Organizācijas kultūra

Joprojām vēl nepastāv vispārpieņemta stresa definīcija, nav arī visaptverošas stresa teorijas, kas apskatītu visus stresa aspektus:

• - bioloģiskos;
• - psiholoģiskos;
• - garīgos.

Vārds „stress” tulkojumā no angļu valodasd nozīmē spiediens, sasprindzinājums, piepūle. Uzskata, ka angļu vārds stress, savukārt, cēlies no latīņu vārda stringe – ieraut, ievilkt ( stāvoklis, kas attīstas un izplatās ). Latviešu valodā bieži vārdu „stress”, tulko kā trauksme, spriedze. Tai pat laikā sadzīvē ar vārdu „stress” tiek apzīmēta gan slikta pašsajūta, gan slikts garastāvoklis. Ar stresu parasti tiek apzīmēts kaut kas slikts, nevēlams, kā emocija, kas nav vēlama. Bet tas ir mīts ( izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai).

Stress – cilvēka vai dzīvnieka organisma un psihes kompleksveidīga reakcija uz stresoriem – dažādiem nelabvēlīgiem ārējiem un iekšējiem faktoriem ( aukstumu, badu, psihiskām un fiziskām traumām, starojumu, asiņošanu, infekciju utt.); stress mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizē fizioloģiskās un psihiskās norises ( Medicīnisko svešvārdu vārdnīca, 2007)

Stresa teorijas pamatlicējs Hans Selje ( Hans Selye ) uzskatīja, ka stress ir nespecifiska organisma reakcija uz ikvienu organismam izvirzītu prasību ( Selje, 1972). Organisma reakcijas nespecifiskums saistīts ar to, ka:

• 1. Tiek pārkārtota visu orgānu un orgānu sistēmu darbība. Izmaiņas rada hormonālās sistēmas darbība. Pie kam, šāda pārkārtošanās nav atkarīga no organisma veida ( grauzēji, suņi, kaķi vai cilvēks).
• 2. Stresa reakcijas rašanās nav saistīta ar dzimumu, t.i., gan sievišķam, gan vīrišķam dzimumam raksturīgs stress.
• 3. Stress iespējams ikvienā vecumā – embrijam, jaundzimušam,, zīdainim, bērnam, pusaudzim, jaunietim, pieaugušam, vecam cilvēkam. Atšķirības būs notiekošajās reakcijās.

Savukārt Koks (Cox) stresu definē kā ikvienu ietekmi, kas izjauc organisma dabīgo līdzsvaru. Izmaiņas organismā ietver gan fiziskus ievainojumus, gan dažāda veida slimības, gan emocionālus traucējumus ( Cox, 1985).

Savukārt pastāv arī uzskats, ka stress rodas tikai tad, ja rodas tādi apstākļi, kurus organismam ir grūti pārvarēt ( Cuyne, Lazarus, 1980).

Tomēr vairums zinātnieku uzskata, ka stress ir mehanisms, kas palīdz cilvēkam adaptēties ārējās un iekšējās vides izmaiņām, nosacījumiem. Tas ietver gan pozitīvas izmaiņas (spēja adaptēties dažādiām vides izmaiņām), gan negatīvas izmaiņas organismā ( psihosomatiskās slimības, psihotraumatisko situāciju sekas), tomēr cilvēks var ilgstoši ( aktīvās dzīves laikā) veiksmīgi pielāgoties straujām ārējās vides, tai skaitā arī sociālās vides, izmaiņām. Līdz ar to cilvēka dzīve nav iedomājama bez stresa. Īpaši nozīmīga ir pirmā stadija (Selje izdalītā), kuru sauc par „pirms starta gatavības stadiju”. Šai laikā organisms mobilizē savus resursus. Cilvēks ir gatavs reaģēt uz ikvienu izmaiņu. Pašsajūta ir ļoti laba. Paaugstinās arī

immunās sistēmas darbība, cilvēks neslimo, un pat var pazust kādas slimības izpausmes, bet gan tikai tās slimības, kuras pieder pie psihosomatisko slimību grupas. Garastāvoklis parasti ir pacilāts, cilvēks ir gatavs pārmaiņām.

Tomēr ikviens stress maina cilvēka izjūtas, īpaši cilvēka labsajūtu.

Jautājumi un vingrinājumi:

• 1. Dzīves labsajūtu var noteikt ar Hadsona aptaujas palīdzību. Šī aptauja palīdz novērtēt pašreizējo veiksmi dzīvē, labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi (Ozoliņa Nucho, Vidnere, 2004).

Izlasiet katru apgalvojumu un padomājiet par to, tad atbildiet, atbilstoši savām

• - Ja apgalvojumā izteiktais novērojams ļoti reti – atzīmējiet skaitli „1”;
• - Ja apgalvojumā izteiktais novērojams reti– atzīmējiet skaitli „2”;
• - Ja apgalvojumā izteiktais novērojams dažreiz – atzīmējiet skaitli „3”;
• - Ja apgalvojumā izteiktais novērojams bieži – atzīmējiet skaitli „4”;
• - Ja apgalvojumā izteiktais novērojams vienmēr – atzīmējier skaitli „5”.

Nr.p.k.

Jautājums

1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 21. 22. 23. 24. 25.

Nejūtu, ka varu pats veidot savu dzīvi, kaut ko tanī mainīt Man ir skumji Mani urda nemiers Es raudu katra nieka dēļ Es viegli varu atslābināties Man ir grūti uzsākt darbus, kas ir jāpadara Mani moka bezmiegs Man ir kāds, kurš palīdzēs, kad ir grūti Nākotne man šķiet gaiša, laba Jūtos noskumis/-usi Domāju, ka mana dzīve ir nozīmīga Jūtu, ka tieku novērtēts/-ta Man patīk darboties, būt aktīvam/-ai Domāju, ka citiem būtu labāk, ja manis nebūtu Man patīk būt kopā ar citiem cilvēkiem Man ir viegli izšķities, pieņemt lēmumus Esmu nomākts/- a Esmu viegli sarūgtināms/-a Es ātri uztraucos Nedomāju, ka esmu pelnījis/-usi labāku dzīvi Man ir bagātīga dzīve Domāju, ka esmu nozīmīgs/-a citiem Man sagādā prieku daudzas lietas Es katru dienu uzs;aku ar labu sajūtu Man šķiet, ka mana dzīve ir bezcerīga

Aptaujas rezultātu vērtējums:

Tākā daži apgalvojumi ir izteikti tieši, bet daži nolieguma formā, tad izvēlētos skaitļus nevar vienkārši saskaitīt. Tieši izteikto apgalvojumu atbildes ir jāpārveido:

atbildes uz apgalvojumiem 5.; 8.; 9; 11.; 12; 13.; 15.; 16.; 21.; 22.; 23. un 24. vērtējamas apgriezti: - „5’ kā „1’; „4’ kā „2’; „3” kā „3”; „2” kā „4”; „1” kā „5”.

