Biruta Sloka. Darba resursi
Site: | Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana |
Course: | EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide |
Book: | Biruta Sloka. Darba resursi |
Printed by: | Guest user |
Date: | Tuesday, 12 November 2024, 11:00 PM |
Description
Biruta Sloka. Darba resursi (e-grāmata)Table of contents
- Titullapa
- Ievads
- Informācija par darba resursiem
- Bezdarba ilgums un līmenis
- Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums
- Bezdarba veidi
- Dabiskais bezdarbs un pilnīga nodarbinātība
- Bezdarba sociāli ekonomiskās sekas
- Potenciālais iekšzemes kopprodukts
- Filipa līkne – bezdarba un inflācijas sakarība
- Bezdarba analīze un struktūra Latvijā
- Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji
- Bezdarbnieku sadalījums dažādās kategorijās
- Valsts politika bezdarba samazināšanā
- Jēdzienu skaidrojošā vārdnīca
- Izmantotās literatūras sarakts
Titullapa
Biruta Sloka
Darba resursi
Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.
Rīga, 2010.
Ievads
-
Materiāls domāts biznesa ekonomikas pamatu skolotājiem un skolēniem/audzēkņiem
-
Materiāls paredzēts, lai nostiprinātu un padziļinātu izpratni par biznesa ekonomiskajiem pamatiem darba resursu jomā un izprastu reāli notiekošās aktualitātes darba resursu jomā
-
Materiālā apkopota teorētiska informācija par nodarbinātības un bezdarba jautājumiem, sniegtas atsauces uz normatīviem dokumentiem, citiem aktuāliem avotiem, ko varētu izmantot patstāvīgā vielas apdziļinātā apguvē un reālās ekonomiskās situācijas analīzē
-
Ieteicams lietot, izmantojot norādītos oriģinālos avotus un citus ar tiem saistītos materiālus
Informācija par darba resursiem
Informāciju par iedzīvotājiem var iegūt no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datu bāzēm, piemēram, iedzīvotāju skaitu un dabiskās kustības galvenajiem rādītāji em, aizņemtajām un brīvajām darbvietām, nodarbinātību un bezdarbu, darba samaksu, darba samaksas struktūru, apmaksāto darba laiku, iedzīvotāju starpvalstu migrāciju, jaundzimušo paredzamos mūža ilgumu , u.c. Liela daļa CSP informācijas ir pieejami gadu, ceturkšņu un mēnešu griezumā. CSP datu bāzes ļauj datus lejuplādēt tabulu formā, veidot grafiskos attēlus, veidot intensitātes kartes, veikt aprēķinus, izmantojot statistikas datus – lejuplādējot Excel formā un tad var veikt dažādus aprēķinus. Datus no CSP datu bāzēm var iegūt gan absolūtajos skaitļos, gan īpatsvaru (procentos), piemēram, var atlasīt iedzīvotāju sadalījumu pēc ekonomiskās aktivitātes pa ceturkšņiem 2010. gadā (skat. 1. tabulu)
Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde
Izmantojot šo CSP datu bāzi, var veidot arī grafiskos attēlus, piemēram, darba ņēmēju skaita sadalījums pēc darba ienākumiem un dzimuma, šoreiz piemēra pēc izvēlēts sieviešu sadalījums 2010. gada decembrī, skat. 2. tabulu.
minimālā ailga
2010.gads - 180 lati
Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde
Pamatojoties uz atlasītajiem datiem, izveidots grafiskais attēls. Parasti izveido vai nu tabulu vai grafisko attēlu – šeit parauga pēc izmantoti abi. Latvijas sieviešu sadalījums pēc darba algas 2010. gada decembrī ietverts 1. attēlā.
1. attēls. Latvijas sieviešu sadalījums pēc darba algas 2010. gada decembrī
Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde
Bezdarbs ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad darbspējīgs un kvalificēts iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba [Bikse, 78]. Latvijā par darbspējīgu personu uzskata cilvēku vecumā no 15 gadiem līdz pensionēšanas vecumam, kas šobrīd saskaņā ar likumdošanu ir 62 gadi [NVA]. Turklāt atbilstoši „Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumam” par darbspējīgu ir uzskatāma arī persona, ar noteiktu invaliditāti, izņemot gadījumus, kad veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija ir noteikusi 100 procentu darbspēju zaudējumu [Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums]. Latvijā bezdarbs attiecas uz darba meklētājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem, neatkarīgi no tā vai viņi ir vai nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā. Par bezdarbnieku uzskata iedzīvotāju, kas
- pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba;
- pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu;
- darba atrašanas gadījumā bija gatavs nākamo 2 nedēļu laikā sākt strādāt;
- darbu ir jau atradis un uzsāks to 3 mēnešu laikā [Bikse, 283].
