Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

Cilvēkam ir dažādas vēlmes un vajadzības – paēst, apģērbties, ceļot, nopirkt mašīnu, piedalīties kultūras pasākumos, iegūt izglītību, taču viņš nevar apmierināt visas. Pastāv dažādu labumu trūkums, ko cilvēks cenšas novērst ar savu saimniecisko darbību. Šīs nepiepildītās vēlmes ekonomikā sauc par vajadzībām.

Vajadzības ir objektīvs labumu trūkums ar cenšanos šo trūkumu novērst. Tas ir subjektīvi nosakāms lielums. Cilvēka vajadzības var klasificēt dažādi.

1. Pēc vajadzību apmierināšanas secības amerikāņu psihologs A. Maslovs min piecus vajadzību līmeņus:

a) eksistences vajadzības.

Pie tām pieskaitāmas tās vajadzības, kas nodrošina cilvēka bioloģisko eksistenci (miegs, izsalkums, slāpes, dzīvoklis, apģērbs);

b) vajadzības pēc drošības.

Tā ir vajadzība būt drošībai apmierināt eksistences vajadzības arī nākotnē;

c) sociālās vajadzības.

Tās ir vajadzības pēc garīgās saskaņas un sociāliem kontaktiem ar citiem sabiedrības locekļiem;

d) vajadzības pēc cieņas jeb goda.

Šo vajadzību apmierināšanai tiek meklēta citu cilvēku ievērība, atzinība, tās izpausme.

e) izaugsmes vajadzības.

Šajā pēdējā vajadzību pakāpē indivīds tiecas pēc pašattīstīšanās, pašpiepildīšanās, pašrealizēšanās, pašīstenošanās.

2. Pēc vajadzības neatliekamības tās iedala absolūtās un relatīvās vajadzībās.

Lai izdzīvotu, cilvēkam ir nepieciešams daudz dažādu lietu, ir jāēd, jādzer, jānodrošina sevi ar apģērbu un laika apstākļiem piemērotu mājokli. Nepieciešamas arī individuāli atšķirīgas garīgās vajadzības (kultūras un reliģiski pasākumi, izglītības ieguve un grāmatas). Šīs vajadzības ir absolūtās vajadzības. Tās ir primāras vajadzības, bez kurām nav iespējama cilvēka fiziskā un garīgā eksistence. Pastāv arī relatīvās vajadzības, kuras gan nav vitāli nepieciešamas, tomēr ir vēlamas (tūrisma ceļojumi, greznumlietas, delikateses). Relatīvās vajadzības ir sekundāras.

3. Pēc tā, kam piemīt vajadzības, tās iedala individuālās un kolektīvās vajadzībās.

Individuālās vajadzības tiek apmierinātas individuāli. Tās ir viena cilvēka vajadzī­bas (pārtika). Kolektīvās ir vairāku cilvēku kopuma vajadzības. Piemēram, ģimenes, apvienības, valsts vajadzības (sabiedrības tiesiskais nodrošinājums, valsts aizsardzība).

4. Pēc pārmaiņu pakāpes vajadzības iedala elastīgās un neelastīgās vajadzībās.

Elastīgām vajadzībām (greznumlietas, ceļojumi) ir raksturīga liela pārmaiņu pakāpe, ja mainās ienākumi vai patērētāja īpašuma lielums. Neelastīgās vajadzības (eksistenci nodrošinošās – pārtika, dzīvokļa īres maksājumi) savas regulārās nepieciešamības dēļ mainās ļoti maz.

5. Pēc materiālās pazīmes vajadzības iedala materiālajās un nemateriālajās vajadzībās.

Materiālās vajadzības attiecas uz lietiskiem priekšmetiem (apģērbs, pārtika), nemateriālās vajadzības uz garīgo, etnisko vai reliģisko sfēru.

6. Pēc vajadzību iestāšanās laika tās iedala atklātās un slēptās vajadzībās.

Atklātās vajadzības ir noteiktu labumu trūkuma skaidra izjūta, bet slēptās ir vajadzības uz lietām, kuru trūkumu indivīds it kā neizjūt, taču nākotnē tās, piemēram, reklāmas vai modes ietekmes dēļ var kļūt par atklātām vajadzībām.

7. Pēc vajadzību rašanās biežuma vajadzības var iedalīt vienreizējās un atkārtojošamies vajadzībās.

Vienreizējās vajadzības izzūd pēc to apmierināšanas (briļļu recepte). Atkārto­jošamies vajadzības pēc to apmierināšanas periodiski atkārtojas (pārtika, apģērbs).

Tādējādi cilvēkam ir daudz dažādu vajadzību. Taču ne visas vajadzības var apmierināt, tādēļ tās katrs indivīds sakārto subjektīvi pēc to svarīguma. Vispirms indivīds cenšas kvantitatīvi un kvalitatīvi apmierināt eksistences (absolūtās) vajadzības, pēc to pilnīgas apmierināšanas tas apmierina pārējās vajadzības. Tā kā eksistences vajadzības nodrošina izdzīvošanu, tās šķiet svarīgākas un tās indivīds apmierina (iegādājas) pirmās. Par atlikušajiem līdzekļiem tiek iegādāti dažādi citi dzīves priekšmeti un saņemti pakalpojumi. Tos katrs indivīds subjektīvi sarindo dažādi, un nosaka, ar kādu konkrētu priekšmetu (pakalpojumu) palīdzību subjektīvi noteiktās visnepieciešamākās vajadzības var tikt apmierinātas. Šim nolūkam dažādi labumi (priekšmeti un pakalpojumi) tiek salīdzināti, un subjektīvi tiek izraudzīti labākie no tiem. Tātad vajadzības atbilstoši subjektīvajam vērtējumam, vēlmēm un pirktspējai tiek konkretizētas (lietiskotas). Dažādu vajadzību izvēlē tirgū tiek ņemta vērā arī katra indivīda rīcībā esošā patēriņa summa. Piemēram, ja ir vajadzība remdēt slāpes, tad katrs indivīds izvēlēsies dzērienu (alu, limonādi, minerālūdeni, sulu), kurš viņam garšo vislabāk un kuru viņš var nopirkt. Šo indivīda konkretizēto vajadzību (vēlmi), kuru patērētājs var apmierināt ar tā rīcībā esošiem materiālajiem līdzekļiem tirgū sauc par pieprasījumu (1.3.1. attēls).

1.3.1. attēls. Pieprasījuma veidošanās