt-Peterburg, REČ

21. Филатова Е.С: Соционика для Вас. Наука общения, понимания и согласия. Издательство «Сибирский хронограф», 1994., 32-37 стр.

2. Personības loma saskarsmes procesos (R.Orska)

Mācību materiāla nodaļā „Personības loma saskarsmes procesos” skatīti jautājumi par personības identitātes veidošanos pusaudžu un jauniešu vecumposmā, viņu saskarsmes īpatnībām, kā arī pedagoģiskās saskarsmes aspekti. Mācību materiāla mērķis ir padziļināt izpratni par audzēkņu personības attīstības īpatnībām un tās saistību ar saskarsmi un pilnveidot prasmes pedagoģiskajā saskarsmē.

2.1. Identitātes veidošanās, tās saistība ar saskarsmi (R.Orska)

Katrs dzīves posms uzstāda cilvēkam attīstības uzdevumus, kuru izpildei nepieciešamas jaunas prasmes un citāda attieksme. Agrās jaunības periodā ir divi šādi uzdevumi:

· Autonomijas un neatkarības no vecākiem iegūšana

· Identitātes veidošana, vienota Es, kas harmoniski saskaņo personības dažādos elementus, radīšana.

Pusaudža vecumā izpaužas cilvēka identitāte vai tās meklējumi, sociālās lomas meklējumi un tās atrašana vai neatrašana. Veidojas Es- tēls, kas no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām u.t.t., bet no otras puses - sevis salīdzinājumu ar citiem. Ē. Eriksons apgalvoja, ka ES- tēls ir dzīves pieredzes samierināšanās rezultāts, tiltiņš, kas saista cilvēka pagātni un nākotni. ES spēks ir cilvēcisko pamatvērtību – cerības, uzticības, mīlestības, gudrības u.c. – pakāpeniskas apgūšanas produkts. Bez tam Es var maskēties, slēpjot pretrunas starp iekšējo pieredzi un ārējām prasībām. (E.Eriksons , 1989.).

Arī pašcieņas veidošanās ir saistīta ar Es attīstību. Pašcieņas veidošanos sekmē pašvērtējums. Pētījumi liecina - jo augstāks pašcieņas līmenis, jo pozitīvāka ir ne tikai izturēšanās pašam pret sevi, bet arī pret citiem. Slavena ir V. Džeimsa pašcieņas formula:

Panākumi, sasniegumi

Pašcieņa = --------------------------

Pretenziju līmenis

Jo augstāks ir pretenziju līmenis pašam pret sevi, jo lielāka ir iespējamība, ka pašcieņas līmenis ir pazemināts, ja nav atbilstošu sasniegumu. Pašcieņas līmenis ir nozīmīgs cilvēka darbības motivācijai.

Pusaudžu vecumā notiek pārmaiņas dažādās psihes sfērās. Kardinālas izmaiņas skar motivāciju. Pirmajā plānā izvirzās motīvi, kas saistīti ar formējošos pasaules uzskatu, nākotnes plāniem. Motīvi darbojas nevis nepastarpināti, bet rodas pamatojoties uz apzināti nostādītu mērķi, apzināti pieņemtu plānu. Liela loma adekvāta pretenziju līmeņa uzstādīšanā ir motivācijai, ieinteresētībai sasniegt augstākus rezultātus. Motivācijas situāciju raksturo tieksme pēc patstāvības un pašcieņas, konflikts starp reglamentiem un apkārtējo gaidām. Šis konflikts var izraisīt diezgan mainīgas, impulsīvas, neparedzamas emocijas. Tas var izraisīt vai nu agresīvu uzvedību vai izvairīšanos no konfrontācijas. Abos gadījumos uzvedībai ir opozicionārs raksturs – tā ir pretošanās sociālās vides likumiem un noteikumiem. Izvairīšanās gadījumā parādās tieksme neko neuzsākt kopā ar pieaugušajiem, norobežošanās no tiem, ieraušanās sevī.

Ar motivācijas sfēru tieši saistīta pusaudža tikumiskā attīstība, kas būtiski izmainās tieši šajā vecumposmā. Tikumiska piemēra apgūšana notiek tad, kad pusaudzis veic reālas tikumiskas rīcības viņam nozīmīgās situācijas, bet tā ne vienmēr norit absolūti pozitīvi. Veicot dažādas darbības, pusaudzis ir vairāk nodarbināts ar savu darbību personisko saturu. Tā rezultātā viņš iemācās rīkoties atbilstoši dotajam personiskajam piemēram, bet nespēj apjaust tā vispārējo tikumisko nozīmi. Šie procesi ir samērā dziļi, tādēļ bieži vien pārmaiņas, kas notiek tikumības jomā, paliek vecāku, skolotāju neievērotas. Bet tieši šajā periodā eksistē iespēja radīt vajadzīgo ietekmi, jo pusaudža tikumiskā pārliecība vēl ir viegli ietekmējama. Tikumiskā pārliecība rodas un formējas tikai pārejas vecumā, lai gan pamati to attīstībai tika radīti jau agrāk. Pārliecība izpaužas pusaudža dzīves pieredzē, kas tiek izanalizēta un vispārināta no tikumisko normu viedokļa, pārliecība kļūst kā specifisks uzvedības motīvs un darbības motīvs pusaudzim.

Vienlaikus ar pārliecības attīstību formējas tikumiskais pasaules uzskats, kas ir pārliecību sistēma, kura noved pie kvalitatīvām izmaiņām visā pusaudžu vajadzību un vēlmju sistēmā. Pasaules uzskata attīstības ietekmē notiek pamudinājumu sistēmas hierarhizācija, kurā vadošo lomu sāk ieņemt tikumiskie motīvi. Šāda hierarhizācija nostabilizē personības īpašības, nosakot to virzību un ļauj cilvēkam katrā konkrētā situācijā ieņemt viņam raksturīgu tikumisko pozīciju. (Obuhova, 1996)

Pusaudzis domā par sevi, par savām attiecībām. Parādās pusaudžu vecumam specifiskas vajadzības: pašapliecināšanās un pašizteikšanās vajadzības. Savas personības apzināšanos papildina pašvērtējums, sevis salīdzināšana ar citiem, tieksme atrast atdarināšanas cienīgu paraugu un audzināt sevi atbilstoši tam. Veidojas ideāls – ne tik daudz konkrēta cilvēka izskatā, cik tādu prasību formā, kas koncentrētā veidā ietver konkrētas, pusaudža uztverē vērtīgas īpašības. Rodas arī jaunas prasības pašam pret sevi, un atbilstoši tām viņš parasti arī rīkojas. Tas ir otrs uzvedības iekšējais komponents, kas bieži vien var nesakrist ar pirmo – ar ārējo komponentu.

Pusaudžu attīstības periodā būtiskākais psihes process ir patības jeb identitātes meklēšana vai atrašana. Cilvēki tiecas atrast atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?” Tā kā palielinās individualizācija, jaunieši arvien vairāk apzinās savu atšķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert kā vienotu veselumu – tiekties pēc “nesaskaldītības” izjūtas, lai saskanētu iekšējās vajadzības, rīcības motivācija ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēkam iekšējā pārliecība un vajadzības ilgstoši nesaskan ar to, kas viņam jādara ārēji, var veidoties neiroze, zems pašvērtējums u.tml (Kons I., 1985.).

Pašapliecināšanās ir nozīmīgs psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Tas ir saistīts ar nozīmīgo identificēšanās procesu. Identificēšanās un pašapliecināšanās ir saistīta ar Es koncepciju, kas ieņem nozīmīgāko vietu pusaudžu periodā psihiskās attīstības sistēmās pēc daudzu psihologu atzinumiem (Ēriksons E., Elkoņins D., Kons I., Vigotskis Ļ., u.c.).

Ēriksons runā par to, ka pusaudža vecumā lielākā daļa cilvēku piedzīvo savu pirmo nopietno krīzi. Tā ir identitātes krīze – sava “Es” nepārtrauktības, stabilitātes izjūta. Tas, ko Ēriksons sauc par identitātes krīzi, var sākties brīdī, kad cilvēks pirmo reizi savā dzīvē nostājas patstāvīgas izvēles priekšā. Identitātes krīze vienmēr ir saistīta ar patstāvīgu izvēli. Nevis jāpieņem tas, ko ir noteikusi daba, mana ģimene, bērnudārzs, skola, bet pašam jāizvēlas sava jaunā identitāte. Šajā izvēles brīdī cilvēkam ir jāatrod atbilde uz diviem jautājumiem. Pirmais no tiem ir: “Kas es gribu būt?” tā ir profesionālā pašnoteikšanās. Otrais – “Kāds es gribu būt?” tā ir morālā pašnoteikšanās. Faktiski tie ir jautājumi par dzīves jēgu. (Reņģe, 1999)

Ē. Eriksona Es - tēla koncepcijas pamatā ir jēdziens Es - identitāte, kas atklāj trīs aspektus:

Es - identitāte aptver un saista pagātni, tagadni un tiecas nākotnē, līdz ar to īstenojot izvēli starp visiem iespējamajiem personības attīstības ceļiem;

Es - identitāte nosaka līdzību sev un nostājas pret personību „sašķeļošām” tendencēm;

Es - identitāte nodrošina Es viengabalaino vienību, ar ko „Es iepazīstu sevi, atšķir sevi no citiem, kuri pilnīgi nelīdzinās man, jo viņi atšķiras no tā, kas es esmu un kas es vēlos būt”.

Ja runā par identitātes meklējumiem, tad, vadoties pēc Ē. Ēriksona teorijas, var noskaidrot un saprast pusaudžu psiholoģiskās problēmas. Svarīgākie šī vecuma konflikti ir:

· identitātes difūzija- nespēja izveidot Es identitāti. Pusaudzis nevar izveidot savu vērtību sistēmu, mērķus, ideālus, viņš izvairās no adekvātām, vecumposmam raksturīgām prasībām un bieži vien regresē uz kādu agrāku attīstības posmu, kas daļēji attaisno viņa uzvedību;

· laika difūzija- traucēta laika izjūta, kas izpaužas divējādi: vai nu rodas nežēlīga laika trūkuma sajūta vai cilvēks vienlaicīgi izjūt sevi gan vecu, gan jaunu kā pasaule. Nereti ar laika difūziju ir saistītas bailes vai nāves vēlme.

· sastingums darbspējās- nespēj koncentrēties uzdevumiem, kas jāveic viņu vecumā, nodarbina sevi ar lietām, kas traucē viņa galvenajam uzdevumam;

· negatīvā identitāte- noliedz visas īpašības un lomas, kuras palīdz veidoties identitātei, sākas orientēšanās uz paraugiem, kuri attīstības gaitā tika demonstrēti kā negatīvi.

Šie konflikti ietekmē arī Es koncepcijas ( attieksme pret savu personību) veidošanos. Tā var veidoties arī negatīva, kas izpaužas agresīvā, konformistiskā uzvedībā un sevis uztveres izmaiņā. Pusaudži ar negatīvu, zemu pašvērtējumu bieži nespēj apzināties, ka rīkojas labi, jo uzskata, ka nav spējīgi izdarīt ko labu. Pusaudzis, jaunietis tiecas iejusties lomā, kuras virzība ir vērsta pret sabiedrību. Identitātes krīzes rezultātā pusaudzis, jaunietis var izvēlēties tādas lomas kā zaglis, reketieris, prostitūta, alkoholiķis, narkomāns utt. Un tā būs viņa identitāte. Ja cilvēkā izveidojas šī negatīvā identitāte, tad tā ir ārkārtīgi noturīga. To ir ļoti grūti mainīt, jo cilvēks ir atradis atbildi uz jautājumu “kas es gribu būt” un “kāds es esmu”

Ē.Ēriksons atzīmē, ka psiholoģiskais sasprindzinājums, kas pavada personības veidošanos, ir atkarīgs ne tikai no fizioloģiskās attīstības, personīgās biogrāfijas, bet arī no sabiedrības garīgās atmosfēras, kurā cilvēks dzīvo, un no iekšējā pretrunīguma sabiedrības ideoloģijā.

J. Marcija ir ievērojami papildinājis E. Eriksona teorētiskos un praktiskos atradumus. J. Marcija uzsvēris, ka E. Eriksona aprakstos par identitātes attīstību jaunībā iespējams saskatīt četras atsevišķas pozīcijas vai statusus:

· identitātes difūzija (D), ja nav stingru lēmumu un aktīvas krīzes (varbūt krīze bijusi pagātnē vai vispār nav bijusi, un viņi nav spējīgi lemt);

· tiesību atņemšana (T), ja indivīdi nav pārdzīvojuši krīzi, bet ir pieņēmuši stingrus lēmumus un dzīvo, vecāku aprūpēti. Piemēram, vecāki liek mācīties par ārstu, un izrādās, ka tas ir arī subjektīvi visatbilstošākais:

· moratorijs (M), ja indivīds dotajā brīdī atrodas krīzē un aktīvi apskata alternatīvas, izmanto laika pagarinājumu galīga lēmuma pieņemšanai;

· Es - identitātes sasniegšana (S), ja krīze jau beigusies un indivīds pašlaik realizē stingrus lēmumus.

Atsevišķam indivīdam konkrēta laika sprīdī iespējama viena no šīm pozīcijām, kuru raksturo, izmantojot terminus „krīze” un „sasniegums”. Ar krīzi J. Marcija domājis aktīvo cīņas periodu, kad jaunietis risina, piemēram, karjeras vai dominējošas vērtības jautājumu. Sasniegumi nozīmē pieņemt stingru lēmumu un pēc tam izvirzīt un sasniegt mērķus saskaņā ar lēmumu.

Saistībā ar identitātes statusiem ir parādītas arī ģimenes attiecības un vecāku darbības stili. Tiesību atņemšanu raksturo ciešas attiecības ar vecākiem, vecāki ir autoritātes un viņu vērtības tiek stingri ievērotas. Paši jaunieši nav pārāk aktīvi alternatīvu analīzē, un Ego identitāte ir zema. Identitātes difūzijas gadījumā indivīdi un vecāki ir distancēti ar dažādiem uzskatiem, vecāki ir vienaldzīgi, un tāpēc krīzes laikā jaunieši izvairās griezties pie tiem pēc padoma un atbalsta. Bieži jauniešiem pret vecākiem ir ambivalentas jūtas vai arī tie tiek noliegti. Identitātes sasniegšanas statuss liecina, ka attiecības ar vecākiem bijušas siltas un labas vai arī pēc identitātes sasniegšanas uzlabojušās. Jaunieši paši ir lojālāki, izrāda toleranci, izprot kultūras normu plastiskumu, ir atvērtāki, prot ievērot loģiskas un morālas cēloņsakarības, tiem piemīt augsti plastiskas kognitīvas sistēmas (izziņas modeļi) arī attiecībās ar citām grupām. (Karpova, 1988)

Atsevišķi indivīdi var dažādi mainīt iepriekš minētās 4 pozīcijas gan progresa, gan regresa virzienā (piemēram, caur moratoriju uz difūziju vai identitātes sasniegšanu) (7. att.).

7.attēls. Pozīcijas dinamikas varianti (pēc: Marcija, 1966)

Laikā, kad pusaudzis pārtop par jaunieti, paplašinās viņa ideālu izvēles diapazons. Svarīgi ir tas, ka pats ideāls, pat palikdams personificēts, kļūst arvien vispārinātāks un tā salīdzinājums ar paša „Es” - sarežģītāks un patstāvīgāks. (Kons, 1982)

Psihologi atzīst, ka jauniešu attīstības periodā arvien lielākas individualizācijas ietekmē izpaužas, formējas arī noteikti tipi, formējas rakstura akcentuācijas, bet vispārinot var izdalīt 2 tipus:

· tie, kuri attīstās bez īpašām, ārēji novērojamām krīzēm, t.i., vienmērīgāk;

· tie, kuru attīstībā ir „vētras un dziņas”, konflikti ar apkārtējiem, krīzes (1. tabula). (Svence, 1999)

1. tabula

Jauniešu attīstības perioda tipi

Es tēla stabilitāte palielinās, cilvēkam augot (jo vecāks cilvēks, jo stabilāks Es). Parejas periodos ir novērojama Es nestabilitāte. Pašvērtējums ir vai nu paaugstināts, vai pazemināts. Tā stabilitāti nosaka arī individuālas atšķirības. Cilvēkiem Es mainās dažādi. Cilvēks kļūst vecāks un arvien vairāk apzinās savu individualitāti, piešķir tai lielāku nozīmi, tāpēc var apgalvot, ka Es tēls pamazām kļūst par centrālo personības dominanti.

Tradicionāli psihologi runā par

· identitātes Es jeb patības attīstību,

· sociālā Es attīstību,

· pašcieņas veidošanos,

· paškontroles veidošanos.

Sociālais Es nozīmē to, ka cilvēks savu Es saista ar cilvēkiem sev apkārt, mācās iejusties citu lomās, redzesleņķī, redzēt sevi citu acīm, iemācās par sevi spriest, izmantojot citu doto terminoloģiju (Es esmu laipns!, Es esmu draudzīgs!). Sociālais Es nozīmē, ka cilvēks mācās sevi uztvert kā grupas locekli, „spēlē” noteiktas lomas, ko pieprasa šī grupa.

Paškontrole jeb pašvadība izaug no augsta pašcieņas līmeņa. Tā ir apziņa, ka es varu, man izdodas, es pats varu mainīt noteikumus, darbības, gūstot panākumus. Pašvadība pieaug, palielinoties vecumam. Tātad viens no galvenajiem attīstības faktoriem ir Es tēla veidošanās, pašvērtējuma, pašcieņas, sociālā Es, savas identitātes attīstība. (Svence, 1999)

Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Tas ir pakāpenisks un netiešs process, kas aptver sociālo attieksmju, uzvedības un identitātes apzināšanos. Veiksmīgu socializāciju nosaka trīs faktori: gaidāmais rezultāts, pārmaiņas uzvedībā un indivīda tiekšanās pēc kompromisa.

Socializācijas process ietver ne tikai pasaules izzināšanu, bet arī un galvenokārt sociālo, morālo un juridisko, normu apgūšanu. Šajā procesā ir daudz stihiskuma, kas ietekmē personību, it īpaši tās veidošanās laikā. Stihiski radušās situācijas dažkārt ir pretrunā ar sociālajām prasībām, tāpēc rīcības veida izvēle nenobriedušai personībai nav viegla un dažreiz prasa lielu atbildības izjūtu. Stihiski elementu īpatsvars indivīda attīstības procesā saistībā ar viņa personības īpatnībām būtiski ietekmē iznākumu. Tas var būt gan “pozitīvs”, kad cilvēks sasniedz augstu socializācijas pakāpi, gan “negatīvs”, kad iespējama pilnīga desocializācija. (Seps Dz..,1995)

Pusaudžu socializācija ģimenē atšķiras, jo katra ģimene sastāv no atšķirīgām personībām ar savu individuālo izpratni par sociālajām normām, vērtībām, saviem uzvedības etaloniem, personīgo dzīves pieredzi, nacionālās piederības īpatnībām, izglītības un kultūras līmeni, sociālo statusu sabiedrībā utt. Pieminētās katra ģimenes locekļa personības individuālās atšķirības ietekmē socializācijas procesu un rezultātu. Tieši no vecāku personībām, viņu audzināšanas stiliem būs atkarīgas visu ģimenes locekļu savstarpējās mijattiecības un dzīves ideālstila izveide, kas jāsaprot kā socializācijas scenārija apguve. (Vikmane B., 2007. )

Skola ir otrā galvenā institūcija, kur pilnveidojas pusaudža sociālā pieredze. Sociālo prasmju apguve ietekmē katra indivīda socializācijas kvalitāti. Angļu psihologs un pedagogs Peters J.Kutnicks ( Peter J.Kutnick) socializācijas mērķus izglītībā skaidro sekojoši:

· Socializācija ieaudzina pamatu individualitātes disciplīnai.

· Socializācija ieaudzina mērķtiecību.

· Socializācija māca sociālās lomas un palīdz attieksmju pārkārtošanā.

· Socializācija māca paņēmienus un nepieciešamās tehnoloģijas dotās sabiedrības uzturēšanai. (Andersone , 2004.)

Socializācijas procesa galvenais uzdevums:

· Pilnveidot jaunā cilvēka vērtību struktūru, to pēc iespējas tuvinot vispārcilvēciskajām sabiedrības normām un tās priekšstatiem par vērtībām;

· Radīt atbildīgu attieksmi, uzticību pret valsti, tās institūcijām un varu, aplūkojot to kā nepieciešamo valsts funkcionēšanas nosacījumu;

· Veidot jauniešos demokrātijas izpratni un spēju savu dzīves darbību saskaņot ar demokrātijas pamatprincipiem. (Майерс Д., 1997..)

Taču skola ne vienmēr sekmē pusaudža sociālā intelekta pilnveidošanu. Galvenie iemesli tam ir:

· Mācību darba monotonitāte;

· Saistošu un interesantu pasākumu trūkums skolā;

· Liels skolēnu skaits, pazūd individualitāte;

· Sarežģītas skolēnu savstarpējās attiecības;

· Liela mācību slodze;

· Mācību procesa intensifikācija;

· Mācību programmu sarežģītība.

2.2. PERSONĪBA UN SASKARSME (V.Zēlerte)

Komunikatīvā kompetence ir spēja sasniegt mērķi konkrētā komunikācijas situācijā, spēja izvēlēties efektīvāko veidu, vai ceļu vislabāko rezultātu sasniegšanai. Spēju būt kompetentam komunikācijā nodrošina saskarsmes kompetenču apgūšana. Tomēr, ne mazāk svarīgas ir cilvēka personības iezīmes un raksturojumi. Vai Jūsu pieredzē ir gadījumi, kad cilvēki, kuri teorētiski ir ļoti zinoši par saskarsmes procesu, paņēmieniem, stratēģijām, ir ieguvuši sertifikātus saskarsmes kompetenču apgūšanā, reālajā dzīvē nespēj veidot kvalitatīvas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem? Acīmredzot, zināšanas par saskarsmi pašas par sevi vēl nenodrošina komunikatīvo kompetenci. Tādēļ šinī nodaļā Jums tiek piedāvāta iespēja rast atbildes uz šādiem jautājumiem :

· Kādā veidā personības iezīmes un raksturojumi ietekmē spēju veidot kvalitatīvas, produktīvas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem?

· Kuras no personības iezīmēm, un kuri personības raksturojumi visbūtiskāk ietekmē saskarsmes kvalitāti?

Atslēgas vārdi: personības iezīmes, personības raksturojumi, attieksme, pašvērtējums, negatīvs pašvērtējums, adekvāts pašvērtējums, sociālā interese, uzvedības modeļi, ekstraversija, intraversija.

Viena no centrālajām personības iezīmēm ir attieksme pašam pret sevi, jeb pašvērtējums. Pašvērtējums ir savas kompetences un vērtības mērs, atslēga sekmēm un veiksmes izjūtai. Pašvērtējums veidojas bērnībā un ietekmē visu turpmāko cilvēka dzīvi , arī attieksmi pret citiem cilvēkiem. Pozitīvam pašvērtējumam ir vistiešākā saistība ar laimes izjūtu, turpretī negatīvs pašvērtējums rada nevajadzīgus ierobežojumus, problēmas un stresu. Ģimenē, skolā un arī sabiedrībā pašvērtējuma nozīme bieži netiek pienācīgi novērtēta.

No apkārtējiem mēs varam saņemt vēstījumus, kuri liek mums justies vērtīgiem, nozīmīgiem, talantīgiem, spējīgiem, vai arī tieši pretēji – tie liek mums justies nenozīmīgiem, nekompetentiem, nevarošiem. Ir vērtējumi, kuri mums iedod drosmi un ir vērtējumi, kuri atņem drosmi. Īpaši nozīmīgi ir tie vērtējumi, kurus mēs saņemam no cilvēkiem, kuri mums ir īpaši nozīmīgi, un kuru viedoklis mums ir svarīgs (vecāki, skolotāji, vienaudži). Pamatojoties uz šiem vērtējumiem mēs pieņemam lēmumus attiecībā pret sevi, un šie lēmumi var ietekmēt visu mūsu dzīvi, arī saskarsmi apkārtējiem cilvēkiem.

Ja bērns aug vidē, kurā cieņa vienam pret otru, atbalsts un rūpes ir pašsaprotama lieta, tad visdrīzāk viņam izveidosies veselīgs, adekvāts pašvērtējums. Adekvāta pašvērtējuma gadījumā cilvēks izjūt cieņu, pozitīvu attieksmi pret sevi, saglabājot pietiekami paškritikuma, lai veicinātu personīgo un profesionālo izaugsmi. Veselīga pašvērtējuma gadījumā cilvēks jūt cieņu pret sevi un cieņu pret apkārtējiem cilvēkiem, viņam nav vajadzības domāt, kurš ir vērtīgāks, un kurš mazāk vērtīgs, bet respektēt atšķirības starp cilvēkiem.

Adekvāta pašvērtējuma gadījumā cilvēkam raksturīgi ietekmīgi, pārliecināti uzvedības modeļi, kuri parādās attieksmē pret citiem, ķermeņa valodā ,runā, Viņa pārliecība – es esmu tas, kas es esmu un Jums ir tiesības būt tādiem kādi Jūs esat. Tad cilvēks ir spējīgs objektīvi redzēt lietas sev apkārt, cienīt gan savu, gan citu viedokli, respektēt citu vajadzības un intereses. Pārliecība par sevi, iekšējā spēka izjūta dod iespēju nebaidīties kļūdīties, neveiksmes uztvert kā normālu dzīves sastāvdaļu, gūstot vērtīgu pieredzi. Tie prasmīgi veido saskarsmi ar cilvēkiem, kuriem ir dažādi, vai ļoti atšķirīgi, viedokļi, pārliecības, vērtības. Viņiem nav vajadzības izpatikt, baidīties, censties būt perfektiem. Adekvāts pašvērtējums nodrošina izjūtu, ka iespējams kontrolēt ārējos apstākļus, ietekmēt vidi, mainīt notikumu gaitu, izdarīt pašam savas izvēles. Pašpaļāvība un pašpietiekamība, ļauj realizēt ieceres, sasniegt izvirzītos mērķus, izmantojot savus resursus, kompetences, atbilstoši iespējām, kuras dzīve piedāvā. Attieksmi pret sevi un citiem nevar notēlot vai nospēlēt – tā ir redzama mūsu verbālajos un neverbālajos vēstījumos. Cilvēks daudz stāsta par sevi citiem, visbiežāk to pat īsti neapzinoties.

NEGATĪVS PAŠVĒRTĒJUMS

Negatīva pašvērtējuma gadījumā cilvēkam izveidojas specifiskas domāšanas shēmas, kuras neļauj faktus un notikumus interpretēt objektīvi. To var nosaukt arī par kognitīvo konservatīvismu, kā iespaidā, ārējie signāli tiek interpretēti atbilstoši kļūdainajiem priekšstatiem, spriedumiem un slēdzieniem par sevi un apkārtējiem. Veidojas noturīga tendence visur saskatīt negatīvo, šaubīties, neticēt saviem spēkiem un resursiem. Cilvēkam ar mazvērtības izjūtu raksturīga polaritāte un nevajadzīga vispārināšana domāšanā. Tas izraisa negatīvas izjūtas un liek cilvēkam justies nelaimīgam.

Cilvēki ar negatīvu pašvērtējumu bieži domā tā :

· „Es nevienam nepatīku, ja es kādam iepatīkos, viņam vienkārši ir slikta gaume;”

· „Es jau varu mēģināt, bet es gandrīz esmu pārliecināts, ka nekas nesanāks;”

· „Manas domas nevienam nav vajadzīgas.Es neesmu svarīgs, un, ja manis te nebūtu, iespējams, neviens pat to neievērotu;”

· „Kas es par draugu! Aizmirsu apsveikt draugu dzimšanas dienā!”

· „Es izskatos briesmīgi! Labi, ka neviens mani neredzēja, jo es varu iedomāties, ko viņi par mani domātu!”

Cilvēkiem ar negatīvu pašvērtējumu ir tendence pieņemt upura lomu, neuzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi, jo viņiem liekas, ka viņiem pašiem resursu nav, ka ārējie apstākļi ir noteicošāki nekā viņu spējas, kompetences un resursi.

Varbūt, ka Jūs savā pieredzē esat dzirdējuši šādus apgalvojumus:

· „Es gaidīju, ka kāds arī par mani padomās, bet tā arī nesagaidīju;”

· „Kad viņam vajadzīga palīdzība, tad zināja kur mani atrast, bet kad man ir problēmas, tad neliekas ne zinis;”

· „Tā ir tajā dzīvē. Nevaru atteikt cilvēkiem palīdzību un tāpēc problēmas ir pašam, bet tas jau viņus neinteresē, galvenais, ka pašiem viss kārtībā;”

· „Lai jau viņiem tiek.. Gan es kaut kā iztikšu;”

Cilvēki ar mazvērtības izjūtu ļoti bieži runā par cilvēkiem, bet viņiem pietrūkst drosmes runāt atklāti, lai risinātu radušās problēmas. Cilvēkiem ar negatīvu pašvērtējumu, neskatoties uz to, ka viņi jau ir pieauguši, ir pietiekami augsts intelektuālais potenciāls, kompetences, pat akadēmiski grādi, ir tendence uztvert citus kā nozīmīgākus, samierinoties, ka citi nosaka to, kas viņiem ir vai nav jādara. Viņiem ir tendence piekāpties, atteikties no savām vajadzībām, prasībām, interesēm, lai neradītu citiem problēmas un neveidotos konfliktsituācijas. Pārspīlēta paklausība bērnībā, kļūstot pieaugušam liek pakļauties autoritātēm, atļaut kontrolēt un noteikt viņu dzīvi, pieņemt lēmumus viņu vietā.

Varbūt Jūs pazīstat cilvēkus, kuri:

· Baidās no vadītāja, kad tas izrāda neapmierinātību. dusmas.

· Baidās izteikt savu viedokli, ja zina, ka tas nesakrīt ar citu viedokli pat tad, ja viņiem par to nekas nedraud..

· Taisnojas vecākiem, par to, ka iekārtoja dzīvokli tā kā pašiem labāk patīk..

· Piekrīt darīt to, kas pašiem nešķiet nozīmīgs un interesants.

Cilvēki ar zemu pašvērtējumu ir ļoti atkarīgi no vides, no situācijām, no apkārtjiem cilvēkiem. Skolotājam ar negatīvu pašvērtējumu ir svarīgi, kādi cilvēki būs auditorijā, kādi skolēni būs klasē, kādi vecāki ieradīsies uz tikšanos. Lai varētu realizēt savu intelektuālo potenciālu, kompetences, viņiem nepieciešama atbalstoša, iedrošinoša vide – tāda vide, kura neatņem viņiem drosmi, nepazemina pašvērtējumu. Tādēļ viņi labprātāk ir kopā ar cilvēkiem, kuri neapdraud viņu pašvērtējumu un izvairās no cilvēkiem, kuri izsaka kritiku, ir atklāti. Īpaši apdraudēti viņi jūtas esot kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedas uzbrūkoši un noraidoši.

Cilvēki ar mazvērtības izjūtu ļoti jūtīgi uztver apkārtējo cilvēku vērtējumu, jo citu vērtējums ir noteicošais viņu attieksmē pašiem pret sevi. Vēlēšanās izpatikt citiem, neļauj būt patiesiem un atklātiem saskarsmē. Lai izpatiktu cilvēkiem, viņi iesaistās to problēmu risināšanā, kas tikai padziļina viņu atkarību un nedod iespēju cilvēkiem pašiem risināt savas problēmas. Cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu ir neadekvāta izpratne par sevi, kā arī par apkārtējiem cilvēkiem. Neadekvāta sevis uztvere izraisa nereālas prognozes saistībā ar savām spējām un iespējām, kompetencēm. Kļūdaini spriedumi un slēdzieni par sevi nedod iespēju objektīvi interpretēt faktus, citu cilvēku verbālos un neverbālos saskarsmes signālus.

Negatīva pašvērtējuma gadījumā saskarsmē ar citiem ir raksturīgi:

· Tendence meklēt, saskatīt negatīvo, citu cilvēku raidītie signāli tiek tulkoti tā, ka tie nostiprina negatīvu priekšstatu pašam par sevi:

Viņi nesapratīs mani.”

„Viņi smējās man aiz muguras. Skaidrs, ka smējās par mani. Es manīju viņu izsmējīgos skatienus jau iepriekšējā tikšanās reizē”.

„Pagāja garām nesasveicinoties, protams, es jau neesmu tas nozīmīgākais

kolēģis”.

