Titullapa

1.1. Ekonomikas teorija kā zinātne

Zinātniskais izziņas process ir ļoti plaša cilvēka darbības sfēra, un tāpēc tas parasti reducējas atsevišķu zinātņu ietvaros, kuras nodarbojas katra ar savu izziņas objektu, kas atrodas tās zinātnisko interešu lokā. Tādējādi izziņas procesā veidojas teorijas, kas mēģina dot loģisku un empīriski pārbaudītu kādas parādību sfēras zinātnisku skaidrojumu.

Lai varētu parādīt tās vai citas zinātņu nozares vietu izziņas procesā, to saistību ar pārējām zinātnēm, nozares tiek klasificētas (1.1.1. attēls).

Reālās (empīriskās) zinātnes (dabas, sociālās u.c.) gūst atziņas no pieredzes par realitāti. Formālās zinātnes (loģika, matemātika, statistika u.c.) sagatavo domāšanas formas un darbības likumus (instrumentālās zinātnes), kurus reālās zinātnes izmanto kā instrumentus izziņas procesa pētīšanā.

Ekonomikas zinātnes kopā ar socioloģiju, sociālo ētiku, sociālo psiholoģiju, tiesību zinātni pieder pie sociālajām zinātnēm (pētījumu objekts: sociālā realitāte), kuras savukārt iekļaujas reālajās zinātnēs. Tādējādi arī ekonomikas teorija (nacionālā ekonomika, tautsaimniecības mācība) ir pieskaitāma reālajām zinātnēm.

Jēdziens tautsaimniecība ir jāsaprot gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē tautsaimniecība ir ar regulāras maiņas palīdzību savstarpēji vienotu, atsevišķu saimniecisku vienību savstarpējā iedarbība vienas valstiski organizētas tautas ietvaros (nacionālā ekonomika). Plašākā nozīmē tautsaimniecību saprot kā saimnieciskās darbības sakarības nevis valsts ietvaros, bet visas pasaules mērogā (pasaules ekonomika). Šajā grāmatā tautsaimniecība ir pētīta tās šaurākajā nozīmē. Tautsaimniecības mācības pētniecības objekts ir saimniecisku subjektu savstarpējā iedarbība. Šī mācība sadalās mikroekonomikā un makroekonomikā, kas savā starpā ir cieši saistītas.

1.1.1. attēls. Zinātņu nozaru klasifikācija

Mikroekonomika pēta atsevišķu saimniecisku subjektu – mājsaimniecību (patērētāju) un uzņēmumu – saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu norišu savstarpējo iedarbību un to darbības koordināciju tirgū. Tā kā gandrīz katrs saimnieciskais subjekts darbojas un aktīvi piedalās vairākos tirgos, tā kopējās saimnieciskās aktivitātes izpaužas makroekonomikas tirgos, kuros atspoguļojas saimniecisko vienību caurmēra izturēšanās. Makroekonomikas interešu loks ietver kopējo tautsaimniecības, attīstības likumsakarību noteikšanu. Tā pēta ekonomikas funkcionēšanu kopumā. Makroekonomikā atšķirībā no mikroekonomikas papildus tiek lietoti tādi apkopojošie rādītāji kā nacionālais ienākums, nacionālais kopprodukts, kopējais cenu līmenis, nodarbinātības līmenis u.c. agreģētie rādītāji.

Pastāv atšķirība starp mikroekonomiku un uzņēmējdarbības ekonomiku. Mikroekonomikā, kā jau minēts, tiek skatīta mājsaimniecību un uzņēmumu, t.i., tirgus abu pušu dalībnieku (tirgus partneru) saimnieciskā darbība un savstarpējā mijiedarbība. Uzņēmējdarbības ekonomika galvenokārt skata uzņēmumu saimniecisko darbību. Patēriņa teoriju tā aplūko tikai no uzņēmuma aspekta un interesēm.

Mikroekonomikā dažādu likumsakarību pētīšana un izklāsts tiek veikts ar modeļu palīdzību. Modelis ir īstenības vienkāršots atspoguļojums. Tas tiek izraudzīts tā, lai to varētu vispārināt uz pētāmo procesu kopumā. Modelim ir vairākas sastāvdaļas.

Pirmā ir jautājumu nostādne. Ar to tiek formulēts modelī noskaidrojamo jautājumu loks, kā arī ierobežojumi. Svarīgākais tiek nodalīts no mazsvarīgākā.

Otrā sastāvdaļa ir informācija. Tā sastāv, pirmkārt, no pieņēmumiem, otrkārt no faktiem un definīcijām. Ar pieņēmumiem saprot hipotēzes par modelī apskatāmo saimniecisko vienību mērķa nostādni un to izturēšanos. Tiem ir jābūt tādiem, lai modelī apskatāmie procesi nebūtu attālināti no reālās īstenības. Pieņēmumi var būt strīdīgi, jo tiek pieņemti subjektīvi. Fakti vai vispāratzītas definīcijas parasti nav apstrīdamas. Piemēram, peļņa ir vienlīdzīga ieņēmumu un izmaksu starpībai.

Trešā modeļa sastāvdaļa ir rezultāts vai atrisinājums. Tā var būt dota teorēmas veidā, ja apskatāmā likumsakarība ir pietiekami vienkārša. Taču ne katrs modelis var dot atrisinājumu teorēmas veidā, tādēļ vispārīgi tiek runāts par modeļa atrisinājumu.

Modelī dažādu likumsakarību analīze vai to izklāsta veids var būt dažāds.

Saimniecisko vienību izturēšanās dažādos tirgos un savstarpējā iedarbība ir atkarīga no daudziem faktoriem. Arī saimniecisko vienību un preču skaits preču un pakalpojumu tirgū ir ļoti liels. Sarežģīti vienlaikus pētīt, kā šie faktori ietekmē saimnieciskā lēmuma pieņemšanu un saimniecisko vienību savstarpējo mijiedarbību, t.i., veikt totālo analīzi. Tāpēc mikroekonomikā, skatot un skaidrojot kādu atsevišķu saimniekošanas procesu vai to savstarpējo mijiedarbību, tie bieži tiek aplūkoti abstrakti un vienkāršoti. Tiek lietota parciālā analīze. Tas nozīmē, ka, pētot kādu likumsakarību, visi ietekmējošie lielumi, izņemot pētāmos, tiek uzskatīti par nemainīgiem (konstantiem), t.i., tiek ievērots ceteris paribus noteikums.

Totālo analīzi vairāk lieto makroekonomikas procesu pētīšanā.

1.2. Pozitīvā un normatīvā ekonomika

Ekonomistu viedokļi par vienām un tām pašām problēmām masu informatīvajos līdzekļos un periodiskajā presē, zinātniskos žurnālos un ekonomiska satura grāmatās mēdz būt stipri dažādi. Tas rada domstarpības, kuras var būt lielākas vai mazākas atkarībā no tā, vai tiek izteikti pozitīvi vai normatīvi apgalvojumi. Šie jēdzieni ir saistīti ar diviem svarīgiem virzieniem ekonomikā: pozitīvo un normatīvo ekonomiku. To būtību var raksturot ar šādu piemēru.

Deviņdesmito gadu sākumā par Latvijas tautsaimniecības attīstības neatliekamu uzdevumu izvirzījās telekomunikāciju tīkla attīstība. Tika pieņemts lēmums šos darbus uzticēt nevis Latvijas firmām, aizņemoties nepieciešamos ārzemju kredītus, bet gan Latvijas - Anglijas - Somijas kopuzņēmumam SIA “Lattelekom” (turpmāk – Lattelekom). Līdz ar to daļa no telekomunikāciju pakalpojumu peļņas aizplūda uz ārzemēm. Šo valdības lēmumu un tā sekas var vērtēt ar pozitīvās un normatīvās ekonomikas slēdzienu palīdzību. Pozitīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas mēģina atklāt un analizēt dažādas objektīvās ekonomiskās likumsakarības vai zinātniskus skaidrojumus, kuri veido ekonomiskās rīcības principu pamatu. Tā atbild uz jautājumiem: kas ir? kas bija? kas var būt? Ekonomists šajā gadījumā skata saimniecisko procesu tā, kā tas viņa acu priekšā notiek vai ir noticis, un mēģina to attēlot, lai noskaidrotu, kāpēc tas noris vai ir noticis tieši tā, bet ne citādi, vai arī, kā tas varētu attīstīties nākotnē. Jebkuru domstarpību attiecībā uz pozitīvo apgalvojumu var atrisināt ar faktu pārbaudi. Ekonomikas teorija balstās uz pozitīvajiem apgalvojumiem; mūsu piemērā pozitīvā ekonomika var dot atbildi, ko Lattelekom faktiski ir paveikusi savas darbības laikā: cik abonenti ir pārslēgti no analogā uz ciparu tīklu, cik telefona centrāļu un telekomunikāciju tīkla ir modernizēts, cik daudz ir paaugstinājušies telefonu tarifi un abonēšanas maksa, kā arī, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai pilnībā modernizētu visu Latvijas telekomunikāciju tīklu un cik maksās šādi kvalitatīvāki sakaru tīkla pakalpojumi.