• - Visas atbildes pēc pārveidošanas saskaitiet.

Rezultātu novērtējums:

Ja iegūto punktu summa ir mazāka par 30 – ar savu dzīvi esiet gluži apmierināts.

Jo vairāk punktu summa pārsniedz 30 – jo mazāk esiet apmierināts ar dzīvi un valda spriedze. Nepieciešami spriedzes pārvarēšanas vingrinājumi.

• 2. Visbiežāk stress saistīts ar emocionālu diskomfortu, bet ne vienmēr cilvēks nosaka vai padomā par to, kas šo diskomfortu ir radījis. Lai labāk saprastu sevi un izvērtētu stresa un emocionājā diskomforta cēloņus var izmantot sekojošu vingrinājumu ( Birkenbihl, 2002):

Emociju novērtējums ( inventarizācija)

Lasot piedāvātās emocijas, mēģiniet novērtēt to stiprumu. To var izdarīt „ieklausoties sevī”. Kad tas izdarīts mēģiniet atcerēties, kas Jūsos šīs emocijas izraisījis.

Emocijas Vāja Vidēja Stipra Cēlonis (piezīmes)

Naids

Dusmas

Bailes

Mīlestība

Neapmierinātība

Apmierinātība

Apjukums

Skaidrība

Antipātija

Simpātija

Nepastāvība

Panākumi

Maiga piesaiste

Neapmierinātība

ar apkārtējiem

Apmierinātība ar

apkārtējiem

Nomierināšanās

Vilšanās

Labklājība

Bēdas, ciešanas

Skaudība

Vainas izjūta

Līdzdalība,

kopības izjūta

Vientulība

Izolācija

Aizraušanās

Atstumtība

Atvieglojums

Pārliecība par sevi

Kautrība, bailīgums

Neuzticēšanās

Aizdomīgums

Uzticēšanās

Neapmierinātība

ar sevi

Apmierinātība

ar sevi

Skumjas

Prieks

Neapmierinātība

ar dzīvi

Apmierinātība

ar dzīvi

Rezultātu izvērtējums: Pēc vingrinājuma izpildes var atklāties, ka atzīmētas daudzas pretējas emocijas. Cilvēks var vienlaicīgi izjust atšķirīgas vai pat pretējas emocijas, jo tās var būt saistītas ar atšķirīgiem dzīves notikumiem. Nav svarīgi, kādas emocijas tika atzīmētas, svarīgi, atrast iemeslu, cēloni, kas tās izraisījis. Izvērtēt šo cēloni un padomāt par tā nozīmību, iespēju novērst, ja tas radījis diskomfortu, pieņemt lēmumu tālākai darbībai.

Vissvarīgākais šai vingrinājumā ir apzīmēt savas izjūtas ar vārdiem, t.i., radīt iespēju apzināti pieņemt lēmumu.

• 3. Padomājiet, kādas organisma reakcijas rodas jums stresa gadījumā? Vai esiet kādreiz centies tās apzināties?

Stresa iedalījums, izpausmes.

Selje skatījumā dzīves stresam ir četri paveidi ( 1.att.), ( Ozoloņa Nucho, Vidnere,2004):

Hiperstress

Di – stress Ss Ei - stress

Hipostress

1.attēls. Stresa iedalījums.

Hiperstress –stāvoklis, kad cilvēks ir pārsniedzis savas pielāgošanās spējas. Tas var radīt ievērojamas izmaiņas organisma fizioloģisko funkciju un psihes darbībā ( psihosomatiskas slimības, uzmanības koncenrācijas traucējumus, atmiņas pasliktināšanos, domāšanas traucējumus, var būt arī runas traucējumi u.c.). Hiperstress var rasties, ja:

• - stresora iedarbība ir ļoti spēcīga (parasti īslaicīga);
• - stresora iedarbība var nebūt spēcīga, bet kairinājums ir ilgstošs, tiek ļoti pārslogota adaptīvā sistēma. Lai arī stresora vienreizēja iedarbība neizsauc nekādas izmaiņas organisma darbībā, tam darbojoties ilgstoši notiek summācijas efekts, t.i., pat ļoti niecīga iedarbība darbojoties ilgstoši rada spēcīgu iedarbību. Piemēram, ja cilvēkam uz galvas uzpil ūdens piliens, to var pat nepamanīt, bet ja uz galvas ilgu laiku vienā un tai pat vietā pilina ūdeni – tas izraisa ļoti spēcīgas sāpes. Tas var rasties arī ilgstošas pārslodzes gadījumā darbā, gan ilgstoši nelabvēlīgs vides emocionālais klimats ( skolotājiem darbā, ģimenē vai audzēkņiem - neveiksmes mācībās, problēmas ģimenē).

Hipostress – kad cilvēks cieš no sevis pašrealizācijas trūkuma. Tam raksturīgs nekustīgums, vienaldzība, garlaicība. Cilvēks it kā cieš no stresoru trūkums. Bieži to dēvē arī par depresiju. Tas ir bīstams stāvoklis, jo cilvēks zaudē aktivitāti, nerūpējas par savām vajadzībām, viņam trūkst motivācijas kaut ko darīt, mainīt savā dzīvē. Cilvēks vairs neizvirza savā dzīvē kādu mērķi, bet mērķa neesamība spēj padarīt cilvēku par nepievilcīgāko būtni zemes virsū. Līdz ar to arī citi cilvēki novēršas, necenšas iesaistīt šādu cilvēku kaut kādās aktivitātēs, „izraut” no sastinguma. Viena no negatīvākām izjūtām, kas cilvēkam var rasties ir bezjēdzības, vienaldzības izjūtas. Vienaldzība pret sevi, citiem. Cilvēks vairs nerūpējas par savu vajadzību apmierināšanu, zūd motivācija kaut ko mainīt esošā situācijā.

Ei-stress – Selje to nosauca par mobilizācijas stadiju, un pēc viņa iedalījuma tā ir otrā stadija. Šai laikā organisms strādā efektīvi, racionāli izmantojot resursus, lai pielādotos apstākļiem. Tās rezultāts ir adaptācija. Šis stress nodrošina kvalitatīvu un ātru cilvēka darbību. Ei-stress ir tas, ko sauc par labo stresu Tomēr jāatceras, ka mūsu organisma resursi ir ierobežoti, tāpēc ikviens darbs būtu jāierobežo laikā. Darbam jāmijas ar atpūtu, kuras laikā tiek atjaunoti organisma resursi. Ja cilvēks ilgstoši strādā vai cita veida adaptācija ir ilgstoša, tiek iztērēti organisma resursi un tad cilvēks nonāk citā stresa stadijā vai veidā.

Di- stress – Selje to nosauca par izsīkuma stadiju. Tas rada nelabvēlīgas izmaiņas organisma un psihes darbībā un var novest pie organisma bojāejas. Visbiežāk tieši šis stresa veids ir kā cēlonis psihosomatiskām slimībām. Bez tam, bieži rodas situācijas, ka it kā „atgriežas” tās psihosomatiskās slimības, kas „pirms starta” un ei-stresa stadijā izzudušas. Pie kam slimību izpausmes ir spēcīgākas, izmaiņas dziļākas, grūtāk ārstējamas.

