Mazgāšanas līdzekļi

Ziepes pieder pie vecākajām virsmas aktīvajām vielām, tās izmantoja jau 2800. gadu p.m.ē. senajā Babilonijā. Izrakumos ir atrasti māla trauki ar ziepēm līdzīgo vielu saturu. Uzrakstiuz tām vēsta, ka traukos atrodas tauki, savārīti ar pelniem.

Ebera papiruss, medicīnisks dokuments no 1500. gada p.m.ē., apraksta dzīvnieku tauku un augu eļļu sajaukšanu ar sārmainiem sāļiem, lai iegūtu ziepēm līdzīgu vielu, ko Senie Ēģiptieši izmantoja ādas slimību ārstēšanā, kā arī mazgājoties. Bībelē atrodamas liecības, ka izraēlieši pazinuši pelnu un eļļas maisījumu, kas izmantots kā matu gēls.

Pēc seno romiešu leģendas, ziepju nosaukums radies no Sapo kalna, kur tikuši upurēti dzīvnieki. Lietus noskalojis izkusušo tauku un koku pelnu maisījumu nokalna lejā, mālainajā augsnē pie Tibras upes. Sievietes, kas tur mēdza mazgāt veļu, atklāja, ka šis mālu maisījums palīdz vieglāk un tīrāk izmazgāt audumus. Romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais savā Dabas vēsturē raksta, ka romieši ziepes vispirms iepazina kā matu krāsu. No senajiem ģermāņiem viņi iepirka tā sauktās sapo– golfa bumbiņu lielumā sapresētus kazu tauku un dižskābarža pelnu gabalus, ko senie ģermāņi un galli izmantoja, lai nokrāsotu savus matus zeltaini rudus.

Šis līdzeklis bija plaši pazīstams visā Vidusjūras reģionā. Tikai 2. gadsimta beigās romieši sāka sapo lietot kā mazgāšanas līdzekli. Slavenais senās pasaules ārsts Galens rekomendēja lietot ziepes gan medicīniskiem, gan tīrības nolūkiem. Šajā laikā jau bija izgatavotas kvalitatīvākas ziepes nopotašas un taukiem.

Ziepju izgatavošana, kā amatniecības nozare Eiropā nodibinājās ap 7. gadsimtu. Bet tomēr lai nomāktu ķermeņa smaku, lietoja parfīmus. Vēl 18. - 19. gadsimta mijā ziepes bija drīzāk medicīnisks līdzeklis, nevis daļa no ikdienas higiēnas. Pakāpeniski attīstījās ziepju ražošana dažādām vajadzībām: skūšanās, matu mazgāšanai, ķermeņa kopšanai,veļas mazgāšanai.

Apvērsumu ziepju ražošanāi zraisīja franču ķīmiķa Nikolasa Leblanka atklājums 1791. gadā. Viņš izgudroja procesu, kā nātrija karbonātu viegli un lēti var iegūt no nātrija hlorīda.1783. gadā zviedru ķīmiķis Karls Vilhelms Šīls bija nejauši atklājis glicerīnu, karsējot olīveļļu ar svina oksīdu, bet 30 gadus vēlāk viņa franču kolēģis Mišels Eižens Ševro atklāja tauku, glicerīna un taukskābju ķīmisko dabu unsakarību, tā dibinot pamatu gan tauku, gan ziepju ķīmijai. Ziepju tehnoloģijas attīstībai nozīmīgs bija arī beļģu ķīmiķa Enesta Solveja izgudrojums 19. gadsimta vidū – amonjaka process, kas vēl vairāk palētināja sārma iegūšanu noparastā sāls, kā arī palielināja tā kvalitāti un kvantitāti.

Amerikā pirmie ziepju ražotāji ieradās jau 1608. gadā, taču vēl ilgi ziepju izgatavošana notika mājas apstākļos, visu gadu krājot pāri palikušos taukus un tad lielajā ziepju dienā to savārot ar lapu koku pelniem. Šīs ziepes nebija kvalitatīvas un iemantoja iesauku „sārma ziepes”. Vēlāk uzpircēji iepirka no mājsaimniecēm taukus un pretī pārdeva gatavas ziepes lielos blokos. Amerikā pirmo lielo ziepju ražošanas kompāniju (Ņujorkā) nodibināja Viljams Kolgeits 1806. gadā ar nosaukumu Colgate & Company. Tikai no 1830. gadā ziepes sāka pārdot vienāda svara gabalos, katru atsevišķi iesaiņotu.

1898. gadā B.J. Jonson Soap Company pārdeva ziepes, ko izgatavoja no palmu un olīvu eļļām un kakao sviesta. Šīs ziepes kļuva tik populāras, ka kompāniju tautā iesauca par Palmolive un firmu 1917. gadā tā arī pārdēvēja. Mūsdienu Palmolive ziepes tomēr ļoti atšķiras no oriģinālajām ziepēm. 1928. gadā Kolgeita kompānija apvienojās ar Palmolive, unvēlāk kompānijas nosaukums nomainījās par Colgate-Palmolive.

Šķidrās ziepes pirmais patentēja Viljams Šepards 1865. gadā. Colgate Company ieguva savā īpašumā no šķidro ziepju biznesu un pārdēvēja šo produktu par Softsoap.

20. gadsimta sākumā ziepju ražotāji centās viens otru pārspēt ar reklāmām žurnālos – bija pierasts reklamēt savu produktu ar gariem aprakstiem. Ar laiku reklamētāji saprata, ka var reklamēt produktu, nemaz neminot tā labās īpašības. Par galveno ziepju kompāniju reklamētāju kļuva radio, pārraidot to sponsorētās programmas, ko tagad pazīst kā „ziepju operas”.

Pirmā pasaules kara laikā radāstauku un eļļu deficīts, tāpēc tika meklēti citi ceļi ziepju iegūšanai. 1916. gadā Vācijā tika izgudrots pirmais sintētiskais mazgāšanas līdzeklis. Vēlāk Amerikāšo mazgāšanas līdzekļu pārdošanas apjoms pārspēja ziepes. Veļas, trauku mazgāšanāun mājas uzkopšanā mūsdienās sintētiskie mazgāšanas līdzekļi gandrīz aizstājuši uz ziepēm balstītos produktus. Kombinācijā ar ziepēm tie atrodami arī daudzos ziepju gabalos vai šķidrajās ziepēs, kas paredzētas personīgajai higiēnai.

No 20. gadsimta 70. gadiem, kļūstot populāram dabas draudzīgam dzīves stilam, sāk atdzimt pēc vecām metodēm ar rokām darināto dabisko ziepju tirgus [3].