Starpkultūru izglītības un komunikācijas aktualitātes pedagoģijā
Didaktiski metodiskais atbalsta materiāls profesionālajā izglītībā iesaistītajiem vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogiem
„Starpkultūru izglītības veicināšanas iespējas profesionālās izglītības iestādēs”
Materiālu izstrādāja:
Dr.paed. profesore Alīda Samusēviča (Liepājas Universitāte)
Dr.paed. asoc. profesore Dzintra Iliško (Daugavpils Universitāte)
Dr.paed. docente Ieva Margeviča (Latvijas Universitāte)
Dr.paed. vadošā pētniece Mārīte Kravale- Pauliņa (Daugavpils Universitāte)
Mg.phil. Inta Rimšāne (Rēzeknes Augstskola)
3. Starpkultūru izglītība: teorija un prakse
3.4. Materiāls patstāvīgajām studijām
Starpkultūru izglītība ir cieši saistīta ar daudzām citām cilvēku dzīves jomām un zinātnēm, kas nosaka personības, vides un kultūras mijiedarbību.
Sociālās vides ietekmi uz cilvēku pēta antropoloģija. Sociālā antropoloģija pēta kultūru un sabiedrības sociālo kultūru, savukārt sociālā psiholoģija pēta to, kā cilvēki interpretē jeb „konstruē” sociālo vidi, nevis tās objektīvo raksturojumu. Sociālā psiholoģija balstās uz empīriskiem pētījumiem, pieņēmumiem, kuri ir pārbaudīti ar zinātnisko metožu palīdzību, nevis kādu filozofu, vēsturnieku, politiķu atziņām vai arī tautas gudrību.
Socioloģija galvenokārt pēta sociālās šķiras, sociālās struktūras un institūcijas – sabiedrību kopumā.
20.gs. 50.-60. gados veidojās galvenās teorētiskās pieejas sociālajā psiholoģijā, tika veikti nozīmīgi eksperimentālie pētījumi. Šīs teorijas veidojās psiholoģijā vadošo virzienu ietekmē. Īpaša loma bija neobiheiviorismam, kura ietekmē veidojās Alberta Banduras (Bandura) un Džuliana Rotera (Rotter) sociālās iemācīšanās teorijas un Džordža Homansa (Homans) sociālās apmaiņas teorija. Geštaltpsiholoģija ar priekšstatiem par sociālās pasaules uztveri un izpratni sekmēja kognitīvās tradīcijas veidošanos sociālajā psiholoģijā. Šajā periodā to pārstāvēja kognitīvās atbilstības teorijas. Tās pārstāvji: Leons Festingers (Festinger) un Frics Haiders (Heider). Psihoanalīze mudināja pievērsties sociālo grupu neapzināto motivāciju un emociju pētījumiem. Tika radītas psihoanalītiski orientētas grupas attīstības teorijas – Vilfreda Baiona (Bion) teorija Anglijā un Vorena Benisa (Bennis) un Herberta Šeparda (Shepard) teorija, kā arī Viljama Šucta (Schuzt) starppersonu attiecību fundamentālo orientāciju teorija ASV.
50. – 60. gados tika veikti ļoti nozīmīgi eksperimentālie pētījumi. No tiem pazīstamākie ir Solomona Aša (Asch) konformitātes, Leona Festingera kognitīvās disonanses, Gordona Olporta (Allport) aizspriedumu, Frica Haidera atribūcijas un Karla Hovlenda (Hovland) attieksmju maiņas un pārliecināšanas pētījumi.
60. – 70. gados, izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki sāk radīt teorijas konkrētu eksperimentu skaidrojumiem. Piemēram, Serža Moskovoči (Moscovici) grupu dalībnieku interakcijas pētījumi, Latanī (Latane) sociālā altruisma pētījumi, Stenlija Milgrema (Milgram) cietsirdības fenomena izpēte, pakļaujoties autoritātei, Filipa Zimbardo (Zimbardo) uzvedības maiņas pētījumi atkarībā no lomas maiņas u.c.
70. – 90. gados krasi pastiprinās kognitīvās psiholoģijas ietekme un kognitīvā pieeja kļūst par dominējošo. Plaši tiek izvērsti sociālās izziņas procesu pētījumi – kā cilvēks uztver, iegaumē un interpretē informāciju par sevi un citiem. Šajā pētījumu sfērā par līderēm kļūst amerikāņu psiholoģes Sūzana Fiske (Fiske) un Šellija Teilore (Taylor). Lielbritānijā Henrijs Tedžels (Tajfel) izveido sociālās identitātes teoriju, kura veicina veselu virkni eksperimentālu pētījumu gan Eiropā, gan Amerikā.
Eiropā sociālā psiholoģija attīstās, ņemot vērā sociālo kontekstu. Šveices psihologs Vilems Duāzs (Doise, 1986) izdala sociālpsiholoģisko pētījumu četrus analīzes līmeņus:
Latvijā pirmie sociālpsiholoģiskie pētījumi sākās tikai 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā. Esošā sociālā psiholoģija, pēc psihologa V.Reņģes vērtējuma, vairāk ir orientēta uz praktisko darbību (tēla veidošana, reklāma, mārketings, komandu veidošana, saskarsmes iemaņu pilnveidošana). (Reņģe, 2002:17)
Starpkultūru sociālā psiholoģija pēta kultūras ietekmi uz sociālo uzvedību un sociālo izziņu. Tā sāka veidoties 20. gs. 80. gadu sākumā, kad zinātnieki nolēma pārbaudīt to, cik universiāls raksturs ir Ziemeļamerikā radītajām sociālpsiholoģiskajām teorijām, t. i., cik lielā mērā tās ir attiecināmas arī uz citām kultūrām. (Bond, 1988) Nozīmīgs ieguldījums starpkultūru sociālās psiholoģijas izveidē bija holandiešu psihologa Gerta Hofštedes (Hofstede, 1980) pētījums. To veica 53 valstīs, un tika aptaujāti 117 000 respondentu. Izmantojot faktoru analīzi, Hofstedem izdevās izdalīt četrus kultūras aspektus:
Pirms kļūt sekmīgam starpkultūru mijiedarbībā katram indivīdam ir nozīmīgi atklāt savu identitāti un izprast savas personības Es tēlu.