Vēl var izdalit tādu sresa veidu, kuru sauc par traumatisko stresu. To apskata kā reakciju kompleksu, kad ( Čerepanova ,1996):

• 1. Traumatiskais notikums tiek uzmācīgi tiek pārdzīvots atkal un atkal. Cilvēks cenšas aizmirst traumējošo notikumu, bet tas it kā nemanot „uzpeld” atmiņā. Bērniem tas var parādīties rotaļās, kurās atkārtoti parādās traumatiskie elementi. Traumējošās situācijas var atkārtoties arī sapņu veidā – murgos ( nemainās sižets).
• 2. Cilvēks pastāvīgi cenšas izvairīties no visa, kas varētu būt saistīts ar traumatisko situāciju – domas, sarunas, vietu utt.
• 3. Nespēja atcerēties dažas epizodes, notikumus, kas norisinājušies traumas laikā. Nespēj atcerēties visu, kas ar viņu noticis traumas laikā.
• 4. Zaudē interesi par to, kas agrāk patika, izraisīja interesi. Var pat būt situācija, ka cilvēkam viss liekas vienaldzīgs,tiek zaudēta jebkāda interese par apkārt notiekošo.
• 5. Parādās atsvešinātības , vientulības izjūta.
• 6. Parādās emociju trulums,. Cilvēks nespēj izjust spēcīgas emocijas – mīlestību, dusmas, niknumu u.c.
• 7. Cilvēks nespēj saskatīt savu dzīvi perspektīvā. Pieaugušais plāno savu dzīvi ļoti īsā laika periodā, dzīvo tikai tagadnē, šodienā.
• 8. Parādās noteiktu simptomu grupa:
• - Miega problēmas: bezmiegs, grūtības aizmigt vai miega pārtraukumi;
• - Pastiprināta uzbudināmība vai dusmu uzliesmojumi. Cilvēks konfliktē ar apkārtējiem, konfliktus bieži cenšas risināt, izmantojot vardarbīgas metodes.
• - Atmiņas un uzmanības koncentrācijas traucējumi. Cilvēkam ir grūtības uz kaut ko koncentrēties, kaut ko atcerēties. Visvairāk cieš tieši īslaicīgā atmiņa.
• - Pārmērīga situācijas kontrole. Cilvēks cenšas visu laiku uzmanīgi sekot visam apkārt notiekošajam, itkā viņam visu laiku draudētu kaut kādas briesmas. Līdz ar to cilvēks visu laiku ir sasprindzis, nespēj atslābināties, nespēj atpūsties.
• - Paaugstināta reaktivitāte. Cilvēks strauji reaģē pie mazākā trokšņa vai kustības.

Trauma tiskais stress var būt jebkurā vecumā. Tā gadījumā būtu svarīga speciālistu palīdzība. Bez tam, ne vienmēr pašam cilvēkam ir jābūt kāda traumatiska notikuma dalībniekam. Traumatiskais stress var būt arī traumatiska notikuma vērotājiem.

Jautājumi un vingrinājumi:

• 1. Vai jūs, dzirdot vārdu stress, iedomājieties kaut ko labu vai sliktu?
• 2. Vai pārpūles gadījumā, jums sāp galva? Vai iedomājieties, kāpēc?
• 3. Vai kādreiz esiet pārdzīivojis/-usi traumatisko stresu?
• 4. Kāda palīdzība vajadzīga cilvēkam di-stresa vai traumatiskā stresa gadījumā? Kā var palīdzēt apkārtējie cilvēki?

Izdegšanas sindroms, tā izpausmes.

„ Izdegšanas” sindroms. Tas visbiežāk novērojams tiem profesiju pārstāvjiem, kuriem ikdienā ir cieša saskarsme ar citiem cilvēkiem: ārstiem, psihologiem, skolotājiem, juristiem u.c. Profesionālās izdegšanas sindroms parādas kā:

• - Izmaiņas uzvedībā. Cilvēka darbībā parādās vairāk kļūdu, samazinās darba kvalitāte. Cilvēka uzvedībā parādās daudz adaptīvo žestu ( matu aiztikšana, „dīdīšanās”- nevar mierīgi nostāvēt, dažādu priekšmetu cilāšana u.c.). Cilvēki cenšas strādār ilgāk, centīgāk, bet darba rezultāts nav īpaši iepriecinošs, zaudē arī radošumu darbā. Bieži parādās kaitīgi ieradumi ( smēķēšana, alkohola lietošana), lai samazinātu iekšējo spriedzi. Pats cilvēks arī vairāk kā citkārt pakļauts nelaimes gadījumiem, jo nespēj koncentrēt un sadalīt uzmanību.
• - Izmaiņas emocionālā stāvoklī. Emocionālais stāvoklis pasliktinās. Vairāk parādās negatīvas emocijas – dusmas, niknums u.c.. Ikviens notikums, pat nenozīmīgs var radīt spēcīgas emocijas. Bet cilvēks var būt arī izteikti nejūtīgs, emocionāli nereaģēt. Veselīgs humors var tikt nomainīts pret cinisku humoru. Bez tam cilvēkam bieži rodas neveiksmes izjūta, viņš ātri apvainojas. Var veidoties arī vainas izjūta, kas tikai padziļina emocionālo diskomfortu. Cilvēks ir neapmierināts ar apkārtējiem un ar sevi pašu.
• - Izmaiņas domāšanā. Cilvēkam sāk dominēt negatīva domāšana, nekonstruktīvisms. Daudziem rodas domas par darba pamešanu, jo nespēj koncentrēties darbam. Cilvēks pretojas arī visam jaunajam, kas rada kaut mazākās izmaiņas apkārtnē un darbā. Palielinās neuzticēšanās citiem cilvēkiem, aizdomīgums. Saskarsmē parādās nosodoša attieksme pret citiem, bet izteiktas rūpes par sevi, savām personiskajām vajadzībām un pārdzīvojumiem.
• - Izmaiņas veselībā. Tās ir līdzīgas kā pie di-stresa. Parādās miega traucējumi, biežas un ilgstošas vājuma pazīmes, imunitātes samazināšanās, kas noved pie saslimšanas ( gripa, saaukstēšanās slimības), psihosomatisko slimību rašanās vai iepriekšejo slimību saasinājuma. Nogurums un spēku izsīkuma izjūta ir visas dienas garumā. Cilvēks jau no rīta pamostoties jūtas noguris, nespēcīgs.

