Arodbiedrību jēdziens Saskaņā ar Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un Latvijas likumiem republikas iedzīvotājiem ir tiesības brīvi veidot arodbiedrības. Latvijas Republikas arodbiedrības ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par arodbiedrībām", citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem un Latvijas Republikas arodbiedrību statūtiem, kā arī ievērojot principus un normas, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskajos paktos un konvencijās (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Arodbiedrības biedru interešu pārstāvība attiecībās ar darba devēju Arodbiedrības ir neatkarīgas no darba devēja, ar vēlēto institūciju starpniecību tās pārstāv savus biedrus attiecībās ar darba devēju un aizstāv viņu darba, profesionālās un sociālās tiesības un intereses (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Bezdarbnieka statuss  Tiesības uz bezdarbnieka statusu pēc reģistrēšanās Nodarbinātības valsts aģentūrā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai ir personai, kura:
1) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušas personas laulātais vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā; 2) nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"); 3) meklē darbu; 4) ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; 5) ir sasniegusi 15 gadu vecumu; 6) nav sasniegusi valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu; 7) neiegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē, izņemot vakarskolu; 8) neveic komercdarbību vai tās komercdarbība apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem; 9) nav pilnā valsts apgādībā (avots – Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums)

 

Darba aizsardzība — nodarbināto drošība un veselība darbā (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba aizsardzības pasākumi — preventīvi tiesiski, saimnieciski, sociāli, tehniski un organizatoriski pasākumi, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi, kā arī novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba aizsardzības speciālists — nodarbinātais, kura pienākums ir organizēt un kontrolēt darba aizsardzības pasākumus un veikt darba vides iekšējo uzraudzību un kurš ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba aprīkojums — jebkura ierīce (mašīna, mehānisms), aparāts, darbarīks vai iekārta, ko lieto darbā (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba devējs Darba devējs ir fiziskā vai juridiskā persona vai arī tiesībspējīga personālsabiedrība, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku (avots – Darba likums un arī Darba aizsardzības likums)

 

Darba līgums Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi (avots – Darba likums)

 

Darba meklētājs ir persona, kura reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai un kura: 1) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušās personas laulātais vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā; 2) nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"); 3) meklē darbu; 4) ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; 5) ir sasniegusi 15 gadu vecumu; 6) neveic komercdarbību vai kuras komercdarbība ir apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem (avots – Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums)

 

Darba strīds ir jebkuras no darba tiesiskajām attiecībām izrietošas vai ar darba tiesiskajām attiecībām saistītas domstarpības starp darbinieku, darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju. Darba strīdus atkarībā no strīda priekšmeta un iesaistītajām personām iedala individuālos tiesību strīdos, kolektīvos tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos (avots – Darba strīdu likums)

 

Darba tiesiskās attiecības regulējošo likumu spēks attiecībā uz personām  Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Tiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuriem atlīdzību un citus ar to saistītos jautājumus regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, nepiemēro attiecīgās Darba likuma normas (avots – Darba likums)

 

Darba tiesisko attiecību tiesiskais regulējums Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi (avots – Darba likums)

 

Darba vide — darba vieta ar tās fizikālajiem, ķīmiskajiem, psiholoģiskajiem, bioloģiskajiem, fizioloģiskajiem un citiem faktoriem, kuriem nodarbinātais pakļauts, veicot savu darbu (avots – Darba aizsardzības likums)

 
Darba vides iekšējā uzraudzība — uzņēmuma darbības plānošana, organizēšana, īstenošana un vadīšana tādā veidā, lai garantētu drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Darba vides risks — varbūtība, ka nodarbināto drošībai vai veselībai darba vidē var rasties kaitējums, un šā kaitējuma iespējamā smaguma pakāpe (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba vieta — vieta, kurā nodarbinātais veic savu darbu, kā arī uzņēmuma ietvaros jebkura cita vieta, kura nodarbinātajam ir pieejama darba gaitā vai kur nodarbinātais strādā ar darba devēja atļauju vai rīkojumu (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā (avots – Darba likums)

 

Kolektīvais līgums Arodbiedrības savu biedru vārdā slēdz ar darba devēju kolektīvo līgumu par darba un citiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Nodarbinātais — jebkura fiziskā persona, kuru nodarbina darba devējs, arī valsts civildienesta ierēdņi un personas, kuras nodarbinātas ražošanas vai mācību prakses laikā (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Oukena likums (Oukun’s law): ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1%, tad saražotais iekšzemes kopprodukts atpaliek no potenciālā par 2 – 3% (avots – Bikses, Šenfeldes, Goda u.c. mācību grāmatas).

 

Streiks — kolektīvā interešu strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi (avots - Streiku likums).

Uzņēmums - Darba likuma un Darba aizsardzības likuma izpratnē ir jebkura organizatoriska vienība, kurā darba devējs nodarbina savus darbiniekus (avots – Darba likums un Darba aizsardzības likums)

 

Valsts darba inspekcija (VDI) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā (avots – VDI)

 

Vienlīdzīgu tiesību princips Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu (avots – Darba likums)