Tā kā bezdarbs ietekmē valsts ekonomisko un sociālo stāvokli, jo kvalificēta un strādāt griboša darbaspēka neizmantošana pazemina valsts iespējas sasniegt tās potenciālo IKP, kā arī rada labklājības līmeņa pazemināšanos valstī un nelabvēlīgu sociālo vidi, tad bezdarba novērtēšana un samazināšana ir viena no valstu prioritātēm.
Bezdarba ilgums un līmenis
Bezdarba situāciju valstī visbiežāk nosaka divi raksturlielumi: bezdarba ilgums un bezdarba līmenis.
Bezdarba ilgums atspoguļo bezdarba problemātikas raksturu valstī – jo ilgāks ir bezdarbs, jo nopietnāka ir bezdarba problēma. Par ilgstošu bezdarbnieku Latvijā uzskata bezdarbnieku, kurš darbu nav spējis atrast ilgāk nekā 12 mēnešus. Latvijā par ilgstošu var uzskatīt gandrīz katru ceturto bezdarbnieku [Šenfelde,100], {NVA].
Tomēr, salīdzinot dažādu valstu tautsaimniecības un ekonomikas attīstību un to pašreizējo situāciju, lielāka uzmanība tiek pievērsta bezdarba līmenim. Bezdarba līmeņa būtības izprašanai un aprēķinu veikšanai ir nepieciešams noteikt Latvijas iedzīvotāju sastāva struktūru. Tā ir pieejama CSP datu bāzēs.
Visi darbspējas vecuma iedzīvotāji, par kādiem saskaņā ar Latvijas likumdošanu uzskata iedzīvotājus no 15 līdz 62 gadiem, sastāv no ekonomiski aktīvajiem un ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem (1.1.). Par ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, kas veido faktisko kopējo darbaspēka piedāvājumu, uzskata ekonomikā nodarbinātos iedzīvotāju (strādā algotu darbu, arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē), kā arī nestrādājošos jeb darba meklētājus (gan Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētos, gan nereģistrētos) (1.3.). Nestrādājošie jeb darba meklētāji ir personas, kas attiecīgajā periodā ir bez darba, aktīvi to meklē un ir izteikuši vēlēšanos strādāt. Savukārt par ekonomiski neaktīviem iedzīvotājiem uzskata visus pārējos nestrādājošos neatkarīgi no to vecuma. To skaitā ir mājsaimnieces, studenti, skolu audzēkņi, kas nestrādā, nestrādājošie pensionāri, invalīdi u.c.[Bikse, 280].
Bezdarba līmenis valstī tiek aprēķināts kā attiecība starp bezdarbnieku skaitu un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
Bezdarba līmenis ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju darba tirgū. Netiek ņemti vērā vairāki faktori:
1. nestrādājošo skaits, kas meklē darbu, bet nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);
2. nestrādājošo skaits, kas vairs darbu nemeklē, jo ir zaudējuši cerības to atrast (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);
3. slēptā bezdarba situācijas, kad uzņēmumi juridiski neatlaiž darbiniekus, bet neizmaksā algas, vai arī piešķir ilgstošus bezalgas atvaļinājumus (tādējādi cilvēkiem nav iespējas iegūt bezdarbnieku statusu – faktiskais bezdarba līmenis ir augstāks);
4. ēnu ekonomikas situācijas, kad cilvēki reģistrējas kā bezdarbnieki, kaut gan patiesībā strādā bez darba līgumiem, saņemot algas aploksnēs (reālais bezdarba līmenis zemāks) [Bikse, 78].
Noskaidrojot bezdarba līmeni valstī, tiek aprēķināti divi rādītāji :
-
standartizētā bezdarba līmenis,
Pastāv būtiska iezīme, ka standartizētais līmenis ir augstāks nekā reģistrētā bezdarba līmenis. Atšķirība veidojas tāpēc, ka standartizētais bezdarba līmenis ir darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā. To aprēķina pēc aptaujas datiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA). Savukārt reģistrētais bezdarba līmenis ir Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto un bezdarbnieku statusu ieguvušo īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā [Bikse, 283], [NVA]. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā 2002 – 2010. gados attēlots 2. attēlā.
