Titullapa

Svetlana Saksonova

Nauda un finanšu iestādes

Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.

Rīga, 2010.

14.1. Neprognozējamās inflācijas ieguvēji un zaudētāji

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

 Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir pieprasījuma un izmaksu inflācija, tās cēloņus, kādas ir inflācijas sekas, varēs noteikt neprognozējamās inflācijas ieguvējus un zaudētājus.

1. Inflācija. Tās būtība un veidi

Inflācija ir cenu līmeņa vispārējs pieaugums ekonomikā noteiktā laika periodā. Ļoti svarīgs ir termins vispārējs. Ja pieaug tikai viena vai divu produktu cenas, tā nav inflācija. Inflācija nozīmē, ka pieaug visu milzīgajā iepirkumu grozā ietverto preču cenas.[1]

Inflācijas gadījumā nauda zaudē savu vērtību. Pirms diviem mēnešiem brauciens autobusā maksāja 2 lati, bet, pieaugot degvielas cenai, sabiedrisko pārvadājumu piegādātājs atbilstoši ir pacēlis savu pakalpojumu cenas – tagad tas pats brauciens ar autobusu maksā 2,2 lati. Ir novērojams 10 % cenas pieaugums, kas sekmē inflāciju.

Ar inflāciju apzīmē cenu pieauguma procesu. Inflāciju mērī kā cenu vidējā līmeņa izmaiņu procentuālā izteiksmē noteiktā laika posmā - mēnesī, ceturksnī, gadā u.c. Statistikā pieņemtajā praksē kā izplatītāko inflācijas mērvienību lieto patēriņa cenu indeksu (PCI). PCI parāda, kā ir izmainījies vidējais cenu līmenis tipiskas mājsaimniecības pirktajām precēm un pakalpojumiem noteiktā laika posmā. Šim cenu līmenim pieaugot, no mājsaimniecības viedokļa naudas vērtība samazinās.

Inflāciju tradicionāli iedala pēc:

1. rašanas cēloņiem:

Pieprasījuma inflācija rodas palielinoties vispārējiem izdevumiem, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Ja ekonomikā ir neizmantoti resursi, var palielināt ražošanas apjomu, saglabājot nemainīgu cenu līmeni. Taču, ja pieprasījums turpina pieaugt, bet ekonomikā jau ir iestājusies pilnīga nodarbinātība, ražotāji atbild uz pieprasījuma pieaugumu ar cenu paaugstināšanu. Šādas inflācijas cēloni sauc par pieprasījuma šoku.

Vispārējie izdevumi var palielināties, ja:

1) valsts emitē naudu, kura nav segta ar valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmaksātu;

2) ir neatliekami pasākumi vai projekti;

3) kredīti tiek neefektīvi izmantoti (izsaimniekoti);

4) tirgotāji, gaidot inflācijas pieaugumu, cenšas ātrāk izlietot naudu, kas palielina naudas daudzumu apgrozībā.

Pieprasījuma inflācija galvenokārt rodas tad, ja valdība realizē stimulējošo fiskālo politiku, lai sekmētu nodarbinātības palielināšanu un ekonomikas izaugsmi. Valdība var palielināt savus izdevumus, pieļaujot valsts budžeta deficītu, un tā segšanai izmantot papīrnaudas emisiju. Tās dēļ pieaug naudas daudzums apgrozībā un veidojas inflācija.

Taču mūsdienās ļoti reti pieļauj naudas emisiju budžeta deficīta segšanai. Visbiežāk šim nolūkam izmanto monetāro politiku, proti, pazemina aizdevumu procentu likmes. Tādejādi uzņēmumi ir ieinteresēti aizņemties naudu un ieguldīt to investīcijās. Pārmērīga kredītu izsniegšana investīcijām palielina naudas daudzumu apgrozībā. Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums un inflācijas rašanās. Lai atrisinātu šo problēmu, ir jāsamazina pieprasījums. Cenu līmeņa vispārējo kāpumu var izsaukt ne tikai kopējā pieprasījuma pieaugums, bet arī kopējā piedāvājuma samazinājums. Šāds inflācijas veids tiek dēvēts par izmaksu inflāciju.

Izmaksu inflācija rodas uzņēmumiem palielinot cenas, lai izvairītos no zaudējumiem, ko rada ražošanas palielināšanās. Ja pieprasījums arvien pieaug, lai to apmierinātu, tiek palielināta esošo strādnieku slodze. Līdz ar to palielinās arī viņu darba alga. Tas savukārt sekmē ražošanas izmaksu un cenu pieaugumu.

Ražošanas izdevumi palielinās atkarībā no:

1) izejmateriālu un energoresursu izmaksu pieauguma;

2) darbaspēka izmaksu pieauguma.

Inflācija var rasties arī monopolistiskajam uzņēmumam palielinot cenas ar mērķi gūt papildus ienākumus vai oligopolu uzņēmumu vienošanas rezultātā.

2. Pieauguma tempiem:

· Lēnā inflācija - cenu kāpums 3 - 5% gadā.

· Mērenā inflācija - cenu kāpums līdz 10% gadā. Šādas inflācijas rezultātā naudas vērtība saglabājas, ja inflācija neturpinās ilgāk par 2 gadiem.

· Straujā inflācija - cenu kāpums ap 20 - 30% gadā. Šāda veida inflācijas gadījumā krītas naudas vērtība, investīcijas tiek apturētas, cilvēki un uzņēmumi atbrīvojas no naudas, rodas preču deficīts, nacionālo naudu izspiež no apgrozības ārvalstu valūtas, kuru vērtība ir stabilāka.

· Hiperinflācija - cenu kāpums pārsniedz 50% mēnesī. Naudas vērtība krītas tik strauji, ka tā nespēj pildīt savas funkcijas un ar laiku tiek izvesta no aprites.

Inflācija temps ir procentos izteiktas cenu līmeņa izmaiņas. Inflācijas tempu aprēķina kā starpību starp patēriņa cenu indeksu noteiktā gadā un patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā, un šo starpību izdala ar patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā; iegūto lielumu pareizina ar 100.

(1.1)

Inflācijai ir tieša sakarība ar cenu līmeni. Jo augstāks ir cenu līmenis noteiktajā gadā, jo augstāks ir inflācijas temps. Latvijā visaugstākais inflācijas temps bija 1992. gadā. Kad bijušās PSRS Valsts plāna komitejas noteiktās cenas tika sakārtotas atbilstoši tirgus cenām. Tad gada vidējā inflācija sasniedza 951.2%.

Lai noteiktu, cik gadu paies, lai cenas divkāršotos, pastāvot noteiktam inflācijas tempam, ekonomikā lieto lielumu 70. Lai cenas divkāršotos, gadu skaitu aprēķina, izdalot lielumu 70 ar inflācijas tempu. Piemēram, ja inflācijas temps ir 10%, tad lielumu 70 izdalot ar 10, iegūst skaitli 7. Tas parāda, ka, pastāvot inflācijai 10%, cenas divkāršosies pēc septiņiem gadiem.[2.;311.]

2. Inflācijas cēloņi

Pieprasījuma inflācijas cēloņi.

• Valsts izdevumu segšana uz naudas emisijas rēķina jeb monetārais šoks.
• Aizdevumu procentu likmes samazināšana un kredītu izsniegšanas palielināšana, to neefektīva izmantošana.
• Cenu līmeņa pieaugums ārvalstīs, kas ietekmē nacionālās valūtas kursa izmaiņas, piemēram, krītoties nacionālās valūtas kursam, importa preces kļūst dārgākas, ja tās pērk nacionālajā valūtā.

Izmaksu inflācijas cēloņi.

• Darba algu pieaugums, kas ir viens no ražošanas izmaksu elementiem.
• Izejvielu un materiālu cenu pieaugums, kā arī vecas, nolietotas tehnikas izmantošana ražošanā.
• Peļņas pieaugums, ja uzņēmumi izmanto savu monopolstāvokli.
• Nodokļu likmju paaugstināšana.
• Dabas resursu izsmelšana.
• Cenu pieaugums importa precēm.[1.;93.]

3. Inflācijas sekas

4. Paredzamā (prognozējamā) un neparedzamā (neprognozējamā) inflācija

Paredzamā inflācija. Tā tiek paredzēta, un atbilstoši tās līmenim katru gadu tiek indeksēti ienākumi. Indeksēšana ir ienākumu palielināšana atbilstoši inflācijas tempam noteiktā periodā.

Piemēram, bankas, aizdodot naudu, nosaka nominālo aizdevu likmi, kura ietver sevī gan reālo procentu likmi, gan arī sagaidāmo inflācijas līmeni. Darba ņēmēji, stājoties jaunā darbā, noslēdz līgumu ar darba devēju ar noteikumu, ka viņu alga katru gadu tiks indeksēta atbilstoši inflācijas līmenim. Saskaņā ar valsts likumdošanu, tiek indeksētas valsts iestādēs strādājošo darba algas, pensijas, pabalsti. Tādejādi prognozējamā inflācija draudus sabiedrībā nerada, zaudējumi no tās ir minimāli vai nekādi. Mēdz teikt, ka ekonomika ieiet inflācijas spirālē. Tās īpatnība ir spēja noturēties pastāvīgā virzībā uz augšu.

Inflācijas spirāle ir pašietekmējoša sistēma, kad cenu pieaugums rada darba algu paaugstināšanos, ražošanas izmaksu pieaugumu, naudas piedāvājuma palielinājumu, procentu likmes samazinājumu un citas parādības ekonomikā.

Neparedzamā inflācija. Šo inflācijas paveidu izsauc cenu šoks. Līdz ar to rodas pārāk augsti inflācijas tempi. Šādas inflācijas sekas var būt divējādas. Vieni no tās iegūst, bet citiem tā var izrādīties pat ļoti postoša.

Lai izprastu negaidītas inflācijas sekas, vispirms analizēsim ekonomikas jēdzienus – nominālie un reālie ienākumi.

Kopējie jeb bruto ienākumi ir visi ienākumi, kuri pienākas mājsaimniecībām naudas formā par pārdotiem resursiem darba algas, peļņas, procenta un rentes veidā. Ja no kopējiem ienākumiem tiek atskaitīti nodokļi un citi maksājumi, paliek pāri rīcībā esošais ienākums jeb neto (tīrais) ienākums, vai arī nominālais ienākums.

Reālais ienākums ir tas preču un pakalpojumu daudzums, kuru iedzīvotāji var iegādāties par nominālu ienākumu, pastāvot noteiktam cenu līmenim.

 (1.2)

5. Neprognozējamās inflācijas zaudētāji

1) Personas, kurām ir uzkrāts ienākums. Tie ir naudas glabātāji termiņnoguldījumos, valsts vērtspapīros, obligācijās, akcijās. Termiņnoguldījumu, vērtspapīru procentu likmes ir fiksētas, un, ja procenta likme ir zemāka nekā inflācijas līmenis, tad ieguldītās naudas pirktspēja samazinās.

2) Kreditori, jo ienākumi tiek pārdalīti debitoru labā. Tas notiek tāpēc, ka aizdevuma laikā var strauji pieaugt inflācijas temps, bet pirms tās noteiktajā aizdevu procenta likmes sastāvā nav ietverts neparedzamās inflācijas temps. Aizdotā nauda straujas inflācijas rašanās apstākļos kļūst mazāk vērtīga nekā tās sākotnējais aizdevums. Piemēram, ja par sākotnēji aizdoto naudu ir jāmaksā aizdevumu procentu likme 9% apmērā, bet neparedzamā inflācija gadā ir 20%, tad aizdotās naudas vērtība ir samazinājusies par 20%. Naudas aizdevējs atpakaļ no debitora saņems naudas summu, kuras pirktspēja būs mazāka, nekā tas bija sākumā.

3) Iedzīvotāji, kuri saņem fiksētus nominālos ienākumus. Tie ir zemes īpašnieki, privāto pensiju saņēmēji, valsts sektorā strādājošie, it īpaši budžeta finansētās iestādēs, neperspektīvās nozarēs un citi. Fiksētās algas parasti atpaliek no cenu līmeņa pieauguma tempiem, līdz ar to šīs kategorijas iedzīvotāju reālie ienākumi ļoti samazinās. Visbiežāk inflācijas rezultātā nominālo ienākumu pieauguma tempi ir zemāki nekā vidējā cenu līmeņa pieaugums. Tas nozīmē, ka ievērojama daļa cieš no inflācijas sekām.

6. Neprognozējamās inflācijas ieguvēji

1) Iedzīvotāji, kuru ienākumi nav fiksēti, iegūst no inflācijas tajā gadījumā, ja ienākumu pieaugums pārsniedz inflācijas tempu. No neparedzamas inflācijas iegūst arī tie, kuriem ir iespēja viegli palielināt savus ienākumus, piemēram, juvelieri.

2) Naudas aizņēmēji, ja aizdevumu procentu likme ir mazāka nekā inflācijas temps. Tad iegūst naudas aizņēmējs no šīs starpības, kā arī tie, kuri naudu iegulda vērtīgu mantu (piemēram, automašīnas, dzīvojamās mājas) iegādē vai ražošanas paplašināšanā.

3) Valdība, ja tā ir aizņēmusies naudas līdzekļus iekšējā tirgū uz ilgāku laiku, turklāt ar fiksētu procentu likmi. Aizņēmuma dzēšanas brīdī atmaksājamā summa un procentu maksājumi samazināsies adekvāti inflācijas pieaugumam. Līdzīga situācija var būt ar valsts ārējo parādu tādā gadījumā, ja samazinās nacionālās valūtas kurss vai notiek tā devalvācija. Tad attiecīgi samazinās arī ārējais parāds un ar to saistītie apkalpošanas izdevumi.- devalvācijas gadījumā ārējais parāds nesamazinās, bet gan tieši otrādi – kļūst dārgāks. Par vienu vienību vietējās valūtas ir iespējams nopirkt mazāk vienību ārvalstu valūtas, kurā jāatdod aizņēmums.[2.;318.]

Tātad no neparedzamās inflācijas vieni iegūst, bet citi zaudē. Inflācijas sekas jūt ne tikai atsevišķi iedzīvotāju slāņi vai indivīdi, bet arī ekonomika kopumā. Īpaši graujoša parādība ekonomikā ir hiperinflācija.

Hiperinflācija nozīmē, ka ir iestājusies strauja un ļoti augsta inflācija, kuras temps sasniedz 50, 100 un vairāk procentu. Hiperinflācija var izsaukt naudas reformu valstī.

Tā var izsaukt naudas reformu valstī, jo:

o straujiem tempiem palielinās naudas daudzums apgrozībā,

o deformē dažādu preču cenu un ienākumu savstarpējās proporcijas. To noteikšana balstās uz subjektīviem apstākļiem,

o rada masveidīgu izšķērdību, jo nauda pārstāj kalpot kā uzkrāšanas līdzeklis,

o iedzīvotāji cenšas ātri atbrīvoties no saņemtajiem ienākumiem, tos pārvēršot reizēm pat nevajadzīgās lietās, jo viņi zina, ka rīt naudas vienības pirktspēja būs vēl zemāka,

o samazinās ražošanas apjoms, jo nauda kā maksāšanas līdzeklis pārstāj funkcionēt,

7. Kopsavilkums

1. Ar inflāciju saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos noteiktā laika periodā.
2. Inflācijas periodā iedzīvotāju dzīves dārdzība pieaug, jo naudas vienības pirktspēja krītas.
3. Inflācijas aprēķināšanai izmanto PCI, kas atspoguļo noteikta patēriņa preču un pakalpojumu kopuma (patēriņa groza) cenu izmaiņas pārskata periodā attiecībā pret bāzes periodu.
4. Ekonomikā lieto lielumu 70, lai noteiktu, cik gadu paies, lai cenas divkāršotos, pastāvot noteiktam inflācijas tempam.
5. Izšķir pieprasījuma un izmaksu inflāciju. Ja inflācija tiek paredzēta un atbilstoši tās līmenim katru gadu tiek indeksēti ienākumi, tad šāda inflācija draudus sabiedrībā nerada, zaudējumi no tās ir minimāli vai nav. Ekonomika ieiet inflācijas spirālē.
6. Pastāvot pārāk augstiem inflācijas tempiem, veidojas neparedzamā inflācija. Vieni no šādas inflācijas iegūst, citi zaudē.
7. Neprognozējamas inflācijas ieguvēji ir iedzīvotāji, kuru ienākumi nav fiksēti, aizņēmēji, ja aizdevumu procentu likme ir mazāka nekā inflācijas temps, un valdība, ja tā ir aizņēmusies naudas līdzekļus iekšējā tirgū uz ilgāku laiku, turklāt ar fiksētu procentu likmi.
8. Neprognozējamas inflācijas zaudētāji ir personas, kurām ir uzkrāts ienākums, aizdevēji, jo ienākumi tiek pārdalīti debitoru labā, un iedzīvotāji, kuru ienākumi ir fiksēti.
9. Ja inflācija sasniedz 50, 100 un pat vairāk procentus, to sauc par hiperinflāciju un tā var izsaukt naudas reformu valstī.

8. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kas ir inflācija?
2. Kādi inflācijas veidi eksistē, vērtējot inflāciju pēc rašanās cēloņiem? Kas raksturīgs katram veidam?
3. Kādi inflācijas veidi eksistē, vērtējot pēc pieauguma tempiem?
4. Kas ir inflācijas temps? Kā to aprēķina?
5. Kas ir lielums 70?
6. Kādi ir inflāciju cēloņi?
7. Kas raksturīgs prognozējamai inflācijai?
8. Kas ir inflācijas spirāle?
9. Kas raksturīgs negaidītai inflācijai?
10. Kas ir reālais ienākums?
11. Kādi ir neparedzētas inflācijas zaudētāji? Kāpēc?
12. Kādi ir neprognozējamas inflācijas ieguvēji? Kāpēc?
13. Kas ir hiperinflācija?
14. Kāpēc hiperinflācijai ir liela ietekme uz naudas reformu?

9. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. V. Bikse. Makroekonomika. SIA „Izglītības soļi”, 2003.

2. V. Bikse. Ekonomikas teorijas pamatprincipi. SIA „Izglītības soļi”, 2007

3. http://www.dolceta.eu/latvija/Mod7/spip.php?rubrique14 (sk. 03.05.2010)

14.2. Jēdzienu būtība: tautsaimniecība, naudas pieprasījums, naudas piedāvājums, Ērvinga (Irvinga) Fišera vienādojums

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

 Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir naudas pieprasījums un piedāvājums, naudas piedāvājuma agregātus, Fišera vienādojumu.

 Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var izskaidrot, kāpēc cenas un tāpēc naudas vērtība svārstās.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

 Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir naudas pieprasījums un piedāvājums, naudas piedāvājuma agregātus, Fišera vienādojumu.

 Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var izskaidrot, kāpēc cenas un tāpēc naudas vērtība svārstās.

1. Tautsaimniecība

Tautsaimniecība (angl.- national economy) – dažādo valsts saimniecības nozaru, jomu, kā arī cilvēka visa veida darbību savstarpēji saistīts komplekss, vienība. Tautsaimniecība ir vēsturiski izveidojusies ražošanas, maiņas, sadales un patēriņa sistēma noteiktā zemē. [5;487]

Tautsaimniecība, ekonomika – saimniecisko darbību kopums valstī. Atbilstoši ANO pieņemtajai ekonomikas nozaru klasifikācijai visa saimnieciskā darbība ir iedalīta 15 nozarēs, kuras dala divās grupās – 6 ražošanas nozares (lauksaimniecība, zvejniecība, ieguves rūpniecība, apstrādes rūpniecība elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde un celtniecība) un 9 pakalpojumu nozarēs (tirdzniecība, transports, izglītība, veselības aizsardzība, bankas un finanšu starpniecība u.c.). Pakalpojumu nozares Latvijā veido vairāk nekā 60% iekšzemes kopprodukta, attīstītajās pasaules valstīs šis īpatsvars ir vēl lielāks. Ir atvērtā ekonomika, jauktā ekonomika un slēgtā ekonomika.[6;352]

Tautsaimniecības attīstība – valsts tautsaimniecības augšupeja, ko atspoguļo nacionālā kopprodukta u.c. apkopojošo rādītāju pieaugums noteiktā laika periodā. Par tautsaimniecības attīstību liecina kapitālieguldījumu un darba ražīguma palielināšanās, kā arī reālās algas, vispārējā dzīves līmeņa paaugstināšanās. Tautsaimniecības attīstībai ir dažādi nosacījumi: lieli uzkrājumi investīciju finansēšanai, labi izveidota infrastruktūra, augsts tautas izglītības līmenis, zinātnes un tehnikas sasniegumu izmantošana, u.c. [5;487]

Lai saimniekotu, cilvēkam vai cilvēku grupai ir jāpieņem saimniecisks lēmums: kādas lietas, kādā apjomā un laikā ir jāizgatavo vai jāpatērē. Saimnieciskā vienība var būt gan mājsaimniecība, gan arī uzņēmums.[10;11]

2. Naudas pieprasījums un piedāvājums

Naudas tirgū, tāpat kā pārējos tirgos pastāv naudas pieprasījums un piedāvājums. Naudas pieprasījumu veido tas naudas daudzums, kas nepieciešams mājsaimniecībā un uzņēmumiem, lai tie varētu iegādāties preces un pakalpojumus savām vajadzībām. Šo naudas daudzumu pamatā nosaka nominālā nacionālā kopprodukta apjoms. Naudas pieprasījums pieaugs, ja palielināsies ražoto preču un pakalpojumu apjoms, to cenas.[3;144-146]

Apgrozībā vienmēr ir ierobežots naudas daudzums. Papildu naudas izlaišana ir valsts kompetence. Naudas daudzums apgrozība jābūt tādā apjomā, lai nodrošinātu normālu naudas vienības pirktspēju. Naudas pirktspēja ir preču un pakalpojumu daudzums, ko var nopirkt par noteiktu naudas vienību. Pastāv sakarība starp cenu līmeni un naudas pirktspēju: preču un pakalpojumu daudzums, ko ir iespējams nopirkt par naudas vienību, mainās apgriezti proporcionāli cenu līmenim. [3;144-146] Otrkārt, naudas pieprasījumu ietekmē arī tas, kādai naudas formai iedzīvotāji dod priekšroku tādā vai citā laika periodā. Bet iedzīvotāji savu naudu var izmantot ne tikai preču un pakalpojumu iegādei, bet arī noguldīt bankā vai iegādāties vērtspapīrus. Tad naudas pieprasījums, ja pārējie faktori paliek nemainīgi, atkarīgs no procenta likmes un mainās apgriezti proporcionāli procenta likmei. [3;144-146]

1.attēls. Naudas pieprasījums [3;144-146]

Šo naudas pieprasījumu nosaka: darījumu naudas pieprasījums, spekulatīvais naudas pieprasījums un rezerves naudas pieprasījums. Darījuma naudas pieprasījumu nosaka naudas daudzums, ko mājsaimniecības un uzņēmumi tērē preču un pakalpojumu pirkšanai ikdienā. Spekulatīvo pieprasījumu nosaka iespējamās naudas un preču tirgus vērtības izmaiņas. Rezerves naudas pieprasījums ir saistīts ar iespējamām izmaiņām mājsaimniecību un uzņēmumu ienākumos un izdevumos. [3;144-146]

Naudas apgrozības regulēšanā ir jāievēro ne tikai naudas pieprasījums, bet arī naudas piedāvājums.

Naudas piedāvājums – naudas masa (visas valsts naudas kopums) [8;288]

Naudas agregāts – jebkuri likvīdie līdzekļi, ko izmanto naudas masas aprēķinos (sk.M1,M2,M3). [5;314]

Naudas masa – naudas daudzums, kāds tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai valstī varētu norēķināties par pirkšanas un pārdošanas darījumiem. [7]

Naudas piedāvājums ir naudas masa, kas atrodas apgrozībā noteiktā laika periodā. Mūsdienās maksāšanas funkciju var pildīt dažādi maksāšanas līdzekļi. Tāpēc naudas jēdzienā ietilpst vairāki naudas komponenti jeb naudas agregāti, kas veido vairākas maksāšanas līdzekļu grupas.

Naudas piedāvājumu nosaka procenta likme un valsts naudas un kredīta politika. Naudas pieprasījumu un piedāvājumu kopumā veido naudas tirgu (skatīt 3.attēlu).

Likviditātes risks – iespēja, ka saistības netiks izpildītas laikus un nebūs iespējams atsavināt aktīvus tuvu to patiesajai vērtībai. [2;154-160]

Saskaņā ar Latvijas banku, tiek izdalīti šādi naudas masas agregātstāvokļi [1]:

M0 – naudas bāze, kas aprēķināta saskaņā ar Latvijas Bankas metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas un rezidentu MFI un finanšu iestāžu pieprasījuma noguldījumus (noguldījumus uz nakti) Latvijas Bankā.

M1 – šaurās naudas rādītājus, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas, neietverot to atlikumus MFI kasēs, un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu un pašvaldību latos un ārvalstu valūtās MFI uz nakti veiktos noguldījumus.

M2 – vidējās naudas rādītājs, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver M1 un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu un pašvaldību latos un ārvalstu valūtās MFI veiktos noguldījumus ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu līdz 3 mēnešiem ieskaitot (īstermiņa krājnoguldījumus) un noguldījumus ar noteikto termiņu līdz 2 gadiem ieskaitot (īstermiņa noguldījumus).

M2X – plašā nauda; šis naudas rādītājs tiek aprēķināts saskaņā ar Latvijas Bankas metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas, neieskaitot to atlikumus MFI kasēs, un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu MFI veiktos noguldījumus uz nakti un termiņnoguldījumus (t.sk. noguldījumus ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu un repo darījumus) latos un ārvalstu valūtās. Pašvaldību noguldījumi tiek ietverti M2X kā neto rādītājs pieprasījuma pusē.

M3 – plašās naudas rādītājs, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver M2, repo darījumus, MFI emitētos parāda vērtspapīrus ar termiņu līdz 2 gadiem ieskaitot un naudas tirgus fondu akcijas un daļas

Nauda tirgus sistēmā ir prece, tai ir cena – procentu likme. Tie, kas naudu aizņemas, ir gatavi maksāt procentus par svešas naudas lietošanu. Procenta likmes ir atkarīgas no kredītu pieprasījuma un piedāvājuma. [4;172]

Banku un citu finanšu institūciju galvenā funkcija – būt par starpniekiem starp naudas uzkrājējiem un aizņēmējiem un līdz ar to nodrošināt tās nepārtrauktu kustību.[2;154-160]

Naudas teorijā valdošie virzieni

Monetārisms. Šīs skolas pārstāvji uzskati par naudas piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī naudas ietekmi uz procenta likmēm un inflāciju izriet no tā dēvētās naudas apgrozības kvantitātes teorijas,

3. Ērvinga (Irvinga) Fišera vienādojums

3. Ērvinga (Irvinga) Fišera vienādojums

Ērvings Fišers – naudas teorijas pamatlicējs, lielu savas dzīves daļu strādāja par ekonomikas profesoru Jēlas universitātē. Viņš bija profesionāls matemātiķis un savas zināšanas izmantoja, lai izskaidrotu savas izvirzītās teorijas. Vienā no tām – teorijā par „maiņas vienādojumu” – profesors Ē. Fišers parādīja apgrozībā esošās naudas daudzuma un cenu līmeņa sakarību.

Maiņas vienādojums ir šāds:

MV = PQ

kur:

M – naudas daudzums

V – apgrozības ātrums

P – vidējā preču un pakalpojumu cena

Q – pārdoto preču un sniegto pakalpojumu vienību daudzums.

Naudas apgrozība – nepārtraukta naudas kustība, par precēm un pakalpojumiem veicot skaidras naudas maksājumus un bezskaidras naudas norēķinus.

Naudas apgrozības ātrums – vienas naudas vienības aprite noteiktā laika periodā (parasti gadā). Naudas apgrozības ātrumu parasti nosaka pēc Ē. Fišera vienādojuma.

Naudas apgrozības ātruma rādītāju lieto apgrozībai nepieciešamās naudas masas aprēķināšanai.[5; 315]

Naudas masa – naudas daudzums, kāds tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai valstī varētu norēķināties par pirkšanas un pārdošanas darījumiem. Pastāv nominālā naudas masa, reālā naudas masa, kā arī naudas masas – M1, M2, M3. [5;316]

Cena – naudas vienību daudzums, kuru pārdevējs pieprasa un pircējs gatavs maksāt par preci vai pakalpojumu. [9]

Naudas daudzums apgrozībā ir cieši saistīts ar preču un pakalpojumu cenu līmeni. Nauda ir īpaša prece, un kā jebkurai precei, arī naudai ir sava vērtība. Naudas vērtību nosaka preču un pakalpojumu daudzums, ko par to var nopirkt, jeb tās pirktspēja. Pieaugot preču cenām, mēs par savu naudu vairs nevaram nopirkt tikpat daudz kā agrāk. Mūsu pirktspēja ir samazinājusies. Samazinoties cenām, notiek pretējs process. Citiem vārdiem sakot, cenām palielinoties, naudas pirktspēja samazinās, un otrādi. [3;146 – 148]

Vienkārši formulējot, maiņas vienādojums nozīmē to, ka kopējais izlietotais naudas daudzums ir vienāds ar kopējo preču un pakalpojumu daudzumu, kas tiek radīts ekonomikā. Kāpēc?

M ir kopējais naudas daudzums apritē, un V ir aprites ātrums. Tas parāda, cik reižu gada laikā nauda aprit. Citiem vārdiem – apritē esošās naudas daudzums, pareizināts ar tās aprišu skaitu (pirkšanas un pārdošanas darījumos – MV), ir vienāds ar kopējo naudas līdzekļu apjomu, kas ir izlietots ekonomikā gada laikā.

Piemērs

Pieņemsim, ka katrs skolēns klasē izgatavo pārdošanai kādu preci un ka pārdošanas cena tai ir 1lats. Skolotājs pērk preci no pirmajā rindā pirmajā solā sēdošā skolēna. Skolēns šo saņemto latu izmanto, lai pirktu preci no skolēna otrajā solā. Šis process turpinās tik ilgi, kamēr visi skolēni ir izlietojuši no iepriekšējā skolēna saņemto latu preces pirkšanai no nākamā skolēna. Pieņemot, ka ir 30 dalībnieki (ieskaitot skolotāju), tiek pārdoti 30 priekšmeti. Viena lata monēta tiek mainīta 30 reižu. Izmantojot maiņas vienādojumu, redzam, ka kopējais apritē esošais naudas daudzums ir 30 latu, jo M = 1 lats, V = 30, MV = 1 lats * 30 = 30 latu.

Maiņas vienādojums palīdz izskaidrot, kāpēc cenas (un tāpēc naudas vērtība) svārstās. Tā kā MV = PQ, ja V un Q ir nemainīgi jebkuras izmaiņas naudas piedāvājumā tieši ietekmēs cenas. Citiem vārdiem – pieaugot naudas piedāvājumam, pieaugs arī cenas un otrādi. Naudas piedāvājums palielinājums nenozīmē cenu pieaugumu, ja preču un pakalpojumu ražošanas paplašināšana notiek tādā pašā vai ātrākā tempā. [11;114]

Šis vienādojums pazīstams arī kā klasiskā naudas apgrozības kvantitatīvā teorija, kas parāda saistību starp naudas daudzumu ekonomikā un cenu līmeni. Šī teorija bija vispārpieņemta un atzīta līdz 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Arī mūsdienās monetārisma skolas pārstāvji savus argumentus par naudas lomu ekonomikā pamato, balstoties uz šīs teorijas pamatprincipiem.

No maiņas vienādojuma tie izteikts naudas apgrozības ātrums, un vienādojums izskatās šādi:

V=

Piemērs

Pieņemsim, ka uz vientuļas salas dzīvo divi jaunieši. Viņiem ir tikai septiņas 1Ls monētas. Viens apstrādā zemi, bet otrs zvejo zivis. Viņi tirgojas savā starpā. Nedēļas laikā pirmais ir pārdevis sešus grozus dārzeņu – katru par 1Ls. Savukārt zvejnieks ir pārdevis četras zivis - par 2Ls gabalā. Ievietosim šos skaitļus maiņas vienādojumā.

M = 7Ls = 7*1Ls

Q = 10 = 6 grozi + 4 zivis

P = 1,40 Ls = ((6*1LS)+(4*2Ls))/10

V = 2 = 14/7

Tātad M*V (14) ir vienāds ar P*Q (14). Pārdoto preču vērtība ir vienāda ar to iegādei izmantoto naudas daudzumu.

ASV ekonomists Ē. Fišers attiecībā uz maiņas vienādojumu un naudas apgrozības kvantitatīvo teoriju lietoja vairākus pieņēmumus. Viņš bija pārliecināts, ka ekonomiskās sistēmas ietvaros notiekošo operāciju apjoms jeb preču ražošana (Q) mainās samērā lēni.

Pētot naudas apgrozības ātrumu (V) ilgstošā periodā, Ē. Fišers secināja, ka tas, tāpat kā Q, ir relatīvi stabils. Balstoties uz šiem pieņēmumiem, naudas apgrozības kvantitatīvā teorija kļuva par cenu līmeņa teoriju, jo, tā kā M*V = Q*P, tad P = (M*V)/Q.

Ja V un Q ir nemainīgi, P mainās atkarībā no M palielināšanās vai samazināšanās. Izmaiņas naudas piedāvājumā M rada izmaiņas cenās P. Citiem vārdiem, inflācijas temps ir tieši saistīts ar naudas piedāvājumu, piemēram, naudas piedāvājuma palielinājums par 10% radīs inflācijas tempa pieaugumu arī par 10%.

Jāpiebilst, ka mūsdienās lielākā daļa ekonomistu uzskata naudas apgrozības kvantitatīvo teoriju par daļēji pareizu. Naudas piedāvājuma palielināšanos un cenu līmeni ietekmē arī citi faktori:

· Fiskālā deficīta lielums, tā finansēšanas avoti: aizņēmumi no centrālās bankas, ārvalstīm, naudas emisija, vērtspapīru pārdošana, u.c.;

· Banku aizdevumi (kredīti) privātajam sektoram;

· Maksājuma bilances tekošā konta deficīta (pārpalikuma) finansējums;

· Konkurence starp iekšzemes bankām, citām finanšu institūcijām, ārvalstu bankām (procentu likmes, u.c.);

· Ārpusbanku sistēmas noguldījumu saistības: ieguldījumi zemes, ēku, iekārtu iegādei;

· Centrālās bankas īstenotā monetārā politika (lētā vai dārgā). [2;156-158]

4. Kopsavilkums

Tautsaimniecība (angl.- national economy) – dažādo valsts saimniecības nozaru, jomu, kā arī cilvēka visa veida darbību savstarpēji saistīts komplekss, vienība. Tautsaimniecība ir vēsturiski izveidojusies ražošanas, maiņas, sadales un patēriņa sistēma noteiktā zemē.

Naudas piedāvājums – naudas masa (visas valsts naudas kopums).

Naudas pieprasījumu veido tas naudas daudzums, kas nepieciešams mājsaimniecībā un uzņēmumiem, lai tie varētu iegādāties preces un pakalpojumus savām vajadzībām. Šo naudas daudzumu pamatā nosaka nominālā nacionālā kopprodukta apjoms. Naudas pieprasījums pieaugs, ja palielināsies ražoto preču un pakalpojumu apjoms, to cenas.

Ērvinga Fišera maiņas vienādojums ir šāds:

MV = PQ,

kur:

M – naudas daudzums

V – apgrozības ātrums

P – vidējā preču un pakalpojumu cena

5. Jautājumi un uzdevumi– pārbaudi sevi pats

1. Kas ir tautsaimniecība?

2. Kas ir saimnieciskā vienība (subjekts) un kā tās klasificē?

3. Kas ir privātā un sabiedriskā mājsaimniecība?

4. Kas ir uzņēmums?

5. Paskaidrojiet tautsaimniecības aprites būtību!

6. Kas veido naudas piedāvājumu?

7. Kas ir naudas pieprasījums?

8. Raksturojiet naudas apgrozības kvantitatīvās teorijas nozīmi mūsdienās

9. Atbilstoši Keinsa teorijai, raksturojiet naudas pieprasījuma galvenos iemeslus.

10. Kas ir naudas apgrozības ātrums?

11. Kas ir naudas aprite?

12. Kāds izskatās maiņas vienādojums?

1. uzdevums

Jānis nodarbojas ar zemkopību un audzē kviešus, bet Vilis strādā lopkopībā un tirgo pienu. Abi puiši iepērkas viens pie otra, lai mājās varētu izcept maizi. Kārtējā tirgošanās dienā abiem līdzi ir 14 eiro monētas. Jānis ir pārdevis astoņus kg kviešu – katru par 2EUR. Savukārt Vilis ir pārdevis 12 litrus piena - par 1EUR gabalā.

Aprēķināt naudas apgrozības ātrumu-V!

6. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. http://www.bank.lv/lat/main/all/pubrun/avrev/1998/1998-3/naudasraditaji/; skatīts 21.05.2010.
2. V. Bikse „Ekonomika un bankas”, Rīga : Latvijas Komercbanku asociācijas Konsultāciju un mācību centrs, 2009; 224 lpp.
3. Ž. Caurkubule „Ekonomikas pamati : lekciju kurss-konspekts un kontroluzdevumi neklātienes apmācībai” , Rīga : Baltijas Starptautiskā akadēmija, 2006; 187 lpp.
4. „Ekonomikas pamati: mācību līdzeklis”; Rīga : Jumava, 2002; 277 lpp.
5. R. Grēviņa „Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca : 4478 termini ar tulk. angļu, vācu, franču un krievu valodā”, Rīga : Zinātne, 2000; 702 lpp.
6. K. Krēsliņš „Ekonomikas un finanšu vārdnīca”, Rīga : Norden AB, 2003; 514 lpp.
7. http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=naudas%20masa&id=951521&g=1; skatīts 21.05.2010.
8. A. Purviņš „Biznesa leksikas skaidrojošā vārdnīca : angļu-latviešu = English - Latvian business dictionary , Rīga : Avots, 2003; 527 lpp.
9. M. Rurāne, „Biznesa terminu skaidrojošā vārdnīca : vācu-angļu-latviešu-krievu, latviešu-vācu-angļu-krievu”, Rīga : Kamene, 2001; 223 lpp.
10. R. Škapars „Mikroekonomika: loģiskās shēmas”, Rīga: Ekonomikas pētījumu un biznesa izglītības institūts, 2008; 369.lpp.
11. D. Vilne „Ekonomika : eksperimentāla mācību grāmata”, Rīga : Kamene, 2001; 237 lpp.

14.3. Pieprasījuma inflācijas atšķirība no izmaksu inflācijas

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir pieprasījuma un izmaksu inflācija, to atšķirības, varēs aprēķināt inflācijas tempus pēc dotajiem patēriņu cenu indeksiem.

Materiāls satur inflācijas tempu aprēķināšanas piemēru.

1. Pieprasījuma inflācija

Inflācija (no itāļu vārda „inflatio”, kas nozīmē „uzpūšanās”) ir vispārēja cenu līmeņa celšanās noteiktā laika periodā. [1]

Inflācija – naudas pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā. [1]

Inflācija rodas tad, kad ir pieaudzis vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā. Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. [1]

Izšķir pieprasījuma un izmaksu inflāciju.

Pieprasījuma inflācija – veidojas gadījumā, kad kopējais pieprasījums pieaug un pārsniedz kopējo piedāvājumu. [7]

Pieprasījuma inflācija – attīstības pamatā ir kopējā pieprasījuma straujš pieaugums (bet pirms tam - ienākuma palielināšanās dažādu iemeslu dēļ), vai naudas masas pieaugums. [3].

Pieprasījuma inflācija rodas palielinoties vispārējiem izdevumiem, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Vispārējie izdevumi var palielināties ja:

- Valsts emitē naudu, kura nav segta ar valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmaksātu neatliekamus pasākumus vai projektus, kredīti tiek neefektīvi izmantoti (izsaimniekoti),

- Tirgotāji gaidot inflācijas pieaugumu, cenšas ātrāk izlietot naudu, kas palielina naudas daudzumu apgrozībā. [2]

Pieprasījuma inflācija asociējas ar to, ka preču un pakalpojumu pieprasī­jums pieaug straujāk nekā ekonomikas ražošanas iespējas un pastāvošais piedāvājums nespēj pieskaņoties kopējam pieprasījumam un rezultātā ce­nas palielinās P₁ -> P_2. [2]

Pieprasījuma inflācijas cēlonis ir tas, ka patērētajiem ir daudz naudas un aug pieprasījums. To inflāciju var samazināt, ja samazina naudas daudzumu vai palielina saražoto preču daudzumu, vai īsteno abus pasākumus. [2]

Vēl viens pieprasījuma inflācijas cēlonis ir pieprasījuma šoks. Ja ekonomikā ir neizmantoti resursi, var palielināt ražošanas apjomu, saglabājot nemainīgu cenu līmeni. Taču, ja pieprasījums turpina pieaugt, bet ekonomikā jau ir iestājusies pilnīga nodarbinātība, ražotāji atbild uz pieprasījuma pieaugumu ar cenu paaugstināšanu. [1]

 Tātad, pieprasījuma pieaugums izraisa cenu pieaugumu. Savukārt cenu pieaugums nosaka noteiktu patērētāju rīcību: strādājošie pieprasa lielākas darba algas, uzņēmēji cenšas segt savus zaudējumus, paaugstinot savu izstrādājumu cenas. Šādi veidojas inflācija, kurā mijiedarbojās pieprasījums un izmaksas, veidojoties inflācijas spirālei (sk. 1.1. att.) Pieprasījums aug, taču piedāvājums paliek nemainīgs (nav iespējas īsa laikā pielāgoties augošam pieprasījumam). Jaunā līdzsvara cena ir augstāka par sākotnējo, tādējādi papīra naudas pirktspēja dramatiski samazinās, kas ir signalizē par inflāciju. Gadījumā, ja pieprasījums un piedāvājums aug proporcionāli, var būt acumirklīga līdzsvara variants. Pieprasījuma pieaugumam bez vilcināšanās seko piedāvājuma pieaugums, rezultātā līdzsvara cena paliek tādā pašā līmenī un pieprasījuma inflācijas nav. [4].

Attēls. Inflācijas spirāles veidošanās [5]

2. Izmaksu inflācija

2. Izmaksu inflācija

Izmaksu inflācija - veidojas gadījumā, kad samazinās kopējais piedāvājums sakarā ar izmaksu paaugstināšanos. [7]

Piedāvājums jeb izmaksu inflācija – attīstības pamatā ir ražošanas izmaksu pieaugums. [3]

Izmaksu inflācija rodas uzņēmumiem palielinot cenas lai izvairītos no zaudējumiem, ko nes ražošanas palielināšanās. Izmaksu pieaugumu izraisa dažādi apstākļi gan endogenie (iekšējie), gan eksogēnie (ārējie):

• izejvielu un materiālu cenu pieaugums;
• darba algas pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieau­gumu;
• fiziski un morāli nolietotos tehnikas un tehnoloģijas izmantošana;
• kredīta procenta kāpums;
• ievedmuitas tarifa pieaugums un cenu līmeņa pieaugums ārzemes. [2]

Kā eksogēnos (ārējos) faktorus: vispārējs cenu pieaugums ārvalstīs, citu valstu eksportmuitu pacelšana, valūtas kursa pazemināšanās, kas padara dārgākas visas importpreces. Ja izmaksu inflācija soļo kopsolī ar bezdarbu uz ražošanas sašaurinā­šanās fona, tad šādu parādību sauc par stagflāciju [2].

Izmaksu inflācijas cēlonis ir tas, ka ievērojami palielinās ražošanas izmaksas, preces kļūst dārgākas un par to pašu naudu var iegādāties mazāku preču daudzumu. Nauda atkal kļuvusi mazvērtīgāka, naudas pirktspēja samazinājusies. [2]

Ražošanas izmaksas var palielināties, piemēram, tādā gadījuma: ja pieprasījums arvien pieaug, lai to apmierinātu, tiek palielināta esošo strādnieku darba slodze. Līdz ar to palielinās arī viņu darba alga. Tas savukārt sekmē ražošanas izmaksu un cenu pieaugumu. [1]

Tādējādi, izmaksu inflācija rodas kā objektīva nepieciešamība (sk. 1. att.).

1. attēls. Izmaksu inflācijas veidošanas shēma [5]

3. Inflācijas tempu aprēķināšana pēc dotajiem patēriņu cenu indeksiem

Inflācijas noteikšanai lieto patēriņa cenu indeksu (PCI). To aprēķina kā attiecību starp patēriņa groza cenu pārskata periodā un analoģiska patēriņa groza cenu bāzes gadā. Tādējādi ar inflāciju jāsaprot tikai patēriņa cenu līmeņa vispārējs kāpums. [1]

Izmantojot patēriņa cenu indeksu (PCI) var aprēķināt noteikta gada inflācijas tempu pēc formulas:

Piemērs. Izmantojot tabulā ievietotos datus, aprēķiniet inflācijas tempu katram gadam!

Aprēķins:

Inflācijas temps 1999. gadā = * 100 = 2%.

Inflācijas temps 2000. gadā = * 100 = 2,9%.

Inflācijas temps 2001. gadā = * 100 = 4,8%.

Inflācijas temps 2002. gadā = * 100 = 4,5%.

Tas nozīme, ka 1999. gadā inflācijas temps bija 2%, 2000. gadā tas sasniedza jau 2,9%. 2001. gadā inflācijas temps – 4,8%, kas gandrīz divos reizēs lielāks nekā 2000. gadā, un 2002. gadā tas ir 4,5%.

[1]

4. Pieprasījuma un izmaksu inflācijas atšķirības

Kopējā pieprasījuma pieauguma rezultātā notiek AD₁ līknes nobīde pa labi uz stāvokli AD₂. Tā sekas ir cenu līmeņa kāpums no P₁ uz P₂ un reālā IKP apjoma palielinājums no Q₁ uz Q₂. Lai samazinātu cenu līmeni, vajadzētu panākt AD līknes nobīdi pa kreisi. To var izdarīt, īstenojot ierobežojošu fiskālo un monetāro politiku. Tātad ir jāsamazina valdības izdevumi, jāpalielina nodokļi un jāsamazina naudas piedāvājums. (2. attēls). [2]

Pieprasījuma inflācija  Izmaksu inflācija

2. attēls. Pieprasījuma un izmaksu inflācijas grafiku atšķirība. [2]

· Ražošanas izmaksu pieauguma rezultātā notiek AS₁ līknes nobīde pa labi uz stāvokli AS₂. Tā sekas ir cenu līmeņa kāpums no P₁ uz P₂ un reālā IKP apjoma samazinājums no Q₁ uz Q₂. Ja Q₁ ir potenciālais IKP līmeni un valdība un centrālā banka neveiks stabilizācijas politiku, ekonomika pamazām piemērosies jaunajiem apstākļiem – pie ražošanas līmeņa un nodarbinātības, kas zemāki par potenciālo līmeni, cenas pamazām samazināsies, ražošanas apjoms atgriezīsies punktā Q₁P₁, taču šis process būs ilgs un sociāli sāpīgs. [2]

Ja pieprasījuma inflācijas variantā cenu celšanās raksturojamas kā sekas, tad izmaksu inflācijas būtībā ir cēlonis, kas spiež Centrālo Banku emitēt papildus naudu, palielinot tā masu.
Izmaksu inflācijas rašanās faktorus var iedalīt divās grupās: iekšējos un ārējos faktoros. [2]

Iekšējie faktori ir šādi:  

1. Nodokļu pieaugums;

2. Darbaspēka kā ražošanas faktora sadārdzināšanās, praktiski darba algas kā ražošanas izmaksu elementa pieaugums. te savijas pieprasījuma un izmaksu inflācija, naudas masas pieaugums kļūst neizbēgams;

3. Ražošanas efektivitātes pazemināšanās; izmaksas aug, jo tehnika fiziski nolietota, jāpērk dārgākas izejvielas utt.;

4. Kredīta procentu kāpums;

5. Ievedmuitas paaugstināšana importa precēm, ko ražo pašu zemē;

6. Dabas untumi, kad neražas dēļ aug lauksaimniecības produktu cenas. Šādai inflācijai ir pārejošs raksturs, jo nākamajā gadā lauksaimniecības produktu cenas var samazināties. [2]

Ārējie faktori ir šādi:

1. Importa resursu cenu kāpums; energoresursu, ķimikāliju sadārdzinājums skars visu tautsaimniecību un izsauks vispārēju cenu pieaugumu. Mūsdienās ir attīstījušies ļoti plaši ārējie sakari, un izmaiņas vienas valsts ekonomikā var būtiski ietekmēt arī citas valsts ekonomiku. Piemēram, laikā no 1973.gada līdz 1976.gadam, kad naftas eksportētājvalstis vairākkārtīgi kāpināja jēlnaftas cenas, daudzās attīstītās valstīs tika izsaukta augsta inflācija un bezdarbs (stagflācija);

2. Citu valstu eksportmuitas pacelšana;

3. Nacionālās valūtas kursa pazemināšana , kas sadārdzina itin visas importpreces. Latvijā kopš 1992.gada novembra pastāv galvenokārt izmaksu inflācija, jo pastāvīgi pieaug cenas komunālajiem pakalpojumiem, elektrībai, tarifi vietējām sarunām u.c., bet darba algas un citi ienākumi ir pārāk zemi, lai izsauktu pieprasījuma inflāciju. [2]

 Kaut gan teorētiski tiek apskatīti divi dažādi inflāciju veidi, taču reālā dzīvē šos divus inflācijas veidus ir ļoti grūti atšķirt vienu no otra. Piemēram, darba algas palielināšana vienlaicīgi var izsaukt pieprasījuma inflāciju, kā arī izmaksu inflāciju. Lai noteiktu, kurš inflācijas veids ir dominējošais, ir jānoskaidro pirmavots, kas izsauc cenu līmeņa vispārēju kāpumu. Piemēram, uzskata, ka izmaksu un pieprasījuma inflācija viena no otras atšķiras vēl ar to, ka pieprasījuma inflācija turpinās tik ilgi, kamēr pastāv pārmērīgi kopējie izdevumi. [2]

5. Kopsavilkums

Inflācija (no itāļu vārda „inflatio”, kas nozīmē „uzpūšanās”) ir vispārēja cenu līmeņa celšanās noteiktā laika periodā. [1]

Inflācija – naudas pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā. [1]

Inflācija rodas tad, kad ir pieaudzis vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā. Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. [1]

Izšķir pieprasījuma un izmaksu inflāciju.

Pieprasījuma inflācija rodas palielinoties vispārējiem izdevumiem, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Vispārējie izdevumi var palielināties ja:

- Valsts emitē naudu, kura nav segta ar valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmaksātu neatliekamus pasākumus vai projektus, kredīti tiek neefektīvi izmantoti (izsaimniekoti),

- Tirgotāji gaidot inflācijas pieaugumu, cenšas ātrāk izlietot naudu, kas palielina naudas daudzumu apgrozībā. [2]

Izmaksu inflācija rodas uzņēmumiem palielinot cenas lai izvairītos no zaudējumiem, ko nes ražošanas palielināšanās. Izmaksu pieaugumu izraisa dažādi apstākļi gan endogēnie, gan eksogēnie:

• izejvielu un materiālu cenu pieaugums;
• darba algas pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieau­gumu;
• fiziski un morāli nolietotos tehnikas un tehnoloģijas izmantošana;
• kredīta procenta kāpums;

6. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kas ir inflācija un kad tā rodas?

2. Kam domāts patēriņa cenu indekss?

3. Kādi ir pieprasījuma un izmaksu inflācijas cēloni?

4. Kādas ir sekas no kopēja pieprasījuma pieauguma?

5. Kādas ir sekas no ražošanas izmaksu pieauguma?

6. Pastāstiet kā veidojas inflācijas spirāle?

7. Kādi ir izmaksu pieauguma izraisošie endogenie (iekšējie) apstākļi?

8. Kādi ir izmaksu pieauguma izraisošie eksogēnie (ārējie) apstākļi?

9. Kā aprēķināt inflācijas tempu?

10. Kādas atšķirības pastāv starp pieprasījuma un izmaksu inflācijas AS AD grafikiem?

11. Kādi faktori var izraisīt izmaksu inflāciju?

7. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. Bikse V. Makroekonomika. Tālmācības kurss. – Rīga: SIA „Izglītības soļi”, 2003. – 314 lpp.

2. Gods U. Makroekonomika. – Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002. – 351 lpp.

3. Elektroniskais resurss www.csb.gov.lv.

4. Libermanis G. Makroekonomika. – Rīga: Kamene, 2006. - 445 lpp.

5. Nešpors V. Ievads ekonomikā. – Rīga: Kamene, 2002. – 193 lpp.

6. Elektroniskais resurss http://www.bank.lv.

7. Stiglics Dž. E., Drifils Dž. Makroekonomika – Rīga: LU, 1994 – 415 lpp.

14.4. Izmaksu inflācija un tās palielināšanas un samazināšanas pasākumi

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

 Materiāls ir loģisks 14.3 tēmas turpinājums, tas ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kā veidojas izmaksu inflācija, kādi pastāv pretinflācijas pasākumi. 

Materiālā ir sniegti statistiskie dati, piemēri, teorija un spriedumi par teoriju un statistiskajiem datiem.Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

1. Ievads

 Latvijā un daudzās citās valstīs politiķu, ekonomistu gan uzņēmēju vidū daudz tiek apspriesta inflācija un tās novēršana. Augsta inflācija tiek apspriesta kā negatīva parādība ekonomikā, kas ziņo par problēmām attiecīgās valsts ekonomikā. Arī Latvijā par inflāciju ir runāts tās negatīvajā nozīmē. Lai varētu ieviest pasākumus lielās inflācijas novēršanai, nepieciešams noskaidrot tās rašanās cēloņus, jeb, kas ir radījis inflāciju – ražošanas faktoru cenu izmaiņas, vai arī pieprasījuma straujās izmaiņas. Pirmais cēlonis norāda uz izmaksu inflāciju, bet otrais – uz pieprasījuma inflāciju.

Galvenā uzmanība ir pievērsta izmaksu inflācijai un tās palielināšanas, samazināšanas pasākumiem. Tā tad izmaksu inflācijas pieauguma samazinājuma tempus var palielināt un samazināt. Parasti, valdība cenšas samazināt šos tempus, jo augsti izmaksu inflācijas vai pieprasījuma inflācijas pieauguma tempi nav vēlami veselīgai ekonomikas attīstībai. Izmaksu inflācija tieši ietekmē uzņēmuma darbības rezultātus, tādēļ valdībai jānodrošina nelabvēlīgi apstākļi izmaksu inflācijas izplatībai, jo uzņēmumi ir valsts ienākumu avots, bez kura nevar pastāvēt neviena ekonomika.

2. Izmaksu inflācija

Uzņēmumiem veicot saimniecisko darbību jārēķinās ar noteiktiem izdevumiem, parasti, tos plāno un iekļauj produkcijas pašizmaksā, un izmaksu inflācija ir faktors, kas ietekmē izmaksas, līdz ar to, arī preces cenu. Plānojot izmaksas, ir jāparedz, ka var pieaugt ražošanas resursu cenas, kas var norādīt uz izmaksu inflāciju, bet ne vienmēr ražošanas faktoru cenu pieaugums tiek uzskatīts par izmaksu inflāciju. Izmaksu inflācija ietekmē uzņēmējdarbības vidi (ekonomisko vidi), kas ietekmē uzņēmuma finanšu rādītājus, tādu kā bruto peļņa. Ekonomiskajā vidē ietilpst vēl daudz citi elementi, piemēram, nodokļu politika, valsts ekonomiskā izaugsme un citi elementi, bet par tiem sīkāk netiks runāts, jo galvenā uzmanība tiek pievērsta izmaksu inflācijai. [8.16-19 lpp]

Lai precīzāk noskaidrotu, kas ir izmaksu inflācija, tiek dota izmaksu inflācijas definīcija.

3. Izmaksu inflācijas veidošanās process

Attēls. „Izmaksu inflācijas veidošanās shēma”[2. 28 lpp]

Kā pirmajā attēlā redzams, ka ir iespējami divi izmaksu inflācijas rašanās scenāriji.

Pirmais scenārijs – ja uzņēmums grib palielināt savu peļņas daļu uz izmaksu rēķina, tā palielinot uzņēmuma cenu, tā tiek samazināta pirktspēja, jo izmaksas ir augušas, tā ietekmējot ražotā produkta cenu – tā pieaug un samazinās tā pirktspēja. Ja tirgū valda šāda tendence, tā tad, ir liela iespējamība, ka attīstīsies izmaksu inflācija, jo uzņēmumu vēlme palielināt savu peļņas daļu uz izmaksu rēķina rodas atkārtoti. Uzņēmuma vadības motīvs veikt šādas darbības saistās ar nākotnes plāniem pārdot uzņēmumu par augstāku cenu, tā tad iekšēju faktoru ietekmē realizējas šis scenārijs.

Otrais scenārijs – pieaug ražošanas resursu cenas (algas vai materiāli), kas izsauc ražotās produkcijas izlaides samazinājumu un tam seko uzņēmuma peļņas samazinājums, jo ir saražots mazāk, līdz ar to, arī mazāk pārdots nekā agrāk. Šajā gadījumā arī ražotās preces cena ir pieauguši, tā tad arī tās konkurētspēja ir kritusies. Šo gadījumu var radīt ekonomiskā situācija nevis vadības vēlmju dēļ, tā tad ārēju faktoru ietekmē. Arī šis scenārijs var atkārtoties vairākas reizes.

Latvija un daudzas citas valstis ir saskārušās un vēl joprojām cīnās ar inflāciju un tās radītajām sekām.

Attēls. Patēriņa cenu indeksu dinamika Latvijā (pret iepriekšējo gadu, 2000-2009, %) [13]

 Kā redzams grafikā, Latvijā inflācijas pieauguma tempi gadu no gada ir pieauguši, bet 2009. gadā cenu pieaugums ir vairs tikai 3,5% robežās, kas uzskatāms par tādu, kas nerada negatīvu ietekmi uz ekonomiku.

 Pētījumā „Inflācija Latvijā un to ietekmējošie faktori”, kura autores ir Irina Skribāne un Sandra Eglīte, tiek minēts, ka īsti nav skaidrs, vai, Latvijā līdz 2007. gadam, cenu indeksa izmaiņas ir radījusi cenu inflācija vai pieprasījuma inflācija, jo abas inflācijas ir līdzīgas, bet tās izraisītāji, jeb faktori ir atšķirīgi, par ko tiks runāts materiāla nākamajās nodaļās iekļaujot arī informāciju no šī pētījuma.[14]

4. Pretinflācijas pasākumi

 Pretinflācijas pasākumi ietver gan ienākumu politiku, kas saistīta ar pieprasījuma regulēšanu, gan naudas un kredīta politiku, kas saistīta ar naudas masas pieauguma regulēšanu tautsaimniecībā. Lai samazinātu inflāciju, valdībai ir jāveic pasākumi pieprasījuma samazināšanai. To var izdarīt, samazinot valdības izdevumus, palielinot nodokļus, lai samazinātu gan patērētāja, gan uzņēmēja naudas ienākumus. Radikāls pasākums inflācijas apkarošanai, ir cenu un darba algas iesaldēšana. Taču šis pasākums ir nepopulārs gan strādājošo, gan uzņēmēju vidū. Šeit ir iespējamas kļūdas, jo ir visai grūti noteikt robežas, kad cenu bloķēšana jūtami neietekmēs ražošanas apjoma samazināšanos. Būtiskākie inflācijas ierobežošanas pasākumi ir saistīti ar budžeta un nodokļu politiku, kreditēšanu un citām jomām, kas var uzlabot situāciju nekustamo īpašumu tirgū, darba tirgu un produktivitāti, kā arī konkurences politiku. Izaicinājumi enerģētikas sektorā, savukārt ir saistīti ar nepieciešamību samazināt paredzamo cenu kāpuma iespaidu uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kur liela loma ir energoefektivitātes paaugstināšanai, kas ļautu ierobežot enerģijas patēriņu, kā arī ar iespaidu, ko uz Latvijas enerģijas cenām un ražojošā sektora attīstību atstās ES vides aizsardzības plāni un direktīvu interpretācija. [17; 4.28-29lpp]

 Naudas apgrozības sfērā pretinflācijas pasākumi saistās ar naudas masas tempu pieauguma regulēšanu. Tas nozīmē, ka tiek noteikts naudas masas maksimālais pieauguma apjoms un šī limita robežas. Centrālā banka regulē naudas masas izmaiņas apgrozībā. Monetārie jautājumi viennozīmīgi arī ir būtiski cenu stabilitātes mērķa sasniegšanai, un inflācijas ierobežošanas politika balstās uz Latvijas Bankas īstenoto monetāro politiku – stingru lata kursu, atbilstošiem monetāriem pasākumiem (rezervju normas, refinansēšanas likmes u.c.).[17; 4.28-29lpp]

 Ne vienmēr tikko minētie pasākumi var palielināt/samazināt izmaksu inflāciju, jo ar fiskālo un monetāro politiku valdība un centrālā banka var palielināt/samazināt tikai iekšējos izmaksu inflācijas izraisītājus. Ietekmējot izmaksu inflācijas ietekmējošos ārējos un iekšējos faktorus var samazināt/palielināt izmaksu inflāciju, tā tad, izmaksu inflācijas samazināšanas/palielināšanas pasākumi ir pasākumi, kas ietekmē iepriekšminētos faktorus, kas palielina izmaksu inflāciju.

1. tabula. Izmaksu inflācijas palielināšanas pasākumu atkarībā no izmaksu inflācijas izraisītāja

Jāpiebilst, ka izmaksu inflācijas palielināšanas pasākumi ir pretēji pasākumiem, kas tiek ieviesti, lai samazinātu izmaksu inflāciju.

Piemērs. Iedomāta situācija kādā valstī – valsts ir 100% atkarīga no importa energoresursiem, jo šajā valstī nav bagātīgu energoresursu. Valdība ir uzlikusi augstu nodokli energoresursu patēriņam (piem., 30%). Energoresursu deficīta dēļ importētājvalstis dubulto energoresursu cenu. Valstī rodas inflācija, precīzāk, izmaksu inflācija. Nepieciešams samazināt izmaksu inflāciju, kas radusies būtiskā energoresursu sadārdzinājuma dēļ. Valdība var tikai samazināt nodokļus energoresursiem, bet tā nevar ietekmēt energoresursu iepirkšanas cenu. Tā tad veiksmīga valsts ārpolitika ilgtermiņā var daļēji noteikt importējamo energoresursu cenu. Kā arī valstij jādomā par atkarības mazināšanu no energoresursiem.

 Latvija importē divreiz vairāk elektroenerģiju nekā tā importē. [10]

Elektroenerģijas cena ir atkarīga no daudziem faktoriem, kas ir redzami nākamajā attēlā.

Attēls. Elektroenerģijas cenas veidošanās [15]

Latvijā, ne tikai gāzes cena, CO₂, ūdens pietece Daugavā, elektroenerģijas imports un tirdzniecības izmaksas nosaka elektroenerģijas cenu, bet arī konkurence elektroenerģijas tirgū – Latvenergo ir vienīgais lielais elektroenerģijas uzņēmums Latvijā, kas piegādā elektroenerģiju, tā tad konkurences nav. Attīstot Latvijā jaunu elektroenerģijas ražojošu uzņēmumu, ir iespējams ietekmēt elektroenerģijas cenas, tā novēršot vienu no izmaksu inflācijas rašanās iespējamajiem cēloņiem!

Situācija tirgū var radīt algu pieaugumu. Šo faktoru var ietekmēt ar fiskālo un monetāro politiku. Nākamajā attēlā ir redzams, ka Latvijā darbaspēka resursu cenas gadu no gada ļoti strauji pieauga, tā radot labvēlīgus apstākļus izmaksu inflācijai.

Attēls. Algu pieaugumu tempi Latvijā no 2005.-2009.g. pret iepriekšējo gadu (%) [9]

5. Kopsavilkums

Izmaksu inflācijas izraisītāji samazina uzņēmuma peļņu, palielina ražotā produkta pašizmaksu, tā tad arī cenu, un samazina attiecīgā produkta konkurētspēju.

Izmaksu inflāciju var izraisīt, no uzņēmuma skata punkta, iekšējie un ārējie faktori. Iekšējos faktorus nosaka uzņēmums, bet ārējos – valstu valdības. Ārējie faktori var iestāties arī iepriekš neparedzētu apstākļu sakritības dēļ, piemēram, dabas katastrofas.

Praksē ir ļoti grūti noteikt, kurš no inflācijas veidiem ir realizējies, jo izmaksu un pieprasījuma inflācijas ir grūti atšķirt, jo tās ir saistītas savā starpā. Abas inflācijas savā starpā ir saistītas, tādēļ inflācijas veids, kurš izraisīja inflāciju noteiks, kura no inflācijām ir radījušas patēriņa cenu pieaugumu.

Inflācijas cēloni var noteikt pēc faktoriem. Šie faktori izmaksu un pieprasījuma inflācijai ir atšķirīgi.

Inflācija tiek mērīta kā procentuālu cenu vidējā līmeņa izmaiņas par noteiktu laika periodu.

Izplatītākā inflāciju raksturojošā mērvienība ir patēriņa cenu indeksu (PCI), kuru aprēķina kā attiecību starp patēriņa groza cenu pārskata gadā un analoģiska patēriņa groza cenu bāzes gadā.

Latvijā patēriņa grozā ietilpst vairāk nekā 400 preču.

Lai salīdzinātu cenu izmaiņas periodā, Eiropas Savienības valstu starpā tiek izmantots Saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI).

Inflācijas temps ir procentos izteiktas cenu līmeņa izmaiņas, kas ir nozīmīgs atgriezeniskās saites signāls.

Tautsaimniecības struktūra nosaka faktoru izmaiņu ietekmi uz cenu izmaiņām. Jo tautsaimniecību veido uzņēmumi, kas ražošanā lieto vienu un to pašu ražošanas faktoru, jo tā ir vairāk izjutīs attiecīgā faktora cenu izmaiņas, kas arī ir viens no bieži sastopamiem izmaksu inflācijas izraisītājiem.

Izmaksu inflācijas radītās sekas var attēlot ar AD-AS grafika palīdzību. Izmaksu inflācija pārbīda AS līkni. Pieaugot ražošanas izmaksām (izmaksu inflācija), pieaug produkta cena un samazinās produkcijas izlaide.

Izmaksu inflācijas samazināšanas un palielināšanas pasākumi ir jāsaista kopā ar pasākumiem, kas var ietekmēt pieprasījuma inflāciju, jo abi inflācijas veidi viens otru papildina, tā radot inflācijas spirāli, kas var radīt vēl straujākus inflācijas pieauguma tempus, kas ietekmē ekonomikas attīstību.

Izmaksu inflācijas samazināšanas un palielināšanas pasākumi ir gan monetāri, gan fiskāli, gan arī valdības lēmumi, citu valstu ārpolitikas. Tie atkarīgi no izmaksu inflācijas izraisītāja (faktora).

Izmaksu inflācijas palielināšanas pasākumi ir pretēji pasākumiem, kas tiek ieviesti, lai samazinātu izmaksu inflāciju.

Latvijā viens no iespējamajiem izmaksu inflācijas izraisošajiem faktoriem varētu būt algu straujās izmaiņas, kas ir viens no ražošanas izmaksu faktoriem.

6. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kādi faktori var izraisīt izmaksu inflāciju?

2. Kāds varētu būt uzņēmuma vadītājam motīvs palielināt uzņēmuma peļņas daļu?

3. Kādas sekas ir ražošanas faktoru cenu pieaugumam?

4. Kāpēc ir grūti praksē identificēt inflācijas veidu?

5. Kādi ir izmaksu inflācijas izraisošie iekšējie un ārējie faktori?

6. Kādam nolūkam nepieciešams PCI?

7. Cik preču ietilpst Latvijas patēriņa grozā?

8. PCI un inflācijas temps tiek aprēķināts koeficienta veidā vai procentu veidā?

9. Kāda iestāde Latvijā aprēķina un publicē PCI?

10. Kāda atšķirība ir starp PCI un inflācijas tempu?

11. Pieaugot ražošanas resursu cenām, kas notiks ar produkta cenu un konkurētspēju?

12. Vai valsts vienmēr var ietekmēt izmaksu inflācijas rašanos, kāpēc, piemērs/i?

13. Kāpēc energoresursu cenu pieaugums ir ļoti liels izmaksu inflācijas rašanās risks?

14. Vai monetārā un fiskālā politika vienmēr var mazināt izmaksu inflācijas pieauguma tempus, kāpēc?

15. Kāpēc tautsaimniecības nozaru struktūrai jābūt daudzveidīgai?

16. Kāpēc monopolstāvoklis var izraisīt izmaksu inflāciju?

17. Kādi ir/bija iespējamie izmaksu inflācijas cēloņi Latvijā?

7. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

14.5. Naudas funkciju noteikšana uz konkrēto gadījumu piemēra

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir nauda, kādas ir naudas funkcijas, tās īpašības.

Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt naudas funkcijas.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

1. Nauda un tās funkcijas

Elektroniskais resurss http://www.bank.lv/lat/main/all/lvnaud/

Kas ir nauda? Vienkāršota definīcija varētu būt, ka nauda ir viss tas, ko cilvēki ir akceptējuši kā maiņas līdzekli par precēm un pakalpojumiem. Laikam ejot, priekšmeti, ko cilvēki ir pieņēmuši par naudu, ir mainījušies. Tie ir kļuvuši praktiskāki, arī pievilcīgāki. Par piemēru var minēt, ka vairākus gadsimtus atpakaļ par naudu – maiņas līdzekli bija pieņemti gliemežvāki, pērles, sāls un vēl daudz kas cits. Protams, šobrīd mēs saprotam, ka tas nav piemērots mūsdienām. Tāpēc par maiņas līdzekli – vienu no naudas veidiem mēs pieņemam banknotes, kuras uzskatām par vērtīgām. Bet tās pašas par sevi nav vērtīgas. Vērtību tām dod tas, ka ikviens cilvēks banknotes uzskata par maksāšanas līdzekli.
Zinātnieki naudu ir definējuši šādi: “ Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību. “

Vēl viena no naudas definīcijām nosaka, ka: “Nauda ir valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība.”
 Zinātnieki naudu saista ar funkcijām, kurām tā kalpo, un kuras ir savstarpēji cieši saistītas. Šeit nav svarīgs materiāls ( sāls, gliemezis, sudrabs, zelts vai elektroniskie signāli ), bet šo funkciju pildīšana.

Nauda pilda šādas funkcijas:

• Nauda kā apgrozības līdzeklis - šo funkciju nauda pilda vienmēr, kad notiek samaksa par saņemtajām precēm un pakalpojumiem(prece-nauda-prece).

Piemērs: Students Jānis pērkot pudeli minerālūdens, samaksā skaidrā naudā 0,30 lati.

• Nauda kā vērtības mērs - šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus.

Piemērs:1) Studente Santa strādādama firmā „Sīlis” par grāmatvedi, aprēķināja izgatavotā skapīša pašizmaksu 13,56 Ls un strādnieka Pētera darba algu februārī 165,36 Ls.

2) Jauna ģimene ir nopirkusi veļas mašīnu par 220 Ls.

• Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis - iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu no saviem ienākumiem iztērē tūlīt, lai samaksātu par tirdzniecības darījumiem. Otru ienākumu daļu viņi pārvērš īpaša veida aktīvos, to uzkrāj. Cilvēki savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās viņi var iegādāties dārglietas, mākslas darbus, nekustamo īpašumu, akcijas un obligācijas.

Piemērs: 1) Jānis saņēma algu 400 Ls, 200Ls samaksāja par dzīvokļi un komunāliem maksājumiem, par 160 Ls nopirka pārtikas produktus un pārējās lietas, 40 Ls noguldīja bankā, lai nakāmgad braukt atpūsties ārzemes.

• Maksāšanas līdzekļu funkcija –

Piemērs:1) Students Pēteris bankas automāta saņem 10 latus skaidrā nauda.

2) Studente Sandra ir aizdevusi 10 Ls studentam Kārlim. Pēc aizdevuma termiņa beigām (30 dienām) Kārlis atdod saņemto aizdevumu skaidrā naudā.

 Cilvēku sabiedrības sākumposmā nauda nepastāvēja. Tāpēc par maiņas līdzekli izmantoja preci, bez kuras varēja iztikt. Tātad, vienas preces vai pakalpojumi tika mainīti pret citiem. Bet ko dot pretī, kas būtu ekvivalents vērtības ziņā? Šī bija liela problēma mūsu senčiem, kuri izmantoja maiņu bez naudas starpniecības – barteru, jo, lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīmē, ka jāorganizē speciāls meklēšanas centrs, kas pa visu pasauli centīsies atrast partnerus, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Tas bija ilgs un sarežģīts process, jo bija jāatrod cilvēks, kuram ir jums nepieciešamā prece, un kurš pie tam vēlētos to, ko jūs varētu piedāvāt apmaiņai.

 Tādēļ ar laiku, vēsturiskās attīstības gaitā, mācoties no kļūdām un gūstot pieredzi, cilvēki izgudroja naudu – preci, kura visbiežāk un vislabprātāk tika mainīta pret citām precēm. Šeit jau var runāt par vienu no naudas funkcijām – maiņas līdzekļa funkciju. Šo funkciju nauda pilda tad, kad notiek samaksa par precēm un pakalpojumiem, ko saņemam. Pircējam pati nauda nav vajadzīga kā prece, bet gan kā starpnieks, lai iegādātos nākamo nepieciešamo lietu vai pakalpojumu. Piemēram, pārdevējs nodarbojas ar preču mainīšanu pret naudu, par ko pēc tam atkal viņš var nopirkt nepieciešamās preces priekš tirgošanās. Nauda saīsina apgrozības izmaksas, t. i., vairs nav nepieciešami bezgala daudzie starpnieki, lai beigu beigās iegūtu nepieciešamo preci. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš grūtības, ko varētu radīt apmaiņa, ja tas būtu jādara tikai ar preču naudas palīdzību. PSRS laikos alternatīva naudai kā apgrozības ( maksāšanas ) līdzeklim bija talonu izsniegšana. Valdība to izmantoja, jo pastāvēja dažādu preču deficīts. Bija jāierobežo pieprasījums, t. i., vienas personas maksimālais patēriņš. Šo procesu sauc par racionēšanu. Tā palīdzēja regulēt pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu un noturēt preču cenas pietiekoši zemā līmenī. Pateicoties kapitālisma ieviešanai, šodien preču un pakalpojumu piedāvājums ir pietiekoši plašs un vairs nav nepieciešams ierobežot patērētāju vēlmes. Šī naudas funkcija ietver sevī dažādus maksāšanas veidus. Ja pircējs iegādājas preci vai pakalpojumu un arī uzreiz samaksā par to, tad šī nauda vienlaikus ir gan maksāšanas, gan apgrozības līdzeklis. Turklāt, ja par preci netiek samaksāts uzreiz, ja tiek nodibinātas kredīta attiecības, šī nauda nenonāk apgrozībā uzreiz, t. i., naudas kustība laika ziņā atpaliek no preces kustības. Naudas kā apgrozības līdzekļa funkcija ir cieši saistīta ar tirgus ekonomiku, ar cilvēka brīvību izvēles jomā. Kopumā, var teikt, ka nauda ļauj pircējam izvēlēties, no kā pirkt, cik, par cik, ko un kur pirkt nepieciešamo preci. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā vērtības mērs

 Katrā valstī ir sava nacionālā naudas sistēma. Katra valsts izveido savu vērtību mēru, nosakot naudas vienību ( Latvijā – lats, ASV – dolārs ). Tas ļauj samērot jebkuras preces, dod iespēju preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. No šī izriet, ka pateicoties naudas funkcijai – nauda kā vērtības mērs, iedzīvotāji bez īpašām pūlēm var salīdzināt dažādu preču vērtības. Nauda dod iespēju ar vienu mērauklu salīdzināt itin visus ražojumus un pakalpojumus.
 Tas ir nepieciešams, lai varētu notikt dažādu lietu apmaiņa, jo “ maiņa var notikt vienīgi tad, ja darījuma partneri ir vienojušies, cik vērta ir viena lieta, izsakot to ar citu. “
 Naudas loma šajā darījumā ir galvenā, jo ar tās palīdzību nosaka vienas preces vērtību attiecībā pret otru – salīdzina cenas. Manuprāt, naudas kā vērtības mēra funkcija ir ļoti svarīga taupīgiem un ekonomiskiem cilvēkiem, jo ar tās palīdzību ir iespējams izvērtēt kādas preces cenu. Vēl šī funkcija kalpo kā uzskaites līdzeklis, ar kuru tiek veikta grāmatvedības uzskaite. Uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa – tas viss tiek izteikts un aprēķināts naudā. Nauda palīdz noteikt ražošanas izdevīgumu, kas arī ietilpst šajā funkcijā. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis

 Cilvēki var nevēlēties iztērēt uzreiz visus savus ieņēmumus, bet gan kādu daļu no tiem uzkrāt patēriņam nākotnē. Sabiedrībā, kurā naudu nelieto, tas būtu diezgan problemātiski un neizdevīgi, jo tad galdniekam būtu jāuzkrāj daži galdi, ko vēlāk varētu apmainīt, bet ārsts vai jurists nevarētu uzkrāt neko, jo viņu pakalpojumi nav aptaustāmi. Nauda atrisina šo problēmu. Nākošā naudas funkcija ir nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis. Cilvēki savu naudu, bagātību var uzglabāt, piemēram, iegādājoties vērtīgus mākslas darbus, akcijas, obligācijas, arī nekustamo īpašumu. Zelts ir pasaulē vispāratzīts vērtības mērs jau gadsimtiem ilgi, un lai gan tā nozīme finansu pasaulē mazinājusies un tā cena ir svārstīga, daudzi joprojām dod priekšroku zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim. Šī būs naudas uzkrāšana naturāli lietiskā formā. Naudas uzkrāšana un glabāšana bankā ir uzkrāšana naudas formā. Kuru variantu izvēlēties ir katra cilvēka paša ziņā. Abām formām protams ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses. Stihiskas dabas nelaimes gadījumā nauda, kas ir ieguldīta dažādos materiālos labumos ( automašīna, māja utt. ) var tikt neatgriezeniski iznīcināta. No šāda skatījuma pareizāk būtu naudu uzglabāt bankā, kas turklāt vēl nestu peļņu. Pozitīvs moments uzkrāšanai naudas formā ir arī tas, ka naudas uzkrāšana bankā rada nepieciešamo rezervi naudas apgrozībai un tās daudzuma regulēšanai. Taču arī šeit var rasties problēmas, no kā arī cilvēki baidās un nevēlas savu naudu noguldīt bankās. Naudas īpašnieks baidās no inflācijas, kad nauda zaudē savu vērtību un par to summu, kas jums tagad ir, vairs nevar nopirkt to pašu un tikpat daudz kā varēja agrāk. Tātad naudas vērtība un līdz ar to arī pirktspēja var mainīties. Preču un pakalpojumu cenu paaugstināšanas gadījumā naudas pirktspēja samazinās.

 Arī neveiksmīga vadīšana var novest banku līdz bankrotam, līdz ar ko lielu daļu uzkrājumu noguldītājs riskē zaudēt. Izvirzās arī naudas likviditātes problēma. Naudu ir ļoti vienkārši pārvērst precēs. Var pirkt itin visu, atkarībā no esošā naudas daudzuma. Šeit likviditāte ir maksimāla. Taču preci pārvērst naudā ir sarežģītāk. Likviditāte te ir salīdzinoši daudz zemāka, jo nav viegli uzreiz atrast pircēju, kas gribētu tieši to mantu, ko vēlaties pārdot. Bieži vien ir jāmeklē starpnieki, arī cena, par kuru izdodas pārdot preci , bieži vien ir daudz zemāka nekā tā, par kuru lieta ir nopirkta. Naudas likviditāte ir būtiska šīs funkcijas pazīme. Naudas uzkrāšana rada cilvēkiem drošības sajūtu par savu nākotni. Šīs trīs ir galvenās naudas funkcijas.

 Tomēr dažādi autori piedāvā dažādus variantus attiecībā uz naudas funkcijām. Tā, piemēram, E. Kassalis izdala naudas kā atlikta maksājuma jeb kredīta standarta funkciju. Tomēr šajā gadījuma ir starpība starp naudu un kredītu. “Naudas īpašnieks var izdot naudu par precēm un pakalpojumiem, bet, ja viņa rīcībā ir, piemēram, “Visa Card” kredītkarte, tad, to lietojot preču iegādei, viņš neizmanto savu naudu. Būtībā viņš ar kredītkartes starpniecību saņem bankas aizdevumu attiecīgās mantas pirkšanai, ko vēlāk atmaksā no sava bankas konta.”[1.,85]

 G. Lībermanis izdalījis vēl naudas kā samērošanas mērauklas funkciju. “Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka ieviest starptautiskas naudas vienības. Starptautiskais valūtas fonds starpvalstu norēķiniem sāka lietot SDR, Eiropas valūtas savienībai kopējā nauda bija ekijs, ko ar 1999. gada 1. janvāri pēc Eiropas monetārās ūnijas lēmuma sāka nomainīt eiro.”[2.,10]

 Bez visām iepriekšminētajām naudas funkcijām tiek izdalītas arī naudas kā sabiedriska spēka funkcija un naudas kā informācijas nesējas funkcija. Pirmā ir saistīta ar to, ka naudai ir milzīgs spēks un vara, tā diktē cilvēkiem viņu rīcību, jaucas valsts politikā. Daudz kas mūsdienās ir atkarīgs no naudas.

 Nauda sniedz arī visdažādāko informāciju, kas nepieciešama uzņēmējdarbībā un tautsaimniecības vadībā. Piemēram, nauda sniedz informāciju par pieprasījumu, arī kredīts, ko piešķir naudā, informē par naudas pieprasījumu. Iekšzemes kopprodukts, nacionālais kopprodukts un nacionālais ienākums ir uztverams tikai naudā. Informācija par iedzīvotāju dzīves līmeni ir izsakāma naudā. Šo sarakstu varētu turpināt un izvērst vēl plašāk, bet pietiek jau ar šo uzskaitījumu, lai saprastu, ka nauda spēlē svarīgu lomu tautsaimniecības plānošanā un tās sekmīgā attīstībā. [3.,119;2.,13.,4.,]

2. Naudas īpašības

Lai nauda tiktu akceptēta kā maksāšanas līdzeklis un varētu pildīt savas funkcijas, tai ir jāpiemīt īpašībām, kas padara naudas lietošanu ilglaicīgu un izdevīgu:

• Uzticība;
• Viendabīgums;
• Dalāmība;
• Ērta lietošana;
• Ilga lietojamība;
• Aizsardzība pret viltojumiem;
• Ierobežots piedāvājums;
• Pirktspēja.

Daži uzskata, ka vissvarīgākā naudas īpašība ir, ka cilvēki tai uzticas un izmanto tirdzniecības darījumos. Nepieļaujami būtu, ja kāda iedzīvotāju daļa atteiktos no šāda naudas veida. Tas varētu stipri ietekmēt valsts ekonomiku, jo cilvēki ir tie, kas naudu lieto un veido valsts tautsaimniecību. Iedziļinoties naudas būtībā, it īpaši papīra naudas, saprotam, ka patiesībā tai nav nekādas lielās vērtības, tas ir parasts papīra gabaliņš. Varētu šķist savādi, ka cilvēki šos papīrus uztver tik nopietni. Izskaidrojums ir tāds, ka valdība šo papīra naudu ir pasludinājusi kā likumīgu maksāšanas līdzekli, ko iedzīvotāji ir akceptējuši un pieņēmuši.

Otrkārt, naudai ir jābūt viendabīgai. Vienai naudas zīmei var būt viena vērtība.

Dalāmība ir naudas priekšrocība attiecībā pret barteru, jo senatnē nebija iespējams samainīt aitu pret pus zirgu. Tātad naudai, lai tā tiktu pieņemta, ir jābūt dalāmai bez vērtības zaudējuma. Pastāv naudas zīmes ar lielāku un mazāku nominālvērtību, lai nebūtu problēmu veikt gan lielus, gan mazus darījumus un maksājumus.

Naudai kā pirkšanas spēkam ir jābūt vieglai un ērti pārnēsājamai, lai neradītu cilvēkiem neērtības. Nav pieļaujams, ka mūsdienās naudas vērtība tiktu izteikta svarā, t. i., naudas smagumu nesalīdzina attiecībā pret tās vērtību. Mūsdienās naudu izgatavo no materiāla, kuram ir augsta kvalitāte un kas kalpo ilgi. Tas tādēļ, ka cilvēki nepieņemtu kā naudu kaut ko tādu, kas ātri bojātos, rūsētu, plīstu vai kā citādi iznīktu. Ir veikti dažādi pasākumi un uzlabots materiāls, no kā izgatavo naudu, lai pasargātu to no dažādām dabas stihijām, ugunsgrēkiem un citādiem nelaimes gadījumiem.

Viena no problēmām, kas parādījās līdz ar naudas izmantošanu darījumos, ir tās viltošana. Ļoti svarīga naudas īpašība mūsdienās ir aizsardzība pret viltojumiem. Bargie sodi par naudas viltošanu nav spējuši atturēt cilvēkus no naudas viltošanas un tieši tādēļ laika gaitā naudas izgatavošanas process ir kļuvis aizvien sarežģītāks. Tā kā šodien tehnika ir attīstījusies tik tālu, ka ir iespējami visdažādākie brīnumi, tad naudas drošība kļūst arvien lielāka, taču no otras puses, arī viltotāju tehnika ir ļoti augstā līmenī, tāpēc bieži vien nevar uzreiz pamanīt atšķirības no oriģināla. Katras valsts naudai ir izgatavoti dažādi pret viltošanas elementi, kā, piemēram, ūdenszīmes, metāldiegi u. tml., lai viltošanu padarītu maksimāli neiespējamu.

Svarīgi ir, lai naudai būtu ierobežots piedāvājums, jo visam, kas ir neierobežotā daudzumā, nav lielas vērtības. Šo piedāvājumu regulē Centrālā banka ( Latvijā – Latvijas banka ).

Lai atzītu naudas sabiedrisko lietošanas vērtību, naudai jāpiemīt pirktspējai. Mūsdienās to nosaka amerikāņu ekonomista Irvinga Fišera formula, pēc kuras naudas pirktspēju raksturo cenu līmenis un tā izmaiņas. Proti, ja cenas samazinās, tad naudas pirktspēja palielinās un otrādi.[3.,119;4.,]

3. Kopsavilkums

Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību.

Nauda pilda šādas funkcijas:

• Nauda kā apgrozības līdzeklis,
• Nauda kā vērtības mērs,
• Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis,
• Maksāšanas līdzeklis. 

Lai nauda tiktu akceptēta kā maksāšanas līdzeklis un varētu pildīt savas funkcijas, tai ir jāpiemīt īpašībām, kas padara naudas lietošanu ilglaicīgu un izdevīgu:

• Uzticība;
• Viendabīgums;
• Dalāmība;
• Ērta lietošana;
• Ilga lietojamība;
• Aizsardzība pret viltojumiem;
• Ierobežots piedāvājums;
• Pirktspēja.

4. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Vai mūsdienās var iedomājieties ekonomiku bez naudas – bārterekonomiku, - kur visas preces un pakalpojumi tiktu apmainītas tieši viena ar otru?

2. Kāpēc ir svarīgi, lai naudas daudzums būtu ierobežots?

3. Kādas problēmas parādījās līdz ar naudas izmantošanu darījumos?

4. Kādas ir naudas priekšrocības pret barteru?

5. Kādas ir naudas funkcijas?

6. Vai no naudas daudzuma ir atkarīgs iedzīvotāju labklājība?

5. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. E. Kassalis “Makroekonomika” // LU Valsts Administrācijas skola 1995.

2. G. Libermanis “Nauda, inflācija” // SIA “Kamene” LU Starpnozaru konsultāciju centrs “Ekonomists”, Rīga 1999.

14.6. Ērvinga (Irvinga) Fišera vienādojuma izmantošana

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir loģisks 24.1 tēmas turpinājums, tas ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas notiek, ja Ērvinga Fišera vienādojuma komponenti mainās.

1. Ē. Fišera vienādojums

Naudas kvantitātes teorija izstrādāta 19. gadsimta un 20. gadsimta sākumā, un tā rāda saistību starp naudas daudzumu tautsaimniecībā un tautsaimniecības kopējo ienākumu apjomu.

Šī teorija izskaidro, cik daudz naudas būs tautsaimniecībā ar noteiktu kopējo ienākumu apjomu, tāpēc naudas kvantitātes teorija ir arī naudas pieprasījuma teorija. Šīs teorijas būtiska iezīme ir viedoklis, ka procentu likmes neietekmē naudas pieprasījumu. [9, 6]Par šīs teorijas aizsācēju uzskata amerikāņu ekonomistu Irgvinu Fišeru (1867 – 1947), kurš pēc matemātikas pasniegšanas atgriezās pie ekonomikas izpētes. Viņš bija gan pamatlicējs, gan arī pirmais Ekonometrijas savienības prezidents 1930. gadā. [7, 156]

 Iesākumā labākam priekšstatam apskatīsim dažādas definīcijas, kuras saistītas ar šo naudas kvantitātes teoriju un Fišera vienādojumu:

Kvantitatīvā naudas teorija – naudas vērtība ir atkarīga no naudas daudzuma apgrozībā.

Maiņas vienādojums – pamata vienādojums kvantitatīvajā naudas teorijā; MV = PY tas saista naudas masu apgrozībā (M), naudas aprites ātrumu (V), vispārējo cenu līmeni (P) un reālo iekšzemes kopproduktu (Y).

M1 (īstā jeb šaurā nauda) – nauda visšaurākajā nozīmē: M1=skaidrā nauda + pieprasījuma noguldījumi norēķinu kontos (+ ceļotāju čeki).

M2- ASV: naudas agregāts, kurš ietver agregātu M1 un nelielos termiņnoguldījumus; M2= M1+ nelielie termiņnoguldījumi.

M2D – Latvijā: iekšzemes naudas piedāvājums; M2D=M1+ visi iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu termiņnoguldījumi latos.

M3 – ASV: naudas agregāts, kurš ietver agregātu M2 un lielos termiņnoguldījumus; M3= M2+ lielie termiņnoguldījumi.

Naudas aprites ātrums (V) – skaitlis, kurš rāda cik reizes gadā tiek izmantota katra naudas vienība.

Naudas bāze (M0) – visa apgrozībā izlaistā skaidrā nauda ārpus valsts centrālās bankas, plus banku un citu finanšu iestāžu noguldījumi Centrālajā bankā. [267]

Naudas piedāvājums (Sm, MS vai M^S) – attiecīgajā brīdī ekonomikā esošais kopējais naudas daudzums.

Naudas pieprasījums (DM, MD vai M^D) – kopējais naudas daudzums, kurš attiecīgajā brīdī ir nepieciešams ekonomikai. [5, 268]

Naudas pirktspēja - preču un pakalpojumu daudzums, ko var nopirkt par noteiktu naudas vienību. [3, 107]

Fišera veidotā teorija skaidro saistību starp naudas daudzumu un darījumu skaitu tautsaimniecībā. Darījumu skaita mērīšana ir sarežģīta, tāpēc Fišera teorija modificēta,

lai saistītu naudas daudzumu un izdevumus par tautsaimniecībā saražotajām precēm un pakalpojumiem. Naudas daudzums tautsaimniecībā atkarīgs ne vien no kopējā izdevumu apjoma, bet arī no tā, cik intensīvi naudu izmanto norēķinos par precēm un pakalpojumiem. Fišera teorijā to raksturo naudas aprites ātrums. [9, 6]

Tātad Fišera vienādojums ir:

 MV = PQ,

Kur:  M - naudas masa apgrozībā;

 V – naudas vienības aprites ātrums;

 P – vidējā preču un pakalpojumu cena;

 Q – saražoto preču un pakalpojumu daudzums. [4]

2. Naudas masa apgrozībā (M)

Naudas masu apgrozībā un aktīvos (kopējo apgrozībā esošo naudas apjomu) sauc par naudas piedāvājumu, un to apzīmē ar M savienojumā ar naudas rādītājiem M0, M1, utt. [3, 113]

No Fišera vienādojuma var izteikt naudas masu apgrozībā un iegūst, ka

.

No šī vienādojuma starp visiem komponentiem veidojas vairākas sakarības. Tātad ja naudas aprites ātrums (V), pieaug, tad M samazinās, bet ja saražoto preču un palapojumu daudzums (Q) un vidējā preču un pakalpojumu cena (P) pieaug, tad M palielinās. [2, 351] Ātrāka naudas vienības aprite nozīmē, ka apgrozībā ir nepieciešams mazāks naudas daudzums. [2, 351]

Izanalizējot naudas veicamās funkcijas, kļūst skaidrs, ka tautsaimniecībā ir jābūt kādam nepieciešamam naudas daudzumam, kas nodrošinātu optimālu ekonomikas funkcionēšanu. Citiem vārdiem runājot, būtu jānosaka, kādu naudas daudzumu pieprasa tautsaimniecība. Ekonomikas teorijā nepastāv vienota uzskata par naudas pieprasījuma noteikšanu. [8, 150] Tātad var secināt, ka naudas pieprasījumam būtu jābūt vienādam ar naudas piedāvājumu. Arī naudas pieprasījumu var izteikt no Fišera vienādojuma un iegūst vairākas sakarības:

• Ja vidējais cenu līmenis (P) palielinās, tad naudas pieprasījums arī palielinās;
• Ja palielinās reālais ražošanas apjoms (Q), tad arī naudas pieprasījums palielinās;
• Ja naudas vienības apgrozības ātrums (V) palielinās, tad pieprasījums pēc naudas samazinās. [3, 108]

Attēlā var aplūkot shematiski, kas notiek, ja cena palielinās, līdz ar to naudas daudzums apgrozībā palielinās!

3. Naudas vienības aprites ātrums (V)

Tāpat kā iepriekš no naudas maiņas vienādojuma izsaka V un iegūst, ka

Atbilstoši Fišera naudas kvantitātes teorijai, tiek pieņemts, ka naudas apgrozības ātrums (V) īsā laika periodā ir nemainīgs lielums, bet P x Q ir valsts nominālais IKP attiecīgajā periodā, tātad naudas daudzuma (M) izmaiņas ir proporcionālas nominālā IKP izmaiņām. [2, 351]

Naudas vienības aprite ir ātrāka, ja ekonomiskā aktivitāte pieaug un izdevumi palielinās. Turpretī, ja mājsaimniecības un uzņēmumi sāk pirkt mazāk preču un pakalpojumu, tad naudas apgrozības ātrums samazinās. Lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, ir svarīgi, lai naudas vienība veiktu vairākus darījumus un apritētu pēc iespējas ātrāk. [2, 351]

Naudas aprites ātrums ir atkarīgs no maksāšanas paradumiem un maksāšanas tehnoloģijām sabiedrībā.

Augšējā attēlā var aplūkot, kāda ir saistība starp naudas apries ātrumu (V) un naudas daudzumu apgrozībā (M). Tātad ja naudas aprites ātrums (V) palielinās, tad naudas daudzums apgrozībā (M) samazinās. Bet ja V samazinās, tad naudas daudzums apgrozībā palielinās.

4. Vidējais cenu līmenis (P)

Izsakot vidējo cenu līmeni iegūst, ka

Cenu līmenis (P) ir tieši proporcionāls naudas daudzumam apgrozībā (M ), ievērojot naudas vienības apgrozības ātrumu (V), bet apgriezti proporcionāls piedāvāto preču daudzumam (Q). [3, 107]

Preču un pakalpojumu daudzuma (Q) samazināšanās, pastāvot nemainīgai naudas masai, izraisa cenu celšanos (P) un papīra naudas pirktspējas krišanos. [6, 98]

No šā vienādojuma izriet, ka mainot naudas daudzumu apgrozībā, var ietekmēt cenu līmeni. Tāpēc cenu stabilitātes nodrošināšanai vēlams, lai naudas pieaugums nepārsniegtu preču un pakalpojumu pieaugumu. Protams, ir jāņem vērā, ka Fišera vienādojums ir diezgan abstrakts, jo noteikt naudas masas apjomu ir ļoti grūti. [8, 151]

5. Saražoto preču un pakalpojumu daudzums (Q)

No Fišera vienādojuma Q ir:

Pastāv uzskats, ka arī saražotais preču un pakalpojumu daudzums (Q) ir nemainīgs lielums īsā laika periodā, bet ilgā laikā arī šis rādītājs var mainīties. Kā jau augstāk tika minēts, tad Q samazināšanās var izraisīt cenu celšanos.

Tabulā var aplūkot naudas piedāvājumu Latvijā. [1]

31.03.2010.

6. Kopsavilkums

No Fišera vienādojuma starp visiem komponentiem veidojas vairākas sakarības. Tātad ja naudas aprites ātrums (V), pieaug, tad M samazinās, bet ja saražoto preču un palapojumu daudzums (Q) un vidējā preču un pakalpojumu cena (P) pieaug, tad M palielinās. Ātrāka naudas vienības aprite nozīmē, ka apgrozībā ir nepieciešams mazāks naudas daudzums.

7. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kāds ir Fišera vienādojums?

2. Kas ir naudas kvantitatīvā teorija?

3. Kas ir naudas aprites ātrums?

4. Kas ir cenu līmenis?

5. Kas ir naudas pieprasījums?

6. Kas ir naudas piedāvājums?

7. Kas notiek ar naudas daudzumu apgrozībā, ja palielinās cena?

8. Kas notiek ar pārējiem parametriem, ja cena palielinās?

9. Kā var palielināt naudas aprites ātrumu?

10. No kā sastāv naudas daudzums apgrozībā?

11. Kā naudas vienības aprites ātrums ietekmē naudas daudzumu apgrozībā?

12. Kādā laika posmā naudas aprites ātrums ir nemainīgs?

13. No kādiem vienādojuma parametriem veidojas nominālais IKP?

14. Kas ir naudas pirktspēja?

15. Kā nodrošināt cenu stabilitāti?

8. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. Banku sistēmas monetārie rādītāji.[Elektroniskais resurss]/Latvijas Banka. – Tiešsaistes pakalpojums. – Pieejas veids: http://www.bank.lv – Skatīts 13.05.10.
2. Bikse V. Ekonomikas teorijas pamatprincipi. – Rīga: Izglītības soļi, 2007. – 454 lpp
3. Bikse V. Makroekonomika. 2.izd . - Rīga: SIA „Izglītības soļi”, 2003. – 314 lpp
4. Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. – Rīga: Zinātne, 2000
5. Fedotovs A. Makroekonomika: tālmācības studiju kurss. – Rīga: Biznesa vadības koledža, 2008. – 403 lpp
6. Lībermanis G. Makroekonomika. – Rīga: Kamene, 2007. – 445 lpp
7. Pearce D.W. Macmillan dictionary of modern economics. 3.izd. – Macmillan reference books, 1986. – 462 lpp
8. Šenfelde M. Makroekonomika. 2.izd. – Rīga: RTU izdevniecība, 2007. – 237 lpp
9. Tillers I. Naudas pieprasījums Latvijā. – Rīga: Latvijas Banka, 2004. – 35 lpp

14.7. Kā naudas noguldījums un Latvijas Bankas noteiktā obligāto rezervju norma var palielināt naudas daudzumu banku sistēmā?

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās, kas ir obligātās rezerves un noguldījumi un kā tie var ietekmēt naudas daudzumu banku sistēmā.

1. Obligāto rezervju prasības

Monetārā politika ir Centrālās Bankas veiktie pasākumi, kurus izmanto, lai ietekmētu tautsaimniecību ar apgrozībā esošās naudas apjomu.

Par monetāro politiku Latvijā pilnībā atbild Latvijas Banka. Lai īstenotu saskaņotu makroekonomisko politiku, tā cieši sadarbojas ar Latvijas Republikas Saeimu un Finanšu ministriju.

Latvijā izmanto sekojošus monetārās politikas instrumentus:

– obligāto rezervju prasības (norma),

– tirgus operācijas,

– pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanās,

– noguldīšanas iespējas.

Obligāto rezervju prasības ir viens no monetārās politikas instrumentiem, tas ir noteiktais apjoms procentos no piesaistītajiem nebanku noguldījumiem (noguldījumiem no fiziskām un juridiskām personām), kurus komercbankām jāglabā Latvijas bankas kontā, tos glabā latos (LVL).

Centrālā banka regulē rezerves prasību palielinājumu vai samazinājumu, piemēram, pārmērīga kreditēšanas apjomu pieauguma apstākļos rezervju norma vai rezervju bāze tiek paaugstināta, lai tādējādi mazinātu kreditēšanai pieejamo resursu apjomu un uzkrātu lielākas rezerves nākotnei. Savukārt kreditēšanas apjomu pieauguma tempu pārmērīga krituma apstākļos rezervju norma tiek samazināta, lai palielinātu bankām brīvi pieejamo resursu apjomu, ko tās var lietot kreditēšanai.

Latvijas Bankas noteiktās obligāto rezervju prasības pa gadiem:

Kā var redzēt tabulā, obligāto rezervju norma samērā krasi mainījās salīdzinot 1993.gadu ar mūsdienām, tā ievērojami samazinājās 2003. gadā, bet 2005. gadā nedaudz pieauga – līdz 8%, tad atkal samazinājās līdz 5% un 3%.

Tātad LB regulē naudas daudzumu apgrozībā palielinot vai samazinot obligāto rezervju prasības:

a) RP ↑, Q↓ -- samazinās komercbanku spēja sniegt pilnu finansu pakalpojumu klāstu;

b) RP ↓, Q ↑ -- palielinās komercbanku spēja sniegt pilnu finansu pakalpojumu klāstu.

Var secināt, ka rezerves prasības kā monetārās politikas instruments nodrošina lielāku naudas pieprasījuma stabilitāti un veicina tirgus operāciju efektivitāti, jo tas ir viens no tiem rādītājiem, kura pielietošana tiešā veidā var ietekmēt ekonomiku, konkrētāk, naudas daudzumu banku sistēma, kas savukārt iespaido naudas apgrozību tautsaimniecībā

 Centrālā Banka katru pusgadu nosaka komercbankām obligātās rezervju prasības apjomu procentos, tomēr eksistē izņēmumu gadījumi, kad komercbankām obligātās prasības nepiemēro un šie izņēmumi ir sekojoši:

1. Latvijas Banka atbrīvo banku no rezervju prasību izpildes, bet nesvītro to no saraksta, ja Latvijas Banka atbilstoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lūgumam, kas izteikts saskaņā ar Kredītiestāžu likumu, apturējusi bankas norēķinus, kuros tiek izmantoti korespondentkonti Latvijas Bankā.

2. Noguldījumi (depozīti)

Noguldījums (depozīts) ir visdrošākais un pašreiz vispopulārākais naudas krāšanas veids Latvijā. Noguldīt naudu depozītā var jebkurā laikā, atšķirībā no kredītiem, kuru izsniegšana krasi samazinājās. Izvēloties naudu uzkrāt kādā no noguldījumu veidiem, risks ir ļoti zems, taču arī ienesīgums ir samērā neliels. Šis ir drošs veids, kā lēnām, bet neatlaidīgi palielināt savus naudas līdzekļus. 

Bankas piedāvā vairāku veidu noguldījumus, tai skaitā:

1. Termiņa noguldījumi;
2. Krājkonta noguldījumi;
3. Strukturētie noguldījumi. [2]

Atkarībā no depozīta veida, ieguldītāji peļņas procentus var saņemt vairākas reizes vai arī visu summu kopā ar procentiem saņemt termiņa beigās. Noguldījumus iespējams iedalīt vēl sīkāk, jo tos var veikt dažādās valūtās, tiem var būt īss vai ilgs laiks, noteikti mērķi (piemēram, bērnu izglītībai).

Kopējo naudas piedāvājumu Latvijā veido skaidrā nauda un iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi bankās. Naudas piedāvājuma rādītāji tiek klasificēti atkarībā no noguldījumu veida un likviditātes. Plašākais naudas piedāvājuma rādītājs Latvijā ir plašā nauda M2X. Tā ļauj novērtēt kopējo tautsaimniecībā apgrozībā esošo naudas daudzumu, kuru veido skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī visi iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi. Plašajā naudā M2X tiek ietverti arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu ārvalstu valūtā veiktie noguldījumi, jo ārvalstu valūta Latvijā tiek lietota bez ierobežojumiem. [3]

2009. gada decembrī, salīdzinot ar novembri, naudas daudzums apgrozībā palielinājās, tostarp būtisku ietekmi uz to atstāja noguldījumu pieaugums. Lai gan apjoms nebija sasniedzis 2008. gada rādītāju, tomēr Latvijas Banka prognozēja, ka naudas apjoms turpinās pieaugt.

[4]

Noteicošā palielinošā ietekme uz naudas daudzumu apgrozībā bija iekšzemes noguldījumu kāpumam (par 4.6%), būtiski augot latu un mērenāk - eiro noguldījumiem. Līdzīgā mērā auga gan mājsaimniecību (par 4.5%), gan uzņēmumu (par 4.7%) noguldījumi. Vēl straujāks mēneša laikā bija banku piesaistīto nerezidentu noguldījumu kāpums (+7.6%). [tas pats]

Tomēr šogad par pieejamais naudas daudzums privātpersonām un uzņēmumiem samazinājies par 20% - 25%, par to liecina gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) dati par ievērojami sarukušajiem kontu atlikumiem bankās, gan Latvijas Bankas dati par samazinājušos skaidras naudas daudzumu apgrozībā. FKTK dati liecina, ka rezidentu pieprasījuma noguldījumu apjoms (galvenokārt kontu atlikumi, arī algas konti) šogad samazinājies par 18%, ko galvenokārt ietekmēja izmaiņas mājsaimniecību kontu atlikumos (mīnus 23%) un izmaiņas uzņēmumu noguldījumos (mīnus 18%). Kopumā vērtējot, gan privātpersonām, gan lielākai daļai uzņēmumu valstī samazinājās pieejamais naudas daudzums, tas izskaidrojams ar skaidras naudas daudzuma apgrozībā kritumu par 25,7%, darba samaksas fonda kritumu par 24,2%, kā arī mazumtirdzniecības apgrozījuma izmaiņām - mīnus 30,8%. [5]

3. Kopsavilkums

Obligāto rezervju prasības ir viens no monetārās politikas instrumentiem, tas ir noteiktais apjoms procentos no piesaistītajiem nebanku noguldījumiem (noguldījumiem no fiziskām un juridiskām personām), kurus komercbankām jāglabā Latvijas bankas kontā, tos glabā latos (LVL).

 Centrālā banka regulē rezerves prasību palielinājumu vai samazinājumu, piemēram, pārmērīga kreditēšanas apjomu pieauguma apstākļos rezervju norma vai rezervju bāze tiek paaugstināta, lai tādējādi mazinātu kreditēšanai pieejamo resursu apjomu un uzkrātu lielākas rezerves nākotnei. Savukārt kreditēšanas apjomu pieauguma tempu pārmērīga krituma apstākļos rezervju norma tiek samazināta, lai palielinātu bankām brīvi pieejamo resursu apjomu, ko tās var lietot kreditēšanai.

4. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kādi ir monetārās politikas instrumenti Latvijā?
2. Kādā valūtā komercbankām jāglabā obligāto rezervju norma?
3. Kā Latvijas Banka regulē naudas daudzumu apgrozībā?
4. Kāda veida noguldījumus piedāvā bankas?
5. Kas veido kopējo naudas piedāvājumu Latvijā?
6. Kādas izmaiņas notika ar naudas daudzumu apgrozībā, ja salīdzina 2009.gadu un 2010.gadu?
7. Ik pēc kāda laika Latvijas Banka maina obligāto rezervju prasību procentu likmi?

5. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. S. Saksonova, Banku darbība, 2006.g., Latvijas komercbanku asociācijas Konsultāciju un mācību centrs, 90-197. lpp.

2. www.ieguldi.lv/publc/28637.html [skatīts: 25.05.2010]

3. http://www.bank.lv/lat/print/?71666 [skatīts: 25.05.2010]

4.http://db.lv/r/460-finanses/141459-lb-pieaudzis-naudas-daudzums-apgroziba [skatīts: 25.05.2010]

5. http://www.financenet.lv/zinas/128361 sogad_par_2025_samazinajies_pieejamais_naudas_daudzums [skatīts: 25.05.2010]

6. http://likumi.lv/doc.php?id=186645 [skatīts: 26.05.2010]

7. http://likumi.lv/doc.php?id=186645 [skatīts: 26.05.2010]

8. http://www.ieguldi.lv/public/28637.html [skatīts: 26.05.2010]

9. http://www.ieguldi.lv/public/28637.html [skatīts: 26.05.2010]

14.8. Naudas pirktspējas izmaiņas gada laikā pie dotās inflācijas tempa

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās inflācijas izmaksu veidus, kas ir pirktspēja. Materiālā ir sniegts piemērs par naudas pirktspējas izmaiņām gadu laikā pie dotās inflācijas tempa.

1. Inflācijas izmaksas un to veidi

 Inflācija rada daudzās diskusijas, tāpēc, ka to uztver kā nopietnu ekonomisku problēmu. Uz jautājumu, ar ko tieši ir „ slikta” inflācija, lielākā daļa cilvēku atbildēs, ka tā noved pie pircēju nopelnītās naudas pirktspējas samazināšanās. Īstenībā, ātra cenu pieauguma apstākļos preču daudzums, kuras ir iespējams nopirkt par katru latu, patstāvīgi samazinās. Tādējādi var šķist, ka inflācija tiešām izsauc dzīves līmeņa samazināšanos. Tomēr šīs problēmas dziļāka izpēte ļauj ieraudzīt šādu uzskatu kļūdainību. Patiesi, cenu pieauguma gadījumā pircēji maksā par iegūstamajām precēm un pakalpojumiem, bet pārdevēji saņem par precēm un pakalpojumiem lielākas naudas summas. Bet tā kā lielākās daļas cilvēku ienākumi rodas pārdodot dažādus pakalpojumus, kā, piemēram, darbu, ieņēmumu pieaugums seko līdzi cenu pieaugumam. Tādējādi, inflācija pati par sevi nerada negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju ienākumu pirktspēju. Aizspriedumaina attieksme pret inflāciju ir tādēļ, ka cilvēki neapzinās naudas neitralitātes principu. Strādnieks, kura darba alga gada laikā ir pieaugusi par 10%, apskata ieņēmumu pieaugumu kā apbalvojumu par savām spējām un piepūli darbā. Kad 6% gada inflācija samazina viņa algas pieaugumu līdz 4%, tad strādnieks nosliecas uz tādu domu, ka viņu ar apmānu atņēma to, kas tam pieder. Īstenībā, īstie ienākumi tiek noteikti ar reāliem lielumiem, tādiem kā fiziskais kapitāls, cilvēciskais kapitāls, dabas resursi un ražošanas tehnoloģiju līmenis. Atšķirībā no tiem nominālie ieņēmumi tiek noteikti ar tādiem pašiem faktoriem kā cenu līmenis. Tādejādi, ja Federālā Rezervju Sistēma samazina inflācijas tempus no 6% līdz 0%, tad strādnieka algas gada pieaugums samazināsies no 10% uz 4%. Viņš nevar vainot inflāciju, kura atņem likumīgi nopelnīto naudu, taču ienākumu temps tomēr samazinās.

 Pētnieki norāda uz inflācijas izmaksu dažādiem veidiem un katrs no tiem parāda, kā patstāvīgs naudas piedāvājuma pieaugums ietekmē reālo ekonomisko lielumu stāvokli.

Inflāciju izmaksu veidi

 Lai arī teorētiski uzņēmēju un individuālo patērētāju saimnieciskie lēmumi ir atkarīgi nevis no absolūtajām, bet no relatīvajām cenām (t.i., cenu samēra, kāds pastāv starp precēm un pakalpojumiem), tādēļ izmaiņām naudas daudzumā nevajadzētu ietekmēt ekonomikas reālo pusi, praksē tomēr nākas runāt par t.s. inflācijas izmaksām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ inflācija kļūst par problēmu.

 Pirmkārt, inflācijas izmaksas var rasties, piemēram, ja nauda tiek turēta norēķiniem, kā arī tad, ja, nemainoties nodokļu likmēm, nodokļos tiek samaksāts relatīvi vairāk, nekā ar atlikušo ienākumu daļu varētu nodrošināt nemainīgu pirktspēju. Šādos apstākļos fiksētu ienākumu guvējiem samazinās pirktspēja. Reālajām procentu likmēm kļūstot negatīvām, inflācija samazina arī uzkrājumu reālo vērtību. Pretēja situācija varētu būt kredītņēmējiem, kuri neatkarīgi no inflācijas ir parādā tādu pamatsummu, kāda viņiem tika izsniegta. Inflācijas apstākļos šīs summas reālā vērtība samazinās un zaudētājai vajadzētu būt bankai vai citai aizdevējiestādei. Tomēr tā, atbilstoši noslēgtajam līgumam, var koriģēt procentu likmi, lai mazinātu savus zaudējumus. Šos riskus kredītņēmēji neapzinās, un viņi nereti arī pārvērtē savus gaidāmos ienākumus, nenovērtē ekonomikas ciklisko attīstību un ārējo faktoru ietekmi uz tautsaimniecību.
 Otrkārt, ja nav iespējams izskaidrot cenu kāpuma iemeslus un prognozēt tā turpmāko dinamiku, inflācija apgrūtina ilgtermiņa saimniecisko lēmumu pieņemšanu: no vienas puses, līdzekļi būtu jāizlieto pēc iespējas drīz, bet, no otras puses, ir grūti prognozēt ieguldījumu ienesīgumu, naudas plūsmu un investīciju ekonomisko efektivitāti. Ja tiek izkropļots priekšstats par t.s. relatīvajām cenām jeb attiecību starp dažādu resursu, preču un pakalpojumu cenām, tas var novest pie nelietderīga resursu izvietojuma. Ilgstoša paaugstinātas inflācijas saglabāšanās saistīta ar inflācijas gaidu pieaugumu [3.]

 Vēl arī praksē ir sastopami citi inflācijas izmaksu veidi, kā, piemēram:

 Inflācijas nodoklis - inflācija „ apēd” daļu no iedzīvotāju reālajiem aktīviem. Veidojas inflācijas nodoklis (angl.- inflation tax) kas ir īpaša veida nodoklis, kam nav nepieciešamas valdības akcepts, tas tiek iekasēts automātiski, to maksā iedzīvotāji, inflācijas rezultātā zaudējot daļu no uzkrātiem aktīviem, bet iegūst valsts, jo šā nodokļa rezultātā valsts parāda nominālvērtība samazinās.

 „ Ēdienkartes” izmaksas - lielākā uzņēmumu daļa savai produkcijai cenšas mainīt cenas pēc iespējas retāk. Ir tādi uzņēmumi, kuri bieži vien iepriekš paziņo par preču cenām un uztur tās nemainīgas vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadus. Tāda politika ir saistīta ar to, ka uzņēmumu produkcijas cenu maiņa rada papildus izmaksas, kuras tiek dēvētas par „ēdienkartes” izmaksām. Šāds termins ekonomikā parādījās no restorānu prakses, tā kā nepieciešamība izveidot jaunu ēdienkarti noved pie papildus izmaksām. „ Ēdienkartes” izmaksas iever sevī jaunu cenrāžu un katalogu izveidošanas izmaksas, to izsūtīšanu dīleriem un pircējiem, kā arī izmaksas, kuras ir saistītas ar lēmuma pieņemšanu par cenu palielināšanu, laika izmaksas un spēkus neapmierināto pircēju nomierināšanai un visa nokārtošanai. Inflācija palielina „ ēdienkartes” izmaksas, kuras ir jāizcieš uzņēmumiem. Apstākļos, kad pastāv zemi inflācijas tempi, jautājums par ikgadēju cenu palielināšanu daudzās kompānijās ir vienkāršs darba stratēģijas elements. Taču, hiperinflācijas gadījumā uzņēmumi ir spiesti mainīt savas cenas vienu vai pat vairākas reizes dienā.

2. Pirktspējas būtība

Pirktspēja ir preču un pakalpojumu daudzums, kas var tikt nopirkts ar naudas valūtas vienību. Piemēram, ja mēs ieietu veikalā 1950. gados, mēs varētu nopirkt lielāku preču skaitu nekā pašlaik, maksājot jebkurā valūtā. Tas nozīme to, ka naudas pirktspēja 1950. gados bija lielāka. [4.]

Ja naudas ienākumi paliek esošajā līmenī, bet cenu līmenis pieaug, tad esošo ienākumu pirktspēja samazinās. Inflācija ne vienmēr nozīme to, ka pirktspēja kritīsies, jo ienākumi var palielināties ātrāk nekā inflācija.

Pirktspēju šodienas naudā var aprēķināt pēc šīs formulas, kur C – pašreizējais naudas daudzums, t – gadi, i – pieņemta ikgadējā inflācija. [4.]

C_t= C/(1+i)^t

3. Piemērs. Naudas pirktspējas izmaiņas gadu laikā pie dotās inflācijas tempa

[6.]

1. Norādām visus patēriņa grozā ietvertos produktus un attiecīgā gada (to dēvēsim par bāzes gadu) laikā patērēto daudzumu.

Šajā piemērā izmantojam tikai maizi, kafiju, friziera apmeklējumus un ziemas jaku.

2. Aprēķinām kopējos izdevumus par katru produktu, reizinot iegādāto daudzumu ar produkta cenu:

150 maizes kukuļu x 1.50 eiro = 225 eiro
100 kafijas tasīšu x 2.40 eiro = 240 eiro utt.

3. Saskaitām visu produktu kopējo summu, iegūstot kopējās patēriņa izmaksas. Bāzes gadā tās ir 850 eiro.

4. Atkārtojam 2. un 3. soli katram nākamajam gadam.

Piemērā redzams, ka pēc gada dažas cenas ir mainījušās. Kopējās patēriņa izmaksas paaugstinājušās līdz 875 eiro. Pēc 2 gadiem tās ir 891 eiro.

5. Dalām katra nākamā gada patēriņa groza kopējās izmaksas ar bāzes gada izmaksām. Tad reizinām rezultātu ar 100.

Pēc 1 gada: 875 eiro ÷ 850 eiro x 100 = 102.9.

6. Gada inflācija ir cenu pārmaiņas (procentos) salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Šajā piemērā pēc gada inflācija ir 2.9%. To aprēķina, no attiecīgā gada cenu indeksa atņemot iepriekšējā gada cenu indeksu (102.9 – 100), dalot ar iepriekšējā gada cenu indeksu (100), kas reizināts ar 100. Nākamajā gadā aprēķins ir šāds: (104.8 – 102.9) ÷ 102.9 x 100 = 1.8%. [6.]

4. Kopsavilkums

Inflācija ir vispārēja cenu līmeņa celšanās un naudas pirktspējas krišanās un kā inflāciju raksturojošo mērvienību lieto patēriņa cenu indeksu (PCI), kurš atspoguļo patēriņa preču un pakalpojumu izlases vērtības maiņu pārskata periodā attiecībā pret iepriekšējo periodu.

 Vidējais cenu līmenis ekonomikā noved pie naudas piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara. Kad Centrālā banka palielina naudas piedāvājumu, tas izsauc cenu līmeņa pieaugumu. Pastāvīgs naudas piedāvājuma pieaugums noved pie nepārtrauktas inflācijas.

5. Jautājumi – pārbaudi sevi pats

1. Kas ir inflācija?
2. Kas jādara, lai noskaidrotu papīra naudas pirktspēju?
3. Kas raksturo papīra naudas pirktspēju?

4. Kas nosaka papīra naudas pirktspēju?

6. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. Gods U. Makroekonomika. – Rīga : Biznesa augstskola Turība, 2004. – 356 lpp.

2. Н. Г.Мэнкью. Принципы макроэкономики.- Санкт – Петербург: ООО „Питер Принт”. – 2003. – 573 lpp.

3. Paula D. Inflācija un tautsaimniecība. Skatīts internetā 20.04.2009. http://www.bank.lv/lat/main/press/pubrun/avrev/avrev_07/avrev_07/paula/

4. en.wikipedia.org/wiki/Purchasing_power

5. www.fm.gov.lv/publikacijas/inflacija/200803.pdf