Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

Ikdienā parasti verbālo komunikāciju saprot kā dialogu – sarunu. Ikvienu sarunu var iedalīt vairākos posmos, kuri var savstarpēji pārklāties, vai arī bieži jāatgriežas pie iepriekšējā posma, jo nav ievēroti visi sarunas nosacījumi. Lai saruna būtu veiksmīga nepieciešams ievērot noteiktus sarunas posmus:

· Sarunas sākums vai orientēšanās posms. Tas ir ļoti nozīmīgs sarunas posms, jo bieži tieši tas nosaka sarunas norisi un pat tās iznākumu. Šai sarunas posmā ir iesaistīta arī sociālā percepcija ( savstarpējā uztvere):

- Partneri vēro viens otra ārējo izskatu,

- Noskaņojumu,

- Rodas pirmais iespaids vai aktualizējas jau noteikta informācija par sarunas partneri,

- Notiek orientēšanās uz partneri, cenšoties izprast viņa noskaņojumu, intereses,

- Cenšanās noskaņot pret sevi pozitīvi.

Šai posmā veidojas kontakts starp partneriem.

· Piedāvājums vai sarunas gaitas regulēšana. Partneri vienojas par to jautājumu vai interešu loku, par ko notiks saruna. Abas puses orientējas jautājumā, analizē to. Ja partneri neakcentē uzmanību uz šo sarunas posmu, tad ar grūtībām spēj atcerēties, par ko gribējuši runāt. Šī posma mērķis ir problēmas, jautājuma konkretizēšana.

· Priekšlikumu un vēlmju saskaņošana jeb faktu un viedokļu apmaiņa un to argumentācija. Šai sarunas posmā notiek diskusija, kuras laikā partneri izsaka savas domas un vēlmes, uzklausa partnera domas un vēlmes, iepazīstas ar faktiem un to interpretāciju. Rezultātā abas puses savāc faktus un izveido priekšstatu par otras puses vēlmēm.

· Alternatīvu izvirzīšana un pretrunu apspriešana. Dialogā tiek apspriesti atsevišķi fakti, kuros pastāv domstarpības. Tiek izmantota argumentācija, lai nonāktu pie vienota lēmuma. Argumentācijā tiek var tikt izmantoti sekojoši paņēmieni:

- Argumentējot pakāpeniski pārliecina partneri par sava viedokļa pareizību,

- Pretrunīgas informācijas fiksēšana partnera teiktajā un viņa rosināšana precizēt vai mainīt savu viedokli,

- Partnera teiktā analīze, atdalot ticamās un pieņemamās no strīdīgās, šaubīgās, kļūdainās informācijas un izvirzot savus argumentus.

· Lēmuma noformēšana un sarunas beigas. Atbilstoši sarunas mērķim, abas puses vienojas. Tiek rezumēta sarunas gaita, it kā pieliekot sarunai punktu. Ne vienmēr sarunas beigu daļā tiek izmantota valoda, var izmantot arī neverbālo saskarsmi – uzsitot uz pleca, rokas spiediens utt. Ja saruna nav izdevusies, tad svarīgi ir saglabāt kontaktu un atkāpties, radot iespēju vēl citā reizē atgriezties pie šī jautājuma risināšanas. Ja abi partneri ir gandarīti par sarunas gaitu un sasniegtajiem rezultātiem, tad būtu vēlams to pateikt

Lai saruna būtu sekmīga vēl ļoti svarīgaka ir atgriezeniskā saikne. Par atgriezenisko saikni sauc reakciju uz partnera rīcību. Tā var būt vārdiska vai bezvārdu. Tā nav saistīta ar partneri kā tādu, bet gan sajūtas un izjūtas, kas rodas saskarsmē ar partneri.

Atgriezeniskās saiknes sniegšana

1. Runājiet par rīcību, izturēšanos, nevis par personību.

2. Runājiet par saviem pārdzīvojumiem, nevis par slēdzieniem, kurus esiet izdarījis.

3. Runājot par otra cilvēka rīcību vai uzvedību, vairāk centieties lietot tāda veida kategorijas kā – „ lielākā vai mazāka veidā...”, nevis „ tu vienmēr...” vai „ tu nekad...”.

4. Runājiet par to, kas notiek tagad vai nesenā pagātnē. Nepieminiet to, kas noticis jau sen.

5. Centieties pēc iespējas mazāk dot padomus, labāk izsakiet savus apsvērumus, ir kā daloties domām vai informācijā.

6. Uzsveriet to, kas otram var noderēt, palīdzēt, ko viņš varētu mainīt, ja vēlas. Dariet to neizceļot sevi, nerunājiet par sevi kā par paraugu, aprakstot, kā Jūs būtu rīkojies viņa vietā.

7. Nesniedziet atgriezenisko saikni pārāk lielās devās – partneris nevar uzreiz tik daudz uztvert un pārdomāt.

8. Atgriezeniskās saiknes sniegšanai izvēlieties piemērotu laiku, vietu un situāciju.

9. Atgriezeniskās saiknes sniegšana ir nopietns darbs, kas prasa koncentrēšanos, drosmi, cieņu pret citiem.

Vingrinājumi:

1. Sastādiet sarunas plānu, izvēloties noteiktu sarunas tēmu.

2. Sastādiet intervijas svarīgāko jautājumu plānu, vispirms labi padomājot, kādu informāciju Jūs vēlaties iegūt.

3. Mēģiniet atcerēties kādas sarunas gaitu, kādu atgriezenisko saikni sniedzāt Jūs, kādu Jūsu sarunas partneris. Vai sniegtā atgriezeniskā saikne veicināja vai kavēja sarunas gaitu?

