Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

Lai izdzīvotu, cilvēkam ir dažādas vajadzības, ir jāēd, jādzer un jāiekārto mājoklis, lai paglabātos no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Cilvēciskās vajadzības nemitīgi palielinās un praktiski ir neierobežotas. Jau noskaidrojām, ka resursi, kuri ir nepieciešami cilvēku vajadzību apmierināšanai, ir ierobežotā daudzumā, tāpēc ar tiem nākas rīkoties taupīgi un izmantot tos efektīvi.

Resursu ierobežotais daudzums rada ekonomikas pamatproblēmu: kā sadalīt esošos resursus, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk patērētāju vajadzības?

Šo ekonomikas pamatproblēmu atrisina saimniekošana (1.5.1. attēls).

1.5.1. attēls. Saimniekošanas uzsākšanas priekšnoteikums

Lai saimniekotu, cilvēkam vai cilvēku grupai ir jāpieņem saimniecisks lēmums: kādas lietas, cik un kad ir jāizgatavo vai jāpatērē. Cilvēku vai cilvēku grupu, kura pieņem saimnieciskos lēmumus un veic saimnieciskas darbības, sauc par saimniecisko vienību jeb saimniecisko subjektu. Saimnieciskā vienība var būt gan mājsaimniecība, gan arī uzņēmums. Tiem ir jāizdara izvēle no dažādām alternatīvām. Tā kā patērētāja rīcībā esošie līdzekļi ir ierobežoti, viņam ir jāizvēlas vai nu apmierināt kādu vajadzību X ar preci A, vai arī vajadzību Y ar preci B. Tam, kas saimnieko, bieži ir jāpieņem lēmums, no kādas preces vai pakalpojuma viņam ir jāatsakās. Pieņemsim, ka kādam studentam kādā laika sprīdī ir atlikuši Ls 10 un viņam ir divas vajadzības – nopirkt sev kreklu un ieturēt pusdienas restorānā. Katras šīs vajadzības apmierināšanai viņam būtu jāiztērē Ls 10. Tātad, nopērkot kreklu, viņš nevarēs vairs pusdienot restorānā. Krekls viņam maksā atteikšanos no pusdienām restorānā. Šo atteikšanos no kādas vajadzības izpildīšanas par labu kādas citas vajadzības izpildīšanai sauc par alternatīvajām izmaksām. Ja krekls maksātu Ls 20, tad alternatīvās izmaksas būtu 2 ēdienreizes restorānā. Labi situētam cilvēkam ir jāizdara principiāli līdzīga izvēle. Piemēram, viņam ir labi jāapdomā, kā izlietot viņa rīcībā esošos 15 tūkstošus latu. Vai nu pirkt jaunu auto, vai Rozentāla gleznu. Ja viņš dos priekšroku Rozentāla gleznas iegādei, viņš nedabūs iekāroto automobili. Kā mēs to redzējām abos piemēros, patērētājam, izdarot saimnieciskos lēmumus, ir jāatsakās no kādas preces pilnībā vai arī daļēji. Alternatīvo izmaksu koncepcija der ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uzņēmumiem un tautsaimniecībai kopumā.

Mājsaimniecības izvēli, kā redzams no piemēra, ierobežo tās rīcībā esošā patēriņa summa, bet uzņēmumu – ražošanas iespēju robeža. Lai saražotu preces N papildu apjomu, ražotājam ir jāatsakās no kādas vai kādu citu preču ražošanas apjoma, jo tā ražošanas potenciāls ir ierobežots.

Tādējādi saimniekošana ir saimniecisko vienību mērķtiecīga darbība vajadzību apmierināšanā, izmantojot to rīcībā esošos ierobežotos resursus. Resursu nepietiekamība un vajadzību iespējami lielāka apmierināšana ir pamatproblēma, kuru risina ekonomikas teorija, tajā skaitā arī mikroekonomika.

Minēto Ekonomikas pamatproblēmu risina ne tikai individuālais patērētājs, lai apmierinātu savas vajadzības, bet arī ražotājs, kurš ieinteresēts gūt peļņu no preču ražošanas un to pārdošanas.

