Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

     Karš ievērojami mainīja spēku samēru starp lielākajām pasaules valstīm. Otrā pasaules kara laikā ļoti sašaurinājās Japānas un Vācijas rūpnieciskās ražošanas apjoms. Tūlīt pēc kara atkal sākās šo valstu  rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugums.
    Otrā pasaules kara laikā strauji palielinājās ASV rūpnieciskā ražošana, jo tās teritorija nebija pakļauta kara darbībai. ASV ražoja un piegādāja preces Anglijai, PSRS un vēlāk Francijai. Rezultātā ASV īpatsvars pasaules ekonomikā strauji palielinājās.
    Pēckara gados, turpretī, ASV īpatsvars kapitālistisko valstu ekonomikā sāka samazināties, jo VFR, Japāna, Itālija un arī Francija strauji attīstīja ražošanu.
    No 1946. līdz 1968. gadam ASV īpatsvars pasaules rūpnieciskajā ražošanā samazinājās no 62 uz 44 procentiem.
    ASV īpatsvars pasaules eksportā samazinājās no 23 procentiem 1948. gadā uz 16 procentiem 1968. gadā.
    Pēckara periodā attīstītajās valstīs tika radītas un ieviestas resursus taupošas tehnoloģijas, kā rezultātā paaugstinājās produktivitāte un samazinājās produkcijas materiālietilpība un energoietilpība. Vienlaikus mainījās arī dažu svarīgāko izejvielu un enerģētisko resursu ražošanas apjomi.
 
Attīstīto valstu rūpniecības paplašināšanos sekmēja šādi cēloņi:

1. To stimulēja pamatfondu atjaunošana, ko izsauca strauja zinātnes un tehnikas sasniegumu ieviešana.

2. Rūpniecības paplašināšanos veicināja arī strādājošo darba ražīguma pieaugums, izmantojot ražošanas mehanizāciju, automatizāciju, elektronikas ieviešanu, rūpnieciskos robotus.

3. Rūpniecības attīstību veicināja arī Otrā pasaules kara laikā iesaldētās pirktspējas pastiprināta izmantošana pēckara periodā.

4. Rūpniecības pieaugumu veicināja arī “aukstā kara” izsauktā ekonomikas militarizācija.

     Pēc otrā pasaules kara mainījās arī kapitālistisko valstu īpatsvars ārvalstu investīcijās. ASV izspieda Angliju no tām zemēm, kuras bija Anglijas tradicionālās ietekmes sfēras.
    1967. un 1968. gadiem bija raksturīga zināma ekonomisko pretrunu saasināšanās Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropas valstu lielākajā daļā. Valūtas sfērā angļu mārciņas devalvācija 1967. gadā par 14.3 procentiem un līdzi tai tāpat trīsdesmit valstu valūtu devalvācija, panika zelta tirgos nopietni satricināja galvenās rezerves valūtas – amerikāņu dolāra pozīcijas.
    Sociālā sfērā notika daudzu iedzīvotāju stāvokļa pasliktināšanās veselā virknē valstu, bezdarba un sociāli ekonomisko pretrunu pieaugums.
    No 1967. gada pasaules rūpniecības produkcijas apjoma palielināšanās strauji saruka, daļā nozaru ražošana pārdzīvoja absolūtu sašaurināšanos.
    Pēc vairāku gadu ilgstoša investīciju buma 1967. gadā ASV sākās sastingums arī šajā virzienā.
    20.gs. sešdesmito gadu vidū ASV ekonomiku nelāgi ietekmēja arī militarizācija un ASV budžeta hroniskais deficīts. Ievērojami pieauga arī ASV maksājumu bilances deficīts, turpināja aizplūst zelts.

