Svetlana Saksonova. Inflācija, tās veidi (e-grāmata)

Pirmkārt, inflāciju mēdz iedalīt pēc tās straujuma, t.i., pēc cenu pieauguma tempa. Šādā gadījumā izšķir šādus inflācijas veidus:

·         lēna inflācija – kad cenu pieaugums nepārsniedz 5% gadā;

·         mērena inflācija – cenu pieauguma temps līdz 10% gadā;

·         strauja inflācija – cenu pieauguma temps ir izteikts ar divzīmju skaitļiem un var sasniegt pat 100-200% gadā. Šim inflācijas veidam ekonomistu žargonā ir arī īpašs nosaukums – „galopējoša („auļojoša”) inflācija (angliski – galoping inflation);

·         hiperinflācija – cenas palielinās par daudziem simtiem, tūkstošiem un dažreiz pat miljoniem procentu gadā. Parasti tā seko pēc kādiem katastrofāliem satricinājumiem valsts ekonomikā – pasaules vai pilsoņu kariem, revolūcijām u.tml. Hiperinflācija noved pie tik straujas naudas vērtības krišanās, ka nauda vairs nespēj pildīt savas funkcijas. [2;96]

Vēl svarīgāks nekā iedalījums pēc cenu pieauguma straujuma ir inflācijas iedalījums pēc tās avotiem jeb cēloņiem. Šajā gadījumā tiek izšķirti divi inflācijas veidi:

·                     pieprasījuma inflācija (angliski – demand-pull inflation);

·                     izmaksu inflācija (angliski – cost-push inflation).

 

Pieprasījuma inflācija rodas tad, kad visā ekonomikā kaut kādu iemeslu dēļ pieaug pieprasījums. Ja palielinās iedzīvotāju pieprasījums pēc patēriņa precēm un uzņēmumu pieprasījums pēc ražošanas līdzekļiem ja valsts iepērk vairāk produkcijas no privātā sektora par valsts budžeta līdzekļiem, ja pieaug  ārzemnieku pieprasījums pēc mūsu eksporta precēm vai pakalpojumiem – visos šajos gadījumos aug kopējā pieprasījuma apjoms tirgū, bet tas savukārt noved pie vispārējās cenu celšanās.

Aiz kopējā pieprasījuma pieauguma savukārt slēpjas vairāki daudzveidīgi iemesli. Pieprasījums no iedzīvotāju puses var palielināties, piemēram, nodokļu atvieglojumu dēļ, kredīta izmantošanas, iedzīvotāju prognožu dēļ par ekonomiskās situācijas un savu ienākumu izmaiņām tuvākajā nākotnē. Biznesa veiktās investīcijas var palielināties sakarā ar zemākiem nodokļiem, izdevīgākām kredītu procentu likmēm, labvēlīgu likumdošanu, stabilu, uzņēmējdarbībai draudzīgu ekonomisko un politisko vidi. Valsts izdevumu apjomu ietekmē izvēlētās politiskās, sociālās vai ekonomiskās prioritātes, starptautiskā situācija u.c. apstākļi. Tīrā eksporta izmaiņas nosaka tādi faktori kā valstī ražotās produkcijas konkurētspēja, situācija ārējos tirgos, valūtas kursa svārstības, politiskās attiecības ar kaimiņvalstīm utt.

Pieprasījuma inflācija stimulē ražošanu un līdz ar to nodarbinātību.

Pieprasījuma inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās pretējos virzienos.

 

Izmaksu inflācija rodas, kad vienu vai citu iemeslu dēļ paaugstinās produkcijas ražošanas izmaksas. Ja sadārdzinās resursi (izejvielas, kurināmais, enerģija, darbaspēks), kā arī ja pieaug transporta, reklāmas vai citas izmaksas, tad paaugstinās produkcijas pašizmaksa un ražotāji ir spiesti pacelt cenas. Izmaksu inflāciju var radīt arī netiešo nodokļu paaugstināšana (ja valsts paceļ PVN, akcīzes vai muitas nodokļa likmes). Viens no izmaksu inflācijas iespējamiem avotiem var b ūt monopolu ietekmes pastiprināšanās ekonomikā. Kā zināms, monopoliem piemīt tieksmē mākslīgi ierobežot piedāvājumu un „saskrūvēt” cenas. Jo Vairākās nozarēs valda monopoli, jo vairāk aug vispārējais cenu līmenis. Paaugstinoties cenām, patērētāji var atļauties mazāku preču un pakalpojumu daudzumu. Izmaksu inflācija parasti rodas arī pēc dažādiem dziļiem satricinājumiem ekonomikā – tādiem kā kari, revolūcijas, lielas dabas katastrofas, kad ražošana ir sagrauta un krasi samazinās precu piedāvājums. Atšķirībā no pieprasījuma inflācijas izmaksu inflācijai neseko ražošanas un nodarbinātības pieaugums, bet gluži pretēji – ražošanas apjoma krišanās, tātad arī darba vietu samazināšanās un bezdarba pieaugums. Tādējādi starp inflāciju un bezdarbu neapstiprinās. Izmaksu inflācija ekonomikai ir daudz nelabvēlīgāka nekā pieprasījuma inflācija

Izmaksu inflācijas gadījumā inflācija un bezdarbs mainās vienā virzienā.

Teorētiski šķiet viegli atdalīt pieprasījuma inflāciju no izmaksu inflācijas. Taču reālajā dzīvē abi inflācijas veidi pastāv vienlaikus. Praktiski jebkurā brīdī ekonomikā pastāv gan tādi faktori, kuri veicina pieprasījuma inflāciju, gan tādi, kuri izraisa izmaksu inflāciju. [2;97-98].