ASV pētnieki K.Maslača (Maslash) un S.Džeksons ( Jackon) 1982. gadā izstrādāja „izdegšanas” sindroma trīskomponentu modeli. Tā pamatā ir trīs galvenie komponenti, kas raksturo „izdegšanu” ( Maslach, 1982):

• - Emocionālā „izdegšana”, izsīkums. Tas ir galvenais, svarīgākais „izdegšanas” komponents. Parādās emocionālo resursu izsīkums,

• emocionāls trulums. Tas var izpausties kā emocionāla vienaldzība, emocionāls pārsātinājums, Cilvēks vairs nereaģē ne uz tuvinieku darbībām, neapkārtējo darbībām. Neizpaužas arī tādas emocijas kā līdzcietība, līdzpārdzīvojums. Cilvēks vairs nevar justies kā agrāk. Parādās arī stresam raksturīgi simptomi: bezmiegs, paaugstināta uzbudinātība vai vienaldzība u.c. Smagos gadījumos var novērot pat emocionālo sabrukumu.
• - Depersonalizācija. Tā izpaužas kā deformētas attiecības ar citiem cilvēkiem. Saskarsme ar citiem cilvēkiem kļūst izteikti formāla un bezpersoniska. Parādās izteikta vienaldzība, bezjūtība pret citiem. Arī ar apģērba palīdzību cilvēks cenšas „paslēpties” , parasti ģērbjas pelēkos vai neizteiksmīgu krāsu apģērbos, cenšas it kā saplūst ar pārējiem. Dažos gadījumos var veidoties arī paaugstināta atkarība no citiem cilvēkiem.
• - Personisko sasniegumu redukcija. Visbiežāk tas saistīts ar darba sfēru. Cilvēkam ir tendence negatīvi vērtēt savu darbu, savus sasniegumus. Cilvēks sevi uztver izteikti negatīvi. Bez tam parādās arī tas, ka viņš savā profesijā uztver tikai negatīvo, ignorējot profesijas pozitīvos aspektus un izaugsmes iespējas. Cilvēks arī ļoti kritiski sāk vērtēt savas spējas, zināšanas, salīdzinot ar citiem. Rodas savas niecības izjūta. Tālākā laikā var būt izteikta neapmierinātība ar savu profesiju, bet, tai pat laikā, cilvēks neko nespēj mainīt.

Šobrīd zinātnieki viennozīmīgi nevar izdalīt galveno faktoru, kas rada „izdegšanu”, vai tie ir saistīti ar cilvēka personību vai organizācijas raksturs. Visbiežāk darbojas abu šo faktoru mijiedarbība, līdz ar to katrs gadījums var būt individuāls.

K.Maslača ( Maslach, 1982) uzskata, ka profesionālā „izdegšana” ir saistīta ar neatbilstību stap cilvēka personību un darbu. Ja šī neatbilstība palielinās, tad peiaug arī „izdegšanas” risks. Tiek piedāvātas sešas neatbilstības:

1. starp darbu un darbinieka resursiem . Darbiniekam tiek uzstādītas augstākas prasības kā viņš spēj veikt.

2. starp vēlmi pēc patstāvības darbā un vadības stingro kontroli. Tiek nomākta ikviena patstāvības vai radošuma izpausme.

3. starp personību un viņa darba novērtējumu ( darba samaksa). Darbinieks to var uztvert kā sava darba nenovērtēšanu vai maznozīmīgumu, arī sevis kā profesionāla nenovērtēšanu.

4. starp personību un viņa attiecībām ar citiem darba kolēģiem. Visbiežāk tas saistīts ar sociālā atbalsta trūkumu, arī darba novērtējumu ( pozitīvu) no kolēģu puses.

5. personību un taisnīguma izpratni. Visbiežāk tas saistīts ar samaksu par darbu un tanī ieguldītiem resursiem (enerģiju, laiku).

6. starp ētiski morāliem personības principiem un darba prasībām. Visbiežāk tas saistīts ar morāli ētisko, tai skaitā reliģisko uzskatu nesakritību ar darba specifiku. Piemēram, jāstāsta cilvēkiem to, kuram paši netic vai pat apzināti jāmaldina.

Praktiski visi profesionālās „izdegšanas” uzskaitītie riski saistīti ar organizācijas kultūru – darba organizāciju, saskarsmi, vadītāja darbu u.c.

Jautājumi un vingrinājumi:

• 1. Vai esiet novērojis profesionālās „izdegšanu” sev, saviem kolēģiem?
• 2. Kuri „izdegšanas” komponenti, pēc jūsu vērojumiem, izteikti spilgtāk?
• 3. Kuri riski, jūsuprāt, ir nozīmīgākie „izdegšanas” sindromam?
• 4. Kāda palīdzība cilvēkam ar „izdegšanas” sindromu būtu vislabākā no koleģu, draugu, ģimenes locekļu puses?

4.5. Stresa cēloņi, laika menedžments.

Ne visi cilvēki ir vienādi pakļauti stresam vai „izdegšanai”. Tas saistīts ar dažādiem ģenētiskiem, personības, dzīves gaitas un citiem fakatoriem. Tāpēc arī vienas un tās pašas izmaiņas apkārtējā vai sociālā vidē var radīt dažāda veida un stipruma stresu.

Stresa cēloņi var būt dažādi:

• 1. Cēloņi, kas saistīti ar individuālo sfēru:
• · īpatnības – nervu sistēmas ( NS) īpašības (Dūka, 2000): ( NS stiprums ( jūtīgums), NS darbības ātrums, līdzsvarotība u.c.). NS īpašības ir iedzimtas. Galējie varianti ir ļoti reti saspopami. Parasti iedzimst tendence uz vāju ( jūtīgu) NS vai tendence uz stipru ( mazāk jūtīgu NS). Cilvēki, kuriem ir tendence uz vāju NS reaģē uz vājākiem stimuliem, viņi ir arī emocionāli jūtīgāki. Viņus ir vieglāk aizvainot, aizvainojums ilgi rada emocionālu diskomfortu . Cilvēkiem parādās vairāk veģetatīvās reakcijas: sarkšana, bālēšana, svīšana utt. Tas visbiežāk liek cilvekam justies vēl sliktāk. Tomēr jāatceras, ka cilvēki paši pārspīlē redzamo efektu. Piemēram, cilvēkam liekas, ka viņš nosarkstot ir „sarkans kā biete”, bet viņa partneris saskata tikai vieglu sārtumu.

NS darbības ātrums saistīts ar to, cik ātri cilvēks reaģē uz stimuliem. Vieni reaģē ātri, citi lēnāk. Arī šī NS īpašība ir iedzimta un cilvēks nevar ļoti ātri reaģēt, ja viņam iedzimts lēns NS darbības ātrums. Vingrinājumu rezultātā darbība kļūst ātrāka, jo izstrādājas noteikts automātisms, bet jaunā, neparastā situācijā reakcija atkal būs lēna. Tāpēc šie cilvēki lēnāk pielāgojas mainīgiem apstākļiem.