Runa.

Runa sevī ietver gan verbālo, gan neverbālo saskarsmes pusi.

Saskarsmē runu var iedalīt:

- Iekšējā runa – tā ir tā, kas „skan galvā”. Cilvēki bieži sarunājas paši ar sevi – diskutē, konfliktē – dialogs. Bieži galvā it kā skan balss, cilvēks sev stāsta, kas jādara, domā – monologs.

- Ārējā runa – tā ir saruna ar citiem cilvēkiem. To var iedalīt monologā un dialogā.

Runa satur vairākus komponentus:

· Balss intonācija.Tā runā ir pati svarīgākā, jo tieši intonācija nosaka cik lielā mērā saskarsmes partneris ieklausīsies teiktajā. Intonācija runā:

- Liecina par attieksmi – gan pret partneri, gan sniegto informāciju,

- Var mainīt sniegtās informācijas nozīmi,

- Parāda emocionālo attieksmi,

- Atvieglo sniegtās informācijas uztveri,

- Koncentrē uzmanību informācijas uztveršanai, bet var arī mazināt uzmanību, ja runas laikā cilvēks lieto nemainīga intonācija.

· Balss skaļums. Cilvēks atšķirīgi uztver savas balss skaļumu un citu balss skaļumu. Ja citi cilvēki „paceļ” balsi, tad tas bieži tiek uztverts kā uzbrukums, vēlēšānās ietekmēt ( verbālā agresija). Šī uztvere ir iedzimta, tādejādi reaģē arī mazi bērni. Regulēt savas balss skaļumu ar dzirdi ir jāiemācās. Vislabāk, ja vecāki no iemāca 3-4 gadu vecumā, liekot bērnam ieklausīties savas balss un citu cilvēku balss skaļumā.

Balss skaļumu cilvēki izmanto arī negatīvu emociju (dusmu, niknuma) mazināšanai. Pētījumos noskaidrots, ka satrauktiem cilvēkiem balss skaļums paaugstinās pat par 70%. Īpaši tas parādas, ja cilvēki izjūt tādas emocijas kā bailes vai naidu, dusmas. Konstatēta tendence, ka bēdu un skumju gadījumā balss skaļums samazinās, tomēr pilnībā tas nav pierādīts. Ja mānīšanās vai melošanas pamatā ir tādas emocijas kā bailes vai dusmas, tad balss skanēs daudz skaļāk un balss tonis būs augstāks un tieši šāda balss izmaiņa var nodot cilvēku, nodot viņa melus. Tomēr, ja to izmanto saskarsmē, tad tiek apgrūtināta ne tikai konkrētā saskarsme, bet tiek ietekmētas arī tālāko attiecību veidošana.

Balss skaļumu izmanto arī kā partnera ietekmēšanas līdzekli – partneri it kā mēģina iebaidīt, lai gūtu vēlamo rezultātu.

Balss skaļumu bieži izmanto arī kā aizsardzības līdzekli – cilvēks nevar pierādīt vai pārliecināt par sava viedokļa pareizību ( trūkst argumentu, faktu ). Ir teiciens – „ Kliedzot uz citu cilvēku, cilvēks parāda savu nevarību”.

Jāatceras:

- ka cilvēki ar pazeminātu dzirdi, runā skaļāk, jo cilvēkam svarīgi ir dzirdēt pašam sevi,

- balss skaļumu pastiprina sarkana krāsa.

Ļoti svarīgi zināt, kā aizsargāt sevi pret citu cilvēku kliegšanu (pretoties vienam no verbālās agresijas veidiem). Tas palīdz mazināt citu cilvēku ietekmi saskarsmē, izvairīties no manipulācijas saskarsmē. To var darīt dažādi:

- Neuzbrūkot. Piemēram, sacīt: ” Lūdzu, nekliedziet uz mani, es slikti jūtos, ja uz mani kliedz!” vai „ Lūdzu runājiet klusāk. Es Jūs slikti saprotu, ja runājiet tik skaļi.”

- Uzbrūkot. Piemēram, „ Nekliedziet! Es neesmu vainīga, ka Jūs slikti jūtieties ! ( Jums ir slikts garastāvoklis)” vai „ Neuzbrūciet !„

- Izmantojot acu skatienu. „Nomērīt” ar skatienu no galvas līdz kājām un, lietojot pavēles intonāciju, teikt: „ Uz mani, lūdzu nekliegt!” Te tiek izmantoti vairāki ietekmēšanas veidi.

- Var izmantot arī neitrālu uzvedību – pagaidīt, kamēr cilvēks izkliedzas, tad pajautāt, ko viņš vēlas. Tomēr tā var izsaukt vēl izteiktāku agresiju.

- Ir cilvēki, kuri regulāri izmanto kliegšanu, kā ietekmēšanas veidu. Tad iztēlē var apvilkt sev apkārt apli, vārdus iztēloties kā bumbiņas, kas atlec no apļa sienām. Tādā veidā tiek neitralizēta cita cilvēka agresija.

