Starpkultūru izglītības un komunikācijas aktualitātes pedagoģijā

Latvijā starpkultūru izglītības principus biežāk apgūst mazākumtautību skolu skolotāji, mācoties par bilingvālo izglītību. Daļa pedagogu ir pārliecināti, ka starpkultūru izglītības pamatus ir jāapgūst tikai mazākumtautību skolēniem, lai integrētos Latvijā. Mūsdienās starpkultūru izglītība ir daļa no globālas izglītības, kas ir nepieciešama visām etniskajām grupām. Arī latviešu skolas jau sen vairs nav monoetniskas, tur ir skolēni no dažādām kultūrvidēm un reliģijām, katrs ar savu vēstures un politikas notikumu interpretāciju.
Starpkultūru izglītības būtību un vietu Latvijas izglītības sistēmā dokumentu līmenī nosaka Ministru Kabinets. Par dokumentu sagatavošanas procesu ir atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija. Starpkultūru kompetences šobrīd ir iekļautas mācību priekšmetu standartos. Informācija par etnisko kultūru daudzveidību Latvijā integrēti ir iekļauta vispārējās izglītības mācību priekšmetu standartu saturā. To nosaka MK 2008.gada 2.septembra noteikumi Nr.715 „Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem” un MK 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1027 „Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem”. Etniskās kultūras daudzveidības jautājumi ir integrēti arī vispārējās izglītības mācību priekšmetu programmu paraugu saturā.
Pamatojoties uz mācību priekšmetu standartiem skolotāja galvenais uzdevums ir motivēt skolēnus kļūt par domājošiem indivīdiem un aktīviem pilsoņiem, kuri piedalās un kaut ko ietekmē. Katrs pilsonis, neatkarīgi no tautības vai pārliecības, ir vienlīdzīgs sociālo tiesību un publisko pakalpojumu saņēmējs gan Latvijā, gan Eiropā. Viņš ievēro pastāvošās ārējās uzvedības normas – cilvēka pamattiesības un brīvības, kas ietvertas starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos un mēģina izvairīties no jebkāda veida aizspriedumiem.
Nespēja izvairīties no aizspriedumiem un veidot kultūru dialogu bieži noved pie mēģinājumiem vardarbīgi pārtraukt kultūru daudzveidību. Reliģiskie kari, holokausts, deportācijas un etniskie konflikti parāda, cik destruktīva ir neiecietība. Saskarsmes bailes un negatīvu pieredzi var viegli izmantot, lai veicinātu rasismu un citas negatīvas parādības. Latvijā un ārzemēs veiktie pētījumi norāda uz to, ka galvenās neiecietības formas Latvijā skar etnisko un reliģisko piederību.
„Kā īpašu riska grupu jāizceļ čigāni (jeb romi). Aptaujas liecina, ka attieksmē pret čigāniem liela daļa Latvijas iedzīvotāju vadās no stereotipiem un aizspriedumiem. Tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā reizēm izpaužas antisemītisms un aizspriedumi pret musulmaņiem. Tā, piemēram, 1999. gadā veiktais pētījums „Eiropas vērtības” konstatēja, ka 27,2% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju nevēlējās dzīvot kaimiņos ar čigāniem, 14,5% ar musulmaņiem un 5,2% ar ebrejiem.
Ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka atšķirīga ir ne vien attieksme pret cilvēkiem, balstoties uz viņu etnisko piederību, bet arī rīcība. Socioloģiskā aptauja, ko 2000. gadā pasūtīja Valsts cilvēktiesību birojs, liecina, ka 24% respondentu (18% latviešu, 31% citu tautību respondentu) uzskatīja, ka pēdējos trīs gados ir cietuši no diskriminācijas. Jautāti par diskriminācijas cēloņiem, respondenti visbiežāk pieminēja tautību un valodu (attiecīgi 28% un 24%). Ņemot vērā milzīgās demogrāfiskās pārmaiņas, kas Latvijā notika padomju okupācijas gados migrācijas rezultātā, izteikta ir neuzticība pret iespējamiem imigrantiem, patvēruma meklētājiem un bēgļiem.
Kaut arī tuvākajos gados pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā nav prognozējams liels imigrācijas vilnis, dati par neiecietības izpausmēm pašreizējā situācijā un tendences citur Eiropā ļauj prognozēt tādu neiecietības formu iespējamo izplatīšanos kā islamofobija, antisemītisms, ksenofobija un neiecietība pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu”. (Nacionālās programmas iecietības veicināšanai 2004, 8)
Draugus varam izvēlēties, bet kolēģus, radus un kaimiņus nē. Domājošs cilvēks vienmēr centīsies uzturēt ar saviem kaimiņiem labas attiecības, taču vienmēr zinās arī savas tiesības un pienākumus, saskaroties ar citām kultūrām un citiem uzskatiem. Lai novērstu neiecietību, rasismu, antisemītismu, ksenofobiju un diskrimināciju, Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek izstrādātas un īstenotas programmas iecietības veicināšanai. Ja tiek konstatēta diskriminācija un neiecietība pēc etniskām pazīmēm, reliģiskās pārliecības un citām pazīmēm, tiek veikti konkrēti pasākumi, izdarītas izmaiņas likumdošanā un attīstīta starpinstitūciju sadarbība.
Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvijai kļuva saistošs arī viss ES tiesību kopums, kas regulē ne tikai ekonomiskās attīstības veicināšanu, bet arī jebkāda veida diskriminācijas izskaušanu. Cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir Eiropas Savienības pamatvērtības. Valstīm, kas vēlas pievienoties ES, jāievēro cilvēktiesības. Tās jāievēro arī valstīm, kas ar ES noslēgušas tirdzniecības un citus nolīgumus.
2004. gadā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts Latvijā izstrādāja Nacionālo programmu iecietības veicināšanai (NPIV), kas palīdz cīnīties ar neiecietību un veicināt toleranci. Programmas izstrādes darba grupa balstījās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un citu starptautisko organizāciju izstrādātajiem un pieņemtajiem dokumentiem:

• ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija (10.12.1948)
• ANO Deklarācija par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu (20.11.1963)
• ANO Starptautiskā konvencija par jebkuru rasu diskriminācijas veidu izskaušanu (07.03.1966)
• Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencija (04.11.1950)
• Eiropas Savienības Padomes direktīva 2000/43/EC, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskas piederības (29.06.2000)
• Eiropas Savienības Padomes direktīva 2000/78/EC, kas nosaka kopēju sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju
• Eiropas Savienības Padomes lēmums 2000/750/EC, ar ko ievieš kopienas darbībā programmu diskriminācijas apkarošanai (2001. – 2006.) (27.11.2000)
• ECRI (Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību) Otrais ziņojums par Latviju (14.12.2001)
• ECRI (Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību) Vispārēji politiskā rekomendācija Nr.7 par nacionālo likumdošanu rasisma un rasu diskriminācijas apkarošanai (13.12.2002)
• Eiropas Savienības Pamattiesību harta (7.12.2000).
• (Nacionālās programmas iecietības veicināšanai 2004, 6)

Visiem cilvēkiem ir tiesības, kuras ir atzītas dažādās starptautiskās deklarācijās un
Konvencijās, arī ES Pamattiesību hartā. Ja pamatttiesības tiek pārkāptas, var vērsties Eiropas Padomes "Cilvēktiesību tiesā”. Izmantojot avīžu un Interneta portālu rakstus, kā arī informāciju par ES Pamattiesību hartu (skat. 1. darba lapu), izveidojiet atklāto vēstuli presei par situācijām, kad pamattiesības nav tikušas ievērotas kādā valstī vai pilsētā.