Svarīga arī tāda NS īpašiba kā NS stabilitāte, īpaši emocionālā stabilitāte. Daļa cilvēku ir emocionāli stabili, t.i., prāts prevalē pār emocijām. Tādi cilvēki ir vairāk izturīgi pret stresu, jo „neļaujas” emociju ietekmei. Emocijas visbiežāk ir slikts padomdevējs, jo cilvēkam ir tendence pārspīlēt stimula nozīmību. Emocionāli stabili cilvēki vispirms domā, tad dara. Daļa cilvēku ir emocionāli nestabili, t.i., emocijas valda, nosaka viņu darbību. Tomēr arī šai gadījumā var būt dažādība:

• - vieni savas emocijas vērš uz āru, „izlādē”. Tālāk, pieņemot lēmumu, emocijas traucē mazāk. Tiesa, ar šādiem cilvēkiem saskarsmē ir grūtāk, jo jāpielāgojas partnera straujām emociju maiņām.
• - Otri emocijas neizdala uz āru, bet patur sevī. Līdz ar to emocijas netiek „izlādētas” un ietekmē lēmuma pieņemšanu un cilvēka tālāko darbību.

Neapšaubāmi emociju stiprums, intensitāte ir atkarīga no stimula svarīguma. Tāpēc iespējams, ka emocionāli stabils cilvēks reaģē ļoti spēcīgi, ja notikums, stimuls ir ļoti nozīmīgs tieši viņam.

Vēl svarīga ir tāda personības īpašība kā humora izjūta. Arī tā ir iedzimta. Cilvēki, kuriem ir labi izteikta humora izjūta uz ikvienu notikumu spēj paskatīties arī no neparasta skata punkta, kas samazina stimula iedarbību. Zinamā mērā humora izjūta ir saistīta ar uztveres elastību ( spēja paskatīties uz objektu vai notikumu no dažādiem redzes viedokļie,). Tomēr jāatceras, ka uztveres elastības pretinieks ir pieredze. Tā sniedz drošību, bet samazina elastību. Tāpēc pieaugušiem būtu svarīgi neaizmirst, ka nav tikai tāds skata punkts, kuru saskata viņš, var būt arī cits skata punkts.

• · indivīda dzīves vēsture ( īpaši bērnība, pusaudžu vecums, attiecības ar vecākiem). Te svarīga ir vecāku attieksme pret bērnu un audzināšana ģimenē. Ja vecāki radījuši bērnam drošību, iemācījuši pārvarēt grūtības, tad tas dod cilvēkam tālākā dzīvē pārliecību par to, ka gala rezultātā viss būs labi. Šāda pozitīva perspektīva mazina stresu, aktivizē cilvēka darbību, veicina lēmuma pieņemšanu. Ja audzināšana saistīta ar kritiku, tad bieži cilvēkiem veidojas nepārliecinātība par sevi, savām spējām risināt dažādas dzīves situācijas, negatīva dzīves perpektīva.
• · Dzīves pieredze. Stresu mazina pozitīva pieredze dažādu dzīves problēmu risināšanā. Tas palīdz cilvēkam objektīvāk izvērtēt esošo situāciju, adekvāti reaģējot. Negatīva pieredze, savukārt, rada nepārliecinātību par savām spējām, samazina cilvēka aktivitāti.
• · Izglītība. Izglītība ir saistīta ar zināšanām. Līdz ar to, ja cilvēkam ir zināšanas par sava organisma darbības pamatprincipiem, tad sava organisma reakcijas dažādās situācijās cilvēks uztver kā normālu organisma darbību, tāpēc izmaiņas nerada vai samazina reakciju uz notiekošajām izmaiņām. Tai pat laikā, ja cilvēks nespēj saprast sava organisma reakcijas, tad tas var pastiprināt iedarbību un radīt spēcīgāk izteiktas reakcijas.
• · Ticība. Ticība var dažādi ietekmēt – gan samazinot reakciju uz dažādiem stresoriem, gan arī pastiprinot to darbību.
• · Indivīda fiziskās aktivitātes. Parasti fiziskās aktivitātes samazina stresa līmeni, jo atbrīvo muskulatūru, kas stresa gadījumā saspringst. Svīstot tiek no organisma izdalītas arī citas vielas, kas izdalās organismā stresa laikā. Vēl bieži stresa gadījumā veidojas negatīvas emocijas, bet kustībās cilvēks atbrīvojas no negatīvām emocijām.
• · Sociālie kontakti. Viens no aspektiem, ko sniedz sociālie kontakti ir māksla prasīt palīdzību, ja tā ir nepieciešama. Nekautrēties runāt ar citiem par savām problēmām.
• · Materiālais stāvoklis. Daudzos gadījumos nodrošināts materiālais stāvoklis rada drošibas izjūtu, kas savukārt var samazināt stresu, īpaši, ja tas saistīts ar materiālo resursu nepieciešamību. Tomēr, tas var arī pastiprināt stresu, ja tiek apdraudēts.

• · Draudzība un draugu sociālais atbalsts.Cilvēkiem tas ir viens no drošības garantiem, jo viņi ir pārlircināti, ka būs draugi vai tuvi cilvēki, kuri palīdzēs, ja tas būs nepieciešams.
• · Laika menidžments. Kā izteikts stresa cēlonis var būt izteikts laika trūkums, kas noved pie pārslodzes, spriedzes. Laika plānošana ir viena no svarīgām stresa mazināšanas iespējām. Lai gan daudzi cilvēki lieto dažāda veida plānotājus, tas vēl nebūt nenozīmē, ka viņi plāno savu laiku. Laika plānošanu jāvec vismaz mēneša garumā. Visgrūtāk cilvēkiem ir plānot savu brīvo laiku ( brīvdienas, atvaļinājumu). Bieži brīvais laiks tiek izmantots nepadarīto lietu kārtošanai, nepadarīto darbu veikšanai. Atpūtas dienās tiek plānota tik daudzu darbu veikšana, kas praktiski nav iespējama, jo diennaktī ir ierobežots stundu skaits. Cilvēks ne tikai neveic visu plānoto, bet vēl ir neapmierināts ar sevi, noguris, uzsākot jaunu darba nedēļu. Līdz ar to cilvēks nevelta pietiekamu laiku atpūtai, kas novēd pie pārpūles, stresa, izdegšanas. Darbus plānojot, jāatceras, ka visus darbus var iedalīt četrās grupās pēc darbu nozīmības un steidzīguma:

1.grupa. Svarīgi, bet ne steidzami darbi ~25%

- darbs, mācības;

- iepriekš zināmi darbi ( veicamie maksājumi, ārsta apmeklējumi u.c.)

- atpūta, hobiji.

Visbiežāk daudzus jau sen zināmus darbus, kas saistās ar noteiktiem termiņiem, cilvēki veic pēdējā brīdī. Tas veicina stresa rašanos, kaut gan no tā varēja izvairīties. Visbiežāk tiek taupīts laiks uz atpūtu, hobijiem – ja to nedarīs neviens taču nesodīs.Tomēr tieši atpūta un hobiji ļauj atpūsties, rada pozitīvu garastāvokli, kas atvieglina citu darbu veikšanu, to kvalitāti.