Balss tembrs. Tas ir viens no runas raksturojumiem. Balss tembrs var noskaņot saskarsmes partneri pozitīvi vai negatīvi. Ir balss tembri, kas ir patīkamāki vai pat pastiprina kādas personības īpašības, ir tādi, kas it kā nesakrīt ar gaidīto. Jāatceras, ka cilvēks savu balsi dzird nedaudz zemākā tembrā nekā citi. Tas skaidrojams ar to, ka pats cilvēks sevi dzird it kā ar divām dzirdēm – iekšējo un ārējo. Par to viegli pārliecināties klausoties savas balss ierakstu.

Arī balss tembrs var liecināt par mānīšanos. Tomēr, lai gan tiek uzskatīts, ka balss tembrs mainās emociju iespaidā, zinātniskie pētījumi nav pierādījuši, ka dažādu emociju laikā tas mainās.

Valodas raitums. Cilvēku runas ātrums ir atšķirīgs. Tas ir saistīts ar NS darbības ātrumu, arī ar emocionālo stāvokli ( piemēram, uztraukumā runas ātrums palielinās). Visbiežāk cilvēka dzirdes uztvere ir piemērota vidēji ātras runas uztverei. Ja runa ir pārāk ātra, tad tiek uztverts katrs 3-4 vārds, līdz ar to cilvēks nespēj uztver vārda jēgu vai arī nesaprot dzirdēto. Ja runa ir pārāk lēna, tad cilvēks zaudē interesi par sacīto. Tomēr dzirdes uztveres ātrums ir atkarīgs arī no dotās informācijas (zināmo, atpazīstamo cilvēks uztver ātrāk ) un valodas zināšanām (svešvalodā doto informāciju cilvēks uztver lēnāk). Runas ritumu pārtrauc pauzes. Pauzes tiek atšķirīgi uztvertas monologā vai dialogā. Monologā pauzēm ir pozitīva nozīme, jo pauzes laikā ir kā tiek koncentrēta uzmanība un informācija, kas tiek sniegta pēc pauzes tiek uztverta kā svarīga, kuru cilvēks atceras. Ne velti tiek sacīts: „ Ja esi sācis pauzēt, tad izturi pauzi līdz galam” vai „ Jo lielāks aktieris, jo ilgāka pauze.” Dialogā pauze ne vienmēr tiek uztverta pozitīvi, īpaši, ja svarīga ir partnera personiskā attieksme. Pauzes laikā tiek apdomāta sniegtā informācija, tāpēc, tālāk teiktajā, ne vienmēr parādās paša cilvēka attieksme. Ja atbilde seko tūlīt pēc uzdotā jautājuma vai teiktā, tad visbiežāk tā parāda emocionālo attieksmi un atkarīga no cilvēka emocionālā stāvokļa un informācijas nozīmīguma. Dialoga laikā pauzes tiek aizpildītas ar runu vai kustībām:

- „ē...ē..;

- Replika – „ Ļoti labs ( interesants ) jautājums !”,

- Lūgums atkārtot vai precizēt uzdoto jautājumu,

- Ja cilvēks nēsā brilles, tad biezi viņš tās noņem un sāk tīrīt ( tā pauze var ilgt samēra ilgu laika sprīdi),

- Var tikt pārvietoti tuvumā esosie priekšmeti utt.

Tieši pauzes ir visbiežāk sastopamās krāpšanas un mānīšanās pazīmes, īpaši, ja tās saistītas ar dialogu. Pauzes var būt pārāk ilgas vai pārāk biežas. Kavēšanās pirms savu domu paušanas, vienmēr rada zināmas aizdomas. Tāpat par krāpšanos vai mānīšanos var liecināt tas, ja cilvēks pārāk bieži lieto verbālo paužu aizpildīšanu ( ē...ē.., hm..) arī lieki vārdi pauzes laikā ( es..,es..). Šīs mānīšanās pazīmes parasti parādas tad, ja cilvēks nav pārdomājis savu uzvedību, nav paredzējis, ka viņam nāksies mānīties, nav paredzējis kādu no uzdotajiem jautājumiem. Tomēr tas var gadīties, arī tad ja cilvēks ir pilnībā sagatavojies, gatavs melot, tomēr pastāv briesmas, ka viņš tiks atmaskots. Uztraukumā, kas rodas baiļu rezultātā, viņš klausoties savā runā dzird, cik nepārliecinoši tā skan. Tas vēl vairāk pastiprina satraukumu un parādās jaunas kļūdas runā.

Vingrinājumi:

1. Mēģiniet vienu un to pašu teikumu izrunāt dažādās intonācijās. Ieklausieties kā intonācija maina teiktā nozīmi.

2. Sarunājoties ar cilvēkiem, mēģiniet izmainīt runas ātrumu. Pavērojiet, kā reaģē sarunas partneris,

3. Sarunājoties, pamēģiniet runāt ļoti skaļi. Kā mainās sarunas partnera uzvedība?

4. Sarunu laikā pavērojiet, kā cilvēki aizpilda pauzes.

Viens no svarīgiem verbālās saskarsmes aspektiem ir prasme uzdot jautājumus. Tas palīdz iegūt nepieciešamo informāciju, tai pat laikā saglabāt pozitīvu saskarsmes gaisotni. Jautājumus nosacīti var iedalīt vairākās grupās ( S.Omarova 1994):

