Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

Sasniedzot agrīno jauniešu vecumposmu ne vienmēr vienlīdz ātri tiek apgūtas sociālās normas. Viņu uzvedība bieži ir bērnišķīga un apkārtējo noteiktās normas tiek uzņemtas kā piespiedu, neizprotot to patieso nozīmi. Saskarsmei kļūstot par vienu no galvenajiem darbības veidiem, būtisks kļūst savstarpējās uzticēšanās un sapratnes kritērijs. Arodvidusskolā tas sevišķi jūtams pirmajā kursā, kad tiek komplektētas jaunās grupas. Uz arodvidusskolu bieži atnāk tie pamatskolu absolventi, kuri skolā ir bijuši atstumti, malā stāvētāji, novērotāji, mazvērtības kompleksa nomākti, ar mācīšanās grūtībām. Bieži vien viņi ir atnākuši mācīties konkrēto specialitāti nejauši, tāpēc, ka draugi arī gāja, ka vecāki ieteica, ka skolotāji teica, nezināja, kur citur varētu mācīties, vai kādu citu iemeslu dēļ. Tas ietekmē viņa attieksmi pret mācībām, iedzīvošanos skolas vidē.

Daudzas jauniešu problēmas ir saistītas ar pretrunu starp Es un sabiedrību, neatbilstību starp to, kā sevi uztver paši jaunieši, un to, kā viņus grib redzēt sabiedrība. Jauniešiem ir ambivalentas izjūtas ne tikai attiecībā par sociālo kārtību, bet arī attiecībā par sevi. Viņi domā, ka viņu uzvedība ir tikpat interesanta citiem cilvēkiem, kā viņiem pašiem. Jauniešiem ir grūtības nolikt robežu starp viņu personīgajām interesēm un citu cilvēku interesēm. Tā rezultātā jaunieši izdara pārsteidzīgus secinājumus par apkārtējo cilvēku reakcijām un uzskata, ka citiem ir tikpat atzinīga vai arī kritiska attieksme pret viņiem, kā viņu pašu attieksme pret sevi. Tā kā jaunieši šaubās par savu identitāti, tad, mēģinot saprast, kas viņi ir patiesībā, viņi jūtīgi (sāpīgi) reaģē dzirdot citu cilvēku viedokli par sevi. ( Elkind, 1980)

Jauniešiem sagādā grūtības diferencēt citu cilvēku emocijas, jūtas, jo ir iegrimuši savās personīgajās jūtās, uzskatot, ka viņu emocijas, pārdzīvojumi ir unikāli un neviens cits nekad nav pārdzīvojis tādas ciešanas un tādu sajūsmu. Apziņa, ka viņi ir tik unikāli, rada mītu pašam par sevi – esmu izņēmums dabas likumsakarībās. Tas bieži rada nesaprašanos un konfliktus saskarsmē ar citiem. Arī ar vienaudžiem šis mīts dažreiz palīdz veidot saskarsmi, attiecības, bet biežāk rada konfliktus.

Pētījumi socializācijas jomā parādīja, ka sieviešu dzimuma pārstāves ir vairāk orientētas uz saskarsmi, starppersonu attiecībām, viņas ir jūtīgākas pret apkārtējo vajadzībām. To varētu izskaidrot ar faktu, ka sieviešu sociālā loma paredz minēto īpašību dominanti.

Daudzi autori akcentē to, ka sievietes lielu nozīmi piešķir cilvēku savstarpējām attiecībām, līdz ar to izpaužas saskarsmes nozīmība sievietēm. Piemēram, rotaļājoties bērnudārzā zēni lielāku interesi izrāda par priekšmetiem, turpretī meitenes – par savstarpējām attiecībām. Arī tas, ka meitenes lielāku nozīmi piešķir savam ārējam izskatam, netieši liecina par to, ka meitenes vairāk interesē apkārtējo viedoklis par viņām un viņu vērtējums.

A.A.Bodalevs (A.A.Бодалев) izpētīja, ka saskarsmes apjoms vīriešiem ir pusotru reizi mazāks kā sievietēm. Ņemot vērā to, ka sieviešu dzimuma pārstāves jau no agras bērnības vairāk iesaistās sociālajos kontaktos, līdz ar to arī saskarsmes iemaņas attīstās salīdzinoši plašāk. Piemēram, sievietes precīzāk uztver izmaiņas otra cilvēka stāvoklī pēc izmaiņām viņa balss tembrā, un citās ekspresīvās izpausmes, precīzāk novērtē savu ietekmi uz saskarsmes partneri.

Saskaņā ar M.Ardžailu sievietes veido ciešākas draudzīgas attiecības nekā vīrieši, viņām ir lielāka tendence atvērties un veidot intīmākas sarunas. Šīs īpatnības novērojamas visos vecumos.

Vienaudžu grupas ļoti stipri ietekmē pusaudža sociālo pieredzi. Pusaudža vecumā vienaudžu grupa ir indivīda socializācijas faktors, kas mudina pieņemt jaunus uzvedības noteikumus un dod pieredzi, kas atstāj ilgstošu un noturīgu ietekmi uz personības veidošanas.