2.grupa. Svarīgi un steidzami darbi ~30 -40%

- tādi darbi, kas parādās pēkšņi, veicami ļoti ierobežotā laika periodā;

- tiek apsolīti izdarīt, kāda vietā ( papildus slodze);

- daļa no iepriekšējās grupas.

Šīs grupas darbi prasa augstu spriedzes līmeni, palielina nogurumu. Pēkšņi darbi var rasties vienmēr, tomēr ir jāpadomā par sava laika limitiem, apsolot citiem, kaut ko veikt viņu vietā, jāiemācās teikt „nē”.

Pareizi plānojot šīs grupas darbus var samazināt līdz 15%, samazinot arī to radīto stresu. Stresu vēl rada arī tas, ka, ja tos nedarīs, tad tiks sodīts.

3.grupa. Nesvarīgi, bet steidzami darbi 25 -35%

- vienmēr saistīti ar citiem cilvēkiem;

- uzlabo vai samazina emocionālo komfortu.

Šos darbus var samazināt līdz 10%, ja analizē savu darbību ( pavēro to no malas), atklāj, kura saskarsme rada komfortu, kura diskomfortu. Daļu no šiem darbiem var jau iepriekš saplānot, piemēram, tikšanos ar draugiem, kopēju svētku svinēšanu utt. No dažiem šai grupā ietilpstošajiem darbiem ( kopā pavadītā laika, satikšanās) var arī atteikties. Tomēr visbiežāk

cilvēki baidās no atteikšanās, jo vairs neaicinās, aizmirsīs ( zaudēs sociālos kontaktus) , nedraudzēsies, nemīlēs.

4.gupa.Nesvarīgi un nesteidzami darbi 20 – 25%

- tie darbi, ko varētu arī nedarīt;

- „laika nosišana”.

Šie darbi visvairāk nogurdina, bet vibiežāk nesniedz nekādu gandarījumu. Pie tādiem var pieskaitīt bezmērķiga TV skatīšanās, dažādu spēļu spēlēšana datorā, interneta bezmērķiga izmantošana utt. Veicot šos darbus tiek piepūlēta redze, kas rada izteiktu nogurumu. Tai pat laikā cilvēkam rodas sajūta, ka viņš neko nav izdarījis no tā, kas patiesi ir svarīgi. Tas pastiprina stresu, diskomfortu, rada laika trūkumu.

Šai grupai pieskaitāmos darbus var samazināt līdz 10 -15%, mērķtiecīgi izmantojot ganTV, gan datoru.

• 2. Cēloņi, kas saistīti ar ģimenes sfēru:
• · Laulāto attiecību dinamika. Stresa līmenis būs mazāks, ja laulāto attiecības mainīsies, katrs no partneriem attīstoties, izmainīs attieksmi pret otru.
• · Attiecības ģimenē laulāto starpā. Stresa līmenis mazinās, ja laulātie viens otram sniedz sociālo atbalstu, izprot otru, nenosoda pieļauto kļūdu gadījumā. Ja tā nenotiek, tad samazinās cilvēka drišības līmenis, cilvēks var justies apdraudēts.
• · Dzīves partnera neesamība. Tas var būt kā papildus stresors, bet var arī nebūt. Tas atkarīgs no cilvēka vecuma, izvirzītajiem dzīves mērķiem, vērtībām.
• · Laulātā partnera zaudējums. Tas var būt ļoti spēcīgs stresors, tomēr tas atkarīgs no cilvēka vecuma. Dažāda vecuma cilvēkiem ir dažāda attieksme pret nāvi. Tas vēl atkarīgs no nāves pēkšņuma, cilvēku savstarpējām attiecībām un citiem faktoriem.
• · Attiecības ar bērniem. Tās patiesi var radīt stresa situācijas, palielināt stresa līmeni. Tomēr, lai veidotos labas attiecības ar bērniem, jāveido draudzīgas attiecības, kas balstās uz savstarpējo uzticēšanos. Tas gan noteikti var radīt laika deficītu, tāpēc bieži dzirdams no vecākiem: „man nav laika!” Te nu jāpadomā, kuru darbu grupā tiek iedalīta bērnu audzināšana. Vecākiem arī jāatceras, ka bērni paši vēlas iegūt dzīves pieredzi, bet nevis pārņemt vecāku pieredzi. Te būtu svarīgi atcerēties sevi tai vecumā un padomāt, cik daudz paši izmantojāt vecāku pieredzi, klausījām, ko vecāki saka. Ja bērni ir pieauguši ( vecāki par 18 gadiem), tad vecākiem ir tikai padomdevēja tiesības, bērniem pašiem ir tiesības dzīvot savu dzīvi. Līdz ar to, satraukties par to, ko nevar mainīt vai ietekmēt, nav racionāli. To vienkārši ir jāpieņem.
• · Laulātā partnera sociālā atbalsta trūkums. Kā stresa cēlonis tas darbosies tad, ja partneri viens otru neizprot vai nepieņem otra rīcību. Vēl svarīgs ir tas: vai sociālo atbalstu var sniegt citi cilvēki, piemēram draugi,

