Print bookPrint book

Biruta Sloka. Darba resursi

Site: Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana
Course: EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide
Book: Biruta Sloka. Darba resursi
Printed by: Guest user
Date: Tuesday, 23 April 2024, 11:29 PM

Description

Biruta Sloka. Darba resursi (e-grāmata) 

Table of contents

Titullapa

ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts



Biruta Sloka

Darba resursi

Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.


Rīga, 2010.

 

Ievads

  • Materiāls domāts biznesa ekonomikas pamatu skolotājiem un skolēniem/audzēkņiem

  • Materiāls paredzēts, lai nostiprinātu un padziļinātu izpratni par biznesa ekonomiskajiem pamatiem darba resursu jomā un izprastu reāli notiekošās aktualitātes darba resursu jomā

  • Materiālā apkopota teorētiska informācija par nodarbinātības un bezdarba jautājumiem, sniegtas atsauces uz normatīviem dokumentiem, citiem aktuāliem avotiem, ko varētu izmantot patstāvīgā vielas apdziļinātā apguvē un reālās ekonomiskās situācijas analīzē

  •   Ieteicams lietot, izmantojot norādītos oriģinālos avotus un citus ar tiem saistītos materiālus

Informācija par darba resursiem

Informāciju par iedzīvotājiem var iegūt no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datu bāzēm, piemēram, iedzīvotāju skaitu un dabiskās kustības galvenajiem rādītāji em, aizņemtajām un brīvajām darbvietām, nodarbinātību un bezdarbu, darba samaksu, darba samaksas struktūru, apmaksāto darba laiku, iedzīvotāju starpvalstu migrāciju, jaundzimušo paredzamos mūža ilgumu , u.c. Liela daļa CSP informācijas ir pieejami gadu, ceturkšņu un mēnešu griezumā. CSP datu bāzes ļauj datus lejuplādēt tabulu formā, veidot grafiskos attēlus, veidot intensitātes kartes, veikt aprēķinus, izmantojot statistikas datus – lejuplādējot Excel formā un tad var veikt dažādus aprēķinus. Datus no CSP datu bāzēm var iegūt gan absolūtajos skaitļos, gan īpatsvaru (procentos), piemēram, var atlasīt iedzīvotāju sadalījumu pēc ekonomiskās aktivitātes pa ceturkšņiem 2010. gadā (skat. 1. tabulu)

 r

4

Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde

Izmantojot šo CSP datu bāzi, var veidot arī grafiskos attēlus, piemēram, darba ņēmēju skaita sadalījums pēc darba ienākumiem un dzimuma, šoreiz piemēra pēc izvēlēts sieviešu sadalījums 2010. gada decembrī, skat. 2. tabulu.

o 

minimālā ailga
2010.gads - 180 lati

Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde

Pamatojoties uz atlasītajiem datiem, izveidots grafiskais attēls. Parasti izveido vai nu tabulu vai grafisko attēlu – šeit parauga pēc izmantoti abi. Latvijas sieviešu sadalījums pēc darba algas 2010. gada decembrī ietverts 1. attēlā.

1

1. attēls. Latvijas sieviešu sadalījums pēc darba algas 2010. gada decembrī

Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde

Bezdarbs ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad darbspējīgs un kvalificēts iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba [Bikse, 78]. Latvijā par darbspējīgu personu uzskata cilvēku vecumā no 15 gadiem līdz pensionēšanas vecumam, kas šobrīd saskaņā ar likumdošanu ir 62 gadi [NVA]. Turklāt atbilstoši „Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumam” par darbspējīgu ir uzskatāma arī persona, ar noteiktu invaliditāti, izņemot gadījumus, kad veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija ir noteikusi 100 procentu darbspēju zaudējumu [Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums]. Latvijā bezdarbs attiecas uz darba meklētājiem vecumā no 15 līdz 74 gadiem, neatkarīgi no tā vai viņi ir vai nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā. Par bezdarbnieku uzskata iedzīvotāju, kas

  • pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba;
  • pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu;
  • darba atrašanas gadījumā bija gatavs nākamo 2 nedēļu laikā sākt strādāt;
  • darbu ir jau atradis un uzsāks to 3 mēnešu laikā [Bikse, 283].

Tā kā bezdarbs ietekmē valsts ekonomisko un sociālo stāvokli, jo kvalificēta un strādāt griboša darbaspēka neizmantošana pazemina valsts iespējas sasniegt tās potenciālo IKP, kā arī rada labklājības līmeņa pazemināšanos valstī un nelabvēlīgu sociālo vidi, tad bezdarba novērtēšana un samazināšana ir viena no valstu prioritātēm.

Bezdarba ilgums un līmenis

 Bezdarba situāciju valstī visbiežāk nosaka divi raksturlielumi: bezdarba ilgums un bezdarba līmenis.

Bezdarba ilgums atspoguļo bezdarba problemātikas raksturu valstī – jo ilgāks ir bezdarbs, jo nopietnāka ir bezdarba problēma. Par ilgstošu bezdarbnieku Latvijā uzskata bezdarbnieku, kurš darbu nav spējis atrast ilgāk nekā 12 mēnešus. Latvijā par ilgstošu var uzskatīt gandrīz katru ceturto bezdarbnieku [Šenfelde,100], {NVA].

Tomēr, salīdzinot dažādu valstu tautsaimniecības un ekonomikas attīstību un to pašreizējo situāciju, lielāka uzmanība tiek pievērsta bezdarba līmenim. Bezdarba līmeņa būtības izprašanai un aprēķinu veikšanai ir nepieciešams noteikt Latvijas iedzīvotāju sastāva struktūru. Tā ir pieejama CSP datu bāzēs.

Visi darbspējas vecuma iedzīvotāji, par kādiem saskaņā ar Latvijas likumdošanu uzskata iedzīvotājus no 15 līdz 62 gadiem, sastāv no ekonomiski aktīvajiem un ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem (1.1.). Par ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, kas veido faktisko kopējo darbaspēka piedāvājumu, uzskata ekonomikā nodarbinātos iedzīvotāju (strādā algotu darbu, arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē), kā arī nestrādājošos jeb darba meklētājus (gan Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētos,  gan nereģistrētos) (1.3.). Nestrādājošie jeb darba meklētāji ir personas, kas attiecīgajā periodā ir bez darba, aktīvi to meklē un ir izteikuši vēlēšanos strādāt. Savukārt par ekonomiski neaktīviem iedzīvotājiem uzskata visus pārējos nestrādājošos neatkarīgi no to vecuma. To skaitā ir mājsaimnieces, studenti, skolu audzēkņi, kas nestrādā, nestrādājošie pensionāri, invalīdi u.c.[Bikse, 280].

h

Bezdarba līmenis valstī tiek aprēķināts kā attiecība starp bezdarbnieku skaitu un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Bezdarba līmenis ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju darba tirgū. Netiek ņemti vērā vairāki faktori:

1.      nestrādājošo skaits, kas meklē darbu, bet nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);

2.      nestrādājošo skaits, kas vairs darbu nemeklē, jo ir zaudējuši cerības to atrast (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);

3.      slēptā bezdarba situācijas, kad uzņēmumi juridiski neatlaiž darbiniekus, bet neizmaksā algas, vai arī piešķir ilgstošus bezalgas atvaļinājumus (tādējādi cilvēkiem nav iespējas iegūt bezdarbnieku statusu – faktiskais bezdarba līmenis ir augstāks);

4.      ēnu ekonomikas situācijas, kad cilvēki reģistrējas kā bezdarbnieki, kaut gan patiesībā strādā bez darba līgumiem, saņemot algas aploksnēs (reālais bezdarba līmenis zemāks) [Bikse, 78].

Noskaidrojot bezdarba līmeni valstī, tiek aprēķināti divi rādītāji :

  • standartizētā bezdarba līmenis,

 reģistrētā bezdarba līmenis.

Pastāv būtiska iezīme, ka standartizētais līmenis ir augstāks nekā reģistrētā bezdarba līmenis. Atšķirība veidojas tāpēc, ka standartizētais bezdarba līmenis ir darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā. To aprēķina pēc aptaujas datiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA). Savukārt reģistrētais bezdarba līmenis ir Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto un bezdarbnieku statusu ieguvušo īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā [Bikse, 283], [NVA]. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā 2002 – 2010. gados attēlots 2. attēlā.

f

2.att. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā (tūkstošos)

Avots: CSP un NVA

 

Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums

Bezdarba galvenais iemesls ir darbaspēka pieprasījuma un darbaspēka piedāvājuma atšķirības gan kvantitatīvos (piem., valstī nav pietiekami daudz skolotāju), gan kvalitatīvos lielumos (piem., valstī ir pietiekami daudz skolotāju, bet to kvalifikācija vai prasmes neatbilst kāda konkrēta darba devēja prasībām).

Darbaspēka pieprasījums ir atkarīgs no dažādiem faktoriem :

  • darba vietu skaita, ja tās nepastāvēs pietiekami lielā daudzumā, tad pat vislabāk kvalificētais darbinieks nespēs atrast darba vietu;

  • preču un pakalpojumu pieprasījuma, kura pieaugumu gadījumā uzņēmumi var paplašināties, tādējādi radot jaunas darba vietas un darba pieprasījumu, vai samazinājuma gadījumā – ierobežojot savu darbību un likvidējot esošās darba vietas;

  • ražošanas un tehnoloģijas līmeņa, kas mūsdienās stipri ietekmē darba pieprasījumu, jo industriāli attīstītākās valstīs un augsti mehanizētos un automatizētos ražošanas uzņēmumos ir nepieciešams algot mazāku skaitu darbinieku;

  • darba algas līmenis: jo darbinieki pieprasīs lielāku darba algu, jo mazāku skaitu darbinieku vēlēsies algot darba devējs.

