Starpkultūru izglītības un komunikācijas aktualitātes pedagoģijā

Nodaļā atspoguļoti starpkultūru kompetences aspekti un to apguves veicināšanas iespējas pedagoģiskajā procesā. Nodaļā apkopotie uzdevumi piedāvā iespēju apzināties starpkultūru kompetences apguves nepieciešamību ne tikai indivīda, bet arī organizācijas attīstībā. Starpkultūru kompetences pilnveidošanā īpaša nozīme tiek pievērsta nodaļā aktualizētajām metodēm: biogrāfiskajai metodei, kultūrgenogrammu veidošanai un analīzei, kā arī kultūrbiogrāfijas analīzei, kas rosina novērtēt savu kultūras mantojumu; kultūru daudzveidību un bagātību, mazina stereotipus, kas saistīti ar kultūru atšķirībām, palīdz darbā ar individuālo stereotipu un aizspriedumu mazināšanu.

Pēc V. B. Gudikunsta un J. Kima (1992) domām, cilvēks, kuram piemīt starpkultūru kompetence:

• balstās uz pieredzi, ir izvērtējis savas kultūras noteiktos pieņēmumus (piemēram, ir pārdzīvojis kultūršoku) un apzinājies, kādā veidā viņa pasaules uzskatu veido piederība pie noteiktas kultūras;
• spēj rīkoties kā dažādu kultūru komunikācijas veicinātājs un katalizators;
• izprot sava etnocentrisma būtību un spēj objektīvi novērtēt citas kultūras;
• ir izstrādājis „trešās pasaules” perspektīvu, kas sniedz viņam iespēju precīzāk interpretēt un novērtēt starpkultūru sadursmes un rīkoties kā saitei starp divām kultūrām;
• izrāda kultūras empātiju un spēj iztēlē piedalīties citu cilvēku pasaules uzskatā.

Minētie starpkultūru kompetences komponenti ir svarīgi ne tikai indivīda, bet arī organizāciju starpkultūru kompetences attīstībā.

Atbildiet uz jautājumiem!

• Kādi pasākumi tiek organizēti jūsu skolā, kas veicina skolas kā organizācijas starpkultūru kompetences attīstību?
• Kā šajos pasākumos tiek iesaistīta vietējā sabiedrība, pedagogi, audzēkņu vecāki, audzēkņi, partnerskolas utt.?
• Ko no šiem pasākumiem iegūst: audzēkņi, audzēkņu vecāki, pedagogi, vietējā sabiedrība?

Mūsdienu sabiedrības mobilitāte, kā arī politiskās un ekonomiskās attiecības Eiropā un visā pasaulē, kas ir nepārtrauktā attīstībā, pieprasa, lai starp kultūrām notiktu komunikācija. Starpkultūru izglītība ļauj realizēt šo prasību.
Sastapšanās ar svešu kultūru bieži vien pieder pie ikdienas, bet ne vienmēr pastāv nepieciešamība to izprast. Priekšnoteikums starpkultūru kompetences veidošanai ir vēlēšanās apzināti to izprast, lai izvairītos no konfliktiem, nevēlamas rīcības.
Viena no efektīvākajām starpkultūru attiecību uzlabošanas metodēm ir palīdzēt dažādu kultūras grupu pārstāvjiem iegūt kultūru dialoga pieredzi, kas nepieciešama, lai efektīvi sadarbotos ar citas kultūras cilvēkiem. Skolotājiem jāzina, kā uztvert un izprast kopīgo un atšķirīgo kultūru daudzveidībā. Jāizprot, ka tad, kad citu grupu locekļi uzvedas tā, kā nav pieņemts uzvesties viņu grupā, šie citi cilvēki parasti izturas nevis naidīgi, bet citādi.
Tā kā cilvēku veido viņa vides kultūra, svešu kultūru parasti uztveram labāk, ja balstāmies uz savējo. Tāpēc nepieciešams radīt tādu mācību vidi, kas mudina uz pašizglītību un attīsta prasmi veidot dialogu. Līdz ar to lietderīgi ir runāt par to, kādu ietekmi latviešu kultūrā ir atstājusi vācu, krievu, poļu un citas kultūras. Savējais un svešais netiek pretnostatīts, tiek meklētas kopīgās iezīmes.
Rosinot cilvēkus pilnveidot savu starpkultūru kompetenci, īpaša nozīme tiek pievērsta biogrāfiskajai metodei, piemēram, kultūrgenogrammu veidošanai, analīzei un kultūrbiogrāfijas analīzei, kas rosina novērtēt savu kultūras mantojumu; kultūru daudzveidību un bagātību; mazina stereotipus, kas saistīti ar kultūru atšķirībām; palīdz darbā ar individuālajiem stereotipiem un aizspriedumiem.

