Starpkultūru izglītības un komunikācijas aktualitātes pedagoģijā

20. gadsimta pēdējā desmitgadē nozīmīgas pārmaiņas izraisīja divi vareni procesi, kas sākās ekonomikā visos pasaules reģionos, ieskaitot Eiropu. No vienas puses, globalizācija – visas pasaules ekonomikas arvien lielākā mērā kļūst atkarīgas cita no citas, un mēs piedzīvojam globālās ekonomikas veidošanos. No otras puses, tehnoloģiskā revolūcija – tiek izveidots interneta tīkls un jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Mūsdienu pasaules globalizācijas procesi pastāvīgi cilvēcei atgādina, ka, neskatoties uz to, ka mūsu dzīve ir daudzveidīga, tajā pat laikā tā ir vienota. Akceptējot sociālo un kultūru daudzveidību, cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanas un paaugstināšanas stratēģijas ietekmē valstu politiskās nostādnes, tautsaimniecības un ekonomikas attīstība un daudzkultūru realitātes pieņemšana.

„Nav šaubu, ka kultūras cita ar citu nonākušas tik ciešā kontaktā kā vēl nekad cilvēces vēsturē. Vēl nekad agrāk cilvēku plašās zināšanas par pasauli nav bijušas tik pieejamas. Mēs katrs aptveram nevis pasaules mazumu, bet gan tās lielumu. Taču ne visiem mums tas tik viegli izdodas. Dažādu iemeslu, piemēram, ekonomikas globalizācijas, tehnikas attīstības un politisko formu evolūcijas dēļ nepieciešamība pazīt un saprast kultūru atšķirības droši vien nekad nav bijusi tik būtiska kā šodien.” (Fosters 2005, 7.lpp.)

Tāpēc īpašu aktualitāti un nozīmīgumu jauno speciālistu izglītošanā pēdējos gados Latvijā iegūst informācija un pētījumi starpkultūru komunikācijas un sadarbības jautājumos. Ir jūtami pieaugusi darba devēju un sabiedrības interese par potenciālajām iespējām bagātināt darba tirgu ar jaunām starptautiskās sadarbības iespējām. Arī Latvijas iedzīvotāju darba iespēju atrašana un darba vietu nodrošināšana ārzemēs ir lielā mērā saistīta ar zināšanu un pieredzes paplašināšanu starpkultūru sadarbības jautājumos un atbilstošu profesionālo kompetenču aktualizēšanu. Kopīgi strādājot, nepieciešama dziļāka izpratne par to, kāpēc no dažādām vidēm nākuši cilvēki rīkojas tieši tā un ne citādi. Tāpēc aktuālāka un pieprasītāka kļūst informācija par sociālo kapitālu: cilvēku attiecību veidošanos, komunikāciju un kooperāciju lietišķajā vidē, dialoga īstenošanu un pārliecināšanu, komandas veidošanu, problēmu un konfliktu risināšanas stratēģijām, u.c. jautājumiem, kas ir saistīti ar veiksmīgas un rezultatīvas kopdarbības veicināšanu.

Ir jāpievienojas psihologa Viestura Reņģes viedoklim: „Pārsteidzoši maz ir rakstīts par cilvēku attiecībām, to veidošanos no sociālās psiholoģijas viedokļa. Stereotipu un aizspriedumu tēma, kura tik aktuāla mūsdienu Latvijā, ir tikusi pieminēta tikai garāmejot. Populārajā literatūrā var atrast padomus, kā panākt piekrišanu, bet līdz šim daudziem ir vājš priekšstats par sociālās ietekmes psiholoģiskajiem mehānismiem. Darba vietās nozīmīga ir darba grupu efektivitāte, bet latviski joprojām ir ļoti maz literatūras par cilvēku uzvedību grupās.” (Reņģe 2002, 7. lpp.)

Kultūra ir normu kopums, kas regulē cilvēku izturēšanos grupā, un uzskatu sistēma, ko viņi veido, lai attaisnotu un izskaidrotu savas uzvedības modeļus. Katrai grupai šie modeļi var būtiski atšķirties, galvenokārt to individuālās pieredzes dēļ. Šo pieredzi parasti ietekmē vēsture, ģeogrāfija, ekonomika un citi faktori, kas dažādām grupām ir atšķirīgi. Tomēr visas kultūras līdzīgas padara universālas dzīves problēmas, ar kurām jāsaskaras visiem – kā indivīdiem, tā sabiedrībai. Problēmas un jautājumi visur ir vienādi, bet mūsu atbildes uz tiem var būt dažādas. Tas arī nosaka mūsu kultūru individuālo raksturu. Kultūra ir cilvēku programmu kopums, jautājums vienīgi, kā šīs programmas padarīt savienojamas.

Aizvien pieaugušie globalizācijas procesi pasaulē, pārsteidzoši straujā informācijas tehnoloģiju attīstība starpkultūru komunikācijas telpā rada gan jaunas izaugsmes iespējas ekonomikas un tautsaimniecības attīstīšanā, gan neapzinātus izaicinājumus un draudus sociālajā kopdarbībā un līdzatbildībā. Globālais tirgus pieprasa korporatīvo kultūru, kas neuzspiež vienveidību, bet gan gūst labumu no dažādības.

