Titullapa

Ērika Šumilo

Starptautiskās ekonomikas vēsture

Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.

Rīga, 2010.

16.1. Starptautisko ekonomisko sakaru vēsturiskā attīstība

     Saimnieciskās attīstības gaitu raksturo ekonomiskās sistēmas, kas vēsturiski nomainījušas viena otru. Tādas ekonomiskās sistēmas ir pirmatnējā kopienas iekārta, verdzības iekārta, feodālisms, jeb agrārais laikmets, klasiskais kapitālisms un mūsdienu, jeb postindustriālā, ekonomika.

   Saimnieciskās attīstības vēsturi nosaka gan ideju attīstība, nosaka arī pati valsts vai tie ģeogrāfiskie apstākļi, kādi pastāv konkrētā zemē, un it īpaši nosaka sabiedriskās attīstības gaita, nosaka cilvēku eksistencei nepieciešamo materiālo un garīgo labumu ražošanas veids, to radīšanas procesa raksturs. Cilvēku sabiedrības attīstībā progresīvām idejām ir ievērojama loma. Savukārt tās pašas dzimst uz noteiktu ekonomisko apstākļu bāzes. Ideju un uzskatu un tautas saimniecības attīstība ir cieši saistītas. Attīstot savu materiālo ražošanu un savus savstarpējos saimnieciskos sakarus, cilvēki līdz ar šo savu īstenību pārveido savu domāšanu un savus uzskatus.

    Politikas, tiesību, filozofijas, literatūras, mākslas utt. attīstība ir lielā mērā dibināta uz ekonomisko attīstību. Tanī pašā laikā visas tās ietekmē viena otru un arī ekonomisko pamatu. Vēsturiskā pieredze liecina, ka atsevišķu lielu personību subjektīvā griba sekmīgāk īstenojas tad, ja ir ievērota ražotājspēku attīstības gaita un ekonomiskie likumi. Ekonomikas vēsturi veido cilvēki, veido paši ražotāji, taču veido, izmantojot sasniegto ražošanas spēku attīstības līmeni un pakļaujoties objektīvo ekonomisko likumu prasībām. Arī valsts varas loma tautas saimniecības attīstībā ir nosacīta. Valsts varas piekoptā ekonomiskā politika būs sekmīga tikai tad, ja tā atbildīs jau sasniegtajam sabiedriskās ražošanas attīstības līmenim, ja tās veicinās sabiedriskās ražošanas tālāku attīstību, ja tās nodrošinās ekonomisko likumu prasību ievērošanu, un gala rezultātā sekmēs iedzīvotāju saimniecisko un garīgo interešu saskaņošanu. Tomēr valsts ekonomiskā loma visos laikmetos nav vienāda.

 Iepazīstoties ar sabiedrības attīstības vēsturi, mēs redzam, ka ģeogrāfiskās vides loma ir nozīmīga, bet nav noteicošā. Galvenais noteicošais faktors, tomēr ir pašu cilvēku aktīvā darbība un tās rezultātā ražošanas rīku attīstība. Ģeogrāfiskā vide mainās ļoti lēni, sabiedriskā ražošana turpretī ātri, pie tam arvien pieaugošos tempos.

    Analizējot cilvēku saimnieciskās darbības vēsturi ir jāievēro šādi nosacījumi: jāievēro, ka aplūkojot atsevišķus vēsturiskus faktus, procesus, notikumus, tie jāpēta nevis izolēti, bet jāanalizē to savstarpējā sakarībā un mijiedarbībā; tautas saimniecības vēsture jāskata kā nemitīgs attīstības process. Arī tautas saimniecības, tāpat kā vispārējās vēstures studijās svarīga loma ir notikumu, procesu un laikmetu periodizācijai. Tās pamats savukārt ir izvēlētie kritēriji. Tie var būt gan sasniegtais ražotājspēku attīstības līmenis un sabiedrībā valdošās ekonomiskās attiecības, gan arī vispārējās vēstures periodizācijā izmantotie cilvēku sabiedrības civilizācijas un kultūras sasniegtā līmeņa paši būtiskākie rādītāji.

16.2. Ekonomikas vēsture

     Ārvalstu ekonomikas vēsturi var iedalīt četrās daļās:

1. Senie laiki.

2. Viduslaiki.

3. Jaunie laiki.

4. Visjaunākie laiki.

16.2.1. Seno laiku ekonomikas vēsture

    Jaunākie antropologu, arheologu un citu zinātņu nozaru pārstāvju atklājumi Austrumāfrikas valstīs Kenijā, Etiopijā un citās, liecina, ka cilvēka kā sabiedriskas būtnes saimnieciskā darbība, saprātīgi izgatavojot, izmantojot un pilnveidojot šim nolūkam nepieciešamos ražošanas rīkus ir sākusies vismaz pirms pusotra miljona gadiem. Sākumā šī attīstība ir norisinājusies ļoti lēni un tikai pēdējos desmit tūkstoš gados pirms Kristus to raksturo būtisks paātrinājums. Tieši šai laikā izveidojās tādas attīstītas Seno Austrumu valstis kā Ēģipte, Babilonija, Indija, Ķīna, kuras devušas lielu ieguldījumu civilizācijas vēsturē.

    Seno Austrumu zemēm bija liela loma cilvēku sabiedrības attīstības vēsturē. Šeit meklējami vissenākie civilizācijas sākumi. Šo zemju materiālās un garīgās kultūras sasniegumi bija pamats daudzu tautu ekonomiskajam progresam vēlākajos periodos. Seno Austrumu zemēs pirmo reizi cilvēces vēsturē izveidojās arī privātais īpašums un valsts.

    Seno Austrumu valstu – Ēģiptes, Babilonijas, Indijas un citu agrā ekonomiskā uzplaukuma cēloņi meklējami ģeogrāfiskajos nosacījumos, proti, lielo upju regulārās pārplūšanas lomā auglīgās augsnes veidošanā, mākslīgās apūdeņošanas nepieciešamībā, derīgo izrakteņu resursos, dabas apstākļu lomā darba dalīšanā, tirdzniecības un visas tautas saimniecības attīstībā. Kā arī Austrumu zemēs pastāvējušās verdzības īpatnībās un vēsturiskajā lomā.