Pusaudžu vecumā vienaudžu spriedumi un vērtējumi gūst sevišķi

lielu nozīmi, pat lielāku nekā vecāku un skolotāju spriedumi un

vērtējumi. Parādās pusaudžiem raksturīga tieksme izsargāties

no vienaudžu kritikas, baidoties, ka tie varētu viņus atstumt.

Viņu vecumā dominējošais nemiera iemesls ir bažas,

ka biedri varētu viņu atstumt. . (Kons I., 1985.)

Vienaudžu sabiedrība pilda šādas socializācijas funkcijas:

· saskarsme ar vienaudžiem ir ļoti svarīgs, specifisks informācijas kanāls: pa to pusaudži un jaunieši saņem tādu viņiem vajadzīgu informāciju, kādu pieaugušie dažādu iemeslu dēļ viņiem nedod;

· saskarsme ar vienaudžiem ir specifisks darbības un personības mijattiecību veids, kas izveido nepieciešamās sociālās mijiedarbības iemaņas, prasmi pakļauties kolektīva disciplīnai un vienlaikus aizstāvēt savas tiesības, saskaņot personiskās intereses ar sabiedriskajām.

Šīs funkcijas pilnveido daudzus sociālā intelekta kritērijus: komunikatīvās spējas, organizatoriskās spējas, perspektīvas novērtējuma spējas un arī sociālo normu izpratni.

Parasti jaunieši saka, ka viņiem ir viens – divi vistuvākie draugi un daži labi draugi, ar kuriem var runāt par visiem jautājumiem, kas svarīgi pašam, un saprasties pat bez vārdiem. Visbiežāk apspriestie jautājumi ir :

· Uz kādu pasākumu iet, kur pavadīt brīvo laiku

· Kādā klubā, interešu grupā iestāties

· Kā apģērbties

· Personīga rakstura jautājumi

· Kā iet uz randiņu, vai ir vērts tikties ar šo cilvēku

· Seksuālās attiecības, sekss.

Jo draudzība kļūst dziļāka, noturīgāka, jo intīmāki jautājumi tiek apspriesti. Galvenais iemesls draudzības izjukšanai ir drauga nodevība.(Hartup,1990)

Draudzības būtība skaidrota sen un dažādi, jau Aristotelis izdalīja trīs draudzības veidus:

· draudzība, kurā vēl labu otram viņa paša dēļ;

· draudzība, kurā draugu mīl tādēļ, ka tas ir patīkami un sagādā baudu;

· draudzība, kuras pamatā ir savstarpēja izdevīguma apsvērumi.

Aristotelis uzskatīja, ka īsta draudzība ir pirmā, jo pārējās ir saistītas ar īslaicīgām īpatnībām - gan patika, gan izdevīgums kādreiz var beigties un tad šāda veida draudzība beidzas, bet īsta draudzība ir nesavtīga, un attieksme pret otru ir tāda pati kā pret sevi pašu. (Aristotelis, 1985., 163 – 167.lpp.).

Runājot par pusaudžu un jauniešu draudzību, jāatzīst, ka tā balstās uz patiku, jo jaunieši visvairāk tiecas pēc tā, kas attiecīgajā momentā viņiem ir patīkams. Viņi ātri kļūst draugi, taču ātri pārstāj būt draugi, jo atbilstoši tam, kā mainās viņu patika, mainās arī draudzība, bet patīkamais šādā vecumā ir strauji mainīgs.

Tie, kuri draudzība balstās uz noderīgumu, pārstāj būt draugi, tiklīdz vairs nav izdevīguma, jo draudzīgās attiecības bija nevis viņu pašu starpā, bet attiecībā pret izdevīgo. Šādai draudzībai ir raksturīgi pārmetumi un savstarpējās apsūdzības. Šādi cilvēki izmanto viens otru un nemitīgi prasa arvien vairāk. Pilnīga un īsta draudzība nav iespējama pret daudziem, tāpat kā nav iespējams vienlaikus mīlēt daudzus. Princips, uz kuru balstoties veidojas draudzība, ir savstarpēja atkarība. Draudzība prasa saskaņot savu dzīvi ar otru cilvēku, ņemot vērā viņa intereses, dzīves situāciju, rēķinoties ar otru cilvēku. Spēja draudzēties nav vienādi attīstīta visiem cilvēkiem. Ir ļoti egocentriski un egoistiski cilvēki, kuri nevēlas rēķināties ar citiem. Šādi cilvēki vēlas, lai viņiem būtu draugi, kā arī to, lai visi rēķinās tikai ar viņiem un ir no viņiem atkarīgi. Taču draudzība nozīmē pastāvīgu kompromisu – ir no kaut kā jāatsakās un jāiemācās piedot otram cilvēkam, jo tikai tā var uzturēt draudzību.

