Spriedumi un pierādījumi. Teorija.

 

Definīcijai jābūt skaidrai un saprotamai. Lai definīcija būtu skaidra, tās definētājam

jēdzienam jābūt pēc iespējas lakoniskākam. Jāizvairās no nebūtiskām pazīmēm. Piemēram, definīcija „bioloģija ir zinātņu kopums par dzīvību” ir pietiekami lakoniska un izsaka savu galveno būtību. Skaidrai definīcijai ir vēl viena svarīga prasība: definētājam jēdzienam jānorāda uz pazīmēm, kuras vairs nav jādefinē. Pretējā gadījumā rodas kļūda „izskaidro neskaidro ar neskaidro”. Piemēram, definīcija „rādiuss ir puse no diametra” būs skaidra tikai tiem, kam ir priekšstats par diametru.

 

Jebkuras definīcijas efektivitāte ir atkarīga no personas zināšanu līmeņa, kam definīcija domāta. Ja zināšanas sliktas, tad nāksies paskaidrot arī definētāja jēdzienus.

 

 Definīcijā nedrīkst veidoties aplis. Definētāja jēdziena saturam jābūt skaidram bez

definējamā jēdziena izmantošanas. Raksturīgs piemērs: „Nolaidība ir nolaidīga attieksme pret saviem pienākumiem.”

 

 Definīcija pēc iespējas nedrīkst būt noliedzoša. Kārtula nosaka, ka definētāja jēdzienā jāuzrāda pazīmes, kas piemīt definējamajam jēdzienam, un nevis jāuzskaita pazīmes, kuru tam nav. Piemērs „cilvēks nav augs” vai „matemātika nav humanitārs priekšmets” kaut kādu informāciju par interesējošo priekšmetu esam guvuši, bet tas tomēr nedod skaidru priekšstatu par to, kas ir „cilvēks” vai „matemātika”.

 

Noliedzošas definīcijas mēdz būt noliedzoša rakstura jēdzieniem. Piemēram, „Nesalaužams ir

tāds, kuru nav iespējam mazināt, bojāt, pakļaut cita ietekmei.” Redzam, ka „nesalaužams” ir noliegums no jēdziena „salaužams” un tāpēc arī definētājs jēdziens satur noliedzošu frāzi „nav iespējams”.

 

Jēdzienu definēšana ir ļoti komplicēta lieta, bet ne katrā situācijā  tā ir nepieciešama. Reizēm lietderīgāk ir izmantot definēšanai līdzīgu paņēmienu (izskaidrošanu). Ir daudz tādu jēdzienu, kurus nav iespējams precīzi definēt, jo tie ir pārāk abstrakti, piemēram, Dievs, mīlestība, bezgalība un daudzi citi. Katram no šiem jēdzieniem ir vairākas definīcijas, bet neviena no tām tā

īsti neatbilst loģikas prasībām. Var lietot:

1) izskaidrojumu aprakstot. Piemēram, „sniegs ir balta kristāliska viela, kas ziemā krīt no debesīm.”

2)izskaidrojumu ar uzskaitījumu – jēdziena atsevišķu elementu vai apakšklašu uzskaitīšana.

Piemēram, „rakstāmpiederumi ir pildspalvas, zīmuļi, flomāsteri” vai „aritmētiskās darbības ir saskaitīšana, atņemšana, reizināšana un dalīšana”.

3) izskaidrojumu salīdzinot – jēdziena izskaidrošana ar cita skaidrāka jēdziena palīdzību. Piemēram, „zebra ir zirgs ar svītrām” vai „plikpauris ir cilvēks bez matiem.”.

4) ostensīvo definēšanu – priekšmetu nosaukšanu, tos demonstrējot. Tātad, piemēram, jaunā māte tur rokās karoti un savam mazajam bērniņam saka un rāda „tā ir karote”, pēc tam bērns visus līdzīgos priekšmetus sauc par karotēm. Šāds skaidrojums ir efektīvs, lai gūtu elementāru priekšstatu par jēdzienu. Bieži izmantojams svešvalodu un jaunu tehniku apguvei. Arī attēli mācību un rokasgrāmatās pilda ostensīvās definīcijas funkciju.