Roberts Škapars. Pilnīga konkurence, monopols, monopolstiskā konkurence un oligopols. Teorija. (e-grāmata)

Site: Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana
Course: EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide
Book: Roberts Škapars. Pilnīga konkurence, monopols, monopolstiskā konkurence un oligopols. Teorija. (e-grāmata)
Printed by: Guest user
Date: Wednesday, 12 June 2024, 5:11 PM

Description

Roberts Škapars. Pilnīga konkurence, monopols, monopolstiskā konkurence un oligopols. Teorija. (e-grāmata)

Titullapa

ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts



Roberts Škapars


Pilnīga konkurence, monopols, monopolistiskā konkurence un oligopols


Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.


Rīga, 2010.

6.1. Tirgus jēdziens

Saimnieciskā vienība savu vajadzību apmierināšanai patērē dažādas preces. Tās iegūst divējādi – vai nu pilnībā izgatavo pati tā sauktajā naturālajā jeb eksistenci nodrošinošajā saimniecībā, vai arī specializējas un ražo noteiktu preci. Saražotā produkta pārpalikumu iemaina pret nepieciešamām cita veida precēm. Ražošanas specializācija un darba dalīšana ir progresīvāka saimniekošanas forma nekā naturālā saimniecība, jo darba ražīgums tajā ir augstāks. Tāpēc priekšroka tiek dota maiņas jeb tirgus saimniecībai, jo specializācija rosina vienam saimnieciskajam subjektam mainīt preces ar otru, parādās jauns ekonomisks jēdziens – tirgus. To definēt nav vienkārši, jo mūsdienu ekonomikas apstākļos pircējs un pārdevējs preču pirkšanas, pārdošanas un maiņas darījumus nesaskaņo norobežotā telpā, kā mēs ikdienā saprotam tirgu, bet arī ar dažādu sakaru ierīču (pasts, telefons, telefakss, datoru tīkls u.c.) starpniecību. Tādējādi tirgu var definēt šādi: tirgus ir vieta jeb sfēra, kurā notiek preču pirkšanas, pārdošanas vai maiņas darījumu saskaņošana. Shematiski tas parādīts 6.1.1. attēlā.

6.1.1.


6.1.1. attēls. Tirgus veidošanās



6.1.1. Pirkšanas – pārdošanas darījumu saskaņošana tirgū


6.1.1_tab

Atkarībā no tā, kādā – plašā patēriņa preču vai ražošanas faktoru tirgū notiek darījumu (rīcības) saskaņošana, mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan pircējs, gan pārdevējs (6.1.1. tabula).

6.2. Tirgus formas un tipi

Tirgū nemitīgi mainās pieprasījuma vai piedāvājuma proporcija, līdz ar to veidojas ļoti daudz dažādas tā formas. Pēc vācu ekonomista Heinriha fon Štakelberga (1905 – 1946) izstrādātās teorijas tirgus abas puses, t.i., pieprasījumu un piedāvājumu atkarībā no to lieluma (dalībnieku skaita) var iedalīt trijās daļās. Ja vienā tirgus pusē ir viens dalībnieks, tas veido monopolu, ja daži, – veidojas oligopols, ja daudzi dalībnieki, – veidojas konkurence (polipols).

Skatot dažādas tirgus pieprasījuma un piedāvājuma savstarpējo proporciju kombinācijas, rodas 9 tirgus formas (6.2.1. tabula).


6.2.1. Tirgus formu klasifikācija pēc dalībnieku skaita

6.2.1_tab


Ievērojot teikto, tirgus formas var sakārtot skalas veidā atkarībā no dalībnieku skaita (6.2.1. attēls).


6.2.1.


6.2.1. attēls. Tirgus formu skala pēc to dalībnieku skaita


Mikroekonomikas teorijā izšķir divus galvenos tirgus tipus: pilnīgu un nepilnīgu tirgu.

Tirgu uzskata par pilnīgu, ja ir spēkā nosacījumi, kas parādīti 6.2.2. attēlā. Ja kāds no šiem nosacījumiem neizpildās, tad to sauc par nepilnīgu tirgu. 6.2.2. attēlā ir parādīta galveno iepriekšminēto tirgus tipu un formu savstarpējā saistība.



6.2.2.


6.2.2. attēls. Pilnīgs un nepilnīgs tirgus

6.3. Pilnīgas konkurences tirgus modelis. 6.3.1. Pilnīgas konkurences raksturojums

Kā jau minēts, pilnīgas (atomiskas) konkurences tirgus modelim ir raksturīga virkne pazīmju un nosacījumu:


1. abas tirgus puses – pircēji un pārdevēji ir ļoti lielā skaitā.

Katrs pircējs vai pārdevējs ir sīka (atomiska) daļiņa kopējā tirgus pieprasījumā vai piedāvājumā, līdz ar to tie nevar ietekmēt nedz tirgus cenu, nedz tirgus piedāvājumu vai pieprasījumu. Ja pārdevējs piedāvās preci dārgāk par tirgus cenu, tas neatradīs pircēju un negūs ieņēmumus. Savukārt, pārdodot preci lētāk par tirgus cenu, samazinās peļņa, tāpēc pārdevējs pieskaņo preču daudzumu tirgus cenai. Proti, veic preces daudzuma pielā­gotāja funkciju. Arī pircējs patērējamo preces daudzumu pielāgo tirgus cenai. Līdz ar to gan pircēju, gan pārdevēju konkurences tirgū sauc par daudzuma pielāgotājiem;


2. tirgus dalībnieku izturēšanās ir racionāla.

Ražotājs vēlas ar saimniecisko darbību gūt maksimālu peļņu, patērētājs – saņemt maksimāli derīgu preci;


3. ir pilnīga informācija par preces tirgu.