Savukārt darbaspēka piedāvājums ir atkarīgs no:

  • iedzīvotāju skaita, jo konkrētajā teritorijā, neņemot vērā citus faktorus (kvalifikāciju, vecumu u.c.), var būt tikai tik liels darba piedāvājums, cik ir darbspējīgo iedzīvotāju. Tāpēc Latvijas gadījumā ir būtisks jautājums par darbaspēka izbraukšanu no valsts un sekām, ko tas atstāj uz Latvijas darba tirgu un tautsaimniecību kopumā;

  • tā dabiskā pieauguma, kas ir atkarīgs no dzimstības un mirstības līmeņu starpības lieluma;

  • cilvēciskā kapitāla kvalitātes – cilvēka kvalifikācija, izglītība un prasmes;

  • darba algas lieluma: jo darba devējs piedāvās lielāku darba algu, jo augstāks būs darba piedāvājums;

  • iedzīvotāju vecuma struktūras -  nozīmīgs faktors,  jo darbaspēks var veidoties tikai no darbspējas vecuma cilvēkiem (15 – 62 gadiem). Par labvēlīgu struktūru uzskata situāciju, ja bērnu un pusaudžu jeb potenciālā darbaspēka īpatsvars ir augstāks nekā veco ļaužu īpatsvars un darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars pieaug [Bikse, 74].

    f

3.att. Darbaspēka pieprasījuma, piedāvājuma un darba algas sakarības darba tirgū

 

3. attēls atspoguļo darba algas ietekmi uz darba piedāvājumu un pieprasījumu:

  • ja darba alga pieaug (no wo uz w1), darbaspēka pieprasījums (DL) samazinās līdz punktam A, bet darbaspēka piedāvājums (SL) pieaug līdz punktam B;

  • ja darba alga samazinās (no w0 uz w2), darbaspēka pieprasījums (DL) pieaug līdz punktam C, bet darbaspēka piedāvājums (SL) samazinās līdz punktam F [Bikse, Šēnfelde];

  • nesabalansēts darbaspēka pieprasījums un piedāvājums, kas var tikt radīts nosakot augstāku vai zemāku darba algu nekā līdzsvara punktā (E), noved pie bezdarba pieauguma valstī. Gadījumā, ja darba alga pieaug, tad darbaspēka pieprasījuma ir mazāks nekā darba spēka piedāvājums (DL<SL) un darba tirgū nodarbinātības līmeni noteiks darba devēji. Savukārt gadījumā, ja darba alga samazinās, tad darbaspēka pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums (DL>SL) un nodarbinātības līmeni noteiks darba ņēmēji.

Bezdarba veidi

Pastāv īslaicīgais (frikcionālais), strukturālais, sezonālais un cikliskais bezdarbs. Visu šo bezdarbu veidu definīcijas var atrast Latvijas Zinātņu akadēmijas Akadēmisko terminu datubāzē Akadterm, kā arī dažādu autoru Bikses, Goda, Šenfeldes, u.c.ekonomikas teorijas pamatu, makroekonomikas mācību grāmatās

 

Frikcionālais bezdarbs

Īslaicīgais jeb frikcionālais bezdarbs (frictional unemployment) (arī īslaicīgais jeb darba maiņas bezdarbs) ir situācija, kad iedzīvotāji ir īslaicīgi nenodarbināti, kā arī tādi, kas tikko ienāk darba tirgū un tikai tagad sāk meklēt savu pirmo darba vietu [Bikse, 286]. Frikcionālais bezdarbs rodas tāpēc, ka darba tirgus nepārtraukti mainās - rodas jaunas darba vietas, likvidējas vecās, citi iedzīvotāji izstājas no darba tirgus pensionēšanās vecumā, citi sasniedz darbspējas vecumu, citi maina dzīvesvietu - rezultātā parādās vajadzība meklēt jaunu darba vietu. Tomēr ne vienmēr informācija par darba iespējām ir pilnīga un ir vajadzīgs laiks, lai darba devēji un nenodarbinātie strādnieki cits citu atrastu [Vilne]. Šis bezdarbs var rasties arī, ja cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības (mēdz dēvēt arī par „brīvprātīgo bezdarbu”). Lielāks un ilglaicīgāks frikcionālais bezdarbs ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. Atbilstoši LZA Terminu datu bāzei frikcionālā bezdarba definīcija: Bezdarbs, kas rodas tāpēc, ka cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības. Lielāks Δ ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. [LZA Akadēmisko terminu datu bāze AkadTerm]. Tā kā šis bezdarba veids ir brīvprātīgs un tā rašanās galvenais iemesls ir piemērotākas darba vietas meklējumi, kā arī cilvēku mērķtiecība un tiekšanās pēc labāka darba atalgojuma, tad tas ir uzskatāms par normālu, īslaicīgu un pat vēlamu parādību.

Strukturālais jeb struktūras bezdarbs

Strukturālais bezdarbs (structural unemployment) jeb struktūras bezdarbs (atbilstoši LZA terminoloģijai) ir situācija, ko izraisa izmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām. Strukturālo bezdarbu rada:

  • ražošanas pārkārtošana atbilstoši jaunākajiem tehnoloģijas un tehnikas sasniegumiem, bet strādātāju esošās darba spējas un kvalifikācija neatbilst jauno darba pienākumu prasībām. Līdz ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, tiek samazināts darbinieku skaits vai arī esošajiem darbiniekiem ir vajadzīgs laiks, lai pārkvalificētos un iegūtu jaunas iemaņas un tehnoloģijai atbilstošu kvalifikāciju;

  • ģeogrāfiskā vides un darbinieka kvalifikācijas neatbilstība. Piemēram, agronomu vai zootehniķu darbs noteiktajā teritorijā, kurā tie dzīvo, nav pieprasīts. Pastāv divi rīcības varianti – pārkvalificēties un iegūt jaunu specialitāti atbilstoši dzīves vietā pieejamajām brīvajām darba vietām vai arī mainīt savu dzīves vietu, kur būtu pieprasīti šādas profesijas pārstāvji [Bikse, 287].

Strukturālo bezdarbu mēdz dēvēt arī par tehnoloģisko bezdarbu, tādējādi pasvītrojot sakarību starp tehnoloģijas un tehnikas attīstību un izmaiņām, kas rodas darba pieprasījumā, jo rodas mazāka vajadzība pēc cilvēka darbaspēka dažās tautsaimniecības nozarēs. Zemniekus un lauksaimniekus nomaina dažādas iekārtas un mašīnas (aršanas un sēklu sēšanas traktori, govju slaukšanas ierīces u.t.t.), ražošana paliek aizvien mehanizētāka un automatizētāka, tiek izveidotas dažādas datoru programmatūras, lai atvieglotu cilvēku darbu u.tml. Pierādījums tehnoloģijas ietekmei uz darbaspēka struktūru ir attīstītāko valstu darbaspēka lielais īpatsvars tieši pakalpojumu sniegšanas nozarē [Šenfelde,101]. LZA Akadēmisko terminu datubāzē ievietotā definīcija: „Struktūras bezdarbs ir bezdarbs, kas radies valsts tautsaimniecības nozaru struktūras pārmaiņu dēļ, ko savukārt izraisījušas pieprasījuma svārstības pēc noteiktu profesiju darbiniekiem” [LZA AkadTerm]. Par šo bezdarba veidu ir ļoti daudz skaidrojumu un daudz analīzes dažādās mācību grāmatās un zinātniskajos pētījumos.

Salīdzinot strukturālo bezdarbu ar frikcionālo, secinām, ka frikcionālā bezdarba situācijā darbu atrast ir iespējams samērā īsā laika periodā, bet strukturālais bezdarbs gadījumā ir nepieciešams pārkvalificēties, lai pielāgotos mainīgajai tautsaimniecības struktūrai, tāpēc šis bezdarba veids būs ilgstošāks.

 

Sezonālais jeb sezonas bezdarbs

Sezonālais bezdarbs (seasonal unemployment) jeb sezonas bezdarbs pastāv dažās nozarēs, kurām ir sezonāls raksturs. Tādas nozares ir, piemēram, tūrisms, celtniecība, atpūtas organizēšana un lauksaimniecības ražošanas sfēra, kuru darbinieki it īpaši ziemas periodā kļūst par sezonas bezdarbniekiem [Bikse, 288]. Darbaspēka pieprasījumu lielā mērā ietekmē laika apstākļi, kas ir neparedzami un nekontrolējami, un gadalaiku maiņas, kas ir neizbēgamas. Tieši tādēļ sezonālais jeb sezonas bezdarbs ir neizbēgama un normāla parādība noteiktās tautsaimniecības nozarēs un darbiniekiem iesaistoties tajās ir jārēķinās ar nozares sezonālo raksturu.

 

Cikliskais bezdarbs

Cikliskais bezdarbs (cyclical unemployment) ir tāds bezdarbs, kas saistīts ar vispārējā ekonomiskā aktivitātes līmeņa izmaiņām. Tas rodas ekonomikas lejupslīdes un depresijas iestāšanās apstākļos, kad krasi samazinās patēriņš un sašaurinās ražošana. Līdz ar to samazinās darba vietu skaits un cilvēki ar pietiekamu kvalifikāciju zaudē darbu. Cikliskais bezdarbs tiek uzskatīts par visnevēlamāko bezdarba veidu, jo, ja ekonomikas lejupslīde un depresijas fāze ieilgst, tas var saglabāties ilgstoši, turklāt sasniegt augstu līmeni. Taču, ja ekonomikas atveseļošanās notiek veiksmīgi un ātri, tad arī cikliskais bezdarbs izzūd [Bikse, 288]. Atbilstoši LZA AkadTerm definīcijai [LZA]: „Cikliskais bezdarba ir bezdarba līmenis, kāds ir ekonomikas attīstības cikla lejupslīdes (krīzes un depresijas) periodā, kad strauji samazinās ražošanas apjoms”.

Cikliskā bezdarba situāciju Dž.M.Keinss nosauca par „piespiedu bezdarbu”, jo iedzīvotāji būtu ar mieru strādāt par piedāvāto darba algu, taču darba vietu piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu pēc šīm darba vietām (SL<DL) [Šenfelde, 101].

Cikliskais bezdarbs ir visnevēlamākais bezdarba veids un pret to darbinieki ir visneaizsargātākie. Pat augsti kvalificētam darbiniekam ekonomiskās lejupslīdes un depresijas apstākļos ir iespēja zaudēt darbu un ar grūtībām mēģināt atrast jaunu darba vietu, jo daudzi uzņēmumi bankrotē un sašaurina savu darbību līdz minimālam darbinieku skaitam taupības nolūkos. Salīdzinot ar strukturālo bezdarbu, darbinieka pārkvalifikācija vai dzīves vietas maiņa varētu neatrisināt situāciju un bezdarbs turpinātos līdz ekonomikas atveseļošanās posmam.

