Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika  prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā, tests ir sniegts ar atbildēm.

         Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām.

         Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās kas ir inflācija, tās cēloņus, atšķirs pieprasījuma inflāciju no izmaksu inflācijas.

         Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus, kā arī izrēķināt inflācijas tempus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Inflācija – vispārējā cenu celšanās noteiktā laika periodā.

Deflācija – vispārējā cenu krišanās

Pieprasījuma inflācija – naudas masas nesamērīgi liels pieaugums, salīdzinot ar preču masu, kā iespaidā pieprasījums ievērojami pārsniedz piedāvājumu. Strauji pieaug cenas. Pieprasījuma inflācijas var izraisīt arī naudas apgrozības paātrināšanos un preču masas samazināšanos.

Pieprasījuma inflācija – inflācijas veids, kuru izraisa kopēja pieprasījuma palielināšanās valsts ekonomikā.

Ražošanas izmaksu inflācija – cenu celšanās, ko izraisa ražošanas izmaksu pieaugums. Pēdējo var noteikt gan iekšēji, gan ārēji faktori.

Inflācijas spirāle – cenu savstarpēja atkarība, kā ietekmē vienu cenu celšanos kāpina saistītās cenas, tās savukārt paaugstina citu saistīto cenu grupu utt. Inflācija pēc ķēdes reakcijas principā nemitīgi pieaug, pieņemot hiperinflācijas raksturu.

Stagflācija – vienlaicīgs cenu kāpums kā arī ražošanas un pakalpojumu lejupslīde. [3;216]

Deflācija – cenu vispārējā līmeņa pazemināšanās.

Inflācijas temps – cenu vispārējā līmeņa pieauguma, izteikts procentos.

Izmaksu inflācija – inflācijas veids, kuru izraisa produkcijas ražošanas vai pārdošanas izmaksu celšanās.

Nominālais ienākums – ienākums naudas izteiksmē.

Nominālā procentu likme – maksāto procentu attiecība pret aizņemtā kapitāla summu.

Patēriņa cenu indekss – indekss, kurš rāda patēriņa preču cenu izmaiņas salīdzinājumā ar bāzes periodu.

Reālā procentu likme – nominālā procentu likme mīnus inflācijas procenti.[2;91]

Stagflācija – ekonomikā vienlaicīgi rodas augsts inflācijas temps un bezdarba līmenis.

Hiperinflācija nozīmē, ka ir iestājusies strauja un ļoti augsta inflācija, tā sasniedz 100 un vairāk procentu (t.i. simtus, tūkstošus vai pat miljonus procentu gadā). [1;92.-97]

Inflācija mūsu laikos ir kļuvusi par ekonomiskās dzīves neatņemamu daļu. [2;93] Ar inflāciju parasti saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos noteiktā laika periodā. Ikdienā var ievērot, ka preču un pakalpojumu cenas mainīgas. Viena veida precēm tās pieaug, bet citām – samazinās. Taču, ja cenas pieaug tikai kādai atsevišķai precei vai pakalpojumu veidam- piemēram, cenas var kļūs augstākas precēm ar paaugstinātu kvalitāti, tas nebūt nenozīmē, ka radusies inflācija. Inflācija rodas tikai tad, ja vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā ir pieaudzis.

Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. Piemēram, ja vidējais cenu līmenis Latvijā 1999.gadā ir pieaudzis par 3,2%, tad par latu 2000.gadā jau var nopirkt mazāk preču un pakalpojumu nekā pirms gada. Tas nozīmē, ka dzīve kopumā kļuvusi dārgāka. Inflācija nav dzīves vērtības pieaugums, tā ir naudas vērtības vai naudas vienības pirktspējas krišanās. No otras puses var teikt, ka inflācija – tā ir labklājības cenas palielināšanās. Var arī runāt par inflāciju kā dzīves naudas vērtības celšanos. Inflācija ir naudas vienību daudzuma palielināšanās, kas atrodas apgrozībā virs preču cenu summas, un tā rezultātā naudas parādīšanās, kas nav nodrošināta ar precēm.