· Slēgtie jautājumi. Par slēgtiem jautājumiem sauc jautājumus, uz kuriem tiek gaidīta atbilde – „ jā” vai „ nē”. Slēgtie jautājumi ne vienmēr ir informatīvi, tomēr tie liek sarunas partnerim izšķirties starp divām iespējām, pieņemt noteiktu lēmumu. Līdz ar to it kā tiek izdarīts spiediens, jo ne vienmēr izšķities starp divām iespējam ir viegli. Vairāki pēc kārtas uzdoti slēgtie jautājumi var radīt nelabvēlīgu emocionālu klimatu saskarsmē, kas neveicina tālāko saskarsmi un savstarpēju uzticēšanos. Dažreiz uzdotajā jautājumā jau tiek ielikta vēlamā atbilde, piemēram, „Šodien ir saulains laiks, vai ne?” Parasti šie jautājumi sākas ar – „ vai „.

· Atklātie jautājumi. Šie jautājumi sniedz plašāku informāciju un atklāj arī partnera personisko attieksmi. Atklātie jautājumi aktivizē sarunas partneri, parāda ieinteresību par viņa uzskatiem, domām, viedokli. Ar šo jautajumu palīdzību monologu var pārvērst dialogā. Bez tam atklātie jautājumi samazina sasprindzinājumu sarunas laikā, uzlabo emocionālo klimatu un veicina atklātību. Šie jautājumi parasti sākas ar – „ kas”, „ ko”, „kādēļ”, ar kādu nolūku”.

· Tieši un netieši uzdoti jautājumi. Tiešie jautājumi parasti tiek uzdoti sarunā, kas notiek starp partneriem, kuriem ir labas savstarpējās attiecības. Ja attiecības starp sarunas partneriem nav īpaši labas, tad šie jautajumi var radīt uzbrukuma efektu. Šāda tipa jautājumi nav patīkami arī jūtīga tipa cilvēkiem. Tieši jautājumi ir, piemēram, „ Kā Tu domā?”, „Kāpēc tā vajadzēja rīkoties?” Netiešos jautājumus parasti uzdod tad, ja situācija ir nepatīkama, „kuteklīga”, neveikla vai tiek prognozēta nepatiesa atbilde. Parasti šie jautājumi ir ļoti vispārīgi, sniedz ļoti daudz informācijas, tomēr pēc uzdotā jautajuma atbildētajs nevar spriest, kura informācijas daļa ir vissvarīgakā jautājuma uzdevējam.

· Precizējošie jautājumi. Daļeji šie jautājumi ir līdzīgi atklātajiem jautajumiem, tomēr atšķirība ir tā, ka uz šiem jautajumiem tiek gaidīta precīza atbilde. Šīs grupas jautājumus nebūtu vēlams uzdot vairāk kā 2-3 pēc kārtas, jo atbildētājam var rasties sajūta, ka viņš tiek nopratināts. Tas samazina iespēju saņemt patiesu atbildi un uzdoto jautājumu. Tie sākas ar – „kur”, „kāpēc”, „cik”, „ ar ko” utt.

· Lūzuma jautājumi. Tos parasti uzdod tad, ja jūt pretestību vienā no sarunas partnera domām, idejām vai tiek izvirzīts jauns problēmu loks. Tie ir jautājumi, ar kuru palīdzību tiek noskaidroti partnera uzskati, domas, viedoklis. Klausoties partnera atbildēs, iespējams izprast partnera viedokli, viņa pozīciju. Tie parasti sākas – „ Kā pēc Jūsu domām...”.

Verbālā saskarsme ietver sevī vēl ļoti svarīgu aspektu – klausīšanos. Ikdienā bieži mēdz teikt, ka mēs esam labi runātaji, bet daudz sliktāki klausītāji. Bet visbiežāk labs klausītājs ir vislabākais sarunas partneris. Latviešu valodā ir vārdi – dzirdēt un klausīties. Dzirdētais visbiežāk saglabājas cilvēka atmiņā 5 – 10 s ( īslaicīgā atmiņa ), bet klausoties informācija saglabājas daudz ilgāku laiku.

Prasme klausīties ir viena no vissvarīgākajām saskarsmes prasmēm. Tā:

- Partnerim rada labu iespaidu par klausītāju,

- Klausītājs var labāk iepazīt partneri,

- Klausītājs iepazīst partnera vajadzības un intereses,

- Klausītājs saņem daudz jaunas informācijas, kas var būt noderīga nākotnē.

Klausīšanos var iedalīt:

- Aktīvā klausīšanās -v isa klausītāja uzmanība tiek pievērsta runātājam un viņa sniegtajai informācijai. Svarīgi ir pievērst uzmanību arī partnera neverbālajiem signāliem – intonācijai, žestiem, mīmikai u.c.

- Selektīvā klausīsanās – klausītājs klausās tikai to, ko uzskata par svarīgu. Līdz ar to daļu no sniegtās informācijas klausītājs neuztver. Tālāk informācija tiek interpretēta, klausītājs iztrūkstošo informāciju kompensē ar savām zināšanām, pieredzi. Bez tam, mainās arī runātaja attieksme sarunas laikā, jo viņš jūt, ka netiek pilnībā uzklausīts.

Klausīšanās tehnika.