Pircējs ir informēts par preču cenām un veidiem, kvalitāti, tirgus dalībnieku skaitu. Pārdevēja rīcībā ir vispusīga informācija par pieprasīto preču cenām;


4. pārdevēji rīkojas neatkarīgi viens no otra.

Pārdevēji nemēģina apvienoties, lai vienotos par kādu noteiktu preces cenu;


5. iekļūšana tirgū un izstāšanās no tā ir brīva.

Apskatīts tiek tā sauktais atvērtais tirgus, kurā dalībnieku iekļūšanai un aiziešanai netiek likti nekādi šķēršļi;


6. tirgū ir pircēju un pārdevēju vienveidība.

Tiek izslēgti gadījumi, kad preci pērk tāpēc, ka to pārdod, piemēram, simpātiska pārdevēja, vai arī prece tiek pārdota lētāk, ja to iegādājas simpātisks pircējs. Nav arī gadījumu, kad preci pērk tikai tāpēc, ka to ir izgatavojusi slavena firma;


7. pastāv telpiskie ierobežojumi.

Pircēja un pārdevēja darbība ir apvienota norobežotā vietā. Abas tirgus puses pieņem saimnieciskos lēmumus, pērk un pārdod preces tikai šajā vietā. Pircējs, piemēram, nenododas pārdomām, vai doto preci pirkt šajā vai citā vietā, kur transporta izmaksas būtu mazākas;


8. abi tirgus dalībnieki tiekas tirgū bez laika nobīdes, t.i., vienlaikus.

9. preces ir viendabīgas.

Nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām, piemēram, atšķirīgs iesaiņojums, reklāma u.c. Tās ir vienādas vai pilnīgi aizstājamas. Šādas preces sauc par viendabīgām (homogēnām) precēm.


Pēdējie četri nosacījumi (6-9) norāda uz preču viendabīgumu (homogenitāti) un arī viendabīgu konkurenci. Ja kāds no šiem nosacījumiem netiek ievērots, konku­rence ir neviendabīga.

6.3.2. Peļņa pilnīgas konkurences apstākļos

Viens no svarīgākajiem uzņēmuma darbības rādītājiem ir peļņa π. To aprēķina, ja no uzņē­mumā saražotā produkta realizācijas ieņēmumiem R atskaita kopējās izmaksas TC:


(6.3.1)     π = R – TC; R – TC > 0.


Turpmāk pieņemsim, ka uzņēmējs cenšas iegūt maksimāli lielu peļņu.


(6.3.2)    (6.3.2)


Iepriekš noskaidrots, ka pilnīgas konkurences tirgū produkta vienības pārdošanas cena ir nemainīga.

Ja pārdošanas cena ir nemainīga (6_f_1), ieņēmumu vienādojuma


(6.3.3)     R = P · Q


ģeometriskais attēls ir taisne. Tās kāpumu nosaka attiecība:

                      6_f_2


un to sauc par robežieņēmumiem (MR).

Saskaņā ar izteiksmi (6.3.3) vienādojumu (6.3.1)var pierakstīt šādi:


(6.3.4)       (6.3.4)


Izmantojot 6.3.1. tabulas datus, ieņēmumu taisni un kopējo izmaksu līkni var attēlot vienā koordinātu plaknē (6.3.1. attēls a). Izmaksu līknei ir tāda pati forma kā apakš­nodaļā apskatītajai. 6.3.1. attēla a diagrammā var redzēt, ka, ražojot produkta apjomus 6 un 17, uzņēmums ar ieņēmumiem R sedz tikai kopējās izmaksas TC un negūst peļņu


(6.3.5)        π= R – TC =0,


tāpēc punktus A0 un A’0 sauc par produkta ražošanas kritiskajiem punktiem. Piemēram, ja Q<6 un saražotā produkta kopējais apjoms ir 4, uzņēmums strādās ar zaudējumiem (ar nogriežņa A3A4 skaitlisko vērtību). Punkts A2 ir ieņēmumu funkcijai paralēli novilktas taisnes T1 un izmaksu līknes pieskaršanās punkts. Tā projekcija uz abscisu ass rāda saražotā produkta kopējo apjomu (Q=1), kura ražošana pie esošās tirgus cenas rada uzņēmumam vislielākos zaudējumus. To lielums ir vienāds ar nogriežņa A1A2 skaitlisko vērtību Savukārt, ja Q>6 un saražotā produkta kopējais apjoms ir, piemēram, 8, uzņēmums gūs peļņu (kas ir vienāda ar nogriežņa A5A6 skaitlisko vērtību). Maksimālā peļņa ir vienāda ar nogriežņa A7A8 skaitlisko vērtību, jo punkts A7 ir ieņēmumu taisnei paralēli novilktas taisnes T2 un izmaksu līknes pieskaršanās punkts. Tā projekcija uz abscisu ass rāda to saražotā produkta kopējo apjomu, kurš uzņēmumam nodrošina maksimālo peļņu (Q=13). Tādējādi starp kritiskajiem punktiem A0 un A’0 veidojas peļņas lauks (6.3.1. attēls a, b). Tā lielums un pastāvēšanas iespēja ir atkarīga no līkņu R un TC formas un to izvietojuma koordinātu plaknē.


6.3.1. Maksimālās peļņas noteikšana pilnīgas konkurences tirgū

6.3.1_tab


6.3.1.