    Antīkajā pasaulē verdzība kļuva par saimniecības pamatu un sasniedza savu augstāko pakāpi. Senā Grieķija un Roma ievērojami pavirzīja uz priekšu materiālās ražošanas līmeni, zinātni un mākslu. Atšķirībā no seno Austrumu despotijas, Grieķijā verdzības attīstību pavadīja daudz plašāka demokrātija, tirdzniecības un pilsētu attīstība, kopienas dziļāks sabrukums un garīgā darba pilnīga atdalīšanās no fiziskā darba.

    Senā Roma ieņēma svarīgu vietu seno laiku vēsturē. Svarīgākie senās Romas ekonomiskās vēstures posmi: ģints iekārtas sabrukums un vergturu valsts izveidošanās (VIII – VI gadsimtā pirms mūsu ēras), Itālijas iekarošana un Romas pārvēršanās par pasaules lielvalsti (V – II gadsimtā pirms mūsu ēras), Romas vergturu valsts ekonomikas ziedu laiki (II – I gadsimts pirms mūsu ēras), vergu sacelšanās un Romas vergturu krīzes sākums (I gadsimtā pirms mūsu ēras), šīs krīzes pastiprināšanās un vergturu valsts pakāpeniska sairšana, sākot ar mūsu ēras otrā gadsimta otro pusi.

16.2.2. Viduslaiku ekonomikas vēsture

    Agrie viduslaiki – šo periodu raksturoja verdzības iekārtas un pirmatnējās kopienas iekārtas paliekas kā mantojums no ģermāņiem un Romas. Tanī pašā laikā notika intensīvs feodālo attiecību veidošanās process. Šai periodā neierobežoti valdīja naturālā saimniecība, jo Romas impērijas bojā ejas rezultātā savu ekonomisko lomu zaudēja pilsētas un panīka tirdzniecība un amatniecība. Vāji bija izvērsta darba sabiedriskā dalīšana. Šai laikā no ciltīm izveidojās tautības.

    Feodālisma vidusposms - feodālisma uzplaukuma periods. Šo posmu raksturoja šādas pazīmes:
1. Notika ražotājspēku strauja attīstība. Norisinājās arī darba sabiedriskās dalīšanas tālāka paplašināšanās. Tās rezultātā kā patstāvīgas nozares izdalījās amatniecība un tirdzniecība.

2. Šai laikā izveidojās feodālās pilsētas. 

3. Attīstījās iekšējais tirgus.

    Vēlie viduslaiki – feodālisma sairuma periods. Šo periodu raksturoja šādas pazīmes:
1. Ievērojami paātrinājās ražošanas attīstības process.

2. Izveidojās privātīpašums, kurš pakāpeniski nomainīja feodālo īpašumu.

3. Ražošanā arvien vairāk sāka izmantot algotu darbaspēku.

4. Sākās buržuāziskās revolūcijas (Nīderlandē – 16. gadsimtā, Anglijā – 17. gadsimtā, Francijā – 18. gadsimtā).
    Veidojās nācijas, kaut gan šis process galīgi noslēdzās kapitālismā. Šajā laikā attīstījās kuģniecība, zinātne. Ražošanas attīstību veicināja vairāki svarīgi atklājumi tehnikā.

16.2.3. Jauno laiku ekonomikas vēsture

     Jaunie laiki – kapitālisma izveidošanās un nostiprināšanās periods. (Rūpnieciskā kapitālisma periods līdz 1871. gadam). Kapitālistiskās ražošanas veida attīstībā ļoti liela loma bija rūpnieciskajam apvērsumam Anglijā. Viens no ekonomiskajiem cēloņiem, kāpēc rūpniecības apvērsums sākās vispirms Anglijā un nevis Holandē ir apstāklis, ka Anglijā daudz straujāk nekā Holandē attīstījās rūpniecība. Liela loma rūpniecības apvērsuma sagatavošanā bija arī tādiem faktoriem kā agrārajam apvērsumam, kapitāla sākotnējai uzkrāšanai un nesaudzīgai koloniju izlaupīšanai. Rūpnieciskā apvērsuma politiskie priekšnosacījumi izpaudās valsts merkantilajā ekonomiskajā politikā, tā saucamajā – asiņainajā likumdošanā, Kromvela navigācijas aktā, zemes iežogošanas forsēšanā, rūpniecības protekcionismā un koloniālās ekspansijas sankcionēšanā.

    Tehnikas revolūcija dod rūpnieciskajam apvērsumam tikai materiālo bāzi. Taču galvenais rūpnieciskā apvērsuma rezultāts ir radikālās izmaiņas sabiedriskajās attiecībās. Rūpniecības apvērsuma rezultātā notika izmaiņas arī Anglijas tirdzniecības politikā. Tās raksturoja pāreja no protekcionisma uz brīvo tirdzniecību (frītrederismu).

    Francijas ekonomiku apskatāmajā periodā raksturoja lielās buržuāziskās revolūcijas sekas. Franču buržuāziskajai revolūcijai bija tāda pat nozīme ekonomiskajā politikā, kāda ekonomikā bija rūpnieciskajam apvērsumam Anglijā. Realizējot veselu rindu antifeodāla rakstura pasākumu rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī likvidējot muižniecības feodālās privilēģijas, franču buržuāzija centās atrisināt agrāro jautājumu, kas bija galvenais revolūcijas ekonomiskais jautājums. Radikālus pasākumus agrārajā jautājumā realizēja jakobīņi. Francijas ekonomikas raksturu Napoleona lakā noteica tas, ka šīs diktatūras sociālā bāze bija lielburžuāzija, kuru atbalstīja turīgā zemniecība. To interesēs arī tika realizēti iekarošanas kari, kontinentālā blokāde un citi pasākumi. Šai periodā sākās arī rūpnieciskais apvērsums Francijā.