Šāda informācija, kas balstās uz faktiskiem datiem, ir objektīva un vairākumā gadījumu nav apstrīdama. Tāpēc ekonomistu vidū ir tikai nedaudz domstarpību šīs objektīvās informācijas skaidrojumā. Daudz atšķirīgāki viedokļi ir tad, ja tiek apspriesti iespējamie varianti, kā sasniegt iecerēto mērķi.

Pēdējos gados periodiskajā presē ir vērojama plaša diskusija un dažādi viedokļi par Latvijas telekomunikāciju tīkla pilnīgu modernizāciju. Reizēm ir diametrāli pretēji subjektīvi slēdzieni un viedokļi mērķa sasniegšanai. Vieni uzskata, ka valdība ir izdarījusi lielu kļūdu, iesaistot Lattelekom šo darbu veikšanā. Viņi pieprasa pārskatīt šo lēmumu un iesaistīt šī darba veikšanā Latvijas firmas vai citus, izdevīgākus ārzemju partnerus. Citi uzskata, ka Lattelekom iesaistīšana ir vienīgais pareizais lēmums, un tiek dotas optimistiskas prognozes par veiksmīgu darba pabeigšanu augstā kvalitātē. Tie ir dažādi ekonomistu, juristu u.c. speciālistu subjektīvie viedokļi par doto problēmu un tās atrisināšanas pasākumiem, tāpēc domstarpības ir lielas. Subjektīvu slēdzienu lietošana ekonomikas problēmu risināšanā ir raksturīga normatīvai ekonomikai.

Normatīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas dod ar personīgiem subjektīviem slēdzieniem un apgalvojumiem pamatotus priekšlikumus, kādai ir jābūt ekonomikas mērķu izvēlei, to īstenošanai un ekonomikas politikai. Tā atbild uz jautājumu: kā jābūt? Tiek izvirzīts mērķis un noteikti vairāki tā sasniegšanas varianti. Analīzes mērķis ir konstatēt, kāds saimnieciskais lēmums ir labākais, lai sasniegtu kādu iecerēto rezultātu. Gan pozitīvā, gan normatīvā ekonomika ir vienlīdz nepieciešamas. Pozitīvā ekonomika atklāj dažādas objektīvas ekonomiskās likumsakarības, kuras izmanto normatīvajā ekonomikā dažādu problēmas risināšanas variantu izstrādāšanai.

1.3. Vajadzības

Cilvēkam ir dažādas vēlmes un vajadzības – paēst, apģērbties, ceļot, nopirkt mašīnu, piedalīties kultūras pasākumos, iegūt izglītību, taču viņš nevar apmierināt visas. Pastāv dažādu labumu trūkums, ko cilvēks cenšas novērst ar savu saimniecisko darbību. Šīs nepiepildītās vēlmes ekonomikā sauc par vajadzībām.

Vajadzības ir objektīvs labumu trūkums ar cenšanos šo trūkumu novērst. Tas ir subjektīvi nosakāms lielums. Cilvēka vajadzības var klasificēt dažādi.

1. Pēc vajadzību apmierināšanas secības amerikāņu psihologs A. Maslovs min piecus vajadzību līmeņus:

a) eksistences vajadzības.

Pie tām pieskaitāmas tās vajadzības, kas nodrošina cilvēka bioloģisko eksistenci (miegs, izsalkums, slāpes, dzīvoklis, apģērbs);

b) vajadzības pēc drošības.

Tā ir vajadzība būt drošībai apmierināt eksistences vajadzības arī nākotnē;

c) sociālās vajadzības.

Tās ir vajadzības pēc garīgās saskaņas un sociāliem kontaktiem ar citiem sabiedrības locekļiem;

d) vajadzības pēc cieņas jeb goda.

Šo vajadzību apmierināšanai tiek meklēta citu cilvēku ievērība, atzinība, tās izpausme.

e) izaugsmes vajadzības.

Šajā pēdējā vajadzību pakāpē indivīds tiecas pēc pašattīstīšanās, pašpiepildīšanās, pašrealizēšanās, pašīstenošanās.

2. Pēc vajadzības neatliekamības tās iedala absolūtās un relatīvās vajadzībās.

Lai izdzīvotu, cilvēkam ir nepieciešams daudz dažādu lietu, ir jāēd, jādzer, jānodrošina sevi ar apģērbu un laika apstākļiem piemērotu mājokli. Nepieciešamas arī individuāli atšķirīgas garīgās vajadzības (kultūras un reliģiski pasākumi, izglītības ieguve un grāmatas). Šīs vajadzības ir absolūtās vajadzības. Tās ir primāras vajadzības, bez kurām nav iespējama cilvēka fiziskā un garīgā eksistence. Pastāv arī relatīvās vajadzības, kuras gan nav vitāli nepieciešamas, tomēr ir vēlamas (tūrisma ceļojumi, greznumlietas, delikateses). Relatīvās vajadzības ir sekundāras.

3. Pēc tā, kam piemīt vajadzības, tās iedala individuālās un kolektīvās vajadzībās.

Individuālās vajadzības tiek apmierinātas individuāli. Tās ir viena cilvēka vajadzī­bas (pārtika). Kolektīvās ir vairāku cilvēku kopuma vajadzības. Piemēram, ģimenes, apvienības, valsts vajadzības (sabiedrības tiesiskais nodrošinājums, valsts aizsardzība).

4. Pēc pārmaiņu pakāpes vajadzības iedala elastīgās un neelastīgās vajadzībās.

Elastīgām vajadzībām (greznumlietas, ceļojumi) ir raksturīga liela pārmaiņu pakāpe, ja mainās ienākumi vai patērētāja īpašuma lielums. Neelastīgās vajadzības (eksistenci nodrošinošās – pārtika, dzīvokļa īres maksājumi) savas regulārās nepieciešamības dēļ mainās ļoti maz.

5. Pēc materiālās pazīmes vajadzības iedala materiālajās un nemateriālajās vajadzībās.

Materiālās vajadzības attiecas uz lietiskiem priekšmetiem (apģērbs, pārtika), nemateriālās vajadzības uz garīgo, etnisko vai reliģisko sfēru.

6. Pēc vajadzību iestāšanās laika tās iedala atklātās un slēptās vajadzībās.

Atklātās vajadzības ir noteiktu labumu trūkuma skaidra izjūta, bet slēptās ir vajadzības uz lietām, kuru trūkumu indivīds it kā neizjūt, taču nākotnē tās, piemēram, reklāmas vai modes ietekmes dēļ var kļūt par atklātām vajadzībām.

7. Pēc vajadzību rašanās biežuma vajadzības var iedalīt vienreizējās un atkārtojošamies vajadzībās.

Vienreizējās vajadzības izzūd pēc to apmierināšanas (briļļu recepte). Atkārto­jošamies vajadzības pēc to apmierināšanas periodiski atkārtojas (pārtika, apģērbs).

Tādējādi cilvēkam ir daudz dažādu vajadzību. Taču ne visas vajadzības var apmierināt, tādēļ tās katrs indivīds sakārto subjektīvi pēc to svarīguma. Vispirms indivīds cenšas kvantitatīvi un kvalitatīvi apmierināt eksistences (absolūtās) vajadzības, pēc to pilnīgas apmierināšanas tas apmierina pārējās vajadzības. Tā kā eksistences vajadzības nodrošina izdzīvošanu, tās šķiet svarīgākas un tās indivīds apmierina (iegādājas) pirmās. Par atlikušajiem līdzekļiem tiek iegādāti dažādi citi dzīves priekšmeti un saņemti pakalpojumi. Tos katrs indivīds subjektīvi sarindo dažādi, un nosaka, ar kādu konkrētu priekšmetu (pakalpojumu) palīdzību subjektīvi noteiktās visnepieciešamākās vajadzības var tikt apmierinātas. Šim nolūkam dažādi labumi (priekšmeti un pakalpojumi) tiek salīdzināti, un subjektīvi tiek izraudzīti labākie no tiem. Tātad vajadzības atbilstoši subjektīvajam vērtējumam, vēlmēm un pirktspējai tiek konkretizētas (lietiskotas). Dažādu vajadzību izvēlē tirgū tiek ņemta vērā arī katra indivīda rīcībā esošā patēriņa summa. Piemēram, ja ir vajadzība remdēt slāpes, tad katrs indivīds izvēlēsies dzērienu (alu, limonādi, minerālūdeni, sulu), kurš viņam garšo vislabāk un kuru viņš var nopirkt. Šo indivīda konkretizēto vajadzību (vēlmi), kuru patērētājs var apmierināt ar tā rīcībā esošiem materiālajiem līdzekļiem tirgū sauc par pieprasījumu (1.3.1. attēls).