2.att. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā (tūkstošos)
Avots: CSP un NVA
Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums
Bezdarba galvenais iemesls ir darbaspēka pieprasījuma un darbaspēka piedāvājuma atšķirības gan kvantitatīvos (piem., valstī nav pietiekami daudz skolotāju), gan kvalitatīvos lielumos (piem., valstī ir pietiekami daudz skolotāju, bet to kvalifikācija vai prasmes neatbilst kāda konkrēta darba devēja prasībām).
Darbaspēka pieprasījums ir atkarīgs no dažādiem faktoriem :
-
darba vietu skaita, ja tās nepastāvēs pietiekami lielā daudzumā, tad pat vislabāk kvalificētais darbinieks nespēs atrast darba vietu;
-
preču un pakalpojumu pieprasījuma, kura pieaugumu gadījumā uzņēmumi var paplašināties, tādējādi radot jaunas darba vietas un darba pieprasījumu, vai samazinājuma gadījumā – ierobežojot savu darbību un likvidējot esošās darba vietas;
-
ražošanas un tehnoloģijas līmeņa, kas mūsdienās stipri ietekmē darba pieprasījumu, jo industriāli attīstītākās valstīs un augsti mehanizētos un automatizētos ražošanas uzņēmumos ir nepieciešams algot mazāku skaitu darbinieku;
-
darba algas līmenis: jo darbinieki pieprasīs lielāku darba algu, jo mazāku skaitu darbinieku vēlēsies algot darba devējs.
Savukārt darbaspēka piedāvājums ir atkarīgs no:
-
iedzīvotāju skaita, jo konkrētajā teritorijā, neņemot vērā citus faktorus (kvalifikāciju, vecumu u.c.), var būt tikai tik liels darba piedāvājums, cik ir darbspējīgo iedzīvotāju. Tāpēc Latvijas gadījumā ir būtisks jautājums par darbaspēka izbraukšanu no valsts un sekām, ko tas atstāj uz Latvijas darba tirgu un tautsaimniecību kopumā;
-
tā dabiskā pieauguma, kas ir atkarīgs no dzimstības un mirstības līmeņu starpības lieluma;
-
cilvēciskā kapitāla kvalitātes – cilvēka kvalifikācija, izglītība un prasmes;
-
darba algas lieluma: jo darba devējs piedāvās lielāku darba algu, jo augstāks būs darba piedāvājums;
-
iedzīvotāju vecuma struktūras - nozīmīgs faktors, jo darbaspēks var veidoties tikai no darbspējas vecuma cilvēkiem (15 – 62 gadiem). Par labvēlīgu struktūru uzskata situāciju, ja bērnu un pusaudžu jeb potenciālā darbaspēka īpatsvars ir augstāks nekā veco ļaužu īpatsvars un darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pieaug [Bikse, 74].
3.att. Darbaspēka pieprasījuma, piedāvājuma un darba algas sakarības darba tirgū
3. attēls atspoguļo darba algas ietekmi uz darba piedāvājumu un pieprasījumu:
-
ja darba alga pieaug (no wo uz w1), darbaspēka pieprasījums (DL) samazinās līdz punktam A, bet darbaspēka piedāvājums (SL) pieaug līdz punktam B;
-
ja darba alga samazinās (no w0 uz w2), darbaspēka pieprasījums (DL) pieaug līdz punktam C, bet darbaspēka piedāvājums (SL) samazinās līdz punktam F [Bikse, Šēnfelde];
-
nesabalansēts darbaspēka pieprasījums un piedāvājums, kas var tikt radīts nosakot augstāku vai zemāku darba algu nekā līdzsvara punktā (E), noved pie bezdarba pieauguma valstī. Gadījumā, ja darba alga pieaug, tad darbaspēka pieprasījuma ir mazāks nekā darba spēka piedāvājums (DL<SL) un darba tirgū nodarbinātības līmeni noteiks darba devēji. Savukārt gadījumā, ja darba alga samazinās, tad darbaspēka pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums (DL>SL) un nodarbinātības līmeni noteiks darba ņēmēji.