1. Runātāja stimulēšana – to īsteno, izmantojot pozu, žestus, mīmiku.

2. Kopsavilkuma veidošana – pēc runātāja stāstītā, klausītājs veido dzidētā kopsavildumu, lai pārliecinātos, vai precīzi uztvēris informāciju.

3. Jautājumu uzdošana – neskaidros jautājumus jānoskaidro jautājot, tā parādot ieinteresību un iegūstot papildus informāciju.

4. Konfrontēšana – to var darīt, iegūto informāciju konfrontējot ar kādu citu Jums zināmu uzskatu par runāto tēmu.

Vingrinājumi:

1. Sarunājoties mēģiniet izmantot aktīvo klausīšanos, tad analizējiet sarunas gaitu – iegūto informāciju, partnera uzvedību.

2. Sarunas laikā izmantojiet selektīvo klausīšanos – novērtējiet iegūto informāciju un partnera uzvedību.

3. Salīdziniet abas sarunas.

4. Sarunas gaitā mēģiniet iztēloties, kurš no sarunas partneriem Jums liekas dominējošais, kurš zemākā sociālā statusā, vai, varbūt abi partneri sarunā ir vienlīdzīgi?

Pārbaudes jautājumi:

1. Ko sevī ietver verbālā un neverbālā saskarsme?

2. Kā iedala verbālo saskarsmi?

3. Kādi ir sarunas posmi un kāda nozīme ir katram sarunas posmam?

4. Kāda ir klausīšanās nozīme?

5. Kā klausīšanos var iedalīt?

6. Kā var iedalīt jautājumus? Kāda nozīme informācijas ieguvē ir katrai no jautājumu grupām?

7. Kas ir atgriezeniskā saikne un kāda tai ir nozīme sekmīgas saskarsmes norisē?

8. Kādi ir runas pamatelementi? Kāda katram no tiem ir nozīme? Kuru no runas elementiem visbiežāk cilvēki lieto saskarsmē?

NEVERBĀLĀ SASKARSME

Neverbālā saskarsme (V.Kumars 2007, E.Merzjakova 2007, S.Omarova 1994, A.Pizs 1995, M.Pļaveniece, D.Šuškovnika 2002, G.Pozov 2007, R.Verderber, K.Verderber 2009) ietver – mīmiku, acu kontaktu, žestus,pozas un distanci.

Mīmika. Seja ir ķermeņa pati izteiksmīgākā daļa. Mīmika galvenokārt atklāj cilvēka emocionālo stāvokli. Cilvēka sejas muskuļi spēj radīt apmēram 1000 dažādas sejas izteiksmes, kuras cilvēki neatkarīgi no nacionalitātes spēj samēra labi atpazīt. Tas izskaidrojams ar to, ka emociju neirofizoloģisko pamatu, kas ir iedzimts visiem cilvēkiem, regulē NS. Līdz ar to cilvēki emocijas kontrolē visai vāji. Pārsvarā emocijas sejā atspoguļojas impulsīvi, izņemot gadījumus, kad cilvēks apzināti cenšās kontrolēt sejas izteiksmi. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti kustīga mīmika, tos vieglāk „lasīt”, bet ir arī cilvēki, kuriem ir mazkustīga mīmika. Tā var būt iedzimta.

Acu kontakts. Pastāv uzskats, ka acis ir dvēseles spogulis. Tās samērā precīzi atspoguļo cilvēka komunikācijas signālus. Tā kā cilvēki citus cilvēkus visvairāk uztver vizuāli, tas arī acu kontaktam ir liela nozīme saskarsmē. Nepatīkami ir sarunāties ar cilvēku, kurš visu sarunas laiku novērš skatienu vai kuram ir saules brilles. Centrālais punkts acīs ir acu zīlītes, to lielums. Acu zīlītes regulē tā NS daļa, kas nepakļaujas cilvēka gribai, tāpēc cilvēks nevar regulēt acu zīlīšu lielumu. Bez šaubām, acu zīlīšu lielums atkarīgs no apgaismojuma ( jo spilgtāka gaisma, jo mazākas acu zīlītes), tomēr acu zīlītes sniedz arī citu informāciju, piemēram, ja sarunas partneris gribēs Jūs izaicināt uz acu divkauju, viņa acu zīlītes būs sašaurinātas, tādas pašas tās būs, ja cilvēks jūt pret otru nepatiku, naidu. Acu skatiens svarīgs ir arī lietišķā saskarsmē. Tas norāda informācijas svarīgumu:

- Lietišķais skatiens – parāda, ka sniegtā informācija ir svarīga. Tas parasti vērsts trijstūrī, kuru veido acis un pieres vidus.

1.attēls. Lietišķais skatiens. (V.Kumars,2007)

Sabiedriskais skatiens – norāda, ka informācija nav īpaši svarīga un sarunas partneris var izvēlēties, kura informācijas daļa vissasvarīgākā ir viņam. Tas parasti vērsts trijstūrī, kuru veido acis un zods.

2.attēls. Sabiedriskais skatiens.(V.Kumars,2007)

- Intīmais skatiens – sniegtā informācija nav svarīga, sarunas partneris tiek vērtēts kā dzimums. Tas vērsts no zoda līdz krūšu bedrītei. Parasti skatās uz pogām, medaljoniem utt.