1.3.1. attēls. Pieprasījuma veidošanās

1.4. Preces un to klasifikācija

Labumus, kurus patērē cilvēks, iedala brīvajos labumos un saimnieciskajos labumos (precēs) (1.4.1. attēls).

Brīvos labumus saimnieciskais subjekts var izmantot, paņemot tos no dabas jebkurā laikā un daudzumā. Vairākumā gadījumu šiem labumiem nav īpašnieka, un tos uzskata par vispārējiem labumiem, piemēram, gaiss, jūru un upju ūdens.

1.4.1. attēls. Labumu iedalījums

Saimnieciskie labumi cilvēka rīcībā ir ierobežotā daudzumā. Tie ir cilvēka saimnieciskās darbības objekti, kuriem pieskaitāmi pakalpojumi un materiālie labumi, kas noder cilvēka personīgo un ražošanas vajadzību apmierināšanai, piemēram, pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmetu remonts, televizors, divritenis u.c., kā arī izejvielas, pusfabrikāti utt.

Daži labumi atkarībā no to lietošanas vietas un laika perioda var būt gan brīvie, gan saimnieciskie labumi. Piemēram, malka tālā pagātnē bija brīvais labums, turpretī tagad, kad tās nepietiek, tā ir kļuvusi par saimniecisku labumu. Ūdeni lauku apvidū var paņemt savu vajadzību apmierināšanai neierobežotā daudzumā, bet pilsētā tas jāiegūst no dažādām ūdens ņemšanas vietām, jāattīra un jānogādā līdz patērētājam. Kalnračiem pazemes akmeņogļu cirtnēs gaiss jāpievada ar speciālu ietaišu palīdzību, un tas kļūst par saimniecisku labumu.

Kā jau minēts, saimniecisko labumu pazīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Ekonomikas teorija šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm. Precēm raksturīgas trīs pazīmes:

1) to retums jeb nepietiekamība;

2) to objektīvais vai subjektīvais derīgums;

3) to pieejamība.

Brīvos labumus, kas nav tirgus darījumu objekts, jo to raksturīgā pazīme ir to pārpilnība, nepieskaita precēm un Ekonomikas teorija gandrīz pilnīgi izslēdz no tajā apskatāmo jautājumu loka. Saimniekošanas galvenā problēma ir tādu labumu (preču) izgatavošana, kuri nav dabūjami pietiekamā daudzumā. Šo preču izgatavošanu, lietojot ražošanas faktorus, sauc par ražošanu. Tomēr ne jau visas preces, kuru skaits ir ierobežots, var saražot (piemēram, zeme).

Preces var klasificēt dažādi.

1. Saražotās preces pēc to lietojuma iedala patēriņa precēs un ražošanas precēs.

Patēriņa preces – pārtika, apģērbs, mājoklis un pakalpojumi veido daļu no saimnieciskajām precēm, kuru skaitā ir visas preces, kas noder saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai.

Arī ražošanas preces tiek pieskaitītas saimnieciskajām precēm, taču tās nekalpo tieši saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai. Tās tiek izmantotas citu preču ražošanai (izejvielas, pusfabrikāti u.c.).

2. Pēc materialitātes preces iedala lietiskās precēs un pakalpojumos.

Materiālās preces ir lietiskas (priekšmetiskas), piemēram, automobilis, tele­vizors, limonāde, darbgalds u.c. Pakalpojumi ir nemateriālas preces. Tās pretstatā materiālajām precēm nav pārnēsājamas, transportējamas vai uzkrājamas. Rakstu­rīgākie pakalpojumi ir tie, kurus sniedz satiksmes, banku, apdrošināšanas institūcijas, kā arī veikali, veļas mazgātavas, frizētavas, masu sazināšanās līdzekļi jeb mediji, sabiedriskās kārtības un drošības, izglītības, kultūras, veselības aprūpes iestādes. Lietiskām precēm ir materiāls raksturs. Tās iedala īsa laika lietošanas precēs (maize, autobusa biļete, piens, dzeramais ūdens) un ilga laika lietošanas precēs (automobilis, ledusskapis, televizors, veļas mazgājamā mašīna).

3. Pēc preces vērtējuma tās iedala neitrālās precēs un “sliktās” precēs.

Neitrālās preces ir tās, pret kurām patērētājs nejūt nepatiku, bet nevar teikt arī, ka tās viņam patīk. Patērētājs ir vienaldzīgs pret šādām precēm. Piemēram, kādam indivīdam var garšot tēja, bet pret kafiju viņš var būt pilnīgi vienaldzīgs (neitrāls).

“Sliktās” preces ir tās, kuras patērētājam nepatīk, piemēram, nesmēķētājam nepatīk cigaretes, vai arī visiem sabiedrības locekļiem tās var būt automobiļu un rūpnīcu skursteņu radītās dūmgāzes, notekūdeņi. Sabiedrībai kopumā ir nosodoša attieksme pret automobiļu un rūpnīcu radītām dūmgāzēm, pret visa veida notekūdeņiem un atkritumiem, narkotikām. Arī viena vai otra ikdienā lietotā pārtikas vai nepārtikas prece kādam var nepatikt, piemēram, austeres daudziem garšo, bet citiem izraisa nepatiku.

4. Pēc dalāmības preces iedala dalāmajās un nedalāmajās precēs.

Dalāmās preces ir tās, kuras bez grūtībām var sadalīt sīkākās mērvienībās (graudi, cukurs, sviests, ogles). Nedalāmās preces nevar sadalīt sīkākās mērvienībās (automobilis, laiva, mikroviļņu krāsns, krēsls).

5. Pēc savstarpējās lietojamības preces iedala savstarpēji papildinošās (hokeja nūja un hokeja ripa, pīpe un tabaka), savstarpēji aizstājošās (sviests un margarīns) un pēc lietojamības nesaistītās (sēnes, lidmašīna, mēbeles, kosmētika) precēs.

6. Pēc preču viendabības tās iedala viendabīgās un neviendabīgās precēs. Ja nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām (atšķirīgs iesaiņojums, reklāma u.c.), tās ir vienādas vai pilnīgi aizstājamas (vienas šķiras milti), tad tās sauc par viendabīgām (homogēnām) precēm. Pretējā gadījumā tās ir neviendabīgas (nehomogēnas) preces.

7. Atkarībā no tā, kā mainās preces pieprasījums, ja mainās ienākumi, preces iedala normālās (augstvērtīgās), mazvērtīgās un piesātinājuma precēs. Ja, pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) pieaug arī preces pieprasījums, tad to sauc par normālu (Engela) preci, ja samazinās, tad par mazvērtīgu preci, ja nemainās, tad par piesātinājuma preci.

8. Pēc tā, kā īpašumā preces atrodas, tās var iedalīt privātās, sabiedriskās un privāti sabiedriskās precēs.

Preces, kuras var patērēt tikai viens indivīds un tās nevar vienlaikus patērēt citi indivīdi, sauc par privātām precēm. To patēriņā pastāv sāncensība starp indivīdiem. Piemēram, zālāja pļaujmašīnu vienlaikus var izmantot tikai viens cilvēks. Līdzīgs piemērs ir arī pārtika un apģērbs.

Preci, kuru patērē viens indivīds, bet netiek izslēgta iespēja, ka to var patērēt vienlaikus arī citi indivīdi, sauc par sabiedrisko preci. Šo preču patēriņā nav vērojama sāncensība. Piemēram, ielu apgaismojums, bāku ugunis, dziesmas, dzejoļi utt. Bieži vien valsts šīs preces nodod patērētāju rīcībā bez maksas.

Preces, kuru patēriņā zināmā to lietošanas intensitātē iestājas sāncensība, sauc par individuāli sabiedriskām precēm. Piemēram, pasažieru skaits, kuru var pārvadāt viens autobuss, kuģis, lidmašīna, ir ierobežots. Šāds ierobežojums pastāv arī teātru un koncertu apmeklējumiem, auto stāvvietu un ielu braucamās daļas lietošanā u.c.

1.5. Ekonomikas pamatproblēma

Lai izdzīvotu, cilvēkam ir dažādas vajadzības, ir jāēd, jādzer un jāiekārto mājoklis, lai paglabātos no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Cilvēciskās vajadzības nemitīgi palielinās un praktiski ir neierobežotas. Jau noskaidrojām, ka resursi, kuri ir nepieciešami cilvēku vajadzību apmierināšanai, ir ierobežotā daudzumā, tāpēc ar tiem nākas rīkoties taupīgi un izmantot tos efektīvi.

Resursu ierobežotais daudzums rada ekonomikas pamatproblēmu: kā sadalīt esošos resursus, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk patērētāju vajadzības?

Šo ekonomikas pamatproblēmu atrisina saimniekošana (1.5.1. attēls).