Šis uzdevums rosina izprast, kā katra cilvēka apgūtā kultūra veido viņa pasaules redzējumu un ietekmē attieksmi un rīcību.
Izlasiet kultūrbiogrāfiju fragmentus! Kā, jūsuprāt, kultūra iespaido šo kultūrbiogrāfiju autoru attieksmi, izturēšanos un rīcību, kā tā ietekmē (ietekmēs) komunikāciju ar citiem cilvēkiem un attiecības ar cilvēkiem no dažādām kultūrām? Kas ir kopīgs un atšķirīgs abu kultūrbiogrāfiju fragmentos?
Jau Bībelē ir teikts: ”Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Kā mēs varam mīlēt citus, ja nemīlam paši sevi? Kā mēs varam izprast un iepazīt citus, ja nepazīstam sevi? Viss ir jāsāk ar sevi! Lai izprastu sevi, ir jāsaprot, kas tu esi un no kurienes nāc, kur ir tavas saknes.
Šī darba uzdevums ir aplūkot savu ciltskoku, ne tikai no ģenētiskā viedokļa, bet no kultūru dažādības, no tradīciju un cilvēku vērtību skalas. Ielūkoties pagātnē un tagadnē - ko esmu ieguvusi no savas vecvecmāmiņas, vai pavarda siltumu vai kādu labu atziņu? Vai vienkārši dzīves steigā esmu tam pagājusi garām? Kāda būtu man dzīve bez jebkādas pieredzes? Vai manu bērnu dzīves? Visvērtīgākās dzīvē ir tikai pāris lietas - ģimene, mīlestība un padoms, pēc kura nav jālūdz, bet tas tiek dots...
Pētīju savas dzimtas saknes sākot no manas vecvecmammas. Mana ģimene „radusies” no poļu paniem (no mammas puses) un īsteniem latviešiem ( no tēva puses). Jauktās laulības mūsu ģimenē nav retums. Katrs cilvēks ir ienesis savas tradīcijas un savus uzskatus.
Vecvecmamma aprecējās ar vecvectēvu. Abi bija pārliecināti pareizticīgie. Viņiem piedzima trīs meitas. Viena no tām piedzima, kad abi bija izsūtīti uz Sibīriju kā „kulaki”. No vevecmammas tika pārmantotas dažādas svētku tradīcijas, dziesmas, dejas. Neliels skaits ēdienu recepšu. To ļoti piekopa visas meitas. Tika arī svētkos iets uz baznīcu, tika mantota ticība un reliģiskā piederība. No vecvecmammas laikiem tika pārmantots tas, ka vienmēr uz Lieldienām un Ziemassvētkiem viena no meitām iet uz baznīcu, priekš visas ģimenes paņem svētīto maizīti un olas un katros svētkos brokastīs ir tas jāapēd. Arī visiem tiem, kuriem ir cita ticība un, kuri netic. Šo visu jau ģimene uztver par pašsaprotamu, un liekas, ka bez tā svētkiem nav īstās noskaņas.
Pašlaik ir vairs tikai divas meitas palikušas dzīvas. Viena no tām dzīvo Latvijā, otra trešo reizi apprecējusies dzīvo Slovākijā. Viktorija (mana vecmamma). Pirmo reizi bija precējusies ļoti jauna. Ar kārtīgu krievu tautības cilvēku (manas mammas tēti), otrais vīrs bija kārtīgs latvietis, trešais - pārliecināts slovāks. Tuvāk varu pastāstīt, ko mums kā kultūras mantojumu dod Slovākija. Viņiem ir savas paražas. Noteikti no Slovākijas vecātēva esmu pārmantojusi daudz receptes. Viņi gatavo ļoti interesantus ēdienus. Asākus nekā mēs šeit Latvijā esam pieraduši gatavot.