Dabiskais bezdarbs un pilnīga nodarbinātība

Pētot bezdarba veidus, ir redzams, ka tie veidojas dažādu objektīvu apstākļu un iemelsu dēļ, no kuriem ir neiespējami pilnībā izvairīties. Līdz ar to rodas jautājums par to, vai pastāv kāda robeža, līdz kurai bezdarba līmenis ir pieļaujams un pēc kuras tas kļūst par ekonomikas bremzējošu faktoru.

Ekonomikas teorijā pastāv tā saucamais dabiskais (natural unemployment) bezdarbs, kas atbilst makroekonomikas līdzsvaram un potenciālam iekšzemes kopproduktam (IKP). Dabiskais bezdarba līmenis pastāv, kad ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība [Šenfelde,101].

 Pilnīga nodarbinātība ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad pieprasītais darbaspēka daudzums ir vienāds ar piedāvāto darbaspēka daudzumu. Tomēr ir jāuzsver, ka „tīra” pilnīga nodarbinātība nepastāv, jo reālitātē nekad nebūs tāda situācija, kad nodarbinātības līmenis būs 100%, bet bezdarba līmenis būs vienāds ar 0%. Tāpēc pilnīgajā nodarbinātībā iekļauj arī tos bezdarbniekus, kas saistīti ar frikcionālo un strukturālo bezdarbu. Šie bezdarba veidi tiek uzskatīti par dabisko bezdarbu. Tādējādi, pat pastāvot frikcionālajam un strukturālajam, ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība. Taču šajā gadījumā brīvo darba vietu skaitam ir jābūt vienādam ar frikcionālo un strukturālo bezdarbnieku skaitu [Bikse, 288].

Savukārt cikliskais bezdarbs netiek iekļauts dabiskajā bezdarbā, jo tas rada neizmantotus darbaspēka resursus un samazina faktisko iekšzemes kopproduktu [Šenfelde,101].

Aplūkojot bezdarba un inflācijas attiecības, dabisko bezdarbu apzīmēs arī ar jēdzienu NAIRU jeb inflācijas neprovocējošo nodarbinātības līmeni (Non-Accelerating-Inflation Rate of Unemployment), kuru aprēķina ņemot vērā vidējo faktisko bezdarba līmeni pēdējos 10 gados (vai ilgāk) un turpmāko 10 gadu bezdarba un sagaidāmās inflācijas prognozes [Bikse,81].

Piemēram, Latvijā paredzēts sasniegt pilnīgu nodarbinātību ekonomikā, ja bezdarba līmenis ir 4% [Bikse, 288]. Ņemot vērā, ka 2010.gadā Latvijā (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem) ekonomiski aktīvie iedzīvotāji bija 1157,0 tūkstoši, tad pilnīga nodarbinātība būtu situācijā, ja bezdarbnieku skaits būtu 46,28 tūkstoši. Tomēr reģistrēto bezdarbnieku skaits 2010.gadā sasniedza 162,46 tūkstošus [CSP]. Secinām, ka 2010. gadā Latvijā darba vietu pietrūka 116,18 tūkstošiem darba meklētāju. Jāņem vērā, ka dabiskais bezdarba līmenis katrā valstī var būt noteikts citā lielumā un laika gaitā tas var mainīties.

Bezdarba sociāli ekonomiskās sekas

Cikliskais bezdarbs (kas netiek pieskaitīts pie dabiskā bezdarba) sabiedrībai un pašam cilvēkam ir nelabvēlīga parādība, jo tas izraisa šādas sekas:

  • samazinās saražotā iekšzemes kopprodukta apjoms,

  • iedzīvotāju personisko ienākumu samazināšanās un uzkrājumu zaudējums;

  • valsts budžeta ieņēmumu samazinājums, jo bezdarbnieki neko neražo, nesaņem algu un nemaksā budžetā nodokļus, turklāt daļa saņem bezdarbnieku pabalstu,

  • krītas cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un kvalitāte, zūd darba pieredze un iemaņas;

  • cilvēks zaudē pašcieņu un ticību saviem spēkiem, trūkst pašrealizācijas darbā            [Bikse, 289].

Bez jau minētajām sekām bezdarbs būtiski ietekmē arī citus sociālos aspektus: pazeminoties dzīves līmenim, degradējas arī sabiedrības morālie kritēriji. Statistiskie dati liecina, ka ekonomikas depresijas fāzē palielinās pašnāvnieku skaits, noziedzības līmenis, saslimstība, ģimeņu iziršana utt. Bezdarbu nevar uztver tikai kā skaitļus statistikā, kā valsts ekonomikas stabilitātes rādītāju vai kā tēmu ekonomikas teorijā. Tas ir šoks ne tikai pašam bezdarbniekam, bet arī viņa ģimenes locekļiem, kuru labklājība un materiālais stāvoklis ir cieši saistīts ar situāciju darba tirgū. Turklāt tiek zaudēts sociālais statuss sabiedrībā un darbs, kas nav uzkrājams un izmantojams vēlāk nākotnē. Bezdarbs būtiski ietekmē sabiedrības labklājību, sociālo vidi un sabiedrības dzīves līmeni kopumā.

Cikliskais bezdarbs būtiski paaugstina sociālo spriedzi sabiedrībā, kas, pēc vēsturiskās pieredzes secinot, var radīt nopietnu politisko krīzi un piemērotu augsni dažādiem galējiem valsts pārvaldīšanas režīmiem. Piemēram, Eiropas 30.gadu autoritāro un fašistisko režīmu veidošanos saista ar šo valstu ekonomisko stāvokli un krasu iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos [Šenfelde, 103]. Tamdēļ, lai novērstu šo sociālo spriedzi, kas var novest arī pie politiskās situācijas pasliktināšanās, mūsdienās daudzu valstu prioritāte ir bezdarba līmeņa stabilizēšana un samazināšana, kā arī tā ekonomisko seku prognozēšana.

 

Oukena likums – bezdarba un iekšzemes kopprodukta sakarība

Bezdarbs ir ne tikai individuāla problēma konkrētajam bezdarbniekam, tas rada arī virkni negatīvu seku valstiskā līmenī, jo skar gan ekonomiku, gan sociālo sfēru. Bezdarba pastāvēšana virs dabiskā bezdarba līmeņa veido ekonomiskos zaudējumus. Ekonomiskie zaudējumi, kurus rada cikliskais bezdarbs, ir papildu produkcija, kuru varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņš tiktu nodarbināts. [Bikse, 289].

ASV ekonomists Arturs Oukens (Arthur Okun) noformulēja sakarību, kas pastāv starp bezdarba līmeni un nesaražoto iekšzemes kopproduktu. Šī sakarība ir pazīstama kā Oukena likums (Oukun’s law): ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1%, tad saražotais iekšzemes kopprodukts atpaliek no potenciālā par 2 – 3%.

Atbilstoši Oukena likumam zaudēto jeb nesaražoto IKP daļu, kas radusies bezdarba ietekmē, aprēķina, ja no faktiskā bezdarba procenta atskaita dabiskā bezdarba procentu valstī un iegūto starpību reizina ar 2 (intervālā no 2-3%); savukārt iegūto lielumu reizina ar reālo IKP [Bikse, 288].

  

kur      Y - faktiskais iekšzemes kopprodukts,

            Y* - potenciālais iekšzemes kopprodukts,

            u – faktiskais bezdarba līmenis,

            u* - dabiskais bezdarba līmenis,

- IKP jūtīguma empīriskais koeficients attiecībā pret cikliskā bezdarba dinamiku               

     (robežās no 2-3%) [Šenfelde, 102].

Oukena likumu var izteikt arī formā, kas atspoguļo sakarību starp IKP un bezdarba dinamiku. Ja faktiskais bezdarba līmenis pret iepriekšējā gada bezdarba līmeni ir palicis nemainīgs, tad reālā faktiskā iekšzemes kopprodukta pieaugums būs 3% gadā. Savukārt, ja bezdarba līmenis salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir palielinājies par 1%, tad faktiskais iekšzemes kopprodukta pieauguma temps samazināsies par 2%.

  k

kur       Y- faktiskais iekšzemes kopprodukts kārtējā gadā,

            Y-1 – faktiskais iekšzemes kopprodukts iepriekšējā gadā,

            u – faktiskais bezdarbs kārtējā gadā,

            u-1 – faktiskais bezdarbs iepriekšējā gadā [Gods, 193].

Oukena formulu dod iespēja aprēķināt, kādas ir cikliskā bezdarba izmaksas jeb cik daudz iekšzemes kopprodukta valsts nesaražo augstā bezdarba līmeņa dēļ, tādējādi nesasniedzot savu patieso potenciālu.

Potenciālais iekšzemes kopprodukts

Par potenciālo iekšzemes kopproduktu sauc produkcijas daudzumu, ko varētu saražot, ja pastāvētu pilnīga nodarbinātība.

Pastāv sakarības starp potenciālo, faktisko IKP un dabisko, faktisko bezdarbu:

1.      Ja faktiskais IKP = potenciālo IKP →   ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība un faktiskais bezdarbs = dabisko bezdarbu.

2.      Ja faktiskais IKP < par potenciālo IKP → ekonomika darbojas ar zaudējumiem un faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu.

3.      Ja faktiskais IKP > potenciālo → IKP ekonomika ir virs pilnīgas nodarbinātības, notiek tās pārkaršana un faktiskais bezdarbs < par dabisko bezdarbu [Bikse, 83].

Ja faktiskā produkcijas izlaide jeb faktiskais IKP ir mazāks nekā potenciālais, tad ekonomika strādā ar zaudējumiem. Nenodarbinātā darba spēka dēļ tiek zaudēta produkcija, ko nevar atgūt vai kompensēt. Tas nozīmē, ka ražošanas apjoms ir zemāks nekā tas ir iespējams, un  reālā IKP starpība (starpība starp potenciālo un faktisko IKP jeb Output gap) atspoguļo ekonomikas lejupslīdes jeb recesijas plaisu. Turpretī, ja cenas pieaug (kas raksturīgs ekonomikas virsotnes fāzei) un to rezultātā faktiskā produkcijas izlaide ir lielāka nekā potenciālā, tad šī starpība veidojas uz cenu pieauguma rēķina un to dēvē par inflācijas starpību jeb plaisu [Bikse, 290].