    Kapitālistiskā ražošanas veida attīstība apskatāmajā periodā notika ne vien Eiropā, bet arī citās pasaules daļās un pirmām kārtām Amerikas Savienotajās Valstīs. Liela loma ASV ekonomiskajā vēsturē bija Neatkarības karam.

    Šā kara ekonomiskie cēloņi:

1. Agrārā jautājuma saasināšanās sakarā ar rietumu zemu kolonizācijas aizliegumu.

2. Anglijas mēģinājums izveidot tur feodālās attiecības.

3. Anglijas centieni izveidot savas kolonijas Amerikā par metropoles agrāro piedēkli.

    Neatkarības karš radīja labvēlīgus apstākļus ASV ekonomikas kapitālistiskai attīstībai. Ziemeļu štatos tika likvidētas pusfeodālās zemes īpašuma formas. Tika radīti arī nepieciešamie priekšnosacījumi brīvo zemju tālākai kolonizācijai rietumos.

    Pilsoņu karam bija Amerikas buržuāziskās revolūcijas noslēguma loma. Pēc pilsoņu kara ASV ekonomikā strauji attīstījās kapitālisms.

    ASV ekonomikas straujās attīstības galvenie cēloņi:

1. Ārzemju kapitāla ieplūdums.

2. Modernāko tehnikas sasniegumu pielietošana ražošanā sakarā ar darba roku trūkumu.

3. Imigrācija.

4. Kaimiņu ekonomiskais un politiskais vājums.

    Vācijā kapitālisma attīstība sākās ievērojami vēlāk nekā citās valstīs. Rūpniecības apvērsums Vācijā sākās tikai XIX gs. 40 gados un visu gadsimta pirmo pusi Vācija vēl bija agrāra zeme. Šīs parādības cēloņi meklējami tanī apstāklī, ka Vācijā ilgi saglabājās feodāli dzimtbūtnieciskās attiecības un politiskā sadrumstalotība. Feodālo attiecību likvidēšana notika lēni un ar reformu palīdzību, kas noveda pie tā saucamā prūšu ceļa izveidošanās kapitālisma attīstībā lauksaimniecībā. Sevišķi strauji rūpniecības apvērsums izvērsās gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad arī tika radīti mašinizētās industrijas pamati Vācijā. Pateicoties šai straujajai attīstībai, Vācija varēja uzsākt cīņu ar Angliju un Franciju par ekonomisko un politisko kundzību.

    Vācijas ekonomiskā uzplaukuma cēloņi:

1. Muitas savienības izveidošanās.

2. Angļu tehnikas izmantošana.

3. Kapitālistiskā kredīta attīstība.

4. Dzelzceļu būvniecības izvēršanās.

5. Lielu militāro pasūtījumu nodošana jaunajiem rūpniecības uzņēmumiem.

16.2.4. Visjaunāko laiku ekonomikas vēsture

    Visjaunākie laiki – kapitālistiskās ražošanas attīstība otrās un trešās rūpnieciskās revolūcijas periodā. XIX gs. pēdējā trešdaļa bija lielu izmaiņu periods. Šai laikā norisinājās tā sauktā otrā rūpnieciskā revolūcija, kuras rezultātā attīstījās vairākas jaunas nozares – autorūpniecība, lidmašīnu ražošana un dažas citas. Ražošanas tālāka attīstība un jo sevišķi elektroenerģijas un iekšdedzes dzinēju izmantošana un ķīmijas attīstība nodrošināja kapitālistiskās ražošanas tālāku attīstību.

    Šai periodā ekonomikā sevišķi svarīgs notikums ir pasaules kapitālistiskās ražošanas centra pārvietošanās no Rietumeiropas uz Amerikas kontinentu, konkrēti uz ASV. XIX gs. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Amerikas Savienotās Valstis atņēma Anglijai monopolstāvokli rūpnieciskajā ražošanā, ieņemot pirmo vietu pasaulē rūpnieciskās ražošanas apjoma ziņā. Ražošanas attīstību ASV šai periodā raksturoja ne vien straujie tempi, bet arī šīs attīstības periodiski pārtraukumi krīžu laikā 1861., 1873., 1882. un 1903.gados.

    ASV rūpniecības straujās attīstības cēloņi:

1. Rietumzemju kolonizācija.

2. Dzelzceļu celtniecības plašie apjomi.

3. Dienvidu iesaistīšana kapitālistiskajā industrializācijā.

4. Lēta darba spēka tirgus izveidošanās sakarā ar verdzības atcelšanu.

5. Politiskās varas nostiprināšanās.

    Anglija savas ekonomiskās varenības augstāko pakāpi sasniedza 19.gs. 60.–70. gados. Šai laikā Anglijai bija monopolstāvoklis rūpniecībā, tirdzniecībā, finansēs, starptautiskajos preču pārvadājumos un koloniālo valdījumu ziņā. 19.gs. 80. gados Angliju rūpniecības produkcijas apjoma ziņā panāca ASV, bet gadsimta beigās arī Vācija. Anglijas lēnākas attīstības cēloņi meklējami angļu kapitālisma koloniālā rakstura pieaugšanā. Zināma loma bija arī tam, ka Anglijas rūpniecības pamatfondi, tās tehnika bija lielā mērā novecojuši. Arī kapitāla eksporta forsēta paplašināšanās neveicināja Anglijas rūpniecības tālāku attīstību. Pazaudējusi pirmo vietu rūpnieciskajā ražošanā, Anglija šai periodā tomēr palika koloniālās un finansiālās varenības galvenais centrs.

    Francijas ekonomiku pēc 1871. gada raksturoja tās īpatsvara samazināšanās pasaules rūpnieciskās produkcijas kopapjomā. Šīs atpalicības ekonomisko cēloņu vidū bija arī ar dzelzsrūdu bagāto un rūpnieciskā ziņā attīstītu Elzasas un Lotringas zemju zaudēšana, kā arī 5 miljardus franku lielā kontribūcija, ko zaudētā franču-prūšu kara rezultātā Francija samaksāja Vācijai.