6.3.1. attēls. Peļņas maksimizācija pilnīgā konkurencē:

a – ieņēmumi un kopējās izmaksas; b – peļņa; c – robežizmaksas,

robežieņēmumi, vidējās izmaksas; d – robežpeļņa

Maksimālās peļņas sasniegšanas nosacījumus var atspoguļot arī ar pieprasījuma π robežieņēmu MR un robežizmaksu MC līknēm, kuras, izmantojot 6.3.1. tabulas datus, ir parādītas 6.3.1. attēlā c. Ieņēmumu pieaugumu raksturo robežieņēmumu taisne, kas ir paralēla abscisu asij un ir vienāda ar tirgus cenu 30. Robežizmaksu līknei šajā gadījumā ir U veida forma. Sākumā robežizmaksas samazinās, jo samazinās izmaksu pieaugums, līdz kļūst vienādas ar tirgus cenu (punkts A’2). Robežizmaksām kļūstot mazākām par tirgus cenu, zaudējumi sāk samazināties un peļņa pieaug. Peļņas pieaugumu raksturo robežpeļņa Mπ (6.3.1. attēls d) 6_f_3

Tā rāda, kā palielinās peļņa, ja produkta ražošana pieaug par vienu vienību. Robežpeļņas līknei Mπ ir apgriezta U veida forma. Augot robežpeļņai, uzņēmumam ir izdevīgi paplašināt ražošanu. Robežizmaksas (6.3.1. attēls c) turpina samazināties līdz minimālajai vērtībai 3 punktā MI. Vienlaikus robežpeļņa punktā MP sasniedz maksimālo vērtību 27, jo cena un robežieņēmumi ir konstanti. Robežizmaksām palielinoties, robežpeļņa vienlaikus samazinās. Robežizmaksu, robežieņēmumu un cenas (pieprasījuma) līkņu krustpunktā A’7 Q=13 uzņēmums gūs maksimālo peļņu (piemērā – 133 vienības). Turpinot palielināt produkta ražošanu, papildu izmaksu summa būs lielāka nekā ieņēmumu pieaugums un līdz ar to peļņa samazināsies.

Tātad peļņas maksimizāciju pilnīgā konkurencē var definēt šādi: uzņēmums gūst maksimālo peļņu, ja tas ražo tādu produkta apjomu, kurš atrodas robežizmaksu pieaugošā zara apgabalā un kura robežizmaksas ir vienādas ar preces tirgus cenu.


(6.3.6)      P = MC


Šeit ir uzsvērta robežizmaksu līknes pieaugošā zara nozīme, jo arī tās sa­mazinošamies skaitlisko nozīmju zaram ir krustpunkts ar robežieņēmumu taisni
(A’2), taču tajā tiek sasniegta nevis maksimālā peļņa, bet gan maksimālie zaudējumi.


Ja pieņemam, ka tirgus cena samazinās līdz c=10, ievērojot iepriekšējos definīcijas noteikumus, uzņēmumam būtu jāražo tāds produkta daudzums, kas nodrošina vienādojuma (6.3.6) nosacījumus. Taču šāda cena ir mazāka par vidējo kopējo izmaksu funkcijas minimālo vērtību 19. Tas nozīmē, ka netiks segtas vienas produkta vienības izmaksas, tāpēc ražošanu ir vēlams turpināt, kad tirgus cenas minimālais līmenis Pmin = ATCmin = 19 vienības. Tādā gadījumā tiks segtas vienas produkcijas vienības izmaksas. Gadījumos, kad tirgus cena ir zemāka par minimālo cenu (P<Pmin), uzņēmums var izmantot vēl vienu paņēmienu zaudējumu samazi­nā­šanai vai pat peļņas gūšanai, ja starpība Pmin- P1 nav liela. Tā kā ražošanas process ir atkarīgs galvenokārt no mainīgajām izmaksām, tad uzņēmums īslaicīgi var atteikties no pastāvīgo izmaksu kompensēšanas. Tādā gadījumā uzņēmuma darbību vairs neatspoguļo ATC līkne, bet gan AVC līkne, kura koordinātu sistēmā parasti atrodas zemāk par ATC līkni, līdz ar to, punktam H un Pmin pārvietojoties uz leju līdz H’ atbilstoši pazeminātai cenai P’min , uzņēmums gūst īslaicīgu iespēju turpināt pro­dukcijas ražošanu un nepasliktināt savu ekonomisko stāvokli (6.3.2. attēls).


6.3.2.


6.3.2. attēls. Peļņas maksimizācija pilnīgā konkurencē, ja uzņēmums īslaicīgi nemaksā pastāvīgās izmaksas


Punktu H, kurā vidējo kopējo izmaksu minimums un robežizmaksas ir vienādas, sauc par optimālo izmaksu punktu. Tam atbilst vienādojums


(6.3.7)       ATC=MC.


Piemērā tas sasniegts, ražojot 11 produkta vienības. Šī ražošanas apjoma gadījumā ATC=MC=19.

Apkopojot analīzes rezultātus, secināms, ka uzņēmuma īsā laika piedāvājuma līkne ir robežizmaksu līknes MC pieaugošā zara posms virs vidējo mainīgo izmaksu AVC līknes.

6.3.3. Peļņa ilgā laika periodā

Peļņas gūšanas nosacījumi īsā laikā līdzīgi tiem, kuri sekmē peļņas gūšanu ilgā laikā:


  1. ražotājs ar savu saimniecisko darbību nevar ietekmēt kopējo tirgus pieprasījumu. Līdz ar to cena ir konstants lielums un ir vienāda ar robežieņē­mumiem: P=MR;

  2. peļņas maksimums iestājas, kad robežizmaksas MC ir vienādas ar tirgus cenu:


(6.3.8)         MC=P;


  1. uzņēmējs cenšas gūt maksimāli lielu peļņu;

  2. uzņēmums var brīvi iekļūt preces tirgū un izstāties no tā;

  3. uzņēmēja rīcībā ir pilnīga informācija par preces tirgu.