Bezdarba veidi
Pastāv īslaicīgais (frikcionālais), strukturālais, sezonālais un cikliskais bezdarbs. Visu šo bezdarbu veidu definīcijas var atrast Latvijas Zinātņu akadēmijas Akadēmisko terminu datubāzē Akadterm, kā arī dažādu autoru Bikses, Goda, Šenfeldes, u.c.ekonomikas teorijas pamatu, makroekonomikas mācību grāmatās
Frikcionālais bezdarbs
Īslaicīgais jeb frikcionālais bezdarbs (frictional unemployment) (arī īslaicīgais jeb darba maiņas bezdarbs) ir situācija, kad iedzīvotāji ir īslaicīgi nenodarbināti, kā arī tādi, kas tikko ienāk darba tirgū un tikai tagad sāk meklēt savu pirmo darba vietu [Bikse, 286]. Frikcionālais bezdarbs rodas tāpēc, ka darba tirgus nepārtraukti mainās - rodas jaunas darba vietas, likvidējas vecās, citi iedzīvotāji izstājas no darba tirgus pensionēšanās vecumā, citi sasniedz darbspējas vecumu, citi maina dzīvesvietu - rezultātā parādās vajadzība meklēt jaunu darba vietu. Tomēr ne vienmēr informācija par darba iespējām ir pilnīga un ir vajadzīgs laiks, lai darba devēji un nenodarbinātie strādnieki cits citu atrastu [Vilne]. Šis bezdarbs var rasties arī, ja cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības (mēdz dēvēt arī par „brīvprātīgo bezdarbu”). Lielāks un ilglaicīgāks frikcionālais bezdarbs ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. Atbilstoši LZA Terminu datu bāzei frikcionālā bezdarba definīcija: Bezdarbs, kas rodas tāpēc, ka cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības. Lielāks Δ ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. [LZA Akadēmisko terminu datu bāze AkadTerm]. Tā kā šis bezdarba veids ir brīvprātīgs un tā rašanās galvenais iemesls ir piemērotākas darba vietas meklējumi, kā arī cilvēku mērķtiecība un tiekšanās pēc labāka darba atalgojuma, tad tas ir uzskatāms par normālu, īslaicīgu un pat vēlamu parādību.
Strukturālais jeb struktūras bezdarbs
Strukturālais bezdarbs (structural unemployment) jeb struktūras bezdarbs (atbilstoši LZA terminoloģijai) ir situācija, ko izraisa izmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām. Strukturālo bezdarbu rada:
-
ražošanas pārkārtošana atbilstoši jaunākajiem tehnoloģijas un tehnikas sasniegumiem, bet strādātāju esošās darba spējas un kvalifikācija neatbilst jauno darba pienākumu prasībām. Līdz ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, tiek samazināts darbinieku skaits vai arī esošajiem darbiniekiem ir vajadzīgs laiks, lai pārkvalificētos un iegūtu jaunas iemaņas un tehnoloģijai atbilstošu kvalifikāciju;
-
ģeogrāfiskā vides un darbinieka kvalifikācijas neatbilstība. Piemēram, agronomu vai zootehniķu darbs noteiktajā teritorijā, kurā tie dzīvo, nav pieprasīts. Pastāv divi rīcības varianti – pārkvalificēties un iegūt jaunu specialitāti atbilstoši dzīves vietā pieejamajām brīvajām darba vietām vai arī mainīt savu dzīves vietu, kur būtu pieprasīti šādas profesijas pārstāvji [Bikse, 287].
Strukturālo bezdarbu mēdz dēvēt arī par tehnoloģisko bezdarbu, tādējādi pasvītrojot sakarību starp tehnoloģijas un tehnikas attīstību un izmaiņām, kas rodas darba pieprasījumā, jo rodas mazāka vajadzība pēc cilvēka darbaspēka dažās tautsaimniecības nozarēs. Zemniekus un lauksaimniekus nomaina dažādas iekārtas un mašīnas (aršanas un sēklu sēšanas traktori, govju slaukšanas ierīces u.t.t.), ražošana paliek aizvien mehanizētāka un automatizētāka, tiek izveidotas dažādas datoru programmatūras, lai atvieglotu cilvēku darbu u.tml. Pierādījums tehnoloģijas ietekmei uz darbaspēka struktūru ir attīstītāko valstu darbaspēka lielais īpatsvars tieši pakalpojumu sniegšanas nozarē [Šenfelde,101]. LZA Akadēmisko terminu datubāzē ievietotā definīcija: „Struktūras bezdarbs ir bezdarbs, kas radies valsts tautsaimniecības nozaru struktūras pārmaiņu dēļ, ko savukārt izraisījušas pieprasījuma svārstības pēc noteiktu profesiju darbiniekiem” [LZA AkadTerm]. Par šo bezdarba veidu ir ļoti daudz skaidrojumu un daudz analīzes dažādās mācību grāmatās un zinātniskajos pētījumos.