    Sevišķa uzmanība jāvelta Francijas kapitāla eksporta analīzei. Strauji pieauga tā franču kapitāla daļa, kas tika atrauta no pielietošanas pašu zemes rūpniecībā un novirzīta kapitāla eksportam. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Francija kapitāla eksporta apjoma ziņā ieņēma otro vietu tūlīt pēc Anglijas. Plašus apmērus XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā sasniedza Francijas koloniālā ekspansija, kuras rezultātā pirmā pasaules kara priekšvakarā Francija bija otrā koloniālā lielvalsts pasaulē.

    19.gs. beigās uz Anglijas un Francijas rūpniecības atpalicības fona sevišķi izdalījās Vācija ar savu lēcienveidīgo attīstību. Vācijā šai laikā sākās strauja rūpniecības attīstība, kuras sākumi manāmi jau 19.gs. piecdesmitajos sešdesmitajos gados, un kas pašos pamatos izmainīja valstu spēku samēru.

    Vācijas rūpniecības uzplaukumu veicināja arī franču-prūšu kara rezultātā apvienotajai Vācijai labvēlīgais iznākums. Vācija varēja balstīties uz Anglijā un Francijā attīstīto tehniku un tehnoloģiju un jau uzreiz celt jaunus lielus uzņēmumus uz modernās tehnikas bāzes. Vācijā attīstījās tādas jaunas nozares kā mašīnbūve, elektrotehniskā un ķīmiskā rūpniecība.

    19.gs. 80. gados Vācija vairs neaprobežojas ar ekonomisko ekspansiju vien, bet sāka aktīvu cīņu par kolonijām gan Āfrikā, gan Tālajos Austrumos. Vācijas ekonomiskā un politiskā agresija izskaidrojama ar to, ka tā nostājās uz koloniju sagrābšanas ceļa tad, kad pasaule jau bija lielā mērā teritoriāli sadalīta starp citām kapitālistiskajām valstīm. No otras puses, Vācijas koloniālā agresija balstījās uz neatbilstību starp tās rūpniecisko attīstību un šaurajām iekšējā tirgus iespējām. Vācijas ekonomiku raksturoja arī finanšu oligarhijas saaugšana ar reakcionāro prūšu muižniecību, kurai vienmēr ir bijis militārs raksturs.

    Attīstīto kapitālistisko valstu ekonomiku pēc otrā pasaules kara raksturo tās uzplaukums divdesmito gadu pirmajā pusē un 1929. – 1933. gada ekonomiskā krīze.

    Divdesmitā gadsimta vidus posmu raksturo trešā rūpnieciskā revolūcija. Tās gaitā radās elektroniskie skaitļotāji, lāzertehnoloģija, atomenerģijas ražošanas iekārtas AES, kļuva iespējami kosmiskie lidojumi un gēnu inženierija. Tas savukārt būtiski paātrināja tādu valstu, kā ASV, Japāna, VFR un citu valstu ekonomikas attīstību.

16.3. Senāko pasaules valstu saimniecības un sabiedrības īpatnības

   Seno Austrumu valstu ekonomikas galvenās iezīmes:

1. Galvenā nozare bija irigācijas zemkopība. Tā prasīja apvienot lielas ļaužu masas kanālu un dambju rakšanai. Tas, savukārt, jau agri noveda pie lielu zemes īpašumu veidošanās un koncentrēšanās.

2. Seno Austrumu valstīs pastāvēja centralizēts zemes īpašums. Zeme piederēja valdniekam, tā dzimtai, tempļiem.

3. Samērā ilgi šajās zemēs saglabājās ģints iekārtas paliekas.

4. Brīvie zemnieki bija organizēti lauku kopienā, kura ilgi saglabājās. Arī brīvos zemniekus nesaudzīgi ekspluatēja despotiskās valsts varas ierēdņi.

5. Ilgi saglabājās tādas verdzības zemākās formas kā mājas verdzība un valsts verdzība.

6. Seno Austrumu zemēs liela ekonomiskā loma bija tempļu saimniecībai.

    Ēģiptē saimniecības raksturu noteica irigācijas zemkopība, kura balstījās uz to, ka Nīla periodiski pārplūda. Decembrī sēja, februārī novāca. Nīla bija ūdens un mēslojuma devēja. Senās valsts periodā zemi vēl apstrādāja ļoti primitīvi, vēlāk jau parādījās kaplis, arkls, tad tika celti dambji un ierīkoti apūdeņošanas kanāli. Tā tika centralizēts darba spēks. Tādēļ te agri izveidojās centralizēta despotiska valsts vara faraona varas formā. Sabiedrība veidojās no faraona un tā svītas, priesteriem, zemniekiem un vergiem. Lielie nodokļi, kādi pastāvēja, izsauca pretošanos. Ēģiptē vairākkārt notika sacelšanās. Pretrunas ievērojami novājināja valsti, tādēļ arvien grūtāk kļuva atvairīt ārējos uzbrukumus. Vēlāk Ēģipti iekaroja Persija, kura bija militāri spēcīgāka valsts. Tas notika tādēļ, ka Ēģiptē pirmā gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras sākās zināms ekonomikas pagrimums.

    Babilonija, kura aptvēra teritoriju ap Tigru un Eifratu, attīstījās nedaudz vēlāk nekā Ēģipte un izveidojās ap 2750. gadu pirms mūsu ēras. Atšķirībā no Ēģiptes tā nebija tik lielā mērā nošķirta no ārpasaules. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja Babilonijas strauju attīstību. Valsts attīstību veicināja arī tas, ka tur atrada varu, dzelzi, zeltu. Tāpēc te agri izveidojās amatniecība. Valdnieka Hamurapia laikā 1792. – 1750. gadā pirms mūsu ēras šeit bija jau samērā attīstīta vergturu sabiedrība. Zeme bija valdnieka īpašums, tā tika iznomāta, pastāvēja parādu verdzība, lieli nodokļi un arī sodi par izbēgušo vergu slēpšanu. Liela loma ekonomikā bija tempļu saimniecībai. Galvenā nodarbošanās bija zemkopība. Vēl bija attīstīta lopkopība, amatniecība, metālapstrāde. Attīstījās arī ceļu būve. Vēlāk valsts jau pārdzīvoja pagrimumu ekonomikā. Tad te izveidojās tipiska despotiska Persijas valsts. Tās varenības pamatā bija tas, ka te bija izveidojusies stipra centralizēta valsts vara, armija un tā uzsāka iekarošanas karus. Tomēr šī valsts nepastāvēja ilgi. Vēlāk to iekaroja Maķedonija, kur jau bija attīstījusies verdzība savā klasiskajā formā.

