Bezdarba situāciju valstī visbiežāk nosaka divi raksturlielumi: bezdarba ilgums un bezdarba līmenis.

Bezdarba ilgums atspoguļo bezdarba problemātikas raksturu valstī – jo ilgāks ir bezdarbs, jo nopietnāka ir bezdarba problēma. Par ilgstošu bezdarbnieku Latvijā uzskata bezdarbnieku, kurš darbu nav spējis atrast ilgāk nekā 12 mēnešus. Latvijā par ilgstošu var uzskatīt gandrīz katru ceturto bezdarbnieku [Šenfelde,100], {NVA].

Tomēr, salīdzinot dažādu valstu tautsaimniecības un ekonomikas attīstību un to pašreizējo situāciju, lielāka uzmanība tiek pievērsta bezdarba līmenim. Bezdarba līmeņa būtības izprašanai un aprēķinu veikšanai ir nepieciešams noteikt Latvijas iedzīvotāju sastāva struktūru. Tā ir pieejama CSP datu bāzēs.

Visi darbspējas vecuma iedzīvotāji, par kādiem saskaņā ar Latvijas likumdošanu uzskata iedzīvotājus no 15 līdz 62 gadiem, sastāv no ekonomiski aktīvajiem un ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem (1.1.). Par ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, kas veido faktisko kopējo darbaspēka piedāvājumu, uzskata ekonomikā nodarbinātos iedzīvotāju (strādā algotu darbu, arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē), kā arī nestrādājošos jeb darba meklētājus (gan Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētos,  gan nereģistrētos) (1.3.). Nestrādājošie jeb darba meklētāji ir personas, kas attiecīgajā periodā ir bez darba, aktīvi to meklē un ir izteikuši vēlēšanos strādāt. Savukārt par ekonomiski neaktīviem iedzīvotājiem uzskata visus pārējos nestrādājošos neatkarīgi no to vecuma. To skaitā ir mājsaimnieces, studenti, skolu audzēkņi, kas nestrādā, nestrādājošie pensionāri, invalīdi u.c.[Bikse, 280].