Nesen tikai uzzināju, ka viņiem Lieldienās ir īpašas tradīcijas - vīrieši līdz plkst.12.00 staigā pie kaimiņiem un paziņām un aplej sievietes, vai nu ar ūdeni, vai ar smaržām. Pati biju klātienē un to visu redzēju. Likās ļoti interesanti un nedaudz biedējoši.
Slovākijā (draugu un paziņu lokā) kopā ar savu vecomammu esam ienesušas Līgo svētku svinēšanu. Kad es tur aizbraucu, tad tiek svinēta mana vārda diena. Katru gadu svinam šos svētkus citā kompānijā un pastāstām, kas tie ir par svētkiem, izskaidrojam svētku būtību un to, ko šajos svētkos dara. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi, ka paziņas, kas ir svinējuši kopā ar mums šos svētkus piefiksē tos un ne vienu gadu vien jau ir uzprasījušies pie vecāsmammas ciemos.
No tēva puses vecāmamma mums ir iemācījusi mīlestību pret Latviju un darbamīlestību. Kopā ar vecomammu bērnībā gāju uz baznīcu (tas gan nepalika kā tradīcija), kopā mēs strādājām un priecājāmies. Viennozīmīgi šī vecāmamma man ir iemācījusi, kā cept tortes. Jau no mazām dienām kopā ar viņu es šeptējos pa virtuvi. Un tortes viņa cepa mums uz katriem svētkiem. Kā arī Ziemassvētki, bez speķu pīrādziņiem nav iedomājami. Arī šo omītes recepti esmu pārmantojusi.
Uzskatu, ka lielu ieguldījumu ģimenē ir izveidojusi mana krustmāte, jeb mammas māsa. Viņa bija tā, kas katru gadu „savāca” visu lielo ģimeni kopā vienā pasākumā. Un tā jau bija kā tradīcija. Arī tagad, kad viņas vairs nav starp dzīvajiem, viņa visu ģimeni spēj noturēt vienuviet. Tagad lielā ģimene vienmēr satiekas kapos, pie krustmātes kapavietas (kad viņai ir svētku diena).
Pati tiku audzināta divās kultūrās - krievu un latviešu, kā arī aizbraucot uz Slovākiju saņēmu daļu tās kultūras. Pateicoties tam, esmu diezgan izglītota arī par citu valstu kultūrām, tradīcijām un paražām.
Kopumā mūsu ģimene ir ļoti interesanta un ģimenē ir daudzu kultūru pārstāvji. Tagad liela daļa jaunās paaudzes (mani brālēni un māsīcas) ir devušies uz ārzemēm. Viņiem arī uzskati par tradīcijām ir paplašinājušies.
Paražas un tradīcijas, ko es mācu savam bērnam ir ļoti latviskas. Lielie svētki tiek svinēti pēc senajām latviešu tradīcijām. Uzskatu, ka bērns ir pārāk maziņš vēl, lai mācītu uzreiz citu tautu tradīcijas, bet nākotnē domāju, ka viņam tiks ielikti arī nelieli pamati slovāku un krievu kultūrā.