    Grieķijā, Krētas salā izrakumi parāda, ka sākumā zeme ir bijusi kopīpašums. Tanī pašā laikā jau attīstījās mantiskā nevienlīdzība un bija izveidojusies mājas verdzība. Šī procesa rezultātā pakāpeniski sabruka ģints iekārta un sāka rasties valstiski veidojumi. Tie radās pilsētu-valstu veidā. Grieķi spiesti jau agri meklēt sakarus ar citām zemēm, lai iemainītu savus amatniecības izstrādājumus pret labību u.c. Attīstoties maiņai, rodas nauda. 7. gadu simtenī pirms mūsu ēras Grieķijā sāka kalt monētas. Tas paātrināja mantiskās nevienlīdzības izveidošanos un padziļināšanos. Attīstoties šādai sabiedrībai strauji paplašinājās ražošana.
    Grieķijas pilsētu-valstu starpā izvirzījās Atēnas un Sparta. Abas tās bija vergturu valstis, tomēr ar zināmu atšķirību ekonomiskajā un politiskajā ziņā. Atēnu valstī jau no pastāvēšanas sākuma izveidojās centrālā pārvalde un trīs brīvo šķiras – dižciltīgie eipatrīdi, zemkopji ģeomori un amatnieki demiurgi. Bez šiem brīvajiem pilsoņiem tur vēl bija vergi, kuri skaitliski bija vairākumā. Attīstības gaitā brīvo ļaužu vidū pastiprinājās mantiskā nevienlīdzība, un pieaugot parādiem arī nonākšana parādu verdzībā. Atēnas bija spiestas veikt pasākumus parādu verdzības ierobežošanai. 594. gadā p.m.ē.  Solons veica reformu, kura bija vērsta pret parādu verdzību.
    Solona reformas gan ierobežoja parādu verdzību, bet nevērsās pret verdzību vispār. Arī pēc šīm reformām joprojām pieauga vergu skaits un tālāk uzplauka verdzība. Atēnas kļuva par nozīmīgāko senās Grieķijas pilsētu. Attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Vergus izmantoja lielās amatnieku darbnīcās – ergastērijās. Starp tām pastāvēja darba dalīšana. Arī starp pilsētām pastāvēja darba dalīšana. Brīvie ļaudis nodarbojās ar valsts pārvaldi, zinātni, arhitektūru, mākslu utt. Tas viss bija iespējams, pateicoties plaši izvērstajam vergu dabam.

    Maķedonijas Aleksandra Lielā vadībā pakļāva Mazāziju, Ēģipti, Babiloniju, Sirdarjas un Amudarjas ieleju, Indas upes ieleju, pat mēģināja iebrukt Indijā. Maķedonijas lielvalsts izveidošanās rezultātā sākās Tuvo Austrumu zemju pastiprināta kolonizācija no grieķu puses. Līdz ar to sākās jaunu pilsētu dibināšana (Aleksandrija Ēģiptē u.c.). Svarīgi arī tas, ka visā valsts teritorijā tika ieviesta vienota grieķu monetārā sistēma. Attīstījās un uzplauka arī tirdzniecība. Tāpat tālāk pastiprinājās verdzības attiecības. Notika arī kultūras un zinātnes tālāka attīstība.

    Pēc Aleksandra nāves šī lielā valsts sabruka. Tās teritorijā izveidojās vairākas mazākas valstis ar verdzības iekārtu.

    Rietumos Apenīnu pussalā 3. un 2. gadu simtenī p.m.ē. sevišķi strauji sāka attīstīties Romas impērija. Romieši nodibinot savi Impēriju, izmantoja visu to, ko bija sasnieguši grieķi.

    Roma attīstījās vēlāk nekā citas jau aplūkotās valstis. Romas valsts saimniecība balstījās uz milzīgas vergu masas izmantošanu. To skaits bija nemitīgi jāpalielina. Tos ieguva karu, parādu un pirātisma rezultātā. Galvenais tomēr bija kari, kas deva ļoti daudz vergu. Tāpēc vergi bija lēti. Bija valsts un privātie vergi. Valsts izmantoja vergus ūdensvadu, lielu celtņu, ceļu būvniecībā. Privātie īpašnieki izmantoja vergus amatniecībā, lauksaimniecībā un arī kā kalpotājus mājsaimniecībā. Pilsētu vergi bija krāsotāji, amatnieki, audēji u.c. Laukos vergus izmantoja lielajās vergturu saimniecībās – latifundijās.

    Romā verdzība kā ekspluatācijas forma sasniedza savu visaugstāko līmeni, jo, pirmkārt, vergu bija ļoti daudz un, otrkārt, to ekspluatācija bija ļoti nežēlīga. Vergi tika uzskatīti par runājošajiem darba rīkiem.

    Romas impērijai sabrūkot, mazinājās pilsētu loma, panīka tirdzniecība un amatniecība. Vergturu saimniecības kļuva neizdevīgas, un to īpašnieki sadalīja un iznomāja zemi.

    Vergturu saimniecības un līdz ar to Romas impērijas sabrukuma rezultātā Rietumeiropā sāka pakāpeniski veidoties feodālisms.

    Romas impērijas vēsturiskā loma bija tā, ka tā no Grieķijas u.c. zemēm saņemto ražošanas prasmi nodeva tālāk viduslaikiem. Zinātnes un ražošanas laukā Romas zinātnieki arī paši tālāk attīstīja matemātiku, astronomiju, celtniecību, lauksaimniecību, tiesību zinātnes. Celtniecībā romieši jau pielietoja blokus, trīces, polispastu. Cēla lielus ūdensvadus, cirkus, tempļus, būvēja ceļus. Lauksaimniecībā jau izmantoja arklu. Lauksaimniecībā starp nozarēm pastāvēja arī plaša specializācija. Plaši Romas impērijā attīstījās amatniecība un tirdzniecība, bija uzplaukušas pilsētas.
Romas impērija deva nozīmīgu ieguldījumu saimniecības attīstībā.