Analizējot draudzību, angļu psihologs Maikls Ārgails (Argyle) ir nonācis pie secinājuma, ka draudzībā pastāv nerakstītas normas un likumi, kuri abām pusēm jāievēro:

· gatavība palīdzēt otram nepieciešamības gadījumā;

· otra cilvēka personiskās dzīves respektēšana – draudzēties nenozīmē jaukties otra cilvēka personiskajā dzīvē;

· konfidencialitāte – ir lietas, kas paliek tikai starp draugiem un nevienam citam netiek atklātas;

· savstarpēja uzticēšanās jeb cik atklāts cilvēks var būt pret otru cilvēku;

· drauga aizstāvēšana, viņam klāt neesot (Reņģe, 2004., 74.-75.lpp.).

Cilvēks sev izvēlas draugus pēc trim pazīmēm:

· emocionāli izvērtējošais – indivīda jūtas pret noteiktu personu, to raksturs un spēks;

· kognitīvais jeb izzinošais – indivīda priekšstati par šo personu;

· rīcības – indivīda tieksme tuvināties ar šo personu (vai izvairīties no tās) un šīs tieksmes raksturīgās izpausmes.

Daudzi sociālpsiholoģiskie pētījumi rāda, ka lielākais vairums cilvēku dod priekšroku draudzībai ar sava vecuma, dzimuma, sociālā stāvokļa un izglītības cilvēkiem. Tikpat vēlama ir galveno vērtību orientāciju, interešu un rakstura īpašību sakritība vai vismaz tuvība. Draugiem parasti ir vairāk vai mazāk kopīgi uzskati viņiem svarīgos jautājumos. Tas ir ne tikai tāpēc, ka cilvēki jau pašā sākumā par draugiem izvēlas domubiedrus, bet arī tāpēc, ka viņi apzināti un neapzināti piemērojas viens otram. Draudzībā cilvēku attiecības „Es un Tu” savstarpēji krustojas, un rezultātā viņi saplūst noteiktā „Mēs”, iegūstot īpašības, kādu nebija katram atsevišķi (Kons, 1983., 106.-109.lpp).

Tieši pusaudža gados parādās apziņa, ka draudzējoties ir jārēķinās ar citu cilvēku, ar viņa interesēm un vajadzībām. Draudzība kļūst arī par pašizziņas avotu, jo pusaudzim pastāvīgi līdzās ir vajadzīgs cilvēks, ar kuru dalīties savās jūtās un pārdzīvojumos, pieredzē un pusaudzim ir svarīgi, ko draugs par to domā un saka. (Reņģe, 2004., 76.lpp) Uzklausot draugu, pusaudzis izzina sevi, tādēļ pusaudžu draudzība reizēm izpaužas kā savdabīga „psihoterapijas” forma, ļaujot jaunajam cilvēkam izteikt savas pārbagātās jūtas un rast apliecinājumu tam, ka kāds ir kopā ar viņu šaubās, cerībās un uztraukumos. Taču jāņem vērā tas, ka šajās sarunās pusaudzim visvairāk patīk runāt par savām jūtām un pārdzīvojumiem, nekā klausīties drauga teiktajā. Neierobežota atklātība, kas neatzīst nekādu psiholoģisku distanci un kas augstu tiek vērtēta draudzības sākumā, vēlāk var tikt izmantota, lai otru vairāk sāpinātu (Kons, 1983., 155.-158.lpp).

Daudziem pusaudžiem draugi ir visa viņu pasaule. Var gadīties, ka pirmo reizi dzīvē vecāki, radinieki un vispār pieaugušie it kā atkāpjas otrā plānā. Dažreiz starp pusaudzi un viņa vecākiem veidojas plaisa, jo pusaudzim šķiet, ka vecāki viņu īsti nesaprot, ka viņi nespēj un dažkārt arī nemēģina uztvert lietas un notikumus tāpat kā pats pusaudzis. Draugi, savukārt, saprot (Stoparde, 1999., 52.lpp.). Pusaudži ir pārliecināti, ka tikai cilvēks, kas pats izjūt to pašu, ir spējīgs pilnībā saprast. Viņi vēlas draugus, ar kuriem var dalīties savās bailēs un noslēpumos, kuri nenodos un neveiksmes gadījumā uzmundrinās. Uzticība ir viens no pusaudžu draudzības pamatelementiem (Einsvorta u.c., 2001., 270.lpp.).