ES Pamattiesību harta starpkultūru dialoga veicināšanai
Latvija 2004. gada pievienojās arī NATO, tādejādi tika ratificēti vairāki dokumenti par cilvēktiesību aizsardzību, tai skaita ES Pamattiesību harta. Tā tika apstiprināta 2000. gada 7. decembrī, apkopojot iepriekšējos Eiropas 25 dalībvalstu dokumentu pamatelementus vienā dokumentā, kas savukārt tiktu iekļauts Eiropas Savienības konstitūcijā. Pamattiesību Harta tādējādi būs saistoša visās Eiropas Savienības valstīs: neviens atsevišķas valsts likums nevarēs iekļaut izņēmumus, kas varētu pārkāpt šī dokumenta principus. Ja pamatttiesības tiek pārkāptas, var vērsties Eiropas Padomes "Cilvēktiesību tiesā” Eiropas valstu likumdošana būs atbilstoši jāsaskaņo ar šo dokumentu.
Eiropas Pamattiesību hartā apvienotas vispārējās cilvēktiesības, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kas līdz šim bija izteiktas atsevišķos nacionālajos, Eiropas mēroga un starptautiskos tiesību aktos. Hartu veido sešas nodaļas: Cieņa, Brīvības, Vienlīdzība, Solidaritāte, Pilsoņu tiesības, Tiesiskums.
Sešās nodaļās un piecdesmit pantos ir izveidots to tiesību un vērtību kopums, kura ievērošanu var pieprasīt jebkurš Eiropas pilsonis. Zināmā mērā šis dokuments ir Eiropas „pilsoniskā dvēsele”.

1. nodaļa. Cilvēka cieņa. "Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā." Harta atzīst tiesības uz dzīvību, aizliedz nāvessodu, spīdzināšanu, paverdzināšanu un tirdzniecību ar cilvēkiem. Tiesības uz fizisku un garīgu neaizskaramību papildina jauni noteikumi, kas vajadzīgi tāpēc, ka medicīna un bioloģija ir pavirzījušās uz priekšu, respektīvi, noteikumi, kas aizliedz eigēniku un cilvēku reproduktīvo klonēšanu.

2. nodaļa. Brīvības. Klasiskajām brīvībām (domas, reliģijas, vārda, pulcēšanās brīvībai) un cieņai pret personisko dzīvi pievienota personas datu aizsardzība, mēdiju viedokļu dažādība, tiesības strādāt (kas tomēr nenozīmē tiesības uz darbu).

3. nodaļa. Vienlīdzība. „Visas personas likuma priekšā ir vienlīdzīgas.” Tāds ir vienlīdzības nodaļas sākums. Nodaļā ir izklāstīta virkne sociālo tiesību, turklāt pirmo reizi tās sniegtas visaptverošā dokumentā par pamattiesībām, nosakot vispārēju nediskriminācijas principu. Šai nodaļā pasludināta vīriešu un sieviešu vienlīdzība visās jomās. Tajā liela vērtība pievērsta arī bērnu, gados vecāku personu un invalīdu tiesībām.

4. nodaļa. Solidaritāte. Pirmo reizi solidaritātes jēdziens apstiprināts juridiski. Šai nodaļā atzītas darba ņēmēju tiesības uzņēmumā – tiesības uz informāciju, tiesības tikt uzklausītiem, tiesības risināt sarunas un veikt citus kolektīvus pasākumus (tostarp rīkot streikus), tiesības uz darbā iekārtošanas pakalpojumiem, tiesības uz aizsardzību atlaišanas gadījumos, tiesības uz taisnīgiem un vienlīdzīgiem darba apstākļiem, sociālo nodrošināšanu un vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kā arī vides un patērētāju aizsardzība. Daudzi šai novatoriskajā nodaļā ietvertie aspekti izsauca asas diskusijas, jo dažas dalībvalstis nevēlējās, lai šīs tiesības tiktu izsludinātas Eiropas līmenī, jo tad tās ietekmētu attiecīgo valstu sociālās sistēmas. Tāpēc daži panti formulēti visai neskaidri, kā arī hartas beigās iekļauta piebilde, kas ierobežo valstu pienākumus, uzliekot tos tām vienīgi tajos gadījumos, kad to tiesību aktos ir jāiestrādā Kopienas līmeņa noteikumi. Bez tam lēmumu pieņemšanai šajās jomās nereti ir vajadzīga valstu vienprātība.