1.5.1. attēls. Saimniekošanas uzsākšanas priekšnoteikums

Lai saimniekotu, cilvēkam vai cilvēku grupai ir jāpieņem saimniecisks lēmums: kādas lietas, cik un kad ir jāizgatavo vai jāpatērē. Cilvēku vai cilvēku grupu, kura pieņem saimnieciskos lēmumus un veic saimnieciskas darbības, sauc par saimniecisko vienību jeb saimniecisko subjektu. Saimnieciskā vienība var būt gan mājsaimniecība, gan arī uzņēmums. Tiem ir jāizdara izvēle no dažādām alternatīvām. Tā kā patērētāja rīcībā esošie līdzekļi ir ierobežoti, viņam ir jāizvēlas vai nu apmierināt kādu vajadzību X ar preci A, vai arī vajadzību Y ar preci B. Tam, kas saimnieko, bieži ir jāpieņem lēmums, no kādas preces vai pakalpojuma viņam ir jāatsakās. Pieņemsim, ka kādam studentam kādā laika sprīdī ir atlikuši Ls 10 un viņam ir divas vajadzības – nopirkt sev kreklu un ieturēt pusdienas restorānā. Katras šīs vajadzības apmierināšanai viņam būtu jāiztērē Ls 10. Tātad, nopērkot kreklu, viņš nevarēs vairs pusdienot restorānā. Krekls viņam maksā atteikšanos no pusdienām restorānā. Šo atteikšanos no kādas vajadzības izpildīšanas par labu kādas citas vajadzības izpildīšanai sauc par alternatīvajām izmaksām. Ja krekls maksātu Ls 20, tad alternatīvās izmaksas būtu 2 ēdienreizes restorānā. Labi situētam cilvēkam ir jāizdara principiāli līdzīga izvēle. Piemēram, viņam ir labi jāapdomā, kā izlietot viņa rīcībā esošos 15 tūkstošus latu. Vai nu pirkt jaunu auto, vai Rozentāla gleznu. Ja viņš dos priekšroku Rozentāla gleznas iegādei, viņš nedabūs iekāroto automobili. Kā mēs to redzējām abos piemēros, patērētājam, izdarot saimnieciskos lēmumus, ir jāatsakās no kādas preces pilnībā vai arī daļēji. Alternatīvo izmaksu koncepcija der ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uzņēmumiem un tautsaimniecībai kopumā.

Mājsaimniecības izvēli, kā redzams no piemēra, ierobežo tās rīcībā esošā patēriņa summa, bet uzņēmumu – ražošanas iespēju robeža. Lai saražotu preces N papildu apjomu, ražotājam ir jāatsakās no kādas vai kādu citu preču ražošanas apjoma, jo tā ražošanas potenciāls ir ierobežots.

Tādējādi saimniekošana ir saimniecisko vienību mērķtiecīga darbība vajadzību apmierināšanā, izmantojot to rīcībā esošos ierobežotos resursus. Resursu nepietiekamība un vajadzību iespējami lielāka apmierināšana ir pamatproblēma, kuru risina ekonomikas teorija, tajā skaitā arī mikroekonomika.

Minēto Ekonomikas pamatproblēmu risina ne tikai individuālais patērētājs, lai apmierinātu savas vajadzības, bet arī ražotājs, kurš ieinteresēts gūt peļņu no preču ražošanas un to pārdošanas.

Ar saimniekošanu tautsaimniecībā tiek atrisinātas trīs galvenās problēmas, kuras var raksturot ar trim galvenajiem jautājumiem ko? kā? kam?

Šie ir jautājumi, uz kuriem ir jāatbild jebkurai sabiedrībai neatkarīgi no tās ekonomiskās vai politiskās struktūras.

Ar jautājumu “ko?” tiek atbildēts, kādas preces un kādos daudzumos ar ierobežotiem resursiem ir jāizgatavo. Šeit runa ir par dažādu preču veidu ražošanas saskaņošanu tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka veikalos piedāvātajām precēm ir jāapmierina pircēju vajadzības. Lai tās apmierinātu, veikalos ir nepieciešamas gan atsevišķi lietojamas preces (radioaparāti, televizori, velosipēdi, laikraksti),gan arī savstarpēji papildinošas preces (pīpe un tabaka) un savstarpēji aizstājamas preces (sviests un margarīns).

Ar jautājumu “kā?” tiek meklēta atbilde, kā nepieciešamo preci var saražot ar mazāku resursu izlietojumu un mazākām izmaksām. Tas nozīmē, ka vajadzīgās preces daudzuma ražošanai no dažādām alternatīvām ražošanas faktoru kombinācijām jāizvēlas tā, kura ļauj ietaupīt lietojamos resursus un saražot preci vislētāk. Nelietderīgi izmantojot resursus vienā nozarē, var radīt to trūkumu citā tautsaimniecības nozarē. Tātad jautājums “kā?” ir saistīts ar produkta ražošanas efektivitāti.

Ar jautājumu “kam?” tiek apskatīta preču sadales problēma. Sadale var attiekties uz atsevišķu patērētāju, uz noteiktām sociālajam grupām, uz valsts reģioniem un sabiedrības paaudzēm. Gadu no gada tautsaimniecībā ražo noteiktu preču daudzumu. Kas saņem šīs ražotās preces? Pēc kādiem kritērijiem tās tiek sadalītas? Kā jau minēts, preču ražošanai nepieciešamie resursi ir ierobežotā daudzumā un pastāv to izvēles konkurence. Ja patērētājs izvēlas vienu preci, tam ir jāatsakās no kādas citas preces. Nevar vienlaikus apmierināt visu patērētāju visas vajadzības. Patērētājs tirgū var apmierināt tikai tās vajadzības, kuru iegādi nodrošina viņa paša pirktspēja, proti, patērētāja rīcībā esošo ienākumu daudzums. Tātad preču sadale ir atkarīga no ienākumu sadales. Atkarībā no ienākumu lieluma tiek izdarīta viena vai otra izvēle preču iegādē.

Ienākumi tiek sadalīti pēc diviem galvenajiem principiem:

1) padarītā darba principa;

2) vajadzību principa.

Vadoties pēc padarītā darba principa, katrs sabiedrības loceklis saņem tik ienākumu, cik daudz darba laika viņš ir nostrādājis, cik daudz darbaspēka viņš šajā laikā ir atdevis un cik lielu darba algu tam maksā darba devējs. Ienākumus veido ne tikai darbs, bet arī citi tautsaimnieciskie faktori, piemēram, procentu likme no piederošā kapitāla vai arī dzīvokļa īres un zemes rentes maksājumi par piederošo dzīvokli vai zemes platību.

Iedzīvotājiem, kuri ir darba nespējīgi slimības, invaliditātes vai vecuma dēļ, kā arī bezdarbniekiem ienākumi parasti ir par maziem, lai varētu apmierināt kaut vai savas minimālās vajadzības. Attiecībā pret tiem tiek piemērots vajadzību princips. Saskaņā ar šo ienākumu sadales principu darba nespējīgie un bezdarbnieki saņem vairāk, nekā tie spēj saņemt darba tirgū par padarīto darbu. Šī sadales principa īstenošana ir valsts kompetencē. Valsts īsteno to, iekasējot nodokļus. Iegūtie līdzekļi tiek tālāk pārdalīti dažādām vajadzībām, arī darba nespējīgo un bezdarbnieku ienākumu paaugstināšanai.

1.6. Ražošanas faktori

Ja arī mēs varētu visus nepieciešamos labumus ņemt no dabas, tie nebūtu uzreiz patērējami. Ogas un sēnes mežā ir jāsalasa, zivis ezerā jānoķer. Lai kāda lieta kļūtu derīga patēriņam, ir jāiegulda darbs tās ieguvei un pārveidošanai.

Saimniecisko labumu izgatavošanas procesu sauc par ražošanu. Saimniecisko subjektu, kas veic ražošanu, sauc par ražotāju jeb vispārinātā veidā uzņēmumu. Ražotājs iedarbojas uz dabas objektiem, rada tiem tādu jaunu formu, kas padara tos derīgus patēriņam, proti, ražošanā tiek pārstrādāti dažādi dabas produkti, lai no tiem iegūtu plaša patēriņa preces vai ražošanas labumus, lai tos vēlāk realizētu un gūtu peļņu. Arī patērētājs izgatavo labumus, taču vairumā gadījumu patērē tos pats un tam nav raksturīga orientācija uz peļņas gūšanu. Piemēram, namamāte nav ražotājs, ja tā cep smalkmaizītes svētku galdam, kuras patērēs ģimenes locekļi un uz svētkiem uzlūgtie viesi.

Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus.

Mikroekonomikā ražošanas faktorus parasti iedala trīs grupās: zeme, darbs, un kapitāls (1.6.1. attēls).

