Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

Katrs dzīves posms uzstāda cilvēkam attīstības uzdevumus, kuru izpildei nepieciešamas jaunas prasmes un citāda attieksme. Agrās jaunības periodā ir divi šādi uzdevumi:

· Autonomijas un neatkarības no vecākiem iegūšana

· Identitātes veidošana, vienota Es, kas harmoniski saskaņo personības dažādos elementus, radīšana.

Pusaudža vecumā izpaužas cilvēka identitāte vai tās meklējumi, sociālās lomas meklējumi un tās atrašana vai neatrašana. Veidojas Es- tēls, kas no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām u.t.t., bet no otras puses - sevis salīdzinājumu ar citiem. Ē. Eriksons apgalvoja, ka ES- tēls ir dzīves pieredzes samierināšanās rezultāts, tiltiņš, kas saista cilvēka pagātni un nākotni. ES spēks ir cilvēcisko pamatvērtību – cerības, uzticības, mīlestības, gudrības u.c. – pakāpeniskas apgūšanas produkts. Bez tam Es var maskēties, slēpjot pretrunas starp iekšējo pieredzi un ārējām prasībām. (E.Eriksons , 1989.).

Arī pašcieņas veidošanās ir saistīta ar Es attīstību. Pašcieņas veidošanos sekmē pašvērtējums. Pētījumi liecina - jo augstāks pašcieņas līmenis, jo pozitīvāka ir ne tikai izturēšanās pašam pret sevi, bet arī pret citiem. Slavena ir V. Džeimsa pašcieņas formula:

Panākumi, sasniegumi

Pašcieņa = --------------------------

Pretenziju līmenis

Jo augstāks ir pretenziju līmenis pašam pret sevi, jo lielāka ir iespējamība, ka pašcieņas līmenis ir pazemināts, ja nav atbilstošu sasniegumu. Pašcieņas līmenis ir nozīmīgs cilvēka darbības motivācijai.

Pusaudžu vecumā notiek pārmaiņas dažādās psihes sfērās. Kardinālas izmaiņas skar motivāciju. Pirmajā plānā izvirzās motīvi, kas saistīti ar formējošos pasaules uzskatu, nākotnes plāniem. Motīvi darbojas nevis nepastarpināti, bet rodas pamatojoties uz apzināti nostādītu mērķi, apzināti pieņemtu plānu. Liela loma adekvāta pretenziju līmeņa uzstādīšanā ir motivācijai, ieinteresētībai sasniegt augstākus rezultātus. Motivācijas situāciju raksturo tieksme pēc patstāvības un pašcieņas, konflikts starp reglamentiem un apkārtējo gaidām. Šis konflikts var izraisīt diezgan mainīgas, impulsīvas, neparedzamas emocijas. Tas var izraisīt vai nu agresīvu uzvedību vai izvairīšanos no konfrontācijas. Abos gadījumos uzvedībai ir opozicionārs raksturs – tā ir pretošanās sociālās vides likumiem un noteikumiem. Izvairīšanās gadījumā parādās tieksme neko neuzsākt kopā ar pieaugušajiem, norobežošanās no tiem, ieraušanās sevī.

Ar motivācijas sfēru tieši saistīta pusaudža tikumiskā attīstība, kas būtiski izmainās tieši šajā vecumposmā. Tikumiska piemēra apgūšana notiek tad, kad pusaudzis veic reālas tikumiskas rīcības viņam nozīmīgās situācijas, bet tā ne vienmēr norit absolūti pozitīvi. Veicot dažādas darbības, pusaudzis ir vairāk nodarbināts ar savu darbību personisko saturu. Tā rezultātā viņš iemācās rīkoties atbilstoši dotajam personiskajam piemēram, bet nespēj apjaust tā vispārējo tikumisko nozīmi. Šie procesi ir samērā dziļi, tādēļ bieži vien pārmaiņas, kas notiek tikumības jomā, paliek vecāku, skolotāju neievērotas. Bet tieši šajā periodā eksistē iespēja radīt vajadzīgo ietekmi, jo pusaudža tikumiskā pārliecība vēl ir viegli ietekmējama. Tikumiskā pārliecība rodas un formējas tikai pārejas vecumā, lai gan pamati to attīstībai tika radīti jau agrāk. Pārliecība izpaužas pusaudža dzīves pieredzē, kas tiek izanalizēta un vispārināta no tikumisko normu viedokļa, pārliecība kļūst kā specifisks uzvedības motīvs un darbības motīvs pusaudzim.