    VFR ekonomiskais stāvoklis 1967. gadā bija vissmagākais pēckara periodā. Ne VFR, ne arī kāda cita Rietumeiropas valsts pēc kara nesadūrās ar tik dziļu un ilgstošu krīzi, kāda Rietumvācijā izvērtās ar 1966. gada otro pusi līdz 1967. gada pēdējiem mēnešiem. Strauji kritās rūpnieciskās produkcijas apjoms, kurš aptvēra gandrīz visas nozares, pat tās, kuras līdz šim bija augušas straujos tempos.
    Anglijas ekonomika pēckara laikā attīstījās ārkārtīgi gausi. Galvenais pieauguma veicinātājs – investīcijas, samazinājās. 
    Minētajā laika posmā grūts bija arī Francijas ekonomiskais stāvoklis. Tikai ar valsts stimulējošiem pasākumiem, proti, sabiedrisko darbu paplašināšanos, patērētāju kredīta apstākļu uzlabošanu u.c. tika panākts ražošanas pieaugums.
    Nelabvēlīgie saimnieciskie apstākļi 1967. gadā bija vērojami gandrīz visās pārējās Rietumeiropas valstīs. Austrijā, Beļģijā un Luksemburgā rūpnieciskās produkcijas pieaugums noslīdēja apmēram līdz 1 procentam. Nedaudz veiksmīgāka konjunktūra bija vērojama Holandē, Zviedrijā un Šveicē.
    Labvēlīgākos apstākļos 1967. gadā bija Japāna un Itālija. Šajās valstīs norisinājās intensīvs ražošanas pieaugums. Abas valstis pārdzīvoja savus grūtos laikus agrāk par pārējām – Itālija - 1964. – 1965. gadā, Japāna – 1966. gadā.
     1968. gadā kapitālistisko zemju rūpniecības pieauguma tempi atkal palielinājās, sasniedzot 7,1 procentu, tai skaitā attīstītajās zemēs – 6,3 %.

    Visdinamiskāk 20.gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ir attīstījusies Japānas ekonomika. Rezultātā mūsdienās pasaulē ir izveidojušies trīs galvenie saimnieciskie centri – ASV, Rietumeiropa un Japāna.Laikā starp abiem pasaules kariem Japāna pastiprināti attīstīja kara rūpniecību un izvērsa ekonomisko, politisko un militāro ekspansiju Ķīnā un citās Dienvidaustrumāzijas zemēs, to turpinot arī Otrā pasaules kara laikā. Tajā piedzīvotā sakāve bija ievērojami iedragājusi Japānas saimniecisko potenciālu.
    Tomēr nepilna pusgadsimta laikā Japāna pilnībā atjaunoja un būtiski modernizēja savu ražošanas potenciālu, droši un neatlaidīgi iekarojot savai augstas kvalitātes un lētajai produkcijai arvien jaunus tirgus. Japāna tagad ir specializējusies ne vien kuģu, automobīļu un tērauda cauruļu ražošanā, bet jo sevišķi zinātnes un kvalificēta darba ietilpīgajā elektroniskās aparatūras ražošanā un eksportā.
    Japānas straujo saimniecisko augšupeju ir nodrošinājuši šādi galvenie faktori:

1. Valsts lielās rūpes par izglītības un zinātnes attīstību, kuru rezultātā tautas saimniecība tiek nodrošināta ar teicami sagatavotu, apzinīgu, čaklu un augstas kultūras darbaspēku.

2. Valdības un lielā biznesa pārdomātā un mērķtiecīgā investīciju politika, ātri un rezultatīvi ieviešot un izmantojot pasaules zinātnes un prakses jaunākos sasniegumus un nemitīgi modernizējot ražošanu.

3. Lielā resursu ekonomija, ko deva ļoti ierobežotie militārie izdevumi periodā pēc Otrā pasaules kara.

4. Kapitālieguldījumu iespējas paplašināja un preču konkurētspēju paaugstināja japāņu salīdzinoši zemāka darba alga un garāka darba nedēļa.

    Viens no Otrā pasaules kara svarīgākajiem rezultātiem bija tas, ka izraisījās koloniālo tautu spēcīga un neapturama nacionālās atbrīvošanas kustība. Sevišķi strauji un plaši šī kustība izvērsās  20.gs. sešdesmito gadu sākumā.
    20. gadsimta nogalē jau var runāt par koloniālisma kā parādības pilnīgu likvidēšanu.