„Visiem bija kur sēdēt, tikai man, protams, atkal neatradās krēsls, un tas nav nejauši, tas tika speciāli izdarīts, lai mani pazemotu.”

· Tendence samierināties, prognozēt atraidījumu, nepieņemšanu no citu puses pirms citi cilvēki ir iepazīti:

„Es domāju, ka viņi negribēs mani savā grupā”.

„Es jau neiešu lūgties...”

„Nedomāju, ka tur kaut kas labs var sanākt”.

· Nespēja realizēt savas spējas un iespējas:

„Es to būtu izdarījis profesionālāk, bet es jau neiešu izlekt ar savām zināšanām. Lai jau tiek citiem tas prieks”.

„Es būtu varējis piedalīties konkursā un pat uzvarēt par iespēju mācīties ārzemēs, bet kad es uzzināju, kas vēl pretendē uz šo iespēju, es nemaz nepiedalījos konkursā.”

· Tendence justies slikti situācijā, kad tiek vēroti, vērtēti. Viņiem liekas, ka apkārtējie vairāk interesējās par viņiem nekā paši par sevi. Viņi lasa apkārtējos signālus pārbaudot, vai var justies droši nevis tāpēc, lai labāk saprastu saskarsmes situācijas.

· Bailes kļūdīties, izdarīt kaut ko nepareizi, tendence būt perfektiem. Neveiksme tiek uztverta kā katastrofa. Tāpēc viņi izjūt trauksmi, saņemot kritiku (arī konstruktīvu). Dzirdot kritiskus komentārus, viņi mēģina aizstāvēties, pasargāt sevi. Bailes no neveiksmes liedz viņiem izmēģināt ko jaunu, neparastu, tās ierobežo radošās izpausmes. Sacensību vidē tie zaudē spēju mobilizēties darbam, jo zaudēt sacensībā viņiem nozīmē zaudēt savu pašvērtējumu. Tādēļ viņi mēģina izvairīties no situācijām, kurās ir vai būs jāsacenšas, un varbūt arī jāzaudē. Redzot to, cik sāpīgi cilvēks uztver kritiku, apkārtējie ir spiesti manipulēt, neteikt patiesību, jo pasakot patiesību var kļūt par „slikto”.

· Tiem mazinās spēja konstruktīvi darboties esot kopā ar cilvēkiem, kuri ir, vai arī izturas kā kompetentāki, vai ir kādā veidā pārāki par viņiem (labāk ģērbušies, spējīgāki kādā jomā, bagātāki, u.t.t.). Savukārt, viņiem pašiem ir tendence izrādīt pārākumu saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ir mazāk kompetenti, mazāk spējīgi, vājāki par viņiem, tādā veidā kompensējot savu mazvērtības izjūtu. Cilvēki ar zemu pašvērtējumu var būt despotiski un atriebīgi.

Cilvēki ar negatīvu pašvērtējumu bieži „spēlē spēli” – uzminiet, ko es domāju! Uzminiet, kā es jūtos. Ja viņam pajautā, vai ir kas noticis, vai viņiem ir kas sakāms – tad visbiežākā atbilde varētu būt: „Nesaprotu, kāpēc Jums šķiet, ka man kaut kas ir noticis, man nekas nav noticis, viss ir brīnišķīgi!” Tomēr tas, kā viņi izskatās, kāds ir viņu balss tonis, vēsta ko citu. Neverbālie saskarsmes signāli atklāj , ka viņi nav patiesi. Nedrošība, nepārliecinātība, bailes no autoritātēm, nespēja aizstāvēt savas intereses ir iemesls tam, ka apkārtējie ar viņiem nerēķinās , ignorē viņu vajadzības.

PAAUGSTINĀTS PAŠVĒRTĒJUMS

Problēmu saskarsmē rodas arī cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts pašvērtējums – viņi jūtas pārāki par citiem. Viņiem šķiet, ka viņu „privātā loģika” ir vērtīgāka par citu „privāto loģiku”.

Saskarsmē ar citiem:

· Savas vajadzības tiek uzskatītas par nozīmīgākām un to realizācija bieži notiek nerēķinoties ar citu vajadzībām. Viņi jūtas pārāki par citiem, vērtīgāki, un tāpēc ir nejūtīgi pret citu pārdzīvojumiem, vajadzībām. Arī pret savu tuvāko interesēm un vajadzībām viņi var izturēties vienaldzīgi.

· Saskarsmē raksturīgi agresīvas uzvedības modeļi – īpaši pret tiem, kuri cenšas iebilst, kuri nepiekrīt viņiem ,neakceptē viņu pārākumu. Cilvēki, kuri nerespektē viņu pārākumu kļūst par „sliktajiem ”. Ja tas ir vadītājs, vai skolotājs, padotie un skolēni cenšas manipulēt, neteikt patiesību, lai neiekļūtu „nevēlamo cilvēku sarakstā ,jo tie visdrīzāk tiks sodīti. Cilvēkam ar pārāk augstu pašvērtējumu veidot ap sevi drošu vidi, kurā katrs var brīvi paust savu viedokli, kur var būt konstruktīva kritika, viedokļu dažādība, objektivitāte, patiesums, ir gandrīz neiespējami.

· Saskarsmē ir tendence pakļaut, sodīt, dominēt, veicināt savu pārākumu. Viņiem raksturīga augstprātība, citu noniecināšana, izsmējīga attieksme pret citiem, un to var saklausīt izteicienos, novērot neverbālās saskarsmes signālos: balss tonī, sejas izteiksmē ,mīmikā.

· Ir grūtības objektīvi, no metapozīcijas izvērtēt notikumus, jo nespēj būt paškritisks. Skolotājs ar paaugstinātu pašvērtējumu vainu meklēs skolēnos, vecākos, kolēģos un sadusmosies, ja kāds mēģinās pārnest kritikas fokusu uz viņu pašu. Cilvēkiem, kuri jūtās pārāki par citiem grūti pateikt: ”Piedod, man nebija taisnība!’’

Dialogs

Situācijas apraksts: Viena (A) no darbiniecēm strādā pie datora, ienāk otra (B) un saka:

B. Labrīt!

A.– (viņa ir tā aizrāvusies ar darāmo, ka neredz sev neko apkārt.)

B. – Es Jums teicu, labrīt! Jūs neturat par vajadzīgu man atbildēt.

A. – Es tiešām neredzēju, ka jūs ienācāt.

B.– Jūs, starp citu, nekad neesat sasveicinājusies!

A.– Kāpēc jūs man tā uzbrūkat?

B.– Es Jums neuzbrūku, es tikai gribu pateikt, ka Jūs esat cilvēks, kuram ir jāiemācās pieklājīgi uzvesties.

A.– Ko Jūs māciet citiem uzvesties, paskatieties labāk uz sevi!

B.– Man nekur nav jāskatās, man nekad neviens nav aizrādījis par nepieklājību.

A. – Nu protams!

Pedagogiem un vecākiem ir ļoti svarīgi būt pārliecinātām, ietekmīgām personībām, jo viņi ir uzvedības modeļu paraugi saviem bērniem un audzēkņiem. Cilvēkam ar mazvērtības vai pārākuma izjūtu ir grūti palīdzēt citiem izveidot adekvātu attieksmi pret sevi un citiem.

Svarīgākais ir apzināt, saprast tās lietas, kuras neļauj cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu, kvalitatīvu dzīvi, realizēt savu resursu potenciālu, izmantot visas dzīves piedāvātās iespējas lai izdarītu nepieciešamās izmaiņas.

Kā kļūt ietekmīgākam, pārliecinātākam?

· Stingri turēties pie sava viedokļa pat tad, ja tas nesakrīt ar pārējo viedokļiem, izraisa neapmierinātību un liek justies vainīgam; nekaunēties runāt par savām izjūtām, adekvāti izrādīt tās;

· Censties neizpatikt apkārtējiem;

· Teikt „Jā’’ un „Nē’’, kad tas ir nepieciešams;

· Atteikties no aktivitātēm, kuras pašam nesniedz gandarījumu un nav ļoti nozīmīgas;

· Nekautrējoties rūpēties par savām vajadzībām un pieprasīt sev pienākošos labumus un privilēģijas;

· Nebaidīties mainīt domas un nejusties vainīgam par to. Nedusmoties, neapvainoties uz citiem, ja viņi maina savas domas;

· Atklāti runāt par problēmām un to iespējamajiem risinājumiem;

· Problēmas, neveiksmes dzīvē uztvert drīzāk kā izaicinājumu nevis kā katastrofu;

· Uzklausīt un pat palūgt konstruktīvu atpakaļsaikni, lai paaugstinātu veiksmes iespēju;

· Grūtību gadījumā lūgt palīdzību, meklēt nepieciešamo informāciju, jautāt arī tad, ja jūtama citu neieinteresētība, nevēlēšanās sadarboties;

· Vingrināties pielietot saskarsmes kompetences sarežģītās saskarsmes situācijās;

- Vingrinājums

Iedomājieties situāciju! Jūs nejauši dzirdat, ka kāds apgalvo, ka jūs neesat sevišķi gudrs. Kā Jūs tagad jūtaties? Ko Jūs domājat par šo cilvēku?

- Ja Jūs spējas saglabāt mieru, cieņu pret šo cilvēku un bez satraukuma pajautāt ,kā viņš ir nonācis pie tāda secinājuma, tad Jūs esat pietiekami pārliecināta personība.

- Ja Jūs sadusmojāties, vai apvainojāties un Jums tas cilvēks vairs nepatīk, tad Jums ir jāstrādā pie savas pašpārliecinātības.

Trenējot ietekmīgumu, pārliecību par sevi, svarīgi atcerēties, ka personības raksturojumus, kuri ir veidojušies ilgā laika periodā nevar izmainīt uzreiz, bet tam ir nepieciešams ilgāks laika periods. Veicot pārmaiņas, lielāks risks nonākt frustrācijā būs gribot daudzko uzreiz izmainīt sevī . Vislabāk pārmaiņas sākt ar to ,ko mainīt ir visvieglāk. Varbūtība, ka izdosies, ir daudz lielāka, ja izmaiņas notiek lēnām un pakāpeniski. Katrs, pat vismazākais veiksmīgais solis ir apliecinājums tam, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Dažreiz svarīgi ir tikai ieraudzīt citas perspektīvas – sākt domāt par to ,par ko līdz šim nebija domāts.

SOCIĀLĀ INTERESE

Ļoti svarīgs personības raksturojums, kurš ietekmē saskarsmes procesa kvalitāti, ir arī sociālā interese. Sociālās intereses jēdzienu ir definējis Alfreds Adlers ,viņš uzskatīja, ka tā ir spēja „redzēt cita acīm, dzirdēt otra ausīm, just ar otra sirdi.”(A.Adlers”, 1914). Sociālā interese ir Jūtība pret cita vajadzībām, interese par citu jūtām domām, gatavība sadarboties, tas ir identifikācijas, sadarbības, altruisma process.

Lai varētu veidot kvalitatīvas attiecības ar apkārtējiem, ir svarīgi , lai cilvēkam būtu pietiekami augsts sociālās intereses līmenis. Ja ģimenē ir vienlīdzīga attieksme pret visiem ģimenes locekļiem, tiek ievērotas katra vajadzības, intereses, visi jūtās vienlīdz svarīgi un nozīmīgi ,bērni mācās dalīties, rūpēties par otru , tad bērnam izveidosies pietiekami augsts sociālās intereses līmenis. Lutinātiem bērniem neveidojas sociālā interese un viņi ir fokusēti uz savu vajadzību apmierināšanu, gandrīz nekad neizjūt vajadzību atteikties no savām vajadzībām citu vajadzību, interešu dēļ. Tas saglabājas arī tad ,kad viņi ir jau pieauguši cilvēki. Ļoti egoistiska attieksme viņiem parasti ir arī pret vistuvākajiem cilvēkiem. Ja bērnībā neizveidojas sociālā interese, tad vēlāk to ir grūti izveidot .

Sociālo interesi raksturo:

· Izjūta , ka esi daļa no veselā ,ka esi kopā ar citiem.

· Izjūta, ka’’ esi mājās’’ – komforta un viegluma izjūta kontaktējoties ar apkārtējiem cilvēkiem.

· Izjūta, ka esi starp līdzīgiem.

· Ticība, ka cilvēkā ir kaut kas labs.

· Izjūta, ka esi cilvēces daļa, un ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības un pienākumi.

· Vēlme savas intereses, personīgos mērķus saistīt ar sabiedrības mērķiem.

· Pārliecība, ka cilvēces pastāvēšana ir atkarīga no cilvēku prasmes harmoniski sadzīvot vienam ar otru.

· Pārliecība, ka pret citiem cilvēkiem jāizturas tā kā katrs pats gribētu, lai izturas pret viņu.

· Pārliecība, ka, katra personīgo vērtību nosaka viņa devums sabiedrībai, citiem cilvēkiem.

· Gatavība savas zināšanas, iespējas veltīt citu cilvēku atbalstam.

· Gatavība dalīties ar to, kas katram pieder.

· Vēlme piedalīties, dot savu ieguldījumu grupas(grupu) dzīvē.

· Gatavība atzīt citu tiesības, zināšanas, pieredzi.

· Vajadzība sadarboties, lai sasniegtu kopīgos mērķus, iegūtu kopīgu labumu.

· Elastība problēmu, savstarpējo nesaskaņu risināšanā.

· Gatavība ņemt vērā un novērtēt citu jūtas, viedokļus.

· Spēja motivēt, iedrošināt citus.

· Vajadzība mainīt sociālos apstākļus kopīga labuma iegūšanai.

Ekstraversija un intraversija.

Komforta līmeni attiecībās nosaka arī intraversija un ekstraversija. Analītiskās psiholoģijas pārstāvis Karls Gustavs Jungs izvirzīja ideju par 2 personības tipiem –intraverta un ekstraverta personība. Ekstravertiem cilvēkiem ir tendence būt ietekmīgiem, sabiedriskiem. Viņi var ātrāk un vieglāk izveidot kontaktus, orientēts uz apkārtējo pasauli, dalās ar savu viedokli, labprāt darbojas pats, ir kopīgas darbības iniciators , ātri adaptējas jaunā saskarsmes vidē, viegli iepazīstas un nodibina kontaktus ar apkārtējiem.

Intravertiem cilvēkiem ir tendence būt rezervētiem, klusiem, bikliem, tie fokusējas uz saviem pārdzīvojumiem, norobežojas no nepazīstamas vides, ir tendence uz pārspīlētu pašanalīzi, tiem ir maz paziņu, draugu, nelabprāt kontaktējas ar nepazīstamiem cilvēkiem, tiem nepatīk neparedzētas tikšanās, labprātāk darbojas vienatnē.

Šie divi raksturojumi vairāk saistīti ar iedzimtības faktoru, tādēļ svarīgi tos respektēt nevis censties intravertu cilvēku padarīt par ļoti komunikablu.

Pedagoga personības īpatnības un saskarsme ar audzēkņiem.

Pedagoga personības raksturojumi var ietekmēt viņa saskarsmi ar audzēkņiem, kas, savukārt, var ietekmēt mācību procesu. Ņemot vērā saskarsmes īpatnības, kas saistītas ar dažādiem personības attīstību ietekmējošiem faktoriem (vide, iedzimtība). Dāņu psiholoģe M.Kristiansena ir novērojusi atšķirīgus skolotāju uzvedības modeļus (skat. tabulā)

Skolotāju uzvedības modeļi

Skolotāja personība būtiski var ietekmēt skolēnu saliedētības un vienotību. Psiholoģe N.Skorohodova ir atklājusi skolotāja personības raksturojumus, kompetences, raksturīgākos uzvedības modeļus, kuri ir nozīmīgi veiksmīgas komandas izveidošanai.

· labvēlība un empātija;

· prasmes uzklausīt un uzmanība pret skolēniem. Aktīva klausīšanās un pārfrāzēšana: „Tev šķiet...”, „ja es Tevi pareizi saprotu...”. Skolotājs jūtas drošs, pārliecināts un tāpēc sarežģītās situācijās nezaudē kontroli un spēj atbilstoši rīkoties;

· prasme skaidri un atklāti izteikt savu viedokli neaizskarot otra pašcieņu;

· spēja uzņemties „saistītāja lomu”, prasmīgi vadot diskusiju, saistot katra individuālo viedokli ar kopīgo virzību, interese par to, ko skolēni nesaprot, grib noskaidrot, saprast;

· tendence ieraudzīt stiprās puses skolēnu personībā, tendences sagaidīt pozitīvo.

Vai Jūs saskatījāt kādu līdzību ar to kā Jūs veidojat saskarsmi ar saviem audzēkņiem?

SECINĀJUMI

1. Personības raksturojumiem ir būtiska vai pat izšķirošā nozīme kvalitatīvu attiecību veidošanā.

2. Cilvēkam ir noturīga tendence uzvesties un interpretēt savu pieredzi, balstoties uz priekšstatu par sevi. Pašvērtējums darbojas kā filtrs, kurš nosaka , kā cilvēks uztver dažādas situācijas, interpretē savu un citu uzvedību un saskata savu nākotni.

3. Sociālā interese ir nozīmīgs faktors sadarbības, savstarpēji respektējošu, vienlīdzīgu attiecību veidošanā un uzturēšanā.

4. Pedagoga saskarsmei ar audzēkņiem ir īpaša nozīme, jo saskarsmē kompetents pedagogs var pozitīvā veidā ietekmēt audzēkņu saskarsmes prasmes, būt par veiksmīgu uzvedības modeli un pat mainīt audzēkņu dzīves kvalitāti.

5. Nebūtu pareizi domāt par labām vai sliktām īpašībām. Daudz vērtīgāk būtu saprast un izvērtēt , kuri mūsu personības raksturojumi palīdz veidot kvalitatīvu saskarsmi ar līdzcilvēkiem un kuri būtu jāmaina vai jāpilnveido, lai mēs varētu veidot vēl kvalitatīvākas, produktīvākas attiecības ar cilvēkiem un izjustu savstarpēju gandarījumu.

JAUTĀJUMI UN UZDEVUMI VIELAS LABĀKAI IZPRATNEI

1. Kā jūs veidotu saskarsmi ar audzēkni, kurš:

- Nepatīk sev.

- Salīdzina sevi ar citiem.

- Būdams pārliecināts, ka neveiksies viņš īpaši necenšas.

- Viņa neiesaistīšanās un pasivitāte neveicina mācīšanos un viņa akadēmiskie rādītāji ir zemi.

- Viņš uztraucas par neveiksmēm, bet pats gandrīz neko nedara, lai uzlabotu sekmes.

- Viņu ļoti ietekmē citu vērtējums, attieksme, tāpēc viņš cenšas izpatikt saviem vienaudžiem, bet draugu viņam nav.

- Dažreiz viņš kļūst agresīvs, sarunā rupjības, bet vēlāk to pārdzīvo un jūtas vainīgs.

2. Nonākot konflikta situācijā var uzvesties dažādi – var konfrontēt ,sadarboties, piekāpties, vienoties par kompromisu, izvairīties. Kuras no šīm pieejām izvēlēsies cilvēks ar mazvērtības izjūtu, cilvēks, kurš jūtas pārāks par citiem un cilvēks ar adekvātu pašvērtējumu?

3. Kādi ir Jūsu personības resursi kvalitatīvas saskarsmes veidošanai? Ko audzēkņi iegūst no Jūsu resursiem ? Kādus resursus Jūs gribētu attīstīt vairāk?

2.3. Saskarsme vienaudžu vidū, sociālās vides ietekme (R.Orska)

Sasniedzot agrīno jauniešu vecumposmu ne vienmēr vienlīdz ātri tiek apgūtas sociālās normas. Viņu uzvedība bieži ir bērnišķīga un apkārtējo noteiktās normas tiek uzņemtas kā piespiedu, neizprotot to patieso nozīmi. Saskarsmei kļūstot par vienu no galvenajiem darbības veidiem, būtisks kļūst savstarpējās uzticēšanās un sapratnes kritērijs. Arodvidusskolā tas sevišķi jūtams pirmajā kursā, kad tiek komplektētas jaunās grupas. Uz arodvidusskolu bieži atnāk tie pamatskolu absolventi, kuri skolā ir bijuši atstumti, malā stāvētāji, novērotāji, mazvērtības kompleksa nomākti, ar mācīšanās grūtībām. Bieži vien viņi ir atnākuši mācīties konkrēto specialitāti nejauši, tāpēc, ka draugi arī gāja, ka vecāki ieteica, ka skolotāji teica, nezināja, kur citur varētu mācīties, vai kādu citu iemeslu dēļ. Tas ietekmē viņa attieksmi pret mācībām, iedzīvošanos skolas vidē.

Daudzas jauniešu problēmas ir saistītas ar pretrunu starp Es un sabiedrību, neatbilstību starp to, kā sevi uztver paši jaunieši, un to, kā viņus grib redzēt sabiedrība. Jauniešiem ir ambivalentas izjūtas ne tikai attiecībā par sociālo kārtību, bet arī attiecībā par sevi. Viņi domā, ka viņu uzvedība ir tikpat interesanta citiem cilvēkiem, kā viņiem pašiem. Jauniešiem ir grūtības nolikt robežu starp viņu personīgajām interesēm un citu cilvēku interesēm. Tā rezultātā jaunieši izdara pārsteidzīgus secinājumus par apkārtējo cilvēku reakcijām un uzskata, ka citiem ir tikpat atzinīga vai arī kritiska attieksme pret viņiem, kā viņu pašu attieksme pret sevi. Tā kā jaunieši šaubās par savu identitāti, tad, mēģinot saprast, kas viņi ir patiesībā, viņi jūtīgi (sāpīgi) reaģē dzirdot citu cilvēku viedokli par sevi. ( Elkind, 1980)

Jauniešiem sagādā grūtības diferencēt citu cilvēku emocijas, jūtas, jo ir iegrimuši savās personīgajās jūtās, uzskatot, ka viņu emocijas, pārdzīvojumi ir unikāli un neviens cits nekad nav pārdzīvojis tādas ciešanas un tādu sajūsmu. Apziņa, ka viņi ir tik unikāli, rada mītu pašam par sevi – esmu izņēmums dabas likumsakarībās. Tas bieži rada nesaprašanos un konfliktus saskarsmē ar citiem. Arī ar vienaudžiem šis mīts dažreiz palīdz veidot saskarsmi, attiecības, bet biežāk rada konfliktus.

Pētījumi socializācijas jomā parādīja, ka sieviešu dzimuma pārstāves ir vairāk orientētas uz saskarsmi, starppersonu attiecībām, viņas ir jūtīgākas pret apkārtējo vajadzībām. To varētu izskaidrot ar faktu, ka sieviešu sociālā loma paredz minēto īpašību dominanti.

Daudzi autori akcentē to, ka sievietes lielu nozīmi piešķir cilvēku savstarpējām attiecībām, līdz ar to izpaužas saskarsmes nozīmība sievietēm. Piemēram, rotaļājoties bērnudārzā zēni lielāku interesi izrāda par priekšmetiem, turpretī meitenes – par savstarpējām attiecībām. Arī tas, ka meitenes lielāku nozīmi piešķir savam ārējam izskatam, netieši liecina par to, ka meitenes vairāk interesē apkārtējo viedoklis par viņām un viņu vērtējums.

A.A.Bodalevs (A.A.Бодалев) izpētīja, ka saskarsmes apjoms vīriešiem ir pusotru reizi mazāks kā sievietēm. Ņemot vērā to, ka sieviešu dzimuma pārstāves jau no agras bērnības vairāk iesaistās sociālajos kontaktos, līdz ar to arī saskarsmes iemaņas attīstās salīdzinoši plašāk. Piemēram, sievietes precīzāk uztver izmaiņas otra cilvēka stāvoklī pēc izmaiņām viņa balss tembrā, un citās ekspresīvās izpausmes, precīzāk novērtē savu ietekmi uz saskarsmes partneri.

Saskaņā ar M.Ardžailu sievietes veido ciešākas draudzīgas attiecības nekā vīrieši, viņām ir lielāka tendence atvērties un veidot intīmākas sarunas. Šīs īpatnības novērojamas visos vecumos.

Vienaudžu grupas ļoti stipri ietekmē pusaudža sociālo pieredzi. Pusaudža vecumā vienaudžu grupa ir indivīda socializācijas faktors, kas mudina pieņemt jaunus uzvedības noteikumus un dod pieredzi, kas atstāj ilgstošu un noturīgu ietekmi uz personības veidošanas.

Pusaudžu vecumā vienaudžu spriedumi un vērtējumi gūst sevišķi

lielu nozīmi, pat lielāku nekā vecāku un skolotāju spriedumi un

vērtējumi. Parādās pusaudžiem raksturīga tieksme izsargāties

no vienaudžu kritikas, baidoties, ka tie varētu viņus atstumt.

Viņu vecumā dominējošais nemiera iemesls ir bažas,

ka biedri varētu viņu atstumt. . (Kons I., 1985.)

Vienaudžu sabiedrība pilda šādas socializācijas funkcijas:

· saskarsme ar vienaudžiem ir ļoti svarīgs, specifisks informācijas kanāls: pa to pusaudži un jaunieši saņem tādu viņiem vajadzīgu informāciju, kādu pieaugušie dažādu iemeslu dēļ viņiem nedod;

· saskarsme ar vienaudžiem ir specifisks darbības un personības mijattiecību veids, kas izveido nepieciešamās sociālās mijiedarbības iemaņas, prasmi pakļauties kolektīva disciplīnai un vienlaikus aizstāvēt savas tiesības, saskaņot personiskās intereses ar sabiedriskajām.

Šīs funkcijas pilnveido daudzus sociālā intelekta kritērijus: komunikatīvās spējas, organizatoriskās spējas, perspektīvas novērtējuma spējas un arī sociālo normu izpratni.

Parasti jaunieši saka, ka viņiem ir viens – divi vistuvākie draugi un daži labi draugi, ar kuriem var runāt par visiem jautājumiem, kas svarīgi pašam, un saprasties pat bez vārdiem. Visbiežāk apspriestie jautājumi ir :

· Uz kādu pasākumu iet, kur pavadīt brīvo laiku

· Kādā klubā, interešu grupā iestāties

· Kā apģērbties

· Personīga rakstura jautājumi

· Kā iet uz randiņu, vai ir vērts tikties ar šo cilvēku

· Seksuālās attiecības, sekss.

Jo draudzība kļūst dziļāka, noturīgāka, jo intīmāki jautājumi tiek apspriesti. Galvenais iemesls draudzības izjukšanai ir drauga nodevība.(Hartup,1990)

Draudzības būtība skaidrota sen un dažādi, jau Aristotelis izdalīja trīs draudzības veidus:

· draudzība, kurā vēl labu otram viņa paša dēļ;

· draudzība, kurā draugu mīl tādēļ, ka tas ir patīkami un sagādā baudu;

· draudzība, kuras pamatā ir savstarpēja izdevīguma apsvērumi.

Aristotelis uzskatīja, ka īsta draudzība ir pirmā, jo pārējās ir saistītas ar īslaicīgām īpatnībām - gan patika, gan izdevīgums kādreiz var beigties un tad šāda veida draudzība beidzas, bet īsta draudzība ir nesavtīga, un attieksme pret otru ir tāda pati kā pret sevi pašu. (Aristotelis, 1985., 163 – 167.lpp.).

Runājot par pusaudžu un jauniešu draudzību, jāatzīst, ka tā balstās uz patiku, jo jaunieši visvairāk tiecas pēc tā, kas attiecīgajā momentā viņiem ir patīkams. Viņi ātri kļūst draugi, taču ātri pārstāj būt draugi, jo atbilstoši tam, kā mainās viņu patika, mainās arī draudzība, bet patīkamais šādā vecumā ir strauji mainīgs.

Tie, kuri draudzība balstās uz noderīgumu, pārstāj būt draugi, tiklīdz vairs nav izdevīguma, jo draudzīgās attiecības bija nevis viņu pašu starpā, bet attiecībā pret izdevīgo. Šādai draudzībai ir raksturīgi pārmetumi un savstarpējās apsūdzības. Šādi cilvēki izmanto viens otru un nemitīgi prasa arvien vairāk. Pilnīga un īsta draudzība nav iespējama pret daudziem, tāpat kā nav iespējams vienlaikus mīlēt daudzus. Princips, uz kuru balstoties veidojas draudzība, ir savstarpēja atkarība. Draudzība prasa saskaņot savu dzīvi ar otru cilvēku, ņemot vērā viņa intereses, dzīves situāciju, rēķinoties ar otru cilvēku. Spēja draudzēties nav vienādi attīstīta visiem cilvēkiem. Ir ļoti egocentriski un egoistiski cilvēki, kuri nevēlas rēķināties ar citiem. Šādi cilvēki vēlas, lai viņiem būtu draugi, kā arī to, lai visi rēķinās tikai ar viņiem un ir no viņiem atkarīgi. Taču draudzība nozīmē pastāvīgu kompromisu – ir no kaut kā jāatsakās un jāiemācās piedot otram cilvēkam, jo tikai tā var uzturēt draudzību.

Analizējot draudzību, angļu psihologs Maikls Ārgails (Argyle) ir nonācis pie secinājuma, ka draudzībā pastāv nerakstītas normas un likumi, kuri abām pusēm jāievēro:

· gatavība palīdzēt otram nepieciešamības gadījumā;

· otra cilvēka personiskās dzīves respektēšana – draudzēties nenozīmē jaukties otra cilvēka personiskajā dzīvē;

· konfidencialitāte – ir lietas, kas paliek tikai starp draugiem un nevienam citam netiek atklātas;

· savstarpēja uzticēšanās jeb cik atklāts cilvēks var būt pret otru cilvēku;

· drauga aizstāvēšana, viņam klāt neesot (Reņģe, 2004., 74.-75.lpp.).

Cilvēks sev izvēlas draugus pēc trim pazīmēm:

· emocionāli izvērtējošais – indivīda jūtas pret noteiktu personu, to raksturs un spēks;

· kognitīvais jeb izzinošais – indivīda priekšstati par šo personu;

· rīcības – indivīda tieksme tuvināties ar šo personu (vai izvairīties no tās) un šīs tieksmes raksturīgās izpausmes.

Daudzi sociālpsiholoģiskie pētījumi rāda, ka lielākais vairums cilvēku dod priekšroku draudzībai ar sava vecuma, dzimuma, sociālā stāvokļa un izglītības cilvēkiem. Tikpat vēlama ir galveno vērtību orientāciju, interešu un rakstura īpašību sakritība vai vismaz tuvība. Draugiem parasti ir vairāk vai mazāk kopīgi uzskati viņiem svarīgos jautājumos. Tas ir ne tikai tāpēc, ka cilvēki jau pašā sākumā par draugiem izvēlas domubiedrus, bet arī tāpēc, ka viņi apzināti un neapzināti piemērojas viens otram. Draudzībā cilvēku attiecības „Es un Tu” savstarpēji krustojas, un rezultātā viņi saplūst noteiktā „Mēs”, iegūstot īpašības, kādu nebija katram atsevišķi (Kons, 1983., 106.-109.lpp).

Tieši pusaudža gados parādās apziņa, ka draudzējoties ir jārēķinās ar citu cilvēku, ar viņa interesēm un vajadzībām. Draudzība kļūst arī par pašizziņas avotu, jo pusaudzim pastāvīgi līdzās ir vajadzīgs cilvēks, ar kuru dalīties savās jūtās un pārdzīvojumos, pieredzē un pusaudzim ir svarīgi, ko draugs par to domā un saka. (Reņģe, 2004., 76.lpp) Uzklausot draugu, pusaudzis izzina sevi, tādēļ pusaudžu draudzība reizēm izpaužas kā savdabīga „psihoterapijas” forma, ļaujot jaunajam cilvēkam izteikt savas pārbagātās jūtas un rast apliecinājumu tam, ka kāds ir kopā ar viņu šaubās, cerībās un uztraukumos. Taču jāņem vērā tas, ka šajās sarunās pusaudzim visvairāk patīk runāt par savām jūtām un pārdzīvojumiem, nekā klausīties drauga teiktajā. Neierobežota atklātība, kas neatzīst nekādu psiholoģisku distanci un kas augstu tiek vērtēta draudzības sākumā, vēlāk var tikt izmantota, lai otru vairāk sāpinātu (Kons, 1983., 155.-158.lpp).