3.attēls. Intīmais skatiens.(V.Kumars,2007)

Acu skatiens var arī norādīt sociālo statusu sarunā:

- Skatiens no augša uz leju – dominantais skatiens, norāda gan partnera sociālo nevienlīdzību, gan arī uz iespējamo spiedienu.

- Skatiens „līdzās” acis vienā līmenī, tas ir sadarbības skatien, norāda partneru sadarbību, kurā abi partneri ir vienlīdzīgi,

- Skatiens no apakša uz augšu – lūguma skatiens.

Žesti. Žesti ir apzinātas vai neapzinātas roku, kāju, galvas kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Parasti cilvēki visai maz apzināti kontrolē sava ķermeņa kustības, parasti šīs kustības ir spontānas. Vibiežak žesti pavada cilvēka runu, tomēr tos var izmantot arī vienus pašus. Sociālajā psiholoģijā žestus iedala:

- Žesti emblēmas – tie aizstāj vārdus vai pat veselas frāzes. Tie sakņojas noteiktā kultūrā un ir racionāli. Tie ir ļoti informatīvi un parasti neprasa sīkākus komentārus, piemēram, žests, kas simbolizē uzvaru, arī ar pirkstiem parādīts skaitlis. Emblēmas cilvēks vienmēr rāda apzināti, viņš labi zina, ko viņš dara, zina, ko viņš grib parādīt, kādu informāciju sniegt. Tomēr gadās arī kļūdīties, tad cilvēks sniedz to informāciju, kuru viņš nebūt negribēja sniegt. Vai cilvēks kļūdās vai parāda emblēmu apzināti var noteikt pēc divām pazīmēm: emblēma netiek parādīta pilnībā, piemēram, nepiekrišanu var parādīt paceļot abus plecus, ja tā parādīta nepilnīgi – cilveks paceļ tikai vienu plecu, var būt pat pārāk augstu; emblēma netiek rādīta pierastā pozīcijā, piemēram, visas emblēmas tiek rādītas rajonā starp vidukli un kakla daļu, ja emblēma tiek rādīta citā pozīcijā, tad tā liecina par „ pārteikšanos”.

- Regulētājžesti – cilvēks pauž savu attieksmi pret sarunu, partneri, piemēram, piekrišanu vai nepiekrišanu ar galvas mājienu, skatīšanās pulkstenī.

- Ilustratīvie žesti – tie pastiprina vai samazina sacītā nozīmi. Šie žesti var „runāt” pretī sacītajam, gan aptiprināt sacīto. Piemēram, atklātas plaukstas var liecināt par cilvēka atklātību, uz leju vērstas un kustībā no augšas uz leju plaukstas liecina par spiediena izdarīšanu uz partneri. Arī ilustratīvie žesti var liecināt, ka cilvēks mānās. Tad visbiežāk žests „ runā” pretī runā teiktajam. Piemēram, iepriekš minētais piemērs par lejup vērstām plaukstām. Parasti skolotājs saka: ”Lūdzu, sēdieties!” Tomēr patiesībā žests nevis lūdz, bet gan liek sēsties.

- Adaptīvie žesti – samēra atklāti norāda uz cilvēka emocionālo diskomfortu. Šie žesti nepakļaujas cilvēka kontrolei. Piemēram, zīmuļa virpināšana, sievietes visbiežāk apjukumā aiztiek matus, spēlējas ar rotas lietām.

Žesti ir ļoti informatīvi, tomēr tos jāvērtē ņemot vēra konkrēto situāciju. Tāpat, lai tos apzināti uztvertu ir jāvēro cilvēki, to uzvedība dažādās situācijās.

Pozas. Cilvēku pozas saskarsmē ir tik pat nozīmīgi kā žesti. Tās liecina gan par attieksmi pret partneri, gan par paša cilvēka emocionālo stāvokli. V.Džeims (kā minēts S.Omarova, 1994) izdala četras pozu kategorijas:

· Tuvošanās – uzmanības poza. Cilvēka ķermenis paliekts uz priekšu, galva noliekta sāņus. Šāda poza, piemēram var liecināt par to, ka cilvēks uzmanīgi klausās.

· Attālināšanās – noraidoša poza. Cilvēka ķermenis atliekts atpakaļ, pēc iespējas tālāk no partnera vai pagriezts prom no partnera. Tāda poza, piemēram, var liecināt par to, ka partneris nepiekrīt sacītajam.

· Izplēšanās jeb ekspansija – augstprātīga, iedomīga poza, cilvēks sēž atgāzies krēslā, kājas sakrustotas, viena roka uz krēsla atzveltnes. Tā var liecināt, piemēram, ka partneris neuztver sarunu nopietni un sacītais viņam šķiet maznozīmīgs.

· Sašaurināšanās – depresijas, nomākta poza. Cilvēks it kā cenšas ieņemt vismazāk telpas, cilvēks sēž uz pašas krēsla maliņas, sakumpis, noliekta galva, rokas saliktas uz ceļiem. Tāda poza var liecināt, piemēram, par nomāktu garastāvokli, nedrošību.