Izmantojot šos nosacījumus, peļņu ilgā laikā var attēlot grafiski (6.3.3. attēls). Tā kā cena P0 ir konstants lielums, pieprasījuma taisne ir paralēla abscisu asij.


6.3.3.


6.3.3. attēls. Ilga laika perioda peļņas maksimums


No diagrammas var secināt:

  1. peļņas maksimums iestājas punktā A, kad spēkā ir nosacījums


                       MC=P0=MR;


  1. no vienas produkta vienības ražošanas iegūtā peļņa πv ir vienāda ar cenas P0 un ilga laika vidējo izmaksu (vienas produkta vienības izmaksu) ATC starpību:


(6.3.9)            πv=P0 – ATC;


  1. kopējo peļņu πI nosaka, reizinot starpību (6.3.9) ar saražotā produkta kopējo apjomu Q0


(6.3.10)          π= (P0 – ATC)Q0.


Šī kopējā peļņa atbilst taisnstūra AEFG laukuma skaitliskajai vērtībai;

4. ja tirgus cena ir P0, uzņēmums cenšas ražot produkta apjomu Q0, jo tā ražošana dod maksimālo peļņu. Ja Q<Q0 , tad MC<MR un robežizmaksas ir mazākas par robežieņēmumiem, un uzņēmumam ražošana jāpaplašina. Savukārt, ja Q> Q0, tad MC>MR un uzņēmumam ražošana jāsamazina;

5. līdz ar cenas P0 mainīšanos veidojas šādas likumsakarības:

  • jo augstāka ir P0, jo lielāku peļņu dotajā tirgū gūst piedāvātāji;

  • ja P=P1 , tad uzņēmuma peļņa ir vienāda ar nulli (π=0);

  • ja P<P1 , tad uzņēmumam vairs nav izdevīgi turpināt ražošanu, jo ilga laika vidējie ieņēmumi vairs nesedz ilga laika vidējās izmaksas


                             P1=MR; P1< ATC;


  1. ilgā laika piedāvājuma līkni var definēt kā ilgā laika robežizmaksu līknes pie­augošā zara posmu, kurš atrodas virs vidējo kopējo izmaksu līknes (6.3.3. attēls).


6.3.4.


6.3.4. attēls. Tirgus ilgā laika līdzsvara pārmaiņas


Peļņas gūšana dotajā preces tirgū stimulē arī citu nozaru ražotājus gatavot šo produkta veidu un iekļūt ar saviem izstrādājumiem šīs preces tirgū. Ja preces piedāvātāju skaits pieaug, tirgus līdzsvars L0(P0,q0) tiek izjaukts (6.3.4. attēls a), jo piedāvājuma taisne pārvietojas pa labi (S0S1). Preces daudzums palielinās
q1 > q0, un tirgus cena pazeminās (P1<P0). Iestājas jauns ilgā laika līdzsvara stāvoklis L1(P1,qI). Līdz ar to visi tirgus piedāvājuma puses dalībnieki strādās ar peļņu, kuru noteiks cena P1, t.i., to peļņa būs vienāda ar nulli. Jauni uzņēmumi ieiet tirgū vairs netieksies, jo to dalība šajā tirgū vēl vairāk pārbīdīs piedāvājuma taisni, piemēram, no S1 līdz S2 pa labi, un tirgus cena pazemināsies vēl vairāk un kļūs zemāka par minimāli pieļaujamo cenu P1> P2, tāpēc uzņēmumiem vairs nebūs izdevīgi ražot šo preci. Savukārt tirgū jau esošie uzņēmumi necentīsies iziet no tā, jo ar cenu P1 tie varēs segt kopējās izmaksas, proti, π=0.

Tātad ilgā laikā peļņa nozarē tiecas uz nulli. Šeit gan tiek apskatīta nevis faktiskā jeb grāmatvedības, bet gan tā saucamā ekonomiskā peļņa. Tā parasti ir zemāka nekā faktiskā peļņa, jo ietver sevī ne tikai faktiskās izmaksas, bet arī alternatīvās iz­maksas. Tāpēc, ja ekonomiskā peļņa ir vienlīdzīga ar nulli, faktiskā peļņa ir lielāka par nulli. Šīs atšķirīgās peļņas ir saistītas ar atšķirīgiem uzdevumiem, kurus risina grāmatveži un ekonomisti. Pirmos interesē galvenokārt uzņēmuma finansiālais stā­voklis. Tie seko aktīvu un pasīvu stāvoklim pagātnē un tagadnē. Savukārt ekono­mistus vairāk interesē uzņēmuma perspektīva, tātad ne tikai faktiskās izmaksas, kuras ietver sevī faktiskos maksājumus un amortizācijas atskaitījumus, bet arī izmaksas, kuras varētu būt, ja izlietotos līdzekļus izmantotu citam mērķim. Pie­mēram, ja uzņēmuma īpašnieks nesaņem algu, alternatīvajās izmaksās ir jāparedz tā algas summa, kuru viņš varētu saņemt, strādājot citā uzņēmumā. Transportlīdzekļi un biroja telpas, kuras pieder uzņēmumam, var tikt lietotas pašu vajadzībām, kā arī tikt iznomātas. Iespējamā nomas maksa tiek ņemta vērā alternatīvajās izmaksās.