Sociālo Es veido citu cilvēku priekšstati par indivīdu. Cilvēkam var būt tik daudz sociālo Es, cik daudz ir grupu, kurās atrasties viņš uzskata par sev nozīmīgu.
Garīgais Es ir atsevišķu apziņas stāvokļu, konkrētu spēju un īpašību apvienojums. Tā centrā ir aktivitātes izjūta.
1.uzdevums.
Mērķis:
Analizējot savas personības būtību,
„Zināt savu kļūdu ir glābiņa sākums. Kas neapzinās, ka rīkojas nepareizi, tas negrib laboties; tev vajag pieķert sevi kļūdās, pirms labojies. Kā tev šķiet: vai tāds, kas savus trūkumus uzskata par tikumiem, domā par dziedēkļiem? Tāpēc, cik vien vari, atsedz savas kļūdas, pratini sevi. Pildi vispirms apsūdzētāja lomu, tad tiesneša, visbeidzot – aizstāvja.” (Seneka 1996, 64. – 65.lpp.)
Lai gan cilvēka uzvedībā var izpausties dažādi viņa Es, šis jēdziens ietver sevī vienotības un pastāvības izpratni. Var mainīties cilvēka vajadzības, emocijas, intereses, bet tās piemīt vienam un tam pašam Es. Es tiek apzīmēts kā „Es - koncepcija”, „Es - tēls” vai „paštēls”. Es apzīmēšanai dažādās nozīmēs lieto jēdzienu „identitāte”. (Erikson, 1950)
Indivīda identitātes:
Es tēls tiek raksturots ar šādiem jēdzieniem:
Sociālie priekšstati var sakņoties arī kādās tradīcijās vai ticējumos, kuri ir nostiprinājušies sabiedrībā. Piemēram, Latvijā ir populāri raksturot cilvēku kā, teiksim, Aunu, kurš dzimis Tīģera gadā. Citās kultūrās šādas tradīcijas var nebūt un līdz ar to šādi apzīmējumi var tikai izraisīt neskaidras asociācijas ar astroloģiju, savukārt saprotamāki būs apzīmējumi „introverts” vai „ekstraverts”, raksturojot kādu cilvēku.
Sociālie priekšstati ir sava veida „kolektīvā domāšana”, kura ir raksturīga konkrētai cilvēku grupai (kultūrai). (Reņģe, 2002:10)
Spēles sociālās mijiedarbības apzināšanai un veicināšanai
Dalībnieki kopā ar nodarbības vadītājiem izveido apli. Katram dalībniekam tiek izdalīti 3 mazā formāta piezīmju lapas un pildspalvas.
Dalībnieki tiek aicināti uzrakstīt uz katras lapiņas pa vienai savai visnozīmīgākajai vērtībai, kopumā 3 vērtības.
Kad tas ir izdarīts, notiek visu vērtību prezentācija, un dalībnieki pamato, kāpēc tieši šīs vērtības viņiem ir tik nozīmīgas.
Pēc vērtību prezentēšanas, dalībniekiem tiek piedāvāts atsacīties no kādas vienas vērtības, noliekot lapiņu ar to uz grīdas apļa vidū. Pamatojums: dzīves apstākļi mainās, gan ekonomiskie, gan politiskie, gan sadzīviskie un bieži izveidojas situācijas, kad kāda vērtība ir jāupurē.
Kad dalībnieki ir šķīrušies no kādas vērtības, viens no nodarbības vadītājiem atņem no katra dalībnieka vēl pa vienai vērtībai, nometot arī to uz grīdas. Tā tiek simulēti apgrūtinoši dzīves apstākļi, kad vēl kādas vērtības saglabāšana kļūst par neiespējamu.
Dalībnieki tiek aicināti izteikties, ko viņi iesāks ar atlikušo vērtību, vai tā ir vajadzīga viņu tālākai dzīvei, ko viņi darīs tik sarežģītā situācijā?
Pēc tam, kad visi ir izteikušies, otrs nodarbības vadītājs, kurš uzmanīgi klausās un fiksē dalībnieku teikto, izdala pēc saviem ieskatiem katram dalībniekam pa vienai vērtībai no grīdas. Tā tiek simulēti dzīves apstākļi, kad pati dzīve uzspiež cilvēkam nepieciešamību iegūt un piekopt kādu vērtību, kura līdz tam šim cilvēkam bijusi sveša. Notiek apspriešana – kā cilvēki rīkosies tagad?
Tad dalībniekiem, tiek izdalītas vēl pa vienai vērtībai no grīdas un dotas divas minūtes pārdomām, kā dzīvot ar jauno vērtību komplektu. Dalībnieki tiek aicināti dalīties ar savam pārdomām. Pēc tam, ja dalībnieki to vēlās, viņi var atdot kādu no savām vērtībām citiem dalībniekiem, pamatojot savu rīcību – kāpēc viņi to dara un kāpēc tieši izvēlētajiem dalībniekiem atdevuši tieši šis vērtības.
Tā aktivitātes laikā tiek veicināta sapratne par empātiju un altruismu. Nodarbības vadītāji īsi komentē un analizē spēles gaitu.
Jūsu ieteikumi prieka veicināšanai
Nodarbības vadītājs/i dalībniekus sadala 4 grupās:
Par šīm iespējām 3. grupas dalībnieki netiek informēti!!! Tādai uzvedībai jābūt spontānai!
Spēles laiku nosaka nodarbības vadītāji, tad spēli pārtrauc un dalībnieki tiek aptaujāti par viņu izjūtām un jūtām, garīgo noskaņojumu u.c. šādā secībā:
Tā dalībnieki spēles laikā iegūst izpratni par neiecietību, diskrimināciju un to iemesliem.
Apļa vidū tiek uzaicināti 3 (vai 2 ar diametrāli pretējiem uzskatiem) dalībnieki, kas vēlas savā starpā izdiskutēt piedāvāto tēmu.