Pusaudža vecumposmā ārkārtīgi svarīga nozīme attīstībā ir viņa attiecībām ar vienaudžiem. Savstarpējā saskarsme padara pusaudža dzīvi bagātāku, sekmē viņa redzesloka paplašināšanos un interešu attīstību (Upmanes red., 1987., 45.lpp.). Pusaudžu uzvedības un darbības galvenais vadošais motīvs ir cenšanās rast savu vietu vienaudžu kolektīvā (Auniņa, 2007., 40.lpp.). Tas pusaudzim spēlē galveno lomu, attīstot attiecību veidošanas prasmes. Šajā sakarā var runāt par pusaudža sociālo kompetenci jeb spēju iegūt jaunus draugus un saglabāt vecos. Sociālā kompetence ir cieši saistīta ar sociālo salīdzināšanu. Tas ir process, kura laikā pusaudži novērtē savas un vienaudžu spējas, uzvedības formas, personības īpašības un ārieni. Tieši uz šo vērtējumu pamata pusaudži izvēlas sev draugus un nosaka savas attiecības ar dažādām grupām (Крайг, 2000., 615.lpp.). Tajā pašā laikā pusaudžiem ir svarīgi ne tikai būt kopā ar vienaudžiem, bet ieņemt viņu vidū tādu vietu, kas pašu pusaudzi pilnībā apmierinātu. Dažiem ir vēlme kļūt par grupas līderi, citiem – vienkārši gūt vienaudžu atzinību, bet vēl citi vēlas būt autoritātes, kuriem neviens neuzdrošinās iebilst nekādos jautājumos. Tie pusaudži, kuri kārotās vietas neieņem, mēdz izcelties ar uzvedības un disciplīnas pārkāpumiem (дубровина, 1995., 152.lpp.). Tomēr visbiežāk pusaudži savās attiecībās ar vienaudžiem ir komformisti, t.i., saskarsmē parasti rīkojas saskaņā ar grupas viedokli, uzvedību un citām ārējām izpausmēm – izskatu, uzvedības stilu, runas veidu (Svence, 1999., 128.lpp.). Pusaudžiem ir svarīgs arī draugu daudzums. Viņiem ir nepieciešams viens vai divi tuvi draugi un daudz citu paziņu, jo tas liecina par pusaudžu popularitāti un līdz ar to aug arī viņu pašvērtības apziņa (Špalleka, 2004., 101.-102.lpp.). Negatīva vienaudžu attieksme pret pusaudzi grauj viņa darbaspējas, zūd dzīvesprieks, veidojas slikta pašizjūta (Špona, 2006., 73.lpp.), kas var arī pārvērsties depresijā. Pusaudžu depresija ir sarežģīta, grūti uztverama un bīstama parādība daudzo savstarpēji saistīto iemeslu dēļ. Pusaudžu depresiju ir grūti konstatēt, jo tās simptomi atšķiras no klasiskās pieaugušo depresijas simptomiem. Piemēram, viegla pusaudžu depresija izpaužas fantazēšanā un sapņainībā, bet mērenas depresijas gadījumos pusaudža runā dominē nomācoši temati – nāve, patoloģiskas problēmas un krīzes.

Savstarpējo attiecību veidošana ir viena no problēmām, ar kuru saskaras gandrīz visi pusaudži. 1. tabulā ir redzams, kādas prasmes, attieksmes un vērtības veido attiecību veidošanas prasmju saturu (Rubana, 2000., 28.-31.lpp):

2.Tabula

Attiecību veidošanas prasmju saturs

Kā redzams tabulā, attiecību veidošanas prasmju pamatā ir sociālās prasmes. Veidojoties pusaudža attiecībām ar citiem cilvēkiem, tiek apgūtas sociālās prasmes, savukārt, apgūstot sociālās prasmes, veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem. Sociālās prasmes ir nepieciešamas, lai cilvēks prastu darboties, sadarbojoties ar citiem cilvēkiem, izmantot savu pieredzi un iegūt jaunu pieredzi, apzinātos atbildību par sevi un savu saskarsmi ar citiem cilvēkiem (Andersone, 2001., 22.lpp.).

Attiecību veidošanas prasmes dod iespēju katram izmantot savu pieredzi un mācīties no citiem, celt savu pašapziņu, apzināties cilvēkus kā unikālas vērtības. Šīs prasmes cilvēkiem veido interesi un rūpes citam par citu, humānas un emocionālas attiecības, spēju dažādās situācijās uzņemties atbildību par sevi un citiem (Arsoba u.c., 2003., 330.lpp.).

Pārpratumi komunikācijā ir viens no galvenajiem konflikta cēloņiem pusaudžu savstarpējās attiecībās. Ja cilvēks ir iesaistījies konflikta situācijā, var izdalīt trīs atšķirīgas rīcības iespējas:

· Dusmas, agresija

· Risināt problēmu satura līmenī

· Atkāpties.

Lai atrisinātu attiecību konfliktus, pusaudžiem ir nepieciešams padoms, taču vajadzīga arī zināma iespēja brīvi izvēlēties, kā rīkoties, izteikt priekšlikumus situācijas risināšanai un apzināties pieņemto lēmumu vai rīcības sekas. (Longaretti, 8.-11.lpp.).

Lai konfliktu varētu atrisināt mierīgā ceļā, abām pusēm jāvar:

· problēmu precīzi definēt – problēmas risināšanā jāiesaista tikai tos konflikta dalībniekus, kuru rīcībā ir informācija, kas sekmētu konflikta risināšanu un kurus tieši ietekmēs pieņemtais lēmums;

· meklēt iespējamos risinājumus – pēc tam, kad problēma skaidri definēta, var pāriet pie nākamā soļa, kurā visi problēmsituācijā iesaistītie piedāvā savus risinājumus;

· izvērtēt risinājumu – šajā solī jārosina pusaudžus aizstāvēt un paskaidrot savus viedokļus, arī pedagogs var izteikt piemērotāko risinājumu;