Kad es domāju par savu dzimtas koku, domās man ir jāatgriežas Sibīrijā, uz Krasnojarskas apgabala dienvidiem. Stolipina reformas laikā, netālu no Murmanskas, vairākas ģimenes no Latvijas apmetās uz dzīvi. Ciemu, kuru viņi uzcēla, nosauca par Krāslavu. Tajā darbojās veikali, skola, baznīca. Sibīrijā piedzima mani vecāki, runāja savā dzimtajā valodā, mācījās latviešu skolā. Vēsturiskie notikumi lēnam, bet tomēr sasniedza šo attālo nostūri.
Tēva vecāki, uzzinot par to, ka Latvija kļuva neatkarīgā valsts un var atgriezties Latvijā, brauca uz pierobežas pulcēšanās vietu, bet nokavēja pēdējo vilcienu, kurš devās uz dzimteni. Mēģināja slepeni pāriet robežu, bet neveiksmīgi. Divas vidējās meitas, pusaudzes Anna un Māra*, pārskrēja pāri robežai un viņas uzņēma Latvijā dzīvojošie radi. Vectēvu Jāni un vecmammiņu Maiju pēc pavadīta gada cietumā nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju.
Tad 1937.gads pārvilka svītru šī ciema dzīvojošo laimei, cerībām, un vīriešu dzīvība no 18 gadu vecuma izdzisa metāla lodēs. Mani abi vectēvi, Jānis un Jāzeps, bija starp viņiem. Sākās smags dzīves posms manai vecmāmiņai Zanei un mammai Martai. Mamma bija otrais bērns ģimenē un viņai bija jāsāk smagi strādāt svešos ļaudīs un pēc tam kolhoza laukos. Izbraukt nekur nevarēja, jo neizsniedza pasi, tikai 1950.gadā, apprecoties ar manu tēvu Andri, mamma tika projām no tās drūmās vietas.
Astoņpadsmit laulībā pavadītajos gados piedzima astoņi bērni. Tēva pāragrā traģiskā nāve neļāva piepildīties sapnim: visai ģimenei atgriezties vectēvu dzimtenē.
Tēvs bija ģimenes galva: rūpējās par mums, mīlēja mūs un mēs viņu mīlējām. Viņš nekad nepacēla balsi, bet viņa vārds bija mums likums. Vecāki nekad nestrīdējās mūsu klātbūtnē un mūsu audzināšanā gāja kopsolī. Atceros virtuves lielu apaļo galdu, uz tā ir garšīgie ēdieni un mēs visi gaidām, kad apsēdīsies mamma un tētis. Vakariņās visi sanācām kopā. Pirmais lielākais gaļas gabals bija tēvam, tad mums. Neviens nedrīkstēja atstāt galdu, kamēr kāds ēda. Tas bija sarunu laiks, jo vecāki gribēja zināt, ko mēs darījām, kādas sekmes skolā, vai visus darbus esam paveikuši. Tēva lielo pacietību mācot dēlus visiem mājas darbiem gadiem ejot, varu tikai apbrīnot. Ar smaidu atceros tēva gaidīšanu no darba. Viņam līdzi bija melna saimniecības soma, kurā mamma lika līdzi pusdienas. Mēs, sagaidot tēvu, uzrāpāmies uz muguras, apķērāmies ap kaklu un viņš izskatījās kā eglīte Ziemassvētkos. Tad sekoja rituāls ap viņa somu, kurā mēs, biežāk par saldumiem, vienmēr atradām domātu mums maizes šķēli, ko sadalījām savā starpā, un tā mums likās daudz garšīgāka par to, kas uz vakariņu galda.
Mamma visu uzņēma ar pacietību un pazemību un ziedoja sevi tikai mums, liekot pirmajā vietā mūsu izglītību. Es neatceros lielu dzimšanas dienu svinību. Viss notika ļoti klusi un mierīgi, bet īpaši cepti pīrādziņi vienmēr smaržoja uz galda.
Ģimenē vecāki nerunāja par Latviju, jo baidījās par mums, bērniem. Tikai pēc tēva nāves es uzzināju par tālo Latviju un sāku ilgoties pēc tās un, kad atbrauca tēva māsa Anna, es devos viņai līdzi uz Rīgu.
Sākas jauns posms manā dzīvē, vajadzēja mācīties runāt vectēvu valodā, iepazīt latviešu kultūru, krasi mainīt savu domāšanu. Es dzīvoju pie tēva māsas Māras. Viņai es esmu pateicīga par savu izglītošanu un ievadīšanu latviešu kultūrā un vidē. Sākums bija ļoti grūts, ja nebūtu tik apņēmīgas tēva māsas, diez vai es integrētos tik dziļi latviešu sabiedrībā un izprastu latviešu būtību, jo man bija vieglāk saprasties ar krieviski runājošiem cilvēkiem. Tanī laikā – 70.gados – bez latviešu valodas varēja mierīgi iztikt. Kad es sapratu, ka valoda atvērs man citu pasauli, veltīju tai lielu uzmanību, lai nejustos atstumta no svarīgiem notikumiem.
Man vajadzēja veidot ģimenes tradīcijas no jauna. Dažas neiesakņojās, piemēram, vakariņot visai ģimenei kopā pie apaļā galda, jo dzīvojām sākumā komunālajā dzīvoklī un kopējā virtuvē diezgan bieži kādam traucējām. Kamēr bērni auga, braucām katru rudeni uz Siguldu un reizi nedēļā gājām uz teātri. Pašlaik ir palikusi viena noturīga tradīcija, t.i., katru svētdienu cept pankūkas un pagatavot kādu jaunu ēdienu pēc dažādu žurnālu receptēm.
Pieredze, ko es guvu savā dzīvē, palīdz man saprast cittautiešus un es varu dot padomu situācijās, kuras es izdzīvoju pati.