Daudziem pusaudžiem draugi ir visa viņu pasaule. Var gadīties, ka pirmo reizi dzīvē vecāki, radinieki un vispār pieaugušie it kā atkāpjas otrā plānā. Dažreiz starp pusaudzi un viņa vecākiem veidojas plaisa, jo pusaudzim šķiet, ka vecāki viņu īsti nesaprot, ka viņi nespēj un dažkārt arī nemēģina uztvert lietas un notikumus tāpat kā pats pusaudzis. Draugi, savukārt, saprot (Stoparde, 1999., 52.lpp.). Pusaudži ir pārliecināti, ka tikai cilvēks, kas pats izjūt to pašu, ir spējīgs pilnībā saprast. Viņi vēlas draugus, ar kuriem var dalīties savās bailēs un noslēpumos, kuri nenodos un neveiksmes gadījumā uzmundrinās. Uzticība ir viens no pusaudžu draudzības pamatelementiem (Einsvorta u.c., 2001., 270.lpp.).

Pusaudža vecumposmā ārkārtīgi svarīga nozīme attīstībā ir viņa attiecībām ar vienaudžiem. Savstarpējā saskarsme padara pusaudža dzīvi bagātāku, sekmē viņa redzesloka paplašināšanos un interešu attīstību (Upmanes red., 1987., 45.lpp.). Pusaudžu uzvedības un darbības galvenais vadošais motīvs ir cenšanās rast savu vietu vienaudžu kolektīvā (Auniņa, 2007., 40.lpp.). Tas pusaudzim spēlē galveno lomu, attīstot attiecību veidošanas prasmes. Šajā sakarā var runāt par pusaudža sociālo kompetenci jeb spēju iegūt jaunus draugus un saglabāt vecos. Sociālā kompetence ir cieši saistīta ar sociālo salīdzināšanu. Tas ir process, kura laikā pusaudži novērtē savas un vienaudžu spējas, uzvedības formas, personības īpašības un ārieni. Tieši uz šo vērtējumu pamata pusaudži izvēlas sev draugus un nosaka savas attiecības ar dažādām grupām (Крайг, 2000., 615.lpp.). Tajā pašā laikā pusaudžiem ir svarīgi ne tikai būt kopā ar vienaudžiem, bet ieņemt viņu vidū tādu vietu, kas pašu pusaudzi pilnībā apmierinātu. Dažiem ir vēlme kļūt par grupas līderi, citiem – vienkārši gūt vienaudžu atzinību, bet vēl citi vēlas būt autoritātes, kuriem neviens neuzdrošinās iebilst nekādos jautājumos. Tie pusaudži, kuri kārotās vietas neieņem, mēdz izcelties ar uzvedības un disciplīnas pārkāpumiem (дубровина, 1995., 152.lpp.). Tomēr visbiežāk pusaudži savās attiecībās ar vienaudžiem ir komformisti, t.i., saskarsmē parasti rīkojas saskaņā ar grupas viedokli, uzvedību un citām ārējām izpausmēm – izskatu, uzvedības stilu, runas veidu (Svence, 1999., 128.lpp.). Pusaudžiem ir svarīgs arī draugu daudzums. Viņiem ir nepieciešams viens vai divi tuvi draugi un daudz citu paziņu, jo tas liecina par pusaudžu popularitāti un līdz ar to aug arī viņu pašvērtības apziņa (Špalleka, 2004., 101.-102.lpp.). Negatīva vienaudžu attieksme pret pusaudzi grauj viņa darbaspējas, zūd dzīvesprieks, veidojas slikta pašizjūta (Špona, 2006., 73.lpp.), kas var arī pārvērsties depresijā. Pusaudžu depresija ir sarežģīta, grūti uztverama un bīstama parādība daudzo savstarpēji saistīto iemeslu dēļ. Pusaudžu depresiju ir grūti konstatēt, jo tās simptomi atšķiras no klasiskās pieaugušo depresijas simptomiem. Piemēram, viegla pusaudžu depresija izpaužas fantazēšanā un sapņainībā, bet mērenas depresijas gadījumos pusaudža runā dominē nomācoši temati – nāve, patoloģiskas problēmas un krīzes.

Savstarpējo attiecību veidošana ir viena no problēmām, ar kuru saskaras gandrīz visi pusaudži. 1. tabulā ir redzams, kādas prasmes, attieksmes un vērtības veido attiecību veidošanas prasmju saturu (Rubana, 2000., 28.-31.lpp):

2.Tabula

Attiecību veidošanas prasmju saturs

Kā redzams tabulā, attiecību veidošanas prasmju pamatā ir sociālās prasmes. Veidojoties pusaudža attiecībām ar citiem cilvēkiem, tiek apgūtas sociālās prasmes, savukārt, apgūstot sociālās prasmes, veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem. Sociālās prasmes ir nepieciešamas, lai cilvēks prastu darboties, sadarbojoties ar citiem cilvēkiem, izmantot savu pieredzi un iegūt jaunu pieredzi, apzinātos atbildību par sevi un savu saskarsmi ar citiem cilvēkiem (Andersone, 2001., 22.lpp.).

Attiecību veidošanas prasmes dod iespēju katram izmantot savu pieredzi un mācīties no citiem, celt savu pašapziņu, apzināties cilvēkus kā unikālas vērtības. Šīs prasmes cilvēkiem veido interesi un rūpes citam par citu, humānas un emocionālas attiecības, spēju dažādās situācijās uzņemties atbildību par sevi un citiem (Arsoba u.c., 2003., 330.lpp.).

Pārpratumi komunikācijā ir viens no galvenajiem konflikta cēloņiem pusaudžu savstarpējās attiecībās. Ja cilvēks ir iesaistījies konflikta situācijā, var izdalīt trīs atšķirīgas rīcības iespējas:

· Dusmas, agresija

· Risināt problēmu satura līmenī

· Atkāpties.

Lai atrisinātu attiecību konfliktus, pusaudžiem ir nepieciešams padoms, taču vajadzīga arī zināma iespēja brīvi izvēlēties, kā rīkoties, izteikt priekšlikumus situācijas risināšanai un apzināties pieņemto lēmumu vai rīcības sekas. (Longaretti, 8.-11.lpp.).

Lai konfliktu varētu atrisināt mierīgā ceļā, abām pusēm jāvar:

· problēmu precīzi definēt – problēmas risināšanā jāiesaista tikai tos konflikta dalībniekus, kuru rīcībā ir informācija, kas sekmētu konflikta risināšanu un kurus tieši ietekmēs pieņemtais lēmums;

· meklēt iespējamos risinājumus – pēc tam, kad problēma skaidri definēta, var pāriet pie nākamā soļa, kurā visi problēmsituācijā iesaistītie piedāvā savus risinājumus;

· izvērtēt risinājumu – šajā solī jārosina pusaudžus aizstāvēt un paskaidrot savus viedokļus, arī pedagogs var izteikt piemērotāko risinājumu;

· pieņemt lēmumu – šajā solī nekādā gadījumā nedrīkst balsot, jo balsošana vienmēr sadala uzvarētājos un zaudētājos un otrie būs maz ieinteresēti lēmuma īstenošanā. Ir jānoskaidro katra domas par iespējamo pieņemto lēmumu, kuru nevajadzētu pieņemt, līdz visi nav iekrituši to vismaz izmēģināt;

· apspriest lēmuma ieviešanu – bieži vien potenciāli produktīvi lēmumi cieši neveiksmi tikai tāpēc, ka nav apspriests, kurš, ko un kad izdarīs. Nekas netiks īstenots, ja tiks izlaists šis solis. Ja šajā solī kāds no skolēniem šaubās par lēmuma pareizību, tas liek secināt, ka vispārēja saskaņa vēl nav panākta. Pedagogs nedrīkst pieļaut, ka kāds tiek pakļauts grupas spiedienam vai piekāpjas;

· izvērtēt risinājuma piemērotību – šī soļa pamatmērķis ir izvērtēt, cik efektīvas ir bijušas pūles. Viens no risinājuma efektivitātes pierādījumiem ir problēmas izzušana. Ja pieņemtais lēmums problēmu neatrisina, vaina meklējama vai nu pašā lēmumā vai tā ieviešanas procesā. Arī tad, ja lēmums šķietami bijis atbilstošs un problēma tikusi atrisināta, laiku pa laikam ir jāpārbauda apstākļi, jo mainās gan situācijas, gan prasības. Pedagogam jābūt gatavam situācijas pārvērtēšanai un cita risinājuma meklēšanai (Rudņicka, 2001., 117.-120.lpp.).

Skolotājiem ir jāapzinās, ka pusaudži tāpat vien nezinās, kā atrisināt savas attiecību problēmas un nesaskaņas. Pusaudžiem ne vienmēr piemīt šādas prasmes, un konfliktsituācijās viņi bieži vien rīkojas ierastajā manierē vai pat destruktīvi – kļūstot agresīvi, otru fiziski iespaidojot, izvairoties vai padodoties, nevis problēmu izrunājot, ieklausoties, sadarbojoties un atrisinot to (Longaretti, 8.-11.lpp.).

Viens no ļoti svarīgiem konfliktu risināšanas aspektiem ir prasme pārvaldīt emocijas. Cilvēka spēja apzināties un izprast savas emocijas iegūst aizvien svarīgāku nozīmi, taču pusaudžiem šīs prasmes ir ļoti vāji attīstītas. Spēja pārvaldīt emocijas ir cilvēka garīgās un fiziskās veselības priekšnoteikums. Šo parādību arī sauc par emocionālo intelektu un tā ir personības spēja pazīt, kontrolēt un regulēt savas un arī citu cilvēku jūtas, lai veidotu labas savstarpējās attiecības (Ozoliņa, 2001., 21.-25.lpp.). Negatīvas emocijas – dusmas, naids, kas bieži vien izpaužas agresīvā uzvedībā, faktiski grauj pusaudža veselību un viņa attiecību kvalitāti ar citiem cilvēkiem. Šādu pusaudžu valodā ir rupji vārdi, viņi strīdas, apsaukājas, lieto fizisku vardarbību pret citiem, īpaši mazākajiem, dara citiem par spīti (Špona, 2006., 82.lpp.). Dusmas ir īpaši graujošas negatīvas emocijas, ko pusaudži visbiežāk nevis adekvāti izlādē, bet gan apspiež. Prasme saprātīgi rīkoties dusmu brīžos ir grūti apgūstama, ko daudzi cilvēki neiemācās nekad (Kempbels, 1990., 56.lpp).

Emociju pārvaldīšana jāapgūst pamazām un regulāri, līdz atkārtota pieredze kļūst par paradumu, prasmi, ko pusaudzis izmanto pārpūles gadījumā, bailēs, fiziskā vai psiholoģiskā nedrošībā un jebkurā citā stresa situācijā. Tādēļ pusaudžiem ir jāmācās izprast kopsakarības starp domām, jūtām un reakcijām, jāmācās izzināt un atzīt savas stiprās puses un trūkumus, jāmācās pazīt sevi, kā arī runāt par savām emocijām, jo ilgi noklusētas, sevī slēptas negatīvas emocijas atsvešina no citiem, rada depresiju, izraisa agresivitāti. Pusaudžiem ir jāsaprot, ka visas jūtas ir labas un vajadzīgas, izšķiroša ir indivīda reakcija uz tām (Ozoliņa, 2001., 21.-25.lpp.). Pusaudžiem ir jāsaprot, ka attiecību veidošanas pamatā ir ticība sev un pašcieņa. Ja tā pietrūkst, rodas nedrošība un pārliecība, ka nepietiek spēka stāties pretī visām problēmām. Ticība sev ietekmē arī ticību citiem, tātad tā ir īpašība, kas skar visas sabiedriskās attiecības (Dārzniece, 2001., 29.-30.lpp.).

E. Šprangers tālajā 1926.gadā izteica domu: ”Nevienā vecumā cilvēks tik ļoti netiecas būt saprasts, kā jaunībā. Rodas iespaids, ka citu sapratne ir pamatā personības attīstībai. Tomēr vienmēr atrodas apstākļi, kas šo sapratni apgrūtina vai pat vispār izslēdz”.

Īpašais pusaudžu stāvoklis, kad no vienas puses viņi negrib būt bērni, bet no otras - „pieaugušo pasaule” viņus vēl „neielaiž”, noved pie tā, ka viņi veido jauniešu subkultūru, kā sociālo telpu, kurā pulcējas kopā vienlīdzīgi pēc vecuma, statusa, nodarbošanās veida u.t.t, telpu, kur pusaudžiem ir iespēja pašrealizēties un īstenot sociālās lomas, veidot „savu valodu”, pamatojoties uz dzimtās valodas prasmēm. Šī specifiskā valoda- slengs, ir vērsta uz to, lai „savējie ” kļūtu tuvāki, bet ” svešie”- tālāki. Pie tam slengu lieto gan subkultūru pārstāvji, gan arī citi pusaudži, slengs palīdz pilnīgāk atainot un verbalizēt lietotāju emocijas, pārdzīvojumus, attieksmes. No vienas puses dažas subkultūras pusaudžu socializāciju veicina pozitīvi, piemēram, zaļo kustība, bet citām uzvedībā ir pieļaujama deviance.

Vecums bez šaubām ir ļoti būtiska kategorija sabiedriskajos procesos, un arī valoda kā komunikācijas forma nav izņēmums. Citu vecumposmu pārstāvju komunikācijas veidu starpā īpaši izceļas pusaudžu, jauniešu valoda - slenga, svešvārdu, dažādu atvasinājumu, jaundarinājumu un rupjību pārpilna ( Ojāra Buša, Vinetas Ernstsones., 2006). Un nav noslēpums, ka viens no galvenajiem jauniešu valodas veidošanās un lietošanas iemesliem ir tieksme pēc atšķirības, protesta un savas individualitātes pierādīšanas. „..šajā vecumā liela vērtība ir aizraujošai rīcībai, spilgtām krāsām, demonstratīvam protestam, kas tiek pausts arī ar valodas palīdzību. Valoda ir līdzeklis, kas ļauj norobežoties no pieaugušo pasaules; jauniešiem raksturīgie izteicieni ir reakcija uz pieaugušo runas uzvedību. Lietojot atšķirīgu valodu, jaunieši demonstrē savas tiesības uz savai paaudzei specifisku runas veidu un dzīvesveidu.” (V. Ernstone, L. Tidriķe. , 2006. 22.lpp.)

Pusaudzim ir jāatrod jauna, savam dzimumam atbilstoša saskarsmes pozīcija, un tas nebūt nav viegli. Grūtības saskarsmē ar pieaugušajiem un dažreiz pat konflikta situācijas var rasties ne tikai tāpēc, ka topošajam cilvēkam nav jaunajiem saskarsmes apstākļiem atbilstošas pieredzes, bet arī to traucējumu dēļ, kurus kustību koordinācijas un neiropsihiskās regulācijas mehānismos izraisa nevienmērīgais dažādu organisma sistēmu attīstības temps. (Meikšāne Dz., 1998. – 65 lpp)

Piederība pie kompānijas pusaudžu vecumposmā ir svarīgākais uz pasaules. Barā viņi jūtas stipri. Zēniem parasti šī grupa ir svarīgāka nekā meitenēm, kas daudz labprātāk uzticas draudzenei un meklē intīmu atmosfēru. Ir jau arī meiteņu kompānijas, bet tās nav tik uzkrītošas kā zēnu: meitenes pļāpā un aušojas, sačukstas. Jauktas kompānijas nav tik viendabīgas, jo abu dzimumu starpā ir pārāk lielas atšķirības, lai varētu uzstāties pilnīgi vienoti.

Daudziem pusaudžiem kompānija ir kā pārejas laika ģimenes aizstājējs, kas dod drošības sajūtu, spēku un paļāvību. Kopīgie piedzīvojumi un pārdzīvojumi rada intensīvu kopības sajūtu. Kompānijā var stundām ilgi klausīties mūziku, diskutēt par problēmām un uzticēt noslēpumus. Kompānijai ir sava valoda, savs slepenais žargons, tā izkopj savu stilu un savu specifisko gaumi, kas veido viņu piederības zīmi. Dažādas aptaujas liecina par to, ka tikai viena trešdaļa pusaudžu nelieto slengu saskarsmē, pārējie lieto regulāri vai pēc viņu atzinuma – reti. Lielākais respondentu skaits lieto slengu draugu vidū un interneta sarakstē. Slengu lieto saskarsmē ar vienaudžiem, jo tas ir saprotams vienaudžu grupā. Literārajā valodā pusaudži nevar precīzi noformulēt savas izjūtas, jo nevar piemeklēt īsto vārdu. Literārajā valodā jūtas ir aprakstoša forma un nesastāv no viena vārda, turpretī izmantojot slengu, izjūtas var noformulēt ar vienu vārdu, piemēram, „kļovo”.

Gandrīz puse pusaudžu atzīst, ka nelieto slengu saskarsmē ar pieaugušajiem, īpaši izdalot vecākus un skolotājus. Pusaudži uzskata, ka šis komunikāciju veids ir derīgs tikai saskarsmē ar vienaudžiem.

Pusaudži runājot „savā valodā”, izmanto atvasinājumus no citām valodām tā, piemēram, no angļu valodas (come on, cool, super, ok), no krievu („kļovo”, „učene”, „vot”, „tipa”), no vācu valodas ( „šule”, „mutere”,” širmis”). Kā arī no citām valodām: spāņu, franču, poļu. Biežāk pusaudži izvēlas atvasinājumus no valodām, kuras apgūst skolā vai kuras vairāk dzird sabiedriskajā telpā. Biežāk sastopamie vārdi: „super”, „kūligi”, „kičīgi”, „bļāviens”, „besīt ārā”, „šmotkas”.

Vienaudžu kompānijā arvien kaut kas notiek un atgadās. Draugu vidū arī neviens nekrata ar pirkstu – nedari tā un nedari šitā -, tur var justies kā pieaudzis cilvēks, gūt cieņu un atzinību ar drosmi un spēku, aizraujošām idejām, oriģinalitāti. Un ir vienalga, vai tu esi apalītis vai tievs kā maikste, liela vai maza auguma. Ja reiz esi uzņemts kompānijā, tad draugu solidaritāte tevi vismaz uz šo laiku atbrīvo no nedrošības un šaubām par sevi. Ja aiz muguras stāv draugi, var arī reizēm apšaubīt skolotāja viedokli vai ignorēt vecāku noradījumus. ( Batņa V., 2001 – 57. lpp)

Pusaudži vēlas baudīt brīvību. Būt kopā ar draugiem. Kaut ko interesantu piedzīvot. Kaut kas tāds nav iespējams ne skolā, ne mājās, kur viss jau ir iepriekš zināms un paredzams. Brīvība ir tur, kur pieaugušie neiejaucas. Uz ielas. Diskotēkās. Un nav nekāds brīnums, ka daudzi zēni un meitenes vakaros laižas prom no mājām, lai izmēģinātu, ko nozīmē baudīt dzīvi. Vislabprātāk no pelēkās ikdienas bēg pusaudži, kuriem ir grūtības skolā, darbā un arī ar vecākiem. Vismaz vakaros un brīvdienās var aizmirst visas problēmas un justies labi. Kopā ar kompāniju aizmirstas garlaicība un apgrūtinošie pienākumi, kas gaida mājās, kompānijā var justies stiprs, pieaudzis un meklēt savu jauno ES. Maz ir tādu vecāku, kas samierinās, ka pusaudzis vakaros dodas prom no mājām. Strīdi un eksplozijas ir neizbēgami. (Beila B., Niča, 2003. – 28 lpp.)

Jaunieši pirmie uztver brīvā laika jaunās pavadīšanas formas un veidus, kas nāk gan ar negatīvam, gan ar pozitīvām sekām. Viņus var neapmierināt jau pastāvošie brīvā laika pavadīšanas veidi un viņi izdomā savus.

Mūsdienu dzīves stils rada iespējas, lai jaunieši apvienotos dažādās grupās, kustības, kas ir vienojošs faktors, kas veido kolektīvo apziņu un kopējas vērtības un uzskatus.

Profesors S. A. Sergejevs piedāvā sekojušu pusaudžu subkultūras tipoloģiju:

· romantiski-ekspististiskās subkultūras (hipiji, indiānisti, tolkenisti, ar zināmu piebildi- baiķeri ).

· hedonisti (bauda un izklaide galvenā nodarbe dzīvē) - (mažori, reiveri ,reperi utt. ),

· krimināli orientētas subkultūras („gopniki”)

· anarhiski-nihilistiskie grupējumi (panki, ekstrēmas subkultūras) ar radikāli destruktīvo darbību. (Вершинин M., Макарова E. http://www.subcult.ru/ ).

Cilvēks, kas nonāk subkultūras ietekme saplūst kopā ar to. Viņš pieņem kārtību, jaunās sabiedrības likumus, mainās vērtību un uzskatu sistēma. Ir cilvēki, kas maina subkultūras diezgan bieži ārējo izpausmju dēļ, neiedziļinās filozofijas būtībā, kura mazākā vai lielākā mērā pastāv katrā subkultūrā un neformālā kustībā. Pat tie, kuri ir uzticīgi vienai subkultūrai, neizprot to pilnībā. Piemēram, pusaudži - metālisti var rīkot masu kautiņus un nemierus, huligāniski izturēties, būt bezkaunīgi un uzskatīt, ka uzvedas, kā patiesi metālisti. Viņiem nav skaidrs, ka šī kustība ir veidota, pirmkārt, fanojot par mūzikas virzienu un, otrkārt, balstoties uz īpatnējo dzīves uztveri, bet ne tāpēc, lai iznicinātu visu kas apkārt.

Problēmas var rasties tajā gadījumā, ja subkultūru ietekmē nonāk vēl „nenobriedusi” personība. Piemēram, lai cik nebūtu miermīlīgi rastamani, viņu kustība nes sevī „zālītes „jeb tā saucamo vieglo narkotiku propagandu, pastāv liela varbūtība, ka pusaudži uzskatīs „zālītes” pīpēšanu par obligātu atribūtiku un to pamēģinās.

Nozīmīgākās subkultūras idejas un vērtības iegūst ārēju, obligātu izpausmi simbolikā un atribūtikā:

· ar tas palīdzību atpazīst „savējos” ;

· tā palīdz izcelties starp „svešajiem”;

· tā apvieno un saliedē;

· tā palīdz demonstrēt un aizstāvēt savu pozīciju sociālajā vidē.

Latvijas skolās (sevišķi reģionos) biežāk sastopamās subkultūras ir goti, emo, reperi, ka arī fani ( hokeja, futbola, muzikālas grupas).

ХХ gadsimta vidū ir veidojusies subkultūra- goti, no panku subkultūras. Raksturīgākās iezīmes: gotiskas mūzikas klausīšanās, melanholiskas tieksmes, filozofēšana par nāvi. Ciešanu kults.

Apģērbs pamatā melns, korsetes, mežģīnes, augsti paceltas apkakles.

Gari izlaisti mati melna krāsa, specifiskais make –up: bāla seja ar melnu kontūru apvilktas acis un lūpas. Aksesuārus izmanto daudz un tie pamatā ir no sudraba.

Emo – ( emotional — emocionāls ) – subkultūra, kas akcentē iekšējās pasaules pārdzīvojumus, sevišķi akcentē draudzības un mīlestības vērtību. Emo ārējais izskats ir savdabīgs: slīps matu griezums, matu krāsa melna, melna nagu laka, spilgts make-up. Viņu ģērbšanās stilam ir raksturīgs tumšs (visbiežāk melns) apģērbs, melnas krāsas apspīlēti džinsi, svītraini džemperi, T-krekli ar noteiktiem zīmējumiem, „spaiku” jostas (spaiki – kvadrātaini, piramīdveida metāliski ornamenti), „hoodiji” (jakas ar kapucēm), nodiluši džinsi, tenisčības/kedas, meitenēm – raibas zeķubikses un pats galvenais dizaina elements – daudz un dažādas piespraudes ar lozungiem par vegānismu, veģetārismu, kā arī mīļāko grupu nosaukumiem. Kājās klasiskās firmas „Converse” kedas. Somas, mugursomas aplīmētas vai apšūtas ar emo grupu nosaukumiem, logo. Mati – melni vai lillā, kuru cirta piesedz vienu aci, daudziem – pīrsingi, bieži ausīs ” taisa” tunļus. Tiek noliegti stereotipi, kuri atdala zēnu no meitenes- zēni izskatās kā meitenes un otrādi. Emo kustību raksturo infantilais dzīves skatījums, intravertums, iekšēji pārdzīvojumi, depresivitāte. (No Wikipedia, Vikipēdijas raksts par jauniešu subkultūru)

Vienas no jaunākajām subkultūrām šobrīd ir internetsubkultūras - Blogeri, Geimeri, Hakeri. Galvenā iezīme ir lieliskas datorlietošanas prasmes, personīgais dators un vēlams neierobežota piekļuve internettīklam.

Blogeri- cilvēki, kuri raksta „ publisko dienasgrāmatu ’’ ietverot tajā ne tikai savu attieksmi pret notikumiem, bet arī dalās ar bloga lietotājiem ar noderīgam internetadresēm, fotogrāfijām, padomiem utt., ka arī ļauj komentēt savu personīgo lapu.

„Geimeri” – no angļu valodas gamer, spēlētājs. Eksistē divu veidu geimeri:

cilvēks, kas aizraujas ar datorspēlēm un vienlaikus spēj realizēt visas sociālas funkcijas;

cilvēks, kas izjūt neveselīgo, patoloģisko tieksmi pret datorspēlēm un viņam izplūst „realitātes uztvere”. Viņš spēli pārnes savā ikdienā .

Hakeri – aizraušanās ir meklēt iespējas ielauzties e-informācijas sistēmās, kas ir slepenas, kodētas.

Reperi ir pati atvērtāka un lielāka subkultūru grupa. Nav nekādu speciālu iestājprasību, tikai „Ģērbies kā reperis, runā kā reperis un klausies repu.” Repera apģērbs ir liela izmēra, bieži krekls karājas līdz ceļiem, bet džinsi ir līdz zemei. Svarīgi, lai apģērbs būtu tīrs.Pamatā subkultūras pārstāvji ir skolēni un studenti, kuri zina subkultūras vēsturi un var veidot sava muzikālā stila fan-klubus. Spilgtākie muzikāla stila pārstāvji- MC Hammer, Dr. Dre, Black Eyed Peas, Eminem, Каста, Многоточие, Ozols, Aptiekār.

Subkultūru raksturo:” Graffity”- sienu zīmējumi, «Break dance»- modernās dejas stils un “Rap”- savdabīgais mūzikas stils.

Daudzi šis subkultūras pārstāvji ir iesaistīti kriminālajās struktūras un savu svarīgumu pauž ar nesamēra dārgiem aksesuāriem(pulksteņiem ar briljantiem, zelta ķēdēm un gredzeniem).

2.4. Saskarsme dažāda vecuma cilvēku vidū (R.Orska)

S.Rubinšteins ir teicis, ka cilvēka mūža pamatbūtību, tā kodolu veido viņa attiecības ar citiem ļaudīm. Cilvēka sirds „kodols” sastāv no katra cilvēciskās attieksmes pret apkārtējiem cilvēkiem. To, cik katrs no mums ir vērts, viennozīmīgi nosaka tas, pēc kādām savstarpējām attiecībām ar apkārtējo pasauli mēs tiecamies, kādas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem mēs esam spējīgi nodibināt. ( Kuhtina, 1993.)

Pusaudžu saskarsme ar pieaugušajiem vienmēr ir sarežģīta. Jebkurā sabiedrībā eksistē šķēršļi pusaudža ieiešanai pieaugušo pasaulē. Visbiežāk tiek minēti sekojoši faktori ( H.Remšmidts, 1994.):

· Pusaudžu pašcieņas jūtu aizskaršana, aizvainošana no pieaugušo puses. Identifikācijas un pašnoteikšanās procesa gaitā pusaudžiem saasinās jūtīgums attiecībā uz pieaugušo uzvedību, kas ierobežo pusaudža patstāvību un aizskar pašcieņu. Pieaugušie pusaudzi bieži ignorē, neuzklausa, jo uzskata, ka vēl jau „mazs, neko nezinošs par īsto dzīvi”.

· Ilgstoša ekonomiskā atkarība no vecākiem. Mācības skolā un profesijas apguve ir ilgstošs process. Mūsu valstī tikai ap 20 gadiem jaunietis var kļūt ekonomiski neatkarīgs no vecākiem ( sākt strādāt un saņemt atalgojumu par to, bet šis atalgojums bieži apmierina tikai pašas nepieciešamākās vajadzības – ēdiens, apģērbs, var būt kaut kas vēl atliek atpūtai, izklaidei, diemžēl tādām lietām, kā patstāvīgas, neatkarīgas dzīvesvietas nodrošinājums, naudas nepietiek). Krīze un bezdarba augstais līmenis vēl vairāk pastiprina šo problēmu. Tas bieži rada tā saucamos paaudžu konfliktus, jo pusaudzim netiek ļauts eksperimentēt, iegūt savu pieredzi. Lai saņemtu atbalstu no vecākiem, viņam jāizpilda vecāku nosacījumi – „jābūt paklausīgam bērnam”.

· Apstākļi, kas veicina egocentrisma attīstību. Tās ir sekas personīgo saikņu zaudēšanai un izvairīšanās taktikai no atbildības ( virtuālā saskarsme, virtuālie draugi, svarīgus lēmumus pieņem vecāki nevis pats pusaudzis). Patiesu starppersonu attiecību, saskarsmes kompetenču trūkums pastiprina tuvredzīga individuālisma attīstības tendences.

· Pretrunas sabiedrības uzskatos par seksu. Šos uzskatus varētu raksturot kā neviennozīmīgus, neskaidrus, nekonkrētus. Nepilnības seksuālajā audzināšanā, precīzi formulētu principu attiecībā uz seksuālajām attiecībām trūkums sabiedrībā rada apjukumu pusaudža seksuālās identitātes un seksuālo attiecību veidošanā. Par to liecina pusaudžu grūtnieču skaita pieaugums, diemžēl arī pusaudžu prostitūtu skaita palielināšanās.

· Šķēršļi jauno cilvēku pilntiesīgai dalībai sabiedrības dzīvē. Nepietiekamais un bieži vien neatbilstošais viņu interesēm piedāvājums pusaudžiem iesaistīties dažādās interešu aktivitātēs rada sociālo atsvešinātību un citu variantu meklēšanu. Tas var novest arī pie likumpārkāpumiem. Par to liecina kaut vai nepilngadīgo skaits sociālās korekcijas un audzināšanas institūcijās. Vēl jau arī tas, ka izciestais sods stipri ierobežo jaunā cilvēka iespējas turpmāk iesaistīties sabiedrības dzīvē. Sabiedrībā valda stigmatizācijas pieeja, ja jau vienreiz pārkāpa noteikumus, tad jau pārkāps vēl.

Sadarbojoties ar pieaugušajiem, pusaudzis piedzīvo gan pozitīvus, gan negatīvus mirkļus – gan atbalstu saņem, gan neuzticēšanos. Ja negatīvo pārdzīvojumu ir vairāk, tad veidojas pieņēmumi par visiem pieaugušajiem. Biežāk sastopamie pusaudžu stereotipi par pieaugušajiem:

· Pieaugušie vienmēr runā par to, kas ir pareizi, kas - nepareizi.

Skolotājam, vecākiem vienmēr jāatceras, ka nav jāvērtē katras aktivitātes veikšana, bet gan svarīgāk būtu pārrunāt radušās domas, izjūtas veikšanas rezultātā.

· Pieaugušie vienmēr uzskata, ka viņiem taisnība.

Sadarbībā jāievēro uzticības princips. Skolotājiem, vecākiem ir jāatsakās no aizdomīguma attiecībā par informāciju, ko sniedz pusaudzis saskarsmē.

· Pieaugušie neatzīst manu pieredzi.

Jāatceras, ka pusaudža pieredze, arī negatīvā, ja tā tiek pieņemta, izvērtēta, pārdomāta, kļūst par resursu personības izaugsmē.

· Pieaugušos neinteresē tas, kas norisinās manā dvēselē.

Skolotājs būs efektīvs tikai tad, ja viņu patiesi interesēs pusaudža pasaule. Arī attiecības ar vecākiem būs sirsnīgas un uzticības pilnas, ja vecāki patiesi interesēsies par sava pusaudža domām, uzskatiem, ļaus izteikt idejas, analizēt un vērtēt tās.

· Pieaugušie ir uzmācīgi.

Ja pusaudzis nevēlas dalīties savos pārdzīvojumos, domās, tad atļaut to nedarīt, bet negaidīt, kad viņš pateiks pats par to.

· Pieaugušos var izmantot savā labā.

Daudzi pusaudži mēģina saskarsmē iežēlināt, radīt līdzjūtīgu attieksmi. Pieaugušajiem laicīgi jāpamana manipulēšana un ļoti mierīgā tonī to jāapspriež.

· Pieaugušie ir bīstami.

Pusaudži ir ļoti jūtīgi pret pieaugušo meliem, liekulību, īpaši jau tie pusaudži, kas ar to jau ir sastapušies. Nepieciešams pārdomāti sniegt informāciju.