Tiek izvēlēti vēl 5 dalībnieki pēc nodarbības vadītāju izvēles, vadoties pēc savas izpratnes par dalībniekiem un viņu spējām sekojošām lomām:
UZKLAUSĪTĀJS – sēž ziemeļu virzienā. Viņš ieklausās diskusijā un drīkst arī jautāt, uzvedināt ar jautājumiem uz jauniem diskusijas pagriezieniem, bet tikai jautāt, nekādā gadījumā nekomentējot to, ko saka tie, kas diskutē.
TAS, KAS JŪT - sēž dienvidu virzienā. Viņš piefiksē uz papīra visas jūtas, kuras viņš atpazīst diskusijas gaitā. Tikai pieraksta jūtas, pilnīgi klusējot.
ĶERMENIS – sēž austrumu virzienā. Viņš fiksē rakstiski, ko izjūt viņa ķermenis diskusijas laikā. Klusē.
TAS, KAS REDZ – sēž rietumu virzienā. Viņš fiksē vīzijas, bildes, ko redz diskusijas laikā. Klusē.
RACIONĀLIS – sēž ziemeļrietumu virzienā. Viņš fiksē tikai to racionālo, kas izskan diskusijas laikā.
Pārējie dalībnieki ir klusie novērotāji.
(Var piedāvāt arī citas lomas: priekšā – intervētājs, aizmugurē - jūtas, pa labi – pozitīvais, pa kreisi – negatīvais, uz ziemeļaustrumiem– racionālists.)
Kad vadītāji uzskata, ka pienācis brīdis, kad diskusiju var pārtraukt, vārds tiek dots lomu izpildītājiem šādā secībā:
TAS, KAS JŪT – atstāsta visas savas jūtas un kurā brīdī tās bija radušas.
ĶERMENIS - atstāsta visas sava ķermeņa fiziskās izjūtas un kurā brīdī tās bija radušās.
TAS, KAS REDZ - atstāsta visas savas vīzijas, bildes, ko redzēja diskusijas laikā un kurā brīdī tās bija radušās.
UZKLAUSĪTĀJS – ko viņš vēl vēlējas pajautāt, kāpēc, vai viegli bija klausīties, kādus pārdzīvojumus viņam radīja dzirdētais?
RACIONĀLIS – izklāsta to racionālo un tikai, ko viņš ir sadzirdējis diskusijā.
Pēc tām nodarbības vadītāji aicina novērotājus dalīties ar saviem novērojumiem un izvērtēt to, ko teica visi lomu izpildītāji.
(Ja nodarbības vadītāji izvēlās alternatīvu lomu matricu, apspriešanas organizatoriskais princips nemainās)
Tad īss nodarbības vadītāju kopsavilkums par supervīziju.
Tā rodas izpratne par diskusiju kultūru un konstruktīvismu.
Situācija: zemūdene ir nogrimusi un sabojājusies. Ir pilnīgi skaidrs, ka kamēr uz notikuma vietu atsteigsies palīdzība un sāksies glābšanas darbi, neviens vairs nepaliks dzīvs, jo pietrūks skābekļa. Visi nosmaks. Nogrimšanas dziļuma un ūdensstaba spiediena dēļ nav nekādas iespējas tikt dzīvam līdz okeāna virsmai bez skafandra. Bet skafandru visiem nepietiek.
Ja dalībnieku skaits ir 20 - 15 - 12, tad skafandru ir 12 – 9 – 7.
Viens nodarbības vadītājs piedalās spēlē kopā ar visiem un ir vienlīdzīgs ar visiem, otrs – novēro un piefiksē visu būtiskāko diskusijā.
Uz galda tiek nolikts “šaujamais” (var arī bez tā)
Dalībniekiem ir jāvienojas diskusijas gaitā, kam un kāpēc būs piešķirti skafandri, lai viņi izglābtos. Katram viedoklim jābūt pamatotam (vecums, cilvēciskā vērtība dzīvē, ģimenes stāvoklis, darbs – u.c. - tiek apspriesti visi faktori un iespaidi par konkrēto cilvēku, kas nāk prātā!)
Ja spēle notiek mācību kursa sākumā – vēl jo labāk, jo dalībnieki vadās no saviem pirmajiem iespaidiem par līdzcilvēkiem. Katrs var izvirzīt savu kandidatūru uz izglābšanos un pamatot, kāpēc tieši viņam ir jāpaliek dzīvajos.
Dalībnieks, kuram tiek piešķirts skafandrs un kurš piekrīt glābties, apsēžas malā un vairs apspriešanā nepiedalās.
Dalībnieks, kuram piešķirts skafandrs, bet viņš nepiekrīt glābties, piedalās tālākajā apspriešanā un drīkst mainīt savu lēmumu un piekrist glābties (bet ko tad citi teiks?)
Ja uz galda ir šaujamais:
2. Jebkurš drīkst jebkurā laikā nošauties un izstāties no spēles.
3. Jebkurš drīkst paņemt šaujamo rokā un visiem uzspiest savu kārtību uz izglābšanos, bet ne ātrāk, kā spēles 30-jā minūtē.
Nodarbības vadītāja – novērotāja kopsavilkums.
Spēles laikā mēs uzzinām, pēc kādiem kritērijiem dalībnieki vērtē cita cilvēka personību, nepieciešamību un piemērotību dzīvei, dalībnieku iecietības un neiecietības pakāpi.
Sociālās vides ietekmi uz cilvēku pēta antropoloģija. Sociālā antropoloģija pēta kultūru un sabiedrības sociālo kultūru, savukārt sociālā psiholoģija pēta to, kā cilvēki interpretē jeb „konstruē” sociālo vidi, nevis tās objektīvo raksturojumu. Sociālā psiholoģija balstās uz empīriskiem pētījumiem, pieņēmumiem, kuri ir pārbaudīti ar zinātnisko metožu palīdzību, nevis kādu filozofu, vēsturnieku, politiķu atziņām vai arī tautas gudrību.
Socioloģija galvenokārt pēta sociālās šķiras, sociālās struktūras un institūcijas – sabiedrību kopumā.
