Svetlana Saksonova. Inflācija, tās veidi (e-grāmata)

Inflācijai (gan pieprasījuma, gan izmaksu), graujot makroekonomiskās proporcijas un radot tautsaimniecības nelīdzsvaru, ir tālejošas sekas praktiskajā saimniekošanā.

Inflācijas spirāle. Pirmkārt, tiek iedarbināta inflācijas spirāle: cenas ceļas arvien augstāk un augstāk. Pieņemsim, ka spirāle sākas ar pieprasījuma inflāciju. Cenas pieaug. Naudas pirktspēja samazinās. Lai kompensētu cenu kāpumu, arodbiedrības neatlaidīgi cīnās par algas pieaugumu. Panākumi šajā cīņā izraisa izmaksu inflāciju, jo aug izmaksu elements – darbaspēka cena uzņēmējam. Samazinās peļņā un peļņas norma. Lai kompensētu zaudējumus un noturētos tirgū, pārdevējs spiests paaugstināt cenas. Arodbiedrību atbilde ir adekvāta: jauns algas pieaugums – cenu pieauguma katalizators, tātad izmaksu inflācija, bet jau cenu spirāles augstākā vītnē.

Ja spirāles sākumu saistām ar pieprasījuma inflāciju, tad rezultāts – vispārēja cenu celšanās, kas spirālveidīga arvien pieaug, - būtu tas pats. Cenu pieaugumu neatkarīgi no cēloņa var kompensēt tikai ar jaunu cenu palielināšanu. Cenu spirālei objektīvi jātiecas uz augšu, savijoties pieprasījuma un piedāvājuma inflācijai. Naudas pirktspēja neizbēgami samazinās.

Piedāvājuma rosināšana. Otrkārt, mērena pieprasījuma inflācija rosina piedāvājumu. Pēdējā sekmē ražošanas attīstību. Tiek radīts īslaicīgs līdzsvars.

Ienākumu pārdalīšana. Treškārt, notiek ienākumu pārdalīšana. Budžeta un citu iestāžu un organizāciju darbinieku fiksētās algas parasti atpaliek no cenu pieauguma. Šo darbinieku reālie ienākumi sarūk. Pat tad, ja algas aug vienlaikus ar cenām, ir vērojama zināma laika atstarpe, un reālās darba algas samazināšanās uz laiku kļūst neizbēgama. Notiek īpatnējs process, kad algas nemitīgi „dzenas pakaļ” cenām. Šīs skriešanas laikā alga vienmēr paliek otrajā vietā.

Veiklas kombinācijas. Inflācija ir dažādu veiklu kombināciju auglīgs pamats: tiek pirkts lētāk, bet pārdots dārgāk. Latvijā viens otrs jaunbagātnieks ir nosēdies uz zaļā zara, veikli izmantojot šo elementāro mehānismu. Inflācijas laimes lutekļu saujiņai pretī stāv zaudētāju masa.

Debitori iegūst, kreditori zaudē. Ceturtkārt, iegūst debitori, bet zaudē kreditori. Debitors nomaksā parādu sākotnēji norunātajā apmērā un iegūst, jo naudas pirktspēja ir samazinājusies. Kreditors saņem norunāto summu un zaudē šī paša iemesla dēļ. Tam ir tīri praktiskas sekas:

a)                  aug kredīta procentu likmes, lai pasargātu kreditorus no zaudējumiem inflācijas dēļ. Latvijas komercbankas izsniedza kredītus ar procentu likmi 120, bet atsevišķas bankas prasīja pat 1% dienā;

b)                  komercbankas izsniedza galvenokārt īstermiņa kredītus uz dažām nedēļām vai mēnešiem. Ilgtermiņa kredīti uz vairākiem gadiem nebija paredzēti. Kā izteica viens bankas vadītājs, „mēs (t.i., bankas) neesam kamikadzes, lai inflācijas apstākļos nodarbotos ar ilgtermiņa aizdevumiem, kas „garantē” zaudējumus”;

c)                  kredītus saņēma galvenokārt tirdzniecības uzņēmumi, kam ir ātra līdzekļu aprite un līdz ar to augsta gada peļņas norma, kas dod iespēju maksāt augstu procentu likmi par īstermiņa kredītu. Ražošanas uzņēmumi saņēma gaužām maz kredītu; tas bija tiešs šķērslis Latvijas rūpniecības pārstrukturizēšanai;

augstu procentu likmi komercbankas paredzēja arī par termiņnoguldījumiem, lai noguldītāji nebūtu lieli zaudētāji. Raksturīgi, ka augstas inflācijas apstākļos „Banka Baltija” maksāja par gada noguldījumiem nacionālajā valūtā 90%, bet par tādu pašu noguldījumu brīvi konvertējamā valūtā – 18%. Pazeminoties inflācijai, saruka arī procenti par noguldījumiem. 1995. gadā „Bankā Baltija” gada procentu likme par termiņnoguldījumu pazeminājās līdz 20%. Procentu likme par noguldījumiem brīvi konvertējamā valūtā palika bez izmaiņām. Samazinājās arī procenti par kredītiem. „Latvijas  Bankas” gada procentu likme par kredītiem komercbankām samazinājās no 120% līdz 27%. 1995. gada vidū Latvijas komercbankās īstermiņa kredītu varēja saņemt vidēji par 4,6% mēnesī, septembrī par 3,5%. Šī procentu likme joprojām pārāk augsta plaša mēroga investīcijām, kad ieguldījumi atmaksājas tikai pēc vairākiem gadiem. [3;205-206]

 

Piemērs

Pieņemsim, ka CPI 2009. gadā bija 159 un 2008. gadā 145. Aprēķināsim inflācijas tempu 2009. gadā!

 

 

Tātad 2009. gadā patēriņu preces cenas vidēji pieaugušas par 9,7% jeb naudas pirktspēja samazinājusies par 9,7% - par to pašu naudu gada beigās varam nopirkt par 9,7% mazāk preču un pakalpojumu.