Ir lietderīgi izskatīt sakarības, kas pastāv starp ekonomiskā cikla  fāzēm un situāciju darba tirgū:

1.      Ja ekonomika ir depresijas fāzē, tad 

  • cenu līmenis ir nemainīgs,

  • faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu,

  • faktiskais IKP < par potenciālo IKP.

2.      Ja ekonomika ir kāpuma fāzē, tad

  • cenu līmenis pieaug,

  • faktiskais bezdarbs > par dabisko bezdarbu,

  • faktiskais IKP < par potenciālo IKP.

3.      Ja ekonomika ir virsotnes fāzē, tad

  • cenu līmenis ir augsts, rodas pieprasījuma inflācija,

  • faktiskais bezdarbs < par dabisko bezdarbu,

  • faktiskais IKP > potenciālo IKP [Bikse, 83].

 

4.att. Ekonomiskās aktivitātes cikls, tā fāzes

Ekonomiskās aktivitātes cikls tiešā veidā ietekmē ne tikai valsts ekonomisko stāvokli un tautsaimniecības attīstību, bet arī valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, jo tas ietekmē gan cenu līmeni, gan situāciju darba tirgū.

Filipa līkne – bezdarba un inflācijas sakarība

1958. gadā Londonas ekonomiskās augstskolas profesors,  Jaunzēlandes ekonomists A. Filips (Arthur W. Philips) pasauli iepazīstināja ar savu pētījumu par darba algas inflācijas un bezdarba savstarpējo apgriezto sakarību. Šīs sakarības viņš bija pētījis Anglijā laika posmā no 1861. līdz 1957. gadam un nācis pie šādiem trīs galvenajiem secinājumiem:

  • jo mazāks bezdarbs, jo straujāka darba algas inflācija,

  • jo augstāks bezdarbs, jo mazāka darba algas inflācija,

  • augsta inflācija un liels bezdarbs ir nesavienojamas parādības.

Filipa līknē (Phillips curve) (5.att.) ir attēlotas nominālās darba algas vidējās likmes izmaiņas jeb inflācija uz vertikālās ass un bezdarba likmi attiecīgajā gadā uz horizontālās ass. Līknei raksturīgs tās negatīvais slīpums: zema bezdarba gadījumā ir augsta inflācija, bet augsta bezdarba gadījumā – zema inflācija. Līknes būtība atklāj izvēli, kas jāveic valdībai : cenu stabilitāte vai pilnīga nodarbinātība. Latvijā, kā Latvijas Banka ir vairākkārt ziņojusi, makroekonomikas prioritāte ir nodrošināt cenu stabilitāti un zemu inflāciju [Gods, 193].

Punktā A pastāv zema inflācija un augsts bezdarba  līmenis, bet punktā B – augsta inflācija un zems bezdarbs. Šīs sakarības sākotnējā formula:

12

iw=-eU

">   

kur       U – faktiskais bezdarbs,

            e – empīriskais koeficients, kas mēra darba algas reakciju uz bezdarbu,

            iw – darba algas inflācijas temps, kuru aprēķina, ņemot vērā darba algu konkrētajā

un 

    df

5.att. Filipa līkne

Sākotnējai matemātiskajai izteiksmei (1.6) pastāv vairākas nepilnības: par pamatu tiek ņemta nominālā nevis reālā darba alga (koriģēta ar cenu indeksu W/P) un faktiskais bezdarbs nevis faktiskā un dabiskā bezdarba starpība (kā tas tiek aplūkots Oukena likumā). Turklāt jāņem vērā paredzamā (expected) inflācija, ko liela daļa ekonomistu uzskata par būtisku faktoru. Šo nepilnību dēļ Filipa līknes matemātiskā formula iegūst jaunu veidolu:

j

kur       iw/p – reālā darba algas inflācija,

            i – paredzamā inflācija,

            U – faktiskais bezdarbs,

            U* - dabiskais bezdarbs,

            e – empīriskais koeficients.

1.7. vienādojumu ļoti nosacīti var saukt par Filipa līknes matemātisko izteiksmi, jo tajā ieviestās korekcijas salīdzinājumā ar sākotnējo formulu ir būtiskas. Ja pieņem, ka darba algas inflācija ir vienāda ar vispārējās inflācijas līmeni iw/p=i, iegūst:

f2

Vienādojums izsaka šādas sakarības:

  • ja faktiskais bezdarbs lielāks nekā dabiskais (U>U*), inflācija samazināsies,

  • ja faktiskais bezdarbs mazāks nekā dabiskais(U<U*), inflācija pieaugs,

  • ja faktiskais bezdarbs ir vienāds ar dabisko (U=U*), inflācijas temps nemainīsies,

  • maksa par bezdarba katra procenta samazināšanu zem dabiskā bezdarba līmeņa radīs inflācijas pieaugumu par e% nākamajā periodā,

  • ja sagaidāmā inflācija ir vienāda ar faktisko, tad dabiskā bezdarba līmenis atbilst makroekonomiskajam līdzsvaram.

Lai gan A.Filipa pētījums deva lielu ieguldījumu ekonomikas teorijas vēsturē, tomēr viņa atziņas neizturēja kritiku, jo jau sākotnējā posmā, tika secināts, ka bezdarba un inflācijas negatīvā saistība attiecas tikai uz īsu laika posmu. Ilglaicīgā periodā Filipa līkne pieņems gandrīz vertikālu stāvokli – ilglaicīgā periodā pat pie atšķirīgiem inflācijas līmeņiem, bezdarba līmenis vienmēr atgriezīsies tā dabiskajā līmenī [Gods,193; Bikse,99].

Tomēr galvenās šaubas par Filipa līknes korektumu radīja 20.gs 70. un 80. gados Rietumeiropā radusī situācija, kad vienlaikus palielinājās gan bezdarbs, gan inflācija (stagflācija = stagnācija + inflācija). Situācija rašanos stimulēja dažādi faktori: arodbiedrību ietekme (tās pieprasīja darba algu palielināšanos, kad ekonomikā pastāvēja augsts bezdarba līmenis); sociālo pabalstu lielums (bezdarbniekiem sasniedza pat 70% no darba algas), kā rezultātā cilvēki nebija motivēti atrast darbu; darbaspēka mobilitātes trūkums jeb nevēlme pārvietoties tur, kur pieprasījums pēc darba bija izteiktāks; nesaprātīgas monetārās politikas īstenošana, kas izraisīja inflāciju un deformēja Filipa līknē izteikto sakarību starp inflāciju un bezdarbu. Sabiedrība meklēja risinājumu stagflācijai un īstenoja dažādus pasākumus (spiediens uz arodbiedrībām, bezdarbnieku sociālo pabalstu ierobežošana, darbaspēka mobilitātes veicināšana, monetārās politikas sakārtošana), kuru rezultātā, kā daudzi ekonomisti uzskata, daļēji atjaunojās Filipa līknē izteiktā saistība [Gods,196]. Šie teorētiskie atzinumi praktiski izmantojami ekonomiskās situācijas analīzē.

 

Bezdarba analīze un struktūra Latvijā

Latvijas iedzīvotājus gandrīz piecdesmit gadus bezdarba problēma vispār neskāra. Gluži otrādi. Latvijā pēc tās iekļaušanās bijušajā PSRS sastāvā tika nesamērīgi attīstīta smagā un vieglā rūpniecībā, un darbaspēka pieprasījums tautsaimniecībā kopumā gandrīz vienmēr pārsniedza darbaspēka piedāvājumu. Pēc PSRS sabrukuma Latvija kļuva neatkarīga valsts un tai vajadzēja pārstrukturizēt ražošanu. Vispirms vajadzēja atteikties no tādas produkcijas ražošanas, kura bija paredzēta PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam, kā arī jāveic privatizācijas process. Līdz ar to notika darbaspēka samazināšana gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs [Bikse,135], kas pārsteidza iedzīvotājus, kuri ar bezdarba problēmu līdz šim nebija saskārušies.

Pārmaiņu perioda sākumā bezdarba rašanās galvenie cēloņi bija šādi:

  • darbaspēka pieprasījuma mazināšanās, kas galvenokārt bija saistīts ar pāreju uz jauno ekonomikas modeli, kurā liels rūpnīcu, institūciju un organizāciju skaits nevarēja atrast savu vietu un aktualitāti;

  • brīvā darbaspēka kvalitāte bieži vairs neatbilda jaunajām vajadzībām;

  • nodarbinātības struktūras maiņa – samazinājās darba vietu skaits valsts sektorā, bet palielinājās privātajā sektorā, tomēr šis palielinājums nespēja ar darbu nodrošināt visus bezdarbniekus [LR LM].

Radikālās pārmaiņas valsts ekonomiskajā un politiskajā sistēmā pēc PSRS sabrukuma un jaunu, līdz šim nebijušu problēmu rašanās radīja nepieciešamību veikt dažādus pasākumus, lai kontrolētu un sekotu līdzi situācijai darba tirgū. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums „Par nodarbinātību” [Bikse,136], līdz ar kuru tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Diemžēl arī pašlaik Latvijā bezdarba problēma ir aktuāla, jo situācija darba tirgū nav stabila. Lai gan 2007. gada beigās Latvijas darba tirgus raksturlielumi sasniedza līdz šim labākos rādītājus (darba meklētāju īpatsvars 5,4% un nodarbinātības līmenis 70,3 %). Šo pozitīvo attīstību noteica straujā ekonomiskā izaugsme un darba samaksas kāpums, kas veicināja iedzīvotāju iesaisti darba tirgū. Tomēr labajiem rādītājiem nebija lemts ilgi saglabāties, jo jau no 2008.gada ekonomiskās krīzes ietekmē darba tirgus rādītāji strauji pasliktinājās [Latvijas Konverģences programma]. Tālāk, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes un Nodarbinātības valsts aģentūras datus, konkrētāk var analizēt Latvijas darba tirgū esošo situāciju un bezdarba struktūru.