· pieņemt lēmumu – šajā solī nekādā gadījumā nedrīkst balsot, jo balsošana vienmēr sadala uzvarētājos un zaudētājos un otrie būs maz ieinteresēti lēmuma īstenošanā. Ir jānoskaidro katra domas par iespējamo pieņemto lēmumu, kuru nevajadzētu pieņemt, līdz visi nav iekrituši to vismaz izmēģināt;

· apspriest lēmuma ieviešanu – bieži vien potenciāli produktīvi lēmumi cieši neveiksmi tikai tāpēc, ka nav apspriests, kurš, ko un kad izdarīs. Nekas netiks īstenots, ja tiks izlaists šis solis. Ja šajā solī kāds no skolēniem šaubās par lēmuma pareizību, tas liek secināt, ka vispārēja saskaņa vēl nav panākta. Pedagogs nedrīkst pieļaut, ka kāds tiek pakļauts grupas spiedienam vai piekāpjas;

· izvērtēt risinājuma piemērotību – šī soļa pamatmērķis ir izvērtēt, cik efektīvas ir bijušas pūles. Viens no risinājuma efektivitātes pierādījumiem ir problēmas izzušana. Ja pieņemtais lēmums problēmu neatrisina, vaina meklējama vai nu pašā lēmumā vai tā ieviešanas procesā. Arī tad, ja lēmums šķietami bijis atbilstošs un problēma tikusi atrisināta, laiku pa laikam ir jāpārbauda apstākļi, jo mainās gan situācijas, gan prasības. Pedagogam jābūt gatavam situācijas pārvērtēšanai un cita risinājuma meklēšanai (Rudņicka, 2001., 117.-120.lpp.).

Skolotājiem ir jāapzinās, ka pusaudži tāpat vien nezinās, kā atrisināt savas attiecību problēmas un nesaskaņas. Pusaudžiem ne vienmēr piemīt šādas prasmes, un konfliktsituācijās viņi bieži vien rīkojas ierastajā manierē vai pat destruktīvi – kļūstot agresīvi, otru fiziski iespaidojot, izvairoties vai padodoties, nevis problēmu izrunājot, ieklausoties, sadarbojoties un atrisinot to (Longaretti, 8.-11.lpp.).

Viens no ļoti svarīgiem konfliktu risināšanas aspektiem ir prasme pārvaldīt emocijas. Cilvēka spēja apzināties un izprast savas emocijas iegūst aizvien svarīgāku nozīmi, taču pusaudžiem šīs prasmes ir ļoti vāji attīstītas. Spēja pārvaldīt emocijas ir cilvēka garīgās un fiziskās veselības priekšnoteikums. Šo parādību arī sauc par emocionālo intelektu un tā ir personības spēja pazīt, kontrolēt un regulēt savas un arī citu cilvēku jūtas, lai veidotu labas savstarpējās attiecības (Ozoliņa, 2001., 21.-25.lpp.). Negatīvas emocijas – dusmas, naids, kas bieži vien izpaužas agresīvā uzvedībā, faktiski grauj pusaudža veselību un viņa attiecību kvalitāti ar citiem cilvēkiem. Šādu pusaudžu valodā ir rupji vārdi, viņi strīdas, apsaukājas, lieto fizisku vardarbību pret citiem, īpaši mazākajiem, dara citiem par spīti (Špona, 2006., 82.lpp.). Dusmas ir īpaši graujošas negatīvas emocijas, ko pusaudži visbiežāk nevis adekvāti izlādē, bet gan apspiež. Prasme saprātīgi rīkoties dusmu brīžos ir grūti apgūstama, ko daudzi cilvēki neiemācās nekad (Kempbels, 1990., 56.lpp).

Emociju pārvaldīšana jāapgūst pamazām un regulāri, līdz atkārtota pieredze kļūst par paradumu, prasmi, ko pusaudzis izmanto pārpūles gadījumā, bailēs, fiziskā vai psiholoģiskā nedrošībā un jebkurā citā stresa situācijā. Tādēļ pusaudžiem ir jāmācās izprast kopsakarības starp domām, jūtām un reakcijām, jāmācās izzināt un atzīt savas stiprās puses un trūkumus, jāmācās pazīt sevi, kā arī runāt par savām emocijām, jo ilgi noklusētas, sevī slēptas negatīvas emocijas atsvešina no citiem, rada depresiju, izraisa agresivitāti. Pusaudžiem ir jāsaprot, ka visas jūtas ir labas un vajadzīgas, izšķiroša ir indivīda reakcija uz tām (Ozoliņa, 2001., 21.-25.lpp.). Pusaudžiem ir jāsaprot, ka attiecību veidošanas pamatā ir ticība sev un pašcieņa. Ja tā pietrūkst, rodas nedrošība un pārliecība, ka nepietiek spēka stāties pretī visām problēmām. Ticība sev ietekmē arī ticību citiem, tātad tā ir īpašība, kas skar visas sabiedriskās attiecības (Dārzniece, 2001., 29.-30.lpp.).

E. Šprangers tālajā 1926.gadā izteica domu: ”Nevienā vecumā cilvēks tik ļoti netiecas būt saprasts, kā jaunībā. Rodas iespaids, ka citu sapratne ir pamatā personības attīstībai. Tomēr vienmēr atrodas apstākļi, kas šo sapratni apgrūtina vai pat vispār izslēdz”.