Ar saimniekošanu tautsaimniecībā tiek atrisinātas trīs galvenās problēmas, kuras var raksturot ar trim galvenajiem jautājumiem ko? kā? kam?

Šie ir jautājumi, uz kuriem ir jāatbild jebkurai sabiedrībai neatkarīgi no tās ekonomiskās vai politiskās struktūras.

Ar jautājumu “ko?” tiek atbildēts, kādas preces un kādos daudzumos ar ierobežotiem resursiem ir jāizgatavo. Šeit runa ir par dažādu preču veidu ražošanas saskaņošanu tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka veikalos piedāvātajām precēm ir jāapmierina pircēju vajadzības. Lai tās apmierinātu, veikalos ir nepieciešamas gan atsevišķi lietojamas preces (radioaparāti, televizori, velosipēdi, laikraksti),gan arī savstarpēji papildinošas preces (pīpe un tabaka) un savstarpēji aizstājamas preces (sviests un margarīns).

Ar jautājumu “kā?” tiek meklēta atbilde, kā nepieciešamo preci var saražot ar mazāku resursu izlietojumu un mazākām izmaksām. Tas nozīmē, ka vajadzīgās preces daudzuma ražošanai no dažādām alternatīvām ražošanas faktoru kombinācijām jāizvēlas tā, kura ļauj ietaupīt lietojamos resursus un saražot preci vislētāk. Nelietderīgi izmantojot resursus vienā nozarē, var radīt to trūkumu citā tautsaimniecības nozarē. Tātad jautājums “kā?” ir saistīts ar produkta ražošanas efektivitāti.

Ar jautājumu “kam?” tiek apskatīta preču sadales problēma. Sadale var attiekties uz atsevišķu patērētāju, uz noteiktām sociālajam grupām, uz valsts reģioniem un sabiedrības paaudzēm. Gadu no gada tautsaimniecībā ražo noteiktu preču daudzumu. Kas saņem šīs ražotās preces? Pēc kādiem kritērijiem tās tiek sadalītas? Kā jau minēts, preču ražošanai nepieciešamie resursi ir ierobežotā daudzumā un pastāv to izvēles konkurence. Ja patērētājs izvēlas vienu preci, tam ir jāatsakās no kādas citas preces. Nevar vienlaikus apmierināt visu patērētāju visas vajadzības. Patērētājs tirgū var apmierināt tikai tās vajadzības, kuru iegādi nodrošina viņa paša pirktspēja, proti, patērētāja rīcībā esošo ienākumu daudzums. Tātad preču sadale ir atkarīga no ienākumu sadales. Atkarībā no ienākumu lieluma tiek izdarīta viena vai otra izvēle preču iegādē.

Ienākumi tiek sadalīti pēc diviem galvenajiem principiem:

1) padarītā darba principa;

2) vajadzību principa.

Vadoties pēc padarītā darba principa, katrs sabiedrības loceklis saņem tik ienākumu, cik daudz darba laika viņš ir nostrādājis, cik daudz darbaspēka viņš šajā laikā ir atdevis un cik lielu darba algu tam maksā darba devējs. Ienākumus veido ne tikai darbs, bet arī citi tautsaimnieciskie faktori, piemēram, procentu likme no piederošā kapitāla vai arī dzīvokļa īres un zemes rentes maksājumi par piederošo dzīvokli vai zemes platību.

Iedzīvotājiem, kuri ir darba nespējīgi slimības, invaliditātes vai vecuma dēļ, kā arī bezdarbniekiem ienākumi parasti ir par maziem, lai varētu apmierināt kaut vai savas minimālās vajadzības. Attiecībā pret tiem tiek piemērots vajadzību princips. Saskaņā ar šo ienākumu sadales principu darba nespējīgie un bezdarbnieki saņem vairāk, nekā tie spēj saņemt darba tirgū par padarīto darbu. Šī sadales principa īstenošana ir valsts kompetencē. Valsts īsteno to, iekasējot nodokļus. Iegūtie līdzekļi tiek tālāk pārdalīti dažādām vajadzībām, arī darba nespējīgo un bezdarbnieku ienākumu paaugstināšanai.