Salīdzinot strukturālo bezdarbu ar frikcionālo, secinām, ka frikcionālā bezdarba situācijā darbu atrast ir iespējams samērā īsā laika periodā, bet strukturālais bezdarbs gadījumā ir nepieciešams pārkvalificēties, lai pielāgotos mainīgajai tautsaimniecības struktūrai, tāpēc šis bezdarba veids būs ilgstošāks.
Sezonālais jeb sezonas bezdarbs
Sezonālais bezdarbs (seasonal unemployment) jeb sezonas bezdarbs pastāv dažās nozarēs, kurām ir sezonāls raksturs. Tādas nozares ir, piemēram, tūrisms, celtniecība, atpūtas organizēšana un lauksaimniecības ražošanas sfēra, kuru darbinieki it īpaši ziemas periodā kļūst par sezonas bezdarbniekiem [Bikse, 288]. Darbaspēka pieprasījumu lielā mērā ietekmē laika apstākļi, kas ir neparedzami un nekontrolējami, un gadalaiku maiņas, kas ir neizbēgamas. Tieši tādēļ sezonālais jeb sezonas bezdarbs ir neizbēgama un normāla parādība noteiktās tautsaimniecības nozarēs un darbiniekiem iesaistoties tajās ir jārēķinās ar nozares sezonālo raksturu.
Cikliskais bezdarbs
Cikliskais bezdarbs (cyclical unemployment) ir tāds bezdarbs, kas saistīts ar vispārējā ekonomiskā aktivitātes līmeņa izmaiņām. Tas rodas ekonomikas lejupslīdes un depresijas iestāšanās apstākļos, kad krasi samazinās patēriņš un sašaurinās ražošana. Līdz ar to samazinās darba vietu skaits un cilvēki ar pietiekamu kvalifikāciju zaudē darbu. Cikliskais bezdarbs tiek uzskatīts par visnevēlamāko bezdarba veidu, jo, ja ekonomikas lejupslīde un depresijas fāze ieilgst, tas var saglabāties ilgstoši, turklāt sasniegt augstu līmeni. Taču, ja ekonomikas atveseļošanās notiek veiksmīgi un ātri, tad arī cikliskais bezdarbs izzūd [Bikse, 288]. Atbilstoši LZA AkadTerm definīcijai [LZA]: „Cikliskais bezdarba ir bezdarba līmenis, kāds ir ekonomikas attīstības cikla lejupslīdes (krīzes un depresijas) periodā, kad strauji samazinās ražošanas apjoms”.
Cikliskā bezdarba situāciju Dž.M.Keinss nosauca par „piespiedu bezdarbu”, jo iedzīvotāji būtu ar mieru strādāt par piedāvāto darba algu, taču darba vietu piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu pēc šīm darba vietām (SL<DL) [Šenfelde, 101].
Cikliskais bezdarbs ir visnevēlamākais bezdarba veids un pret to darbinieki ir visneaizsargātākie. Pat augsti kvalificētam darbiniekam ekonomiskās lejupslīdes un depresijas apstākļos ir iespēja zaudēt darbu un ar grūtībām mēģināt atrast jaunu darba vietu, jo daudzi uzņēmumi bankrotē un sašaurina savu darbību līdz minimālam darbinieku skaitam taupības nolūkos. Salīdzinot ar strukturālo bezdarbu, darbinieka pārkvalifikācija vai dzīves vietas maiņa varētu neatrisināt situāciju un bezdarbs turpinātos līdz ekonomikas atveseļošanās posmam.
