Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

Inflācija (no itāļu vārda „inflatio”, kas nozīmē „uzpūšanās”) ir vispārēja cenu līmeņa celšanās noteiktā laika periodā. [1]

Inflācija – naudas pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā. [1]

Inflācija rodas tad, kad ir pieaudzis vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā. Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. [1]

Izšķir pieprasījuma un izmaksu inflāciju.

Pieprasījuma inflācija rodas palielinoties vispārējiem izdevumiem, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Vispārējie izdevumi var palielināties ja:

- Valsts emitē naudu, kura nav segta ar valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmaksātu neatliekamus pasākumus vai projektus, kredīti tiek neefektīvi izmantoti (izsaimniekoti),

- Tirgotāji gaidot inflācijas pieaugumu, cenšas ātrāk izlietot naudu, kas palielina naudas daudzumu apgrozībā. [2]

Izmaksu inflācija rodas uzņēmumiem palielinot cenas lai izvairītos no zaudējumiem, ko nes ražošanas palielināšanās. Izmaksu pieaugumu izraisa dažādi apstākļi gan endogēnie, gan eksogēnie:

• izejvielu un materiālu cenu pieaugums;
• darba algas pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieau­gumu;
• fiziski un morāli nolietotos tehnikas un tehnoloģijas izmantošana;
• kredīta procenta kāpums;