20.gs. 50.-60. gados veidojās galvenās teorētiskās pieejas sociālajā psiholoģijā, tika veikti nozīmīgi eksperimentālie pētījumi. Šīs teorijas veidojās psiholoģijā vadošo virzienu ietekmē. Īpaša loma bija neobiheiviorismam, kura ietekmē veidojās Alberta Banduras (Bandura) un Džuliana Rotera (Rotter) sociālās iemācīšanās teorijas un Džordža Homansa (Homans) sociālās apmaiņas teorija. Geštaltpsiholoģija ar priekšstatiem par sociālās pasaules uztveri un izpratni sekmēja kognitīvās tradīcijas veidošanos sociālajā psiholoģijā. Šajā periodā to pārstāvēja kognitīvās atbilstības teorijas. Tās pārstāvji: Leons Festingers (Festinger) un Frics Haiders (Heider). Psihoanalīze mudināja pievērsties sociālo grupu neapzināto motivāciju un emociju pētījumiem. Tika radītas psihoanalītiski orientētas grupas attīstības teorijas – Vilfreda Baiona (Bion) teorija Anglijā un Vorena Benisa (Bennis) un Herberta Šeparda (Shepard) teorija, kā arī Viljama Šucta (Schuzt) starppersonu attiecību fundamentālo orientāciju teorija ASV.
50. – 60. gados tika veikti ļoti nozīmīgi eksperimentālie pētījumi. No tiem pazīstamākie ir Solomona Aša (Asch) konformitātes, Leona Festingera kognitīvās disonanses, Gordona Olporta (Allport) aizspriedumu, Frica Haidera atribūcijas un Karla Hovlenda (Hovland) attieksmju maiņas un pārliecināšanas pētījumi.
60. – 70. gados, izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki sāk radīt teorijas konkrētu eksperimentu skaidrojumiem. Piemēram, Serža Moskovoči (Moscovici) grupu dalībnieku interakcijas pētījumi, Latanī (Latane) sociālā altruisma pētījumi, Stenlija Milgrema (Milgram) cietsirdības fenomena izpēte, pakļaujoties autoritātei, Filipa Zimbardo (Zimbardo) uzvedības maiņas pētījumi atkarībā no lomas maiņas u.c.
70. – 90. gados krasi pastiprinās kognitīvās psiholoģijas ietekme un kognitīvā pieeja kļūst par dominējošo. Plaši tiek izvērsti sociālās izziņas procesu pētījumi – kā cilvēks uztver, iegaumē un interpretē informāciju par sevi un citiem. Šajā pētījumu sfērā par līderēm kļūst amerikāņu psiholoģes Sūzana Fiske (Fiske) un Šellija Teilore (Taylor). Lielbritānijā Henrijs Tedžels (Tajfel) izveido sociālās identitātes teoriju, kura veicina veselu virkni eksperimentālu pētījumu gan Eiropā, gan Amerikā.
Eiropā sociālā psiholoģija attīstās, ņemot vērā sociālo kontekstu. Šveices psihologs Vilems Duāzs (Doise, 1986) izdala sociālpsiholoģisko pētījumu četrus analīzes līmeņus:
- intraindividuālajā līmenī analīze ir koncentrēta uz psiholoģiskajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību indivīds iekšēji organizē savu sociālās vides uztveri un vērtēšanu;
- interindividuālajā un situatīvajā līmenī tiek aplūkota indivīdu mijiedarbība konkrētā situācijā, dažādas pozīcijas, kuras indivīds ieņem ārpus šīs situācijas, netiek ņemtas vērā;
- sociāli pozicionālajā līmenī tiek ņemtas vērā indivīdu sociālo pozīciju atšķirības, piederība dažādām grupām;
- ideoloģiskais līmenis attiecas uz indivīda uzskatu, vērtību un normu sistēmu, kura tiek ņemta vērā, indivīdam piedaloties eksperimentā.
Latvijā pirmie sociālpsiholoģiskie pētījumi sākās tikai 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā. Esošā sociālā psiholoģija, pēc psihologa V.Reņģes vērtējuma, vairāk ir orientēta uz praktisko darbību (tēla veidošana, reklāma, mārketings, komandu veidošana, saskarsmes iemaņu pilnveidošana). (Reņģe, 2002:17)
Starpkultūru sociālā psiholoģija pēta kultūras ietekmi uz sociālo uzvedību un sociālo izziņu. Tā sāka veidoties 20. gs. 80. gadu sākumā, kad zinātnieki nolēma pārbaudīt to, cik universiāls raksturs ir Ziemeļamerikā radītajām sociālpsiholoģiskajām teorijām, t. i., cik lielā mērā tās ir attiecināmas arī uz citām kultūrām. (Bond, 1988) Nozīmīgs ieguldījums starpkultūru sociālās psiholoģijas izveidē bija holandiešu psihologa Gerta Hofštedes (Hofstede, 1980) pētījums. To veica 53 valstīs, un tika aptaujāti 117 000 respondentu. Izmantojot faktoru analīzi, Hofstedem izdevās izdalīt četrus kultūras aspektus:
- individuālismu – kolektīvismu;
- varas distanci;
- izvairīšanos no nenoteiktības;
- sievišķīgumu – vīrišķīgumu.
Pirms kļūt sekmīgam starpkultūru mijiedarbībā katram indivīdam ir nozīmīgi atklāt savu identitāti un izprast savas personības Es tēlu.
Es kā izziņas un pašizziņas objekts (empīriskais Es)
Fiziskais Es nozīmē ķermeni, apģērbu, ģimeni, mājokli, īpašumu, naudu.Sociālo Es veido citu cilvēku priekšstati par indivīdu. Cilvēkam var būt tik daudz sociālo Es, cik daudz ir grupu, kurās atrasties viņš uzskata par sev nozīmīgu.
Garīgais Es ir atsevišķu apziņas stāvokļu, konkrētu spēju un īpašību apvienojums. Tā centrā ir aktivitātes izjūta.
1.uzdevums.