5. nodaļa. Pilsonība. Daudzi nodaļā izklāstītie noteikumi jau ir formulēti Māstrihtas līgumā, piemēram, tiesības balsot un piedalīties pašvaldību un Eiropas vēlēšanās, kā arī diplomātiskās un konsulārās aizsardzības tiesības. Kā jaunums minamas labas valsts pārvaldes tiesības un tiesības piekļūt dokumentiem.

6. nodaļa. Tieslietas. Nodaļā ietvertas tiesības uz objektīvu tiesas prāvu, kā arī nevainības prezumpcija.
Pamattiesību hartas beigās sniegti vispārīgi noteikumi, kas nosaka tās piemērošanas jomu. Šīs tiesības un principi attiecas uz Eiropas Savienības organizācijām un iestādēm, kad tās izstrādā tiesību aktus, kā arī uz dalībvalstīm, kad tās piemēro acquis communautaire, jeb Eiropas Kopienas tiesību kopumu-visām dalībvalstīm saistošās kopējās tiesības un saistības.
Harta nekādā veidā nepalielina ES pilnvaras un negroza dalībvalstu esošo konstitucionālo kārtību, tomēr liek tām, īstenojot kopējas politikas, ievērot pamattiesības un pamatvērtības. Un šīs tiesības un vērtības tagad ir kopīgas apmēram pusmiljonam Eiropas pilsoņu. Eiropas Komisijas izveidotā ekspertu grupa ES pamattiesību jautājumos katru gadu gatavo ziņojumus, kas noticis vai sasniegts katra hartas panta īstenošanā un kādas ir problēmas.

Tiesībsarga (Ombuda) institūcija
Eiropas Savienībā ikvienai personai gadījumos, ja tā saskata iespējamu savu vai citu personu cilvēktiesību vai labas pārvaldības principa pārkāpumu, ir tiesības vērsties savas valsts Tiesībsarga (Ombuda) birojā ar rakstveida iesniegumu- sūdzību. Tiesībsargs veicina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību gadījumos, kad valsts un pašvaldību institūcijas vai to amatpersonas ir pārkāpušas Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktās personas cilvēktiesības. Kā dažas no svarīgākajām cilvēktiesībām var minēt tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu, vārda un izteiksmes brīvību, privāto dzīvi, mājokli, sociālo nodrošinājumu, darbu, īpašumu, šīs un citas tiesības, kas saistītas ar bērna interešu ievērošanu, personu ar īpašām vajadzībām tiesības u.tml.
Tiesībsargs sekmē vienlīdzīgas attieksmes ievērošanu un diskriminācijas novēršanu. Piemēram, skata jautājumus par diskrimināciju uz tautības, dzimuma, vecuma, valodas, reliģiskās pārliecības, sociālās izcelšanās, mantiskā vai veselības stāvokļa pamata, seksuālās orientācijas vai politiskās un citu pārliecību dēļ u.tml. Turklāt, Tiesībsargs var izskatīt sūdzības, ja diskrimināciju vai vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu ir pieļāvušas ne vien valsts institūcijas, bet arī fiziskas vai juridiskas personas.
Gadījumos, kad tiek konstatēts atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpums, Tiesībsargam ir tiesības personas vārdā sagatavot pieteikumu un pārstāvēt personu tiesā civillietās.