Bērnam augot mainās attiecības ar vecākiem. Ļoti labi to var novērot pusaudžu vecumā. Vecāki var ieraudzīt pieļautās kļūdas audzināšanā. Šajās attiecībās izmaiņās ir sekojošas:

· Kognitīvo un emocionālo funkciju attīstība ļauj pusaudzim savas jaunās spējas izmantot kritizējot , apšaubot pieaugušo vērtības, dzīves nostādnes un aktivitātes. Tas rada biežus konfliktus ar vecākiem, sevišķi ja vecākiem ir autoritārais audzināšanas stils.

· Socializācijas procesā vienaudžu grupa diezgan lielā mērā aizstāj vecākus. Ar vienaudžiem tiek apspriesti svarīgākie pusaudžu dzīves jautājumi. Ar vecākiem šos jautājumus neapspriež, jo uzskata, ka viņi ir vecmodīgi, neko nezinoši par jaunākajām tendencēm pusaudžus interesējošos jautājumos. Tas rada emocionālo saikņu pavājināšanos starp pusaudzi un vecākiem, saskarsmē biežāk parādās konflikti, starp citu, šādi konflikti ir arī ar brāļiem un māsām, jo viņu nozīmīgums arī samazinās.

· Neskatoties uz ģimenes ietekmes samazināšanos, tā tomēr paliek nozīmīga referenta grupa pusaudža dzīvē. Var būt noliegtas atsevišķas vecāku vērtības, tas var būt uz kādu laiku tikai, taču kopumā vecāku ieteikumos ieklausās.

Kā populārākās konfliktu tēmas vecāku un pusaudžu vidū ir :

- par vecāku kontroles samazināšanu ( sevišķi attiecībā uz draugu izvēli, saskarsmi ar viņiem);

- par sekmēm un uzvedību skolā;

- par palīdzību mājsaimniecības darbos;

- par erotikas un seksa jautājumiem;

- par apģērbu, matu sakārtojumu, datora lietošanu, kaitīgiem ieradumiem utt..

Šo konfliktu cēloņus var iedalīt vairākās grupās:

- Atšķirības pusaudžu un vecāku pieredzē, sevišķi jau vecāku pieredze, kad viņi paši bija pusaudži.

- Noteiktu normu, noteikumu trūkums, kas palīdzētu strukturēt vecāku varas samazināšanos.

- Psiholoģiskās un sociālās atšķirības starp vecākiem un pusaudžiem

- Stress, nogurums kā sociālo, ekonomisko un kultūras pārmaiņu rezultāts.

Pacietība, iecietība, patiesa ieinteresētība gan no pusaudžu, gan no pieaugušo puses var izveidot veiksmīgu saskarsmi.

No saskarsmes efektivitātes un sekmīguma ir atkarīgs mācību darbības rezultāts. Mācību procesa būtība prasa, lai cilvēkam būtu attīstīta prasme sazināties, uztvert un nodot tālāk informāciju, iesaistīties un piedalīties kopīgā darbā, uzturēt draudzīgas attiecības ar biedriem un partnerattiecības ar skolotāju, tas ir, nodrošinātu subjekta - subjekta attiecības, kuru pamatā savukārt ir labi attīstītas komunikatīvās prasmes

Pedagoģiskā saskarsme ir skolotāja un skolēna saskarsme, kura rada labvēlīgus priekšnoteikumus skolēnu motivācijai un radošai darbībai

3.tabula

Pedagoģiskās saskarsmes attiecību sistēmas

Skolotāja uzdevums ir sekmēt skolēnu personības atraisīšanos un pašattīstību tāda veida pedagoģiskajā saskarsmē, kurā valda subjekta – subjekta attiecības, skolotāja orientācija uz skolēnu, skolotāja mīlestība pret bērniem, atvērtība, vēlēšanās palīdzēt un saprast.

Svarīga pedagoga profesionālā īpašība ir sociāli – psiholoģiskā iecietība. Šī īpašība lielā mērā nosaka pedagoģiskās saskarsmes efektivitāti, kā arī skolēna personības izpētes efektivitāti. Pedagoģiskās saskarsmes procesā kritiskas konfliktsituācijas visbiežāk rodas tieši skolotāja neprasmes paskatīties uz situāciju no sarunu biedra pozīcijas, bez aizspriedumiem. Sociāli – psiholoģiskā tolerance tiek saprasta, kā iecietība pret dažādiem viedokļiem, bezaizspriedumainība cilvēku un notikumu vērtēšanā. A. Reans ( А.Реан, 2005) izdala divu veidu iecietību: sensuālo personības iecietību un dispozicionālo iecietību. Sensuālā iecietība ir saistīta ar personības noturību pret vides ietekmēm, ar vāju reakciju uz nelabvēlīgu faktoru, samazinot jūtīgumu. Dispozicionālā iecietība ir saistīta ar personības zināmu gatavību reakcijai uz vidi. Šī gatavība ir novērojama kognitīvajā, afektīvajā un uzvedības līmenī. Šeit izpaužas personības nostādnes, attieksmes pret apkārtējo pasauli.

Līdz ar to sabiedrība mūsdienu skolotājam izvirza augstas prasības. Visbiežāk min piecas spējas, kas nepieciešamas skolotāja darbā no mūsdienu sabiedrības viedokļa:

· Spēja pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus mēs vēlētos, lai viņi būtu

· Spēja tikt galā ar problēmu, nedzīvot pagātnē

· Spēja uzticēties citiem

· Spēja iztikt bez aplausiem

· Spēja izturēties pret savējiem tikpat pieklājīgi kā pret svešiniekiem

( J.Stabiņš 2001.)

Tāpat ļoti bieži tiek nosauktas arī skolotāja personības īpašības, kas no sabiedrības viedokļa ir nepieciešamas mūsdienu skolotājam (A.Keršenšteiners):

· Tieksme izkopt individuālo cilvēkā

· Spējas izkopt skolēna dvēseli saskaņā ar tās iekšējām izglītošanās spējām

· Tieksme strādāt ar jauno paaudzi, ar dvēselēm, kas kā vērtību nesējas vēl nav patstāvīgas

· Griba palīdzēt individuālai dvēselei, ņemot vērā tās īpatnības, izkopt vērtības, kuru iedīgļi viņā atrodami

Lai personība attīstītu šīs īpašības, kā palīglīdzekļus personīgai izaugsmei S.Kovijs uzskata spējīga cilvēka septiņus paradumus:

· Personiskais redzējums

· Personiskā vadība

· Personiskā organizētība

· Starppersonu vadība

· Sazināšanās

· Radoša darbība

· Pašatjaunošanās ( S.Kovijs, 1989.)

Pedagoģiskā prakse liecina: ja ir labas attiecības starp skolotāju un skolēnu, tad parasti izglītības rezultāti ir pozitīvi. Taču dažādās skolēnu – pusaudžu aptaujās parādās apgalvojumi, ka daudzi skolotāji nepazīst un nesaprot savus skolēnus, neinteresējas par viņu rūpēm, pārdzīvojumiem, interesēm, neuzticas viņiem, uzskata, ka viņi vienmēr rīkojas pareizi. Savukārt skolotāji kā faktorus, kas traucē normālām savstarpējām attiecībām, min skolēnu nedisciplinētību, nevēlēšanos mācīties, vecāku nepietiekamu palīdzību. Izsakot viens otram tikai kritiku, nevar nonākt līdz sadarbībai. Pedagoģiskajā darbībā liela nozīme sadarbībai starp skolēniem un skolotājiem ir subjektīvajam faktoram ( lietišķo īpašību, interešu, personības vērtību, emocionālo un psiholoģisko stāvokļu mijiedarbība).

Subjektīvais faktors daļēji izpaužas skolēnu attieksmē pret skolotāju kā profesionāli, speciālistu savā jomā, kā cilvēku, personību. Atzītus skolotājus, autoritātes no pārējiem atšķir viņu subjektīvās īpašības, emocionāla, motivēta attieksme pret skolēniem, viņu darbību, darbības rezultātiem. Šie skolotāji respektē skolēnu personību, viņu intereses, cenšas būt vajadzīgi saviem skolēniem. Viņu kompetence, augstais profesionālisms nodrošina iespēju savlaicīgi palīdzēt skolēniem un viņu vecākiem. Šiem skolotājiem raksturīgs ārējs miers, līdzsvarotība ( neatkarīgi no temperamenta īpatnībām), ticība sev, cieņas pilna attieksme pret skolēniem, viņu interešu un rīcības izpratne.

Negatīvo subjektivitāti pedagoģiskajā praksē veido:

· mīlestības, cieņas un intereses trūkums pret bērniem;

· bērnu psiholoģisko un vecuma īpatnību nezināšana;

· neveiksmes, zema darba efektivitāte, pedagoģiskā darba paaugstinātā grūtības pakāpe;

· psiholoģiskās un emocionālās pārslodzes.

Vēl būtu jāpievērš uzmanība pedagoģiskajām mijiedarbības pieejām, ar kuru palīdzību tiek realizēta sadarbība starp skolēnu un skolotāju izglītošanās procesā. Katra no pedagoģiskajām pieejām izmanto savus psiholoģiskos mehānismus, lai veiktu pedagoģisko iedarbību.

4.tabula

Psiholoģiskie mehānismi pedagoģiskajās pieejās

Cilvēkam ar autoritārās pedagoģiskās mijiedarbības pieredzi, pat iegūstot zināšanas par humānistiskās attieksmes pret bērnu nepieciešamību, grūtības rada galvenokārt trīs faktori:

· izpratne par to, kas notiek ar bērnu, ja mijiedarbība ar viņu balstīta uz situācijām, kuras bērnā aktivizē negatīvas emocijas;

· izpratne par to, kādas tieši pozitīvas emocijas un kādā veidā iespējams aktivizēt bērnā, lai bērna pašaktivitāte būtu konstruktīva, vērsta uz mācīšanos, uz personības brieduma veicināšanu;

· tā kā pedagoģiskajā procesā nekad nav iespējams pilnībā prognozēt bērnu attieksmes un reakcijas uz skolotāju un vecāku aktivitātēm un centieniem, tad pedagogiem un vecākiem visu laiku jāreaģē negaidītās situācijās, bet tad ir lielāka iespējamība, ka pieaugušais apjuks un apjukuma situācijās parasti reakcija ir neapzināta: tāda, kāda tika apgūta agrīnā bērnībā. Pie tam apjukums ir saistīts ar nedrošības, apdraudētības izjūtu, un to aizsargreakcija ir uzbrukums, t.i., autoritāra pedagoģiska pozīcija. Cilvēks var kļūt autoritārs tad, kad jūtas nedrošs. (D.Bērziņa, 2007.)

Dažādos kvalifikācijas celšanas kursos, semināros, sarunās par nepieciešamajām zināšanām un prasmēm skolotāju darba pilnveidē tiek minētas grūtības skolēnu un skolotāju saskarsmē:

· Nesaprotoša un neatbilstoša pieeja skolēnam

· Attiecīgajam gadījumam nepiemērotu paņēmienu izmantošana saskarsmē ar skolēnu

· Neprasme stimulēt klases, atsevišķu skolēnu aktivitāti

· Neprasme atzīt skolēnu viedokli, izteikumus

· Neprasme izteikt nepievienošanos kādiem skolēnu uzskatiem

· Neprasme nosodoši reaģēt uz disciplīnas pārkāpumiem

Pedagoģiskajā saskarsmē var izmantot daudz dažādu paņēmienu, kas izpētīti un aprakstīti saskarsmes psiholoģijas teorijās. Šie noteikumi ir vienkārši un sen zināmi, taču pedagoģiskajā saskarsmē dažreiz tie tiek piemirsti ( A.Reans, 1999):

· Runāt sarunu partnera valodā. ( mācību grāmatās formulētās idejas, likumi dažreiz ir tik sarežģīti, ka skolēnam tā var likties „neiespējamā misija” saprast un iegaumēt šo materiālu)

· Izrādīt cieņu sarunu partnerim. ( skolotājs vēlas cieņpilnu attieksmi no skolēnu puses, bet vai pats vienmēr ar cieņu izturas pret skolēnu.)

· Kopīgu interešu, mērķu, uzdevumu, uzskatu meklēšana. ( Praksē var novērot pretēju darbību – uzsver atšķirības, piemēram, „Nu Tev jau ,Jāni, tikai izklaides prātā.”)

· Izrādīt interesi par sarunu partnera problēmām. ( izrādīt patiesu interesi, bet neuzņemties risināt viņu problēmas.)

· Saskarsmes laikā spriedze var pieaugt, tāpēc ir svarīgi pielietot tehnikas, kas mazina spriedzi:

-ļaut sarunu partnerim izteikt, verbalizēt visu, kas ir „sakrājies, sasāpējis”

-emocionālā stāvokļa verbalizācija – varbūt gan sava emocionālā stāvokļa, gan – sarunu partnera

-konkrētu priekšlikumu izteikšana situācijas atrisināšanai

-saskarsmē līdzvērtīgs ar līdzvērtīgu

· Aktīvās klausīšanās noteikums ļauj sarunu biedram justies saklausītam un saprastam.

- Klausoties sarunu biedru , izsakām kādus apgalvojumus „Jā”, „mh”, atkārtojam sarunu biedra pateikto

- Pārfrāzējam pateikto domu „Ja es pareizi sapratu, tad galvenais jautājums ir....” vai arī rezumējam, apkopojam pateikto īsākā formā.

- Kā papildus variantu vēl var izmantot precizējošos jautājumus- apgalvojumus. Taču te ir svarīga nianse – nepārvērst to izprašņāšanā. Psiholoģiski precizējošie jautājumi parāda interesi par informācijas devēja personību, apskatāmo jautājumu, bet izprašņāšana rada sajūtu, ka tiek „izspiesta” informācija, lai iegūtu pēc tam kādu labumu.

- Saruna partnera pausto ideju tālāka attīstīšana „Ja balstāmies uz to, ko Jūs pateicāt, tad ...”

· Ja sarunu partnera teiktais neapmierina un atbildē jāskan „nē”, tad labāk tomēr nesākt ar šo vārdu atbildi, vismaz pateikt „Jā, interesanti, bet...”

· Ļoti izplatīta, efektīva sarunu taktika ir vairāku apstiprinošu atbilžu iegūšana. Runātājs cenšas iegūt veselu virkni apstiprinošu „jā” par domstarpības neizsaucošiem, nenozīmīgiem jautājumiem, lai nemanāmi nonāktu pie svarīgiem jautājumiem un panāktu sarunu biedra apstiprinošu atbildi. Psiholoģiski ir diezgan grūti pēc veselas sērijas apstiprinošu atbilžu teikt noraidījumu.

· Tā saucamā „Franklina tehnika” ( ASV prezidenta Bendžamina Franklina aprakstītā metode diplomātijas jautājumu risināšanā) sastāv no vairākiem etapiem. Pirmkārt, B.Franklins uzskatīja, ka jebkura atbilde sarunu biedram būtu jāsāk ar apstiprinājumu „Jā”, jo noraidoša atbilde nerosina uz turpmāko sadarbību. Nākošais taktikas etaps paredz sniegt pozitīvu vērtējumu par sarunu biedra izteikto ideju (ar ko šī ideja ieinteresēja). Tālāk jāsāk runāt par reālajiem nosacījumiem , kuros šo ideju varētu risināt, pakāpeniski pārejot uz jaunu risinājumu idejai, vai pat jaunu ideju atbilstoši reālajiem nosacījumiem. Sarunu biedram ir daudz vieglāk pieņemt izmaiņas viņa idejā, jo viņa izteiktā ideja nav noraidīta, ir uzsvērts pozitīvais un ideja ir attīstīta tālāk.

· Par efektīvu paņēmienu agresīvas saskarsmes atvairīšanā tiek atzīts no austrumu cīņām aizgūtais „aikido” paņēmiens. Piemēram, var atļaut sarunu partnerim izteikt visu neapmierinātību, dusmas un pat palīdzēt viņam šajā procesā. Sarunu partneris parasti nav gatavs atklāti izrādīt agresiju, savu mērķu sasniegšanai viņš izmanto maskētus paņēmienus. Mūsu atklātība, nepretošanās un vēl beigās negaidīts paziņojums: „Esmu pilnīgi apjucis, Jūs mani galīgi satraucāt, nezinu kā turpināt sarunu”, visbiežāk ir pamatīgs bumerangs sarunu biedram un viņš steigšus cenšas labot situāciju: „Ko Jūs, es tā negribēju, .....varbūt es kaut ko ne tā pateicu”. Agresīvais sarunu partneris pats „uzķērās” uz savām manipulācijām.

Efektīva starppersonu mijiedarbība ņem vērā ne tikai saskarsmes taktikas un paņēmienus, bet arī personības, situācijas, mentalitātes konkrētās īpatnības.

Nosacījumi, kas jāievēro veiksmīgas saskarsmes realizācijā

· Runāt partnerim saprotamā valodā

· Cieņas izrādīšana sarunu partnerim

· Sarunā akcentēt kopības, līdzības ideju

· Dot iespēju partnerim izteikties

· Verbalizēt emocionālo stāvokli ( gan savu, gan sarunu partnera)

· Neaizmirst par “Pigmaliona efektu” – ja pret kādu parādību izturēties kā pret reālu esamību, tad tā patiesi kļūst reāla

Nosacījumi, kas jāievēro konfliktsaskarsmē:

- Savas pašcieņas saglabāšana situācijās, kad skan kāda rupjība, kas adresēta skolotājam vai kādam pieaugušajam.

Svarīgākais - ar savu reakciju izjaukt pusaudža rīcības loģiku.

Pārliecinoši patiesi palūdziet atkārtot teikto, aizbildinoties, ka nesadzirdējāt.

Var izmantot “naivā izbrīna” tehniku – “Jūs to man teicāt?”, “Jūs tiešām tā teicāt?”

- Pusaudža pašcieņas saglabāšana situācijās, kad viņš neveiksmīgi izteicās, nenoregulēja emocijas.

Svarīgākais - skolotājs nevarēs saglabāt savu pašcieņu, ja nesaglabās pusaudža pašcieņu.

Akcentējiet labos nodomus, kuri izpaudās negatīvā veidā – “Jūs laikam gribējāt ....”.

Apskatiet pusaudža rīcību labvēlības aspektā - “Jūsu rīcību var saprast, jo ...”, “ Jūsu situācijā ...”.

- Pusaudža uzvedības koriģēšana situācijās, kad viņš neveiksmīgi izteicās, nenoregulēja emocijas

Svarīgākais – šo nosacījumu izmantot pēc iespējas retāk

Mēģiniet mainīt pusaudža skatījumu, ārēji uzņemoties vainu situācijas izveidē. Piemēram, pusaudzis netaktiski izteicās par Jūsu izskatu - “Šorīt ļoti steidzos, laikam, kaut ko nepareizi esmu uzģērbusi un tas izraisīja Jūsu sarūgtinājumu”

Pārfrāzējiet pusaudža teikto kulturālā veidā, piemēram, “Ja es pareizi sapratu, Jūs gribējāt pateikt ...”

Saskarsme ar skolēniem vienlaicīgi ir arī vērtību apmaiņas process – zināšanu, uzvedības normu, domu, jūtu, attieksmju apmaiņas process.

Kopsavilkums

Identitātes veidošanās pusaudžu vecumā ir sarežģīts process, kas turpinās arī jauniešu periodā. Socializācijas process palīdz veidot pamatu individualitātes disciplīnai, ieaudzina mērķtiecību, māca sociālās lomas un palīdz attieksmju pārkārtošanā. Saskarsme kļūst par vienu no galvenajiem darbības veidiem, būtisks kļūst savstarpējās uzticēšanās un sapratnes kritērijs. Tā kā jaunieši šaubās par savu identitāti, tad, mēģinot saprast, kas viņi ir patiesībā, viņi jūtīgi (sāpīgi) reaģē dzirdot citu cilvēku viedokli par sevi. Tas rada pārpratumus, nesaprašanos, konfliktus.

Īpašais pusaudžu stāvoklis, kad no vienas puses viņi negrib būt bērni, bet no otras - „pieaugušo pasaule” viņus vēl „neielaiž”, noved pie tā, ka viņi veido jauniešu subkultūru, kā sociālo telpu, kurā pulcējas kopā vienlīdzīgi pēc vecuma, statusa, nodarbošanās veida u.t.t, telpu, kur pusaudžiem ir iespēja pašrealizēties un īstenot sociālās lomas, veidot „savu valodu”, pamatojoties uz dzimtās valodas prasmēm.

Mūsdienu dzīves stils rada iespējas, lai jaunieši apvienotos dažādās grupās, kustības, kas ir vienojošs faktors, kas veido kolektīvo apziņu un kopējas vērtības un uzskatus.

Tiecoties būt neatkarīgam no pieaugušo uzskatiem, pusaudzis vēlas būt saprasts un pieņemts vienaudžu vidu Subkultūrā pusaudzis atrod to, ko meklēja – statusu, augstu pašvērtību, unikalitāti un vienlaicīgi piederību noteiktai grupai

Pusaudžu saskarsme ar pieaugušajiem vienmēr ir sarežģīta. Jebkurā sabiedrībā eksistē šķēršļi pusaudža ieiešanai pieaugušo pasaulē. Sadarbojoties ar pieaugušajiem, pusaudzis piedzīvo gan pozitīvus, gan negatīvus mirkļus – gan atbalstu, gan neuzticēšanos. Ja negatīvo pārdzīvojumu ir vairāk, tad veidojas pieņēmumi par visiem pieaugušajiem – stereotipi. Tas traucē komunikācijai.

Pacietība, iecietība, patiesa ieinteresētība gan no pusaudžu, gan no pieaugušo puses var izveidot veiksmīgu saskarsmi. Prasme novērtēt situāciju, seku paredzēšanas prasme, prasme sadarboties, prasme savaldīties, citu cilvēku uzvedības izpratne, prasme radoši risināt situācijas ir pedagoģiskās saskarsmes kompetences galvenās sastāvdaļas.

Jautājumi pašpārbaudei.

1. Kādi konflikti visbiežāk veidojas pusaudžiem identitātes meklējuma procesā?

2. Kādi, jūsuprāt, ir pusaudžu saskarsmes grūtību cēloņi?

3. Kādi ir pusaudžu slenga veidošanās cēloņi?

4. Ko pusaudzis meklē dažādajos subkultūru grupējumos?

5. Ar kuriem stereotipiem par pieaugušajiem no pusaudžu puses ir nācies sastapties savā praksē?

6. Kādas tradicionālās izmaiņas notiek pusaudžu - vecāku attiecībās pusaudžu vecumposmā?

7. Kādu nosacījumu ievērošana veido veiksmīgu pedagoģisko saskarsmi?

8. Kādi nosacījumi būtu jāievēro konfliktsituācijā pedagoģiskajā saskarsmē?

Vingrinājumi pedagogiem pedagoģiskās saskarsmes prasmju pilnveidei

1.situācija

Fizikas stundā visi skolēni risina uzdevumu, tikai Zaiga sēd galvu atspiedusi pret roku un aizvērusi acis.

Skolotāj jautā: „Kas noticis , Zaiga? Tu esi saslimusi?”

Zaiga atbild: „Nē, gulēt gribu!”

Skolotājs sarkastiski turpina: „Un tagad Tu gribi, lai te atnestu gultu un mēs Tev vēl šūpuļdziesmu nodziedātu?” ( visa klase smejas, tikai Zaiga ir sadrūmusi un ierāvusies sevī).

Kādi būtu efektīvāki varianti sarunai ar skolnieci?

2.situācija

Skolēns neapmierināts, negrib pildīt patstāvīgo darbu: „Kāpēc mums jāmācās tā ķīmija?”

Skolotājs mierīgi cenšas skaidrot: „Uz katra soļa mēs sastopamies ar ķīmiju –mājās, skolā, darbā, tāpēc jāzina tā ķīmija. ”

Skolēns ietiepīgi turpina savu: „Nu, ko Jūs runājat! Pufelis tas viss!”

Skolotājs neapmierināti turpina: „Es redzu, ka Tu ļoti satraucies, kad dzirdi vārdus par mācībām.”

Skolēns: „Protams! Tik to vien dzirdi: mācies, mācies, tev tas jāzina, bez tā dzīvē nevar iztikt, pazudīsi ....”

Kā skolotājs varētu pavērst sarunu uz konstruktīvāku, pozitīvāku risinājumu?

3.situācija

Literatūras stundā tiek aktīvi apspriests jautājums par cilvēku savstarpējām attiecībām brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”. Skolotāja pamana, ka Skaidrīte nepiedalās diskusijā, skatiens liecina, ka pašlaik notiekošais klasē viņu nesaista. Skolotāja uzmundrina skolnieci: „Skaidrīt, ko Tu šodien tāda klusa? Nu, aši iesaisties darbā!”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk iesaistīt skolnieci darbā?

4. situācija

Matemātikas stundā kontroldarba laikā skolotāja pienāk pie Artūra sola un redz, ka viņš zīmē cilvēka galvaskausu, apkārt daudz krustu sazīmēts: „Ar ko Tu te nodarbojies?”

Artūrs: „Ne ar ko.” ( lapu apgriež otrādi, lai zīmējumu nevarētu redzēt).

Skolotāja: „Tu negribi darīt to, ko visi dara?”

Artūrs klusu atbild: „Nē.”

Skolotāja: „Nedzirdu! Skaļāk runā! Tev nepatīk mans priekšmets?”

Artūrs: „Nē.”

Skolotājs: „Kontroldarbs Tev ir jāraksta! Netērē laiku, ja negribi nepatikšanas, tūlīt sāc pildīt uzdevumus! ”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk iesaistīt skolēnu darbā?

5. situācija

Bioloģijas stundā skolēni lasa tekstu un meklē atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem. Viena skolniece kaut ko skaidro aizmugurē sēdošajam skolēnam, emocionāli žestikulē un beidzot skaļi saka: „Lūdzu, skolotāj, Toms neļauj man koncentrēties darbam!”

Skolotāja ar ironiju balsī saka: „Nu jau, nu jau! Koķetēt jau gribas, bet, kad nenotiek pēc Tava prāta, tad uzreiz sūdzamies. Koncentrējies un strādā!”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk iesaistīt skolēnu darbā?

6. situācija

Starpbrīdī kabinetā ir tikai viena skolniece. Viņa ir apķērusi galvu ar rokām, sakņupusi uz sola un raud. Ienāk skolotāja, ieraugot skolnieci dodas pie viņas: „Kas noticis?”

Skolniece klusi atbild: „Nezinu.”

Skolotāja neizpratnē jautā: „Bet raudāšanai taču ir iemesls. Kas Tevi aizvainoja?”

Skolniece raud un elsodama mēģina pateikt: „Mani neviens nemīl!”

Skolotāja uzliek roku uz skolnieces pleciem un apķer viņu: „Nomierinies. Tas Tev tā tikai liekas. Tevi visi mīl. Tu esi labsirdīga, skaista, protams, izņemot brīžus , kad raudi. Nomierinies.( glauda skolnieces galvu) Viss būs labi. Vai tagad jūties labāk?”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk rīkoties?

7. situācija

Ir noskanējis zvans uz stundu. Skolēni ieņem savas vietas. Skolotāja gaida, kad iestāsies klusums. Pie skolotājas pienāk Raimonds un saka: „ Skolotāj , piedodiet, lūdzu, man šodien stundai nav nekā līdzi. ”

Skolotāja nopūšas un saka: „Nu jā, neviens bēbītim nesakārtoja somu! Te būs papīrs un pildspalva, un vajadzēs iztikt ar sola biedra grāmatu. Un strādāsi galvu nepacēlis!”

Raimonds paklausīgi atbild: „Jā, labi.”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk rīkoties?

8. situācija

Klasē ienāk skolniece. Viņa jau ir nokavējusi 15 minūtes no stundas sākuma. Viņa vēlas klusītēm doties uz savu vietu.

Skolotāja izsaka piezīmi: „Jana, Tavi kavējumi rada man problēmu. Tava vēlīnā ierašanās traucē manu darbu un rada nepatīkamu spriedzi. Tas traucē arī taviem klasesbiedriem”

Jana jūtas vainīga: „Jā, es...saprotiet, man bija daudz darāmā, es nepaspēju laikā ...”

Skolotāja turpina izteikt savu neapmierinātību: „Jā, varbūt Tev ir savs skaidrojums Tavai rīcībai, bet es nevaru tam nepievērst uzmanību . Es nevaru mierīgi vadīt stundu, kad mani pārtrauc.”

Jana paceļ galvu un skaļā balsī vēsta: „ Es nesaprotu, kāpēc Jūs tam visam piešķirat tik lielu nozīmi? Es klusītēm apsēstos un netraucētu Jūs.”

Skolotāja satraukti: „Ja jau Tu tā runā, tad Tu jau mani necieni.”

Jana pārliecinoši atbild: „Nu, ko vēl izdomās! Nav tas tā! Nepievērsiet uzmanību man, kad es nokavēju, un viss.”

Skolotāja aizvainoti: „Nemāci mani, kā uzvesties! Nekādu kavēšanu! Jāierodas laicīgi!”

Jana iet uz savu vietu un pusbalsī nosaka: „Зануда!”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk rīkoties?

9.situācija

Skolotāja matemātikas stundas sāka ar instruktāžu par to, ko darīs stundā, kā notiks darba vērtēšana. Linda bieži nokavēja stundas sākumu ( tas notika ne tikai matemātikas stundās). Linda aktīvi darbojās skolēnu pašpārvaldē.

Skolotāja: „Kad Tu nokavē stundas sākumu, man speciāli Tev visa instruktāža jāatkārto. Man ir apnicis to darīt.”

Linda: „Jā, mēs gatavojam skolas avīzes jauno numuru un nevarējām ātri sakārtot rakstu izvietojumu uz lapām. Tāpēc es aizkavējos.”

Skolotāja: „Es zinu, ka Tu mums esi sabiedriskā darba aktīviste. Bet matemātika ir vajadzīga arī aktīvistiem. Tu nevarēsi pabeigt skolu un turpināt savu karjeru, ja matemātikā būsi nesekmīga.”

Linda: „Es taču visus kontroldarbus esmu uzrakstījusi, sekmes labas. Es nesaprotu, par ko tagad tāds troksnis jātaisa?”

Skolotāja: „Kāpēc man būtu jāpiever acis uz Taviem kavējumiem? Tu mums kāda īpašā VIP persona? Turpmāk lūdzu ierasties laicīgi uz stundām. Ja nokavēsi, tad eksāmenā būs problēmas.”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk rīkoties?

10. situācija

Vēstures stundā Raivis komentēja savu klasesbiedru atbildes. Skolotāja izlikās, ka nepievērš uzmanību notiekošajam, un gaidīja, ka tas beigsies pats no sevis. Kad atbildēja Zane, Raivis atkal komentēja, provocējot uz konfliktu.

Skolotāja neizturēja un teica: „Es ļoti labi saprotu, Raivi, ka visi Tavi komentāri ir priekš tam, lai pievērstu uzmanību. Protams, visvairāk jau gribas pievērst Zanes uzmanību. Taču man jāsaka, ka šāda uzvedība ļoti reti patīk Zanes tipa meitenēm.”

Raivis atcirta: „Muļķe!”

Skolotāja: „Ko Tu atļaujies? Bezkauņa!”

Ko skolotāja izdarīja nepareizi? Kā varētu citādāk rīkoties?

Komentāri atbildēm

Komentārs atbildei par 1.situāciju

Skolēnu nevēlēšanās mācīties ļoti bieži norāda, ka ir kāda problēma, kas traucē pievērsties mācībām. Tāpēc tādā situācijā daudz efektīvāk ir palīdzēt skolēnam pievērsties mācībām, nevis sodīt viņu par to, ka ir radušās grūtības. Skolotājam būtu jānoskaidro, kas rada skolniecei negatīvu attieksmi pret mācībām, kāpēc viņa izdara izvēles ne par labu mācībām.

Komentārs atbildei par 2.situāciju.

Atklāts skolēna protests ir labs variants sarunas ievirzei konstruktīvismā. Atklātais protests ļauj skolēnam izlādēt savas negatīvās emocijas, un pēc tam pievērsties mācībām. Galvenais skolotāja uzdevums atrasts efektīvus un citiem netraucējošus variantus skolēna negatīvo emociju izlādei. Pēc tam ir iespējama konstruktīva saruna par mācībām.

Komentārs atbildei par 3.situāciju.