• radinieki. Ja sociālais atbalsts tiek saņemts no citiem cilvēkiem, tad laulātā sociālā atbalsta trūkums samazina savu nozīmību. Pastiprināt stresu var kritika no laulātā puses.
• · Laulātā neuzticība. Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Ir cilvēki, kuri to var piedot, ir, kuri nevar. Tomēr lielāks vai mazāks diskomfords vai stress rodas vienmēr ( ja tikai otrs nav pilnīgi vienaldzīgs). Laulātā neuzticības gadījumā cilvēks jūtas nodots, noniecināts. Tas palielina spriedzes līmeni un līdz ar to atsaucas uz citām cilvēka darbības sfērām.
• · Alkohola lietošana, dažāda veida atkarības ( narkotiku, azartspēļu u.c.). Visbiežāk tas saistās ar paaugstinātu spriedzes ( stresa) līmeni. Alkohols darbojas kā ļoti labs relaksētājs, jo tā darbības rezultātā atslābst ne tikai ķermeņa muskulatūra, bet arī iekšējo orgānu muskulatūra. Tādejādi tiek noņemta spriedze. Bez tam tas uzlabo cilvēka pašsajūtu, pašvērtību – cilvēkam liekas, ka viņš var atrisināt ikvienu problēmu. Tomēr blakus it kā pozitīvām parādībām, var veidoties atkarība. Tā noved pie darba spēju zaudēšanas. Ikvienas atkarības pamatā ir „aiziešana” no realitātes, nevis problēmu risināšana, bet tās ignorēšana, dzīvē iluziorā pasaulē. Līdz arto nekādas problēmas, kas ir stresa pamatā netiek risinātas, stress saglabājas. Bez tam tuviem cilvēkiem var rasties līdzatkarība, kas tikai apgrūtina prolēmu risināšanu, paaugstinot stresa un emocionālā diskomforta līmeni.
• · Ģimenes materiālās problēmas. Visbiežāk tas ir kā katalizātors, kas pastiprina citu cēloņu iedarbību: palielina konfliktu daudzumu ģimenē, diskomforta līmeni, neapmierinātību ar otru cilvēku, dzīvi kopumā. Tomēr materiālām problēmām vienmēr ir divas puses: naudas resursi un māka tērēt naudu ( budžeta plānošana). Kā cēlonis materiālām problēmām var būt tieši otrais.
• 3. Cēloņi, kas saistīti ar darba sfēru:
• · Neapmierinātība ar izvēlēto profesiju. Tas var būt izteikts stresa cēlonis, jo darbā cilvēks pavada lielu savas dzīves laiku. Ja darbs, kuru cilvēks dara viņam nepatīk, nesagādā prieku vai liekas bezjēdzīgs, tad rodas gan emocionālais diskomforts, gan paaugstināta uzbudināmība, gan neapmierinātība ar sevi, gan dzīvi kopumā. Tas atsaucās uz visām cilvēka darbības sfērām. Ne velti saka, ka vissliktākais, ko cilvēks var izdarīt: izvēlēties profesiju, kas viņam nepatīk.
• · Neapmierinātība ar konkrēto darbu. Kā stresa cēlonis tas var darboties tad, ja cilvēks neplāno savu tālāko darbību. Viņš var pilnveidot sevi, lai mainītu konkrēto darbu, darīt to tā, lai tas kļūtu interesants ( mainītu savu attieksmi), visbeidzot, atrast sev citu darbu. Ja cilvēks tikai sūdzas par savu darbu, tad viņš tiešām paaugstina savu diskomfortu, apkārtējo diskomfortu, kas var novest pie sociālās izolācijas.
• · Neapmierinātība ar ieņemamo amatu. Tas atkarīgs no cilvēka pretenzijas līmeņa. Te būtu lietderīgi padomāt, izvērtēt: vai esošās pretenzijas ir adekvātas cilvēka spējām, zināšanām.

• · Panākumi darbā. Kā stresa vai izdegšanas iemesls var būt tad, ja cilvēkam ir pārāk daudz pienākumu, ar kurus viņš nevar reāli nespēj izdarīt. Tomēr tas nav tikai saistīts ar darba daudzumu, bet ar atbildību. Tieši atbildība var radīt augstu stresa līmeni, izdegšanu. Īpaši tas ir tanīs gadījumos, ja atbildība ir saistīta ar citu cilvēku darbu.
• · Maiņu darbs. Tas prasa no cilvēka papildus adaptāciju, organisma spēju ātri pārkārtoties dažadiem darba un atpūtas režimiem. Te svarīgi arī tas, vai cilvēks atvēl sev pietiekami laika miegam. Tomēr tas, cik ātri cilvēka organisms spēj adaptēties ir individuāli. To ļoti labi raksturo tas, cik ātri vai lēni katrs no mums spēj pielāgoties pārejai no ziemas laika uz vasaras laiku un otrādi.
• · Noslogotība darbā ( pārslodze vai nenoslogotība). Pārmērīga noslogotība var būt kā izteikts stresa un izdegšanas cēlonis. Ja cilvēks reāli darba laikā nespēj veikt savus pienākumus un veic tos arī ārpus darba laika, tad pārslodze noved ne tikai pie stresa, bet var radīt psihosomatiskas saslimšanas. Tomēr arī nenoslogotība rada augstu noguruma līmeni. Pie kam cilvēks neredz savus darba augļūs, kas var radīt savas nevajadzības izjūtu, pasliktina garastāvokli, cilvēka neapmierinātību ar sevi.
• · Neapmierināts pretenziju līmenis. Te cilvēkam jāizvērtē, vai viņa pretenzijas līmenis ir adekvāts reālajā situācijā. Tas gan ir ļoti grūti izdarāms, jo dažreiz nākas mainīt savas domas, vērtējums pašam par sevi.
• · Darba novētējums. Tas ir viens no ļoti svarīgiem faktoriem. Darba vērtējums ir saistīts ar cilvēka pašvērtējumu, iekšējo motivāciju. Ja darbs tiek novērtēts pozitīvi ( uzslava, draudzīgs rokas spiediens, atzinīgs acu skatiens u.c.) cilvēks gūst pozitīvas emocijas, kuras rada iekšēju motivāciju labākai darba izpeldei. Negatīvs vērtējums ( kritika, rājiens u.c.) rada emocionālu diskomfortu, kas var izpausties dažādu emociju veidā. Tas viss mazina darba motivāciju, rada spriedzi arī cilvēku vidū.
• · Darba pienākumu nenoteiktība. Kā stresa cēlonis tas var būt, ja darbinieks īsti nezina savus darba pienākumus ( to skaits var būt mazs, vai pārāk plašs). Tas var radīt papildus spriedzi, jo cilvēks īsti nezina, kas viņam jādara, vai ko viņš drīkst darīt. Papildus spriedze var radīt konfliktus ar citiem darba biedriem, kas pasliktina kopējo atmosfēru darba vietā.
• · Attbildība par cilvēkiem. Kā stresa cēlonis tas var darbotires individuāli. Tas atkarīgs gan no cilvēka spējas organizēt citu darbu, gan arī no viņa saskarsmes spējām un mākas. Tomēr darbs ar cilvēkiem ir virns no tiem faktoriem, kas rada izdegšanas sindromu, tāpēc ir jāplāno sava atpūta, īpaši „vientulības deva”.
• · Konflikti darbā. Tas ir izteikts stresa faktors, jo rada spriedzi cilvēku attiecībās, vairo savstarpēju neuzticēšanos un atsaucas uz visām cilvēka dzīves sfērā..