Mērķis:
Analizējot savas personības būtību,
- identificējiet un nosauciet savas personības Es pozīcijas raksturīgās īpašības,
- padziļiniet izpratni par savu personību.
Es –pozīcijas nosaukums | Pozīcijas raksturojums | Uzraksti katrā Es pozīcijā sev raksturīgāko īpašību! |
„Īstais Es” | Kāds es sev liekos īstenībā attiecīgajā momentā | |
„Dinamiskais Es” | Personības tips, par kādu kļūt ir mans mērķis |
|
„Fantastiskais Es” | Kāds es gribētu būt, ja viss būtu iespējams |
|
„Ideālais Es” | Personības tips, kādam, kā es jūtu, man jābūt, pamatojoties uz apgūtajām morāles normām un paraugiem | |
„Iespējamais Es” | Personības tips, par kādu, man šķiet, es varu kļūt |
|
„Idealizētais Es” | Personības tips, kādu man ir patīkami redzēt sevi | |
„Iztēlotais Es” | Personības tipa izvēlētie tēli un maskas, kādās es parādos, lai aiz tām noslēptu sava reālā es iezīmes |
„Zināt savu kļūdu ir glābiņa sākums. Kas neapzinās, ka rīkojas nepareizi, tas negrib laboties; tev vajag pieķert sevi kļūdās, pirms labojies. Kā tev šķiet: vai tāds, kas savus trūkumus uzskata par tikumiem, domā par dziedēkļiem? Tāpēc, cik vien vari, atsedz savas kļūdas, pratini sevi. Pildi vispirms apsūdzētāja lomu, tad tiesneša, visbeidzot – aizstāvja.” (Seneka 1996, 64. – 65.lpp.)
„Es”tēla raksturojums
Cilvēka uzvedības pamatā ir viņa „Es” tēls. „Es” apzīmējums tiek attiecināts gan uz fizisko ķermeni, gan uz sociālo identitāti (ietverot lomas un attiecības), gan personību, gan uz indivīda zināšanām par sevi (Es – koncepcija). Izšķir dažādus iesējamos Es: īstais, ideālais, sociālais, „atspoguļotais” un daudzi citi.Lai gan cilvēka uzvedībā var izpausties dažādi viņa Es, šis jēdziens ietver sevī vienotības un pastāvības izpratni. Var mainīties cilvēka vajadzības, emocijas, intereses, bet tās piemīt vienam un tam pašam Es. Es tiek apzīmēts kā „Es - koncepcija”, „Es - tēls” vai „paštēls”. Es apzīmēšanai dažādās nozīmēs lieto jēdzienu „identitāte”. (Erikson, 1950)
Indivīda identitātes:
- personiskā un sociālā identitāte;
- dzimumidentitāte;
- etniskā un nacionālā identitāte;
- reliģiskā identitāte;
- profesionālā identitāte.
Es tēls tiek raksturots ar šādiem jēdzieniem:
- „pašvērtējums” – Es – koncepcijas pamatkomponents, kas raksturo gan cilvēka apmierinātību ar sevi kopumā, gan arī ar savām spējām, īpašībām un sekmēm dažādos darbības veidos; (Psiholoģijas vārdnīca, 1999:101)
- „pašcieņa” – pozitīvs pašvērtējums tiek uzskatīts par galveno pamatu veiksmģai mācīšanai, darbam, saskarsmei, attīstībai; (Psiholoģijas vārdnīca, 1999:101)
- „pašapziņa” – pašapzināšanās struktūra, kas veido apziņas kodolu un veidojas no agras bērnības caur pakāpeniski sarežģītākām diferenciācijām „Es –ne- Es)”, „Es - citi”, „savējie - svešie”. (Psiholoģijas vārdnīca, 1999:100)
Ar Es tēlu psiholoģijā ir saistīti priekšstati par:
- pretenziju (tiekšanās) līmeni – personības īpašība, ko nosaka personības pašvērtējuma līmeņa un uzdevumu grūtības pakāpes izvēle, uz kuru pretendē darbības subjekts, un mērķi, ko tas sev izvirza (Psiholoģijas vārdnīca, 1999:104)
- kontroles lokusu – indivīda subjektīvs priekšstats par to, kuri apstākļi, iekšējie vai ārējie, kontrolē (nosaka) viņa izturēšanos, (vispopulārākais kontroles lokusa diagnosticēšanas tests -Dž. Rotera tests ar divām skalām – internālisma (atbildības uzņemšanās) un eksternālisma (atbildības uzvelšana); (Psiholoģijas vārdnīca, 1999:74)
- individuālismu – pārliecība, ka indivīds ir vērtība pati par sevi, ka cilvēkam pats nozīmīgākais ir viņa patstāvība, neatkarība, personisko mērķu sasniegšana, personības izaugsme, var būt arī negatīvie aspekti: norobežošanās no apkārtējiem, egoisms (1999: 59)
- kolektīvismu – savstarpējo attiecību organizācija grupā, kurā indivīds savas intereses pakļauj grupas interesēm, raksturīga cieša saistība, savstarpēja sadarbība, atbalsts un palīdzība, augsts grupas saliedētības līmenis.
Sociālie priekšstati var sakņoties arī kādās tradīcijās vai ticējumos, kuri ir nostiprinājušies sabiedrībā. Piemēram, Latvijā ir populāri raksturot cilvēku kā, teiksim, Aunu, kurš dzimis Tīģera gadā. Citās kultūrās šādas tradīcijas var nebūt un līdz ar to šādi apzīmējumi var tikai izraisīt neskaidras asociācijas ar astroloģiju, savukārt saprotamāki būs apzīmējumi „introverts” vai „ekstraverts”, raksturojot kādu cilvēku.
Sociālie priekšstati ir sava veida „kolektīvā domāšana”, kura ir raksturīga konkrētai cilvēku grupai (kultūrai). (Reņģe, 2002:10)
Spēles sociālās mijiedarbības apzināšanai un veicināšanai
Kultūrvērtību monopols
Dalībnieki kopā ar nodarbības vadītājiem izveido apli. Katram dalībniekam tiek izdalīti 3 mazā formāta piezīmju lapas un pildspalvas.