Skolotāja centās iesaistīt skolnieci mācību darbā, izmantojot negatīvo vērtējumu un dodot gatavu lēmumu, kas jādara. Tas reti dod pozitīvu rezultātu. Skolotāja varētu piedāvāt izvēlēties variantus, kā skolniece varētu iesaistīties darbā. Tāpat skolotāja varētu dot pozitīvu vērtējumu par skolnieces iepriekšējiem sasniegumiem ( ja tādi ir), piemēram, „Tavi spriedumi ir izsvērti, dziļi. Ko Tu domā par ...”.

Komentārs atbildei par 4.situāciju.

Skolēna nodarbošanos ar citām lietām skolotājs uztvēra kā personīgo problēmu („nepatīk mans priekšmets”) un ar draudu palīdzību mēģināja piespiest skolēnu pievērsties kontroldarbam. Skolēna nodarbošanās ar citām lietām kontroldarba laikā norāda uz problēmām ar pašu skolēnu, tāpēc skolotājam būtu svarīgāk mēģināt uzzināt par skolēna emocijām, izjūtām, lai varētu pietuvoties īstajai problēmai un rosināt to risināt. Tas, ka kontroldarba neuzrakstīšana radīs zināmas grūtības, skolēnam ir ļoti labi saprotams.

Komentārs atbildei par 5.situāciju.

Skolotāja situāciju nenoskaidroja, novērtēja pēc saviem ieskatiem, skaļi pasakot situācijas vērtējumu visai klasei un uzspiežot savu risinājumu. Skolotāja varētu jautāt: „Vai skolēnu apspriežamais jautājums bija par uzdoto tematu?” Ja saņem apstiprinošu atbildi, tad var noskaidrot radušos jautājumus, jo tas var palīdzēt labāk saprast mācību materiālu. Ja saņem noraidošu atbildi, tad var piedāvāt variantus - vai jautājuma noskaidrošanu var atlikt līdz starpbrīdim, vai visi klātesošie var iesaistīties jautājuma apspriešanā un kā tad ar mācību materiāla apguvi būs.

Komentārs atbildei par 6.situāciju.

Skolotāja nepieņēma skolnieces negatīvās emocijas. Izmantoja vispārinājumus, izteica gan pozitīvu vērtējumu, gan tūlīt sekoja negatīvais vērtējums un mudināja ātrāk mainīt noskaņojumu. Viens no variantiem varētu būt, ka, pēc tam kā skolniece ir pateikusi „Mani neviens nemīl!”, skolotāja mēģina noskaidrot faktus, kas liek tā jaunietei domāt. Tad šos faktus var apspriest tā, lai būtu gan pozitīvā, gan negatīvā puse skatīta. Bieži jauniešiem nav konkrētu faktu, lai apstiprinātu šo domu, viņi runā par izjūtām. Tas nozīmē, ka ir dziļākas psiholoģiskās problēmas un starpbrīža laikā tās neatrisināsies. Ja skolotājs ir gatavs šādām sarunām, tad var sarunāt pēc stundām tikties un dziļāk pārrunāt šo jautājumu, vai ieteikt aiziet pie psihologa. Starpbrīža laikā varētu pārrunāt negatīvās izjūtas, lai skolniece pēc iespējas sīkāk raksturo tās, un tad virzīt sarunu uz to, kas tad iepriecina jaunieti, kas sagādā patīkamus brīžus. Tas palīdzētu viņai nomierināties.

Komentārs atbildei par 7.situāciju.

Skolotājas sarkasms neveido sadarbības attiecības ar skolēnu. Skolotāja atrisināja skolēna problēmu, padarot viņu par nevarīgu, pakļāvīgu. Skolotāja varēja pieņemt skolēna ziņojumu un ļaut pašam skolēnam atrisināt problēmu: „Jā, izskatās, ka tev ir problēma. Kādi varianti ir tās risināšanai? ”

Komentārs atbildei par 8.situāciju.

Skolotāja nepamanīja ( varbūt viņai likās nepietiekami) skolnieces reakciju pēc savas pirmās piezīmes. Jana uzņēmās atbildību par savu rīcību, jutās vainīga. Taču skolotāja turpināja padziļināt vainas sajūtu manipulējot, tas radīja lielāku spriedzi abām un skolniece vairs negribēja uzņemties atbildību par situāciju. Šajā gadījumā, pēc Janas skaidrojuma par kavēšanos, skolotāja varēja izmantot aktīvo klausīšanos un palīdzēt skolniecei izanalizēt radušos situāciju un pašai nonākt pie secinājumiem.

Komentārs atbildei par 9.situāciju.

Konfliktsituācijā skolotājai pastāvēja tikai viens variants – uz stundu jāierodas laicīgi un es piespiedīšu to darīt. Abu konfliktā iesaistīto pušu nostāja ir „Es gribu atrisināt šo konfliktu pa – savam un cīnīšos līdz galam!”. Ir jānosaka problēma, tad jāmeklē risinājuma varianti, jāizvēŗtē tie, jānosaka labākais variants un jāvienojas, kādā veidā šis lēmums tiks realizēts. Skolotājs virza skolēnu uz risinājumu, piedāvājot izvēles brīvību, bet pirms izvēles - pamatīgi izanalizēt, izvērtēt risinājuma variantus. Tas veicina sadarbību, skolēns nejūtas apspiests.

Komentārs atbildei par 10.situāciju.

Skolotājs nemainīja situāciju, atļāva tai iet savu gaitu, pats sevī radīja lielu spriedzi, neizturēja to, lai gūtu varu pār skolēnu izmantoja vertikālo saskarsmi un mēģināja demonstrēt, ka ir gudrāks, pārāks pār skolēnu, ka „redz cauri” skolēnam. Skolēns arī neizturēja un apsauca skolotāju. Skolotājs atbildēja ar to pašu.

Šajā situācijā skolotājam bija jāpiedāvā Raivim variants vai jāprasa viņam piedāvāt savu variantu, kā viņš varētu konstruktīvi izteikt savu viedokli par skolasbiedru atbildēm, varbūt atbildēt pats, varbūt sagatavot jautājumus diskusijai un novadīt šo diskusiju.

Izmantotās literatūras saraksts.

1. Alrø, Helle & Marianne Kristiansen (eds.) Personlig kommunikation of formidling. Aalborg,Universitetsforlag. (1994)

2. Andersone R. Pusaudžu sociālo prasmju veidošanās. – R.: Raka, 2001., 80.lpp.;

3. Aristotelis. Nikomaha ētika. – R.: Zvaigzne, 1985., 229.lpp.;

4. Batņa V. Rosinot bērna iekšējo pasauli – R: Raka, 2001 – 157 lpp

5. Beila B., Niča K., Šellinga K. Padsmitnieki?:Bez panikas!. – R.: Avots, 2003. – 248 lpp

6. Bennett A., Kahn - Harris K. After Subculture: critical studies in contemporary youth culture / Eds. A. Bennet, K.Kahn - Harris. - Basingstoke; New York, NY: Palgrave / Macmillan, 2004. -P. 5

7. Berliners D.C., Geidžs N.L., Pedagoģiska psiholoģija, 1999.-600

8. Buša O., Ernstsones V. Latviešu slenga vārdnīca – Jāņa Rozes apgāds.- 2006

9. Dako P. Psiholoģijas brīnumainās uzvaras. – R.: Zvaigzne ABC, 1999. – 567 lpp

10. Dārzniece E., Didrihsone N. u.c. Iedrošināšanas funkcija sociālā darba mikropraksē. // Dzīves jautājumi VI. – R.: SDSP augstskola „Attīstība”, 2001., 302.lpp.;

11. Downes D. Rock P. Understanding Deviance: a guide to the sociology of crime and rule breaking. - Oxford: Oxford University Press, 1998. - P. 149

12. Einsvorta L., Bareta S., Keja M. u.c. Kā izaudzināt lielisku pusaudzi. Rokasgrāmata vecākiem un pedagogiem. – R.: Valters un Rapa, 2007., 270.lpp.;

13. Egnere I., Gleške L., Kvjatkovska I., Šulce D. Sociālā pedagoga darbība konfliktsituāciju risināšanā skolā.// Rokasgrāmata. – R.:SDSPA Attīstība, 2004. – 75 lpp

14. Ernstone V., Tidriķe L . Jauniešu valoda. - R.: LU Akadēmiskais apgāds. - 2006. - 192 lpp.

15. Ēriksons E. Identitāte: jaunība un krīze. – R.: Jumava, 1989. – 39-47 lpp

16. Fromms Ē. Mīlestības māksla. – R.: Jumava, 1994., 159.lpp.;

17. Goody E.N. Social intelligence and interaction: expressions and implications of the social bias in human intelligence. - Cambridge University Press, 1995.

18. Karpova Ā. Personība un individuālais stils.-R.,1995.

19. Kempbels R. Kā mīlēt pusaudzi? – Amnis, LBJA, 1990., 114.lpp.;

20. Kons I. Vecāko klašu skolēnu psiholoģija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1985.

21. Osipova L. Tolerances spēles. // Skolotājs. – 2004. – Nr.1.;

22. Ozoliņa S. Emocionālais intelekts. // Skolotājs. – 2001. – Nr.2.;

23. Powell Trevor, Dr. Stress Free Living. - Dorling Kindersley Limited, London, 2000-144.,p:84-85

24. R.B.Adler, L.B. Rossenfeld, R.E.Proctor. Interplay. The Process of Communication. Hartcourt College publishers., 2001.

25. Reņģe V. Savstarpējo attiecību psiholoģija. – R.: Zvaigzne ABC, 2004., 118.lpp.;

26. Seps Dz. Nepilngadīgo likumpārkāpumu kriminoloģiskās problēmas. – Rīga: LPA,1995

27. Špalleka R. Pubertāte. – Tapals, 2004., 183.lpp.;

28. Špona A. Audzināšanas process teorijā un praksē. – R.: Raka, 2006., 211.lpp.;

29. Tretjakova I. Jauniešu delikvence sociālajā vidē.// Psiholoģija mums. Nr. 1,2005.

30. Vikmane B. Ģimenes ietekmes uz pusaudžu socializāciju sociālpedagoģiskais aspekts.//RA Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli., 2007.

31. Wells A. Cognitive Therapy of anxiety Disorders. A practise Manual and Conceptual Guide. England: John Wiley & Sons LTD, 2005 (3-5)

32. Анн Л. Психологический тренинг с подростками. – Санкт – Петербург, 2005., 270.стр.;

33. Бойко В.В. Трудные характеры подростковю. – Санкт – Петербург: Союз, 2002., 160.стр.;

34. Дубровина И. В.. Рабочая книга школьного психолога. – Москва, 1995., 376.стр.;

35. Бишоп С., Тренинг ассертивности.– СПб, Питер, 2001.–208.с.: илл. серия «Эффективный тренинг»

36. Личфилд Б.Н., Личфилд П.Дж. Давайте не будем сгибаться. Как избавиться от пагубной зависимости от людей.- Канберра (Австралия): Институт служб Семьи, -1998.– 168 с

37. Сидоренко Е.В., Терапия и тренинг по А. Адлеру. СПб – :ООО издательство «Речь, 2000- 325 с 41–43

38. Филатова Е.С: Соционика для Вас. Наука общения, понимания и согласия. Издательство «Сибирский хронограф», 1994., 32-37 стр.

39. Скороходова Н.Ю. Психология ведения урока – СПб: Издательство «Речь», 2002–148с., 14–15 стр.

40. Змановская Е.В. Девиантология.: Психология отклоняющегося поведения. – Москва., 2003., 288.стр.;

41. Крайг Г. Психология развития. – Санкт – Петербург, 2000., 992.стр.;

42. Майерс Д. Социальная психология.- С-Петербург, Питер, 1997.

43. Мосленко В.Д. Что угодно для души? – Москва, Педагогика, 1991., 43.стр.;

44. Пайнс Э., Маслач К. Практикум по социальной психологиию. – Санкт – Петербург, 2001., 522.стр.;

45. Ремшмидт Х. Подростковый и юношеский возраст. Проблемы становления личности. – Москва, 1994.,320 стр.

46. Danilāne L. Pusaudža sociālā intelekta līmeņa izmaiņas saskarsmes prasmju attītības grupā. http://www.alterego.lv/publication_konference.htm

47. Zavadska I. “Kārtīgam skolotājam jāzina tīņu slengs” www.la.lv

48. Белов Юрий „Мальчики-мажоры. Инструкция по применению”http://www.rabota.ru/guide/tehniki/malchiki_mazhory_instruktsija_po_primenenijum.tml

49. Вершинин Михаил, Макарова Евгения Современные молодежные субкультуры http://www.subcult.ru/

50. Корчагина Ю. „Подросток и субкультура” http://zdd.1september.ru/view_article.php?id=200802411

51. Щепанской Т.Б. "Символика молодежной субкультуры" http://subculture.narod.ru

52. Оf Western Subcultures in the 20^th Century, skatīts 30.03.2009 http://en.wikipedia.org/wiki/History

53. Anti-egalitäre Tendenzen in den verschiedenen Subkulturen der israelischen Gesellschaft http://www.jafi.ru/JewishAgency/English/Jewish+Education/German/Israel+und+Zionismus/Konzepte/Frauen+in+Israel/Subkulturen.htm

3. STRESS UN IZDEGŠANAS SINDROMS (T.Uzole)

Kursa mērķis ir pilnveidot pedagogu zināšanas un prasmes stresa pārvaldīšanā, kas palīdzēs uzlabot dzīvi, pašsajūtu un efektīvāk veikt profesionālos pienākumus.

Kursa viela sastāv no teksta materiāliem un DARBA LAPĀM pēc katras apakšnodaļas, kas satur testus, shēmas, tabulas un ieteikumus, lai palīdzētu vizuāli labāk uztvert tēmu un praktizēties dzīvē.

Kursa apguves laikā, iepazīstinot ar materiālu un veicot praktiskos uzdevumus ar DARBA LAPĀM, dalībnieki apgūs stresa un stresa avotu identificēšanas iemaņas, atpazīs stresa reakciju, iemācīsies atšķirt stresa veidus un ilgstoša stresa simptomus, un izdegšanas fenomenu profesionālajā darbībā, iemācīsies apzināties stresa seku bīstamību un stresa pārvaldīšanas nepieciešamību.

Piedāvātā stresa pārvaldīšanas programma apvieno komplekso pieeju, proti, ieteikumus darbā ar uztraukumu un spriedzi, kas virzīs pedagogus stresa pārvaldīšanas kompetences attīstību un pašregulācijas paņēmienu apguvi.

Kursa ieguvums ir psiholoģiskās veselības uzlabošana, veicot korekcijas un profilakses pasākumus.

Pirms kursa uzsākšanas piedāvājam jums veikt stresa diagnostiku, lai noteiktu tagadējo situāciju.

Lai uzzinātu jūsu patieso stāvokli, svarīgi, lai jūs godīgi atbildētu uz piedāvātajiem jautājumiem.

Stresa pašdiagnostika:

Apmierinātība ar dzīvi (Hadsons)

Stresa līmenis (Uzole)

Vai jūs bēgat no stresa? (Kočiašvili)

STRESA PAŠDIAGNOSTIKA

Kā jūs jūtaties dzīvē?

Dzīves labsajūtu var noteikt ar Hadsona aptaujas palīdzību. Šī aptauja palīdzēs novērtēt to, kā jums pašreiz dzīvē veicas, kāda ir jūsu labsajūta, un vai jūs esat ar dzīvi apmierināts.

Izlasiet katru jautājumu un padomājiet par to, tad atbildiet, atbilstoši savām izjūtām, pretī jautājumam atzīmējot attiecīgu skaitli:

ja jautājumā izteiktās izjūtas novērojamas reti - atzīmējiet ar "1";

ja tādas izjūtas novērojamas mazliet - atzīmējiet ar "2";

reizēm izjūtot tādu stāvokli - atzīmējiet ar "3";

ja tādas izjūtas novērojamas bieži - atzīmējiet ar "4";

ja tādas izjūtas novērojamas vienmēr - atzīmējiet ar "5".

Aptaujas rezultātu novērtējums:

Tā kā daži jautājumi ir izteikti pozitīvā un daži negatīvā veidā, tad visu atbilžu novērtējumu nevar vienkārši saskaitīt. Atbildes pozitīvi izteiktiem jautājumiem vērtējamas apgrieztā veidā. Tātad, atbildes uz 5., 8., 9., 11., 12., 13., 15., 16., 21., 22., 23. un 24. jautājumiem vērtējamas otrādi.

Atbilde "5" vērtējama kā "l"; 4 = 2; 3 = 3; 2 = 4; 1 = 5. Atbildes uz pārējiem jautājumiem paliek kā atzīmētas.

Pēc visu atbilžu vērtējuma saskaitīšanas, ievērojot augstākminēto apgriezto vērtējumu, atskaitiet no kopsummas "25".

Rezultātu interpretācija:

Ja iegūtā summa ir mazāka par "30", tas nozīmē, ka ar savu dzīvi esat gluži apmierināts(-a).

Jo vairāk kopējā summa pārsniedz "30", jo lielāka ir neapmierinātība ar dzīvi, un tādā gadījumā, jo vairāk nepieciešami ir spriedzes pārvarēšanas vingrinājumi.

Stresa pašizvērtējums

Kāds ir jūsu stresa līmenis?

Atzīmējiet savu stresa līmeni uz šīs skalas, ņemot vērā to, ka augšā ir maksimālais stresa līmenis – 100%, bet apakšā - minimālais - 0%. Atzīmējiet 2 reizes: pa kresi – kādu stresu jūs izjutāt darbā un pa labi – mājās.

Rezultāti:

Vidējais stresa līmenis - dzīve ir saulaina, dzīvespriecīga, produktīva.

Pārāk zems stresa līmenis – dzīve ir pelēka, garlaicīga.

Pārāk augsts - dzīve ir karsta, sarkana - un jūs varat sadegt.

Stresa pašdiagnostika

Vai jūs bēgat no stresa? (Kočiašvili)

Lai noteiktu jūsu īsto stāvokli apskatīsim jūsu veselības radītājus.

Jums ir nepieciešams godīgi atbildēt uz testa jautājumiem. Vērtējuma skala:

5 - ļoti bieži, 4 - bieži, 3 - reti, 2 - ļoti reti, 1 – gandrīz nekad, 0 - nekad.

Rezultāti. Ja Jums ir:

· mazāk par 25 punktiem – jums nav nopietnu problēmu, dzīvojot veselīgu dzīvesveidu,

bet ārstu apmeklējiet ne retāk, kā reizi gadā.

· no 25 līdz 48 punktiem – jūsu veselības stāvoklis nav slikts, bet vēlams pievērst tam

uzmanību, mēģiniet atrast laiku, lai konsultētos ar ārstu. Svarīgi nepalaist garām

momentu, jo nākamajā attīstības etapā simptomi var kļūt hroniski.

· vairāk par 112 punktiem – jūs esat pārkāpuši sarkano līniju, konsultējaties ar

ārstu un psihologu, kurā klīnikā jums nepieciešams griezties pēc palīdzības.

Bet pēc klīnikas izvēlieties ārstēšanas programmu rehabilitācijas centrā, kurā Jūs

saņemsiet individuālu rehabilitācijas shēmu.

Stress

“Katrs izjūt to, katrs runā par to, bet gandrīz neviens neuzņemas

paskaidrot, kas ir stress.” (Selye, 1936).

Joprojām nepastāv vispārpieņemtās stresa definīcijas, tāpat nepastāv arī vispārējās stresa teorijas.

Definīcijas var atklāt bioloģisko(fizisko), psiholoģisko un garīgo stresa nozīmi.

Stresa fiziskās un psiholoģiskās izpratne

Vārds „stress” tulkojumā no angļu valodas nozīmē spiediens, saspringums, piepūle. Ir uzskats, ka angļu vārds stress no latīņu stringe ieraut, ievilkt (stāvoklis, kas attīstās un izplatās).

Stress tieši saistīts ar uztraukumu, kas no angļu –sakšu valodas: “nosmakt, noslāpt” vai “rīstīties, aizrīties, nespēt elpot”.

Tas nozīme, ka sastopot kādu dzīves situāciju, kuru mēs uztveram kā sarežģītu un draudošu, mēs reaģējam fiziski. Saskaņa ar jaunākiem pētījumiem šajā brīdī organismā notiek vairāk, nekā 1400 fizioķīmisko reakciju.

Ar stresu bieži saprot cilvēka pārdzīvotās negatīvās emocijas saistībā ar situāciju, kas izraisa spriedzi, uztraukumu, bailes, dusmas, neapmierinātību un tml., kas, savukārt, ietekmē cilvēka kopējo pašsajūtu, reakcijas, uzvedību, darba produktivitāti, veselību.

Vairums zinātnieku ir definējuši stresu kā personības reakciju uz apkārtējo pasauli, subjekta mijiedarbību ar sevi un apkārtējo vidi. Hans Seljē (stresa teorijas pamatlicējs, 1956): stress ir nespecifiska organisma atbilde - prāta un ķermeņa reakcija uz jebkuru piedāvāto prasību - uz kādu stresoru, pārdzīvojumu, pielāgošanās grūtībām (ar mērķi nodrošināt organisma adaptāciju).

Šodien tiek uzskatīts, ka stresa parādīšanās ir atkarīga kā no personības, tā arī no vides, kurā personība atrodas.

Koks (Cox) definē stresu kā jebkuru ietekmi, kas izjauc organisma dabīgo līdzsvaru. Tas ietver fiziskos ievainojumus, dažāda veida slimības un emocionālos traucējumus (Cox, 1985).

Stress rodas tad, kad rodas tādi apstākļi, kurus organisms nevar viegli pārvarēt (Coyne, Lazarus, 1980). Tas kļūst īpaši aktuāli, ja pārvarēšana notiek nepārtraukti un cilvēks jau no bērnības „nonēsājas”, jo nebija iemācīts kā pārvarēt stresu veselīga veidā.

Arthur Freedman (1994) – psihofizioloģiskā atbildes reakcija uz mainīgiem apstākļiem, kas var ietekmēt vienu no astoņiem fundamentāliem enkuriem, kas atbild par komforta sajūtu vai labsajūtu

Gerrig un Zimbardo (2004) – organisma atkārtotās reakcijas formas uz kairinošo notikumu, kas iztraucē līdzsvaru un izjūt prasmi ar to tikt galā.

Šis stāvoklis lielā mērā ir mūsu kognitīvo procesu, domāšanas veida, situācijas vērtējuma, savu iespēju apzināšanās, pārvaldīšanas paņēmienu un uzvedības stratēģiju ekstremālos apstākļos apguves līmeņa produkts (Бодров, 2000).

Stresa rašanos un attīstību nosaka triju posmu mijiedarbība:

· stresogēnā notikuma novērtējums (kognitīvais posms);

· fizioloģiskās un bioķīmiskās reakcijas uz stresu (somatiskais posms);

· uzvedības reakcijas (uzvedības posms).

1.Kognitīvais posms. Stresa situācijas centrā bieži nonāk stresogēnā notikuma novērtējums. Ir zināms, ka “cilvēks ir visu lietu mērs”: lietas ir tādas, kādas mēs tās uztveram. Veltīgas bailes, maldīga tuva cilvēka uzvedības uztvere var izsaukt pilnīgi reālas fizioloģiskas un bioķīmiskas izmaiņas, varbūt par vairāk nekā reāli draudi vai briesmas. Ļoti precīzi šo situāciju ir raksturojis franču filozofs M.Monteņs: “Mana dzīve ir pilna ar šausmīgām neveiksmēm, kuru lielākā daļa nekad nenotiks”. Stress pieaug, ja cilvēkam liekas, ka situācija prasa no viņa pārmērīgu, neiespējamu, netaisnīgu utt. piepūli. Stresa koncepcijas uzskats, ka pozitīvi notikumi ir, tā saucamais, „labs” stress, šobrīd saņem vairāk kritikas, nekā atbalsta.

2.Somatiskais posms. Pētot fizioloģiskās un bioloģiskās reakcijas, zinātnieki uzsver, ka iekšējo orgānu iesaistīšanās emocionālā uzbudinājuma procesā vienmēr ir selektīva un tai bieži ir negatīvas sekas, ja kāds orgāns dažādu iemeslu dēļ tiek vairāk pakļauts emocionālajai ietekmei. Tas ir pastāvīgi augošas pārslodzes un priekšlaicīgas dažu iekšējo orgānu nolietošanās iemesls, kas ir pamats sirds un asinsvadu slimību, stenokardijas, astmas lēkmju utt. attīstībai (Goldberger, Brezuitz, 1993).

3. Uzvedības posms un tas ir visciešāk saistīts ar personību, tās pasaules uzskatu. Uzvedības reakcija – tā ir ne vien darbība, kas vērsta uz situācijas izmaiņām, bet arī savu emociju vadīšana (Элиот, 1996).

Stress sākas tad, kad cilvēks:

· apzinās disbalansi starp viņam izvirzītajām prasībām un viņa spējām izpildīt šīs prasības;

· izjūt, ka situācija viņam rada noteiktas fiziskas vai psihiskas briesmas (draudus);

· saprot, ka nespēs efektīvi noreaģēt uz šo situāciju.

Jāneņem vērā to, ka ārējie saspringtie apstākļi ir tikai potenciāli stresogēni un tie ne vienmēr novedīs pie stresa attīstības. H. Seljē (Selye) raksta, ka briesmas rada nevis pats faktors (saņemtā informācija), bet gan mūsu pārmērīgā vai nepiemērotā reakcija uz to. Piemēram, ja cilvēkam ir iegūta reakcija „raizēties” un negatīvi prognozēt notikuma gaitu.

Stresa pētnieki brīdina, ka bailes, bažas, priekšnojautas un iedomas par gaidāmo notikumu, darbu vai problemātisko situāciju parasti rada daudz vairāk stresa nekā paši notikumi un ir draudošākas par realitāti.

Raižu slogs ne tikai pavājina organisma pretestības spēju, bet arī nelabvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu. Vīriešiem ir lielāks risks saslimt ar sirdsslimību, jo viņiem biežāk ir vērojamas dusmu un naidīguma lēkmes, bet sievietēm visbīstamākās emocijas ir raizes un bailes. Stenforda Universitātes Medicīnas koledžas pētījumā atklājās, ka sievietes, kuras pārcieta atkārtotu sirdslēkmi, vairāk cieš no bailēm un raizēm (Countrey et el.).

Psiholoģiski vislielāko stresu rada vilšanās, sarūgtinājums un pazemojums jeb sāpinošie atgadījumi (Селье, 1994).

Cilvēki atšķirīgi var reaģēt uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Kas vienam ir smags trieciens, tad citam tas ir jauno iespēju izredzes. Piemēram: vienam darba zaudējums ir eksistenciālā katastrofa un būtisks ievainojums pašvērtībai, bet cits zaudējot darbu beidzot saņemsies realizēt iepriekš atliktās vēlmes. Daži cilvēki tādos pašos apstākļos pilnīgi „izdeg”, bet citi saglāba, gan veselību, gan produktivitāti.

Tātad, apkopojot iepriekšējos uzskatus, var secināt:

1. Stress ir cilvēka atsauce uz kādu stresoru, pārdzīvojumu, pielāgošanās grūtībām.

2. Stresors var būt fiziskās vai mentālās dabas (uztverts kā draudi pašvērtējumam).

3.Stresa reakcija notiek dažādos līmeņos – ir kognitīvais, emocionālais, fizioloģiskais un uzvedības komponents.

4. Stress ir cilvēka stāvoklis, kad viss organisms mobilizējas, pieņemot signālu bēgšanai vai cīņai.

5. Ja šī „mobilizācija” notiek pārāk bieži un tā pārsniedz cilvēka spēju robežas - rodas distress, jeb disorganizācija, cilvēks ir „izsists no sliedēm”, tiek it kā paralizēts, atrodas nespēkā un var saslimt.

Stresa garīgā definīcija

Pirmoreiz vārds stress parādījās 1303. gadā Roberta Manninga dzejolī:

„Šīs mocības bija debesu manna, ko Dievs sūtīja cilvēkiem, kuri atradās tuksnesī un dzīvoja lielajā stresā.”

Tas nozīmē, ka stress ir stāvoklis līdzīgs ilgstošai frustrācijai, cilvēka mocībām, izmisumam, kad cilvēki dusmojas un kurnē, jo paļaujas uz sevi, nevis uzticas Dievam, skatās uz apstākļiem (redzamo), nevis uz apsolīto (neredzamo) un viņiem trūkst cerības, paļāvības un pateicības.

1. Stress – ir garīgā frustrācija, kad tiek noliegta cilvēka vajadzība pēc Dieva beznosacījuma mīlestības, pieņemšanas, vadības, aizsardzības un rūpēm, kuru rezultātā cilvēks atrodas drošībā un mierā.

2. Stress ir dzīve ārpus Dieva. Stress ir dzīve bez patiesā miera, prieka un svētības.

3. Stress - mūsu mēģinājumi apmierināt savas vajadzības bez Dieva, bieži neveselīgā veidā.

4. Stress ir vitālā dilemma, kuras risināšanas patiesie meklējumi noved pie Dieva un mūžīgā stresa atrisināšanas.

5. Stress ir stāvoklis, kurā mēs nonākam, lai garīgi izaugtu un apzinātu garīgo saikni.

Stresa ietekmē uz cilvēku svarīgi izprast:

· kādus paņēmienus cilvēks izmanto, lai tiktu galā ar dzīves apstākļu spiedienu;

· cik ilgi un cik intensīvi cilvēks tiek pakļauts stresam;

· ko cilvēks dara, lai noņemtu uzkrāto negatīvo enerģiju, jo tieši uzkrātam stresam ir graujoša vara.

Modernie pētījumi apliecina, ka ilgstošs stress, kas saistīts ar hronisku negatīvo faktoru ietekmi (“dzīves stress” pēc Selje izteiciena), pat ja to intensitāte nav liela, iedarbojas daudz smagāk nekā spēcīgi, taču vienreizēji stresori (Гришина, 1997, c.145)

Tieši ilgstošais stress ir bīstams ar emocionālo izsīkumu, kas var izraisīt daudzas saslimšanas. Ilgstoša stresa situācijā nonākušais ne vienmēr apzinās, ka sliktās pašsajūtas (paaugstināta uzbudināmība, hronisks nogurums, depresija, grūtības aizmigt vai pamosties) vai veselības pasliktināšanās (regulārās galvassāpes, migrēna, uzņēmība pret infekcijām, elpošanas ceļu un sirds slimības u.c.) iemesli ir ķermeņa un dvēseles atbildes reakcija uz ikdienas stresu.

Pateicoties plašiem pētījumiem, kas ir veikti pasaulē, jau daudzās valstīs ārsti diagnosticē izsīkumu kā psihosomatisko pašsajūtu, klasificējot to kā pirms slimības stāvokļi. Emocionālās izsīkšanas sindroms Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK-10) ir iekļauts rubrikā Z73 – „Stress, kas ir saistīts ar normālās dzīves uzturēšanas grūtībām”.

Izdegšanas sindroms

Šodien sabiedrībā plaši tiek runāts par izdegšanas fenomenu, kas varētu veidoties sakarā ar sarežģītu situāciju darbā vai problemātiskām attiecībām ģimenē. Literatūrā izdegšanu vairāk attiecina uz profesionālo darbību, taču šo fenomenu veido personīgo un profesionālo faktoru kombinācija.

1974.gadā amerikāņu psihiatrs H.Frendenbergs (Fraundenberg) pirmo reizi ir izmantojis jēdzienu “burn-out” (no angļu val. izdzisis, zaudējis ticību sev), lai raksturotu vesela cilvēka psiholoģiskā stāvokļa īpatnības, kurš atrodas intensīvā un ciešā saskarsmē ar klientiem, vai pacientiem emocionāli piesātinātā atmosfērā, sniedzot profesionālo palīdzību.

Mūsdienās izdegšanas jēdzienu parasti izmanto, lai apzīmētu cilvēka pār­dzīvoto fizisko, emocionālo un psihisko spēku izsīkuma stāvokli, ko izraisa ilgstoša atrašanās situācijā, kas izvirza augstas emocionālās prasības, kuras, savukārt, visbiežāk ir pārlieku augstu ekspektāciju (gaidu) un hronisku situatīvu stresu savienojums (Pines, Ansons, 1983).

Izdegšana draud personām, kas strādā ar cilvēkiem, tā saucamajās, palīgprofesijās (skolotāji, psihologi, psihiatri, mācītāji utt.) un kam darbs ir saistīts ar paaugstinātu atbildību (ogļrači, lidotāji, ķirurgi, ugunsdzēsēji utt.). Darbinieka veselības pasliktināšanās, konflikti darba vietā un mājās, pakāpeniskā negatīvu ieviržu attīstībā pret sevi, darbu un pret tiem, ar ko nākas strādāt var liecināt par „profesionālās saslimšanas specifisku”.