1.6.1. attēls. Ražošanas faktoru iedalījums

Jēdziens zeme ietver dabas dzīļu resursus, mežus un ūdeņus, uzņēmuma atrašanās vietu, lauksaimniecībai izmantojamās platības, kā arī klimatu, dabas spēkus (vēja, ūdens un saules enerģija). Ar to saprot ne tikai resursus un enerģijas avotus, bet arī vietu, kur tiek glabāti dažādi ražošanas atkritumi un novadīti kanalizācijas ūdeņi.

Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena.

Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums.

Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.

Jēdziens kapitāls ir skaidrojams divējādi. Pirmkārt, tas ir naudas kapitāls. Kapitāls šajā gadījumā ir nauda vai citi finanšu aktīvi, kuriem piemīt naudas funkcijas. Otrkārt, ar šo jēdzienu saprot ražīgo kapitālu (reālkapitāls, lietu kapitāls) visas saražotās preces, kuras individuāli nepatērē, bet iesaista atkal ražošanas procesā (patērē ražīgi), piemēram, darbgaldus, ēkas, pusfabrikātus, izejvielas un citus materiālus noliktavās. Blakus šīm materiālajām precēm ražīgajam kapitālam pieskaita arī nemateriālās preces, kas nodrošina ražošanas procesu, piemēram, licences, patentus u.c.

Tātad ražīgais kapitāls sastāv no precēm, kuras izgatavotas iepriekšējos ražošanas procesos un tiek izmantotas jaunu preču ražošanai un pārdošanai. Šis formulējums atbilst mikroekonomikā izmantotā jēdziena kapitāls būtībai. Tas principiāli atšķiras no abiem pārējiem ražošanas faktoriem zemes un darba. Kapitāls attiecībā pret tiem ir sekundārs ražošanas faktors, jo kapitālu var radīt, tikai vispirms izmantojot zemi un darbu.

Uzņēmējs ir persona (vai personu grupa), kas apvieno ražošanas faktorus – zemi, darbu un kapitālu.

1.7. Specializācija un darba dalīšana

Pagājušos gadsimtos, kad dominēja lauksaimnieciskā ražošana, daudzas saimnieciskās vienības nepārdeva saražotos labumus, bet izlietoja tikai pašu saimniecības vajadzībām. Šie labumi tika izmantoti vai nu pašu cilvēku vajadzībām, lopu ēdināšanai, vai arī tālākās ražošanas nodrošināšanai (augu sēkla, vaislas lopi). Šī saimniekošanas pakāpe ir sastopama vāji attīstītās valstīs arī vēl šodien. Tur šie saimnieciskie subjekti parasti izveido sīkus lauksaimniecības uzņēmumus, kuru produkcija tiek izmantota gandrīz tikai savām vajadzībām, vai arī tiek izveidota slēgta naturālā saimniecība (eksistenci nodrošinoša saimniecība). Šī saimniekošanas attīstības pakāpe ir raksturīga ar to, ka vēl nepastāv saimnieciskas attiecības ar citiem saimnieciskajiem subjektiem. Lai gan saimnieciskās vienības, kuras saimnieko šajā attīstības pakāpē, var apgādāt sevi ar nepieciešamiem labumiem un ir dzīvotspējīgas, taču to darba ražīgums ir salīdzinoši zems. Kā šādas saimnieciskās vienības var paaugstināt savu darba ražīgumu? Viens no veidiem, kā to panākt, ir specializācija kāda noteikta darba veikšanā.

Ar specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteikta produkta izgatavošanu. Specializācija rodas līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja cilvēks izvēlas kādu noteiktu profesiju, kas saistīta ar kāda darba izpildi, kas tam vislabāk padodas, tas var, lietojot vienu un to pašu darba daudzumu, saražot vairāk produkcijas. Palielinās šīs produkcijas izgatavošanas ātrums, uzlabojas tās kvalitāte. Efektīvāk tiek izmantoti ražošanas faktori. Nemitīgi tiek uzlabota iekārta, instrumenti un ražošanas tehnoloģija.

Specializācijai ir arī būtisks trūkums. Ja notiek specializācija noteiktu darbu veikšanā, to izpildītāji nonāk savstarpējā atkarībā. Ja kāds no darba veicējiem kādu iemeslu dēļ pārtrauc preces ražošanu un piegādi, tad lielās grūtībās var nonākt pārējie izpildītāji, kuru preču ražošana ir ar to saistīta. Piemēram, automobiļu būvniecības industrijā, ja kāda rūpnīca, kas ražo automobiļu dzinējus, streiko, avārijas vai citu iemeslu dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad var apstāties automobiļu ražošana arī citās šīs nozares rūpnīcās.

Specializācija var izpausties dažādi. Var būt ne tikai cilvēku darba specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija produkcijas ražošanā. Var tikt lietota specializēta tehnoloģija, aprīkojums, ražošanas iekārta. Arī lauksaimniecībā ieviešas speciali­zācija. Industriāli attīstītās valstīs parasti ir vērojams augsts specializācijas līmenis, pat darba operāciju un instrumentu specializācija. Mazattīstītās valstīs zemāka specializācijas līmeņa dēļ vieni un tie paši cilvēki veic vairākus dažāda profila darbus; tiek izmantoti vienkārši instrumenti. Specializāciju nosaka arī veicamais darba apjoms. Tā, piemēram, centrālā pastā, kur darba apjoms ir liels, lietderīgi ir specializēties dažādu darbu veikšanā: vēstuļu šķirošanā, paku pieņemšanā un izsniegšanā, pasta saņemšanā un nosūtīšanā, telegrammu pieņemšanā utt. Taču vienā mazā pasta nodaļā šāda specializācija nav lietderīga mazā darba apjoma dēļ.

Uzņēmumā, sadalot sarežģītus ražošanas procesus daudzās vienkāršākās operā­cijās, var ievērojami paaugstināt darba ražīgumu un pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu (montāža ar konveijera palīdzību). Produkcijas ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas, sauc par darba dalīšanu. Darba dalīšanai ir vairākas priekšrocības:

1) noteikta produkcijas veida daudzuma ražošanai tiek ekonomiski labāk izmantots, kā arī ietaupīts darbaspēks, t.i., ceļas darba ražīgums;

2) tiek paaugstināta darba kvalitāte, jo cilvēks strādā darbu atbilstoši savām spējām;

3) samazinās strādnieku apmācības laiks un apmācības izmaksas;

4) darba dalīšana pieradina cilvēku pie stingras disciplīnas, kas nodrošina darba ritmiskumu;

5) strādniekam darba veikšanai ir nepieciešams mazāk instrumentu;

6) līdz ar darba dalīšanu pazeminās izmaksas, pieaug peļņa un uzņēmumā var ieguldīt aizvien jaunas investīcijas, kas ļauj pazemināt roku darba īpatsvaru kopējā darba daudzumā, kas sevišķi ir raksturīgs materiālai ražošanai, jo pakalpojumu sfērā bieži vien ir zināmas grūtības aizstāt cilvēku darbu ar mehānismiem. Tā, piemēram, pārdevēju, frizieru darbu praktiski nav iespējams un nav arī lietderīgi aizstāt ar analogu mašīnu darbu.

Darba dalīšanai piemīt arī trūkumi, piemēram, monotonais darbs pie konveijera rada noguruma un apātijas sajūtu. Sastrēgumi ražošanas procesā var radīt dīkstāves, kas paaugstina izmaksas. Tādējādi, veicot darba dalīšanu, jārūpējas, lai darba process notiktu gludi un ritmiski, bez strādnieku pārslodzes.

1.8. Saimniekošanas sistēmas

Iepriekš tika noskaidrots, ka patērētāji un ražotāji saimnieko, jo pastāv ekonomikas pamatproblēma, proti, resursu nepietiekamība. Lai saimniekošana būtu efektīva, ir jāzina, kādas preces, kādos daudzumos, kad ir jāražo, uz kurieni tās jātransportē, kad tās jāpiedāvā patērētājiem, vai jāuzglabā noliktavā. Svarīga ir arī racionāla ražošanas faktoru izvēle un lietošana, pircēja prasībām atbilstoša preces kvalitāte, iespējami augstākas peļņas gūšana. Redzams, ka patērētājs un ražotājs saimniekošanas procesā ir cieši saistīti. Katras valsts tautsaimniecībā izveidojas ļoti liels skaits šādu savstarpēji atkarīgo, saimniecisko subjektu. Tāpēc svarīgi ir koordinēt to darbību. Ja nebūtu saimniecisko procesu koordinācijas sistēmas, saimniekošanas sistēmas, šī saimnieciskā atkarība novestu līdz haosam vai cilvēces katastrofai.

Dažādās pasaules valstīs saimnieciskās sistēmas atšķiras viena no otras. Katrai no tām ir savas īpatnības. Tās nosacīti var iedalīt trīs grupās, proti, pastāv

1) komandekonomika;

2) tirgus ekonomika;

3) tradicionālā ekonomika.