Dabiskais bezdarbs un pilnīga nodarbinātība
Pētot bezdarba veidus, ir redzams, ka tie veidojas dažādu objektīvu apstākļu un iemelsu dēļ, no kuriem ir neiespējami pilnībā izvairīties. Līdz ar to rodas jautājums par to, vai pastāv kāda robeža, līdz kurai bezdarba līmenis ir pieļaujams un pēc kuras tas kļūst par ekonomikas bremzējošu faktoru.
Ekonomikas teorijā pastāv tā saucamais dabiskais (natural unemployment) bezdarbs, kas atbilst makroekonomikas līdzsvaram un potenciālam iekšzemes kopproduktam (IKP). Dabiskais bezdarba līmenis pastāv, kad ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība [Šenfelde,101].
Pilnīga nodarbinātība ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad pieprasītais darbaspēka daudzums ir vienāds ar piedāvāto darbaspēka daudzumu. Tomēr ir jāuzsver, ka „tīra” pilnīga nodarbinātība nepastāv, jo reālitātē nekad nebūs tāda situācija, kad nodarbinātības līmenis būs 100%, bet bezdarba līmenis būs vienāds ar 0%. Tāpēc pilnīgajā nodarbinātībā iekļauj arī tos bezdarbniekus, kas saistīti ar frikcionālo un strukturālo bezdarbu. Šie bezdarba veidi tiek uzskatīti par dabisko bezdarbu. Tādējādi, pat pastāvot frikcionālajam un strukturālajam, ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība. Taču šajā gadījumā brīvo darba vietu skaitam ir jābūt vienādam ar frikcionālo un strukturālo bezdarbnieku skaitu [Bikse, 288].
Savukārt cikliskais bezdarbs netiek iekļauts dabiskajā bezdarbā, jo tas rada neizmantotus darbaspēka resursus un samazina faktisko iekšzemes kopproduktu [Šenfelde,101].
Aplūkojot bezdarba un inflācijas attiecības, dabisko bezdarbu apzīmēs arī ar jēdzienu NAIRU jeb inflācijas neprovocējošo nodarbinātības līmeni (Non-Accelerating-Inflation Rate of Unemployment), kuru aprēķina ņemot vērā vidējo faktisko bezdarba līmeni pēdējos 10 gados (vai ilgāk) un turpmāko 10 gadu bezdarba un sagaidāmās inflācijas prognozes [Bikse,81].
Piemēram, Latvijā paredzēts sasniegt pilnīgu nodarbinātību ekonomikā, ja bezdarba līmenis ir 4% [Bikse, 288]. Ņemot vērā, ka 2010.gadā Latvijā (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem) ekonomiski aktīvie iedzīvotāji bija 1157,0 tūkstoši, tad pilnīga nodarbinātība būtu situācijā, ja bezdarbnieku skaits būtu 46,28 tūkstoši. Tomēr reģistrēto bezdarbnieku skaits 2010.gadā sasniedza 162,46 tūkstošus [CSP]. Secinām, ka 2010. gadā Latvijā darba vietu pietrūka 116,18 tūkstošiem darba meklētāju. Jāņem vērā, ka dabiskais bezdarba līmenis katrā valstī var būt noteikts citā lielumā un laika gaitā tas var mainīties.
Bezdarba sociāli ekonomiskās sekas
Cikliskais bezdarbs (kas netiek pieskaitīts pie dabiskā bezdarba) sabiedrībai un pašam cilvēkam ir nelabvēlīga parādība, jo tas izraisa šādas sekas:
-
samazinās saražotā iekšzemes kopprodukta apjoms,
-
iedzīvotāju personisko ienākumu samazināšanās un uzkrājumu zaudējums;
-
valsts budžeta ieņēmumu samazinājums, jo bezdarbnieki neko neražo, nesaņem algu un nemaksā budžetā nodokļus, turklāt daļa saņem bezdarbnieku pabalstu,
-
krītas cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un kvalitāte, zūd darba pieredze un iemaņas;
-
cilvēks zaudē pašcieņu un ticību saviem spēkiem, trūkst pašrealizācijas darbā [Bikse, 289].