Tomēr nedrīkst apgalvot, ka ikviens darbinieks būtu nolemts uz emocionālo izdegšanu. No cilvēka ir atkarīgs tas, cik stipri viņš spēs pretoties ārējo objektīvo un subjektīvo faktoru iedarbībai, ar kuru viņa darbības jomā tik bieži ir jāsastopas. Kā atzīst vairāki autori, emocionālās izdegšanas sindroms vislielākā mērā ir saistīts ar indivīda domām un jūtām darbavietā, ka “izdegšana ir indivīda un darbavietas interakcijas sekas” (Maslach, 1982).

Apkopojot var teikt, ka stress kļūst par problēmu, ja tas bieži atkārtojas, ir pastiprināts vai pat hronisks, un cilvēks vairs patstāvīgi netiek ar to galā. Stresa ietekme būs graujoša, ja negatīvi cilvēka pārdzīvojumi atkārtojas katru dienu, turpinās ilgstoši un netiek izmantoti stresa regulēšanas un noņemšanas veselīgi paņēmieni.

Izdegšanas sekas ir bīstamas veselībai, tās atjaunošana prasa daudz vairāk laika nekā profilaktiskais darbs.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai.

1. Salīdziniet dažādas stresa definīcijas un izceliet atslēgas vārdus, kas raksturo šo fenomenu.

Kā dažādas stresa definīcijas papildina jūsu izpratni par stresu?

Kādus ceļus definīcijas atklāj stresa samazināšanā un vadīšanā?

2. Apskatieties „STRESA KATLU”.

Kas varētu atrasties zem vārda „stress”?

Kādi draudi ir, ja „stresa katls” ir pilns un nekas netiktu darīts?

Ko nepieciešams darīt, lai samazinātu spiedienu „stresa katlā”?

Iepazīties ar lapu STRESS UN RĪCĪBA STRESA SITUĀCIJĀ.

3. Izanalizējiet lapu Faktori, kas ietekmē stresa reakciju un nosakiet, kā šie faktori ietekmē viens otru.

Kāda loma ir stresa veidošanā situācijas uztverei? Izmantojiet lapu PROBLĒMAS (GRŪTĪBU, NELAIMES) UZTVERE.

Kādus praktiskus ieguvumus varētu dot shēmas S-U-R izpratne?

Kāpēc nepieciešams apzināt savu dzīves filozofiju, kas izpaužas gaidās un situācijas interpretācijā? (lapa DZĪVES FILOZOFIJA UN STRESS)

Uzrakstīsiet patiesīgas domas piemēri.

4. Kāda veida stress ir saistīts ar izdegšanu?

8.attēls.Stresa „katls”

Jāseko, lai „katls” nebūtu pārpildīts:

· lai vienlaicīgi un ilgstoši nebūtu pārāk daudz grūtību;

· savlaicīgi atbrīvoties no negatīvam jūtām, lai nebūtu neapzinātās emociju; „eksplozijas”, kas var sagraut dzīves situāciju.

STRESS UN rĪCĪBA stresA SITUĀCIJĀ

1.Stress (spriedze) sākas no piedzimšanas brīža (pat ieņemšanas brīža).

Stresam ir pakļauti visi cilvēki visa mūža garumā.

„Man nav stresa” nozīmē, ka jūs izmantojat aizsardzību - noliegšanu.

Tātad, stress ir visiem, bet ir svarīgi

Ko jūs ar to darāt un vai to, ko jūs darāt tiešām ir lietpratīgi?

2. Ja no stresa nav iespējams izvairīties, atliek iemācīties veselīga veidā rīkoties ar spriedzi.

3. Nepareizas rīkošanās rezultātā - mēs varam kaitēt sev (līdz pat nāvei), citiem radīt lielāko stresu.

Tāpēc nepieciešams apgūt dzīvei svarīgas prasmes, lai tiktu galā ar stresu un iemācīties:

· identificēt (atpazīt) stresu;

· pareizi izdzīvot radušās stresa situācijas – tas nozīmē pareizi uztvert un reaģēt;

· kontrolēt savu stresa līmeni - nepakļaut sevi ilgstošam stresam, jo stresa uzkrāšanās samazina organisma imunitāti, veicina slimību rašanos un, protams, samazina dzīves kvalitāti un produktivitāti.

· veikt profilaktiskus pasākumus stresa mazināšanā.

Faktori, kas ietekmē stresa reakciju

Reakciju uz stresu nosaka faktoru kopums:

Problēmas (grūtību, nelaimes) uztvere

· Stress ir cilvēka reakcija uz situāciju, kura viņu uztverē ir nozīmīga.

· Ir acīmredzams, ka tas, kas katram cilvēkam rada stresu, ir atšķirīgs un viņi ir atšķirīgi savā reakcijā. Kās vienu uztrauc - citu atstāj vienaldzīgu; viens - pasmejas, bet cits var nokļūt slimnīcā.

Uzdevums: atcerieties dažus piemērus no savas dzīves, kad jūsu dzīves situācijas sākotnējā un tālākā uztvere atšķiras.

S - U - R

zināšanas izvĒle

priekštati ieradumi

domas Jūtas Reakcija

9.attēls. Problemātiskās situācijas uztvere nosaka mūsu reakciju.

Liela loma ir cilvēka zināšanām un ieradumiem (piem., „krīt panikā”, pārmērīgā uztura lietošana).

2. Reakciju mēs varam izmainīt, ja apzinīgi izdarīsim izvēli.

3. Lai izmainītu savu reakciju, mums ir jāmaina domas.

4. Darbs ar jūtām nozīmē darbs ar domām.

5. Nepareiza domāšana var izraisīt slimību, jo starp prātu un ķermeni ir spēcīga saikne.

Dzīves filozofija un stresS

labas ziņas:

Pasaule nemainīsies, jums ir jāmainās

Jautājumi:

· Kāda ir jūsu attieksme pret problēmām, dzīves grūtībām?

Parasti, ja man ir problēma, es domāju ...

· Kādu lomu spēlē problēmas, grūtības mūsu dzīvē?

· Kāda ir mūsu loma problēmu, grūtību radīšanā?

Atziņas pārdomām:

Cilvēkus satrauc nevis lietas, bet viņu uzskati par tām

Epiktets

Bēdas un Bailes mirst Gudrās sirds Klātbūtnē

3.1. Stresa avoti un izdegšanas simptomi (T.Uzole)

Identificēt stresa avotus un atpazīt izdegšanas simptomus ir būtiski svarīgi, jo tas ir pirmais solis stresa apzināšanā un stresa samazināšanas programmas uzsākšanā.

Ikdienā mēs saskaramies ar dažādiem notikumiem, kas varētu izsaukt stresu un kļūt par stresa avotiem – stresoriem. Daži no tiem ir saistīti ar apkārtējo vidi (toksīni, karstums, aukstums), citiem piemīt psiholoģiskā daba (pašnovērtējuma pazemināšanās, depresija), citiem – socioloģiskā (bezdarbs, tuva cilvēka nāve), vēl citiem – filozofisks raksturs (dzīves mērķi, laika izmantošana).

Tātad, stresoru var sadalīt 2 grupās – ārējās un iekšējās dabas stresori.

Kā jau bija noskaidrots iepriekš, neaizmirsīsim, kas mūsu dzīves uztverē (dzīves filozofijā) var palielināt stresoru skaitu vai arī samazināt.

Ir autori, kas uzskata, ka jebkuriem notikumiem, kas prasa no cilvēka pielāgošanās spēju un savu resursu patēriņu, piemīt stresa potenciāls. Pat Ziemassvētki, kurus uzskata par pozitīvo notikumu, var radīt stresu. Gatavošanās svētkiem, saskarsme ar radiniekiem, pārmērīga uztura un alkohola lietošana, nepietiekošs miegs var negatīvi ietekmēt cilvēka pašsajūtu.

Š. Teilors (Taylor) izdala notikumus, kas izsauc cilvēkiem stresu:

· Nepatīkami vai negatīvi notikumi rada cilvēkiem lielu psiholoģisko distresu, kas izsauc daudzus fizioloģiskus simptomus, nekā pozitīvi stresainie notikumi.

· Nekontrolējami vai neprognozējami notikumi rada lielāku stresu, nekā kontrolējami un prognozējami notikumi, jo nav iespējams izstrādāt plānus un paredzēt problēmas risinājumu.

· Nenoteikti notikumi biežāk tiek uztverti kā stresaini, nekā noteikti un viennozīmīgi notikumi. Paredzamie stresori dod iespēju cilvēkam meklēt risinājumu un nenoved bezizejas situācijā.

· Neatrisinātas problēmas biežāk izsauc cilvēkiem stresu, nekā tās problēmas, kuras indivīds ir spējīgs atrisināt pats. (Тейлор, Пипло, Сирс, 2004).

Ja šie notikumi atkārtosies bieži un indivīds nespēs pārvarēt un adaptēties jauniem apstākļiem, var rasties fizioloģiskas pārmaiņas, kas var ietekmēt slimības attīstību.

Tāpēc izpratne par stresa avotiem un to ietekmes bloķēšana dot iespēju samazināt negatīvo stresora iedarbību. Piemēram, pētījumi, kas bija veikti ar dzīvniekiem atklāja, ka tad, kad situācija ir prognozējama, tas ļauj izturēt stresa „sitienu”. Pētot žurku veselību, ja tās tika pakļautas vieglam elektrošokam, nonāca pie atziņas, ka tās žurkas, kuras saņēma neregulārus strāvas triecienus slimoja ar kuņģa čūlu sešas reizes biežāk, nekā tās, kuras saņēma regulārus strāvas sitienus.

Apkopojot būtiskākos ārējos un iekšējos stresa avotus varētu izcelt 6 galvenos stresa cēloņus:

1. Ievērojamas dzīves izmaiņas

Svarīgas dzīves izmaiņas - patīkamas vai nepatīkamas - bet īpaši neparedzamas, kas var radīt stresu:

Veselība. Pēkšņas saslimšanas. Negadījumi. Traumas. Grūtniecība (īpaši neplānota).

Darbs. Iziešanā darbā, pensijā. Darba zaudējums (vai draudi).

Dzīve. Dzīves vietas un dzīvesveida izmaiņas.

Finanses. Negaidīta nabadzība vai bagātība. Ekonomiskā krīze, nestabilitāte, samazinātā alga, kredītu spriedze.

Attiecības. Jaunas attiecības. Laulības sākums. Šķiršanās. Separācija (atdalīšanās) ar tuvu cilvēku vai tuva cilvēka zaudējums.

2. Ikdienas rutīna

Ikdienas rutīna, piemēram, pavadītās stundas satiksmē, gaidīšana rindā, nevajadzīga sēdēšana sapulcēs, monotons darbs.

3. Nereālas gaidas un cerības attiecībā uz sevi

Neskatoties uz to, ka cerības varētu motivēt cilvēku, lai īstenotu mērķus, bet nereālas cerības var provocēt neveiksmes un samazināt pašcieņu. Neapmierinātas cerības daudziem cilvēkiem ir milzīgs stresa avots.

Pārāk lielas gaidas par sevi, augstas prasības varētu būtiski ietekmēt pašvērtējumu un izraisīt dusmu likmes vai depresiju. Perfekcionisma „slimība” pazemina imunitāti.

4. Starppersonu attiecības

Trūkst īsto attiecību, attiecību kvalitāte neapmierina cilvēka vajadzību pēc tuvības, cieņas, piederības un kompetences.

Vientulība: izolācija no cilvēkiem vai tuvu cilvēku prombūtne ir, neapšaubāmi, milzīgs stresa avots, jo mēs esam radīti kā sociālās būtnes, un liela daļa mūsu dzīves laimes un panākumu ir atkarīga no mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Sliktas attiecības: siltu attiecību frustrācija, uzmanības un atzinības trūkums, neuzticība, naidīgums, konkurence. Konflikti gan personiskās, gan profesionālās attiecībās. Paaudžu konflikti. Bērni, kuri nevēlas sadarboties.

„Tukšas attiecības” - kad citiem tiek dota emocionālā, intelektuālā vai fiziskā saikne, bet viņam netiek dots atpakaļ (sagrauta došanas un saņemšanas bilance).

Slikta komunikācija: trūkst saziņas, informācijas.

5. Vide

Pasaule ap mums var būt stresa avots: troksnis, pārāk mazas telpas, nepietiekošs apgaismojums, tīra gaisa trūkums u.c.

6. Dzīves filozofija

Katram cilvēkam ir savas dzīves vērtības, kurās ir sava dzīves jēga. Ētisko dilemmu risināšanu apgrūtina universālo morālo normu vai likumu nezināšana, vai bailes rīkoties saskaņā ar tiem. Kā zināms, konflikti ar sirdsapziņu iekšēji sagrauj cilvēku.Darbs morāli bankrotējušā vidē, neētiski biznesa lēmumi vai darījumi var izraisīt ievērojamu stresu.

Tomēr analizējot stresa veidošanos un stresa avotus, var konstatēt, ka vairums mūsu prasību pret apkārtējo pasauli un tās ietekmi uz mums saistīti ar personības iekšējo stresu. Tas ir kā centrālais spēks, kas ietekmē visas mūsu dzīves sfēras. Mūsu iekšējās šaubas un pārdzīvojumi izpaužas negatīvā attieksmē, iedarbībā uz ārējo pasauli un sagrauj starppersonu kopsakarību. Šajā stresa kategorijā ietilpst tādi notikumi, ka nepiepildītas gaidas, nerealizētas vajadzības, bezjēdzīga un bezmērķīga darbība, sāpīgas atmiņas, neadekvāts notikumu vērtējums u.c.

Stresa avotus var apskatīt laika aspektā un šim nolūkam varētu palīdzēt shēma, kura tiek piedāvāta 1.tabulā.

5.tabula

Personības iekšējie stresori un laika aspekti (Бодров, 2000)

Daudzām dzīves problēmām saknes ir meklējamas pagātnē. Tagadnes dzīve arī ir pārpildīta ar stresoriem. Eksistenciālā krīze uztrauc saistībā ar dzīves nozīmīgumu. Negatīvā emocionalitāte arī liek izjust distresu. Augsts emocionālās reaktivitātes līmenis, pat pie nenozīmīgām dzīves likstām, pastāvīgi izraisa satraukumu, spriedzes izjūtu, bailes un nolemtību. Dzīve var kļūt neciešama, kad lielākā daļa nākotnes gaidu paliek nepiepildītas.

Personības iekšējais stresam jāpievērš uzmanība tādēļ, ka tas var projicēties uz dažādiem dzīves notikumiem un ietekmēt attieksmi pret tiem un indivīda uzvedību (Бодров, 2000).

N.Ivanovs (Иванов) piedāvā 4 situācijas, kuras var izmantot stresa avotu identificēšanai, tās palīdz diagnosticēt sliktas pašizjūtas iemeslus.

1. Ilgstoša psihiskā spriedzes (saspringtības) situācija, kurā nozīmīga ir adaptācijas sistēmas pārpūle. Tās ir situācijas, kurās saglabājas darba vai dzīves tempa pārrāvums (trūkums), kas prasa pastāvīgu pārslēgšanos un sevis kontroli.

2. Pastiprinātas atbildības situācijas, kad ilgstoši neparādās dekompensācijas simptomi, bet pastiprināti attīstās mokošas izjūtas nepadarītā un nepagūtā dēļ, kas rada pastiprinātu iekšēju trauksmi un var novest līdz „nervu sabrukumam”.

3. Situācijas, kas izraisa neapmierinātību ar sevi, saistās ar pasliktinātu garastāvokli; apkārtējais sāk likties vienveidīgs, apnicīgs un garlaicīgs.

4. Situācijas, kad netiek nodrošinātas visas personības pamatvajadzības; nav pārdzīvojuma pilnības, neraugoties uz ārēju labklājību.

Katra no šīm situācijām, neraugoties uz mazu traumatisko nozīmi, ilgstoši iedarbojoties var mainīt vispārējo stāvokli (Иванов, 1966).

Hroniska stresa simptomi un pazīmes

Salīdzinoši viegli var pamanīt trauksmes fāzes pazīmes: sirdsklauves, muskuļu sasprindzinājums, pastiprināta svīšana, steidzīgas domas. Sarežģītāk ir pamanīt hroniska stresa pazīmes, kas izpaužas izsīkuma fāzē. Hronisks stress rodas cilvēkiem, kas nespēj adaptēties (pielāgoties) situācijai un efektīvi mijiedarboties ar stresu.

6. tabula

Stresa un izsīkuma simptomi

Uzvedības un psihiskās problēmas sākumā parādās tikai kā personības iezīmes, taču vēlāk kā spilgtākas izpausmes.

Aplūkosim visizplatītākās problēmas, kas varētu liecināt par pārmērīgo stresu un izpaužas kā fiziski (somatiski) simptomi, kognitīvie traucējumi, emocionāla nestabilitāte un uzvedības problēmas.

Fiziskie simptomi:

galvas sāpes, slikta dūša, vēdera sāpes, ēšanas traucējumi (ēstgribas zudums vai pārmērīga tieksme pēc ēdiena), kuņģa un zarnu darbības problēmas, aizcietējumi, caureja, aizdusa, reiboņi, sirdsklauves, augsts asinsspiediens, muguras sāpes, bezmiegs, pastāvīgs nogurums.

Stress visvairāk ietekmē cilvēka veģetatīvo nervu sistēmu (veicinot fiziskos un psihiskos traucējumus, piemēram, tādus kā depresija), imūnsistēmu (cilvēks biežāk slimo ar saaukstēšanās slimībām), kā arī sirds un asinsvadu sistēmu. Izplatītākās stresa izprovocētās slimības ir tās, kurām ir psihosomatiska daba: hroniski gremošanas traucējumi, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, migrēna, alerģijas un astma, impotence, frigiditāte, hipertensija un daudzi citi.

Mentālie simptomi ( domāšanas, domu aktivitātes):

grūtības koncentrēties, skaidri un radoši domāt, atmiņas traucējumi, neizlēmība, nogurdināmība, negatīvās domas, humora izjūtas zudums.

Emocionālie simptomi:

nervozitāte, raudulība, raizēšanās, viegla aizvainojamība un aizkaitināmība, vientulības izjūta, pastāvīgi slikts garastāvoklis, baiļu izjūta, panikas lēkmes, apnikuma un bezspēcības izjūta, depresija.

Uzvedības izmaiņas, kas liecina par stresa pieaugumu:

izmaiņas ieradumos (pārēšanās, psihoaktīvu vielu lietošana) un aktivitātes līmenī: hiperaktivitāte, steidzīgums vai pasivitāte, darba spēju mazināšanās, bieži konflikti sociālā dzīvē un ģimenē, dusmu izrādīšana pret tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, komunikācijas zudums vai pārāk liela emocionālā distance, pašaizsardzība, nepieklājīga uzvedība un agresija.

Stresa apburtais loks izskatās apmēram šādi:

Pārmērīgs stress izsauc somatisko un psihisko vājumu, kas savukārt sekmē iespēju gūt traumas, nokļūt avārijā, pielaist kļūdas. Pieaug pārslodze. Agrāk pierastas un vieglas dzīves situācijas kļūst traumējošas un to pārvarēšana prasa lielu piepūli.

Cilvēks „iedarbina” „taupības” režīmu, sāk ekonomēt enerģiju vai izmantot nepareizus avotus enerģijas atjaunošanai (sākot no alkohola vai ekstremālā seksa (ārpus laulības) līdz nepareizam garīgām mācībām).

Mainās uzvedība, iekšēja negatīva pašsajūta sadragā attiecības ar apkārtējiem - rezultātā, cilvēks vairs nevar iegūt piepildījumu un atbalstu, kuru var iegūt agrāk.

„Nodzītais” jūt, ka nav nekāda spēka sākt kaut ko darīt - aiziet uz treniņa zāli vai meklēt psiholoģisku palīdzību (konsultēties pagaidām nav tik plaši pieņemts) vieglāk ir „peldēt pa straumi” un vai lietot savas nomierināšanas stratēģijas (katram ir savs „knifiņš”- vienam aiziet uz frizētavu, citam iepirkties). Diemžēl bieži šis ceļš var novest pie lielākas katastrofas.

Protams, visi šie faktori veido problēmas darba kolektīvā - ietekmē cilvēka darba spējas, darba produktivitāti un kvalitāti.

Tātad, turpinoties stresam, cilvēks iestrēgst „vāveres ritenī", kur sajūk cēloņi un sekas. Rezultātā attīstās adaptācijas traucējumi un nopietns izdegšanas sindroms.

Izdegšanas simptomi

Uz dažām profesionālās izdegšanas uzvedības psiholoģiskām pazīmēm un simptomiem attiecas:

Izmaiņas uzvedībā (motivācijā, produktivitātē, kļūdu un kaitīgu ieradumu parādīšanās): darbinieks bieži skatās pulkstenī, pieaug viņa pretestība vajadzībai iet uz darbu, viņš atliek tikšanās ar klientiem, bieži kavē (vēlu ierodas un vēlu aiziet), ir zaudējis radošumu darbā un problēmu risināšanā; strādā ievērojami cītīgāk un ilgāk, bet sasniedz arvien mazāk, sāk biežāk dzert kafiju, smēķē vairāk cigarešu vai lieto alkoholu lielākās devās vai arī biežāk, ir pakļauts nelaimes gadījumiem.

Pārmaiņas izjūtās (sāk dominēt negatīvās izjūtas, jūtu asums vai bezjūtība kā aizsardzība): zudusi veselīga humora izjūta, tās vietā cinisks humors, pastāvīga neveiksmes izjūta, vainas apziņa, bieži jūt dusmas, apvainojas un ir rūgtuma izjūta, pastiprināta uzbudināmība, kas parādās darbā, gan arī mājās, vienaldzība, bezspēcīgums, raksturīga stresa noņemšana, nevis radoša darbība.

Pārmaiņas domāšanā (negatīva domāšana, nekonstruktīvisms): arvien uzstājīgākas kļūst domas par darba pamešanu, nespēj koncentrēt uzmanību, pretestība kādām jaunām pārmaiņām, aizdomu un neuzticēšanās palielināšanās, ciniska nosodoša attieksme pret klientiem, izteikta rūpēšanās par personiskām vajadzībām un pārdzīvojumiem.

Pārmaiņas veselībā (veselības traucējumi): traucēts miegs, biežas ilgstošas vājuma pazīmes, pastiprināta uzņēmība pret infekcijas slimībām, nogurums un spēku izsīkums visas dienas garumā.

1982. gadā ASV pētnieki K.Maslača (Maslach) un S.Džeksons (Jackson) izstrādā “izdegšanas” sindroma trīskomponentu modeli. Saskaņā ar kuru “izdegšana” tiek izprasta kā emocionālā pārguruma, depersonalizācijas un personības sasniegumu redukcijas sindroms.

Emocionālais pārgurums - personisko emocionālo resursu izsīkums tiek apskatīts kā galvenais “profesionālās izdegšanas” komponents. Tas izpaužas pazeminātā emocionālajā fonā, vienaldzībā vai emocionālajā pārsātinātībā.

Cilvēks sāk saprast, ka nespēj just kā agrāk. Viņš kļūst emocionāli iztukšots. Parādās pirmie stresa simptomi, īpaši smagos gadījumos vērojams emocionālais sabrukums.

Depersonalizācija - otrais komponents izpaužas deformētās attiecībās ar citiem cilvēkiem. Kontaktēšanās kļūst bezpersoniska un formāla. Darbinieku raksturo bezjūtīga, ciniska attieksme pret citiem - klientiem, padotajiem, kolēģiem, priekšniecību. Dažos gadījumos tā var izpausties kā paaugstināta atkarība no citiem.

Personīgo sasniegumu redukcija - darba kompetences izjūtas pazemināšanās. Trešais “izdegšanas” komponents var izpausties:

· kā tendence būt negatīvam pret sevi, savu profesionālo sasniegumu un panākumu negatīvu novērtējumu (sevis negatīva uztveršana);

· kā negatīvisms pret profesijas pozitīvajām pusēm un iespējām;

· kā savu iespēju, pienākumu pret citiem ierobežošana (niecības izjūta).

Tatad, personisko sasniegumu redukcija parādās kā profesionāla dziļa neapmierinātība ar sevi, savu profesiju un apzināta nespeja kaut ko mainīt (Maslach, 1982).

Izdegšanas fenomena pētniekus interesēja faktori, kas veicina vai bremzē tā attīstību. Šobrīd daudzi autori neatrod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par to, kas uzskatāms par galveno faktoru, kādēļ rodas darbinieku izdegšana. Kādi ir galvenie iemesli – vai personības iezīmes, vai arī organizācijas raksturs, kas ietekmē darbiniekus. Kas ir kļuvis par izdegšanas iemeslu?

Izdegšanu katrā atsevišķā gadījumā varētu izskatīt individuāli – tā ir specifiska daudzu faktoru kombinācija, kas saistīta gan ar organizāciju, gan ar cilvēku.

Piemēram, varētu būt šāda kombinācija: organizācijas zema kultūra, nežēlīga attieksme pret darbiniekiem, slikts organizācijas vadīšanas stils, darbinieka darba un atpūtas režīma neievērošana (mācīšana un rūpes par slimiem vai veciem ģimenes locekļiem).

Tātad, var konstatēt, ka atbildība par izdegšanas radīšanu guļas kā uz darbinieka, tā arī uz organizācijas pleciem un katrs pieņem lēmumu, kā risināt šo problēmu un attiecīgi rīkoties.

Skaidrs, ka zemu atalgojumu var kompensēt ar labu attieksmi, ar apkārtējo cilvēku atzinību, ar atzinību no vadības utt.

K. Maslačas un M. Leitera uzskatīja, ka izdegšana ir neatbilstības rezultāts starp personību un darbu. Līdz ar šīs neatbilstības palielināšanos, pieaug arī izdegšanas varbūtība.

Ir piedāvātas sešas neatbilstības lomas:

1. Neatbilstība starp prasībām pret darbinieku uz viņu resursiem. Galvenais tās iemesls ir paaugstinātu prasību izvirzīšana pret personu un tās iespējām. Izdegšana var novest pie darba kvalitātes pasliktināšanos un savstarpējās attiecības ar kolēģiem.

2. Neatbilstība starp vēlmi būt patstāvīgam savā darbā un vadības stingro kontroli. Neatbilstība starp darbinieku centieniem panākt labāku patstāvības pakāpi savā darbā, noteikt rezultātu sasniegšanas veidus.

3. Darba un personības neatbilstība rodas atalgojuma trūkuma dēļ, ko darbinieks uztver kā viņa darba neatzīšanu.

4. Darba un personības neatbilstība rodas, ja trūkst pozitīvu savstarpējo attiecību ar citiem cilvēkiem darba vietā. Cilvēki labāk darbojas, ja viņi saņem darba atzinību, mierinājumu, atbalstu, prieku, labu attieksmi no citu cilvēku puses, kurus viņi mīl un ciena. Viens no destruktīvākajiem elementiem sabiedrībā ir patstāvīgi un neatrisināti konflikti cilvēku starpā. Tas veicina patstāvīga sasprindzinājuma un naidīguma uzturēšanu, mazina sociālā atbalsta varbūtību.

5. Neatbilstība starp personību un darbu var rasties, ja nav izpratnes par taisnīgumu darbā. Taisnīgums nodrošina darbinieka pašvērtības atzīšanu un nostiprināšanu.

6. Neatbilstība starp ētiskajiem personas principiem un darba prasībām. Kā piemēru var minēt, situāciju, kad cilvēks ir spiests kādu maldināt, mēģinot iestāstīt to, kas neatbilst patiesībai. Ar to bieži nākas sastapties pārdevēja profesijā, pastiprinoties konkurencei Latvijā (Psiholoģijas vārdnīca, 1999.)

Šobrīd darbinieki ir nepietiekoši vai pat vispār nav informēti par izdegšanas pazīmēm un iemesliem. Taču daudzi darbinieki intuitīvi izjūt savas pašizjūtas un uzvedības pārmaiņas, kaut arī nespēj pareizi šīs pārmaiņas novērtēt. Tieši tāpēc iepazīšanās ar simptomiem un draudu apzināšanās var motivēt mainīt situāciju uz labāko pusi.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai

1. Kad un kā no situācijas vai dzīves notikuma var veidoties stresa avots?

Kādus stresa avotus var ietekmēt? Izmantojiet lapu STRESA AVOTI.

Aizpildiet lapu STRESORI MANĀ DZĪVĒ.

2. Kādi simptomi signalizē, ka jūs esat stresa stāvoklī? ( STRESA SIGNĀLI)

Nosakiet savu reakciju, izmantojot testu Kāds ir jūsu reaģēšanās veids uz stresa situācijām?

3. Apskatiet lapas ILGSTOŠĀ STRESA FIZISKIE SIMPTOMI, ILGSTOŠĀ STRESA MENTĀLI UN UZVEDĪBAS pamatsimptomi un nosakiet simptomus, kurus jūs vai jūsu tuvie cilvēki esat pamanījuši.

3. Kādi faktori veido izdegšanu?

Kā izpaužas izdegšana?

Izmantojot stresa IZGEDGSANAS STADIJAS lapu nosakiet, kurā stadijā jūs atrodaties.

4. Apskatiet lapu KAD STRESS VAR KĻUT PAR BRIESMU

Kāpēc stresu sauc par slepeno slepkavu?

Atzīmējiet lapas piedāvātājā sarakstā īpašības, kuras jums piemīt.

Stresa avoti

Stresa galvenie izraisītāji ir:

• frustrācija -

• konflikti -

• pārmaiņas -

• izvēles problēma -

Stresors – tas ir kaitinošs notikums, kas liek organismam kaut kā reaģēt.

Ilglaicīgi stresori:

ilgstošā neapmierinātība ar dzīvi, nepiepildīti sapņi un ilgas, kas izraisa negatīvās emocijas.

Stresori manā dzīvē

Uzrakstiet savus stresorus:

(izmantojiet stresa avotu un darba avotu lapas

un atzīmējiet vai izsvītrojiet no zemāk piedāvātajiem)

10.attēls.visbiežak izraisīti stresa signāli

Tests

Kāds ir jūsu reaģēšanās veids uz stresa situācijām?

Iedomājieties stresa situāciju, kad jūs jutīsities, ka esat norūpējies, ko jūs parasti darāt? Atbilžu varianti: ja, ne.

Mums ir trīs pamatreakcijas uz stresu:

1. Fiziskā veidā - ķermeņa reakcija (somatiskā)

2. Mentālā veidā – nemierīgas domas

3. Sajauktā veidā - divi veidi kopā

Rezultāti:

· Jums ir „ ķermeņa veida reakcija”, ja jūs atbildējāt „jā” uz 1,4,5,8.9,11,13.

· Jums ir „ mentālā veida reakcija”, ja jūs atbildējat „ja” uz 2,3,6,7,10,12,14.

Jā jums ir vairāk „mentāla”…, tad jūs esat „mentālais tips”, ja vairāk „ķermeņa”…, tad jūs esat „somatiskais tips”.

11.attēls.Stress un veselība

· Divas trešdaļas ārstu vizīšu notiek stresa dēļ.

· 70 – 80% slimību ir saistītas ar stresu (visas slimības no nerviem – visas slimības no stresa).

· Stress ir saistīts ar mentālām, fiziskām un tādam saslimšanām kā „vēzis” (onkoloģiskām).

Ilgstošā Stresa mentālie, emocionālie un uzvedibas pamatsimptomi

Profesionālā izdegšana

1. Izdegšana – saistīta ar veicamā darba emocionālās un garīgas iztukšotības stāvokli, tās ir profesionālā stresa sekas.

2. Izdegšana - ik dienā sakrātās negatīvās jūtas, saistītas ar darba spiedienu un personības tipu, kas ietekmē profesionāli:

· noved pie somatiskiem traucējumiem

· ietekmē personības īpašības

· pazeminās pašvērtējums profesionālajā jomā

· ietekmē attiecības ārpusdarbā

· var provocēt atkarības veidošanu (smēķēšana, alkohola un medikamentu lietošana)

2. Izdegšanas veidošanu paātrina pārslodze un atbalsta trūkums.

3. Īpaši raksturīgs profesijām, kas ir saistītas ar emocionālo piepūli un atbildību

( palīgprofesijas.)

Fenomena komponenti un galvenie simptomi:

Izdegšanas stadijas (pēc Malsach & Leiter)

Kad stress var kĻŪt par briesmu?

