Roberts Škapars. Pilnīga konkurence, monopols, monopolstiskā konkurence un oligopols. Teorija. (e-grāmata)

Kā jau teikts, monopola un pilnīgas konkurences tirgi ir divas galējas formas un modernā tautsaimniecībā nav bieži sastopamas. Attīstītai tirgus saimniecībai vis­raksturīgākā ir oligopola tirgus forma. Tā var veidoties gan tirgus pieprasījuma, gan piedāvājuma pusēs vai arī abās pusēs vienlaikus (abpusējs jeb bilaterāls oligopols). Piedāvājuma oligopolam ir raksturīgas šādas pazīmes un īpatnības:

1. tirgus piedāvājuma pusi pārstāv daži relatīvi lieli dalībnieki, kurus sauc par oligopolistiem;

2. tirgus pieprasījuma pusi pārstāv daudzi dalībnieki. To individuālais pieprasījums ir ļo­ti mazs un nevar ietekmēt tirgus kopējo pieprasījumu. Šis nosacījums gan nav spēkā abpusēja oligopola tirgus gadījumā, kur arī pieprasījuma pusi pārstāv daži dalīb­nieki, un oligopola pazīmes un īpatnības ir raksturīgas arī pieprasījuma oligopola tirgus formai. Ja pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, to sauc par oligopsonu;

3. piedāvājuma oligopolisti tirgū var konkurēt savā starpā, pirmkārt, ar viendabīgu (homogēnu) preci, piemēram, čugunu, alumīniju, cementu u.tml., otrkārt, ar ne­viendabīgu (heterogēnu) preci, kurai ir dažādas pazīmes, piemēram, ar automo­biļiem, riepām, televizoriem, cigaretēm, minerāleļļām u.c. Pirmajā gadījumā pir­cējam nav izvēles, jo visi piedāvātāji pārdod vienu un to pašu preci ar vienādām īpašībām un pazīmēm. To sauc par viendabīgu oligopolu. Otrajā gadījumā, kad prece ir diferencēta, pircējam rodas izvēle preces iegādē (dažāds iesaiņojums, kvalitāte u.c.). To sauc par neviendabīgu oligopolu;

4. visi piedāvājuma pusi pārstāvošie dalībnieki ir pilnīgi informēti par savu konkurentu skaitu un to preču noietu. Savukārt par oligopolistu noteikto cenu tiem var būt pilnīga vai daļēja informācija.

Ņemot vērā trešo un ceturto nosacījumu, izšķir divus oligopola konkurences veidus:

pirmkārt, ja oligopolisti konkurē ar viendabīgu preci un tiem ir pilnīga infor­mācija par sāncenša darbību (to skaits, preces noiets un cena), to sauc par viendabīgu oligopolistisku konkurenci. Šajā gadījumā cena ir konstants lielums, un konkurenti maina preces noieta apjomu tik ilgi, kamēr iestājas tirgus līdzsvars;

otrkārt, ja oligopolisti konkurē ar neviendabīgu (diferencētu) preci un iespējams, ka informācija par konkurentu noteikto preces cenu nav pilnīga, to sauc par neviendabīgu oligopolistisku konkurenci. Cena šajā gadījumā ir dažāda. Konkurenti to nepārtraukti maina, līdz iestājas līdzsvars;

5. ja oligopolists paaugstina preces cenu, tas riskē zaudēt daļu pircēju, kuri tādā gadījumā dos priekšroku konkurentu lētākai precei, ja tie nesekos cenu pa­augstinājumam un nepaaugstinās savas preces cenu. Savukārt, pazeminot cenu, tā pircēju skaits pieaug uz konkurentu rēķina un tas īslaicīgi gūst lielāku peļņu. Konkurenti centīsies atgūt zaudētos pircējus un arī pazeminās cenu par tādu pašu lielumu vai pat vairāk. Tā var izveidoties lavīnveida iznīcinoša konkurences cīņa, kuras rezultātā vājākie dalībnieki izstājas no tirgus, un var pat rasties kāda uzņēmuma monopols uz doto preci. Parasti gan savā starpā konkurējoši oligo­polisti necenšas rīkoties tik agresīvi, jo ir risks zaudēt klientus un pat bankrotēt. Oligopolistam nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt katru savas preces cenas maiņu, vienmēr laikus izpētot un paredzot konkurentu iespējamo reakciju uz to;

6. daudzos oligopola tirgos dažas vai visas firmas gūst ievērojamu peļņu ilgā laikā tāpēc, ka iekļūšana tirgū jaunām firmām ir stingri ierobežota vai pat neiespējama. Iekļūšanu tirgū kavē patenti, licenses. Var tikt veikti arī stratēģiski pasākumi, lai kavētu “iesācēju” iekļaušanos tirgū, draudot, ka pārpludinās tirgu ar precēm un paaugstinās cenu. Šim nolūkam tiek izveidotas papildu ražošanas jaudas. Tā kā oligopola tirgū pārmaiņas bieži ir saistītas ar lielu cenas risku, tā bieži paliek ilgu laiku nemainīga, pat mainoties preces pieprasījumam un izmaksām. Šāda nemainīga cena rada grūtības oligopolu saimnieciskajā darbībā, jo katrs ražotājs ievēro ekonomiskuma principu un vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Nereti dažādu iemeslu dēļ pieaug arī izmaksas, kas rosina celt cenas. Šie ir galvenie iemesli, kādēļ oligopolisti parasti atrod iespēju, lai šo “nemainīgo” cenu padarītu par mainīgu. Oligopolisti var rīkoties arī savādāk, proti, vienoties par cenas paaugstināšanu, un cena pieaug vienlaikus visām šīs vienošanās dalībnieku precēm. Parasti gan šāda vienošanās ir šķietama, jo faktiski tirgū oligopolistu starpā ir cenu noteikšanas līderis. Tas var būt, pirmkārt, oligopolists, kurš ir “iekarojis” lielāko tirgus daļu un līdz ar to viņa piedāvājums kļuvis dominējošs kopējā dotās preces piedāvājumā. To sauc par dominējošo cenu noteikšanas līderi. Piedāvājuma līderis, ņemot vērā tirgus konkrētos apstākļus, parasti nosaka cenu, un pārējie arī attiecīgi maina savas preces cenu. Līdz ar to veidojas netieša oligopolistu vienošanās. Otrkārt, cenu noteikšanas līdera piedāvājums kopējā tirgus piedāvājumā var nekļūt dominējošs, t.i., tirgus var būt veidots no oligopolistiem, kuru piedāvājuma apjoms un līdz ar to arī tirgus daļas ir apmēram vienādas. Šādā tirgū var izveidoties līderis, kuru pārējie uzskata par viskompetentāko. Šis oligopolists uzņemas līdera lomu cenu mainīšanā atbilstoši tirgus apstākļu pārmaiņām, tātad arī visu risku, kas ar to ir saistīts. Tā darbību zināmā mērā var salīdzināt ar barometra reakciju uz laika pārmaiņām, tādēļ to sauc par barometrisko cenu noteikšanas līderi.