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji

Situācija darba tirgū ir lielā mērā saistīta ar demogrāfisko situāciju valstī, jo no tās ir atkarīgs darba pieprasījuma un piedāvājuma apjoms.

Līdz 1990.gadam pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija stabils, ar tendenci pieaugt – 1959.gada tautas skaitīšanā tie bija 2,08 miljoni iedzīvotāju, 1979.gadā – 2,503 miljoni, 1989.gadā - 2,67miljoni. Augstāko punktu pastāvīgo iedzīvotāju skaits sasniedza 1990. gadā, kad Latvija bija pastāvīga mājvieta 2668140 (2,668milj.) iedzīvotājiem [CSP].

Ekonomiskās krīzes rezultātā kopš 2008. gada nogales būtiski pasliktinājās situācija darba tirgū – strauji auga bezdarbs un samazinājās nodarbināto skaits. Zemākais punkts tika sasniegts 2010. gada 1. ceturksnī, kad nodarbinātības līmenis saruka līdz 57,7% (iedzīvotājiem 15-64 gadu vecuma grupā), bet bezdarba līmenis iedzīvotāju vecuma grupā 15-74 gadi palielinājās līdz 20,4 procentiem [Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību] (Atbilstoši ES pieņemtajai metodoloģijai, nodarbinātības rādītāji atspoguļoti vecuma grupai 15-64 gadi, bet bezdarba rādītāji (izņemot reģistrēto bezdarbu) – 15-74 gadi).

Kā jau pierādījās ekonomiskās krīzes sākumposmā, izmaiņas darba tirgū laika ziņā nedaudz atpaliek (caurmērā par 4-6 mēnešiem) no ekonomisko aktivitāšu izmaiņām. Ekonomikā situācija Latvijā stabilizējās jau 2009. gada nogalē, darba tirgū pozitīvas tendences iezīmējās 2010. gada 2. ceturksnī. Kopumā situācija darba tirgū pamazām stabilizējas [NVA, CSP dati]. Gada laikā nodarbināto skaits ir palielinājies par 0,6% (2010. gada 3. ceturksnis, salīdzinot ar iepriekšējā gada 3. ceturksni) jeb par 5,2 tūkst. cilvēku. Atbilstoši nedaudz pieaudzis nodarbinātības līmenis, kas 2010. gada 3. ceturksnī bija 60,6% pretstatus 59,8% atbilstošajā ceturksnī pirms gada.

4. tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji*

j

Kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati, 2010. gada beigās bija reģistrēti 162,9 tūkst. bezdarbnieku, kas ir 14,3% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem Latvijā. Ir saglabājusies augsta iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte. Ekonomiskās aktivitātes līmenis 2010. gada 3. ceturksnī bija 74,1 procents. Galvenie darba tirgu raksturlielumi ietverti 5. tabulā.

 

5. tabula. Galvenie darba tirgus raksturlielumi Latvijā 202. – 2010. gadā

t5

Analizējot Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas, svarīgi uzmanību pievērst iedzīvotāju migrācijas saldo un dabiskajam pieaugumam (starpība starp attiecīgajā laika periodā dzimušo un mirušo skaitu). Kā liecina 5. attēla dati, tad migrācijas saldo un dabiskā pieauguma ietekme uz iedzīvotāju skaita izmaiņām laika gaitā mainās. Kopš neatkarības atgūšanas sākotnēji Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājumu procentuāli vairāk veidoja migrācijas saldo negatīvais lielums. Piemēram, 1992.gadā tas veidoja 93,28% no kopējā iedzīvotāju samazinājuma, bet dabiskais pieaugums (precīzāk, samazinājums) tikai 6,72%. Laika gaitā situācija mainījās un ir izveidojusies pretēja – lielāko daļu no iedzīvotāju samazinājuma Latvijā veido negatīvais dabiskais pieaugums. Piemēram, 2005.gadā tas sastādīja 95,24%, bet migrācijas saldo tikai 4,76% no iedzīvotāju skaita izmaiņām.

at5

Datus par galvenajiem Latvijas darba tirgus raksturlielumiem regulāri apkopo LR Centrālā statistikas pārvalde, piemēram, no 2002. līdz 2010.gadam - kopējo pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, iedzīvotāju skaitu vecuma grupā no 15-64 gadiem, kā arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, nodarbināto un darba meklētāju skaitu un īpatsvaru 15-64 gadu vecuma grupā. No visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem (analizētajā laika periodā) vidēji 68,6% ir vecuma grupā no 15 – 64 gadiem, tomēr ir manāma tendence šīs grupas iedzīvotāju skaitam samazināties. 9 gadu periodā samazinājums ir sasniedzis 42,4 tūkstošus iedzīvotāju jeb 2,7% samazinājumu, kas norāda uz darbspējīgā vecuma iedzīvotāju jeb darbaspēka resursu samazināšanos valstī. Turpretī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un īpatsvars 15 – 64 gadu iedzīvotāju grupā līdz 2008. gadam pieauga, bet pēc tam vērojams samazinājums, kas varētu būt skaidrojams ar ekonomisko krīzi un bezdarba strauju palielināšanos. Krīzes apstākļos daļa iedzīvotāju zaudēja darbu un nelabvēlīgās situācijas dēļ darba tirgū pesimistiski raugās uz jaunas darba vietas atrašanu, tamdēļ nemeklē jaunu darba vietu un pievieno sevi ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitam. .Nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā no 2002. gada līdz 2008.gadam (tajā sasniedzot visaugstāko punktu) pieauga, bet pēc 2008.gada ir vērojams šī skaita samazinājums, tādēļ arī nodarbinātības līmenim aplūkotajā laika periodā ir vērojama tāda pati tendence. Tikai 3 gadu laikā nodarbinātības līmenis samazinājās par 9,3 procentpunktiem - no 2008.gada 68,6% līdz 2010.gada 59,3% [CSP, NVA dati]. Statistiskie dati liecina, ka darba meklētāju skaits katru gadu samazinājās – ja 2002. gada tie bija 132,3 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2007. gadā vairs tikai 71,1 tūkstotis, tomēr tam sekoja straujš darba meklētāju skaita pieaugums, kas 2010.gadā sasniedza 215,1 tūkstošus. Bezdarba līmenis (6.att.) no neatkarības atgūšanas laikiem un ekonomiskās un politiskās sistēmas pārveidošanas 90.gados ir izgājis veselu ciklu. 90.gados milzīgo pārmaiņu un pārstrukturizācijas dēļ valstī pastāvēja augsts bezdarba līmenis, bet 10 gadu laikā šī situācija stipri izmainījās un uzlabojās, savu labāko rādītāju sasniedzot 2007.gadā, kurā bezdarba līmenis bija tikai 6,2%. Tomēr tam sekoja ekonomiskā krīze un no tās izrietošās sekas – ekonomikas lejupslīde, uzņēmumu bankrotēšana, darbinieku atlaišana un līdz ar to arī bezdarba līmeņa celšanās, kas 3 gadu laikā no viszemākā punkta 2007.gadā pieauga līdz pat 19% 2010.gadā.

att6

Statistikas dati liecina, ka Latvijā liela problēma ir Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, kā arī darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence, kas samazina darba tirgū pieejamo darbaspēku. Statistikas dati liecina par ekonomiskās krīzes lielo ietekmi uz Latvijas darba tirgu, jo pirms 2008.gada bija vērojama ekonomiskās situācijas uzlabošanās, bet pēc tam – strauja situācijas pasliktināšanās. Latvijas inflācijas un bezdarba līmeņa dinamika laika periodā no 1998. līdz 2010. gadam attēloti 7. attēlā.

att7

Bezdarbnieku sadalījums dažādās kategorijās

Bezdarbnieku sadalījums pēc dzimuma

Viena no darba tirgus problēmām ir dzimumu nevienlīdzība, jo dažās tautsaimniecības nozarēs un noteiktās profesijās tiek dota priekšroka konkrēta dzimuma pārstāvim kaut gan darbu vienlīdz kvalitatīvi un produktīvi varētu veikt arī pretējā dzimuma pārstāvis. Piemērs darba tirgus noslāņošanās procesam ir sieviešu dominēšana tādās nozarēs kā veselība un sociālā aprūpe, izglītība, bet vīriešu dominēšana tādās augstāk apmaksātās nozarēs kā ražošana, informāciju tehnoloģijas, uzņēmumu vadība. Tamdēļ, mainoties darba tirgum un struktūrai un dažām nozarēm sašaurinoties (piemēram, zvejniecībai),  ir vērojamas atšķirības bezdarba līmeņa izmaiņās atkarība no iedzīvotāja dzimuma.

Lai gan Latvijā sieviešu nodarbinātības līmenis ir augsts, salīdzinot ar citām ES valstīm, joprojām sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmenis atšķiras. Arī darba samaksā vērojama starpība. Sieviešu īpatsvars, kuras veic zemu algotu darbu, ir būtiski lielāks nekā vīriešu [Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attistību].

Kā liecina 8.attēlā ietvertā informācija, vīriešu darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos apskatītajā laika periodā no 2002. līdz 2010.gadam bija augstāks nekā sievietēm (līdz 2008.gadam šī atšķirība bija neliela). Tomēr jāmin, ka nodarbinātības līmeņa rādītāji ir pretēji – augstāks nodarbinātības līmenis ir vīriešu vidū. Šo situāciju var skaidrot ar sieviešu neiesaistīšanos darba tirgū un darba meklēšanā saistībā ar grūtniecību, bērnu audzināšanu, it sevišķi sievietēm vecuma grupā no 20-39 gadiem, kā arī ar grūtībām, ko sagādā atgriešanās darbā pēc bērnu aprūpes 1-3 gadus. Darba devēji vairs nav ieinteresēti pieņemt darbā sievieti pēc tik gara pārtraukuma, jo uzskata, ka ir zaudētas darba prasmes un iemaņas. Sievietēm darba tirgū veidojas nelabvēlīga situācija – ja vēlas ģimenes paplašināšanos, tad jārēķinās, ka pastāvēs grūtības pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezties darbā.

at8

2009.gadā strauji paaugstinājās bezdarba līmenis, it sevišķi vīriešu vidū. Situācija ir skaidrojama ar to, ka lielāks īpatsvars vīriešu ir nodarbināti ražošanas nozarē, uzņēmējdarbības vadīšanā, celtniecībā un tieši šīs nozares visvairāk cieta krīzes laikā, jo samazinās kopējais pieprasījums un ražošana.