Pirmkārt, inflāciju mēdz iedalīt pēc tās straujuma, t.i., pēc cenu pieauguma tempa. Šādā gadījumā izšķir šādus inflācijas veidus:

·         lēna inflācija – kad cenu pieaugums nepārsniedz 5% gadā;

·         mērena inflācija – cenu pieauguma temps līdz 10% gadā;

·         strauja inflācija – cenu pieauguma temps ir izteikts ar divzīmju skaitļiem un var sasniegt pat 100-200% gadā. Šim inflācijas veidam ekonomistu žargonā ir arī īpašs nosaukums – „galopējoša („auļojoša”) inflācija (angliski – galoping inflation);

·         hiperinflācija – cenas palielinās par daudziem simtiem, tūkstošiem un dažreiz pat miljoniem procentu gadā. Parasti tā seko pēc kādiem katastrofāliem satricinājumiem valsts ekonomikā – pasaules vai pilsoņu kariem, revolūcijām u.tml. Hiperinflācija noved pie tik straujas naudas vērtības krišanās, ka nauda vairs nespēj pildīt savas funkcijas. [2;96]

Vēl svarīgāks nekā iedalījums pēc cenu pieauguma straujuma ir inflācijas iedalījums pēc tās avotiem jeb cēloņiem. Šajā gadījumā tiek izšķirti divi inflācijas veidi:

·                     pieprasījuma inflācija (angliski – demand-pull inflation);

·                     izmaksu inflācija (angliski – cost-push inflation).

Pieprasījuma inflācija rodas tad, kad visā ekonomikā kaut kādu iemeslu dēļ pieaug pieprasījums. Ja palielinās iedzīvotāju pieprasījums pēc patēriņa precēm un uzņēmumu pieprasījums pēc ražošanas līdzekļiem ja valsts iepērk vairāk produkcijas no privātā sektora par valsts budžeta līdzekļiem, ja pieaug  ārzemnieku pieprasījums pēc mūsu eksporta precēm vai pakalpojumiem – visos šajos gadījumos aug kopējā pieprasījuma apjoms tirgū, bet tas savukārt noved pie vispārējās cenu celšanās.

Aiz kopējā pieprasījuma pieauguma savukārt slēpjas vairāki daudzveidīgi iemesli. Pieprasījums no iedzīvotāju puses var palielināties, piemēram, nodokļu atvieglojumu dēļ, kredīta izmantošanas, iedzīvotāju prognožu dēļ par ekonomiskās situācijas un savu ienākumu izmaiņām tuvākajā nākotnē. Biznesa veiktās investīcijas var palielināties sakarā ar zemākiem nodokļiem, izdevīgākām kredītu procentu likmēm, labvēlīgu likumdošanu, stabilu, uzņēmējdarbībai draudzīgu ekonomisko un politisko vidi. Valsts izdevumu apjomu ietekmē izvēlētās politiskās, sociālās vai ekonomiskās prioritātes, starptautiskā situācija u.c. apstākļi. Tīrā eksporta izmaiņas nosaka tādi faktori kā valstī ražotās produkcijas konkurētspēja, situācija ārējos tirgos, valūtas kursa svārstības, politiskās attiecības ar kaimiņvalstīm utt.

Pieprasījuma inflācija stimulē ražošanu un līdz ar to nodarbinātību.

Pieprasījuma inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās pretējos virzienos.

Izmaksu inflācija rodas, kad vienu vai citu iemeslu dēļ paaugstinās produkcijas ražošanas izmaksas. Ja sadārdzinās resursi (izejvielas, kurināmais, enerģija, darbaspēks), kā arī ja pieaug transporta, reklāmas vai citas izmaksas, tad paaugstinās produkcijas pašizmaksa un ražotāji ir spiesti pacelt cenas. Izmaksu inflāciju var radīt arī netiešo nodokļu paaugstināšana (ja valsts paceļ PVN, akcīzes vai muitas nodokļa likmes). Viens no izmaksu inflācijas iespējamiem avotiem var b ūt monopolu ietekmes pastiprināšanās ekonomikā. Kā zināms, monopoliem piemīt tieksmē mākslīgi ierobežot piedāvājumu un „saskrūvēt” cenas. Jo Vairākās nozarēs valda monopoli, jo vairāk aug vispārējais cenu līmenis. Paaugstinoties cenām, patērētāji var atļauties mazāku preču un pakalpojumu daudzumu. Izmaksu inflācija parasti rodas arī pēc dažādiem dziļiem satricinājumiem ekonomikā – tādiem kā kari, revolūcijas, lielas dabas katastrofas, kad ražošana ir sagrauta un krasi samazinās precu piedāvājums. Atšķirībā no pieprasījuma inflācijas izmaksu inflācijai neseko ražošanas un nodarbinātības pieaugums, bet gluži pretēji – ražošanas apjoma krišanās, tātad arī darba vietu samazināšanās un bezdarba pieaugums. Tādējādi starp inflāciju un bezdarbu neapstiprinās. Izmaksu inflācija ekonomikai ir daudz nelabvēlīgāka nekā pieprasījuma inflācija

Izmaksu inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās vienā virzienā.

Teorētiski šķiet viegli atdalīt pieprasījuma inflāciju no izmaksu inflācijas. Taču reālajā dzīvē abi inflācijas veidi pastāv vienlaikus. Praktiski jebkurā brīdī ekonomikā pastāv gan tādi faktori, kuri veicina pieprasījuma inflāciju, gan tādi, kuri izraisa izmaksu inflāciju. [2;97-98].

Ekonomisti vēl joprojām strīdas par inflācijas cēloņiem. Daži no viņiem domā, ka cenas ceļas pārmērīga pieprasījuma rezultātā. Citi apgalvo, ka cenas pieaug, palielinoties izmaksām. Mūsdienās daudzi ekonomisti domā, ka inflācija parādās tad, ja naudas piedāvājumam atļauj augt ātrāk nekā kopējai preču izlaidei.

13.4.1. Pieprasījuma izraisītā inflācija. Cilvēki, kuri šādi izskaidro inflācijas cēloņus, saka, ka cena paaugstināsies, ja kopējais preču un pakalpojumu pieprasījums pārsniegs kopējo preču un pakalpojumu piedāvājumu, pastāvot esošajām cenām.

Šī teorija palīdz izskaidrot inflāciju, kad tautsaimniecībā ir pilnīga nodarbinātība. Pastāvot šādiem apstākļiem, būs ļoti grūti palielināt piedāvājumu, ja pieaugs pieprasījums. Tomēr, ja ir liels nenodarbināta darbaspēka un kapitāla daudzums, tad pieprasījuma pieaugums būtiski neietekmēs cenas. Vairāk preču un pakalpojumu var saražot, iesaistot nenodarbinātos resursus darbā. Tomēr var rasties problēma, ja pieaugošajam pieprasījumam vajadzīgs darbaspēks ar tādu kvalifikāciju, kurai ir nepietiekams piedāvājums. Lai gan liela daļa citas kvalifikācijas strādnieku būs bezdarbnieki, šie nenodarbinātie strādnieki nevarēs aizpildīt brīvās darbavietas.

13.4.2. Izmaksu izraisītā inflācija. Izmaksas ir maksājumi par ražošanas faktoru pakalpojumiem. Pieredze rāda, ka materiālu, darbaspēka un kapitāla cenas var pieaugt arī tad, ja ekonomikā nav pārmērīgas pieprasījums. Ja pasaulē palielinās izejmateriālu cenas, tad ražošanas izmaksas Lielbritānijā pieaugs neatkarīgi no ekonomiskā stāvokļa. Masveidīgs naftas cenu pieaugums septiņdesmitajos gados parādīja, ka valdība nespēj kontrolēt izmaksu paaugstināšanos.

Izmaksas un cenas var arī palielināties, pieaugot netiešiem  nodokļiem, tādiem kā pievienotās vērtības nodokļi, kā arī pieaugot importa cenām, jo pieaug ievedmuitas vai arī samazinās sterliņu mārciņas kurss.

Tie, kas atbalsta izmaksu teoriju, parasti saka, ka darbaspēka izmaksu paaugstināšanās ir galvenais cenu celšanās cēlonis. Algas ir kopējo izmaksu lielākā atsevišķā sastāvdaļa. Kad alga pieaug ātrāk par produktivitāti, darba izmaksas un cenas palielinās. Arodbiedrības pierādījušas, ka tās var panākt algu paaugstinājumu pat tad, ja pastāv diezgan augsts bezdarba līmenis.

13.4.3. Inflācija un naudas piedāvājums. Tā ir vispārēja kļūda jaukt tautsaimniecībā izdevumu daudzumu ar naudas daudzumu. Tā ir kļūda tāpēc, ka laika periodā naudas vienība var vairākas reizes mainīt īpašnieku. Citiem vārdiem sakot, tā var tikt iztērēta vairākas reizes.

Ja vienas sterliņu mārciņas monēta četras reizes maina īpašnieku, tad izdevumu daudzums būs 4 sterliņu mārciņas, bet naudas daudzums - tikai viena sterliņu mārciņa. Izdevumu daudzums nosaka cenas, un to ietekmē:

·                     kopējais naudas piedāvājums un

·                     naudas īpašnieka maiņas biežums (t.i., cirkulācijas ātrums).

Piemērs
Gada kopējais naudas piedāvājums ekonomikā bija 1000 miljoni sterliņu mārciņu. Katra naudas vienība mainīja īpašnieku vidēji piecas reizes gadā. Tādēļ šajā gadā:

Kopējais naudas piedāvājums = 1000 miljoni £

Kopējie izdevumi = 5000 miljoni £

Ja nākamajā gadā naudas piedāvājums palielināsies līdz 1500 miljoniem £, kopējie izdevumi pieaugs līdz

5x1500 miljoni £ = 7500 miljoni £.

Šis piemērs parāda, ka tad, ja naudas īpašnieka maiņas biežums paliek konstants, naudas piedāvājuma palielinājums var izraisīt kopējo izdevumu pieaugumu.

Daļa ekonomistu – tā sauktie monetāristi kopējo izdevumu pieaugumu izskaidro ar naudas piedāvājuma palielināšanos, tāpēc, ka naudas īpašnieka maiņas biežums ir diezgan konstants. Viņuprāt, inflāciju izraisa tas, ja valdība ļauj naudas piedāvājumam palielināties ātrāk nekā preču un pakalpojumu pieaugumam. Citiem vārdiem sakot, viņi uzskata, ka inflācija ir saistīta ar pārmērīgu pieprasījumu, kuru izraisa pārāk ātrs naudas palielinājums. [4;208-210]

Inflācijai (gan pieprasījuma, gan izmaksu), graujot makroekonomiskās proporcijas un radot tautsaimniecības nelīdzsvaru, ir tālejošas sekas praktiskajā saimniekošanā.

Inflācijas spirāle. Pirmkārt, tiek iedarbināta inflācijas spirāle: cenas ceļas arvien augstāk un augstāk. Pieņemsim, ka spirāle sākas ar pieprasījuma inflāciju. Cenas pieaug. Naudas pirktspēja samazinās. Lai kompensētu cenu kāpumu, arodbiedrības neatlaidīgi cīnās par algas pieaugumu. Panākumi šajā cīņā izraisa izmaksu inflāciju, jo aug izmaksu elements – darbaspēka cena uzņēmējam. Samazinās peļņā un peļņas norma. Lai kompensētu zaudējumus un noturētos tirgū, pārdevējs spiests paaugstināt cenas. Arodbiedrību atbilde ir adekvāta: jauns algas pieaugums – cenu pieauguma katalizators, tātad izmaksu inflācija, bet jau cenu spirāles augstākā vītnē.

Ja spirāles sākumu saistām ar pieprasījuma inflāciju, tad rezultāts – vispārēja cenu celšanās, kas spirālveidīga arvien pieaug, - būtu tas pats. Cenu pieaugumu neatkarīgi no cēloņa var kompensēt tikai ar jaunu cenu palielināšanu. Cenu spirālei objektīvi jātiecas uz augšu, savijoties pieprasījuma un piedāvājuma inflācijai. Naudas pirktspēja neizbēgami samazinās.

Piedāvājuma rosināšana. Otrkārt, mērena pieprasījuma inflācija rosina piedāvājumu. Pēdējā sekmē ražošanas attīstību. Tiek radīts īslaicīgs līdzsvars.

Ienākumu pārdalīšana. Treškārt, notiek ienākumu pārdalīšana. Budžeta un citu iestāžu un organizāciju darbinieku fiksētās algas parasti atpaliek no cenu pieauguma. Šo darbinieku reālie ienākumi sarūk. Pat tad, ja algas aug vienlaikus ar cenām, ir vērojama zināma laika atstarpe, un reālās darba algas samazināšanās uz laiku kļūst neizbēgama. Notiek īpatnējs process, kad algas nemitīgi „dzenas pakaļ” cenām. Šīs skriešanas laikā alga vienmēr paliek otrajā vietā.

Veiklas kombinācijas. Inflācija ir dažādu veiklu kombināciju auglīgs pamats: tiek pirkts lētāk, bet pārdots dārgāk. Latvijā viens otrs jaunbagātnieks ir nosēdies uz zaļā zara, veikli izmantojot šo elementāro mehānismu. Inflācijas laimes lutekļu saujiņai pretī stāv zaudētāju masa.

Debitori iegūst, kreditori zaudē. Ceturtkārt, iegūst debitori, bet zaudē kreditori. Debitors nomaksā parādu sākotnēji norunātajā apmērā un iegūst, jo naudas pirktspēja ir samazinājusies. Kreditors saņem norunāto summu un zaudē šī paša iemesla dēļ. Tam ir tīri praktiskas sekas:

a)                  aug kredīta procentu likmes, lai pasargātu kreditorus no zaudējumiem inflācijas dēļ. Latvijas komercbankas izsniedza kredītus ar procentu likmi 120, bet atsevišķas bankas prasīja pat 1% dienā;

b)                  komercbankas izsniedza galvenokārt īstermiņa kredītus uz dažām nedēļām vai mēnešiem. Ilgtermiņa kredīti uz vairākiem gadiem nebija paredzēti. Kā izteica viens bankas vadītājs, „mēs (t.i., bankas) neesam kamikadzes, lai inflācijas apstākļos nodarbotos ar ilgtermiņa aizdevumiem, kas „garantē” zaudējumus”;

c)                  kredītus saņēma galvenokārt tirdzniecības uzņēmumi, kam ir ātra līdzekļu aprite un līdz ar to augsta gada peļņas norma, kas dod iespēju maksāt augstu procentu likmi par īstermiņa kredītu. Ražošanas uzņēmumi saņēma gaužām maz kredītu; tas bija tiešs šķērslis Latvijas rūpniecības pārstrukturizēšanai;

augstu procentu likmi komercbankas paredzēja arī par termiņnoguldījumiem, lai noguldītāji nebūtu lieli zaudētāji. Raksturīgi, ka augstas inflācijas apstākļos „Banka Baltija” maksāja par gada noguldījumiem nacionālajā valūtā 90%, bet par tādu pašu noguldījumu brīvi konvertējamā valūtā – 18%. Pazeminoties inflācijai, saruka arī procenti par noguldījumiem. 1995. gadā „Bankā Baltija” gada procentu likme par termiņnoguldījumu pazeminājās līdz 20%. Procentu likme par noguldījumiem brīvi konvertējamā valūtā palika bez izmaiņām. Samazinājās arī procenti par kredītiem. „Latvijas  Bankas” gada procentu likme par kredītiem komercbankām samazinājās no 120% līdz 27%. 1995. gada vidū Latvijas komercbankās īstermiņa kredītu varēja saņemt vidēji par 4,6% mēnesī, septembrī par 3,5%. Šī procentu likme joprojām pārāk augsta plaša mēroga investīcijām, kad ieguldījumi atmaksājas tikai pēc vairākiem gadiem. [3;205-206]

Piemērs

Pieņemsim, ka CPI 2009. gadā bija 159 un 2008. gadā 145. Aprēķināsim inflācijas tempu 2009. gadā!

Tātad 2009. gadā patēriņu preces cenas vidēji pieaugušas par 9,7% jeb naudas pirktspēja samazinājusies par 9,7% - par to pašu naudu gada beigās varam nopirkt par 9,7% mazāk preču un pakalpojumu.

Ar inflāciju parasti saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos noteiktā laika periodā.

Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. Piemēram, ja vidējais cenu līmenis Latvijā 1999.gadā ir pieaudzis par 3,2%, tad par latu 2000.gadā jau var nopirkt mazāk preču un pakalpojumu nekā pirms gada. Tas nozīmē, ka dzīve kopumā kļuvusi dārgāka.

Viens no inflācijas iedalījumiem ir inflācijas iedalījums pēc tās avotiem jeb cēloņiem. Šajā gadījumā tiek izšķirti divi inflācijas veidi:

·                     pieprasījuma inflācija (angliski – demand-pull inflation);

·                     izmaksu inflācija (angliski – cost-push inflation).

Pieprasījuma inflācija rodas tad, kad visā ekonomikā kaut kādu iemeslu dēļ pieaug pieprasījums.

Pieprasījuma inflācija stimulē ražošanu un līdz ar to nodarbinātību.

Pieprasījuma inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās pretējos virzienos.

Izmaksu inflācija rodas, kad vienu vai citu iemeslu dēļ paaugstinās produkcijas ražošanas izmaksas.

Izmaksu inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās vienā virzienā.

Inflācijai (gan pieprasījuma, gan izmaksu), graujot makroekonomiskās proporcijas un radot tautsaimniecības nelīdzsvaru, ir tālejošas sekas praktiskajā saimniekošanā.

Inflācijas spirāle. Pirmkārt, tiek iedarbināta inflācijas spirāle: cenas ceļas arvien augstāk un augstāk. Pieņemsim, ka spirāle sākas ar pieprasījuma inflāciju. Cenas pieaug. Naudas pirktspēja samazinās. Lai kompensētu cenu kāpumu, arodbiedrības neatlaidīgi cīnās par algas pieaugumu. Panākumi šajā cīņā izraisa izmaksu inflāciju, jo aug izmaksu elements – darbaspēka cena uzņēmējam. Samazinās peļņā un peļņas norma. Lai kompensētu zaudējumus un noturētos tirgū, pārdevējs spiests paaugstināt cenas. Arodbiedrību atbilde ir adekvāta: jauns algas pieaugums – cenu pieauguma katalizators, tātad izmaksu inflācija, bet jau cenu spirāles augstākā vītnē.

Ja spirāles sākumu saistām ar pieprasījuma inflāciju, tad rezultāts – vispārēja cenu celšanās, kas spirālveidīga arvien pieaug, - būtu tas pats. Cenu pieaugumu neatkarīgi no cēloņa var kompensēt tikai ar jaunu cenu palielināšanu. Cenu spirālei objektīvi jātiecas uz augšu, savijoties pieprasījuma un piedāvājuma inflācijai. Naudas pirktspēja neizbēgami samazinās.

1. Ar inflāciju saprot –

§  Cenu līmeņa samazināšanos;

§  Darba algas strauju palielināšanos;

§  Nacionālās valūtas kursa paaugstināšanos;

§  Vispārēju cenu līmeņa pieaugumu.

2.      Pieprasījuma inflācijas galvenais cēlonis ir:

§  Naudas emisija, lai segtu valsts budžeta deficītu;

§  Nodokļu palielināšana;

§  Darba algas pieaugums;

§  Importēto izejvielu cenu kāpums.

3.      Izmaksu inflācijas galvenais cēlonis ir:

§  Darba alga kā ražošanas izmaksu elementa pieaugums;

§  Ievedmuitas tarifu palielināšana;

§  Ar uzņēmējdarbību saistītu nodokļu paaugstināšanas;

§  Visas iepriekšējās atbildes ir pareizas.

4.      Izmaksu inflācija rodas, ja notiek:

§  Valsts izdevumu pieaugums;

§  nodokļu samazināšana;

§  vispārējs cenu līmeņa pieaugums izejvielām un materiāliem;

§  iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšana.

5.      Hiperinflācija nozīmē, ka ir iestājusies strauja un ļoti augsta inflācija, kuras temps sasniedz

§     5% mēnesī;

§     50% gadā;

§     50% mēnesī;

§     25% gadā.

6.       Stagflācija ir tad, ja ekonomikā vienlaicīgi pastāv:

§  augsts inflācijas temps un bezdarbs;

§  ekonomikas izaugsme un inflācija;

§  deflācija un ekonomikas lejupslīde;

§  ekonomikas izaugsme un bezdarbs.

      7. Ar ko atšķiras pieprasījuma inflācija no izmaksu inflācijas?

1.      Bikse,V. Makroekonomika .Tālmācības kurss. Rīga, 2003. – 97. lpp.

2.      Fedotovs A. Makroekonomika. Tālmācības studiju kurss. Rīga: „Biznesa vadības koledža”,2008. – 96. lpp.

3.      Libermanis G. Makroekonomika. Rīga: „Kamene”,2007. – 216. lpp.

4.      Stenleiks Dž.F. Ekonomikas pamati. Rīga: „Zvaigzne ABC”,1997. – 210. lpp.