6.4. Monopola tirgus modelis. 6.4.1. Monopols un tā veidi

Jau apskatījām tirgus modeli, kad tā abas puses pārstāv ļoti daudzi dalībnieki, t.i., tie dar­bojas pilnīgas (homogēnas) konkurences apstākļos. Taču mēdz būt pretēja galējā tirgus forma – monopols, un tas veidojas gadījumos, kad tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes:


  1. vienā tirgus pusē ir tikai viens dalībnieks – pircējs vai pārdevējs, tātad atbilstoši ir izveidojies pieprasījuma vai piedāvājuma monopols. Kā īpaša tirgus forma ir aplūkojams gadījums, kad abās tirgus pusēs ir pa vienam dalībniekam un monopols ir abpusējs (duopols);

  2. tirgus nemonopola daļu pārstāv daudzi dalībnieki, kuru ietekme uz tirgus cenu, tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā, ir niecīga;

  3. monopolists atšķirībā no pilnīgas konkurences tirgus, kur preces cena ir konstants lielums, var brīvi mainīt to, jo tā individuālais piedāvājums (piepra­sījums) ir arī tirgus piedāvājums (pieprasījums);

  4. īsts monopols iespējams tikai tad, ja tirgū nav preces, ar kuru ir aizstājama monopolprece vai kura ir līdzīga tai lietošanas īpašību ziņā;

  5. pircējs un pārdevējs ir pilnīgi informēts par tirgu, jo piedāvājuma monopolists zina visu par savas preces pieprasījumu, savukārt pieprasījuma monopolistam ir visas ziņas par vajadzīgo preci. Tirgus dalībniekiem, kas pārstāv nemonopola pusi, ir pilnībā zināmas preces cenas.


Tā kā monopolpeļņa parasti ir augsta, tas stimulē citus ražotājus ražot šo mono­polpreci vai tās aizstājpreci, tāpēc monopols bieži vien nav ilgstošs. Monopolā ir apgrūtināta pārējo tirgus dalībnieku iesaistīšanās tirgū. Turklāt monopolists cenšas saglabāt savu monopola varu ar dažādiem pasākumiem. Piemēram, monopolstāvokli var nodrošināt atklājums, par kuru saņemts patents un kurš dod iespēju ražot jaunu preces veidu, kuram nav aizstājēju. To kādu laiku aizsargā likums. Pēc patenta aizsardzības termiņa beigām parasti rodas ļoti daudzi konkurenti, kas arī sāk ražot šo preci vai sniegt pakalpojumus, un monopols pārstāj eksistēt.

Monopolu var iedibināt arī valsts, pārņemot savā pārziņā svarīgas tautsaim­niecības nozares, kas nodrošina visas vajadzības vai arī dod valstij ienākumus. Piemēram, Latvijā 1930. gadā bija linu, spirta, cukura, labības monopoli. Arī pašreiz Latvijā pastāv spirta monopols.

Ir nozares, kurās lielo investīciju dēļ parasti var darboties viens liels uzņēmums, kas preci ražo vairumā vai sniedz pakalpojumus plašam patērētāju lokam un apmierina dotās preces vai tirgus pieprasījumu. To sauc par dabīgo monopolu. Parasti tas darbojas valsts uzraudzībā. Piemēram, pašreiz Latvijā tādi ir Latvijas Dzelzceļš, va/s Latvijas Gāze, SIA Lattelekom, va/s Latvenergo u.c. uzņēmumsabiedrības. Ja šādas uzņēmumsabiedrības sadalītu vairākos mazākos uzņēmumos, tad pieaugtu to ražoto preču un pakalpojumu vidējās izmaksas; tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.

Sevišķa monopola forma ir kolektīvais monopols, kad uz līguma pamata apvie­nojas atsevišķi uzņēmēji, lai novērstu savstarpējo konkurenci. Šādas monopol­apvienības sauc par karteļiem. Piemēram, Latvijā 1928. gadā tika nodibināts alusdarītavu kartelis. Tā dalībnieki vienojās par pārdošanas cenām, kā arī galvenajiem produkcijas pārdošanas virzieniem. Daži Latvijas uzņēmumi piederēja arī ārzemju karteļiem. Piemēram, Liepājas linoleja fabrika šī gadsimta divdesmitajos gados bija pakļauta starptautiskajam linoleja kartelim.

6.4.2. Piedāvājuma monopols

Piedāvājuma monopola gadījumā pārdevējam tirgū nav konkurentu. Tas iegūst zināmas priekšrocības, tāpēc ka tā piedāvājums ir vienāds ar tirgus piedāvājumu. Tomēr monopolists nevar vienlaikus noteikt tam vēlamo cenu un pārdodamās preces daudzumu. Ir jāņem vērā pircēja pieprasījums un jādod iespēja tam variēt vai nu ar cenu, vai preces daudzumu. Ja monopolists ir noteicis konstantu cenu, pircējs variē ar preces daudzumu, ja konstantu preces daudzumu, – tad ar preces cenām. Parasti monopolists nosaka konstantu cenu.

Nosakot preces pārdošanas cenu, pārdevējs rēķinās ar elementāriem apsvē­rumiem: preci lielos daudzumos var pārdot, pazeminot cenu, un otrādi, cena pieaug, ja preci pārdod mazākos daudzumos. Tātad preces realizācijas daudzums q ir cenas c funkcija:


(6.4.1)         q = f(P),


t.i., tās daudzums ir atkarīgs no dotās preces pieprasījuma līknei atbilstošām cenām. Pieprasījuma līkne atspoguļo arī preces noietu, tādēļ ir vienāda ar cenas – noieta līkni. Tā kā monopolists var brīvi mainīt cenu un pircējam tas jāņem vērā, izvēloties iegādājamo preces daudzumu, var secināt, ka monopola gadījumā atšķirībā no pilnīgas konkurences nav piedāvājuma līknes.

6.4.3. Piedāvājuma monopola maksimālās peļņas noteikšana

Tālāk noteiksim peļņas maksimumu piedāvājuma monopolā grafiski (6.4.1. attēls), izmantojot 6.4.1. tabulas datus.