(par slepeno slepkavu)?

kad cilvēks:

· izjūt pārmērīgu, ilgstošu stresu un neievēro brīdinājuma signālus

· pārāk daudz raizējas

· neievēro atpūtas režīmu

· pārāk daudz doma par materiālām lietām ( uzmācīgi domā)

· pārāk daudz domā par to, ko par viņu domā

· pārāk daudz apsola ( nevar pateikt „nē”)

· mēģina kontrolēt situāciju, nevis savu reakciju

· neattīstās un nepilnveidojas, izvēlas stagnāciju

· pārāk daudz gaida un uztver sevi kā upuri

3.2. Stresa veidi, identificēšana (T.Uzole)

Kā bija noskaidrots iepriekšējā nodaļā, stresu var radīt dažādi iemesli, kas saistīti ar dažādiem stresa veidiem. Lai identificētu stresu, nepieciešams zināt kāds ir stresa veids vai stresa veidu kombinācija.

Šodien pastāv dažādas stresa veidu klasifikācijas. Mūsdienu stresa teorija turpina veidot stresa klasifikāciju. Lai labāk iepazītos ar stresa dabu un raksturu, apskatīsim 3 klasifikācijas, kas sadala stresorus pēc dažādiem principiem - pēc dabas, jomas un ietekmes spēka.

1. ASV zinātnieks R. Lazaruss (Lasarus) pirmais piedāvāja izšķirt fizioloģiskā un psiholoģiskā stresa veidus (skat. 12. attēlu) .

Fizioloģiskais stress – to izsauc fizioloģiskie stresori, tas ir, liela fiziskā slodze, temperatūras paaugstināšanās vai pazemināšanās, atmosfēras spiediena pārmaiņas, elpošanas grūtības, sāpes, ieskaitot arī traumatiskās sāpes.

Psiholoģiskais stress - rodas gadījumā, ja cilvēks novērtē sociālās vides prasības kā tādas, kas pārspēj tās rīcībā esošos resursus. Lazaruss kopā ar S. Folkmani noskaidroja, ka stresainās reakcijas var iedarbināt ne tikai reāli, bet arī varbūtēji notikumi, t.i., tādi, kas pagaidām vēl nav notikuši, bet no kuru parādīšanās subjekts baidās. Bieži vien psiholoģiskais stress attīstās izvēles situācijā, kad cilvēks saskaras ar nepieciešamību izdarīt smagu izvēli vai kādu iekšēju pārliecību neatrisināmu pretrunu (Щербатых, 2005).

Psiholoģiskais stress dalās informatīvajā un emocionālajā.

Informatīvais stress rodas no uztvertās informācijas pārslodzes, kad cilvēkam nepietiek laika, lai pieņemtu pareizu lēmumu noteiktā tempā, kad ir augsta atbildības pakāpe par pieņemtā lēmuma sekām.

Emocionālais stress parādās bīstamās situācijās, apvainojumos, draudos. Emocionālā stresa dažādas formas (impulsīva, kopīga, bremzējoša) noved pie izmaiņām psihiskajos procesos, emociju nobīdēm, kustības vai runas traucējumiem(Миронов, 2003).

Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, tāpēc fizioloģiskā stresa sekas kļūst par psiholoģiskiem stresoriem, bet psiholoģiskā stresa sekas var palielināt vai pat izsaukt fizioloģisko stresu.

2. Vienu no pilnīgākajām stresa klasifikācijām (sk. 2. attēls) piedāvā P.T.Vongs (Wong).

Viņš uzskata, ka cilvēka stresa reakcijas ir saistītas ar visdažādākajiem viņa dzīves notikumiem, ar dažādām viņa darbības, saskarsmes, pasaules izziņas sfērām.

2. attēla centrā atspoguļotie iekšējie resursi ir tas, kas ļauj indivīdam pārvarēt dzīves krīzes. Resursu samazināšanās veicina paaugstinātu ievainojamību pret dažādiem traucējumiem, tādiem kā trauksmainība, bailes, izmisums, depresija.

Nākošā joma ir personības iekšējais stress. Vairums ārējās pasaules prasību un tās ietekme uz cilvēku ir saistīta ar šo stresa veidu. Ja mēs neesam mierā ar sevi, tad mūsu iekšējie pārdzīvojumi izpaužas negatīvā attieksmē pret ārējo pasauli un traucē starppersonu saskarsmei. Šajā stresa kategorijā var ieskaitīt tādus notikumus kā nerealizējušās gaidas, vajadzības, rīcības bezjēdzību, sāpīgas atmiņas utt.

13. attēls. Ikdienas dzīves stresa jomas (pēc P.T.Vonga, 1993)

Starppersonu stresa joma mijiedarbojas ar noteiktām dzīves jomām. Katram cilvēkam pastāvīgi ir jārisina dažādi savas darbības sociālie jautājumi, un mijiedarbība ar citiem ievērojami ietekmē mūsu uztveri, pārdzīvojumus. Attieksme pret ārējās pasaules notikumiem un parādībām, vairums dzīves problēmu ir cilvēku attiecību problēmas.

Sociālo lomu stress ir saistīts ar to, ko indivīds dara un kas ar viņu notiek, ja viņš neveic, pārkāpj noteiktas sociālās lomas robežas, kā, piemēram, vecāka, vīra, kalpotāja utt. lomas. Tas izpaužas saistībā ar tādām parādībām kā veselības traucējumi, slikti ieradumi, garlaicība, novecošana, aiziešana pensijā.

Ģimenes stress ietver sevī visas ģimenes uzturēšanas un attiecību veidošanas grūtības – darbu mājsaimniecībā, laulāto problēmas, paaudžu konfliktus, slimības un tuvinieku zaudējumu, šķiršanos, alkoholismu un tml.

Darba stress parasti ir saistīts ar pārslodzi, paškontroles trūkumu, lomu robežu nenoteiktību un lomu konfliktiem, netaisnīgu darba novērtējumu.

Sabiedriskais stress attiecas uz problēmām, kuras pārdzīvo lielas cilvēku grupas – piemēram, ekonomiskā krīze, nabadzība, diskriminācija un tml.

Ekoloģiskais stress ir saistīts ar apkārtējās vides ekstremāliem apstākļiem: gaisa un ūdens piesārņojumu, ļauniem kaimiņiem, augstu trokšņa līmeni.

Finansiālais stress neprasa paskaidrojumus. Nespēja apmaksāt rēķinus, algas un darba rezultātu neatbilstība utt. (Бодров, 2000, 99c.).

3. Nākamā klasifikācija ir pēc stresa ietekmēšanas spēka

Stresa ietekme saistīta gan ar ilgumu (hroniskais), gan ar intensitāti.

Klasificējot stresu pēc ilguma un ietekmēšanas spēka, var izcelt īslaicīgo (akūtu), hronisko un posttraumatisko stresu. Akūts ir bīstams ar savu stiprumu, hroniskais stress ar savu ilgumu, bet posttraumatiskias ar savu neparedzamību.

Akūts stress - ir ķermeņa tūlītējā atbilde uz ievērojamo intensīvu apdraudējumu. Atsevišķos gadījumos akūts stress tas var būt aizraujošs. Akūtu stresu piemēri: darba intervija, lidojums vai uzmundrinoša slēpošanas trase. Viegls akūts stress patiesībā var būt izdevīgs - tas var stimulēt darbību, motivēt un aktivizēt. Problēma rodas, ja akūts stress ir uzkrāts.

Viena epizode no akūta stresa parasti nerada problēmas veseliem cilvēkiem. Tomēr smags akūts stress var izraisīt garīgās veselības problēmas, piemēram, posttraumatiskā stresa traucējumi un pat fiziskas grūtības, piemēram, sirdslēkme.

Hroniska stresa reakcija ir daudz izsmalcinātāka nekā akūtā stresa reakcija, taču sekas var būt ilgstošākas un sarežģītākas.

Hroniskais stress – tas ir stabila uzbudinājuma stāvoklis, kas laika gaitā nenovājinās, kad prasības organismam palielinās, pārsniedzot esošos ārējos un iekšējos apmierinājuma resursus. Par hroniskā stresa piemēru var kalpot stipras, ilgstošas neapmierinājuma jūtas par nespēju atrast laiku, lai izdarītu visus vēlamos darbus (Тейлор, Пипло, Сирс, 2004).

Hroniskais bieži ir neatgriezenisks fiziskās veselības traucējums, kas izsauc sociāla līmeņa vajadzības apmierinājuma traucējumus. Vienlaikus tiek pārdzīvota krīze, kas izsauc hroniskā stresa rašanos. Cīnoties ar trauksmainību, var diezgan pasliktināt veselības stāvokli.

Daudziem cilvēkiem hroniskais stress rodas sabiedrisko apstākļu dēļ. Vidē, kurā dzīvo cilvēks, piemēram, ir pārapdzīvotība, noziedzība, slikts ekonomiskais stāvoklis, dzīvesvietas piesārņojums, AIDS, terorisms. Ja šie notikumi, apstākļi ilgstoši uztrauc cilvēku, tad var rasties hroniskais stress, kas spēcīgi ietekmē cilvēka labsajūtu. Hroniskais stress negatīvi ietekmē arī intelektuālo attīstību, īpaši bērniem (Герриг, Зимбардо, 2004).

Par hronisko stresu var uzskatīt cilvēka dzīves stresu, kas izpaužas neefektīvā dzīvošanā un savu augstāko uzdevumu neizpildīšanā.

Posttraumatiskais stress ir cilvēku psiholoģiskās sekas pēc ekstremālo situāciju pārdzīvojumiem.

E. Kalmikova (Калмыкова) izceļ visbiežāk sastopamus traumas veidus:

· Visu veidu vardarbība;

· Seksuālā uzmācība;

· Karš;

· Ieroča lietošanas draudi;

· Nelaimes gadījumi;

· Vardarbības, nelaimes gadījuma liecinieks;

· Ugunsgrēks, dabas katastrofa;

· Slikta attieksme bērnībā;

Cilvēkiem, kas pārdzīvoja psihi traumējošus notikumus, var rasties emocionālā reakcija posttraumatiskā stresora traucējuma veidā. Tie it kā uzpeld atmiņā vai rādās murgos. Cilvēki, kas cieš no tāda traucējuma, kļūst emocionāli neuzņēmīgi pret ikdienas notikumiem un atsvešinās no citiem cilvēkiem. Tāda emocionāla uztvere var novest līdz neveselīgiem simptomiem, piemēram, miega traucējumi, sirdsapziņas pārmetumi par to, ka palika dzīvi, grūtības ar uzmanības koncentrāciju un pārāk lielas izbailes negaidītos brīžos (Калмыкова, 2001).

Posttraumatiskā stresa simptomi parādās dažu mēnešu laikā no iegūtās traumas momenta. Pirmajās dienās un stundās pēc traumas cilvēkam visbiežāk ir psiholoģiskais šoks vai asais stress un aprimst vairāku mēnešu laikā. Emocionālās reakcijas var izpausties vēl pēc dažiem mēnešiem vai pat gadiem (Ахмедова, 2004).

Efektīva stresa pārvaldīšana ietver identificēšanu un rīkošanos atbilstoši stresa raksturam.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai

1. Ar kādiem stresa veidiem jūs sastopaties savā ikdienā?

Cik bieži jūs sastopaties ar cita cilvēka stresu?

Kāds ir jūsu stresa mantojums no „pagātnes” (stresi bērnībā, vecāku un vecvecāku traumas)?

2. Apskatiet lapu stresa veidi un TO MIJIEDARBĪBA.

Kā stresa veidi savstarpēji saistīti (atzīmējiet ar bultiņām)?

Novērtējiet cik stipri jūs esat pakļauti katra stresa veida spiedienam?

Ko nepieciešams darīt, lai samazinātu šā stresora ietekmi?

3. Vai jūs protat atdalīt profesionālo stresu no personīgās dzīves?

Kādus paņēmienus jūs izmantojat, lai „neatnestu” stresu no darba uz mājām?

Stresa veidi UN TO MIJIEDARBĪBA

3.3. Personība un stress (V.Zēlerte)

Pētot personības un stresa savstarpējo saistību, zinātnieki ir atklājuši, ka pastāv atšķirības personību noturībā pret stresu. Psiholoģe Sūzana Kobasa (Kobasa, 1979) tādas personības, kuras ir noturīgākas pret stresu definē kā stresa noturīgas personības, kuras ne tikai piedzīvo mazāk stresa, bet spēj no tā ātrāk atgūties. Viņas pētījumos apstiprinājās stresa noturīgu un nenoturīgu personību struktūru atšķirības.

Ikviens ir pakļauts stresa ietekmei, taču ir personības, kurām trauksme paņem lielāko daļu laika un enerģijas. Veselības pētnieki tādu personību dēvē par „A” tipa personību. Jo vairāk „A” tipa uzvedības modeļu ir cilvēkam, un jo noturīgāki tie ir, jo augstāku stresa līmeni cilvēks piedzīvo. „A” tipa personībai raksturīgi:

· Vajadzība sacensties un uzvarēt par katru cenu;

· Tieksme būt perfektam, punktuālam, visur ieviest kārtību;

· Steiga, vajadzība izdarīt visu pēc iespējas ātrāk;

· Kļūt agresīvam, kad ir nepieciešama savaldība un pacietība;

· Pārspīlēts prasīgums pret sevi un citiem;

· Darīt vairākas lietas vienlaicīgi, grūti būt „šeit un tagad”;

· Visu darīt steigā: ēst, iet, runāt, uzklausīt otru;

· Pārāk daudz uzmanības veltīt darbam;

· Būt nemierīgam, runāt aizrautīgi, saspringti un skaļi;

· Spriedze ķermenī, sejas muskuļos;

· Pārtraukt citus runātājus sarunas laikā;

· Pieņemt sasteigtus lēmumus, kuri bieži nav pietiekami kvalitatīvi;

· Ierobežotas spējas darboties radoši;

· Pielietot zināmus, jau praksē pielietotus paņēmienus, izvairoties izmēģināt ko jaunu, neparastu.

Svarīgi saprast, ka „A” tipa personībai raksturīgos uzvedības modeļus atbilstošās situācijās var novērot jebkuram cilvēkam. „A” tipa personībai tie visbiežāk neatbilst situācijai un viņus var uzskatīt par nelietderīgiem. „A” tipa personība steidzas arī tad, kad nav nekādas vajadzības to darīt, dara vairākas lietas vienlaikus, neskatoties, ka ir iespējams veltīt pietiekami daudz laika katrai lietai.

Šo „A” tipa personībai raksturīgo uzvedības modeļu iespaidā, cilvēks lielāko dzīves daļu pavada atrodoties psiholoģiskā spriedzē, un tas ļoti nelabvēlīgi ietekmē veselības stāvokli, attiecības ar cilvēkiem un dzīves kvalitāti kopumā.

Personībai ar „A” tipa iezīmēm, iespējams mazināt šīs izpausmes, neadaptīvo uzvedības modeļu vietā izstrādājot jaunus, adaptīvākus uzvedības modeļus. Pozitīvas izmaiņas „A” tipa personības iezīmju mazināšanā iespējams panākt :

1. Kontrolējot vajadzību darīt vairākas lietas vienlaicīgi, mācoties būt „šeit un tagad”. Apzināties, ka vienlaicīgi darot vairākas lietas, ir grūti tās paveikt kvalitatīvi, un tas rada papildus stresu, piemēram, vienlaicīgi uzklausot vairākus cilvēkus, un cenšoties visiem vienlaicīgi atbildēt grūti sasniegt cerēto pozitīvo rezultātu.

2. Mazināt kontroli par visu, kas notiek apkārt vajadzību visu un vienmēr izdarīt laikā. Cilvēkiem, kuri cenšas paveikt visu vienmēr perfekti ,svarīgi saprast, ka tas vienkārši nav iespējams. Cilvēka pūles būt perfektam ir nevajadzīgas un neefektīvas. Veiksmīgāks ir tas, kurš ir kompetents, bet necenšas būt perfekts. Izjūta, ka esi perfekts, rada diskomfortu apkārtējos un tie parasti distancējas. Realizējot savus resursus mēs varam sasniegt labāko, ko katrs varam sasniegt, bet mēs neesam perfekti.

3. Deliģēt citiem uzdevumus, jo tas ne tikai atvieglina dzīvi, bet arī dod citiem iespēju izpausties. Iespējams, ka citi šos uzdevumus veiks pat kvalitatīvāk, jutīsies novērtēti un atzīti.

4. Mācīties racionāli izmantot savu laiku, jo visbiežāk ir tā, ka nevis pietrūkst laika, bet mēs neprotam plānot veicamos darbus.

5. Pārskatīt „visu vai neko” pieeju un vajadzību redzēt sevi kā totāli veiksmīgu, vai totāli neveiksmīgu. Labāk ir domāt tā – šajā jomā es esmu 60% veiksmīgs un varbūt ar to arī pietiek. Var būt jomas, kurās var un vajag sasniegt daudz vairāk. Nepieciešams racionāli izvērtēt savas prioritātes, jo ir grūti un pat neiespējami būt ļoti sekmīgam visās jomās.

6. Mainīt iracionālo domāšanu, jo mainot domāšanu, mainās izjūtas. Iracionālās domāšanas piemēri:

- man vajadzēja to paredzēt;

- nedrīkst būt tik neuzmanīgs;

- ir jāmāk iziet no jebkuras situācijas;

- ja es toreiz nebūtu…;

- ja es būtu…;

- man ir kaut kas jādara viņa labā;

- neko nevar mainīt šajā pasaulē;

Iracionālo domāšanu cilvēki neapzināti izmanto kā psiholoģiskās aizsardzības mehānismu spriedzes mazināšanai. Iracionāli domājot veidojas iracionāli spriedumi un lēmumi, piemēram, „… man nevajadzēja tik muļķīgi jokot, tagad viņi noteikti domā, ka es neesmu pietiekami gudrs un viņi neaicinās vairs mani savā sabiedrībā”. Turpretī racionālā domāšana mazina spriedzi un palīdz rast risinājumus, piemēram, „…tas laikam nebija sevišķi veiksmīgs joks, jo izskatījās, ka viņi bija nedaudz aizvainoti. Pirmais, ko es no rīta izdarīšu, es viņiem pateikšu par savām izjūtām un atvainošos , ja mans joks tiešām viņus ir aizvainojis.

Savukārt „B” tipa personība ir stresa noturīga, un indivīdi ar šo personības tipu ir:

· Ir draudzīgi;

· Tiem nav raksturīga agresīva uzvedība;

· Ir pacietīgi;

· Jūtās brīvi no spriedzes;

· Tiem nav vajadzības uzvarēt par katru cenu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams;

· Lēmumus pieņem pārdomāti un nesteidzoties.

Personības noturība pret stresu nosaka tās pārliecinātība par sevi. Personībām ar pietiekami augstu pārliecības izjūtu raksturīgi pārliecinātas uzvedības modeļi un tās ir stresa noturīgas personības. Savukārt personības ar neatbilstošu iekšējās personības izjūtu uzrāda pasīvas vai agresīvas uzvedības modeļus un ir stresa nenoturīgas personības.

Sekojošā tabula palīdzēs noskaidrot Jūsu personībai raksturīgos uzvedības modeļus un personības iezīmes:

Pašizpētes vingrinājums

Šie apgalvojumi Jums palīdzēs izvērtēt pārliecību par sevi. Jo vairāk apgalvojumu Jūs varat attiecināt uz sevi, jo vairāk Jums jāattīsta pārliecība par sevi.

1. Man ir grūti saprast un izteikt savas jūtas;

2. Es cenšos vadīt un kontrolēt citu cilvēku dzīvi;

3. No sevis un citiem es gaidu nereālas lietas;

4. Man svarīgāks ir tas, ko citi domā par mani, nekā tas, ko es domāju par sevi ;

5. Man svarīgi zināt, ka es rīkojos pareizi, lai justos labi;

6. Es neuzskatu savas domas un viedokļus par nozīmīgiem;

7. Man ir grūti pateikt patiesību, ja otram tas var sagādāt nepatīkamas izjūtas;

8. Lai justos noderīgs, man nepieciešams rūpēties par kādu;

9. Es cenšos izvairīties no konfliktiem, no nesaskaņām un strīdiem;

10. Man bieži sāp sirds(ir smagi ap sirdi);

11. Man ir grūti pieņemt lēmumus;

12. Nejūtos pārliecināts par sevi;

13. Es iesaistos attiecībās, kuras man nav vajadzīgas;

14. Es jaucu savas un citu domas un jūtas;

15. Vislabprātāk uzklausu pozitīvu viedokli par sevi;

16. Tas, kurš ir nodarījis pāri ir jāsoda;

17. Es cenšos pārtraukt attiecības, ja nav skaidrs kā tās veidot;

18. Man jābūt stipram, labam un labvēlīgam, lai mani pieņemtu;-

19. Es uzskatu, ka negatīvās emocijas nav jāizrāda, un par tām nav jārunā. Saskarsmē nedrīkst kļūt dusmīgs, vai naidīgs;

20. Man ir grūti uzklausīt un pieņemt kritiku;

21. Es ļoti pārdzīvoju neveiksmes, īpaši publiskas;

22. Ja es būtu atklāts un patiess, tad es nepatiktu cilvēkiem;

23. Runāt par emocijām nav svarīgi, jo ir svarīgākas lietas;

24. Ja atklāti pateikšu ko es domāju, tad pazaudēšu draugus;

25. Man nav jāapgrūtina ar savām bažām, vajadzībām.

Kā nozīmīgs faktors personības noturībai pret stresu tiek minēta pašefektivitātes izjūta. Alberts Bandura pašefektivitātes izjūtu definē kā spēju mobilizēt savu motivāciju, intelektuālos resursus, uzvedību, lai nodrošinātu kontroli pār apstākļiem, kuri ietekmē viņu dzīvi.

Cilvēkam, kuram ir pietiekama augsta pašefektivitāte, raksturīgs:

· Izdarīt iesāktās lietas līdz galam;

· Neizvairīties no grūtībām, sarežģījumiem;

· Neatlaidība meklējot jaunus paņēmienus un pieejas;

· Drosme neatteikties no sarežģītiem uzdevumiem, kuru veikšanai nepieciešamas papildus pūles un kompetences;

· Nebaidīties no negaidītām, sarežģītām situācijām;

· Spēja neatteikties no attiecībām, ja tās neizdodas izveidot viegli, un uzreiz;

· Spēja uzņemt neveiksmes kā izaicinājumu.

Spēju kontrolēt situāciju kā nozīmīgu faktoru personības noturībā pret stresu, min arī Sūzana Kobasa.

Arī personības vērtības var būt par stresa iemeslu. Ir vērtības, kuras varētu būt nemainīgas, piem.: cieņa vienam pret otru ģimenē. Tajā pašā laikā ir vērtības, kuras varētu mainīties atkarībā no apstākļiem, piem.: ģērbšanās paradumi; uzvedības modeļi; izpratne par dzimumu lomām; par ģimeni. Visvairāk stresa piedzīvo cilvēki, kuri nespēj izdarīt izmaiņas savā vērtību sistēmā, un kuru vērtības ir neplastiskas. Kā Jūsu vērtību skala ir mainījusies dzīves laikā, un kā tas ir ietekmējis Jūsu stresa līmeni?

Jautājumi un uzdevumi materiāla izpratnes veicināšanai

1. Mēģiniet atcerēties kādu no situācijām, kad Jūs piedzīvojāt spēcīgu stresu. Kāds bija stresa iemesls? Kā Jūs rīkojāties? Kā Jūsu personība ietekmēja spēju tikt ar to galā?
2. Kā Jūs komentētu apgalvojumu, ka nevar sadusmot cilvēku, ja viņš nav gatavs sadusmoties?
3. Kādās situācijās Jūs kļūstat dusmīgs? Ko Jūs darat ar savām dusmām?
4. Kā Jūsuprāt cilvēks ar pietiekamu pārliecību par sevi varētu pateikt „Nē”? Ir vismaz seši veidi kā to varētu izdarīt.
5. Situācija: Jūs vēlaties nokopēt materiālu. Cilvēkam, kurš strādā pie kopētāja ir slikts garastāvoklis, un viņš liek Jums justies vainīgam un nepareizam sakot: „Man ir tik daudz darba! Vai tiešām tas nav redzams? Kas par cilvēkiem? ”

Kā Jūs justos un kā situācija varētu risināties tālāk, ja Jums būtu:

· pasīvās uzvedības modelis;

· agresīvās uzvedības modelis;

· pārliecinātās uzvedības modelis.

6. Kāpēc skolotājs ar pasīvas uzvedības vai agresīvas uzvedības modeļiem skolā varētu piedzīvot daudz stresa situāciju?

3.4. Stresa vadīšana (T.Uzole)

Katrs cilvēks kaut ko dara lai tiktu galā ar stresu. Pārvarēšana apvieno kognitīvās, emocionālās un uzvedības stratēģijas, kuras tiek izmantotas, lai tiktu galā ar dzīves uzdevumiem (Frydenberg, 2004). Pastāv plašs stresa pārvarēšanas stratēģiju diapazons, to sistematizācija un apraksti ir sniegti virknē darbu, bet līdz pat šim brīdim nepastāv vienota klasifikācija.

Tā Vēbers uzskata, ka galvenais psiholoģiskās pārvarēšanas stratēģiju repertuārs ietver šādas formas:

1. Reāla (kognitīva vai uzvedības) problēmas risināšana;

2. Sociālā atbalsta meklējumi;

3. Situācijas interpretēšana savā labā;

4. Aizsardzība un problēmas noliegšana;

5. Izvairīšanās un sargāšanās;

6. Līdzjūtība pašam pret sevi;

7. Pašnovērtējuma pazemināšanās;

8. Emocionālā ekspresija (Бодров, 2006).

Psiholoģiskajā literatūrā pārvarēšanas stratēģijas sauc par koping-stratēģijam. Koping-stratēģijas var būt efektīvas un neefektīvas. Efektīvās stratēģijas dod iespēju tikt galā ar problēmu ar citu palīdzību vai bez tās. Neefektīvās stratēģijas tiek sauktas par bēgšanas stratēģijām (izvairīšanās) - tādā veidā nespēju tikt galā ar situāciju, kura rada stresu.

Aktīva stratēģija reāli vērsta uz situācijas mainīšanu, saglabājot optimismu, sociālo saikni ar citiem. Pasīvo stratēģiju lietošana vērsta nevis uz problēmas atrisināšanu, bet gan uz emocionālās spriedzes samazināšanu.

P.Vongs un viņa līdzgaitnieki izstrādāja stresa pārvarēšanas proaktīvo koncepciju, kas ietver preventīvās, pašpārveidojošās, eksistenciālās un garīgās stratēģijas – cilvēka adaptīvās reakcijas, kas ir atkarīgas no viņa simbolizēšanas, prognozēšanas, pašrefleksijas spējām, garīgās pašizpausmes, pašattīstības un pašpilnveidošanās.

Šodien ir ļoti daudz rekomendaciju cīņā ar stresu. Viena no galvenām koncepcijām, uz kuru balstās mūsdienu rekomendācijas cīņā ar pārmērīgu stresu, apgalvo, ka ir jāpārtrauc notikumu ķēdi, kas noved pie patoloģijas. Tiek uzsvērta to personības īpatnību trenēšana un nostiprināšana, kas sekmē cilvēka noturību pret psiholoģiskajiem un sociālajiem stresoriem.

Izšķir divus stresa situāciju seku pārvarēšanas veidus:

· Īslaicīgie efekti (tos mēra ar psihofizioloģiskajiem un afektīvajiem rādītājiem);

· Ilglaicīgie efekti (tiem ir ietekme uz psiholoģisko labklājību – psychological well-being).

Kopinga efektivitāti pētnieki saista ar pozitīvo seku ilglaicīgumu.

Pārvarēšanas veiksmīgums ir atkarīgs no minēto uzdevumu realizācijas sekmīguma. Pārvarēšanas uzvedība tiek vērtēta kā veiksmīga, ja tā:

· novērš spriedzes fizioloģiskās izpausmes un mazina stresa psiholoģiskās izpausmes;

· dod personībai iespēju atjaunot pirmsstresa aktivitāti;

· pasargā indivīdu no psiholoģiska izsīkuma, citiem vārdiem sakot, novērš distresu (Бодров, 2006).

Veidojot stresa pārvaldīšanas programmu, nepieciešams izprast stresa īsto dabu, apzināt neefektīvus stresa pārvaldīšanas paņēmienus un iekļaut visus minētos efektivitātes radītājus.

Tātad, ar ko sākas stresa pārvaldīšana?

Kā zināms, atzīt problēmu ir sākums problēmas risināšanā.

Simptomu diagnosticēšana un to saistības noteikšana ar sakrātām emocijām, iepazīšanās ar stresa veidiem ikdienas dzīvē, ir palīglīdzekļi, lai apzinātos problēmas nerisināšanas vai neefektīvas risināšanas sekas un sagatavo cilvēku spert pirmo soli stresa pārvaldīšanā.

Tātad, piedāvājam iepazīties ar 3 soļu programmu stresa pārvaldīšanā, kurā parādīti galvenie stresa vadīšanu aspekti.

Trīs soļu stresa vadīšanas programma

1. Problēmas apzināšanās

Problēmu apzināšanās ir pirmais solis stresa pārvaldīšanā. Tas nozīmē pieņemt, ka stress ir dzīves realitāte.

2. Motivācijas veidošana

Otrais solis ticēt, ka ir mehānismi stresa pārvaldīšanā un jūs esat spējīgi iemācīties rīkoties labāk, nekā līdz šim. Pārliecība, ka cilvēks ir spējīgs mainīt to, ko var mainīt un netērēt enerģiju tam, ko nevar mainīt. Sākt darīt to, ko jūs varat darīt un iedvesmot sevi, ka jūsu dzīve mainīsies pēc jūsu izmainīšanās.

3. Stresa pārvaldīšanas programmas realizēšana

Trešais solis:

· apgūt stresa pārvaldīšanu – tas ir vadīt to, nevis novērst.

A. Nepieciešams noteikt stresa avotus un stresa veidu.

B. Saprast savu reakciju uz stresu, lai labāk pārvaldītu to.

C. Izvelēties optimālu risināšanas stratēģiju.

· veikt preventīvu darbību: paņēmieni un stratēģijas stresa profilaksei

Preventīvā pārvarēšana ietver četras paņēmienu grupas:

1. Izvairīšanās no stresoriem, regulējot dzīves un darbības apstākļus;

2. Cilvēkam izvirzīto situācijas prasību līmeņa regulēšana;

3. Stresu izraisošās uzvedības stratēģiju maiņa;

4. Personīgo stresa pārvarēšanas resursu attīstīšana.

(Matheny, Aycock, Hugh, Cutlette, Silva-Can-nella,1986).

Preventīvā stratēģija, kas ietver 3 faktorus, veido stresa noturīgo dzīvesveidu. Tieši dzīves veids var ne tikai samazināt stresu, bet arī izveidot imunitāti pret stresu.

Ir jāatceras, ka stress ir kompleksā parādība un piekopjot 3 stratēģiju izmantošanu - veselīgs uzturs, veselīga domāšana un veselīgas attiecības - var garantēt veiksmi. Ja kāds elements ir izņemts no sistēmas, tas nekad nedos īsto stresa pārvaldīšanas apguves rezultātu – kļūt laimīgam un produktīvam, neskatoties uz stresainiem dzīves apstākļiem.

Preventīvās dzīves stratēģijas:

Fiziskā stratēģija (fiziskais spēks)

Veselīgs uzturs, atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, tīrs ūdens, svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes, pietiekoši daudz miega, atpūta brīvdienās, rūpes par veselību.

Psiholoģiskā stratēģija (psiholoģiskais spēks)

Mainīt domāšanu un uzvedību uz pozitīvo, izvirzīt reālās prasības pret sevi, attīstīt humora izjūtu, mācīties būt pārliecinošākam, pieņemt palīdzību no citiem, būt pateicīgam, praktizēt labāku problēmu risināšanas veidu un labu klausīšanos, uzturēt draugu attiecības.

· laika pārvaldīšana;

· emociju pārvaldīšana - nekaitināt sevi ar indēm: dusmām, protestiem.

Garīgā stratēģija (garīgais spēks)

Meklēt garīgo atbalstu, jo Dievs ir visa spēka, gudrības un mīlestības avots.

Vitāls aspekts veiksmīgai stresa kontrolei, sagatavo visiem dzīves izaicinājumiem.

Garīgais atbalsts samazina ne tikai sirds slimības, vēža, bet arī nāves risku. Tiem, kas regulāri apmeklē baznīcu vai sinagogu neatkarīgi no pārliecības dziļuma nāves risks 2-3 reizes zemāks salīdzinājumā ar tiem, kas neapmeklē vispār vai apmeklē reti (Элиот, 1996). Tīra sirdsapziņa ir vislabākais nomierinošais līdzeklis pasaulē. (Prof. Dr. med. Jochen Hawlitschek, Šveice).