Komandekonomiku bieži vien dēvē arī par plānsaimniecību. Šo apzīmējumu nevajadzētu pārspīlēt, jo katrā saimniecībā tiek plānots, prognozēts, mērķtiecīgi vadīts un organizēts. Jautājums šeit ir, kas plāno un kas tiek plānots. Koman­dekonomikā plānošanu centralizēti veic valsts plānošanas institūcijas, kuras sastāda centrālo plānu. Vairākumā gadījumu tas sastāv no subjektīviem spriedumiem, saimnieciskiem lēmumiem, kas ignorē objektīvos ekonomikas likumus. Ar centra­lizētā plāna palīdzību tiek veikta saimniecisko vienību darbības koordinācija. Tā ir raksturīgākā komandekonomikas pazīme. Ar centrālo plānu tiek noteikts, kādas preces, kādos daudzumos un termiņos ir jāsaražo. Tiek noteikta kārtība, kā preces ir jāsadala starp uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Ražotāju galvenais uzdevums ir plāna uzdevumu izpilde. Plāna pārsniegšana tiek atalgota ar stimulējošu prēmiju palīdzību. Par to neizpildi tiek uzlikts sods un lietotas dažādas sankcijas. Raksturīgi šim koordinācijas mehānismam ir arī tas, ka dominē valsts īpašums uz nacionālām bagātībām. Komandekonomikas saimnieciskais modelis pēc būtības ir samērā vienkāršs, taču praksē ir grūti lietojams un visai neefektīvs. Spilgts piemērs tam ir sociālistisko valstu saimniecības vadības pieredze.

Tirgus ekonomika ir raksturīga ar lielu skaitu saimniecisko vienību (mājsaim­niecībām un uzņēmumiem), kuras atbilstoši saviem izvirzītajiem mērķiem sastāda autonomus, vienam no otra neatkarīgus plānus. Tajā dominē privātīpašums uz nacionālām bagātībām. Mājsaimniecība plāno preču patēriņu un ražošanas faktoru piedāvājumu, bet uzņēmums – preču ražošanu un ražošanas faktoru iegādi. Tie meklē iespēju savus plānus arī patstāvīgi īstenot. Mājsaimniecība un uzņēmums ir galvenie saimniecisko lēmumu pieņēmēji un vadās pēc savām individuālajām interesēm. Tie sacenšas tirgū. Ar cenu mehānisma palīdzību tiek precizēti to plāni un noregulēts pieprasījums un piedāvājums. Tos vada it kā kaut kāda “neredzama roka”, tā šos procesus ir raksturojis ekonomikas zinātņu klasiķis Ādams Smits (1723-1790). Patērētājs un ražotājs tirgus ekonomikā savā saimnieciskajā darbībā vadās pēc vispārīgiem objektīviem ekonomikas likumiem, bet nevis pēc komandas no augšas. Valsts darbība šeit aprobežojas ar vispārējās kārtības noteikšanu, balstoties uz valstī dzīvojošo iedzīvotāju kopējām interesēm (valsts aizsardzība) un atsevišķu indivīdu interešu nodrošināšanu (pabalsti, izglītība, audzināšana, medicīniskā aprūpe). Lai varētu finansēt šos pasākumus, valsts iekasē no mājsaimniecībām un uzņēmumiem nodokļus. Citādā ziņā saimnieciskie subjekti ir brīvi no valsts iedarbības.

Ekonomiski vāji attīstītās valstīs, piemēram, Somālijā, Jemenā, Bangladešā u.c. dominē tradicionālā ekonomika. Daudzos šo valstu nomaļākos ciemos dzīves veids daudzus gadsimtus praktiski nav mainījies, proti, visus vai lielāko daļu eksistencei nepieciešamo labumu patērētājs izgatavo sev pats. Tradicionāla nodarbošanās ir lauksaimniecība un sīkā amatniecība. Ražošana, maiņa, sadale un patēriņš balstās uz laika gaitā izveidotām tradīcijām un paražām. Ir vērojams skaidri izteikts sociālekonomisks sastingums (stagnācija). Zinātnes un tehnikas sasniegumu izmantošana un jauninājumu ieviešana ir ļoti ierobežota, jo tie nonāk pretrunā ar tradīcijām un apdraud sabiedriskās iekārtas stabilitāti. Reliģija un ideoloģija šeit ir primāras salīdzinājumā ar ekonomisko darbību, un sabiedrības vairākums vēlas saglabāt esošo stāvokli (Irāna, Pakistāna). Ja tomēr pieņem lēmumu par ekonomisko attīstību, tad valstīs ar tradicionālo ekonomiku izvirzās jautājums, kādu saim­niekošanas modeli izvēlēties un kā to piemērot vietējai specifikai. Lielākā daļa šādu valstu orientējas uz tirgus ekonomiku, taču atsevišķas – uz administratīvi komandējošo sistēmu.

Apskatītās saimnieciskās sistēmas parasti sastopamas nevis tīrā, bet gan jauktā modeļa formā. Piemēram, sociālistiskās valstīs ir vērojams neliels privātīpašuma īpatsvars kopējā valsts nacionālajā bagātībā. Piemājas zemē un ģimenes dārzos tiek ražota lauksaimniecības produkcija, kas tiek tirgū pārdota. Dažu sociālistisko valstu likumdošana atļauj arī mazu uzņēmumu, veikalu, rūpalu, sīku ražotņu privatizāciju. Tajos ražotā produkcija tiek pārdota par tirgus cenu. Arī kapitālistisko valstu ekonomikā sabiedrības interesēs valsts iejaucas tirgū: nosaka cenas, preces pārdošanas daudzumus. Taču iejaukšanās salīdzinājumā ar komandekonomiku ir relatīvi niecīga. Tādējādi jebkurā valstī reāli darbojas jauktā ekonomika, kurā var saskatīt tirgus ekonomikas, komandekonomikas vai arī tradicionālās ekonomikas pazīmes.

1.9. Tautsaimniecības aprite

Tautsaimniecībā nemitīgi norisinās dažādi sarežģīti procesi, kas veido plašā patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanas faktoru (resursu) un naudas apriti. Šai apritei piemīt noteiktas likumsakarības (1.9.1. attēls).

Shēmā kā tautsaimniecības pamatvienības tiek aplūkoti divi saimnieciskie subjekti: mājsaimniecība (patērētājs) un uzņēmums (ražotājs, pārdevējs). Pastāv privātās un sabiedriskās mājsaimniecības.

1.9.1. attēls. Tautsaimniecības aprites shēma

Privātā mājsaimniecība ir saimnieciska vienība, kas sastāv no vienas vai vairākām personām, kuru funkcijas ir patērēšana un ražošanas faktoru piedāvāšana. Privātās mājsaimniecības ir arī organizācijas, kurām nav raksturīga peļņas gūšana. To skaitā ir arodbiedrības, baznīcas, kultūras un sporta biedrības, zinātniskās un labdarības organizācijas. Šo saimniecisko subjektu kopējā pazīme ir tā, ka savā saimnieciskajā darbībā tie orientējas uz patēriņu. Līdzekļus patēriņam tie gūst, saņemot samaksu par ražošanas faktoriem vai arī brīvprātīgus maksājumus (ziedojumus).

Sabiedriskās mājsaimniecības ir valsts un pašvaldību budžeti, kas saņem līdzekļus patēriņam no sabiedrības nodokļu veidā.

Mikroekonomikā ar jēdzienu mājsaimniecība parasti saprot tikai privāto mājsaimniecību, un tā tiek skatīta kā saimniecisks subjekts, kura izturēšanās un mērķis ir tipisks vairākumam privāto mājsaimniecību. Mājsaimniecību, kas sastāv no vairākām personām, un organizācijas ar privātu mājsaimniecības raksturu uzskata kā vienu saimniecisko vienību, lai gan to ienākumi veidojas no vairāku personu ienākumiem vai arī vienai personai ir vairāki ienākumu avoti, jo patēriņa preces tiek piedāvātas kopīgi.

Mājsaimniecību raksturo dažādi rādītāji. Viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem rādītājiem ir mājsaimniecību ienākumi. Tie var veidoties kā samaksa par piedāvātajiem ražošanas faktoriem, piemēram, par darbu, vai no mājsaimniecības rīcībā esošā īpašuma. Taču praktiski netiek skatīti tādi rādītāji kā ģimenes stāvoklis, izglītības līmenis u.c. Netiek skatīta mājsaimnieču, kā arī citu ģimenes locekļu kopējā ražīgā darbība ģimenes ietvaros. Saimnieciskās vienības, kas peļņas nolūkos sniedz pakalpojumus uz ārieni (ārsti, juristi u.c.) vai ražo preces (mājamatniecība), vērtē kā uzņēmumus.