6.4.1. attēlā a ir attēloti ieņēmumu R un izmaksu TC grafiki. Redzams, ka, pārdodot produkcijas 1 un 8 vienības, peļņa ir vienlīdzīga ar nulli, jo R=TC. Tie ir preces pārdošanas kritiskie apjomi monopolā. Maksimālā peļņa tiek sasniegta, kad attālums starp ieņēmumu R un izmaksu TC grafikiem ir vislielākais.


6.4.1. Maksimālās peļņas noteikšana piedāvājuma monopolā

6.4.1_tab

Mūsu piemērā tas ir sasniegts, pārdodot 5 preces vienības. Tādējādi starp kritiskajiem pārdošanas apjomiem 1 un 8 veidojas peļņas lauks (6.4.1. attēls a, b). Tā lielums un pastāvēšanas iespēja ir atkarīga no līkņu R un TC formas un to izvietojuma koordinātu plaknē.

 

6.4.1.

6.4.1. attēls. Peļņas maksimizācija piedāvājuma monopolā:

a – ieņēmumi un kopējās izmaksas; b – peļņa; c – robežizmaksas,

robežieņēmumi, vidējās izmaksas; d – robežpeļņa


Maksimālās peļņas sasniegšanas nosacījumus var iegūt, izmantojot arī robežieņē­mumus MR un robežizmaksas MC. Maksimālā peļņa tiek sasniegta, ja robežpeļņa Mπ ir vienlīdzīga ar nulli.


(6.4.2)        (6.4.2_a)     jeb       (6.4.2_b)


No (6.4.2) izriet, ka



(6.4.3)       MR = MC.


Tādējādi peļņas maksimizāciju monopolā var definēt šādi: monopolists gūst maksimālo peļņu, ja tas pārdod tādu preces daudzumu, kura robežizmaksas MC un robežieņēmumi MR no tā pārdošanas ir vienādi.

Šo lielumu grafiki, izmantojot 6.4.1. tabulas datus, ir parādīti 6.4.1. attēlā c. Redzams, ka monopolā atšķirībā no pilnīgas konkurences cena ir lielāka par robežieņēmumiem. Diagrammā redzams, ka robežizmaksu MC un robežieņēmumu MR taišņu krustpunkta E projekcija uz pieprasījuma taisnes D (punkts K) rāda cenu, kas nodrošina maksimālo peļņu (Pm=9) un atbilstošo pieprasītās preces daudzumu (qm=5). To sauc par Kurno punktu, jo franču ekonomists Augusts Kurno (1801 – 1877) pirmais skaidroja šo cenas veidošanās procesu monopola gadījumā.

Kopējo peļņu nosaka, reizinot vienas preces vienības pārdevuma peļņu ar realizētās preces daudzumu:6_f_4 . Peļņu, ko var iegūt no vienas pārdotās preces vienības πv, aprēķina kā vidējo ieņēmumu AR un vidējo izmaksu ATC starpību: πv=AR-ATC. Tā kā AR=P, tad πv=P-ATC.

Peļņas lielumu var attēlot grafiski, izmantojot vidējo peļņu πv (6.4.1. attēls c). Mūsu gadījumā vidējā peļņa vienlīdzīga ar nogriežņa AK skaitlisko vērtību, un kopējā peļņa ir: 6_f_5


No minētajām likumsakarībām izriet vēl šādi svarīgi secinājumi:


1. robežizmaksu un robežieņēmumu taišņu krustošanās ir iespējama tikai to pozitīvo skaitlisko nozīmju gadījumā, jo robežizmaksas nevar būt negatīvas, bet robežieņēmumi savukārt saglabā pozitīvu nozīmi tik ilgi, kamēr ieņēmumi, samazinoties cenai, vēl turpina pieaugt. Tas ir iespējams tikai pieprasījuma taisnes elastīgajā apgabalā, kad epc>1;


  1. no iepriekš apskatītajiem maksimālās peļņas nosacījumiem izriet, ja  6_f_6 tad Mπ=MR-MC=0;


(6.4.4)          MR = MC.

6.5. Piedāvājuma monopolistiskā konkurence

Piedāvājuma monopolistiskās konkurences tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes un nosacījumi:

  1. piedāvāto preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir liela, taču preces nav pil­nīgi aizstājamas cita ar citu. Piedāvātās preces nav homogēnas, un preces tirgū veidojas nepilnīga konkurence;

  2. ražotājs var salīdzinoši viegli iekļūt ar savu preci tirgū un arī viegli izstāties no tā;

  3. tirgus piedāvājuma pusi pārstāv liels dalībnieku skaits. Ražotāju individuālais piedā­vājums neietekmē pārējo šīs tirgus puses dalībnieku piedāvājumu. Piemēram, ja kāds ražotājs pazemina preces cenu, šīs preces pircēju skaits pieaug, bet pārējiem ražotā­jiem, ja to piedāvātās preces cena nemainās, pircēju skaits attiecīgi samazinās. Tā kā šīs preces pieprasījuma samazinājums sadalās starp pārējiem ražotājiem, kuru skaits tirgū ir ļoti liels, tie šīs pieprasījuma pārmaiņas sākumā neizjutīs. Ja kāds ražotājs pa­augstina preces cenu, šīs preces pircēju skaits samazinās, bet citiem ražotājiem pie­prasījums pēc viņu ražotās preces pieaug. Individuāls ražotājs šo pieaugumu sākumā nejutīs, jo tas tiks sadalīts starp ļoti daudziem ražotājiem. Līdz ar to atsevišķu aizstājējpreču ražotāji var uzskatīt savu konkurentu noteikto cenu par konstantu lielumu;

  4. kaut gan preces atšķiras, to aizstājamības pakāpe ir augsta. Līdz ar to var pieņemt, ka tas ir vienas preces tirgus, kurš sadalīts mazākos tirgos, diferencējot cenu.

  5. savstarpēji aizstājamo preču dažādības dēļ atsevišķos tirgos izveidojas monopols uz katru aizstājamo preci. Piemēram, zāles kādas noteiktas slimības ārstēšanai parasti izgatavo dažādas firmas. Katrai ir savi medicīnas preparātu kvalitātes un lietošanas rādītāji, kas ir priekšnoteikums monopola veidošanai uz doto aizstājējpreci;

  6. tā kā preces ir līdzīgas, tirgū tās sāk konkurēt savstarpējās aizstājamības dēļ, proti, veidojas to monopolistiska konkurence, piemēram, ziepju, slēpju, slidu, medikamen­tu u.c. preču tirgū. Monopolistiskajā konkurencē liela nozīme ir uzņēmuma (firmas) nosaukumam. Slavenu firmu izstrādājumi vienmēr tiek pārdoti par dārgāku cenu. Liela nozīme ir arī reklāmai, pārdevēja kvalifikācijai u.c. faktoriem, kuri dod iespēju vairot preces popularitāti un tādējādi pārdot to par augstāku cenu. Monopolistiskā konkurence veidojas arī pakalpojumu tirgū, jo tos var veikt dažādā kvalitātē atkarībā no attiecīgā pakalpojumu uzņēmuma darbinieku kvalifikācijas, iekārtas un tehno­loģijas, piemēram, kosmētisko kabi­netu, frizieru, ķīmisko tīrītavu u.c uzņēmumu pakalpojumus. Svarīgs faktors ir arī šo pakalpojumu uzņēmumu atrašanās vieta;


6.5.1.


6.5.1. attēls. Monopolistiskas konkurences īslaicīgs līdzsvara stāvoklis


  1. tā kā preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir ļoti augsta, monopolvara nav liela.


Līdz ar monopola izveidošanos katrā no aizstājējpreces tirgiem piedāvājuma taisne monopolistiskās konkurences apstākļos izvietosies koordinātu plaknē slīpi, pie kam tā ir lēzenāka nekā piedāvājuma monopolā (6.5.1. attēls), un būs spēkā monopola peļņas maksimizācijas nosacījumi.

Proti, īsā laikā līdzsvara stāvoklis iestājas pie nosacījuma, ka MC=MR. Kopējā peļņa atbilst taisnstūra laukuma A1A2B2B1 skaitliskajai vērtībai, t.i., attāluma no Kurno punkta līdz vidējo izmaksu līknei, t.i., A1B1 un preču daudzuma qmk reizinājumam. Līdz ar to aizstājējpreces ražotājs izmanto monopolstāvokli un īslaicīgi gūst peļņu, kura ir lielāka par nulli.

Lielā peļņa ir labs stimuls arī citiem ražotājiem, un, tā kā iekļūšana tirgū nav ierobe­žota (2. nosacījums), dotās preces ražotāju skaits sāk palielināties. Ja pieņemam, ka konkurenti tirgu ir sadalījuši proporcionāli, tad, ieplūstot tirgū jauniem dalībniekiem, kopējais pieprasījums tiks pārdalīts sīkākās daļās un atsevišķā monopola pieprasī­juma līkne pārvietosies pa kreisi (6.5.2. attēls a). Preces cena pazemināsies. Ražo­tāju pieplūdums tirgū turpinās, līdz pieprasījuma taisne veido pieskaršanās punktu A ar vidējo izmaksu līkni ATC (6.5.2. attēls b). Cena Pmk pazeminās līdz P’mk.

Punktā A peļņa ir vienlīdzīga nullei, jo P=ATC. Līdz ar to izveidojas monopolis­tiskās konkurences ilga laika līdzsvars, un tirgū nav vairs izdevīgi ieiet citiem konkurentiem, jo tādā gadījumā peļņa var kļūt mazāka par nulli.

Ir jāņem vērā, ka tiek aplūkota ekonomiskā peļņa, kas ir mazāka par faktisko peļņu, tādēļ uzņēmumiem nav izdevīgi izstāties no tirgus.

6.6. Oligopola tirgus modelis. 6.6.1. Piedāvājuma oligopola vispārējs raksturojums

Kā jau teikts, monopola un pilnīgas konkurences tirgi ir divas galējas formas un modernā tautsaimniecībā nav bieži sastopamas. Attīstītai tirgus saimniecībai vis­raksturīgākā ir oligopola tirgus forma. Tā var veidoties gan tirgus pieprasījuma, gan piedāvājuma pusēs vai arī abās pusēs vienlaikus (abpusējs jeb bilaterāls oligopols). Piedāvājuma oligopolam ir raksturīgas šādas pazīmes un īpatnības:

  1. tirgus piedāvājuma pusi pārstāv daži relatīvi lieli dalībnieki, kurus sauc par oligopolistiem;

  2. tirgus pieprasījuma pusi pārstāv daudzi dalībnieki. To individuālais pieprasījums ir ļo­ti mazs un nevar ietekmēt tirgus kopējo pieprasījumu. Šis nosacījums gan nav spēkā abpusēja oligopola tirgus gadījumā, kur arī pieprasījuma pusi pārstāv daži dalīb­nieki, un oligopola pazīmes un īpatnības ir raksturīgas arī pieprasījuma oligopola tirgus formai. Ja pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, to sauc par oligopsonu;

  3. piedāvājuma oligopolisti tirgū var konkurēt savā starpā, pirmkārt, ar viendabīgu (homogēnu) preci, piemēram, čugunu, alumīniju, cementu u.tml., otrkārt, ar ne­viendabīgu (heterogēnu) preci, kurai ir dažādas pazīmes, piemēram, ar automo­biļiem, riepām, televizoriem, cigaretēm, minerāleļļām u.c. Pirmajā gadījumā pir­cējam nav izvēles, jo visi piedāvātāji pārdod vienu un to pašu preci ar vienādām īpašībām un pazīmēm. To sauc par viendabīgu oligopolu. Otrajā gadījumā, kad prece ir diferencēta, pircējam rodas izvēle preces iegādē (dažāds iesaiņojums, kvalitāte u.c.). To sauc par neviendabīgu oligopolu;

  4. visi piedāvājuma pusi pārstāvošie dalībnieki ir pilnīgi informēti par savu konkurentu skaitu un to preču noietu. Savukārt par oligopolistu noteikto cenu tiem var būt pilnīga vai daļēja informācija.

Ņemot vērā trešo un ceturto nosacījumu, izšķir divus oligopola konkurences veidus:

pirmkārt, ja oligopolisti konkurē ar viendabīgu preci un tiem ir pilnīga infor­mācija par sāncenša darbību (to skaits, preces noiets un cena), to sauc par viendabīgu oligopolistisku konkurenci. Šajā gadījumā cena ir konstants lielums, un konkurenti maina preces noieta apjomu tik ilgi, kamēr iestājas tirgus līdzsvars;

otrkārt, ja oligopolisti konkurē ar neviendabīgu (diferencētu) preci un iespējams, ka informācija par konkurentu noteikto preces cenu nav pilnīga, to sauc par neviendabīgu oligopolistisku konkurenci. Cena šajā gadījumā ir dažāda. Konkurenti to nepārtraukti maina, līdz iestājas līdzsvars;

  1. ja oligopolists paaugstina preces cenu, tas riskē zaudēt daļu pircēju, kuri tādā gadījumā dos priekšroku konkurentu lētākai precei, ja tie nesekos cenu pa­augstinājumam un nepaaugstinās savas preces cenu. Savukārt, pazeminot cenu, tā pircēju skaits pieaug uz konkurentu rēķina un tas īslaicīgi gūst lielāku peļņu. Konkurenti centīsies atgūt zaudētos pircējus un arī pazeminās cenu par tādu pašu lielumu vai pat vairāk. Tā var izveidoties lavīnveida iznīcinoša konkurences cīņa, kuras rezultātā vājākie dalībnieki izstājas no tirgus, un var pat rasties kāda uzņēmuma monopols uz doto preci. Parasti gan savā starpā konkurējoši oligo­polisti necenšas rīkoties tik agresīvi, jo ir risks zaudēt klientus un pat bankrotēt. Oligopolistam nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt katru savas preces cenas maiņu, vienmēr laikus izpētot un paredzot konkurentu iespējamo reakciju uz to;

  2. daudzos oligopola tirgos dažas vai visas firmas gūst ievērojamu peļņu ilgā laikā tāpēc, ka iekļūšana tirgū jaunām firmām ir stingri ierobežota vai pat neiespējama. Iekļūšanu tirgū kavē patenti, licenses. Var tikt veikti arī stratēģiski pasākumi, lai kavētu “iesācēju” iekļaušanos tirgū, draudot, ka pārpludinās tirgu ar precēm un paaugstinās cenu. Šim nolūkam tiek izveidotas papildu ražošanas jaudas. Tā kā oligopola tirgū pārmaiņas bieži ir saistītas ar lielu cenas risku, tā bieži paliek ilgu laiku nemainīga, pat mainoties preces pieprasījumam un izmaksām. Šāda nemainīga cena rada grūtības oligopolu saimnieciskajā darbībā, jo katrs ražotājs ievēro ekonomiskuma principu un vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Nereti dažādu iemeslu dēļ pieaug arī izmaksas, kas rosina celt cenas. Šie ir galvenie iemesli, kādēļ oligopolisti parasti atrod iespēju, lai šo “nemainīgo” cenu padarītu par mainīgu. Oligopolisti var rīkoties arī savādāk, proti, vienoties par cenas paaugstināšanu, un cena pieaug vienlaikus visām šīs vienošanās dalībnieku precēm. Parasti gan šāda vienošanās ir šķietama, jo faktiski tirgū oligopolistu starpā ir cenu noteikšanas līderis. Tas var būt, pirmkārt, oligopolists, kurš ir “iekarojis” lielāko tirgus daļu un līdz ar to viņa piedāvājums kļuvis dominējošs kopējā dotās preces piedāvājumā. To sauc par dominējošo cenu noteikšanas līderi. Piedāvājuma līderis, ņemot vērā tirgus konkrētos apstākļus, parasti nosaka cenu, un pārējie arī attiecīgi maina savas preces cenu. Līdz ar to veidojas netieša oligopolistu vienošanās. Otrkārt, cenu noteikšanas līdera piedāvājums kopējā tirgus piedāvājumā var nekļūt dominējošs, t.i., tirgus var būt veidots no oligopolistiem, kuru piedāvājuma apjoms un līdz ar to arī tirgus daļas ir apmēram vienādas. Šādā tirgū var izveidoties līderis, kuru pārējie uzskata par viskompetentāko. Šis oligopolists uzņemas līdera lomu cenu mainīšanā atbilstoši tirgus apstākļu pārmaiņām, tātad arī visu risku, kas ar to ir saistīts. Tā darbību zināmā mērā var salīdzināt ar barometra reakciju uz laika pārmaiņām, tādēļ to sauc par barometrisko cenu noteikšanas līderi.