Bez jau minētajām sekām bezdarbs būtiski ietekmē arī citus sociālos aspektus: pazeminoties dzīves līmenim, degradējas arī sabiedrības morālie kritēriji. Statistiskie dati liecina, ka ekonomikas depresijas fāzē palielinās pašnāvnieku skaits, noziedzības līmenis, saslimstība, ģimeņu iziršana utt. Bezdarbu nevar uztver tikai kā skaitļus statistikā, kā valsts ekonomikas stabilitātes rādītāju vai kā tēmu ekonomikas teorijā. Tas ir šoks ne tikai pašam bezdarbniekam, bet arī viņa ģimenes locekļiem, kuru labklājība un materiālais stāvoklis ir cieši saistīts ar situāciju darba tirgū. Turklāt tiek zaudēts sociālais statuss sabiedrībā un darbs, kas nav uzkrājams un izmantojams vēlāk nākotnē. Bezdarbs būtiski ietekmē sabiedrības labklājību, sociālo vidi un sabiedrības dzīves līmeni kopumā.
Cikliskais bezdarbs būtiski paaugstina sociālo spriedzi sabiedrībā, kas, pēc vēsturiskās pieredzes secinot, var radīt nopietnu politisko krīzi un piemērotu augsni dažādiem galējiem valsts pārvaldīšanas režīmiem. Piemēram, Eiropas 30.gadu autoritāro un fašistisko režīmu veidošanos saista ar šo valstu ekonomisko stāvokli un krasu iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos [Šenfelde, 103]. Tamdēļ, lai novērstu šo sociālo spriedzi, kas var novest arī pie politiskās situācijas pasliktināšanās, mūsdienās daudzu valstu prioritāte ir bezdarba līmeņa stabilizēšana un samazināšana, kā arī tā ekonomisko seku prognozēšana.
Oukena likums – bezdarba un iekšzemes kopprodukta sakarība
Bezdarbs ir ne tikai individuāla problēma konkrētajam bezdarbniekam, tas rada arī virkni negatīvu seku valstiskā līmenī, jo skar gan ekonomiku, gan sociālo sfēru. Bezdarba pastāvēšana virs dabiskā bezdarba līmeņa veido ekonomiskos zaudējumus. Ekonomiskie zaudējumi, kurus rada cikliskais bezdarbs, ir papildu produkcija, kuru varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņš tiktu nodarbināts. [Bikse, 289].
ASV ekonomists Arturs Oukens (Arthur Okun) noformulēja sakarību, kas pastāv starp bezdarba līmeni un nesaražoto iekšzemes kopproduktu. Šī sakarība ir pazīstama kā Oukena likums (Oukun’s law): ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1%, tad saražotais iekšzemes kopprodukts atpaliek no potenciālā par 2 – 3%.
Atbilstoši Oukena likumam zaudēto jeb nesaražoto IKP daļu, kas radusies bezdarba ietekmē, aprēķina, ja no faktiskā bezdarba procenta atskaita dabiskā bezdarba procentu valstī un iegūto starpību reizina ar 2 (intervālā no 2-3%); savukārt iegūto lielumu reizina ar reālo IKP [Bikse, 288].
kur Y - faktiskais iekšzemes kopprodukts,
Y* - potenciālais iekšzemes kopprodukts,
u – faktiskais bezdarba līmenis,
u* - dabiskais bezdarba līmenis,
(robežās no 2-3%) [Šenfelde, 102].
Oukena likumu var izteikt arī formā, kas atspoguļo sakarību starp IKP un bezdarba dinamiku. Ja faktiskais bezdarba līmenis pret iepriekšējā gada bezdarba līmeni ir palicis nemainīgs, tad reālā faktiskā iekšzemes kopprodukta pieaugums būs 3% gadā. Savukārt, ja bezdarba līmenis salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir palielinājies par 1%, tad faktiskais iekšzemes kopprodukta pieauguma temps samazināsies par 2%.
kur Y- faktiskais iekšzemes kopprodukts kārtējā gadā,
Y-1 – faktiskais iekšzemes kopprodukts iepriekšējā gadā,
u – faktiskais bezdarbs kārtējā gadā,
u-1 – faktiskais bezdarbs iepriekšējā gadā [Gods, 193].
Oukena formulu dod iespēja aprēķināt, kādas ir cikliskā bezdarba izmaksas jeb cik daudz iekšzemes kopprodukta valsts nesaražo augstā bezdarba līmeņa dēļ, tādējādi nesasniedzot savu patieso potenciālu.
Potenciālais iekšzemes kopprodukts
Par potenciālo iekšzemes kopproduktu sauc produkcijas daudzumu, ko varētu saražot, ja pastāvētu pilnīga nodarbinātība.