Īpašais pusaudžu stāvoklis, kad no vienas puses viņi negrib būt bērni, bet no otras - „pieaugušo pasaule” viņus vēl „neielaiž”, noved pie tā, ka viņi veido jauniešu subkultūru, kā sociālo telpu, kurā pulcējas kopā vienlīdzīgi pēc vecuma, statusa, nodarbošanās veida u.t.t, telpu, kur pusaudžiem ir iespēja pašrealizēties un īstenot sociālās lomas, veidot „savu valodu”, pamatojoties uz dzimtās valodas prasmēm. Šī specifiskā valoda- slengs, ir vērsta uz to, lai „savējie ” kļūtu tuvāki, bet ” svešie”- tālāki. Pie tam slengu lieto gan subkultūru pārstāvji, gan arī citi pusaudži, slengs palīdz pilnīgāk atainot un verbalizēt lietotāju emocijas, pārdzīvojumus, attieksmes. No vienas puses dažas subkultūras pusaudžu socializāciju veicina pozitīvi, piemēram, zaļo kustība, bet citām uzvedībā ir pieļaujama deviance.

Vecums bez šaubām ir ļoti būtiska kategorija sabiedriskajos procesos, un arī valoda kā komunikācijas forma nav izņēmums. Citu vecumposmu pārstāvju komunikācijas veidu starpā īpaši izceļas pusaudžu, jauniešu valoda - slenga, svešvārdu, dažādu atvasinājumu, jaundarinājumu un rupjību pārpilna ( Ojāra Buša, Vinetas Ernstsones., 2006). Un nav noslēpums, ka viens no galvenajiem jauniešu valodas veidošanās un lietošanas iemesliem ir tieksme pēc atšķirības, protesta un savas individualitātes pierādīšanas. „..šajā vecumā liela vērtība ir aizraujošai rīcībai, spilgtām krāsām, demonstratīvam protestam, kas tiek pausts arī ar valodas palīdzību. Valoda ir līdzeklis, kas ļauj norobežoties no pieaugušo pasaules; jauniešiem raksturīgie izteicieni ir reakcija uz pieaugušo runas uzvedību. Lietojot atšķirīgu valodu, jaunieši demonstrē savas tiesības uz savai paaudzei specifisku runas veidu un dzīvesveidu.” (V. Ernstone, L. Tidriķe. , 2006. 22.lpp.)

Pusaudzim ir jāatrod jauna, savam dzimumam atbilstoša saskarsmes pozīcija, un tas nebūt nav viegli. Grūtības saskarsmē ar pieaugušajiem un dažreiz pat konflikta situācijas var rasties ne tikai tāpēc, ka topošajam cilvēkam nav jaunajiem saskarsmes apstākļiem atbilstošas pieredzes, bet arī to traucējumu dēļ, kurus kustību koordinācijas un neiropsihiskās regulācijas mehānismos izraisa nevienmērīgais dažādu organisma sistēmu attīstības temps. (Meikšāne Dz., 1998. – 65 lpp)

Piederība pie kompānijas pusaudžu vecumposmā ir svarīgākais uz pasaules. Barā viņi jūtas stipri. Zēniem parasti šī grupa ir svarīgāka nekā meitenēm, kas daudz labprātāk uzticas draudzenei un meklē intīmu atmosfēru. Ir jau arī meiteņu kompānijas, bet tās nav tik uzkrītošas kā zēnu: meitenes pļāpā un aušojas, sačukstas. Jauktas kompānijas nav tik viendabīgas, jo abu dzimumu starpā ir pārāk lielas atšķirības, lai varētu uzstāties pilnīgi vienoti.

Daudziem pusaudžiem kompānija ir kā pārejas laika ģimenes aizstājējs, kas dod drošības sajūtu, spēku un paļāvību. Kopīgie piedzīvojumi un pārdzīvojumi rada intensīvu kopības sajūtu. Kompānijā var stundām ilgi klausīties mūziku, diskutēt par problēmām un uzticēt noslēpumus. Kompānijai ir sava valoda, savs slepenais žargons, tā izkopj savu stilu un savu specifisko gaumi, kas veido viņu piederības zīmi. Dažādas aptaujas liecina par to, ka tikai viena trešdaļa pusaudžu nelieto slengu saskarsmē, pārējie lieto regulāri vai pēc viņu atzinuma – reti. Lielākais respondentu skaits lieto slengu draugu vidū un interneta sarakstē. Slengu lieto saskarsmē ar vienaudžiem, jo tas ir saprotams vienaudžu grupā. Literārajā valodā pusaudži nevar precīzi noformulēt savas izjūtas, jo nevar piemeklēt īsto vārdu. Literārajā valodā jūtas ir aprakstoša forma un nesastāv no viena vārda, turpretī izmantojot slengu, izjūtas var noformulēt ar vienu vārdu, piemēram, „kļovo”.

Gandrīz puse pusaudžu atzīst, ka nelieto slengu saskarsmē ar pieaugušajiem, īpaši izdalot vecākus un skolotājus. Pusaudži uzskata, ka šis komunikāciju veids ir derīgs tikai saskarsmē ar vienaudžiem.