16.4. Pasaules ekonomikas attīstība feodālisma apstākļos

Feodālismu raksturo šādas pazīmes:

1. Naturālā saimniecība.

2. Ražotājam pieder ražošanas līdzekļi.

3. Pastāv ražotāju personiskā atkarība no feodāļiem.

4. Zems, rutīnā iestidzis tehnikas attīstības līmenis.

    Rietumeiropā feodālisms ilga apmēram 1 000 gadus. Ķīnā, Polijā, Rumānijā u.c. bija manāmas feodālisma atliekas vēl līdz 20. gadsimta sākumam. Feodālo ražošanas attiecību pamats ir feodālais zemes īpašums. Pateicoties tam, lielie zemes īpašnieki feodāļi ekspluatēja zemniekus, dzimtcilvēkus. Ekspluatācija notika, izmantojot kā ekspluatācijas formu feodālo zemes renti.

    Tika izmantotas šādas feodālās zemes rentes formas:

1. atstrādāšanas rente,

2. produktu rente,

3. naudas rente.

    Dzimtcilvēks bija brīvāks nekā vergs. Tomēr tas nebija pilnīgi juridiski brīvs. Pastāvēja dzimtcilvēka personiskā atkarība no feodāļa. Feodālisms Rietumeiropā izveidojās uz Romas impērijas, tātad uz verdzības iekārtas drupām. Vienlaikus tas balstījās uz ģermāņu cilšu sabiedriskajām attiecībām. Tad, kad sākās Romas impērijas sairšana, ģermāņu ciltīs notika zemes īpašuma veidošanās. Veidojās brīvais, sīkais zemes īpašums.

    Tikai vēlāk, kad nostiprinājās feodālās attiecības, brīvais zemes īpašnieks tika padarīts par dzimtcilvēku.

    Viduslaikos norisinājās šādi savstarpēji saistīti procesi:

1. lielu feodālo zemes īpašumu izveidošanās;

2. zemes rentes formu veidošanās;

3. notika brīvo zemnieku pārvēršana par dzimtcilvēkiem.

    Visas šīs trīs feodālisma veidošanās līnijas bija sevišķi raksturīgas Franku valstij, kura 4. gadu simtenī sāka veidoties Romas impērijas teritorijā un pastāvēja līdz 9. gadu simtenim, kad tā sadalījās atsevišķās valstīs.
    Romas impērijas sabrukuma rezultātā pavājinājās pilsētu ekonomiskā loma. Pēc Romas impērijas bojāejas vienas valsts vietā izveidojās vairākas. Tas sašaurināja ekonomiskos sakarus. Franku ciltīm šai laikā bija raksturīga naturālā saimniecība. Arī tas vājināja pilsētas. Impērijas sabrukums uz laiku slēdza tirdzniecības ceļus uz Austrumu zemēm. Muižniekiem, savukārt, amatniecības izstrādājumus izgatavoja zemnieki un tāpēc arī viņiem nebija vajadzības pēc pilsētu amatnieku izstrādājumiem. Tas viss vājināja pilsētas. Feodālisma pirmajā periodā Rietumeiropas pilsētām galvenokārt ir feodālo centru loma. Turpretī Austrumos, Bizantijas jeb Austrumromas valstī pilsētu loma bija ievērojami lielāka.

    10.–11. gadsimtos sākās feodālisma uzplaukums. Tā cēlonis bija ražošanas tālāka attīstība. Pirmām kārtām tas norisinājās galvenajā nozarē – lauksaimniecībā. Parādījās dzelzs arkls, paplašinājās vīna ražošana, eļļas spiešana. Lielā mērā paplašinājās arī sējumu platība. Pieauga darba ražīgums un notika jaunu teritoriju apgūšana. Blakus lauksaimniecībai attīstījās amatniecība, it sevišķi audumu ražošana. Sāka lietot podnieku ripu, izplatījās ūdensdzirnavas. Sāka celt mūra ēkas, attīstījās metāla apstrādāšana, vadmalas audumu apdares māksla. Pieauga virsprodukta apjoms un attīstījās darba sabiedriskā dalīšana. Līdz ar to attīstījās arī maiņa. Pilsētu attīstību veicināja tas, ka, sākot ar 12. gadsimtu, Rietumeiropā produktu renti sāka pakāpeniski aizstāt naudas rente. Tas spieda zemniekus savus lauksaimniecības produktus realizēt tirgū, lai iegūtu naudu. Šajā laikā veidojās Francija, Anglija, Spānija u.c. nacionālas centralizētas feodālās valstis. Centrālā valsts vara sāka iekasēt nodokļus. Arī tas veicināja preču un naudas attiecību un līdz ar to pilsētu attīstību. Sākot ar 11. – 12. gadsimtu, Rietumeiropā atkal pieauga veco Romas impērijas pilsētu loma un blakus tām radās un attīstījās jaunas pilsētas.

    Feodālās pilsētas no jauna radās tur, kur bija izdevīgāki ekonomiskie apstākļi. Tirgotāji un amatnieki apmetās sev ekonomiski izdevīgās vietās un arī tur, kur bija lielāka politiskā drošība.

    9.–10. gadsimtā Venēcija, Dženova, Neapole u.c. pārkāpa feodālo nocietinājumu vaļņus  un pārvērtās par tirdzniecības pilsētām. Florence, savukārt, veidojās kā amatniecības pilsēta. Pilsētu attīstības ekonomiskais pamats bija amatniecība un tirdzniecība.

    Amatniecība ir pilsētu vēsturiski vecākā saimniecības nozare. Pakāpeniski pilsētās palielinājās amatnieku un tirgotāju skaits. Galvenais to pieauguma avots bija feodālie lauku rajoni, no kuriem zemnieki ekspluatācijas spiesti devās uz pilsētām.