Vēl pozas par iedalīt arī:

· Atvērtajās – tās parasti tiek uztvertas kā labvēlības, piekrišanas pozas. Cilvēks gan stāvot, gan sēžot ir atbrīvots, neslēpj rokas, kājas, parasti rokas un kājas netiek krustotas. Tomēr, ja cilvēks sēž eiropeiskā pozā ( kājas krustotas), bet ķermenis nolikts uz priekšu vai amerikāniskā pozā ( vienas kājas potīte atrodas uz otras kājas ceļgala), ķermenis uz priekšu, tad arī tās tiek uzskatītas par atvērtām pozām.

· Slēgtās – tās parasti liecina, ka cilvēks nepiekrīt vai censas kaut ko noslēpt. Parasti tiek slēpta ķermeņa augšdaļa, plaukstas vai cilvēks ar ķermeni pēc iespējas attālinās no sarunas partnera ( atgāžas krēslā), sakrusto rokas un kājas. Arī stāvot slēgtā pozā ir sakrustotas kājas pie potītēm, uz krūtīm sakrustotas rokas, pleci lejā, galva taisna.

Tomēr pozas, tāpat kā žestus nevar tulkot vienmozīmīgi, jo atsevišķi elementi var būt pretrunīgi, kā arī jāņem vērā gan konkrēta cilvēka izturēšanās stils, vide, kurā notiek saskarsme. Pie kam, liela nozīme ir arī vērotāja zināšanām, pieredzei, uztveres īpatnībām, vajadzībām un interesēm.

Distance. Ikviena saskarsme sākas ar noteiktu attālumu. Amerikāņu antopologs E.T.Hols (E.T.Hall) izveidoja teoriju par cilvēka telpu, nosaucot to par „personisko telpu”. Tā ir telpa, kas apņem cilvēku, apmēram izstieptas rokas attālumā, un it kā ir ķermeņa turpinājums. Personiskās telpas izmērus nosaka sociālā vide un nacionalitāte, piemēram, lielpilsētā dzīvojošiem cilvēkiem personiskā telpa ir mazāka, bet laukos dzīvojošiem – lielāka. Cilvēkam nepatīk, ja cits cilvēks ielaužas viņa personiskajā telpā. Personiskā telpa ir pamatā saskarsmes distances izvēlei. Personisko telpu var iedalīt četrās distances zonās:

- Intīmā distance. Tā ir no 0,5m līdz ķermeniskam kontaktam. Šajā distancē parasti cilvēki kontaktējas ar sev tuviem cilvēkiem – bērniem, vecākiem, tuviem draugiem, mīļotajiem arī ar tiem profesijas pārstāvjiem, kas paredz ķermenisku kontaktu – ārsti, frizieri u.c. Ja šai distancē ienāk svešs cilvēks, to var uztvert kā uzbrukumu, apdraudējumu.

- Personiskā distance. Tā ir no 0,5 -1,5m. Tieši šīs zonas robeža ir atšķirīga dažādām kultūrām. Šīs zonas ietvaros parasti kontaktējas labi pazīstami cilvēki, jo atrodas rokas attālumā, var pieskarties otram paspiest roku utt. Uzspiestā personiskā distancē – pārpildītās telpās ( liftā, satiksmes līdzekļos u.c.) cilvēki parasti cenšas neskatīties viens uz otru, tādejādi saglabājot savu personisko distanci.

- Sociāla jeb formālā distance. Tā ir no 1,5 – 3m. Tādu attālumu parasti izvēlas lietišķās sarunās ar maz pazīstamiem partneriem.

- Publiskā distance. Tā ir vairāk par 3m. Tā ir distance, kuru izvēlas, ja runā ar lielāku cilvēku skaitu, piemēram, skolotājs klasē vai lektors auditorijā.

4.attēls. Distance.(M.Pļaveniece, D.Škuškovnika,2002)

Vingrinājumi:

1. Mēģiniet vērot divu cilvēku saskarsmi 10-20 minūtes, neieklausoties viņu sarunā, bet vērojot tikai neverbālo komunikāciju. Pēc vērojuma, pēc atmiņas pierakstiet , ko atcerieties, tikai tad analizējiet redzēto.

2. Sarunas laikā mainiet pozas. Kā mainās partnera uzvedība?

3. Sarunas laikā mainiet saskarsmes distanci. Kā reaģē Jūsu sarunas partneris?

4. Pavērojiet neverbālo saskarsmi dažāda vecuma cilvēkiem. Ar ko tā atšķiras, kas ir līdzīgs?

5. Sarunas laikā, mēģiniet cieši skatīties uz savu partneri visu sarunas gaitu. Kā mainās viņa uzvedība?

Pārbaudes jautājumi:

1. Kāda nozīme neverbālā saskarsmē ir mīmikai? Padomājiet, kas ir tie orientieri sejā, pēc kuriem Jūs spriežiet par cilvēka emocijām?