Pusaudži runājot „savā valodā”, izmanto atvasinājumus no citām valodām tā, piemēram, no angļu valodas (come on, cool, super, ok), no krievu („kļovo”, „učene”, „vot”, „tipa”), no vācu valodas ( „šule”, „mutere”,” širmis”). Kā arī no citām valodām: spāņu, franču, poļu. Biežāk pusaudži izvēlas atvasinājumus no valodām, kuras apgūst skolā vai kuras vairāk dzird sabiedriskajā telpā. Biežāk sastopamie vārdi: „super”, „kūligi”, „kičīgi”, „bļāviens”, „besīt ārā”, „šmotkas”.

Vienaudžu kompānijā arvien kaut kas notiek un atgadās. Draugu vidū arī neviens nekrata ar pirkstu – nedari tā un nedari šitā -, tur var justies kā pieaudzis cilvēks, gūt cieņu un atzinību ar drosmi un spēku, aizraujošām idejām, oriģinalitāti. Un ir vienalga, vai tu esi apalītis vai tievs kā maikste, liela vai maza auguma. Ja reiz esi uzņemts kompānijā, tad draugu solidaritāte tevi vismaz uz šo laiku atbrīvo no nedrošības un šaubām par sevi. Ja aiz muguras stāv draugi, var arī reizēm apšaubīt skolotāja viedokli vai ignorēt vecāku noradījumus. ( Batņa V., 2001 – 57. lpp)

Pusaudži vēlas baudīt brīvību. Būt kopā ar draugiem. Kaut ko interesantu piedzīvot. Kaut kas tāds nav iespējams ne skolā, ne mājās, kur viss jau ir iepriekš zināms un paredzams. Brīvība ir tur, kur pieaugušie neiejaucas. Uz ielas. Diskotēkās. Un nav nekāds brīnums, ka daudzi zēni un meitenes vakaros laižas prom no mājām, lai izmēģinātu, ko nozīmē baudīt dzīvi. Vislabprātāk no pelēkās ikdienas bēg pusaudži, kuriem ir grūtības skolā, darbā un arī ar vecākiem. Vismaz vakaros un brīvdienās var aizmirst visas problēmas un justies labi. Kopā ar kompāniju aizmirstas garlaicība un apgrūtinošie pienākumi, kas gaida mājās, kompānijā var justies stiprs, pieaudzis un meklēt savu jauno ES. Maz ir tādu vecāku, kas samierinās, ka pusaudzis vakaros dodas prom no mājām. Strīdi un eksplozijas ir neizbēgami. (Beila B., Niča, 2003. – 28 lpp.)

Jaunieši pirmie uztver brīvā laika jaunās pavadīšanas formas un veidus, kas nāk gan ar negatīvam, gan ar pozitīvām sekām. Viņus var neapmierināt jau pastāvošie brīvā laika pavadīšanas veidi un viņi izdomā savus.

Mūsdienu dzīves stils rada iespējas, lai jaunieši apvienotos dažādās grupās, kustības, kas ir vienojošs faktors, kas veido kolektīvo apziņu un kopējas vērtības un uzskatus.

Profesors S. A. Sergejevs piedāvā sekojušu pusaudžu subkultūras tipoloģiju:

· romantiski-ekspististiskās subkultūras (hipiji, indiānisti, tolkenisti, ar zināmu piebildi- baiķeri ).

· hedonisti (bauda un izklaide galvenā nodarbe dzīvē) - (mažori, reiveri ,reperi utt. ),

· krimināli orientētas subkultūras („gopniki”)

· anarhiski-nihilistiskie grupējumi (panki, ekstrēmas subkultūras) ar radikāli destruktīvo darbību. (Вершинин M., Макарова E. http://www.subcult.ru/ ).

Cilvēks, kas nonāk subkultūras ietekme saplūst kopā ar to. Viņš pieņem kārtību, jaunās sabiedrības likumus, mainās vērtību un uzskatu sistēma. Ir cilvēki, kas maina subkultūras diezgan bieži ārējo izpausmju dēļ, neiedziļinās filozofijas būtībā, kura mazākā vai lielākā mērā pastāv katrā subkultūrā un neformālā kustībā. Pat tie, kuri ir uzticīgi vienai subkultūrai, neizprot to pilnībā. Piemēram, pusaudži - metālisti var rīkot masu kautiņus un nemierus, huligāniski izturēties, būt bezkaunīgi un uzskatīt, ka uzvedas, kā patiesi metālisti. Viņiem nav skaidrs, ka šī kustība ir veidota, pirmkārt, fanojot par mūzikas virzienu un, otrkārt, balstoties uz īpatnējo dzīves uztveri, bet ne tāpēc, lai iznicinātu visu kas apkārt.

Problēmas var rasties tajā gadījumā, ja subkultūru ietekmē nonāk vēl „nenobriedusi” personība. Piemēram, lai cik nebūtu miermīlīgi rastamani, viņu kustība nes sevī „zālītes „jeb tā saucamo vieglo narkotiku propagandu, pastāv liela varbūtība, ka pusaudži uzskatīs „zālītes” pīpēšanu par obligātu atribūtiku un to pamēģinās.