Vienlaikus ar pārliecības attīstību formējas tikumiskais pasaules uzskats, kas ir pārliecību sistēma, kura noved pie kvalitatīvām izmaiņām visā pusaudžu vajadzību un vēlmju sistēmā. Pasaules uzskata attīstības ietekmē notiek pamudinājumu sistēmas hierarhizācija, kurā vadošo lomu sāk ieņemt tikumiskie motīvi. Šāda hierarhizācija nostabilizē personības īpašības, nosakot to virzību un ļauj cilvēkam katrā konkrētā situācijā ieņemt viņam raksturīgu tikumisko pozīciju. (Obuhova, 1996)

Pusaudzis domā par sevi, par savām attiecībām. Parādās pusaudžu vecumam specifiskas vajadzības: pašapliecināšanās un pašizteikšanās vajadzības. Savas personības apzināšanos papildina pašvērtējums, sevis salīdzināšana ar citiem, tieksme atrast atdarināšanas cienīgu paraugu un audzināt sevi atbilstoši tam. Veidojas ideāls – ne tik daudz konkrēta cilvēka izskatā, cik tādu prasību formā, kas koncentrētā veidā ietver konkrētas, pusaudža uztverē vērtīgas īpašības. Rodas arī jaunas prasības pašam pret sevi, un atbilstoši tām viņš parasti arī rīkojas. Tas ir otrs uzvedības iekšējais komponents, kas bieži vien var nesakrist ar pirmo – ar ārējo komponentu.

Pusaudžu attīstības periodā būtiskākais psihes process ir patības jeb identitātes meklēšana vai atrašana. Cilvēki tiecas atrast atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?” Tā kā palielinās individualizācija, jaunieši arvien vairāk apzinās savu atšķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert kā vienotu veselumu – tiekties pēc “nesaskaldītības” izjūtas, lai saskanētu iekšējās vajadzības, rīcības motivācija ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēkam iekšējā pārliecība un vajadzības ilgstoši nesaskan ar to, kas viņam jādara ārēji, var veidoties neiroze, zems pašvērtējums u.tml (Kons I., 1985.).

Pašapliecināšanās ir nozīmīgs psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Tas ir saistīts ar nozīmīgo identificēšanās procesu. Identificēšanās un pašapliecināšanās ir saistīta ar Es koncepciju, kas ieņem nozīmīgāko vietu pusaudžu periodā psihiskās attīstības sistēmās pēc daudzu psihologu atzinumiem (Ēriksons E., Elkoņins D., Kons I., Vigotskis Ļ., u.c.).

Ēriksons runā par to, ka pusaudža vecumā lielākā daļa cilvēku piedzīvo savu pirmo nopietno krīzi. Tā ir identitātes krīze – sava “Es” nepārtrauktības, stabilitātes izjūta. Tas, ko Ēriksons sauc par identitātes krīzi, var sākties brīdī, kad cilvēks pirmo reizi savā dzīvē nostājas patstāvīgas izvēles priekšā. Identitātes krīze vienmēr ir saistīta ar patstāvīgu izvēli. Nevis jāpieņem tas, ko ir noteikusi daba, mana ģimene, bērnudārzs, skola, bet pašam jāizvēlas sava jaunā identitāte. Šajā izvēles brīdī cilvēkam ir jāatrod atbilde uz diviem jautājumiem. Pirmais no tiem ir: “Kas es gribu būt?” tā ir profesionālā pašnoteikšanās. Otrais – “Kāds es gribu būt?” tā ir morālā pašnoteikšanās. Faktiski tie ir jautājumi par dzīves jēgu. (Reņģe, 1999)

Ē. Eriksona Es - tēla koncepcijas pamatā ir jēdziens Es - identitāte, kas atklāj trīs aspektus:

Es - identitāte aptver un saista pagātni, tagadni un tiecas nākotnē, līdz ar to īstenojot izvēli starp visiem iespējamajiem personības attīstības ceļiem;

Es - identitāte nosaka līdzību sev un nostājas pret personību „sašķeļošām” tendencēm;

Es - identitāte nodrošina Es viengabalaino vienību, ar ko „Es iepazīstu sevi, atšķir sevi no citiem, kuri pilnīgi nelīdzinās man, jo viņi atšķiras no tā, kas es esmu un kas es vēlos būt”.