2. Kāda nozīme saskarsmē ir acu skatienam? Kā acu skatienu var iedalīt lietišķajā saskarsmē?

3. Kāda nozīme saskarsmē ir žestiem? Kādus žestus Jūs visbiežāk lietojiet?

4. Kādās grupās žesti tiek iedalīti?

5. Kāda nozīme ir pozām? Kā tās var iedalīt? Kādas pozas Jūs vibiežāk ievērojiet saviem sarunu partneriem?

6. Kas ir saskarsmes distance? No kā tā atkarīga? Kādu distanci Jūs pārsvarā lietojiet darbā – ar kolēģiem, audzēkņiem?

Interakcija

Saskarsmē vienmēr notiek partneru mijiedarbība un mijietekmēšanās. Cilvēku saskarsmē mijiedarbībai vienmēr ir kāds konkrēts mērķis – kaut ko panākt no partnera, mainīt viņa darbību, uztveri utt. Ietekmēšanas veids, kādu cilvēks izvēlas ir atkarīgs gan no partnera sociālā statusa, personības īpašībām, situācijas u.c. apstākļiem. Par ietekmēšanu saskarsmē bieži pastāv uzskats, kuram ir zināma negatīva nokrāsa. „ Ietekmētāji” tiek uztverti kā personas, kas cenšas mainīt, pārveidot, ierobežot vai kā citādi kontrolēt citu uzvedību. Tomēr bieži ietekmēšana saistīta ar sociālo lomu (vecāki) vai profesiju ( žurnālisti). Bez tam, diezin vai atradīsies cilvēks, kurš nav izmantojis kādu no ietekmēšanas veidiem. Psihologi Reivens, Kolins ( Raven, Collin) personas iespēju ietekmēt , mainīt cita cilvēka attieksmi, jūtas, uzvedību dēvē par sociālo spēku jeb „ cilvēka spēku” ( „people power”). Viņi piedāva sekojošu ietekmēšanas sistēmu (F.L.Ruch, P.G.Zimbardo 1971,p.324):

5.attēls Ietekmēšanas sistēma.

Satua spēks – ietekmē ar jaunu informāciju,

Avota spēks – ietekme saistīta ar informācijas devēju:

- Lietpratēja spēks – ietekme saistās ar personas specifiskajām zināšanām,

- „Likumīgs” spēks – ietekme saistīta ar personas sociālo statusu,

- Ieteicēja spēks – ietekme saistīta ar personas piederību noteiktai grupai, grupas locekļu ieteikumi tiek uztverti kā vērtības.

Seku spēks – ietekmi rada gaidāmās sekas.

Pastāv arī ietekmēšanas iedalījums, kas sistīts ar iedarbības sfēru ( A.Jeršov 1979,p.111):

6.attēls. Ietekmēšanas iedalījums.

Autors ietekmēšanas veidus iedala pēc to nozīmības un lietošanas biežuma :

- Piespiešana – tā var būt gan fiziska, gan psiholoģiska. Fiziska ietekmēsana var izpausties kā tieša vai netieša agresija pret cilvēku ( sitiens, grūdiens, cilvēkam piederošu lietu bojāšana). Psiholoģiski tā var izpausties kā kritika ( visbiežāk nekonsekventa kritika), kuras mērķis ir negatīvo emociju izlādēšana, aizsardzības uzvedības lietošana – uzbrukums labākā aizsardzība, argumentu trūkums, formāla pieeja – kritika kritikas dēļ, kritika ar mērķi pazemot otru cilvēku. Var izmantot kā ietekmēšanas veidu arī emocionālo šantāžu. Tas ir ļoti spēcīgs ietekmēšanas veids, tomēr viens no vissliktākajiem šai grupā, jo grauj cilvēku kā personību.

- Suģestija – izteikti emocionāls, no partnera puses neapzināts pakļaušanās veids. Suģestijā pamatā ir nekritiska uztvere no upura puses, iedarbība notiek emocionālā līmenī. Tās efektivitāti nosaka informācijas avota „ uzticamība”, kā arī cilvēka fiziskais un emocionālais stāvoklis – vieglāk pakļaujas noguruši, fiziski novājināti cilvēki. Bez tam vieglāk ietekmējami ir bērni, kā arī veci cilvēki.

- Pārliecināšana – iedarbība tiek vērsta uz apziņu. Tā prasa aktīvu darbību no abiem partneriem. Pārliecināšana notiek ar faktu palīdzību. Informāciju var pasniegt : instruktīvā, vēstošā vai prātojoša veidā. Pārliecināšana būs efektīva, ja:

- - partneriem ir pozitīva atieksme vienam pret otru,

- Ievēro cilvēku individuālās īpatnības,

- Jābūt mākai veidot dialogu,

- Partneriem jāvēro vienam otru sarunas laikā,

- Jāakcentē kopējas intereses un viedokļi,

- Jāpierāda mērķu nozīmība un sasniedzamība.

Tomēr ir cilvēku loks, kuri nepakļaujas pārliecināšanai:

- Cilvēki ar ierobežotu fantāziju, kuriem nav iztēles,

- Egocentriski cilvēki, kuriem svarīgas ir tikai viņu pašu intereses,

- Sociāli nekontaktējosi cilvēki,

- Personas ar izteiktu agresivitāti vai vajadzību dominēt,

- Cilvēki, kuri izjūt naidu pret savas mikrovides locekļiem,

- Cilvēki ar paranojas tendencēm, arī kriminālie psihopāti.

Vingrinājumi:

1. Iedomājieties situāciju, kurā Jums ļoti svarīgi ir panākt sev vēlamo rezultātu ( Jūsu partneris ir kolēģis, Jūsu partneris ir skolēns). Kādu no ietekmēšanas veidiem Jūs izvēlētos katrā no gadījumiem? Kā Jūs pamatosiet izvēlēto ietekmēšanas veidu?

Iedomājieties situāciju – skolēns nav izpildījis uzdoto darbu, kādu ietekmēšanas veidu Jūs izmantosiet, kāpēc?