Nozīmīgākās subkultūras idejas un vērtības iegūst ārēju, obligātu izpausmi simbolikā un atribūtikā:

· ar tas palīdzību atpazīst „savējos” ;

· tā palīdz izcelties starp „svešajiem”;

· tā apvieno un saliedē;

· tā palīdz demonstrēt un aizstāvēt savu pozīciju sociālajā vidē.

Latvijas skolās (sevišķi reģionos) biežāk sastopamās subkultūras ir goti, emo, reperi, ka arī fani ( hokeja, futbola, muzikālas grupas).

ХХ gadsimta vidū ir veidojusies subkultūra- goti, no panku subkultūras. Raksturīgākās iezīmes: gotiskas mūzikas klausīšanās, melanholiskas tieksmes, filozofēšana par nāvi. Ciešanu kults.

Apģērbs pamatā melns, korsetes, mežģīnes, augsti paceltas apkakles.

Gari izlaisti mati melna krāsa, specifiskais make –up: bāla seja ar melnu kontūru apvilktas acis un lūpas. Aksesuārus izmanto daudz un tie pamatā ir no sudraba.

Emo – ( emotional — emocionāls ) – subkultūra, kas akcentē iekšējās pasaules pārdzīvojumus, sevišķi akcentē draudzības un mīlestības vērtību. Emo ārējais izskats ir savdabīgs: slīps matu griezums, matu krāsa melna, melna nagu laka, spilgts make-up. Viņu ģērbšanās stilam ir raksturīgs tumšs (visbiežāk melns) apģērbs, melnas krāsas apspīlēti džinsi, svītraini džemperi, T-krekli ar noteiktiem zīmējumiem, „spaiku” jostas (spaiki – kvadrātaini, piramīdveida metāliski ornamenti), „hoodiji” (jakas ar kapucēm), nodiluši džinsi, tenisčības/kedas, meitenēm – raibas zeķubikses un pats galvenais dizaina elements – daudz un dažādas piespraudes ar lozungiem par vegānismu, veģetārismu, kā arī mīļāko grupu nosaukumiem. Kājās klasiskās firmas „Converse” kedas. Somas, mugursomas aplīmētas vai apšūtas ar emo grupu nosaukumiem, logo. Mati – melni vai lillā, kuru cirta piesedz vienu aci, daudziem – pīrsingi, bieži ausīs ” taisa” tunļus. Tiek noliegti stereotipi, kuri atdala zēnu no meitenes- zēni izskatās kā meitenes un otrādi. Emo kustību raksturo infantilais dzīves skatījums, intravertums, iekšēji pārdzīvojumi, depresivitāte. (No Wikipedia, Vikipēdijas raksts par jauniešu subkultūru)

Vienas no jaunākajām subkultūrām šobrīd ir internetsubkultūras - Blogeri, Geimeri, Hakeri. Galvenā iezīme ir lieliskas datorlietošanas prasmes, personīgais dators un vēlams neierobežota piekļuve internettīklam.

Blogeri- cilvēki, kuri raksta „ publisko dienasgrāmatu ’’ ietverot tajā ne tikai savu attieksmi pret notikumiem, bet arī dalās ar bloga lietotājiem ar noderīgam internetadresēm, fotogrāfijām, padomiem utt., ka arī ļauj komentēt savu personīgo lapu.

„Geimeri” – no angļu valodas gamer, spēlētājs. Eksistē divu veidu geimeri:

cilvēks, kas aizraujas ar datorspēlēm un vienlaikus spēj realizēt visas sociālas funkcijas;

cilvēks, kas izjūt neveselīgo, patoloģisko tieksmi pret datorspēlēm un viņam izplūst „realitātes uztvere”. Viņš spēli pārnes savā ikdienā .

Hakeri – aizraušanās ir meklēt iespējas ielauzties e-informācijas sistēmās, kas ir slepenas, kodētas.

Reperi ir pati atvērtāka un lielāka subkultūru grupa. Nav nekādu speciālu iestājprasību, tikai „Ģērbies kā reperis, runā kā reperis un klausies repu.” Repera apģērbs ir liela izmēra, bieži krekls karājas līdz ceļiem, bet džinsi ir līdz zemei. Svarīgi, lai apģērbs būtu tīrs.Pamatā subkultūras pārstāvji ir skolēni un studenti, kuri zina subkultūras vēsturi un var veidot sava muzikālā stila fan-klubus. Spilgtākie muzikāla stila pārstāvji- MC Hammer, Dr. Dre, Black Eyed Peas, Eminem, Каста, Многоточие, Ozols, Aptiekār.

Subkultūru raksturo:” Graffity”- sienu zīmējumi, «Break dance»- modernās dejas stils un “Rap”- savdabīgais mūzikas stils.

Daudzi šis subkultūras pārstāvji ir iesaistīti kriminālajās struktūras un savu svarīgumu pauž ar nesamēra dārgiem aksesuāriem(pulksteņiem ar briljantiem, zelta ķēdēm un gredzeniem).