(Kultūrgenogrammu fragmenti ņemti no LU PPMF studentu darbiem, kas izstrādāti studiju kursa „Starpkultūru izglītība” ietvaros.)
*Vārdi ētisku apsvērumu dēļ ir mainīti.



-Izveidojiet savas dzimtas kultūrgenogrammu!
-Veiciet iegūtās informācijas analīzi (norādot valodas, kurās dzimtā runāja/ runā, novadu, pilsētu, valsti, kur dzimtas pārstāvji dzīvojuši/dzīvo, jauktās laulības, tradīcijas utt.)!

Aprakstiet, kā jūs varētu izmantot kultūrgenogrammu kā metodi savā darbā?

Identitāte ir viens no starpkultūru izglītības elementiem.
(adaptēts no Multicultural Pavillion http://www.edchange.org/multicultural/activities/circlesofselft.html)
1.Apzinieties un raksturojiet savas identitātes daudzās dimensijas (dzimums, vecums, profesija, reliģija, īpašās spējas, etniskums, seksuālā orientācija).

2. Raksturojiet situācijas, kurās kāds no jūsu identitāti raksturojošiem lielumiem lika jums justies nedrošam/ai?
3.Atsauciet atmiņā situācijas, kad kāds no jūsu identitātes identifikatoriem ļāva jums lepoties ar savu piederību kādam no šiem identifikatoriem.
1.Izvēlaties citas kultūras pārstāvi un veiciet viņa kultūrpiederības novērtējumu!
2. Salīdziniet savu un respondenta kultūras profilu.
Uzdevums ir jāveic rakstiski.
Vadlīnijas:
Adaptēts pēc L.Oses, M.Laicānes, I.M.Mihailova, A.Strojas, http://www.iecietiba.lv/article.php?id=1693#2

Kā visi starpkultūru kompetences aspekti tiek veicināti jūsu pedagoģiskajā darbībā?


Starpkultūru kompetence
„Savstarpēji saistītu un papildinošu attieksmju, uzvedības stratēģiju un ieradumu sistēmisks kopums, kas dod iespēju efektīvi strādāt starpkultūru saskarsmes situācijās, kuras savā darbībā īsteno iestāde vai profesionāļi noteiktā vidē” (Cross in Rounds, et.al, 1994, 5.lpp.).




Starpkultūru kompetences pilnveide
!!! Uzdevums. Atbildiet uz jautājumiem rakstiski! Atbildes pamatojiet!

PERSONISKĀ IDENTITĀTE Kādas ir manas etniskās identitātes? Kādām citām kultūras grupām es piederu? Kurām kultūras grupām, kurām es piederu, ir vislielākā ietekme uz to, kā es sevi definēju? Kādas savas īpašības vai rīcību es uzskatu par šo kultūru ietekmētu? Kādas vērtības saistītas ar piederību šīm kultūrām? Kāda ir mana attieksme pret šīm identitātēm – pozitīva vai negatīva? Vai esmu kādreiz piedzīvojis (-usi) diskrimināciju savas kultūru piederības dēļ? Kādas ir priekšrocības piederēt pie šīm kultūrām?

UZSKATI Kādi ir mani uzskati par garīgām vērtībām? Kā es nonācu pie šiem uzskatiem? Cik liela nozīme ikdienā ir maniem uzskatiem? Kā mani uzskati ietekmē to, kā es uztveru citus — ar atšķirīgiem uzskatiem?

ZINĀŠANAS PAR CITIEM Kādu kultūru grupas ir ap mani? Ko es zinu par šo kultūru grupu locekļu uzskatiem, vērtībām un paražām? Kas ir manu zināšanu bāze (avots)? Vai kontakts ar šo grupu pārstāvjiem ir apstiprinājis vai noliedzis manus sākotnējos uzskatus? Kas ir manu uzskatu pamatā? Ko es daru, lai papildinātu savas zināšanas par dažādām atšķirīgas kultūras grupām?

STARPKULTŪRU PRASMES Vai es pašlaik esmu iesaistīts (-a) aktivitātēs vai attiecībās, kur man ir ilgstošs kontakts ar cilvēkiem no citām kultūru grupām? Cik komfortabli es jūtos saskarsmē ar citu kultūru grupu pārstāvjiem? Vai es spēju runāt ar cilvēkiem, kas pieder atšķirīgai kultūrai, par mūsu atšķirībām? Kādās svešvalodās es varu runāt? Kādus vārdus, izteicienus vai neverbālo uzvedību es zinu, kam ir atšķirīga nozīme dažādās kultūrās?

Adaptēts pēc L.Oses, M.Laicānes, I.M.Mihailova, A.Strojas, http://www.iecietiba.lv/article.php?id=1693#2

„Visu valstu, visu tautību un abu dzimumu pārstāvji bija vienisprātis, ka visnopietnākais kavēklis ir veselības stāvoklis, proti, visgrūtāk veiksmīgu karjeru veidot ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Aptaujā netika nošķirtas dažādas darba nespējas formas. Visās Eiropas valstīs visu tautību pārstāvji kopumā atbalstīja viedokli, ka otrs būtiskākais traucēklis sekmīgai karjerai ir melna ādas krāsa. Trešajā vietā gandrīz visi aptaujātie ierindoja imigrantus, bet valstīs, kur šādu cilvēku ir maz (piemēram, Krievijā vai Rumānijā), tika nosauktas nacionālās un lingvistiskās minoritātes.” Mouls, Dž.(2003) Biznesa kultūra un etiķete Eiropas valstīs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 84. – 85.lpp.

Kā tiek īstenota starpkultūru kompetences veicināšana Jūsu izglītības iestādē?