Ja runā par identitātes meklējumiem, tad, vadoties pēc Ē. Ēriksona teorijas, var noskaidrot un saprast pusaudžu psiholoģiskās problēmas. Svarīgākie šī vecuma konflikti ir:

· identitātes difūzija- nespēja izveidot Es identitāti. Pusaudzis nevar izveidot savu vērtību sistēmu, mērķus, ideālus, viņš izvairās no adekvātām, vecumposmam raksturīgām prasībām un bieži vien regresē uz kādu agrāku attīstības posmu, kas daļēji attaisno viņa uzvedību;

· laika difūzija- traucēta laika izjūta, kas izpaužas divējādi: vai nu rodas nežēlīga laika trūkuma sajūta vai cilvēks vienlaicīgi izjūt sevi gan vecu, gan jaunu kā pasaule. Nereti ar laika difūziju ir saistītas bailes vai nāves vēlme.

· sastingums darbspējās- nespēj koncentrēties uzdevumiem, kas jāveic viņu vecumā, nodarbina sevi ar lietām, kas traucē viņa galvenajam uzdevumam;

· negatīvā identitāte- noliedz visas īpašības un lomas, kuras palīdz veidoties identitātei, sākas orientēšanās uz paraugiem, kuri attīstības gaitā tika demonstrēti kā negatīvi.

Šie konflikti ietekmē arī Es koncepcijas ( attieksme pret savu personību) veidošanos. Tā var veidoties arī negatīva, kas izpaužas agresīvā, konformistiskā uzvedībā un sevis uztveres izmaiņā. Pusaudži ar negatīvu, zemu pašvērtējumu bieži nespēj apzināties, ka rīkojas labi, jo uzskata, ka nav spējīgi izdarīt ko labu. Pusaudzis, jaunietis tiecas iejusties lomā, kuras virzība ir vērsta pret sabiedrību. Identitātes krīzes rezultātā pusaudzis, jaunietis var izvēlēties tādas lomas kā zaglis, reketieris, prostitūta, alkoholiķis, narkomāns utt. Un tā būs viņa identitāte. Ja cilvēkā izveidojas šī negatīvā identitāte, tad tā ir ārkārtīgi noturīga. To ir ļoti grūti mainīt, jo cilvēks ir atradis atbildi uz jautājumu “kas es gribu būt” un “kāds es esmu”

Ē.Ēriksons atzīmē, ka psiholoģiskais sasprindzinājums, kas pavada personības veidošanos, ir atkarīgs ne tikai no fizioloģiskās attīstības, personīgās biogrāfijas, bet arī no sabiedrības garīgās atmosfēras, kurā cilvēks dzīvo, un no iekšējā pretrunīguma sabiedrības ideoloģijā.

J. Marcija ir ievērojami papildinājis E. Eriksona teorētiskos un praktiskos atradumus. J. Marcija uzsvēris, ka E. Eriksona aprakstos par identitātes attīstību jaunībā iespējams saskatīt četras atsevišķas pozīcijas vai statusus:

· identitātes difūzija (D), ja nav stingru lēmumu un aktīvas krīzes (varbūt krīze bijusi pagātnē vai vispār nav bijusi, un viņi nav spējīgi lemt);

· tiesību atņemšana (T), ja indivīdi nav pārdzīvojuši krīzi, bet ir pieņēmuši stingrus lēmumus un dzīvo, vecāku aprūpēti. Piemēram, vecāki liek mācīties par ārstu, un izrādās, ka tas ir arī subjektīvi visatbilstošākais:

· moratorijs (M), ja indivīds dotajā brīdī atrodas krīzē un aktīvi apskata alternatīvas, izmanto laika pagarinājumu galīga lēmuma pieņemšanai;

· Es - identitātes sasniegšana (S), ja krīze jau beigusies un indivīds pašlaik realizē stingrus lēmumus.

Atsevišķam indivīdam konkrēta laika sprīdī iespējama viena no šīm pozīcijām, kuru raksturo, izmantojot terminus „krīze” un „sasniegums”. Ar krīzi J. Marcija domājis aktīvo cīņas periodu, kad jaunietis risina, piemēram, karjeras vai dominējošas vērtības jautājumu. Sasniegumi nozīmē pieņemt stingru lēmumu un pēc tam izvirzīt un sasniegt mērķus saskaņā ar lēmumu.

