Pētot bezdarba veidus, ir redzams, ka tie veidojas dažādu objektīvu apstākļu un iemelsu dēļ, no kuriem ir neiespējami pilnībā izvairīties. Līdz ar to rodas jautājums par to, vai pastāv kāda robeža, līdz kurai bezdarba līmenis ir pieļaujams un pēc kuras tas kļūst par ekonomikas bremzējošu faktoru.

Ekonomikas teorijā pastāv tā saucamais dabiskais (natural unemployment) bezdarbs, kas atbilst makroekonomikas līdzsvaram un potenciālam iekšzemes kopproduktam (IKP). Dabiskais bezdarba līmenis pastāv, kad ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība [Šenfelde,101].

 Pilnīga nodarbinātība ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad pieprasītais darbaspēka daudzums ir vienāds ar piedāvāto darbaspēka daudzumu. Tomēr ir jāuzsver, ka „tīra” pilnīga nodarbinātība nepastāv, jo reālitātē nekad nebūs tāda situācija, kad nodarbinātības līmenis būs 100%, bet bezdarba līmenis būs vienāds ar 0%. Tāpēc pilnīgajā nodarbinātībā iekļauj arī tos bezdarbniekus, kas saistīti ar frikcionālo un strukturālo bezdarbu. Šie bezdarba veidi tiek uzskatīti par dabisko bezdarbu. Tādējādi, pat pastāvot frikcionālajam un strukturālajam, ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība. Taču šajā gadījumā brīvo darba vietu skaitam ir jābūt vienādam ar frikcionālo un strukturālo bezdarbnieku skaitu [Bikse, 288].

Savukārt cikliskais bezdarbs netiek iekļauts dabiskajā bezdarbā, jo tas rada neizmantotus darbaspēka resursus un samazina faktisko iekšzemes kopproduktu [Šenfelde,101].

Aplūkojot bezdarba un inflācijas attiecības, dabisko bezdarbu apzīmēs arī ar jēdzienu NAIRU jeb inflācijas neprovocējošo nodarbinātības līmeni (Non-Accelerating-Inflation Rate of Unemployment), kuru aprēķina ņemot vērā vidējo faktisko bezdarba līmeni pēdējos 10 gados (vai ilgāk) un turpmāko 10 gadu bezdarba un sagaidāmās inflācijas prognozes [Bikse,81].

Piemēram, Latvijā paredzēts sasniegt pilnīgu nodarbinātību ekonomikā, ja bezdarba līmenis ir 4% [Bikse, 288]. Ņemot vērā, ka 2010.gadā Latvijā (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem) ekonomiski aktīvie iedzīvotāji bija 1157,0 tūkstoši, tad pilnīga nodarbinātība būtu situācijā, ja bezdarbnieku skaits būtu 46,28 tūkstoši. Tomēr reģistrēto bezdarbnieku skaits 2010.gadā sasniedza 162,46 tūkstošus [CSP]. Secinām, ka 2010. gadā Latvijā darba vietu pietrūka 116,18 tūkstošiem darba meklētāju. Jāņem vērā, ka dabiskais bezdarba līmenis katrā valstī var būt noteikts citā lielumā un laika gaitā tas var mainīties.