Microsoft Access 2010

Šajā materiālā tiks apskatītas relāciju datubāzes. Šādās datubāzēs informācija tiek glabāta vairākās tabulās. Teorētiski datubāzē visu informāciju varētu uzglabāt vienā tabulā, taču bieži vien tabula veidojas ļoti liela. Šajā tabulā informācija dublējas, un tās apstrāde kļūst neefektīva. Tāpēc tiek veidotas vairākas tabulas, kas tiek saistītas savā starpā ar attiecībām jeb relācijām. Tādējādi saistītās datubāzes tabulas tiek uztvertas kā viens objekts.

2.2.1. Datu tabula

Datubāzē datu tabula (data table) tiek lietota, lai uzglabātu datus un uzskatāmi tos attēlotu uz monitora ekrāna. Datu tabulu veido ieraksti un lauki.

2.2.2. Ieraksts

Ieraksts (record) ir datubāzes struktūras elements, kas sastāv no laukiem. Ieraksts satur informāciju par vienu tabulas objektu, piemēram, vienas personas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru. Katrs ieraksts veido vienu datu tabulas rindu. Apskatāmajā tabulā ir trīs ieraksti.

2.2.3. Lauks

Lauks (field) ir ieraksta daļa ar patstāvīgu nozīmi. Definējot datu lauku, tiek ievērots šāds princips: laukam jāsatur viena tālāk nedalāma informācijas vienība. Iepriekš apskatītajā piemērā ieraksts sastāv no trīs laukiem: vārda, uzvārda un tālruņa numura. Būtu nepareizi veidot lauku, kas paredzēts vārdam un uzvārdam, jo tad, piemēram, nevarētu sakārtot tabulā esošo informāciju pēc uzvārdiem.

Katram laukam ir lauka nosaukums (field name), kas palīdz lietotājam noteikt lauka saturu un ko datubāzes lietotne izmanto, lai identificētu noteiktu datu lauku. Datu lauki, kuriem ir viens nosaukums, veido vienu tabulas kolonnu.

Datu laukā var uzglabāt tikai noteikta tipa datus. Lauka datu tips (data type) norāda, kāda tipa datus var ievadīt un uzglabāt šajā datu laukā. Raksturīgākie datu tipi ir teksts, skaitlis, datums, valūta.

Definējot lauku, ar tā īpašību (field properties) palīdzību nosaka datu attēlošanas un ievadīšanas nosacījumus. Piemēram, ir tādas lauka īpašības kā ievadāmā teksta garums, skaitļu un datuma attēlošanas formāts, lauka noklusējuma vērtība.

2.2.4. Primārā atslēga

Primārā atslēga (primary key) ir lauks vai lauku grupa, kas viennozīmīgi identificē katru datubāzes ierakstu. Primārās atslēgas laukā dati ir unikāli, t. i., vienā tabulā nav divu ierakstu ar vienādām primāro atslēgu vērtībām.

Primārā atslēga var tikt veidota dažādi:

• viens vai vairāki lauki tiek definēti kā primārā atslēga. Piemēram, primāro atslēgu veido vārds. Parasti šo pieeju nelieto, jo ne vienmēr var nodrošināt atslēgas unikalitāti (apskatītajā gadījumā var būt cilvēki ar vienādu vārdu);

• tabulai tiek pievienots primārās atslēgas lauks, kura saturu var veidot divos veidos:
• lietotājs pats ievada primārās atslēgas lauka saturu, piemēram, skaitļus tālruņu numuru reģistrācijas secībā;
• primārās atslēgas lauka saturu ģenerē datubāzes lietotne. Šis paņēmiens ir drošāks, jo novērš nejaušības kļūdas datu ievadē.

2.2.5. Indeksēšana

Lai paātrinātu ierakstu kārtošanu vai atlasi pēc noteikta lauka, veic tā indeksēšanu, t. i., iestata īpašību indeksēts (indexed). Tā kā ierakstu kārtošana un meklēšana bieži notiek pēc primārās atslēgas, tad primārās atslēgas laukam šī īpašība indeksēts tiek iestatīta automātiski (pēc noklusējuma).

Lietotājs pats var iestatīt indeksu jebkuram laukam. Piemēram, iestatīt indeksu laukam Uzvārds, lai atrāk atrastu tālruņa numuru konkrētam cilvēkam. Taču jāņem vērā, ka, ja daudziem laukiem iestata šo īpašību indeksēts, tiek palēnināta informācijas apstrāde. Tāpēc indeksēšanu mērķtiecīgi iestatīt tikai tiem laukiem, pēc kuriem paredzams bieži kārtot vai meklēt ierakstus.