Saistībā ar identitātes statusiem ir parādītas arī ģimenes attiecības un vecāku darbības stili. Tiesību atņemšanu raksturo ciešas attiecības ar vecākiem, vecāki ir autoritātes un viņu vērtības tiek stingri ievērotas. Paši jaunieši nav pārāk aktīvi alternatīvu analīzē, un Ego identitāte ir zema. Identitātes difūzijas gadījumā indivīdi un vecāki ir distancēti ar dažādiem uzskatiem, vecāki ir vienaldzīgi, un tāpēc krīzes laikā jaunieši izvairās griezties pie tiem pēc padoma un atbalsta. Bieži jauniešiem pret vecākiem ir ambivalentas jūtas vai arī tie tiek noliegti. Identitātes sasniegšanas statuss liecina, ka attiecības ar vecākiem bijušas siltas un labas vai arī pēc identitātes sasniegšanas uzlabojušās. Jaunieši paši ir lojālāki, izrāda toleranci, izprot kultūras normu plastiskumu, ir atvērtāki, prot ievērot loģiskas un morālas cēloņsakarības, tiem piemīt augsti plastiskas kognitīvas sistēmas (izziņas modeļi) arī attiecībās ar citām grupām. (Karpova, 1988)

Atsevišķi indivīdi var dažādi mainīt iepriekš minētās 4 pozīcijas gan progresa, gan regresa virzienā (piemēram, caur moratoriju uz difūziju vai identitātes sasniegšanu) (7. att.).

7.attēls. Pozīcijas dinamikas varianti (pēc: Marcija, 1966)

Laikā, kad pusaudzis pārtop par jaunieti, paplašinās viņa ideālu izvēles diapazons. Svarīgi ir tas, ka pats ideāls, pat palikdams personificēts, kļūst arvien vispārinātāks un tā salīdzinājums ar paša „Es” - sarežģītāks un patstāvīgāks. (Kons, 1982)

Psihologi atzīst, ka jauniešu attīstības periodā arvien lielākas individualizācijas ietekmē izpaužas, formējas arī noteikti tipi, formējas rakstura akcentuācijas, bet vispārinot var izdalīt 2 tipus:

· tie, kuri attīstās bez īpašām, ārēji novērojamām krīzēm, t.i., vienmērīgāk;

· tie, kuru attīstībā ir „vētras un dziņas”, konflikti ar apkārtējiem, krīzes (1. tabula). (Svence, 1999)

1. tabula

Jauniešu attīstības perioda tipi

Pirmais tips

Jaunieši pārsvarā ir konformistiski. Viņi vairāk balstās uz to, ko par viņiem teiks citi, uz autoritātēm, tiecas būt līdzīgi citiem, ir mazāk neatkarīgi. Viņi vairāk interesējas par tradicionālām vērtībām, retāk domā patstāvīgi, nav domāšanas mobilitātes, stresa situācijās retāk spēj pieņemt patstāvīgu lēmumu. Ar vecākiem ir labas attiecības, īpaši starp tēviem un dēliem, viņi pieņem vecāku morāles vērtības – būt kā citiem.

Otrais tips

Jaunieši ilgi meklē savu ceļu. Reizēm tas arī neizdodas - „neatrod sevi” un vietu dzīvē adekvāti iekšējām vēlmēm. Šādiem jauniešiem ir mazvērtības komplekss, viņu morālie vērtējumi ir nestabili. Tāpat viņi nespēj pilnībā atbildēt par savu rīcību, ir impulsīvi, neprognozējami, mēdz lietot alkoholu u. tml. Attiecības ar citiem viņiem ir haotiskas un virspusējas, viņi nemēdz kādam ilgi pieķerties, neko neuzskata par obligātu. Šim tipam ir raksturīgi noliegt vecāku dzīvesveidu, neko vietā nepiedāvājot. Ja jaunietis iziet cauri šādām „mocībām”, atrod savu vietu, - novērots, ka salīdzinājumā ar pirmo tipu šādi jaunieši ir patstāvīgāki, radošāki. Viņiem ir pilnvērtīgāka domāšana, augstāks pašvērtējums, neatkarība no ģimenes.

Es tēla stabilitāte palielinās, cilvēkam augot (jo vecāks cilvēks, jo stabilāks Es). Parejas periodos ir novērojama Es nestabilitāte. Pašvērtējums ir vai nu paaugstināts, vai pazemināts. Tā stabilitāti nosaka arī individuālas atšķirības. Cilvēkiem Es mainās dažādi. Cilvēks kļūst vecāks un arvien vairāk apzinās savu individualitāti, piešķir tai lielāku nozīmi, tāpēc var apgalvot, ka Es tēls pamazām kļūst par centrālo personības dominanti.

Tradicionāli psihologi runā par

· identitātes Es jeb patības attīstību,

· sociālā Es attīstību,

· pašcieņas veidošanos,

· paškontroles veidošanos.