Ievērojot šīs programmas ieteikumus, tiek uzlabota dzīves kvalitāte, stiprināta imūnsistēma, celta pašapziņa, mierīgāk tiek uztverta spriedze ģimenē un darba vietā, stresori izskatās mazāki, miegs ir dziļāks, uzticība Dievam dot iespēju skatīties dzīvei acīs ar pozitīvu un uzvarošu attieksmi, tādējādi cilvēks ir sagatavots ikdienas izaicinājumiem.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai

1. Iepazīties ar lapu STRESA PĀRVARĒŠANA. Kāpēc nevar no pirmā punkta pāriet uz trešo?

1. Lapā KĀ MĒS VARAM TIKT GALĀ AR STRESU atzīmējiet, kāds no stresa pārvarēšanas ceļiem jums ir raksturīgs?

Kādus stresa pārvarēšanas veidus jūs varēsit apgūt vai lietot biežāk?

Kādu stratēģiju labāk lietot, lai efektīvāk noņemt spriedzi?

1. Apskatiet lapas UZTRAUKUMA ANALĪZE un RŪPJU VEIDI

Kā tās palīdz kontrolēt uztraukumu?

Mēģiniet lietot to savā dzīvē, kad radīsies stresa situācija. Aprakstiet, kas izdevās un kas nē.

2. Iepazīstieties ar lapu STRESA PĀRVARĒŠANAS PROGRAMMA un sastādiet savu ilgtermiņa programmu.

Kādas prasmes Jums ir jātrenē stresa pārvarēšanai? (Izmantojiet piramīdu no lapas IZIEŠANA NO IZDEGŠANAS un lapu KAS NOVED PIE LĪDZSVARA ZAUDEŠANAS).

stresa Pārvarēšana

1. Atzīt stresu

Ķermenis ir dvēseles barometrs

2. Noņemt fizisko spriedzi

Stress sakrājas muskuļos, tāpēc ir jāvingro vai veikt fizisku darbu.

3. Izanalizēt situāciju

· Izprast un saprast to, ko piedzīvojat

Runāt ar sevi. „Izkratīt sirdi” draugam, pārrunāt

· Izprast patiesos iemeslus

. Izanalizēt situāciju (stresa avotus), lai uzzināt, kāpēc ieslēdzas poga ” Panika”

· Izmantot pieredzi (savu iepriekšējo pieredzi vai citu cilvēku pieredzi)

Atcerēties līdzīgas situācijas un izeju no tam. Palūgt padomu

4. Rīkoties

Ko nepieciešams darīt; atcelt signālu, rīkoties - sastādīt plānu

5. Atjaunoties pēc spriedzes (atpūsties)

Stratēģijas izvēle: Kas ir produktīvi tieši šajā situācijā?

uztraukuma analize

Uztraukums neko nedod, tikai atņem (iztērē) enerģiju.

Godīgi ielūkojies sevī un objektīvi palūkoties uz dzīvi “Izproti to un tas tevi pacels”.

Jautājumi:

· Kāpēc esmu tik uztraukts?

· Kāpēc pazaudēju miegu?

· Kādas domas nomāc?

· Kas ir tik “briesmīgs”?

· par ko ir manas rūpes( Raizes)?

Bankrots?

Slimība?

Radinieka glābšana?

Akreditācija?

???

Mēs uztraucamies par to, par ko nevajadzētu

un

neuztraucamies, par ko vajadzētu.

rūpJU veidi

RŪPES par DvĒSeli

Bieži cilvēki nerūpējas vai par maz rūpējas par savu dvēseli (sirdi) un dvēseles vajadzībām – vajadzība pēc mīlestības, cerības un ticības.

· Dvēsele skumst un cieš bez īstas mīlestības ( rezultātā ir depresija, dusmas),

· Dvēsele nevar būt nedrošībā (būs visāda veida bailes) Par to kas notiks ar dvēseli tagad un vēlāk. Bailes ir mocības!

rūpes par miesu

Bieži cilvēki rūpējas vai par daudz rūpējas par savu miesu un miesīgām vajadzībām – par darbu, naudu, veselību un tml.

Jo mazāk rūpejamies par dvēseli, jo vairāk rūPejamies par miesu.

Tieši tāpat kā mēs rūpējamies par savu miesu, mums ir jārūpējas par savu dvēseli: Jākopj, jābaro, Jāmazgā.

Barot dvēseli varam tikai ar Garīgo maizi un lūgšanu.

kad mums ir uztraukums, Mēs esam aicināti :

1. Neraizēties:

Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas... (Salamans mācītājs 11:10)

2. UZTICĒTIES

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.

(1 Pētera 5:7)

3.Atcereties - viss notiek uz labu:

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu ...(Romiešiem 8:28)

4. STIPRINĀTIES Pieņemt garīgos vitamīnus- ticību, cerību un mīlestību

Stresa pārvarēšanas programma

Kāpēc un Kā?

· Jūsu garīgais stāvoklis iespaidos jūsu emocionālo un fizisko stāvokli.

Jūsu fiziskais iespaido garīgo stāvokli: Veselā miesā vesels gars

Kas noved pie līdzsvara zaudēšanas ?

trīs lietas, kāpēc nav miera

1.kaislības

Vajadzība būt un iegūt:

Pašapliecināšanās slāpes:

• godkārība

• greizsirdība

• lepnums

Pašapmierinātības slāpes:

• ēdiens

• sekss

• iegūšana

2. emocijas

• Bailes

• Dusmas

• Grūtsirdība (sevis žēlošana, vilšanās, depresija, nomāktība)

• Neapmierinātība (neredz prieku, nav pateicības)

3.nespēja iegūt mieru

• Nespēja dzīvot tagadnē

• Nespēja baudīt dzīvi

• Nespēja atpūsties ( atslābināties)

Ja cilvēks atpūšas, tad tikai ķermeniski, bet ne dvēseliski.

Ja nav dvēseliskā miera, nebūs arī miesiskā miera.

Rezultātā: nav pilnvērtīga miega.

3.5. Profesionālais stress un tā vadīšana (T.Uzole)

Augstas prasības mūsdienās darba pasaulē, straujas pārmaiņas, intelektuālās un emocionālās slodzes kāpums darbvietās, saspringta atmosfēra darbā un nepietiekošs atbalsts, kad darbinieki nejūtas pietiekoši novērtēti un atzīti, izsauc stresu gan jauniem, gan pieredzējušiem speciālistiem. Tā pamatā ir fiziskās slodzes un kustību deficīts, kā arī garīgo vērtību deficīts, kad darbs kļūst par elku un sagrauj cilvēka miesu un dvēseli.

Profesionālais stress — tas ir darbinieka sasprindzinātais stāvoklis, kas rodas viņam pie emocionāli-noliedzošo un ekstremālo faktoru iedarbības, saistīts ar izpildāmo profesionālo darbību.

Dž.Šerits (Sharit, 1982) un Dž.Salvendijs (Salvendy, 1982) definē profesionālo stresu kā daudzdimensionālu fenomenu, kas izpaužas fizioloģiskās un psiholoģiskās reakcijās uz sarežģītu darba situāciju. Stress rodas tajos gadījumos, kad ir novirzes no izvirzīto prasību optimālā līmeņa, kuras personība nav spējīga novērst vai novērš ar grūtībām. Ja cilvēka darbība ir vājāka par viņa maksimālām iespējām, tas var būt vai nu tāpēc, ka izvirzītās prasības ir pārāk augstas, vai nu tāpēc, ka tās ir pārāk zemas ( Cox, 1998).

Pedagogu stress

Kā liecina pētījumu rezultāti pasaulē, pedagoga profesija pieder pie stresam pakļautām profesijām.

Saskaņa ar 2003g. veikto pētījumu, 54% Latvijas pedagogi novērtē savu profesiju kā darbību, kas pakļauj viņus lielam stresam (Uzole, 2003). Šajā pētījumā tiek izcelti galvenie ar pedagoga stresu saistītie avoti: skolēnu neatbilstoša uzvedība, neadekvātas prasības un nesabalansēta atbildība, darba organizācija, noslogotība, laika trūkums.

Biežāk minētie spriedzi izraisošie faktori pedagoga darbā: pieaugošā sociālā nevienlīdzība, mainījies skolotāja – skolēna attiecību modelis, darba pienākumu apjoma palielināšanās, profesijas sociālā statusa pazemināšanās, vecāku ietekmes samazināšanās, atbalsta un atzinības samazināšanās no sabiedrības puses. Šie faktori rada pedagogos nedrošību attieksmē pret savu darba novērtējumu un nesekmē profesionālo attīstību.

Krievijas psihologu pētījumi apliecina, ka pedagogu sociālās frustrētības augstais līmenis pēc L.I.Vasermana domām ir, pirmkārt, saistīts ar sociāliem faktoriem (neapmierinātību ar sociālo, materiālo, ģimenes sadzīves statusu) un ar tiem profesionālās darbības faktoriem (neapmierinātība ar izglītības līmeni, perspektīvām, psihoemocionālo spriedzi, pedagoģiskās darbības potenciāli konfliktējošo raksturu, saskarsmes problēmām u.c.), kas galu galā noved pie pedagoģiskās darbības subjektīvās nozīmības samazināšanās un aktīvas intereses pret profesiju zudumu (Беребин, Вассерман, 1996).

Jau runājot par skolotāju profesionālo stresu vispār, tika minēti atsevišķu autoru atklātie šī stresa cēloņi. Šos cēloņus ir apkopojusi angļu psiholoģe K.Kiriakou (1998), kas raksta, ka pastāv noteikti skolotāju profesionālā stresa avoti, kurus apstiprina vairāki pētījumi. Šos stresa avotus var iedalīt sešās galvenajās kategorijās:

· Vāja skolēnu disciplīna, sākot no zemas skolēnu motivācijas līdz atklātai nedisciplinētībai;

· Laika trūkums un darba pārslodze;

· Nelabvēlīga skolas atmosfēra, ko var saistīt ar nelabvēlīgām attiecībām ar direktoru un kolēģiem;

· Slikti darba apstākļi, tai skaitā resursu trūkums un ēku fiziskie trūkumi;

· Vājas izredzes attiecībā uz darba samaksu un karjeras attīstību;

· Izdzīvošana pārmaiņu laikā;

· Zems profesijas statuss un zems pašvērtējums (Kyriacou, 1998).

Tā kā skolotāja profesijā no stresa izvairīties nav iespējams, ir svarīgi ne tikai stresa cēloņu un izpausmju meklējumi, bet arī virzīt visus spēkus uz stresa negatīvo seku minimizāciju, kā arī uz stresa profilaksi.

Vispirms, stresa uztveres mehānisma izmaiņas ir spēcīgs stresa pārvaldīšanas līdzeklis. Psiholoģiskās metodes ļauj attīstīt spēju reālāk novērtēt problēmsituācijas, veidot un pārveidot pašnovērtējumu, izvēlēties iespējamo stresa pārvarēšanas stratēģiju. Stresa stāvokļu regulācija paredz nevis izvairīšanos no šiem stāvokļiem, bet gan stresa vadības apgūšanu.

K.Kiriakou pārvarēšanas individuālās stratēģijas iedala divos galvenajos tipos: tiešās iedarbības (direct-action) tehnikas un atvieglojošās (palliative) tehnikas.

Tiešās iedarbības tehnikas attiecas uz to, ko skolotāji var darīt, lai neitralizētu stresa avotu. Tas nozīmē, ka skolotājam vispirms ir skaidri jāsaprot, kas ir stresa avots, un tad jāveic noteiktas darbības, kas nozīmēs, ka prasības, kas rada stresu, nākotnē varēs veiksmīgi apmierināt, vai, ka situācija tiks mainīta tādā veidā, lai prasības vairāk netiktu izvirzītas. Piemēram, ja skolotājs bieži kļūst satraukts un norūpējies par to, ka nespēj pabeigt darbu labošanu pirms stundām, viena no iespējamajām darbībām būtu dot sev vairāk laika darbu vērtēšanai. Cita iespēja ir izveidot tādu uzdevumu kopumu darbam klasē un mājās, kas prasa mazāk laika darbu labošanai, vai darbu vērtēšana un atgriezeniskā saite var tikt sniegta stundas laikā.

Tiešās iedarbības tehnikas var vienkārši būt sevis efektīvāka vadīšana un organizēšana, tās var būt jaunu zināšanu, prasmju un darba prakses apgūšana, tās var būt pārrunas ar kolēģiem, liekot mainīt situācijas aspektus un liekot tikt ar to galā citiem. Jebkurā gadījumā tiešas iedarbības būtība - stresa avots tagad tiek vadīts efektīvāk un turpmāk pārstāj tāds būt. Tomēr dažos apstākļos ar tiešas iedarbības palīdzību stresa avotu nevar novērst, jo, vai nu dažādas tiešās darbības nav bijušas veiksmīgas, vai arī tieša iedarbība nav iespējama. Šajos apstākļos jāizmanto atvieglojošās tehnikas. Tās nav vērstas uz pašu stresa avotu, bet drīzāk uz stresa pārdzīvojuma mazināšanu.

Atvieglojošās tehnikas var būt psiholoģiskās vai fiziskās. Psiholoģiskās stratēģijas skolotājam dod iespēju pamēģināt mainīt situācijas novērtējumu. Piemēram, tas var prasīt aktīvu distancēšanos no stresa avota, lai nemieru mazinātu apziņa, ka problēma nav tik liela, kā sākumā šķiet. Vēl viena iedarbīga psiholoģiskā stratēģija ir mēģinājums saskatīt situācijas humoristisko pusi.

Fiziskās stratēģijas ietver aktivitātes, kas skolotājam palīdz saglabāt vai atgūt relaksācijas izjūtu, atvieglojot jebkuru radušos spriedzi un nemieru. Fiziskās stratēģijas bieži tiek izmantotas darba dienas beigās, kad skolotājs atnāk mājās. Tā var būt karsta vanna, klausoties relaksējošu mūziku, vai piedalīšanās kādās izklaidējošās aktivitātēs, kā, piemēram, dziedāšana korī vai basketbola spēlēšana. Var iemācīties dažas relaksācijas tehnikas, kuras var izmantot skolā, lai palīdzētu ķermenim atvieglot fiziskas vai garīgas spriedzes izjūtu, piemēram, relaksējot noteiktus muskuļus un lietojot mierīgāku elpošanas modeli.

A.D.Kokbērna (1996) sākumskolas skolotāju stresa pārvarēšanas stratēģiju aptaujā skolotāji kā 10 visefektīvākās stratēģijas izcēla:

· Nodrošināt, lai jūs izprotat to, ko jūs grasāties mācīt;

· Rūpīga gatavošanās stundām;

· Situācijas humoristiskā aspekta atrašana;

· Semināru, kas nav labi organizēti, pamešana;

· Savu rūpju apspriešana ar citiem skolas skolotājiem;

· Savu skolēnu individuālo īpatnību izzināšana;

· Prioritāšu noteikšana;

· Veicamo darbu sarakstu veidošana;

· Dalīšanās ar savām neveiksmēm;

· Sarunas ar kolēģiem par brīvā laika interesēm utt. (Kyriacou, 1998).

Protams, viena no lielākām problēmām, ar kuru sastopas skolotāju stresa pētnieki, ir efektīvāku stresa menedžmenta programmu radīšana. Tas varētu būt gan no skolotāja puses, gan no organizācijas puses.

Skolas stresa menedžmenta programmā varētu būt vismaz 3 elementi:

1. Pedagogu un skolas vadības stresa menedžmenta apmācība

Jāveicina darbinieku piedalīšanās kvalifikācijas paaugstināšanas kursos un semināros. Gan skolotājiem, gan skolu vadībai arī būtu jāpārdomā veidi, kādos viņi rada nevajadzīgus stresa avotus, izmantojot nepareizas vadības stratēģijas. Piemēram, skolotājs vai skolas direktors var uzstādīt nereālus mērķus noteiktu uzdevumu veikšanai vai veidot neadekvātu saskarsmi ar saviem kolēģiem, kas savukārt izraisa problēmas, no kurām varētu izvairīties.

2. Pozitīva komunikācija

Kopējo pasākumu programma palīdz atbrīvoties no emocionālās spriedzes, palielina apmierinājumu ar darbu, uzlabo attiecības. Svarīgi palīdzēt atrast to, kas varētu skolotājus iepriecināt: kopīgi vakari, izbraucieni ar bērniem, piedalīšanās pilsētas sporta pasākumos, tas viss ļauj uz brīdi aizmirst par problēmām, atgūt dzīves prieku un enerģiju.

3. Katra darbinieka darba novērtējums un emocionālais atbalsts

Pārdomāt sistēmu, lai katrs darbinieks būtu novērtēts. Svarīgi veidot skolu, kur ir pozitīva sociālā atbalsta atmosfēra. Tas ļauj skolotājiem dalīties savās rūpēs, kas var novest pie derīgiem kolēģu ieteikumiem, kurus skolotāji varētu izmantot, vai kolēģu darbības, kas novērš stresa avotu. Dažreiz vienkārša dalīšanās ar savām problēmām vai iesaistīšanās kādās sociālās aktivitātēs kopā ar kolēģiem stundu starpbrīžos var efektīvi izkliedēt stresu.

Jautājumi un uzdevumi vielas izpratnes veicināšanai

1. Izanalizējiet lapu STRESA AVOTI DARBĀ un atzīmējiet:

Kādi faktori Jūsu darbā pastāv un kādi nepastāv?

Kādu faktoru iedarbību var samazināt un kā to darīt?

2. Iepazīstieties ar lapām IETEIKUMI un izanalizējiet, ko Jūs jau izmantojat savā darbā un pie kā vēl būtu jāpiestrādā.

3. Aizpildiet aptauju Apmierinātība ar dzīvi (lapa STRESA PAŠDIAGNOSTIKA)

atkārtoti pēc 3-6 mēnešiem no stresa programmas realizēšanas sākumā.

Kādas izmaiņas Jūs pamanījāt?

STRESA AVOTI DARBĀ

Vispārīgie Ieteikumi

1. Robežas

Paņemiet darba tik daudz, cik jūs varat „apēst”, lai pietiktu spēka ģimenei un personīgai dzīvei. Iemācieties pateikt ”Nē”. Atšķiriet ” vajag” no „būtu vēlams”.

2. Darbs darbā

Neņemiet darbu uz mājam. Sakiet darbam ” Stop”, kad jūs nākat uz mājam, īpaši kad jūs atverat guļamistabas durvis.

3. Pārtraukumi

Izmantojiet pārtraukumus darbā, nerunājiet par darbu pārtraukumu laikā. Pavadiet brīvdienas kvalitatīvi.

4. Atbalsts

Atrodiet cilvēku vai grupu, ar kuru jūs varat runāt par savām jūtām un problēmām.

5. Pašvērtējums

Atdaliet savu pašvērtējumu no darba. Esiet reāls cilvēks, nevis superman/superwoman. Uz perfekcionismu var tiekties, bet nebūt perfektam.

6. Garīga attīstība

Attīstīties garīgi, meklējiet dzīves patieso jēgu un pieaugsiet gudrībā un mīlestībā.

7. Ikdienas pašdiagnostika

Katru vakaru izziniet savu pašizjūtu. Neuzkrājiet koncerogēnās emocijas (dusmas, uztraukums, vaina) – attīriet savu sirdi pirms gulēšanas.

8. Rūpes par savu veselību (veselīgs dzīvesveids)

Sekojiet savai veselībai. Ēdiet un dzeriet naturālo! Guliet 8 stundas diennaktī.

9. Regulāri nodarbojieties ar fiziskām aktivitātēm

Izvelieties fizisko aktivitāti, kas jums nes gandarījumu, sekojiet savam progresam.

10. Esiet lietderīgs citiem

Atrodiet tādu nodarbošanos, kas varētu palīdzēt jums kalpot un iepriecināt cilvēkus.

Esiet brīvprātīgs!

11. Mācieties dzīves skolā

Uztveriet dzīvi kā skolu, kurā ir Skolotājs, ir stundas un protams, Mācību grāmata, kuru jāzina, lai būtu mazāk stresa mācībās, pirms eksāmena un nebūtu eksāmena laikā.

12. Atceries par visvarenākajiem ieročiem - mīlestību un lūgšanu.

Un tās pāries....

Viss ir niecību niecība...

neaizmirstiet par “VIND” principu,

lai „neiegrimtu” stresā:

V - neatļauj sev būt vientuļam

I - neatļauj sev būt izsalkušam

N - neatļauj sev būt nogurušam

D - neatļauj sev būt dusmīgam

Ieteikumi skolotājiem

1. Mīliet savu darbu. Strādājiet ar prieku.

2. Strādājiet labi. Strādājiet ar atdevi.

Jums ir „jādeg” darbā, lai apgaismotu, bet nepārdegtu!

(Apdega, taču nevienu nesasildīja)

3. Nesalīdziniet sevi ar citiem, bet sevi ar sevi!

4. Nosakiet prioritātes. Plānojiet to, ko var saplānot.

Nedariet visas lietas pareizi, bet dariet pareizas lietas.

Plānojiet savu dienu un darba nedēļu - slodzi un atpūtu.

Nemēģiniet darīt visu vienlaicīgi.

Dariet vispirms to, kas ir steidzīgāk un svarīgāk.

5. Rūpīgi gatavojieties stundām, nodarbībām, pasākumiem.

6. Mācot, tiešam saprotiet, ko jūs mācat un vienmēr domājiet, kā mācīt labāk. Mācieties no citiem skolotājiem.

7. Pievērsiet uzmanību savam ārējam izskatam – neizskatieties nevīžīgi.

8. Sakārtojiet savu kabinetu, darba galdu tā, lai tas rada noskaņojumu jums un citiem.

9. Starpbrīžus izmantojiet atpūtai un relaksācijai. Atrodiet laiku sarunām ar kolēģiem pie kafijas tases.

10. Ziniet savus skolēnus.

11. Izmantojies humoru.

12. Atcerieties, ka katrs īsts skolotājs vienmēr ir skolnieks.

Kopsavilkums

Stress ir cilvēka reakcija (ķermeņa, dvēseles un uzvedības) uz pasaules faktoriem, notikumiem, apstākļiem, prasībām. Ja stress ir reakcija, tad mainot reakciju, var mainīt uzvedību.

Ilgstoša atrašanās stresa stāvoklī kaitē, pat sagrauj cilvēka dzīvi. Augsts stresa līmenis padara cilvēku nelaimīgu un izraisa dažādas slimības, bet veselība ir viens no galveniem komponentiem, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai viņš varētu produktīvi un aktīvi strādāt. Tāpēc katram cilvēkam ir nepieciešams iemacīties pārvaldīt stresu, nevis atļaut stresam vadīt cilvēku. Bēdīgi, kad stress kļūst par dzīves veidu.

Fizioloģiskie simptomi bieži signalizē par to, kas nav kārtībā cilvēka sistēmā - dzīves veidā, darba veidā, domāšanas veidā vai attieksmju veidā, kas, savukārt, ir saistīts ar cilvēka dzīves filozofiju un prasmēm pareizi dzīvot.

Pēdējā laikā stresa būs vairāk un vairāk, jo XX-XXI gadsimta cilvēks, izglītots ar milzīgu skaitu pretrunīgām cilvēku mācībām, sāk zaudēt priekšstatus par to, kā pareizi dzīvot, vai arī ir maldinājies par pareizo. Dzīves orientācijas zaudēšana, sava ego (īpaša spēcīguma) „izpumpēšana”, morālais sajukums, cīņa par nepareizām vērtībām nevar neradīt stresu, kas pārriet cilvēku dzīves hierarhijās visos līmeņos. Kādi tam ir cēloņi? Cilvēka instrukcijas vienmēr saturēs kļūdas, bet vairumam cilvēku nepatīk lasīt Galveno instrukciju. Tam ir pamatā 3 iemesli: cilvēkiem grūti saprast vai piekrist, ka viņus ir radījis Dievs; caur savu pieredzi vēlas paši atklāt dzīvošanas principus: ir mēģinājuši lasīt, bet tad, kad neizdevās izlasīt (pārprata) - pārtrauca. Cilvēks turpina dzīvot sev nesabalansētu, neapmierinātu un apkārtējiem kaitīgu dzīvi.

Tomēr, pastāv iespēja, ka „Mana mūža stress’’, par ko ir rakstījis stresa teorijas pamatlicējs H.Selje, varētu pārveidoties stresa pārvarēšanā ar īstiem konstruktīviem paņēmieniem - tas nozīmē samazināt stresu, neradīt lielāku stresu un apgūt paņēmienus, kas dzīvi padarīs laimīgāku.

Glosārijs

Stress – tā ir totāla organisma reakcija (prāta un ķermeņa) uz kādu stresoru, pārdzīvojumu, pielāgošanās grūtībām ( Selje).

Stress ir morāla vai fiziskā pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa resursu robežas. (Garleja R, Vidnere M.)

Stress – tas ir organisma atkārtotās reakcijas formas uz kairinošo notikumu, kas iztraucē līdzsvaru un izjūt prasmi ar to tikt galā. Kairinošie notikumi iekļauj sevī dažādus ārējus un iekšējus notikumus, kurus vispārinoši var nosaukt par stresoriem.

Stresors – tas ir kairinošs notikums, kas liek organismam kaut kādā veidā reaģēt. (Герриг, Зимбардо, 2004).

Stresors – tas ir stimuls, kas var iedarbināt cīņas vai bēgšanas reakciju.

Profesionālā izdegšana ir ilgtermiņa stresora reakcija, kas rodas kā sekas ilgai vidējas intensitātes profesionālo stresa faktoru patstāvīgai iedarbībai. (Psiholoģijas vārdnīca., 1999).

Stresa pārvaldīšana –paņēmienu un metožu kompleksu, kā uz problēmu orientēto, tā arī uz emocionāli orientēto kopingu, lai tiktu galā ar stresu ( Folkman & Lazarus, 1991).

Pārvarēšanas jēdziens aptver plašu cilvēka aktivitātes spektru, kas ietver visus subjekta mijiedarbības veidus ar iekšējiem un ārējiem uzdevumiem, pie tam liela nozīme ir papildus nosacījumiem (uzdevumu raksturojošie un subjekta psiholoģiskās īpatnības).

Izmantotā literatūra

Adler R.B., Rossenfeld L.B., Proctor R.E.. Interplay. The Process of Communication. Hartcourt College publishers., 2001.

Bandura A. Self – efficacy mechanism in human agensy / / American pshycholgist. 1982. V. 37.

Cox T.(1985) The nature and measurement of stress // Ergonomics. Vol. 28, N 8, P. 1155–1163.

Cox T., Ferguson E.(1991) Individual Differences, Stress and Coping // C.L. Cooper,R. Payne (Eds.), Personality and Stress: Individual Differences in the Stress Process. Wiley, Chichester, P. 7–30.

Coyne J.C., Lazarus R.S.(1980) Cognitive style, stress perception and coping // J.L. Kutash, L.B. Schlesinger (Eds.). Handbook on stress and anxiety. San Francisco: Jossey-Bass, P. 144–158.

Frydenberg,E. (2004). Thriving, surviving, or going under: coping with everyday lives. USA: International Age Publishing Inc.

Golberger L., Breznitz S. (Eds.)(1993) Handbook of Stress: Theoretical and Clinical Aspects. (2-nd Ed), The Free Press. A Devision of Macmillan, New York.

Kondo K.(1991) Burnout syndrome // Asian Medican Journal. Vol. 34, P. 46–72.

Cockburn A.D.(1996) Primary teachers knowledge and acquisition of stress relieving strategies// British Journal of educational psychology. Vol. 66, N Part 3, P. 399–410.

Garleja R., Vidnere M. (2000) Psiholoģijas un sociālas uzvedības aspekti ekonomikā. Raka

Hawlitschek J. Kā veiksmīgi tikt galā ar stresu. http://esivesels.blogspot.com/2009/06/ka-veiksmigi-tikt-gala-ar-stresu.html ( skatīts 27.09.10)

John R . Schermerhorn, James G. Hunt Jr., Richard N. Osborn. Organizational Behavior Seventh Edition/ John Wiley & Sons, Inc.-2002-371 pp. 25

Kyriacou C.(1998) Teacher stress: past and present. /Denham J., Varma V. (Edd.). Stress in Teachers: Past, Present and Future. London: Whir, P. 1–13

Lazarus R.S.(1991) Psychological Stress in the workplace // Journal of Social Behavior and Personality.Vol. 6, P. 37–49.

Lazarus R.S. (1999) Stress and Emotion. A New Synthesis Free Association Books/ London.

Lazarus R.S.( 2002) Evolution of a Model of Stress in Rice V. H.(Ed) Coping and Discrete Emotions Handbook of Stress, Coping and Health.

Lawrence R. James, Michelle D. Mazerolle. Personality in Work Organizations/ Sage publication -2002.

Maslach C.(1982) Burnout. The Cost of caring. New Jersey.

Pines A., Ansons E.(1983) Career Burnout. New York, London.

Psiholoģijas vārdnīca (1999) Rīga: Mācību grāmata.

Powell Trevor, Dr. Stress Free Living. - Dorling Kindersley Limited, London, 2000-144.,pp. 84-85

Robbins S.P. Organizational Behavior Eleventh Edition / / San Diego State University, Pearson Education International, 2005, pp. 108 -109

Sherer M., Maddux J.E. et al. The self-efficasy scale: Construction and validation / / Psychological report. 1982, V. 51.

Suzanne C. Kobasa. Stressful life events, personality, and health: An inquiry into hardiness Journal of Personality and Social Psychology
Volume 37, Issue 1, January 1979, pp. 1-11

Svence G.( 2009) Pozītīva psiholoģija. Laime, optimisms, apmierinātība ar dzīvi, prieks. Rīga: Zvaigzne ABC.

Uzole T. ( 2003) Skolotāju profesionālais stress. Doktora disertācija. Rīga , LU

Wells A. Cognitive Therapy of anxiety Disorders. A practise Manual and Conceptual Guide. England: John Wiley & Sons LTD, 2005, pp. 3-5

Ахмедова Х.Б. (2004) Посттравматические личностные изменения у гражданских лиц, переживших угрозу жизни.// Вопросы психологии Nr.3, 15 – 23.

Беребин М.А., Вассерман Л.И.(1996) Факторы риска пограничных нервно-психических и психосоматических расстройств у педагогов общеобразовательных школ // Обозрение психиатрии и медицинской психологии им. В.М. Бехтерева, № 4, с. 12.

Бодров В.А. (2000) Информационный стресс. М.: ПЕРСЭ.

Бодров В.А (2006) Психологический стресс: развитие и преодоление. М.: ПЕР СЭ.

Гринберг Дж. (1982). Управление стрессом 7. изд. Питер, Москва, Санкт – Петербург

Герриг Р., Зимбардо Ф. (2004) Психология и жизнь. Москва: Питер СПб.

Иванов Н.В. (1966) Вопросы психотерапии функциональных сексуальных расстройств. Москва.

Селье Г.(1982) Стрес без дистреса. Москва Прогресс.

Селье Г. (1972) На уровне целого организма. Москва: Наука.

Селье Г. (1994) Стресс без болезней. СПб:ТОО Лейна.

Тейлор Ш., Пипло Л., Сирс Д. (2004) Социальная психология. Санкт – Петербург: Питер.

Лазарус Р. (1970) Теория стресса и психофизиологические Исследования. /Эмоциональный стресс. Л. Ред. Ливи.

Гришина Н.Б.(1997) Помогающие отношения: профессиональные и экзистен-циональные проблемы / Психологические проблемы самореализации личности / Под ред. Крылова А.А., Коростылевой Л.А. СПб, с.140–158.

Иванов Н.В. (1966) Вопросы психотерапии функциональных сексуальных расстройств. Москва.

Калмыкова Е.С., Минко Е.А., Тарабрина Н.В. (2001) Особенности психотерапии посттравматического стресса//Психологический журнал, том 22, Nr. 4, 70 – 80

Тарабрина Н.В. (2003) Основные итоги и перспективные направления исследований посттравматического стресса// Психологический журнал, том 24, Nr. 4, 5 – 18

Тейлор Ш.,Пипло Л., Сирс Д. (2004) Социальная психология. Санкт – Петербург: Питер.

Щербатых Ю.(2005) Психология стресса. Москва: Эскимо.

Элиот Р.С. (1996) Мы побеждаем стресс. Москва: КРОН – Пресс.

Миронов Е. (2003) Стресс. Москва, Санкт – Петербург: Диля.

Бишоп С., Тренинг ассертивности.– СПб, Питер, 2001.–208.с.: илл. серия «Эффективный тренинг»

Личфилд Б.Н., Личфилд П.Дж. Давайте не будем сгибаться. Как избавиться от пагубной зависимости от людей.- Канберра (Австралия): Институт служб Семьи, -1998.– 168 с