 

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma

Protams, darba meklēšanas aktualitāte ir mainīga atkarībā no vecuma, kādā ir iedzīvotājs. Jaunieši vecuma grupā no 15-19 gadiem neuztraucas par darba neesamību, jo daļēji var paļauties uz vecāku finansiālo nodrošinājumu, tomēr arī viņiem ir aktuāli iegūt darba pieredzi, lai vēlāk spētu iekļauties darba tirgū. Pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem (izmantoti 2010. gada rādītāji) no visiem šīs vecuma grupas jauniešiem 61,5% ir darba meklētāji, tātad ļoti lielai daļa ir bezdarbnieki un pie radušās iespējas vēlētos strādāt un iegūt darba pieredzi.

Vecuma grupā no 20-24 gadiem arī ir salīdzinoši liels bezdarbnieku īpatsvars – 31,4%. Lielai daļa šī vecuma pārstāvju ir nolēmuši iegūt augstāko izglītību un uzsākuši studiju gaitas, kuras ir grūti apvienot ar pastāvīgu darbu. Turklāt jauniešiem, kas  vēlas iegūt darbu, diemžēl nav bijusi vai ir bijusi minimāla darba pieredze, kas apgrūtina iespējas atrast sev piemērotu darbu, jo lielai daļai darba devēju iepriekšējā darba pieredze ir viens no svarīgākajiem kritērijiem izvēloties vispiemērotāko no kandidātiem.

Vecuma grupā no 25-29 gadiem 2010.gadā 20% bija darba meklētāji, kas arī ir mazliet augstāks rādītājs par bezdarba līmeni kopumā visās vecuma grupās (19%). Nākamajās vecuma grupās līdz pat 59 gadiem ir vērojams diezgan līdzīgs bezdarbnieku sadalījums, kas svārstās 14-17% robežās. Šajā vecumā cilvēki jau ir pieredzējuši un spēj pielāgoties situācijai darba tirgū. Lai gan ir vērojama tendence – pieaugot vecumam, paaugstinās bezdarba līmenis.

Vecuma grupā no 60-64 gadiem bezdarba līmenis ir 12,4%, bet grupā no 64-74 tas ir tikai 4,7% [LR CSP]. Tuvojoties pensijas vecumam un sasniedzot to, daudzi iedzīvotāji vairs sevi neuzskata par bezdarbniekiem un darbu nemeklē.

Bezdarbnieku sadalījums pa reģioniem

Latvijā tradicionāli iedzīvotāju skaita sadalījums pa reģioniem ir bijis atšķirīgs. Tāpat arī bezdarbnieku skaita un īpatsvara sadalījums atšķiras atkarībā no tā vai tas ir Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales vai Latgales reģions.

Kā tas ir redzams Nodarbinātības valsts aģentūras veidotajā 2.6.attēlā, tad vislielākais reģistrētā bezdarba līmenis 2011.gada 31.martā bija Latgales reģionā – 22,7%, kamēr Latvijas vidējais rādītājs ir 14,4%. Tas, protams, nav nekāds pārsteigums, jo Latgalē bezdarba problēma ir vērojama ilglaicīgi. Turklāt jāņem vērā, ka aplūkotais bezdarba līmenis ir reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā, tādēļ šis skaitlis varētu būt pat vēl augstāks, jo ne visi darba meklētāji reģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā.

att9

 

Otrs augstākais reģistrētā bezdarba līmenis ir Vidzemē – 16,4%, tai seko Zemgale – 16,1%, Kurzeme – 15,7%, bet viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgas reģionā – 10,8%. Ir  saprotams, ka galvaspilsētas reģionā koncentrējas liela daļa valsts iedzīvotāju, atrodas liela daļa uzņēmumu, ražotāju, veikalu, atpūtas iespēju utt., un līdz ar to arī darba vietu pieejamība ir stipri plašāka nekā citos reģionos. Tomēr, analizējot darba meklētāju skaitu Rīgas reģionā kvantitatīvos lielumos, tie ir 82,1 tūkstoši, kas sastāda 38% no kopējā darba meklētāju skaita, bet Latgales reģionā tie ir 30,1 tūkstoši [LR CSP].

Bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības līmeņa

Lai veiksmīgi varētu iekļauties darba tirgū, ir nepieciešamas zināšanas un iemaņas. Ja ekonomisko situāciju un krīzes iestāšanos valstī katrs indivīds nespēj ietekmēt un mainīt, tad nodrošināt sev labākās iespējas nākotnē ir atkarīgas no paša cilvēka neatlaidības un vēlmes nemitīgi izglītoties. Darba devējiem ir svarīgi, lai potenciālais darbinieks būtu izglītots un zinošs savā jomā, tādēļ darba meklētājiem ar augstāku izglītību tiks dota priekšroka. Atbilstoši 9.attēlā iekļautajai informācijai vismazākais skaits darba meklētāju ir ar zemāku par pamatizglītību, kas lielākoties ir skaidrojams ar to, ka šādu iedzīvotāju ir salīdzinoši maz un nodarbinātie galvenokārt strādā zemi atalgotos darbos, kuros īpašas zināšanas nav vajadzīgas. Kopš 2002.gada šīs grupas pārstāvju darba meklētāju skaits nav būtiski mainījies. Otrs zemākais darba meklētāju skaits no visiem darba meklētājiem ir iedzīvotājiem ar augstāko izglītību. Augsti izglītotam darbaspēkam vienmēr būs pieprasījums darba tirgū. Lai gan līdz 2007.gadam šīs grupas darba meklētāju skaits bija stabils, pēc tam tas sāka paaugstināties, jo ekonomiskā krīze skāra dažādas tautsaimniecības nozares un dažādi izglītotus cilvēkus – darbu zaudēja ne tikai celtnieki, bet arī augsti izglītoti arhitekti, ne tikai pārdevējas, bet arī veikalu vadītāji u.tml.k

 

Darba meklētāju skaits ar pamatizglītību ir vidējs. Interesanti, ka to skaits ir mazāks par bezdarbnieku skaitu ar vidējo izglītību, kas ir skaidrojams līdzīgi kā pie zemākas par pamatizglītību – šādu iedzīvotāju nav daudz, jo lielākā daļa pabeidzot pamatizglītību turpina mācības un tā daļa, kas neturpina, var iesaistīties mazāk atalgotos un ne tik zinībietilpīgos darbos.

Savukārt visvairāk darba meklētāju ir ar arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību, kas 2010.gadā sasniedza 76,2 tūkstošus [LR CSP]. Turklāt 2.7. attēlā redzams, ka šīs grupas bezdarbnieki un bezdarbnieki ar vispārējo vidējo izglītību ir visneaizsargātākie, jo to skaits ir viselastīgākais un strauji mainās atkarībā no ekonomiskās situācijas Latvijā. Ekonomiskā krīze ir atstājusi ievērojamu iespaidu uz brīvo darba vietu skaitu Latvijā, par ko liecina 10. attēla datiem.

att11

Par darbaspēka pieprasījuma strauju kritumu liecina arī brīvo darbvietu samazinājums, par ko liecina 10. attēla dati. Brīvo darbvietu skaits sāka samazināties kopš 2007. gada otrās puses. Tas nozīmē, ka jau kopš 2007. gada vidus vairums Latvijas uzņēmumu neplānoja ražošanas apjomu palielināšanos. Pēc krasā samazinājuma 2008. gadā, brīvo darbvietu skaits nostabilizējies samērā zemā līmenī. 2010. gada 3. ceturkšņa beigās bija 2,2 tūkst. brīvo darbvietu. Gada laikā (2010. gada 3. ceturksnis, salīdzinot ar 2009. gada 3. ceturksni) nodarbināto skaits ir nedaudz pieaudzis visās nozarēs, izņemot nelielu samazinājumu tirdzniecības un viesnīcu nozarē un komercpakalpojumos. Abās nozarēs nodarbināto skaits samazinājās par aptuveni 4% jeb attiecīgi par 8,1 un 5,7 tūkst. cilvēku.

 

Nodarbināto struktūra sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm Latvijas Republikā 2009. un 2010. gadā ietverta 11. attēlā.

att12

Valsts politika bezdarba samazināšanā

Tirgus ekonomikas valstīs nodarbinātības veicināšanas jeb bezdarba samazināšanas pasākumi ir svarīgi makroekonomiskās politikas virzieni. Arī Latvija īsteno valsts politiku darba tirgū, izveidojot nodarbinātības stimulēšanas un bezdarba samazināšanas pasākumu sistēmu [Bikse, 291]. Darba autore pievērsīs uzmanību Latvijā spēkā esošajiem likumiem, kas saistīti ar darba tirgu, Nodarbinātības valsts aģentūras darbībai, dažādiem bezdarba samazināšanas īstenotajiem pasākumiem, kā arī bezdarbnieku pabalstam un tā saņemšanas kritērijiem.

 

 Likumi saistībā ar darba tirgu

Latvijas Republikā darba tiesiskās saistības regulē šādi likumi:

Darba likums, kurš stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā. Tas tiek uzskatīts par „jumta” likumu Latvijas nodarbinātības jomā, kurš regulē tiesiskās attiecības (kas izveidojušās uz darba līguma pamata) starp darba devēju un darba ņēmēju [LR LM,9]. Likuma 7.pants nosaka, ka „Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu” [Darba likums]. Īpašu uzsvaru liekot uz vienlīdzības nodrošināšanu un tiešas vai netiešas diskriminācijas izskaušanu, kas saistīta ar personas dzimumu, vecumu, nacionālo izcelsmi, rasi, ādas krāsu, invaliditāti, personisko vai reliģisko pārliecību, mantisko vai ģimenes stāvokli un citiem faktoriem. Saistoša ir arī likuma 5.sadaļa, 26.nodaļa „Darba tiesisko attiecību izbeigšanās”, kurā apskatīts, kādos gadījumos darbinieks un darba devējs var uzteikt darbu un kādu laika posmu iepriekš tas ir jāveic, kādām cilvēku grupām ir priekšrocības netikt atlaistām darbinieku skaita samazināšanas gadījumā (invalīdi, grūtnieces u.c.), atlaišanas pabalstu piemērošana un vēl citi aspekti. Svarīgs ir šī likuma 111.pants, kas nosaka darba devēja pienākumu, ja darbinieks ir iesniedzis rakstveida ziņojumu (diemžēl liela daļa atlaisto darbinieku par šo iespēju nav informēti), atvēlēt laiku jauna darba meklēšanai.

Darba aizsardzības likums, kurš stājās spēkā 2002.gada 1.janvārī. „Likuma mērķis ir garantēt un uzlabot nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā.” [Darba aizsardzības likums]. Šis likums vairāk koncentrējas uz drošas darba vides un darba aizsardzības aspektiem, pienākumiem un tiesībām.

Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, kurš stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā. „Likuma mērķis ir sniegt atbalstu bezdarbniekiem, darba meklētājiem un bezdarba riskam pakļautajām personām, lai veicinātu to spēju konkurēt darba tirgū.” [Bezdarbnieku un darba meklētāju likums]. Šis likums nosaka aktīvos nodarbinātības un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus.

 

Nodarbinātības valsts aģentūra Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts nodarbinātības politika tiek īstenota ES nodarbinātības stratēģijas ietvaros. Savukārt nacionālā līmenī bezdarba samazināšanas un bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta īstenošana ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pienākums. Nodarbinātības valsts aģentūra īsteno gan aktīvos nodarbinātības, gan bezdarba samazināšanas pasākumus, gan dažādus īstermiņa pasākumus (piem., „Darba praktizēšana ar stipendiju, kur darba devējs ir pašvaldība”, „Profesionālā apmācība bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām”). Tā kāda darba tirgus nemitīgi mainās, tad arī rodas vajadzība to regulārai pārskatīšanai un pilnveidošanai [NVA].

Aktīvo nodarbinātības pasākumu mērķis ir „īstenot darba tirgus politiku, lai samazinātu bezdarbu un veicinātu iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes pieaugumu”, uzsvaru liekot arī uz bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju motivēšanu meklēt darbu, darba tirgus apstākļiem piemēroties spējīga darbaspēka veidošanos, invalīdu konkurētspējas paaugstināšanas veicināšanu, kā arī uz vienlīdzīgu iespēju radīšanu visām personām, kas vēlas iesaistīties darba tirgū. Ekonomiskās izaugsmes gados pieprasījums pēc aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem bija mazinājies, bet pēc 2007.gada tas sāka paaugstināties. 2007.gadā aktīvajos nodarbinātības pasākumos tika iesaistīti 64,6 tūkst., 2008.gadā – 84,8, 2009.gadā 237,9 tūkst. (viens bezdarbnieks var iesaistīties vairākos pasākumos). Lielākā daļa bezdarbnieku izmanto pasākumus konkurētspējas paaugstināšanai [LR Ekonomikas ministrijas ziņojums par tautsaimniecības attīstību].

Latvijas Republikā pēdējos gados tiek īstenoti šādi aktīvie nodarbinātības politikas pasākumi:

1)      profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana. Piemēram, „Apmācību programmas pieaugušo iesaistei mūžizglītībā”, „Pirmā un otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmu apguve” (bezdarbniekiem ar nepabeigtu vai iegūtu augstāko izglītību, kas vēlas pabeigt uzsāktās studijas vai pārkvalificēties);

2)      algoti pagaidu darbi (2010. un 2011.gadā šis pasākums ir pilnībā aizvietots ar īstermiņa pasākumu „Darba praktizēšana ar stipendijām”, kurā par sabiedrībai noderīgu darbu pašvaldībās ilgstošie bezdarbnieks saņem 100 latu stipendiju mēnesī par 8 stundu darba dienu 6 mēnešu laikā);

3)      pasākumi konkurētspējas paaugstināšanai. Īpaša uzmanība tiek pievērsta pasākumiem prasmju pilnveidei un psiholoģiskā atbalsta pasākumiem, darba tirgum nepieciešamo pamatprasmju un iemaņu, kā arī darba meklēšanas metožu apguvei, neformālās izglītības ieguvei, tai skaitā valsts valodas apguvei un tālākizglītības izvēlei, nodarbinātības pasākumi vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālās vai profesionālās izglītības iestādēs, kā arī citi pasākumi, kas veicina bezdarbnieku un darba meklētāju konkurētspēju darba tirgū;

4)      pasākumi noteiktām personu grupām, jo īpaši personām:

  • no 15 līdz 24 (ieskaitot) gadu vecumam;

  • personām, kurām ir noteikta invaliditāte;

  • personām sešu mēnešu laikā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma (bērna kopšanas perioda) beigām;

  • personām, kurām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi;

  • personām, kuras Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu (ilgstošie bezdarbnieki);

  •  personām pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs;

  •  personām, kurām ir alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība;

  • personām, kuras aprūpē kādu ģimenes locekli;
  • citiem bezdarbniekiem atbilstoši vietējā darba tirgus situācijai, kā arī citām politikas plānošanas dokumentos noteiktajām mērķa grupām. 

Piemēram, pasākums „Motivācijas paaugstināšana un profesionālā apmācība bezdarbniekiem pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma”;

1)      pasākumi komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai. Pasākumā iesaistītie tiek stimulēti uzsākt komercdarbību vai kļūt par pašnodarbināto. Ir jāizstrādā biznesa plāni, kuru realizēšana akceptēšanas gadījumā tiek atbalstīta dotāciju formā;

2)      darba izmēģinājumi darba vietā, kas dod iespēju noteikt profesionālo piemērotību; 

3)      apmācība pie darba devēja; 

4)      kompleksie atbalsta pasākumi; 

5)      citi Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros paredzētie pasākumi. 

 

Tiek īstenoti arī preventīvie bezdarba samazināšanas pasākumi::

1)      karjeras konsultācijas; 

2)      komersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto kvalifikācijas paaugstināšana, pārkvalifikācija un tālākizglītība; 

3)      komersantu nodarbināto personu reģionālās mobilitātes veicināšana; 

4)      valsts valodas apguves veicināšana; 

5)      apmācības programmas pieaugušo iesaistei mūžizglītībā; 

6)      apmācības programmas bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām; 

7)      citi Eiropas Savienības struktūrfondu ietvaros paredzētie pasākumi [NVA. LR EM].

 

Būtisks bezdarbnieku atbalstīšanas pasākums ir bezdarbnieku pabalsta piešķiršana. Šis pasākums netiek īstenots ilgstoši – bezdarbnieku pabalsts tiek piešķirts deviņus mēnešus.

Bezdarbnieka pabalstu var saņemt:

  • ja cilvēks ir reģistrējies NVA un ieguvis bezdarbnieka statusu;
  • ja cilvēka sociālās apdrošināšanas (darba) stāžs nav mazāks par vienu gadu un pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas sociālās apdrošināšanas iemaksas bija veiktas vai bija jāveic ne mazāk kā 9 mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas dienas;
  • māte vai cits cilvēks (tēvs, aizbildnis), kurš audzinājis bērnu līdz pusotra gada vecumam un saņēmis vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu;
  • personas, kuras saņēma slimības pabalstu;
  • personas, kuras saņēma atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi;
  • ja cilvēks ir bijis invalīds vai kopis bērnu invalīdu līdz 16 gadu vecumam [LR Labklājības ministrija].

12t

Bezdarbnieka pabalsta apmērs ir atkarīgs no cilvēka vidējā apdrošināšanas iemaksu algas un sociālās apdrošināšanas (darba) stāža [LR LM]. 10. tabulā apkopotais bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums LR 2011. gada sākumā un tā apmērs atkarībā no apdrošināšanas stāža un mēneša, kurā tas tiek izsniegts. Vislabākā situācija ir bezdarbniekiem ar apdrošināšanas stāžu virs 20 gadiem, jo to pabalsta apmērs ir lielāks – pirmos 3 mēnešus saņem pilnā apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta, nākamos 3 mēnešus – 75% apmērā, pēdējos 3 mēnešus - 50% apmērā.

Svarīgas izmaiņas tika veiktas bezdarba apdrošināšanas sistēmā – tika ieviesti bezdarbnieka pabalsta griesti. Ja bezdarbnieka pabalsts piešķirts pēc 2010.gada 1.janvāra un laikposmā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim (saskaņā ar likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam") noteiktais bezdarbnieka pabalsta apmērs vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 latu, tad par vienu kalendāra dienu piešķiramā bezdarbnieka pabalsta apmērs ir summa, ko veido 11,51 lats un 50 % no aprēķinātā dienas pārsnieguma [LR LM]. Tātad pat cilvēks, kas 30 gadus ir apzinīgi strādājis, bet ekonomiskās situācijas dēļ ir kļuvis par bezdarbnieku, var nesaņemt pilna apmēra pabalstu.

 

Valsts darba inspekcija (VDI) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā. VDI darbību reglamentē VDI likums  Valsts darba inspekcijas misija ir panākt darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības likumdošanas ievērošanu Latvijā, lai mūsu valstī tiktu izveidota un uzturēta droša, veselībai nekaitīga darba vide un korektas darba tiesiskās attiecības, tādējādi samazinot arodslimnieku skaitu un nelaimes gadījumos darbā cietušo skaitu.  VDI strādā, lai Latvijas iedzīvotāji būtu sociāli un tiesiski aizsargāti darba tiesību jomā un varētu strādāt drošā darba vidē (avots – VDI)

 

Valsts darba inspekcija (avots – VDI):

  • uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu; 
  • kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda darba līgumos un darba koplīgumos noteiktos pienākumus;
  • uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu;
  • kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda darba līgumos un darba koplīgumos noteiktos pienākumus;
  • konsultē  darba devējus un darbiniekus par darba tiesiskajām attiecībām un darba aizsardzību; veicina sabiedrības izpratni par darba tiesību un darba drošības normu ievērošanas nozīmību; 
  • veicina sociālo dialogu; 
  • veic pasākumus, lai sekmētu domstarpību novēršanu starp darba devēju un darbiniekiem un, ja nepieciešams, pieaicina darbinieku pārstāvjus; 
  • analizē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jautājumus, lai sniegtu priekšlikumus par normatīvo aktu pilnveidošanu; 
  • normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanu un vienotu reģistrāciju;
  • normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piedalās arodsaslimšanas gadījumu izmeklēšanā;
  • kontrolē darba vietās esošo darba aprīkojumu, kā arī personāla individuālo un kolektīvo aizsardzības līdzekļu, veselībai kaitīgo un bīstamo vielu izmantošanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām;
  • sniedz Labklājības ministrijas kompetento institūciju darba aizsardzības jautājumos izvērtēšanas komisijai informāciju par darba aizsardzības jautājumos kompetento institūciju un speciālistu darbību darba aizsardzības jomā šā likuma 4.panta 2.punktā minētajos Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei pakļautajos objektos;
  • sniedz darba devējiem un darbiniekiem bezmaksas konsultācijas par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu prasībām;
  • organizē Eiropas Darba drošības un veselības aģentūras nacionālā kontaktpunkta izveidi un nodrošina tā darbību. Viens no kontaktpunkta darbības virzieniem ir interneta mājas lapas veidošana www.osha.lv, kurā ir iegūstama visplašākā informācija par darba aizsardzību Latvijā.

 

Jēdzienu skaidrojošā vārdnīca

Arodbiedrību jēdziens Saskaņā ar Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un Latvijas likumiem republikas iedzīvotājiem ir tiesības brīvi veidot arodbiedrības. Latvijas Republikas arodbiedrības ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par arodbiedrībām", citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem un Latvijas Republikas arodbiedrību statūtiem, kā arī ievērojot principus un normas, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos starptautiskajos paktos un konvencijās (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Arodbiedrības biedru interešu pārstāvība attiecībās ar darba devēju Arodbiedrības ir neatkarīgas no darba devēja, ar vēlēto institūciju starpniecību tās pārstāv savus biedrus attiecībās ar darba devēju un aizstāv viņu darba, profesionālās un sociālās tiesības un intereses (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Bezdarbnieka statuss  Tiesības uz bezdarbnieka statusu pēc reģistrēšanās Nodarbinātības valsts aģentūrā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai ir personai, kura:
1) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušas personas laulātais vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā; 2) nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"); 3) meklē darbu; 4) ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; 5) ir sasniegusi 15 gadu vecumu; 6) nav sasniegusi valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu; 7) neiegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē, izņemot vakarskolu; 8) neveic komercdarbību vai tās komercdarbība apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem; 9) nav pilnā valsts apgādībā (avots – Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums)

 

Darba aizsardzība — nodarbināto drošība un veselība darbā (avots – Darba aizsardzības likums)


Darba aizsardzības pasākumi — preventīvi tiesiski, saimnieciski, sociāli, tehniski un organizatoriski pasākumi, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi, kā arī novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības (avots – Darba aizsardzības likums)

Darba aizsardzības speciālists — nodarbinātais, kura pienākums ir organizēt un kontrolēt darba aizsardzības pasākumus un veikt darba vides iekšējo uzraudzību un kurš ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (avots – Darba aizsardzības likums)


Darba aprīkojums — jebkura ierīce (mašīna, mehānisms), aparāts, darbarīks vai iekārta, ko lieto darbā (avots – Darba aizsardzības likums)


Darba devējs Darba devējs ir fiziskā vai juridiskā persona vai arī tiesībspējīga personālsabiedrība, kas uz darba līguma pamata nodarbina vismaz vienu darbinieku (avots – Darba likums un arī Darba aizsardzības likums)

 

Darba līgums Darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi (avots – Darba likums)

 

Darba meklētājs ir persona, kura reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai un kura: 1) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušās personas laulātais vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā; 2) nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"); 3) meklē darbu; 4) ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; 5) ir sasniegusi 15 gadu vecumu; 6) neveic komercdarbību vai kuras komercdarbība ir apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem (avots – Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums)

 

Darba strīds ir jebkuras no darba tiesiskajām attiecībām izrietošas vai ar darba tiesiskajām attiecībām saistītas domstarpības starp darbinieku, darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai šādu organizāciju apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju. Darba strīdus atkarībā no strīda priekšmeta un iesaistītajām personām iedala individuālos tiesību strīdos, kolektīvos tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos (avots – Darba strīdu likums)

 

Darba tiesiskās attiecības regulējošo likumu spēks attiecībā uz personām  Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Tiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuriem atlīdzību un citus ar to saistītos jautājumus regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, nepiemēro attiecīgās Darba likuma normas (avots – Darba likums)

 

Darba tiesisko attiecību tiesiskais regulējums Darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Darba likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi (avots – Darba likums)

 

Darba vide — darba vieta ar tās fizikālajiem, ķīmiskajiem, psiholoģiskajiem, bioloģiskajiem, fizioloģiskajiem un citiem faktoriem, kuriem nodarbinātais pakļauts, veicot savu darbu (avots – Darba aizsardzības likums)

 
Darba vides iekšējā uzraudzība — uzņēmuma darbības plānošana, organizēšana, īstenošana un vadīšana tādā veidā, lai garantētu drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Darba vides risks — varbūtība, ka nodarbināto drošībai vai veselībai darba vidē var rasties kaitējums, un šā kaitējuma iespējamā smaguma pakāpe (avots – Darba aizsardzības likums)


Darba vieta — vieta, kurā nodarbinātais veic savu darbu, kā arī uzņēmuma ietvaros jebkura cita vieta, kura nodarbinātajam ir pieejama darba gaitā vai kur nodarbinātais strādā ar darba devēja atļauju vai rīkojumu (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā (avots – Darba likums)

 

Kolektīvais līgums Arodbiedrības savu biedru vārdā slēdz ar darba devēju kolektīvo līgumu par darba un citiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem (avots – likums Par arodbiedrībām)

 

Nodarbinātais — jebkura fiziskā persona, kuru nodarbina darba devējs, arī valsts civildienesta ierēdņi un personas, kuras nodarbinātas ražošanas vai mācību prakses laikā (avots – Darba aizsardzības likums)

 

Oukena likums (Oukun’s law): ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1%, tad saražotais iekšzemes kopprodukts atpaliek no potenciālā par 2 – 3% (avots – Bikses, Šenfeldes, Goda u.c. mācību grāmatas).

 

Streiks — kolektīvā interešu strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi (avots - Streiku likums).


Uzņēmums - Darba likuma un Darba aizsardzības likuma izpratnē ir jebkura organizatoriska vienība, kurā darba devējs nodarbina savus darbiniekus (avots – Darba likums un Darba aizsardzības likums)

 

Valsts darba inspekcija (VDI) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras galvenā funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā (avots – VDI)

 

Vienlīdzīgu tiesību princips Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu (avots – Darba likums)

Izmantotās literatūras sarakts

Normatīvie dokumenti

 

09.05.2002. likums "Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums" ("LV", 80 (2655), 29.05.2002.; Ziņotājs, 12, 27.06.2002.) [stājas spēkā 01.07.2002.] ar grozījumiem pieejami normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

20.06.2001. likums "Darba aizsardzības likums" ("LV", 105 (2492), 06.07.2001.; Ziņotājs, 15, 09.08.2001.) [stājas spēkā 01.01.2002.] ar grozījumiem pieejami normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

20.06.2001. likums "Darba likums" ("LV", 105 (2492), 06.07.2001.; Ziņotājs, 15, 09.08.2001.) [stājas spēkā 01.06.2002.] ar grozījumiem pieejami normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

26.09.2002. likums "Darba strīdu likums" ("LV", 149 (2724), 16.10.2002.; Ziņotājs, 21, 14.11.2002.) [stājas spēkā 01.01.2003.] pieejams normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

13.12.1990. likums "Par arodbiedrībām" (Ziņotājs, 3, 31.01.1991.) [stājas spēkā 02.01.1991.] ar grozījumiem pieejami normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

23.04.1998. likums "Streiku likums" ("LV", 130/131 (1191/1192), 12.05.1998.; Ziņotājs, 11, 04.06.1998.) [stājas spēkā 26.05.1998.] ar grozījumiem pieejami normatīvo dokumentu portālā www.likumi.lv

 

 

Mācību grāmatas/ mācību līdzekļi

 

Bikse Veronika, Ekonomikas teorijas pamatprincipi, Izglītības soļi, 2007, 454 lpp.

 

Gods U. Makroekonomika. – Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 176.-199.lpp.

 

Šenfelde M. Makroekonomika. – Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte, 2006. – 99.-106.lpp.

 

Uzņēmēja rokasgrāmata, Jumava, 2003, lpp. 84 – 100.

 

Vilne D., Birzniece J. Ekonomika. – Rīga:  Kamene, 2001.-  93.lpp

 

Valsts un starptautisko  institūciju informācijas avoti

 

Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm: Latvijas Zinātņu akadēmija, pieejams arī. - http://termini.lza.lv/term.php?term=bezdarbs&list=bezdarbs&lang=LV

 

ANO Iedzīvotāju nodaļa (UNPOP) http://esa.un.org/unpp/index.asp?panel=2

 

Centrālā statistikas pārvalde http://www.csb.gov.lv/

 

Eiropas Statistikas birojs – EUROSTAT http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/eurostat/home/

 

Latvijas Konverģences programma: 2009 – 2012 – Rīga: LR Finanšu ministrija, 2010. - 54. lpp.

LR Ekonomikas ministrija http://www.em.gov.lv/

 

LR Labklājības ministrija http://www.lm.gov.lv/

 

Nodarbinātības valsts aģentūra http://www.nva.lv/

 

Sociālās integrācijas valsts aģentūra http://www.siva.gov.lv/

 

Valsts darba inspekcija http://www.vdi.gov.lv/

 

Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra http://www.vsaa.lv/

 

Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību – Rīga: LR Ekonomikas ministrija, 2010.– 74.-81.lp