    Amatniecības attīstību sekmēja cunftu izveidošanās Rietumeiropā, kas sākās Itālijā 10. gadsimtā, bet Anglijā, Francijā un Vācijā – 11., 12. gadsimtos.

    Cunftu izveidošanās cēloņi:

1. To veicināja zemes feodālā struktūra;

2. Cunftes ievērojami atviegloja pilsētnieku cīņu pret vienoto muižniecību, jo tās kara gadījumā izveidoja bruņotas vienības;

3. Cunftu izveidošanos sekmēja arī tirdzniecības feodālais raksturs;

4. Cunftes atviegloja amatnieku savstarpējās konkurences novēršanu apstākļos, kad pilsētās ieplūda arvien jaunas zemnieku masas.

    Līdz ar cunftu attīstību izveidojās ļoti stingri to iekšējās kārtības noteikumi (ar kādiem darba rīkiem jāstrādā, cik daudz jāražo, sadzīves un militārās organizācijas noteikumi), kuriem sākumā bija pozitīva loma, tomēr vēlāk, attīstoties kapitālismam, tie kavēja ražošanas tālāku attīstību un ļāva pirmajā vietā izvirzīties manufaktūrām kā augstākai ražošanas organizācijas formai.

    Otrs svarīgākais komerciālās darbības veids aiz amatniecības bija tirdzniecība. 11., 12. gadu simtenī tirgošanās jau kļūst par profesiju.

    Bija arī vairāki šķēršļi, kuri kavēja tirdzniecības attīstību. Tie bija: feodālās muitas, slikti ceļi, daudzveidīgā naudas sistēma, kā arī daudzie pirāti un laupītāji. Lai varētu aizsargāties no pirātiem, ierīkot kopējas noliktavas u. tml., tirgotāji apvienojās ģildēs. Vairākas tirdzniecības pilsētas apvienojās t.s. hanzās. Rīga bija Ziemeļvācijas pilsētu Hanzas savienības sastāvā.

    Pilsētās attīstījās arī augļošana. Tajā liela loma bija baznīcai. Augļošana veicināja: 1. kapitāla uzkrāšanu. 2. paātrināja sīko ražotāju izputēšanu. Tādā veidā tā veicināja kapitālistiskās ražošanas priekšnoteikumu izveidošanos.

    Rietumeiropas pilsētu ekonomikas tālāku attīstību ievērojami veicināja Lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Tie veicināja arī jaunu tirdzniecības formu – biržu, kā arī finansiālās darbības centru – banku rašanos. Biržas tāpat kā bankas veicināja preču un vērtspapīru apgrozību un līdz ar to sekmēja kapitālisma attīstību.

16.5. Kapitālisma ģēnēzes process Eiropā

    15. gadsimta pirmajā pusē ekonomiski spēcīgākās bija Ziemeļitālijas pilsētas. Taču atklājumu ekspedīcijas pirmie sāka organizēt portugāļi un spāņi. 1415. gadā portugāļi bija ieņēmuši Ziemeļāfrikas pilsētu Seutu. Viņi vēlāk atklāja Zaļo ragu, apguva Gvinejas līci. 1486. gadā portugālis Diass atklāja Labās cerības ragu un eiropiešiem  kļuva skaidrs, ka var apbraukt Āfriku un nonākt Austrumos. Tika izvirzīta doma, ka var nokļūt Ķīnā un Indijā, apbraucot zemeslodi arī rietumu virzienā. To izmantoja Kristofors Kolumbs. 1492. gada 12. oktobra rītā viņa ekspedīcija ieraudzīja Amerikas kontinenta piekrastes salu krastus. 1498. gadā portugālis Vasko da Gama apbrauca Āfriku un nokļuva Indijā, līdz ar to tika atklāts jauns ceļš uz Austrumu zemēm. Vēlāk kļuva skaidrs, ka Kolumba atklātās salas nav Āzijas kontinents, kā domāja sākumā, kad arī radās nepareizs vietējo Amerikas iedzīvotāju apzīmējums – indiāņi. 16. gadsimta sākumā, laikā no 1519. līdz 1522. gadam Magelāna ekspedīcija apbrauca apkārt zemeslodei. Atlika tikai visas jaunatklātās teritorijas apgūt. Portugāļi Indijā galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību. Garšvielas, zīds Rietumeiropas tirgos maksāja līdz 200 reizes dārgāk nekā tos iepirka Indijā. Portugāles valdība aizliedza ievest garšvielas vairāk par 5 kuģiem gadā, lai nekristos cenas.
 
    Kad Spānija bija galīgi padzinusi arābus no Pireneju pussalas un tādējādi izveidojusies par centralizētu un spēcīgu valsti, tai atbrīvojās iekšējos karos aizņemtie sīkie muižnieki un zemnieki, un karaspēks kļuva pašu zemē nevajadzīgs. Šie karavīri tikai gaidīja iespēju doties jaunās cīņās, lai tā iegūtu zemi, dārgmetālus un citas bagātības. Rezultātā pieauga arī Spānijas ekonomiskā un politiskā varenība. Tāpēc arī Spānija varēja izvirzīties Lielo ģeogrāfisko atklājumu priekšgalā.

    Amerikā spāņu kolonisti iespiedās arī dziļāk kontinentā. Viņu, pirmām kārtām, interesēja zelts. Spāņi ar nodevību sagrāba un sagrāva augsti attīstītās acteku, maiju un inku valstis un izlaupīja to zemi. Spānijas varenība tāpēc galvenokārt balstījās uz šo iekaroto zemju izlaupīšanu.

    Jau kolonizācijas sākumā starp portugāļiem un spāņiem izcēlās domstarpības, tāpēc tika nosprausta robežlīnija starp vienu un otru valdījumiem. Tā gāja pa 30’ rietumu meridiānu.

    Amerikas iekarotājus interesēja dārgmetāli, garšvielas, vergi – darbaspēks, kā arī iespējas ierīkot plantāciju saimniecības. Vergus šim nolūkam galvenokārt ieveda no Āfrikas kontinenta. Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem sākās straujš jauno zemju kolonizācijas process.