Dalībnieki tiek aicināti uzrakstīt uz katras lapiņas pa vienai savai visnozīmīgākajai vērtībai, kopumā 3 vērtības.
Kad tas ir izdarīts, notiek visu vērtību prezentācija, un dalībnieki pamato, kāpēc tieši šīs vērtības viņiem ir tik nozīmīgas.
Pēc vērtību prezentēšanas, dalībniekiem tiek piedāvāts atsacīties no kādas vienas vērtības, noliekot lapiņu ar to uz grīdas apļa vidū. Pamatojums: dzīves apstākļi mainās, gan ekonomiskie, gan politiskie, gan sadzīviskie un bieži izveidojas situācijas, kad kāda vērtība ir jāupurē.
Kad dalībnieki ir šķīrušies no kādas vērtības, viens no nodarbības vadītājiem atņem no katra dalībnieka vēl pa vienai vērtībai, nometot arī to uz grīdas. Tā tiek simulēti apgrūtinoši dzīves apstākļi, kad vēl kādas vērtības saglabāšana kļūst par neiespējamu.
Dalībnieki tiek aicināti izteikties, ko viņi iesāks ar atlikušo vērtību, vai tā ir vajadzīga viņu tālākai dzīvei, ko viņi darīs tik sarežģītā situācijā?
Pēc tam, kad visi ir izteikušies, otrs nodarbības vadītājs, kurš uzmanīgi klausās un fiksē dalībnieku teikto, izdala pēc saviem ieskatiem katram dalībniekam pa vienai vērtībai no grīdas. Tā tiek simulēti dzīves apstākļi, kad pati dzīve uzspiež cilvēkam nepieciešamību iegūt un piekopt kādu vērtību, kura līdz tam šim cilvēkam bijusi sveša. Notiek apspriešana – kā cilvēki rīkosies tagad?
Tad dalībniekiem, tiek izdalītas vēl pa vienai vērtībai no grīdas un dotas divas minūtes pārdomām, kā dzīvot ar jauno vērtību komplektu. Dalībnieki tiek aicināti dalīties ar savam pārdomām. Pēc tam, ja dalībnieki to vēlās, viņi var atdot kādu no savām vērtībām citiem dalībniekiem, pamatojot savu rīcību – kāpēc viņi to dara un kāpēc tieši izvēlētajiem dalībniekiem atdevuši tieši šis vērtības.
Tā aktivitātes laikā tiek veicināta sapratne par empātiju un altruismu. Nodarbības vadītāji īsi komentē un analizē spēles gaitu.
Prieka un vilšanās bilance
Instrukcija:- Uzrakstiet tabulā visus faktorus, kas iespaido jūsu prieku vai vilšanos, iesaistoties dažādu grupu darbā.
- Padomājiet, kā ir iespējams mazināt faktorus, kas veicina vilšanos sadarbībā ar citiem cilvēkiem.
Prieks |
Vilšanās |
Jūsu ieteikumi prieka veicināšanai
Diskriminācija
Nodarbības vadītājs/i dalībniekus sadala 4 grupās:
1. un 2. grupās – pa 4 cilvēkiem katrā
3. grupā – 2 cilvēki
4. grupa – novērotāji
1. un 2. grupas dalībnieki apsēžas divos apļos uz krēsliem, piektais krēsls katrai grupai ir brīvs.
3. grupas abiem dalībniekiem palūdz iziet ārā no telpas.
3. grupā – 2 cilvēki
4. grupa – novērotāji
1. un 2. grupas dalībnieki apsēžas divos apļos uz krēsliem, piektais krēsls katrai grupai ir brīvs.
3. grupas abiem dalībniekiem palūdz iziet ārā no telpas.
1. un 2. grupas dalībnieki saņem no vadītāja/iem uzdevumu: nekādā gadījumā neļaut apsēsties atnācējiem no 3. grupas uz brīva krēsla kaut kāda iemesla dēļ – nacionalitātes, rases, vecuma, valodas, piederības subkultūrai u.c. - vienu no iemesliem izvēlas nodarbības vadītājs/i.
3. grupas dalībnieki saņem tikai vienu instrukciju– viņu uzdevums ieņemt brīvu vietu kādā no apļiem, apsēžoties uz brīvā krēsla.
Spēles 1. un 2. dalībnieki var uzvesties pēc patikas, lai radītu omulīgu atmosfēru savā grupā. 3. grupas dalībnieki sākumā iet katrs pie viņu izvēlēta apļa, tad var mēģināt apsēsties citā, bet gadījumā, ja vietu ieņemt neizdodas, var izveidot savu grupiņu, atrodot citus brīvus krēslus. 3. grupas dalībnieki saņem tikai vienu instrukciju– viņu uzdevums ieņemt brīvu vietu kādā no apļiem, apsēžoties uz brīvā krēsla.
Par šīm iespējām 3. grupas dalībnieki netiek informēti!!! Tādai uzvedībai jābūt spontānai!
Spēles laiku nosaka nodarbības vadītāji, tad spēli pārtrauc un dalībnieki tiek aptaujāti par viņu izjūtām un jūtām, garīgo noskaņojumu u.c. šādā secībā:
3. grupa
1. grupa
2. grupa
4. grupa
Nodarbības vadītāju kopsavilkums.1. grupa
2. grupa
4. grupa
Tā dalībnieki spēles laikā iegūst izpratni par neiecietību, diskrimināciju un to iemesliem.
Supervīzija pēc indiāņu metodes
Nodarbības vadītāji vienojas savā starpā par diskusijas tēmu, vadoties pēc savas izpratnes par dalībniekiem un auditorijas kopēja noskaņojuma – iepriekšējo nodarbību laika jau izkristalizējušas akūtas vai problemātiskas tēmas, kas varētu būt apspriestas. Piedāvā diskusijas tēmu. Izvēlās supervīzējamo skaitu un lomu matricu, kas būtu atbilstošāka auditorijai.Apļa vidū tiek uzaicināti 3 (vai 2 ar diametrāli pretējiem uzskatiem) dalībnieki, kas vēlas savā starpā izdiskutēt piedāvāto tēmu.