Sociālais Es nozīmē to, ka cilvēks savu Es saista ar cilvēkiem sev apkārt, mācās iejusties citu lomās, redzesleņķī, redzēt sevi citu acīm, iemācās par sevi spriest, izmantojot citu doto terminoloģiju (Es esmu laipns!, Es esmu draudzīgs!). Sociālais Es nozīmē, ka cilvēks mācās sevi uztvert kā grupas locekli, „spēlē” noteiktas lomas, ko pieprasa šī grupa.

Paškontrole jeb pašvadība izaug no augsta pašcieņas līmeņa. Tā ir apziņa, ka es varu, man izdodas, es pats varu mainīt noteikumus, darbības, gūstot panākumus. Pašvadība pieaug, palielinoties vecumam. Tātad viens no galvenajiem attīstības faktoriem ir Es tēla veidošanās, pašvērtējuma, pašcieņas, sociālā Es, savas identitātes attīstība. (Svence, 1999)

Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Tas ir pakāpenisks un netiešs process, kas aptver sociālo attieksmju, uzvedības un identitātes apzināšanos. Veiksmīgu socializāciju nosaka trīs faktori: gaidāmais rezultāts, pārmaiņas uzvedībā un indivīda tiekšanās pēc kompromisa.

Socializācijas process ietver ne tikai pasaules izzināšanu, bet arī un galvenokārt sociālo, morālo un juridisko, normu apgūšanu. Šajā procesā ir daudz stihiskuma, kas ietekmē personību, it īpaši tās veidošanās laikā. Stihiski radušās situācijas dažkārt ir pretrunā ar sociālajām prasībām, tāpēc rīcības veida izvēle nenobriedušai personībai nav viegla un dažreiz prasa lielu atbildības izjūtu. Stihiski elementu īpatsvars indivīda attīstības procesā saistībā ar viņa personības īpatnībām būtiski ietekmē iznākumu. Tas var būt gan “pozitīvs”, kad cilvēks sasniedz augstu socializācijas pakāpi, gan “negatīvs”, kad iespējama pilnīga desocializācija. (Seps Dz..,1995)

Pusaudžu socializācija ģimenē atšķiras, jo katra ģimene sastāv no atšķirīgām personībām ar savu individuālo izpratni par sociālajām normām, vērtībām, saviem uzvedības etaloniem, personīgo dzīves pieredzi, nacionālās piederības īpatnībām, izglītības un kultūras līmeni, sociālo statusu sabiedrībā utt. Pieminētās katra ģimenes locekļa personības individuālās atšķirības ietekmē socializācijas procesu un rezultātu. Tieši no vecāku personībām, viņu audzināšanas stiliem būs atkarīgas visu ģimenes locekļu savstarpējās mijattiecības un dzīves ideālstila izveide, kas jāsaprot kā socializācijas scenārija apguve. (Vikmane B., 2007. )

Skola ir otrā galvenā institūcija, kur pilnveidojas pusaudža sociālā pieredze. Sociālo prasmju apguve ietekmē katra indivīda socializācijas kvalitāti. Angļu psihologs un pedagogs Peters J.Kutnicks ( Peter J.Kutnick) socializācijas mērķus izglītībā skaidro sekojoši:

· Socializācija ieaudzina pamatu individualitātes disciplīnai.

· Socializācija ieaudzina mērķtiecību.

· Socializācija māca sociālās lomas un palīdz attieksmju pārkārtošanā.

· Socializācija māca paņēmienus un nepieciešamās tehnoloģijas dotās sabiedrības uzturēšanai. (Andersone , 2004.)

Socializācijas procesa galvenais uzdevums:

· Pilnveidot jaunā cilvēka vērtību struktūru, to pēc iespējas tuvinot vispārcilvēciskajām sabiedrības normām un tās priekšstatiem par vērtībām;

· Radīt atbildīgu attieksmi, uzticību pret valsti, tās institūcijām un varu, aplūkojot to kā nepieciešamo valsts funkcionēšanas nosacījumu;

· Veidot jauniešos demokrātijas izpratni un spēju savu dzīves darbību saskaņot ar demokrātijas pamatprincipiem. (Майерс Д., 1997..)

Taču skola ne vienmēr sekmē pusaudža sociālā intelekta pilnveidošanu. Galvenie iemesli tam ir:

· Mācību darba monotonitāte;

· Saistošu un interesantu pasākumu trūkums skolā;

· Liels skolēnu skaits, pazūd individualitāte;

· Sarežģītas skolēnu savstarpējās attiecības;

· Liela mācību slodze;

· Mācību procesa intensifikācija;

· Mācību programmu sarežģītība.