Pastāv sakarības starp potenciālo, faktisko IKP un dabisko, faktisko bezdarbu:
1. Ja faktiskais IKP = potenciālo IKP → ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība un faktiskais bezdarbs = dabisko bezdarbu.
2. Ja faktiskais IKP < par potenciālo IKP → ekonomika darbojas ar zaudējumiem un faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu.
3. Ja faktiskais IKP > potenciālo → IKP ekonomika ir virs pilnīgas nodarbinātības, notiek tās pārkaršana un faktiskais bezdarbs < par dabisko bezdarbu [Bikse, 83].
Ja faktiskā produkcijas izlaide jeb faktiskais IKP ir mazāks nekā potenciālais, tad ekonomika strādā ar zaudējumiem. Nenodarbinātā darba spēka dēļ tiek zaudēta produkcija, ko nevar atgūt vai kompensēt. Tas nozīmē, ka ražošanas apjoms ir zemāks nekā tas ir iespējams, un reālā IKP starpība (starpība starp potenciālo un faktisko IKP jeb Output gap) atspoguļo ekonomikas lejupslīdes jeb recesijas plaisu. Turpretī, ja cenas pieaug (kas raksturīgs ekonomikas virsotnes fāzei) un to rezultātā faktiskā produkcijas izlaide ir lielāka nekā potenciālā, tad šī starpība veidojas uz cenu pieauguma rēķina un to dēvē par inflācijas starpību jeb plaisu [Bikse, 290].
Ir lietderīgi izskatīt sakarības, kas pastāv starp ekonomiskā cikla fāzēm un situāciju darba tirgū:
1. Ja ekonomika ir depresijas fāzē, tad
-
cenu līmenis ir nemainīgs,
-
faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu,
-
faktiskais IKP < par potenciālo IKP.
2. Ja ekonomika ir kāpuma fāzē, tad
-
cenu līmenis pieaug,
-
faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu,
-
faktiskais IKP < par potenciālo IKP.
3. Ja ekonomika ir virsotnes fāzē, tad
-
cenu līmenis ir augsts, rodas pieprasījuma inflācija,
-
faktiskais bezdarbs < par dabisko bezdarbu,
-
faktiskais IKP > potenciālo IKP [Bikse, 83].
4.att. Ekonomiskās aktivitātes cikls, tā fāzes
Ekonomiskās aktivitātes cikls tiešā veidā ietekmē ne tikai valsts ekonomisko stāvokli un tautsaimniecības attīstību, bet arī valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, jo tas ietekmē gan cenu līmeni, gan situāciju darba tirgū.
Filipa līkne – bezdarba un inflācijas sakarība
1958. gadā Londonas ekonomiskās augstskolas profesors, Jaunzēlandes ekonomists A. Filips (Arthur W. Philips) pasauli iepazīstināja ar savu pētījumu par darba algas inflācijas un bezdarba savstarpējo apgriezto sakarību. Šīs sakarības viņš bija pētījis Anglijā laika posmā no 1861. līdz 1957. gadam un nācis pie šādiem trīs galvenajiem secinājumiem:
-
jo mazāks bezdarbs, jo straujāka darba algas inflācija,
-
jo augstāks bezdarbs, jo mazāka darba algas inflācija,
-
augsta inflācija un liels bezdarbs ir nesavienojamas parādības.
Filipa līknē (Phillips curve) (5.att.) ir attēlotas nominālās darba algas vidējās likmes izmaiņas jeb inflācija uz vertikālās ass un bezdarba likmi attiecīgajā gadā uz horizontālās ass. Līknei raksturīgs tās negatīvais slīpums: zema bezdarba gadījumā ir augsta inflācija, bet augsta bezdarba gadījumā – zema inflācija. Līknes būtība atklāj izvēli, kas jāveic valdībai : cenu stabilitāte vai pilnīga nodarbinātība. Latvijā, kā Latvijas Banka ir vairākkārt ziņojusi, makroekonomikas prioritāte ir nodrošināt cenu stabilitāti un zemu inflāciju [Gods, 193].
Punktā A pastāv zema inflācija un augsts bezdarba līmenis, bet punktā B – augsta inflācija un zems bezdarbs. Šīs sakarības sākotnējā formula: