Situācija darba tirgū ir lielā mērā saistīta ar demogrāfisko situāciju valstī, jo no tās ir atkarīgs darba pieprasījuma un piedāvājuma apjoms.

Līdz 1990.gadam pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija stabils, ar tendenci pieaugt – 1959.gada tautas skaitīšanā tie bija 2,08 miljoni iedzīvotāju, 1979.gadā – 2,503 miljoni, 1989.gadā - 2,67miljoni. Augstāko punktu pastāvīgo iedzīvotāju skaits sasniedza 1990. gadā, kad Latvija bija pastāvīga mājvieta 2668140 (2,668milj.) iedzīvotājiem [CSP].

Ekonomiskās krīzes rezultātā kopš 2008. gada nogales būtiski pasliktinājās situācija darba tirgū – strauji auga bezdarbs un samazinājās nodarbināto skaits. Zemākais punkts tika sasniegts 2010. gada 1. ceturksnī, kad nodarbinātības līmenis saruka līdz 57,7% (iedzīvotājiem 15-64 gadu vecuma grupā), bet bezdarba līmenis iedzīvotāju vecuma grupā 15-74 gadi palielinājās līdz 20,4 procentiem [Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību] (Atbilstoši ES pieņemtajai metodoloģijai, nodarbinātības rādītāji atspoguļoti vecuma grupai 15-64 gadi, bet bezdarba rādītāji (izņemot reģistrēto bezdarbu) – 15-74 gadi).

Kā jau pierādījās ekonomiskās krīzes sākumposmā, izmaiņas darba tirgū laika ziņā nedaudz atpaliek (caurmērā par 4-6 mēnešiem) no ekonomisko aktivitāšu izmaiņām. Ekonomikā situācija Latvijā stabilizējās jau 2009. gada nogalē, darba tirgū pozitīvas tendences iezīmējās 2010. gada 2. ceturksnī. Kopumā situācija darba tirgū pamazām stabilizējas [NVA, CSP dati]. Gada laikā nodarbināto skaits ir palielinājies par 0,6% (2010. gada 3. ceturksnis, salīdzinot ar iepriekšējā gada 3. ceturksni) jeb par 5,2 tūkst. cilvēku. Atbilstoši nedaudz pieaudzis nodarbinātības līmenis, kas 2010. gada 3. ceturksnī bija 60,6% pretstatus 59,8% atbilstošajā ceturksnī pirms gada.

4. tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji*

Kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati, 2010. gada beigās bija reģistrēti 162,9 tūkst. bezdarbnieku, kas ir 14,3% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem Latvijā. Ir saglabājusies augsta iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte. Ekonomiskās aktivitātes līmenis 2010. gada 3. ceturksnī bija 74,1 procents. Galvenie darba tirgu raksturlielumi ietverti 5. tabulā.

5. tabula. Galvenie darba tirgus raksturlielumi Latvijā 202. – 2010. gadā

Analizējot Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas, svarīgi uzmanību pievērst iedzīvotāju migrācijas saldo un dabiskajam pieaugumam (starpība starp attiecīgajā laika periodā dzimušo un mirušo skaitu). Kā liecina 5. attēla dati, tad migrācijas saldo un dabiskā pieauguma ietekme uz iedzīvotāju skaita izmaiņām laika gaitā mainās. Kopš neatkarības atgūšanas sākotnēji Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājumu procentuāli vairāk veidoja migrācijas saldo negatīvais lielums. Piemēram, 1992.gadā tas veidoja 93,28% no kopējā iedzīvotāju samazinājuma, bet dabiskais pieaugums (precīzāk, samazinājums) tikai 6,72%. Laika gaitā situācija mainījās un ir izveidojusies pretēja – lielāko daļu no iedzīvotāju samazinājuma Latvijā veido negatīvais dabiskais pieaugums. Piemēram, 2005.gadā tas sastādīja 95,24%, bet migrācijas saldo tikai 4,76% no iedzīvotāju skaita izmaiņām.

Datus par galvenajiem Latvijas darba tirgus raksturlielumiem regulāri apkopo LR Centrālā statistikas pārvalde, piemēram, no 2002. līdz 2010.gadam - kopējo pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, iedzīvotāju skaitu vecuma grupā no 15-64 gadiem, kā arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, nodarbināto un darba meklētāju skaitu un īpatsvaru 15-64 gadu vecuma grupā. No visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem (analizētajā laika periodā) vidēji 68,6% ir vecuma grupā no 15 – 64 gadiem, tomēr ir manāma tendence šīs grupas iedzīvotāju skaitam samazināties. 9 gadu periodā samazinājums ir sasniedzis 42,4 tūkstošus iedzīvotāju jeb 2,7% samazinājumu, kas norāda uz darbspējīgā vecuma iedzīvotāju jeb darbaspēka resursu samazināšanos valstī. Turpretī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un īpatsvars 15 – 64 gadu iedzīvotāju grupā līdz 2008. gadam pieauga, bet pēc tam vērojams samazinājums, kas varētu būt skaidrojams ar ekonomisko krīzi un bezdarba strauju palielināšanos. Krīzes apstākļos daļa iedzīvotāju zaudēja darbu un nelabvēlīgās situācijas dēļ darba tirgū pesimistiski raugās uz jaunas darba vietas atrašanu, tamdēļ nemeklē jaunu darba vietu un pievieno sevi ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitam. .Nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā no 2002. gada līdz 2008.gadam (tajā sasniedzot visaugstāko punktu) pieauga, bet pēc 2008.gada ir vērojams šī skaita samazinājums, tādēļ arī nodarbinātības līmenim aplūkotajā laika periodā ir vērojama tāda pati tendence. Tikai 3 gadu laikā nodarbinātības līmenis samazinājās par 9,3 procentpunktiem - no 2008.gada 68,6% līdz 2010.gada 59,3% [CSP, NVA dati]. Statistiskie dati liecina, ka darba meklētāju skaits katru gadu samazinājās – ja 2002. gada tie bija 132,3 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2007. gadā vairs tikai 71,1 tūkstotis, tomēr tam sekoja straujš darba meklētāju skaita pieaugums, kas 2010.gadā sasniedza 215,1 tūkstošus. Bezdarba līmenis (6.att.) no neatkarības atgūšanas laikiem un ekonomiskās un politiskās sistēmas pārveidošanas 90.gados ir izgājis veselu ciklu. 90.gados milzīgo pārmaiņu un pārstrukturizācijas dēļ valstī pastāvēja augsts bezdarba līmenis, bet 10 gadu laikā šī situācija stipri izmainījās un uzlabojās, savu labāko rādītāju sasniedzot 2007.gadā, kurā bezdarba līmenis bija tikai 6,2%. Tomēr tam sekoja ekonomiskā krīze un no tās izrietošās sekas – ekonomikas lejupslīde, uzņēmumu bankrotēšana, darbinieku atlaišana un līdz ar to arī bezdarba līmeņa celšanās, kas 3 gadu laikā no viszemākā punkta 2007.gadā pieauga līdz pat 19% 2010.gadā.

Statistikas dati liecina, ka Latvijā liela problēma ir Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, kā arī darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence, kas samazina darba tirgū pieejamo darbaspēku. Statistikas dati liecina par ekonomiskās krīzes lielo ietekmi uz Latvijas darba tirgu, jo pirms 2008.gada bija vērojama ekonomiskās situācijas uzlabošanās, bet pēc tam – strauja situācijas pasliktināšanās. Latvijas inflācijas un bezdarba līmeņa dinamika laika periodā no 1998. līdz 2010. gadam attēloti 7. attēlā.