Tiek izvēlēti vēl 5 dalībnieki pēc nodarbības vadītāju izvēles, vadoties pēc savas izpratnes par dalībniekiem un viņu spējām sekojošām lomām:
UZKLAUSĪTĀJS – sēž ziemeļu virzienā. Viņš ieklausās diskusijā un drīkst arī jautāt, uzvedināt ar jautājumiem uz jauniem diskusijas pagriezieniem, bet tikai jautāt, nekādā gadījumā nekomentējot to, ko saka tie, kas diskutē.
TAS, KAS JŪT - sēž dienvidu virzienā. Viņš piefiksē uz papīra visas jūtas, kuras viņš atpazīst diskusijas gaitā. Tikai pieraksta jūtas, pilnīgi klusējot.
ĶERMENIS – sēž austrumu virzienā. Viņš fiksē rakstiski, ko izjūt viņa ķermenis diskusijas laikā. Klusē.
TAS, KAS REDZ – sēž rietumu virzienā. Viņš fiksē vīzijas, bildes, ko redz diskusijas laikā. Klusē.
RACIONĀLIS – sēž ziemeļrietumu virzienā. Viņš fiksē tikai to racionālo, kas izskan diskusijas laikā.
Pārējie dalībnieki ir klusie novērotāji.
(Var piedāvāt arī citas lomas: priekšā – intervētājs, aizmugurē - jūtas, pa labi – pozitīvais, pa kreisi – negatīvais, uz ziemeļaustrumiem– racionālists.)
Kad vadītāji uzskata, ka pienācis brīdis, kad diskusiju var pārtraukt, vārds tiek dots lomu izpildītājiem šādā secībā:
TAS, KAS JŪT – atstāsta visas savas jūtas un kurā brīdī tās bija radušas.
ĶERMENIS - atstāsta visas sava ķermeņa fiziskās izjūtas un kurā brīdī tās bija radušās.
TAS, KAS REDZ - atstāsta visas savas vīzijas, bildes, ko redzēja diskusijas laikā un kurā brīdī tās bija radušās.
UZKLAUSĪTĀJS – ko viņš vēl vēlējas pajautāt, kāpēc, vai viegli bija klausīties, kādus pārdzīvojumus viņam radīja dzirdētais?
RACIONĀLIS – izklāsta to racionālo un tikai, ko viņš ir sadzirdējis diskusijā.
Pēc tām nodarbības vadītāji aicina novērotājus dalīties ar saviem novērojumiem un izvērtēt to, ko teica visi lomu izpildītāji.
(Ja nodarbības vadītāji izvēlās alternatīvu lomu matricu, apspriešanas organizatoriskais princips nemainās)
Tad īss nodarbības vadītāju kopsavilkums par supervīziju.
Tā rodas izpratne par diskusiju kultūru un konstruktīvismu.
Zemūdene
Situācija: zemūdene ir nogrimusi un sabojājusies. Ir pilnīgi skaidrs, ka kamēr uz notikuma vietu atsteigsies palīdzība un sāksies glābšanas darbi, neviens vairs nepaliks dzīvs, jo pietrūks skābekļa. Visi nosmaks. Nogrimšanas dziļuma un ūdensstaba spiediena dēļ nav nekādas iespējas tikt dzīvam līdz okeāna virsmai bez skafandra. Bet skafandru visiem nepietiek.
Ja dalībnieku skaits ir 20 - 15 - 12, tad skafandru ir 12 – 9 – 7.
Viens nodarbības vadītājs piedalās spēlē kopā ar visiem un ir vienlīdzīgs ar visiem, otrs – novēro un piefiksē visu būtiskāko diskusijā.
Uz galda tiek nolikts “šaujamais” (var arī bez tā)
Dalībniekiem ir jāvienojas diskusijas gaitā, kam un kāpēc būs piešķirti skafandri, lai viņi izglābtos. Katram viedoklim jābūt pamatotam (vecums, cilvēciskā vērtība dzīvē, ģimenes stāvoklis, darbs – u.c. - tiek apspriesti visi faktori un iespaidi par konkrēto cilvēku, kas nāk prātā!)
Ja spēle notiek mācību kursa sākumā – vēl jo labāk, jo dalībnieki vadās no saviem pirmajiem iespaidiem par līdzcilvēkiem. Katrs var izvirzīt savu kandidatūru uz izglābšanos un pamatot, kāpēc tieši viņam ir jāpaliek dzīvajos.
Dalībnieks, kuram tiek piešķirts skafandrs un kurš piekrīt glābties, apsēžas malā un vairs apspriešanā nepiedalās.
Dalībnieks, kuram piešķirts skafandrs, bet viņš nepiekrīt glābties, piedalās tālākajā apspriešanā un drīkst mainīt savu lēmumu un piekrist glābties (bet ko tad citi teiks?)
Ja uz galda ir šaujamais:
2. Jebkurš drīkst jebkurā laikā nošauties un izstāties no spēles.
3. Jebkurš drīkst paņemt šaujamo rokā un visiem uzspiest savu kārtību uz izglābšanos, bet ne ātrāk, kā spēles 30-jā minūtē.
Nodarbības vadītāja – novērotāja kopsavilkums.
Spēles laikā mēs uzzinām, pēc kādiem kritērijiem dalībnieki vērtē cita cilvēka personību, nepieciešamību un piemērotību dzīvei, dalībnieku iecietības un neiecietības pakāpi.