• · Nepietiekams aprīkojums. Tas kā stresa faktors darbojas tad, ja nepietiekama aprīkojuma dēļ nevar veikt tiešos darba pienākumus.
• · Fiziski draudi, bossings, mobings. Tas rada izteiktu nedrošību darba vidē. Faktiski tā ir vardarbība pret cilvēku, cilvēku pazemošana, kas rada izteiktu nepārliecinātību par sevi, savām spējām, izteiktu emocionālu diskomfortu. Tas pazemina arī veicamā darba kvalitāti, ietekmē cilvēku arī citās viņa dzīves sfērās.
• · Darba samaksa. Tai parasti piedēvē lielu nozīmi stresa un izdegšanas procesos. Tomēr ir pētījumi, kuros noskaidroti svarīgākie cilvēku laimes faktori. Izrādās, ka nauda kā laimes faktors nav minēts pirmajā desmitniekā. Nedaudz svarīgāka tā ir gados vecākiem cilvēkiem, jo saistīta ar drošību nākotnē. Tomēr darba samaksa var būt kā stresors, ja nenodrošina cilvēka pamatvajadzības un cilvēkam jāuzņemas papildus darbi, kas noved gan pie pārpūles, gan neapmierinātības par darba kvalitāti, gan to, ka nepietiek laika ģimenei un bērniem. Tas rada stresu un emocionālo izdegšanu, psihosomatiskām slimībām.
• · Darba stāžs. Tas var darboties kā stresors, ja cilvēkam nav iemaņas darba veikšanā, nav pārliecības par sevi. Tomēr arī šai gadījumā tas atkarīgs no cilvēka personības īpašibam.Liels darba stāžs ne vienmēr darbojas kā negatīvs faktors. Pētījums parādīja, ka, piemēram, skolotājiem ne vecums, ne darba stāžs nav kā cēlonis stresam un izdegšanai.
• 4. Cēloņi, kas saistīti ar darba organizāciju:
• · Organizācijas iekšējā kultūra. Tas ir ļoti svarīgs faktors, jo nosaka, kā cilvēks jūtas savā darba vietā. Ja cilvēks jūtas labi, piederīgs organizācijai, tad darbs nesagādā grūtības un stress veidojas daudz retāk.
• · Organizācijas mērķu apzināšanās. Mērķa apzināšanās saistīts ar to, vai cilvēks apzinās sava darba rezultātu nozīmību kopējā darbā. Diemžēl, ne vienmēr darbinieki tiek iepazīstināti ar organizācijas mērķiem un tāpēc dažreiz darba uzdevums netiek pienācīgi novērtēts.
• · Darba organizācija. Tā var būt nopietns faktors stresa izraisīšanai, ja darba organizācija ir slikta: ie periodi, kad cilvēks ir noslogots maz, tad citi, kur pienākumi parādās pēkšņi un to ir daudz ( laika plānošana).
• · Darba slodze. Kā stresors tā darbojas tad, ja darba slodze ir nevienmērīga vai liela. Bet tas atkarīgs arī no paša darbinieka darba spējām un darba plānošanas ( iekšējā darbības plāna veidošanas).
• · Darba temps. Tas atkarīgs no paša cilvēka NS īpašībām. Ir cilvēki, kurus apmierina ļoti ātrs, dinamisks darba temps, citiem labāk piemērots lēns, vienmērīgs darba temps.
• · Darba pienākumu dublēšanās, nenotiektība. Tas kā stesors darbojas, jo cilvēks īsti nezina savus darba pienākumus. Tas var radīt pārmetumus gan no vadības, darba biedru vai apmeklētāju puses, kas radīs papildus spriedzi. Tomēr arī šai gadījumā tas atkarīgs no cilvēka pienākuma

• apziņas. Ja pienākuma apziņa nav vai ir vāja – cilvēks vienmēr atradīs sev attaisnojumu, kas izslēgs papildus spriedzes rašanos.
• · Līdzdalība lēmuma pieņemšanā. Tas saistīts ar cilvēka nozīmīguma atzīšanas. Tas ceļ cilvēka pašvērtību, stimulē viņa darbību, tomēr uzliek arī zināmu atbildību. Līdz ar to, vai tas darbojas kā stresors vai nē, ir atkarīgs no cilvēka personības.
• · Karjeras veidošanas iespējas. Perspektīva attīstībai ir svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, savu spēku un spēju pārbaude. Ja nav iespējas izaugsmei, cilvēks var apstāties savā profesionālajā izaugsmē, samazināsies viņa pašvērtība, kas novedīs pie izteikta stresa un izdegšanas.
• · Pilnveidošanās iespējas. Tas var nebūt saistīts ar profesiju, bet gan ar citām cilvēka interesēm. Tas paplašina cilvēka redzes loku, sagādā prieku. Lai realizētu savu pilnveidi visbiežāk ir nepieciešams laiks un materiālie līdzekļi. Ja cilvēks nevar to atļauties, tad, zināmā mērā, viņš apstājas savā attīstībā, parādās neapmierinātība, kas noved pie stresa un izdegšanas.Tas savukārt atsaucas uz veicamajiem darba pienākumiem.
• · Sociālais nodrošinājums. Tas rada cilvēkiem drošību. Nedrošība rada bailes, kas mazina cilvēka izturību pret stresoru darbību.
• · Samaksa. Darba samaksa visbiežāk tiek salīdzināta ar citu darbinieku samaksu. Ir maldīgi domāt, ka augstāka samaksa nodrošina kvalitatīvāku darbu, tomēr cilvēkam tas ir nozīmīgs faktors, kas var būt kā stresors, īpaši, ja no viņa samaksas lieluma ir atkarīgi citi ģimenes locekļi.
• · Bezdarba draudi. Tas kā stresors darbojas. Tomēr cik spēcīga ir iedarbība, to nosaka gan cilvēka pašvērtība, gan organizācijas vadības stils. Gadās, ka bezdarba draudus izmanto, lai palielinātu gan darba slodzi, gan darba laiku.
• · Vadītāja vadīšanas stils. Vai tas darbojas kā stresors ir atkarīgs gan no vadītāja personības, gan no darbinieka personības, gan no veicamā darba specifikas.
• · Konflikti organizācijā. Konflikti vienmēr darbojas kā spriedzes paaugstinātāji. Paaugstinoties spriedzei, darbs var tikt pat pilnībā paralizēts, kas neapšaubāmi novedīs pie izteikta sresa. Tomēr, ja veidojas racionāli konflikti, tad tie nepalielina spriedzi, jo nav saistīti ar emocijām. Ar to palīdzību tiek risinātas problēmas, kas radušās darbā. Tātad var teikt, ka, vai konflikti darbojas kā stresors, jāņem vērā konflikta veids un tā risināšanas stratēģija.

Jautājumi un vingrinājumi:

• 1. Kuras paesonības īpašības jums var būt kā cēlonis stresam?
• 2. Kura no dotajām stresa cēloņu grupām, jūsuprāt ir visnozīmīgākā jums, kura kādam no kolēģiem? Uzrakstiet svarīgākos cēloņus!
• 3. Saplānojiet savus darbus vienai nedēļai, tai skaitā arī brīvdienām! Pieraksties laiku, kas jums nepieciešams katra konkrētā darba veikšanai. Sekojiet, vai plānotais sakrīt ar reālo!

Izmantotās literatūras saraksts:

Birkenbild V.F. ( 2002 ) Kommunikations – training, M.

Cox T. (1985) The Naturale and Measurenent of Stress//Erganomic, Vol.28, N.8, p.1155- 1163

Coyne J.C., Lazarus R.S. (1980) Cognitive Style, Stress Perception and Coping/ Kutach J.L., Scxhesinger L.B. Handbook on Stress and Anxiety, San Francisko, p. 144-158

Dūka M. ( 2000) Psihes bioloģiskie pamati, R.

Maslach C. (1982) Bourout. The Cost of Caring, New Jersy

Medicīnas svešvārdu vārdnīca ( 2007),R.

Ozoloņa Nucho A., Vidnere M. (2004) Stress: tā pārvarēšana un profilakse,R.

Selje G. ( 1972) Na urovņe celovo orgaņizma, M.