Sūdzēsies Eiropas ombudam par veselības aprūpes situāciju Latvijā
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) aicinās parakstīt un iesniegs Eiropas ombudam sūdzību par Eiropas Komisijas (EK) rīcību, pasliktinot veselības aprūpi Latvijā.
Šodien izplatītajā paziņojumā arodbiedrība uzsver, ka nodrošinās ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju parakstīties, lai atbalstītu sūdzību un aizstāvētu savas tiesības uz pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Gatavību parakstīt sūdzību kopā ar LVSADA jau ir izteikušas arī vairākas sabiedriskās organizācijas.
Gatavojot sūdzību, LVSADA pamatojas uz Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību hartas 35.pantu, kas cita starpā paredz, ka visiem ES politikas dokumentiem un aktivitātēm ir jānodrošina augsts līmenis cilvēku veselības aizsardzībā.
Taču ne Saprašanās memorands starp Eiropas Kopienu un Latviju, nedz EK turpmākā rīcība nesatur norādes uz konkrētu rīcību, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem ES Pamattiesību hartas 35.pantā paredzētās garantijas.
Ņemot vērā šādu rīcību, laikā no 2008.gada līdz 2010.gadam Latvijas valdība ir samazinājusi valsts finansējumu veselības aprūpei par aptuveni 25%. Līdz ar to aptuveni 50% slimnieku vairs nevar atļauties nopirkt nepieciešamos medikamentus, iedzīvotāji trīs reizes biežāk nekā vidēji ES nepieciešamības gadījumā neveic veselības pārbaudi nepietiekamas pieejamības dēļ.
Kopš 2009.gada 1.jūlija pieaugušie gandrīz vairs nesaņem valsts apmaksātu plānveida medicīnisko palīdzību slimnīcās. Turklāt par 2010.gadā sniegto neatliekamo medicīnisko palīdzību valsts jūnijā ir parādā slimnīcām 13,5 miljonus latu, tāpēc pēc pāris mēnešiem slimnīcas līdzekļu trūkuma dēļ būs spiestas pārtraukt arī neatliekamās palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem.
Tāpat gada laikā par 14,2% ir pieaudzis neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu izsaukumu skaits, par 12,3% - akūto stacionāra slimnieku skaits, par 14,6% samazināts ārstniecības personu skaits neatliekamās palīdzības slimnīcās, bet mirstība slimnīcās ir pieaugusi par vairāk kā trešdaļu, turklāt tās pieaugums ir tieši proporcionāls akūto slimnieku skaita pieaugumam. Tā EK rīcības sekas un savu lēmumu sūdzēties Eiropas ombudā pamato arodbiedrība.
(2010.g. 30.jūnijs. Organizācijas „Eiropas Savienības māja” mājas lapa (http://www.esmaja.lv/?lapa=zina&id=1471)


Labas prakses piemēri
Grieķijas organizācijas ECOSE ir izveidojusi interesantu un ilustrācijām bagātu grāmatu angļu, vācu u.c. valodās skolotājiem un skolēniem par to, kā integrēt ES Pamattiesību hartu mācību stundās: http://www.ecose.org/chartanostra/

Baltkrievu, ebreju, latgaliešu, poļu, krievu, ukraiņu kultūru atšķirības un savstarpēju sadarbību atraktīvā video var redzēt Rēzeknes pilsētas domes mājas lapā http://www.rezekne.lv/index.php?id=364&L=0

Kopš 2004. gada 16. novembra Latvijā atzīmē Starptautisko iecietības dienu. Tās laikā skolēniem ir iespēja ne tikai iepazīties ar citu tautu etniskās piederības elementiem, bet arī aizdomāties par iecietības jautājumiem un mobilizēt sabiedrības atbalstu iecietībai. 16.novembris ir UNESCO Konstitūcijas (1945.) parakstīšanas gadadiena, un pirmo reizi kā Starptautiskā iecietības diena tā tika atzīmēta 1996.gadā. „Iecietības principu deklarācijā”, kas apstiprināta 1995. gada 16. novembra UNESCO Ģenerālajā konferencē, teikts, ka „Iecietība nozīmē cieņu pret mūsu pasaules bagātajām un daudzveidīgajām kultūrām, mūsu pašizteiksmes veidiem un cilvēka individualitātes izpausmes veidiem, kā arī to pieņemšanu un pareizu izpratni.” Plašākā nozīmē iecietība ir īpašība, kura pieļauj, ka citiem ir savs, no jūsējā atšķirīgs viedoklis, kuru tie apliecina.