Pēc ievērojamā konsultanta starptautiskajās vadību zinībās Džona Moula vērtējuma, deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta lielie kolonizācijas un migrācijas procesi neatslābuši turpinās arī divdesmit pirmajā gadsimtā. Pētnieki uzskata, ka jauna patvēruma meklējumos vienlaikus pastāvīgi atrodas 12 miljoni migrantu, kas bēg no ekonomiskas un sociālas netaisnības. Daļa no viņiem meklē laimi Eiropā. Aktualizējot sociālās sadarbības kontekstu, Džons Mouls uzsver: „Eiropas darījumu vide būs atkarīga arī no tā, cik prasmīgi un gudri tiks vadīts globalizācijas process, īpaši tirdzniecības nosacījumu, vides aizsardzības un degvielas sadales un patēriņa politika.” (Mouls 2003, 12.lpp.)

Cilvēku izturēšanās dažādās dzīves situācijās daudzkultūru komunikācijas telpā nav nedz nejauša, nedz patvaļīga. Saskaroties ar atšķirīgu rīcības veidu, cilvēki visbiežāk ļaujas aizspriedumiem un sniedz vērtējumu konkrētu secinājumu veidā: „Viņš rīkojas/ uzvedas/ runā kā īsts krievs/ vācietis/ itālietis; vai reakcija kā igaunim utt. ... ” – vai izsakās vēl daudz nesaudzīgāk. Mūsu reakcijas cēloņi meklējami gan mūsu attieksmē un vērtību sistēmā, gan mūsu partneru uzskatos un audzināšanā. Cilvēku uzvedība, vērtības un uzskati, kas sakņojas gan kultūrā, gan audzināšanas tradīcijās vislielākā mērā ietekmē saziņu un mijiedarbību.

„Cilvēki, kas runā vairāk nekā vienā valodā un pazīst vairāk nekā vienu kultūru, ir empātiskāki, viņi vairāk vēlas celt tiltus, nevis nostiprināt robežas,” savā grāmatā „Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati” raksta sociolingvistikas profesors velsietis Kolins Beikers. (Beikers 2002)

Gan nacionāla, gan koorparatīva kultūra ir mehānisms, lai kopīgam mērķim apvienotu cilvēkus ar kopīgu valodu, kopīgu vērtību sistēmu un kopīgām idejām. Pamatojoties uz vienotu priekšstatu par kopīgajām vispārcilvēciskām vērtībām, var paplašināt indivīda apzināšanās un darbības iespējas. Apzinoties savas konkrētās kultūras vērtības un prioritātes, kritiski tās izvērtējot un spējot kādu no tām mainīt, ir iespējams daudz autentiskāk saskatīt un ar cieņu uztvert citu kultūru kontekstus un meklēt individuālos izaugsmes resursus daudzkultūru vidē.

Globālā progresa kontekstā daudzkultūru mijiedarbības dimensija ir cilvēkus izglītojošs un bagātinošs process, kurš vēršas pret rasismu, noraida to un citas diskriminācijas formas izglītības iestādēs un sabiedrībā, akceptē un apliecina plurālismu (tai skaitā etnisko, rasu, valodu, reliģisko, ekonomisko un dzimumu plurālismu), ko pārstāv sabiedrības locekļi.

Tā kā daudzkultūru izglītības filozofiskajā pamatā ir kritiskā pedagoģija, kura pievēršas zināšanām, pārdomām un rīcībai (praksē) kā sociālo pārmaiņu bāzei, tad tādējādi tiek sekmēta sociālā taisnīguma demokrātiskā principa īstenošana un tolerances veicināšana. Tolerance ir visu pasaules tautu sociālās un ekonomiskās attīstības būtisks faktors. Tolerance pret citu cilvēku, kurš atšķiras ar savām vērtībām un dzīves stilu, nāciju vai kultūru, ir mūsdienīgās pasaules harmonijas attīstīšanas priekšnosacījums. Tolerances progress pasaules kopībā kļūst par sabiedrības politiskās, juridiskās, psiholoģiskās un ekoloģiskās kultūras brieduma indikatoru, nācijas tikumības un sabiedriskās apziņas rādītāju.

Lai pilnveidotu sabiedrības izpratni un bagātinātu indivīdu zināšanas par starpkultūru komunikācijas un sadarbības attīstošajiem resursiem un inovatīvajām iespējām šajā jomā, visu topošo speciālistu izglītošanā ir aktualizējama starpkultūru kompetences attīstīšana.

Izstrādātais metodiskais materiāls piedāvā teorijā un praksē balstītu informāciju, teorētisko atziņu kopu, pieredzes apkopojumu, praktiskos uzdevumus un vingrinājumus, kas attīsta un paplašina starpkultūru kompetences veidošanās iespējas izglītošanās procesā, aktualizējot personības tolerances kultūru.

Mācību līdzekļa (metodiskā materiāla) mērķi: