Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

Inflācija ir cenu līmeņa vispārējs pieaugums ekonomikā noteiktā laika periodā. Ļoti svarīgs ir termins vispārējs. Ja pieaug tikai viena vai divu produktu cenas, tā nav inflācija. Inflācija nozīmē, ka pieaug visu milzīgajā iepirkumu grozā ietverto preču cenas.[1]

Inflācijas gadījumā nauda zaudē savu vērtību. Pirms diviem mēnešiem brauciens autobusā maksāja 2 lati, bet, pieaugot degvielas cenai, sabiedrisko pārvadājumu piegādātājs atbilstoši ir pacēlis savu pakalpojumu cenas – tagad tas pats brauciens ar autobusu maksā 2,2 lati. Ir novērojams 10 % cenas pieaugums, kas sekmē inflāciju.

Ar inflāciju apzīmē cenu pieauguma procesu. Inflāciju mērī kā cenu vidējā līmeņa izmaiņu procentuālā izteiksmē noteiktā laika posmā - mēnesī, ceturksnī, gadā u.c. Statistikā pieņemtajā praksē kā izplatītāko inflācijas mērvienību lieto patēriņa cenu indeksu (PCI). PCI parāda, kā ir izmainījies vidējais cenu līmenis tipiskas mājsaimniecības pirktajām precēm un pakalpojumiem noteiktā laika posmā. Šim cenu līmenim pieaugot, no mājsaimniecības viedokļa naudas vērtība samazinās.

Inflāciju tradicionāli iedala pēc:

1. rašanas cēloņiem:

Pieprasījuma inflācija rodas palielinoties vispārējiem izdevumiem, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Ja ekonomikā ir neizmantoti resursi, var palielināt ražošanas apjomu, saglabājot nemainīgu cenu līmeni. Taču, ja pieprasījums turpina pieaugt, bet ekonomikā jau ir iestājusies pilnīga nodarbinātība, ražotāji atbild uz pieprasījuma pieaugumu ar cenu paaugstināšanu. Šādas inflācijas cēloni sauc par pieprasījuma šoku.

Vispārējie izdevumi var palielināties, ja:

1) valsts emitē naudu, kura nav segta ar valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, lai apmaksātu;

2) ir neatliekami pasākumi vai projekti;

3) kredīti tiek neefektīvi izmantoti (izsaimniekoti);

4) tirgotāji, gaidot inflācijas pieaugumu, cenšas ātrāk izlietot naudu, kas palielina naudas daudzumu apgrozībā.

Pieprasījuma inflācija galvenokārt rodas tad, ja valdība realizē stimulējošo fiskālo politiku, lai sekmētu nodarbinātības palielināšanu un ekonomikas izaugsmi. Valdība var palielināt savus izdevumus, pieļaujot valsts budžeta deficītu, un tā segšanai izmantot papīrnaudas emisiju. Tās dēļ pieaug naudas daudzums apgrozībā un veidojas inflācija.

Taču mūsdienās ļoti reti pieļauj naudas emisiju budžeta deficīta segšanai. Visbiežāk šim nolūkam izmanto monetāro politiku, proti, pazemina aizdevumu procentu likmes. Tādejādi uzņēmumi ir ieinteresēti aizņemties naudu un ieguldīt to investīcijās. Pārmērīga kredītu izsniegšana investīcijām palielina naudas daudzumu apgrozībā. Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums un inflācijas rašanās. Lai atrisinātu šo problēmu, ir jāsamazina pieprasījums. Cenu līmeņa vispārējo kāpumu var izsaukt ne tikai kopējā pieprasījuma pieaugums, bet arī kopējā piedāvājuma samazinājums. Šāds inflācijas veids tiek dēvēts par izmaksu inflāciju.

Izmaksu inflācija rodas uzņēmumiem palielinot cenas, lai izvairītos no zaudējumiem, ko rada ražošanas palielināšanās. Ja pieprasījums arvien pieaug, lai to apmierinātu, tiek palielināta esošo strādnieku slodze. Līdz ar to palielinās arī viņu darba alga. Tas savukārt sekmē ražošanas izmaksu un cenu pieaugumu.

Ražošanas izdevumi palielinās atkarībā no:

1) izejmateriālu un energoresursu izmaksu pieauguma;

2) darbaspēka izmaksu pieauguma.

Inflācija var rasties arī monopolistiskajam uzņēmumam palielinot cenas ar mērķi gūt papildus ienākumus vai oligopolu uzņēmumu vienošanas rezultātā.

2. Pieauguma tempiem:

· Lēnā inflācija - cenu kāpums 3 - 5% gadā.

· Mērenā inflācija - cenu kāpums līdz 10% gadā. Šādas inflācijas rezultātā naudas vērtība saglabājas, ja inflācija neturpinās ilgāk par 2 gadiem.

· Straujā inflācija - cenu kāpums ap 20 - 30% gadā. Šāda veida inflācijas gadījumā krītas naudas vērtība, investīcijas tiek apturētas, cilvēki un uzņēmumi atbrīvojas no naudas, rodas preču deficīts, nacionālo naudu izspiež no apgrozības ārvalstu valūtas, kuru vērtība ir stabilāka.

· Hiperinflācija - cenu kāpums pārsniedz 50% mēnesī. Naudas vērtība krītas tik strauji, ka tā nespēj pildīt savas funkcijas un ar laiku tiek izvesta no aprites.

Inflācija temps ir procentos izteiktas cenu līmeņa izmaiņas. Inflācijas tempu aprēķina kā starpību starp patēriņa cenu indeksu noteiktā gadā un patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā, un šo starpību izdala ar patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā; iegūto lielumu pareizina ar 100.

(1.1)

Inflācijai ir tieša sakarība ar cenu līmeni. Jo augstāks ir cenu līmenis noteiktajā gadā, jo augstāks ir inflācijas temps. Latvijā visaugstākais inflācijas temps bija 1992. gadā. Kad bijušās PSRS Valsts plāna komitejas noteiktās cenas tika sakārtotas atbilstoši tirgus cenām. Tad gada vidējā inflācija sasniedza 951.2%.

Lai noteiktu, cik gadu paies, lai cenas divkāršotos, pastāvot noteiktam inflācijas tempam, ekonomikā lieto lielumu 70. Lai cenas divkāršotos, gadu skaitu aprēķina, izdalot lielumu 70 ar inflācijas tempu. Piemēram, ja inflācijas temps ir 10%, tad lielumu 70 izdalot ar 10, iegūst skaitli 7. Tas parāda, ka, pastāvot inflācijai 10%, cenas divkāršosies pēc septiņiem gadiem.[2.;311.]