Uzņēmums ir saimnieciskā vienība, kas sniedz pakalpojumus vai ražo preces tirgus vajadzībām un orientē savu darbību uz peļņas gūšanu. Šajā grupā ieskaitāmi kā privātie tirdzniecības, ražošanas, pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi, lauku saimniecības, mājamatniecība, tā arī valsts uzņēmumi, pasts, dzelzceļš, valsts un privātās bankas u.c. saimnieciskās vienības.

Saimniekošanas galvenais mērķis ir pieprasījuma apmierināšana, tāpēc mājsaim­niecība un tās patēriņš ir mikroekonomikas priekšplānā. Līdz ar to mājsaimniecība ir uzskatāma par primāru, bet uzņēmums par sekundāru saimniecisku vienību.

Kā redzams tautsaimniecības aprites shēmā (1.9.1. attēls), mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan piedāvātāji, gan pircēji. Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tas ir raksturīgi galvenokārt tirgus ekonomikai, kur lielākā daļa nacionālo bagātību ir koncentrēta privāto majsaimniecību rokās. Tās mājsaimniecības, kuru privātīpašumā nav tādu ražošanas faktoru kā zeme un kapitāls, var piedāvāt darbaspēku, un par to saņemt samaksu algas veidā. Par pārdotiem ražošanas faktoriem saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad šajā gadījumā mājsaimniecība ir pircējs, bet uzņēmums pārdevējs. Preču pārdošanas rezultātā iegūtos līdzekļus uzņēmums izmanto ražošanas faktoru iegādei, kā arī, ja līdzekļu ir pietiekami, ražošanas paplašināšanai un modernizācijai. Šajā gadījumā uzņēmums ir pircējs, bet mājsaimniecība – pārdevējs.

Valsts var būt gan patērētājs (sabiedriskā mājsaimniecība), gan ražotājs. Valstij kā ražojošam subjektam piemērojami tie paši saimnieciskās darbības principi kā privātajam uzņēmumam. Parasti valsts pilda ražojošā subjekta funkcijas triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, dažu produkcijas veidu ražošana ir nerentabla, taču valstij nepiecie­šama, piemēram, jānodrošina apgāde ar militārām precēm valsts aizsardzībai. Otrkārt, valsts pārņem savā pārziņā dabīgos monopolus, kuri parasti veidojas svarīgākajās iedzīvotāju komunālās apgādes nozarēs (elektrības, gāzes, ūdens apgāde), un transporta nozares (dzelzceļš, pasta pārvedumi, aviācijas pakalpojumi, pilsētas transporta tīkls). Treškārt, valsts pārņem savā pārziņā rentablos uzņēmumus, kurus valsts un sabiedrības interesēs ir izdevīgi turēt valsts pārziņā.

1.9.2. attēls. Mikroekonomikā aplūkojamo saimniecisko vienību iedalījums un raksturīgās pazīmes

Valsts var būt arī neražojošs saimnieciskais subjekts (sabiedriska mājsaim­niecība). Valsts darbības tradicionālais sektors ir sabiedrisko vajadzību finansēšana un sabiedrisko interešu ievērošana. Ir virkne individuālo vajadzību, kuras valstij individuāli arī jāapmierina, pirmām kārtām izglītība, veselības aizsardzība un tiesiskais nodrošinājums. Līdzekļus iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai valsts saņem nodokļu veidā, no kredītiem un valsts uzņēmumu peļņas.

Mikroekonomikas teorijā skatīto galveno saimniecisko vienību klasifikācija ir atspoguļota 1.9.2. attēlā.

1.10. Ekonomiskuma principa jēdziens

Saimnieciskajām vienībām raksturīga rīcība, kura ir vairāk vai mazāk mērķtiecīga. Mājsaimniecība tiecas, izmantojot tās rīcībā esošos resursus, gūt patēriņa preces ar maksimālu derīgumu. Uzņēmuma galvenais mērķis, pārdodot saražoto produkciju, ir iegūt pēc iespējas lielāku peļņu. Tātad, ja patērētājs un ražotājs savā saimnieciskajā darbībā rīkojas mērķtiecīgi, var uzskatīt, ka viņi darbojas saskaņā ar ekonomiskuma (racionalitātes, saprāta, taupības) principu.

Ekonomiskuma principa būtība var būt divējāda:

1) saimnieciskā vienība ievēro ekonomiskuma principu, kad tā gūst noteiktus panākumus ar tās rīcībā esošās iespējami mazākās līdzekļu daļas palīdzību;

2) kad tā ar rīcībā esošiem līdzekļiem sasniedz lielāko iespējamo panākumu.

Pirmajā gadījumā ekonomiskuma principa formulējumu uzskata par tā minimi­zācijas principu, otrajā – par maksimizācijas principu. Tas attiecas gan uz uzņē­mumu, gan uz mājsaimniecību, jo tiklab patēriņā, kā arī ražošanā var rasties apstākļi, kad ir jārisina vai nu minimizācijas vai maksimizācijas problēmas un uzdevumi.

Lai noteiktu, cik lielā mērā ražošanas apritē ir ievērots ekonomiskuma princips, lieto galvenokārt divus rādītājus – produktivitāti (ražīgumu) un rentabilitāti.

Produktivitāti aprēķina pēc formulas

(1.10.1) ,        ,

kur Q – saražotās produkcijas kopējais daudzums;

TC – ražošanas procesā izlietotie resursi (ražošanas faktori) jeb izmaksas.

Piemēram, virpas produktivitāte ir vienāda ar izgatavoto detaļu skaitu laika vienībā; mežrūpniecības produktivitāte – ar iegūtās koksnes daudzumu no viena hektāra meža.

Rentabilitāti aprēķina pēc formulas

(1.10.2)  

kur π – gada tīrais ienākums (peļņa);

TC– izlietotais kapitāls (izmaksu kopsumma).

Peļņu nosaka, no gada ieņēmumiem atskaitot visa gada ražošanas izmaksas. Rentabilitāti aprēķina procentos. Ja izlietotais kapitāls ir Ls 6000 un gada tīrais ienākums – Ls 1200, tad

Kopsavilkums

1. Ekonomikas teorija iedalās mikroekonomikā un makroekonomikā. Mikroekono­mika pēta atsevišķu saimniecisko vienību – mājsaimniecību un uzņēmumu saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu rīcības savstarpējo iedarbību un tās koordināciju tirgū.

Makroekonomikā visas saimnieciskās vienības ir apvienotas makro­ekonomikas tirgū, kur papildus tiek skatīti arī makroekonomiskie rādītāji: nacionālais ienākums, inflācija, bezdarba līmenis u.c.

2. Likumsakarību izzināšanai parasti tiek lietoti modeļi, kuros galvenokārt tiek izmantota parciālā analīze, kas balstās uz ceteris paribus noteikumu. Tas nozīmē, ka, pētot kādu likumsakarību, visi ietekmējošie lielumi, izņemot pētāmo, tiek uzskatīti par konstantiem.

3. Domstarpības ekonomistu vidū var būt lielākas vai mazākas, atkarībā no tā, vai tiek izteikti pozitīvi vai normatīvi apgalvojumi. Šie jēdzieni ir saistīti ar diviem svarīgiem virzieniem ekonomikā: pozitīvo un normatīvo ekonomiku.

Pozitīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas mēģina atklāt un analizēt dažādas objektīvās ekonomiskās likumsakarības vai zinātniskus skaidrojumus, kuri veido ekonomiskās rīcības principu pamatu. Tā atbild uz jautājumiem: kas ir? kas bija? kas var būt?

Normatīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas dod ar perso­nīgiem subjektīviem slēdzieniem un apgalvojumiem pamatotus priekšlikumus, kādai ir jābūt ekonomikas mērķu izvēlei, ekonomikai un ekonomikas politikai. Tā atbild uz jautājumu: kā jābūt?

Ekonomistiem rodas lielas domstarpības, ja problēma tiek skatīta ar nor­matīviem apgalvojumiem. Pozitīvie apgalvojumi un secinājumi par ekonomiku parasti strīdus nerada.

4. Cilvēkam parasti ir dažādu labumu trūkums, jo ne visus labumus tas var paņemt tieši no dabas. Šo labumu trūkumu cilvēks cenšas novērst ar savu saimniecisko darbību. Šīs nepiepildītās vēlmes ekonomikā sauc par vajadzībām. Vajadzības ir labumu trūkuma sajūta ar cenšanos šo trūkumu novērst. Tās ir subjektīvi nosakāms lielums.

Cilvēka vajadzības var klasificēt dažādi:

• pēc vajadzību apmierināšanas secības – eksistences vajadzības, vajadzības pēc drošības, sociālās vajadzības, vajadzības pēc cieņas, izaugsmes vajadzī­bas;

• pēc to neatliekamības – absolūtās, relatīvās vajadzības;

• pēc tā, kam piemīt vajadzības – individuālās, kolektīvās vajadzības;

• pēc pārmaiņu pakāpes – elastīgās, neelastīgās vajadzības;

• pēc materiālās pazīmes – materiālās, nemateriālās vajadzības;

• pēc iestāšanās laika – atklātās, apslēptās vajadzības;

• pēc rašanās biežuma – vienreizējās, atkārtojošamies vajadzības.