Labās prakses piemēri starpkultūru kompetences attīstīšanai
Avots: Laikraksts Liepājas pilsētai un novadiem Kurzemes Vārds |
Aktivitātes raksturojums | Mērķis | Dalībnieku vērtējums |
2010.gada 7.jūlijs Pārgājiens | „Pārkāp robežu” – 35 jaunieši no Aizputes un Kolmordenas pilsētas (Zviedrija) veica 100 km distanci no Ventspils līdz Rojai | Iepazīt citam citu un kopīgi izzināt vides jautājumus Aizputes „IDEA House” tradīciju aizsāka 2009. gada vasarā |
Pārgājiens palīdzēja daudz ko uzzināt par Latvijas un Zviedrijas cilvēku paradumiem un kultūrām, abu valstu jaunieši ir kļuvuši daudz tuvāki |
2010. gada 5. jūlijs | Starptautiska apmaiņa „Goose game...working in progress!” Liepājā pulcēsies jaunieši no Spānijas, Itālijas, Lietuvas |
Iepazīt kultūru un bērnu tiesību atšķirības katrā partnervalstī, kā arī radīt iespēju ikvienam bērnam un jaunietim interesanti pavadīt brīvo laiku |
Notiks augustā |
2010. gada 29. jūnijs | Japānas vētniecības eseju konkurss jauniešiem – 10 dienu ilgā grupas mācību braucienam uz Japānu |
Stiprināt Japānas un Eiropas valstu saikni nākotnē, izmantojot ceļojuma dalībnieku Japānā gūto pieredzi | Eseja „Ko jūs darītu, lai stiprinātu attiecības starp Japānu un Latviju?” www.lv.emb-japan.go.jp. |
2010. gada 24.maijs | „Comenius” projekts Noslēguma konference „Saskarsmes veidošana multikulturālajā Eiropā” Turcijā - 4 Grobiņas ģimnāzijas audzēkņi |
Iepazīstināt projekta dalībniekus ar Eiropas tautu mūziku, dejām, tautastērpiem, augiem un dzīvniekiem, kā arī svinamajām dienām | „Tagad saprotam, ka atvērtam cilvēkam ir viegli saprasties ar citu nāciju cilvēkiem” – Ralfs un Sindija „Lai gan ļaudis ir dažādi, ar atšķirīgiem uzskatiem un dzīvesveidu, viņus vieno Eiropa”; Indra Kalniņa |
2010. gada 8.maijs | IFM-SEI mācības „Vienaudžu izglītotāji bez robežām” Mumbajā (Indija) Starptautiska nometne „Vilciens uz pārmaiņām” Austrijā un Čehijā |
Radīt globālu pasaules jauniešu sadarbības tīklu un tiekties uz „Tūkstošgades attīstības” nospraustajiem mērķiem | Līga Krēsliņa, Liene Jansone – Bērnu un jauniešu biedrība „Liepājas Jaunie vanagi” |
2010. gada 3. maijs | Jauniešu apmaiņa par dzimumu līdztiesību Tbilisi (Gruzija) 30.04. – 08.05. |
20 jauniešu no Armēnijas, Gruzijas, Lietuvas un Latvijas sadarbība | Tika intervēti liepājnieki, uzņemta īsfilma par dzimumu līdztiesību www.jauns.lv |
2010. gada 26.aprīlis | Brīvprātīgo darbs Biedrība „Radi vidi pats” Programma „Jaunatne darbībā” |
Sofī Šilensa no Beļģijas | „Pirmo reizi esmu Eiropas ziemeļos, turklāt valstī, kas piedzīvojusi komunistisko režīmu.Vēlos iepazīt valsti, kuras vēsture ir tik atšķirīga no manējās,” – Sofī. |
2010. gada 22.aprīlis | Starptautiskais teātru festivāls „Zem saules” Šauļos (Lietuva) LiepU „Rikošets” |
Piedalīties starptautisko studentu teātru festivālā | Latvija, Lietuva, ASV, Turcija |
2010. gada 21.aprīlis | Seminārs skolotājiem „Eiropas Savienības tēma skolā” Liepājas Universitātē |
Aktualizēt jautājumu par Eiropas Savienības tēmas mācīšanu skolā | Jauniešu līdzdalības iespējas ES programmās un institūcijās – Vilis Brūveris |
2010. gada 19.aprīlis | Dalība starptautiskās asociācijas IFM-SEI darbības kongresā Bērnu un jauniešu biedrība „Liepājas Jaunie vanagi”- Žigimants Krēsliņš |
Kļūt par šīs kustības IFM-SEI pilntiesīgiem biedriem | Tas galvenās vērtības: demokrātija, tolerance, līdztiesība, sadarbība un draudzība kā galvenie principi harmoniskas sabiedrības veidošanā |
2010. gada 17.aprīlis | Vācu- skandināvu mūzikas nedēļa Šērsbergā (Vācija) 48 reizi | Muzicēšana un koncertēšana starptautiskā orķestrī |
Pieredzes bagāts piedzīvojums - Liepājas Mūzikas vidusskolas 1.kursa studenti, vijolnieki Elza Elere, Māris Rītiņš |
2010.gada 10.aprīlis | Zviedrijas vidusskolas pēdējā mācību gada 4 skolnieču projekta darbs | Palīdzēt kādai no Baltijas valstīm Ziedojumu vākšana Vaiņodes internātam |
„Ir patīkami būt iesaistītam procesos, kuros var redzēt pārmaiņas ”-Diāna Hankoka skolniece no Zviedrijas |
2010. gada 3.aprīlis | Koordinators: Liepājas Jaunatnes centrs Projekts „Mēs esam kopā- jaunatne Eiropā” Helmā (Polija) Dalības valstis: Latvija, Lietuva, Polija 19. – 21.03. |
Lekcijas par ielu kultūru, iespēja uzzināt par hiphopa un inline kultūru, skeitbordu un grafiti mākslu | „Konstatējām, ka mums ir ļoti daudz kopīga ar lietuviešiem, īpaši valoda,” uzsver Daira Kārkliņa LiepU studente |
2010. gada 24.marts | Jauniešu un jaunatnes darbinieku apmācības Strasbūrā 14.- 21.03. Izklaides: „Starptautiskais siera vakars” u.c. |
Izglītot jauniešus par svarīgiem jautājumiem, kas skar dabas piesārņojumu, ilgtspējīgu attīstību un ikviena lomu sabiedrībā | Liela nozīme tika pievērsta vienaudžu izglītošanai, tika apgūta pieredze organizēt pasākumus. 30 dalībnieki no Eiropas, peru, Indonēzijas, Senegālas No Liepājas: Aija Šteinberga un Žigimants Krēsliņš |