5. Labumus, kurus patērē cilvēks, iedala saimnieciskajos un brīvajos labumos:

• brīvie labumi cilvēka rīcībā ir jebkurā laikā un neierobežotā daudzumā, un parasti tos ņem lietošanai tieši no dabas.

• saimnieciskie labumi (preces) cilvēka rīcībā ir ierobežotā daudzumā.

6. Saimniecisko labumu pazīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Tautsaimniecības mācībā šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm un tām raksturīgas trīs pazīmes: to retums jeb nepietiekamība, to objektīvais vai subjektīvais derīgums, to pieejamība.

Preces klasificē šādi:

• pēc to lietojuma – patēriņa un ražošanas preces;

• pēc materialitātes – lietiskās preces un pakalpojumi;

• pēc vērtējuma – neitrālās preces un “sliktās” preces;

• pēc dalāmības – dalāmās un nedalāmās preces;

• pēc savstarpējās lietojamības – savstarpēji papildinošās, savstarpēji aizstā­jamās un pēc lietojuma nesaistītās;

• pēc viendabības – viendabīgās un neviendabīgās;

• pēc pieprasījuma pārmaiņām, ja mainās ienākumi – normālās (augstvēr­tīgās), mazvērtīgās un piesātinājuma;

• pēc tā, kā īpašumā tās atrodas – privātās, sabiedriskās un privāti sabied­riskās.

7. Saimniekošanas uzsākšanas priekšnoteikums ir resursu nepietiekamība. Saimniekošana ir raksturīga gan ražotājam, gan patērētājam. Ar saimniekošanu tiek atrisinātas trīs galvenās problēmas, kuras var raksturot ar trim galvenajiem jautājumiem: ko? kā? kam? Ar jautājumu “ko?” tiek atbildēts, kādas preces un kādos daudzumos ir jāizgatavo. Ar jautājumu “kā?” tiek meklēta atbilde, kā nepieciešamo preci var saražot ar mazāku resursu izlietojumu un mazākām izmaksām. Ar jautājumu “kam?” tiek apskatīta preču sadales problēma.

8. Ražošanas norisei ir nepieciešami vairāki faktori. Mikroekonomikā lieto trīs ražošanas faktorus: zemi, darbu un kapitālu. Zeme un darbs ir primāri faktori, kapitāls – sekundārs.

9. Lai paaugstinātu darba ražīgumu, ir nepieciešams ieviest ražošanā specializāciju un darba dalīšanu. Ar specializāciju saprot darbības koncentrāciju uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Par darba dalīšanu sauc produkta ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos jeb operācijās, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas.

10. Dažādās pasaules valstīs saimnieciskās sistēmas atšķiras viena no otras. Katrai no tām ir savas īpatnības. Tās nosacīti var iedalīt trīs grupās: koman­dekonomika, tirgus ekonomika un tradicionālā ekonomika. Komandekonomika ir saimniekošanas sistēma, kurā ražošanas un patēriņa plānošanu centralizēti veic valsts plānošanas institūcijas, kuras sastāda centrālo plānu. Ar tā palīdzību tiek veikta saimniecisko vienību darbības koordinācija. Komandekonomikā dominē valsts īpašums uz nacionālajām bagātībām. Tirgus ekonomika ir saimniekošanas sistēma, kurā saimnieciskās vienības sastāda autonomus, vienam no otra neatkarīgus plānus. Tās ir galvenās saimniecisko lēmumu pieņēmējas, vadās pēc privātām interesēm, sacenšas savā starpā un saskaņo tirgū savus plānus. Tirgus ekonomikā dominē privātīpašums uz nacionālajām bagātībām. Tradicionālā ekonomika pastāv vāji attīstītās valstīs. Ražošana, maiņa, sadale un patēriņš balstās uz laika gaitā izveidotām tradīcijām un paražām. Ir vērojams izteikts sociālekonomisks sastingums (stagnācija). Reliģija un ideoloģija šeit ir primāras salīdzinājumā ar ekonomisko darbību, un sabiedrības vairākums vēlas saglabāt esošo stāvokli.

11. Mikroekonomikā par tautsaimniecības pamatvienībām tiek apskatīti divi saimnieciskie subjekti: mājsaimniecība un uzņēmums.

Mājsaimniecībai raksturīgā darbība ir patēriņš un ražošanas faktoru piedā­vājums. Ir privātās un sabiedriskās mājsaimniecības. Privātā mājsaimniecība līdzekļus patēriņam gūst, pārdodot ražošanas faktorus uzņēmumam brīvu maksājumu vai ziedojumu veidā; sabiedriskās mājsaimniecības – valstij vai pašvaldībām iekasējot nodokļus.

Uzņēmuma galvenā iezīme ir orientācija uz peļņas gūšanu. Līdzekļus savai saimnieciskajai darbībai tas gūst, pārdodot preces mājsaimniecībai vai arī citiem uzņēmumiem.

12. Ja saimnieciskā vienība darbojas mērķtiecīgi, tad tā darbojas saskaņā ar ekonomiskuma principu. Tā būtību raksturo

• minimizācijas princips – saimnieciskā vienība gūst noteiktus panākumus ar tās rīcībā esošās iespējami mazākās līdzekļu daļas palīdzību;

• maksimizācijas princips – saimnieciskā vienība ar tās rīcībā esošiem līdzekļiem sasniedz lielāko iespējamo panākumu. Šī mērķtiecīgā darbība saimniekojot ir raksturīga gan patērētājiem, gan ražotājiem.

Jēdzieni un termini

Pasaules ekonomika

Tautsaimniecība

Nacionālā ekonomika (tautsaimniecības mācība, ekonomikas teorija)

Mikroekonomika

Makroekonomika

Modelis

Parciālā un totālā analīze

Ceteris paribus noteikums

Pozitīvā un normatīvā ekonomika

Komandekonomika, tirgus, tradicionālā un jauktā ekonomika

Vajadzības:

• eksistences v., drošības v., sociālās v., cieņas v., izaugsmes v.

• absolūtās un relatīvās v.

• individuālās un kolektīvās v.

• elastīgās un neelastīgās v.

• materiālās un nemateriālās v.

• atklātās un apslēptās v.

• vienreizējās un atkārtojošamies v.

Pieprasījums

Labumi – brīvie un saimnieciskie.

Preces:

• patēriņa un ražošanas

• lietiskās preces un pakalpojumi

• neitrālās un “sliktās”

• dalāmās un nedalāmās

• savstarpēji papildinošās, savstarpēji aizstājošās un pēc lietojuma nesaistītās

• viendabīgās un neviendabīgās

• normālās (augstvērtīgās), mazvērtīgās, Engela un piesātinājuma

• privātās, sabiedriskās un privāti sabiedriskās

Ekonomikas pamatproblēma

Saimniekošana

Ražošana

Ražošanas faktori:

• zeme

• darbs

• kapitāls (naudas k., lietu k.)

Specializācija

Darba dalīšana

Tautsaimniecības aprite

Mājsaimniecība:

• privātā

• sabiedriskā

Uzņēmums

Ekonomiskuma princips

Produktivitāte (ražīgums)

Peļņa

Rentabilitāte

Jautājumi

1. Kas ir mikroekonomika?

2. Kāda ir atšķirība starp mikroekonomiku un makroekonomiku?

3. Raksturojiet modeļu lietojumu mikroekonomikā.

4. Kāds ir Ceteris paribus noteikums?

5. Kas ir parciālā un totālā analīze?

6. Kas ir pozitīvā un normatīvā ekonomika, kādas ir to galvenās atšķirības?

7. Kas ir vajadzība, konkretizētā vajadzība un pieprasījums?

8. Kāda ir vajadzību klasifikācija?

9. Kādi ir trīs ekonomikas pamatjautājumi?

10. Kas ir saimniekošana?

11. Ar ko atšķiras saimnieciskie labumi no brīvajiem labumiem?

12. Kas ir prece un kādas ir tās trīs raksturīgākās pazīmes?

13. Kā preces klasificē?

14. Kas ir zeme, darbs, kapitāls?

15. Kas ir specializācija, darba dalīšana un kādas ir to priekšrocības un trūkumi?

16. Kas ir komandekonomika, tirgus ekonomika, tradicionālā ekonomika un kādas ir to atšķirības?

17. Paskaidrojiet tautsaimniecības aprites būtību.

18. Kas ir uzņēmums?

19. Kas ir privātā un sabiedriskā mājsaimniecība?

20. Kāda ir ekonomiskā minimizācijas un maksimizācijas principu būtība?