    Spānija sev pakļāva Dienvidamerikas kontinentu, atskaitot tagadējās Brazīlijas teritoriju, kuru ieguva Portugāle. Vēl spāņi iekaroja Centrālo Ameriku un acteku valsti tagadējās Meksikas teritorijā, kā arī daudzas salas, un tostarp arī Filipīnas Klusajā okeānā.

    “Cenu revolūcija” atstāja lielu iespaidu uz visām Eiropas valstīm un feodālās sabiedrības ekonomisko stāvokli. Spānijā cenu augšanas rezultātā daudzas preces kļuva tik ļoti dārgas, ka zaudēja konkurētspēju. Tas spēlēja noteiktu lomu rūpniecības un tirdzniecības lejupslīdei Spānijā.

    Holandieši turpretī savu ekspansiju galvenokārt balstīja uz tirdzniecību, tās attīstību. Anglijas ekonomiskās varenības pamatā, savukārt, bija kapitālistiskās ražošanas attīstība.

    Anglijas un Francijas kolonisti sāka pakāpeniski apgūt Ziemeļamerikas kontinentu. Angļi pakļāva sev arī Austrālijas kontinentu, bet holandieši – tagadējo Indonēziju. Jau vēlāk, 19.gadu simtenī, angļi pakļāva Indiju un kopā ar frančiem, vāciešiem, portugāļiem un beļģiem – Āfrikas kontinentu.

    Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ievērojami veicināja ražotājspēku tālāku attīstību, kā arī to rezultātā notika preču-naudas attiecību tālāka attīstība. Attīstījās finanšu darījumi, organizējās banku kantori. Izmainījās atsevišķu valstu ekonomiskā loma, izvirzot pirmajā vietā Atlantijas okeāna piekrastes valstis – Spāniju, Portugāli, Nīderlandi, vēlāk Angliju un Franciju. Tie veicināja un izsauca arī cunftu sistēmas krīzi. Rietumeiropā sāka attīstīties kapitālistiskās manufaktūras. Tās, savukārt, sagatavoja priekšnosacījumus rūpnieciskajam apvērsumam – pārejai uz mašinizēto lielražošanu. Jauno zemju atklāšana noveda pie cenu revolūcijas. Zelta ieguve jaunatklātajās zemēs prasīja mazāk darba, tā vērtība kritās, un Rietumeiropā cēlās cenas. Darba alga tajā pašā laikā pieauga maz un rezultātā kritās iedzīvotāju reālie ienākumi, pasliktinājās viņu dzīves līmenis.

    Kļuva populāri merkantilistu ekonomiskie uzskati par naudu kā valsts bagātības saturu, par dārgmetālu uzkrāšanu, kā bagātības nodrošināšanas galveno formu un aktīvu ārējo tirdzniecību kā to iegūšanas galveno līdzekli.

    Viduslaiku tirdzniecībā bija grūtības ar lielo naudas daudzveidību. Tirgoņi bija spiesti izmantot naudas mainītāju pakalpojumus, kuri orientējās naudas sistēmās un atpazina pilnvērtīgu monētu no nepilnvērtīgas. Mainīja vienu naudu pret otru un veica citas operācijas. Pārvadāt lielu daudzumu sudraba un vara naudu bija bīstami. Tāpēc tirgoņi varēja dabūt naudu jebkurā pilsētā no aģenta-mainītāja, uzrādot vekseli. Pamazām mainītāji pārvērtās baņķieros. Pirmās bankas radās Ziemeļitālijā. Radās speciālas baņķieru-augļotāju kompānijas, kuras guva lielu peļņu. Aizdevuma procentu likmes bija diezgan augstas, no 15 līdz 25%. Augstdzimuši parādnieki bieži neatgrieza parādus un reizēm fiziski izrēķinājās ar saviem kreditoriem, apvainojot viņus valsts nodevībā un sātanismā. Maksātnespēja un parādnieku nevēlēšanās atdot parādus saviem kreditoriem, noveda pie bankrota baņķieru biedrības. Katoļu baznīca sludināja “Aizdodiet, negaidot atlīdzību”, un aizliedza procentu ņemšanu. Kaut gan tajā pašā laikā katoļu baznīca bija pirmais lielākais kreditors Eiropā. No 14. līdz 15. gs. galveno nozīmi ieņem augļotāju kredīta operācijas Itālijā Florencē). Venēcijā un Dženovā izveidojās valsts parādu sistēma, kura tika izmantota nākotnē arī citās valstīs. Tika veikti bezskaidras naudas norēķini. Viduslaiku tirgotāji un augļotāji apkalpoja feodālo sistēmu kopumā, taču 14. un 15. gs. viņi bija feodālisma sagruvuma veicinātāji.

    Rūpnieciskā apvērsuma priekšnoteikumi izveidojās 15. gs. otrajā pusē un 16. gs. pirmajos gadu desmitos:

1. Sākot ar 15. gs. beigām, kad palielinājās pieprasījums pēc vilnas un sakarā ar vilnas cenu kāpumu, kad aitkopība kļuva ienesīgāka par zemkopību, notika zemes “iežogošana”. Tika ierīkotas aitu ganības, t.i.., T.Moora vārdiem tēlaini runājot, “aitas apēda cilvēkus”. Iežogošanas rezultātā laukos aramzemi pakāpeniski nomainīja ganības. Vilnas cenas bija palielinājušās trīs reizes, kā arī ievērojami bija kāpušas zemes nomas maksas. 

2. Notika feodālo karapulku likvidācija. Feodālais karaspēks zaudēja savu nozīmi, jo parādījās labāki šaujamie ieroči.

3. Anglijas karaļi realizēja baznīcas zemju ekspropriāciju.

4. Sākumā valsts ar likumdošanu aizsargāja zemniekus pret padzīšanu no zemes. Turpretī 18.gadsimtā jau valsts ar likumdošanu to sekmēja, jo augošās kapitālisma attiecības pieprasīja algotu darba spēku.

    Visu iepriekš minēto procesu rezultātā iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt pilsētās, tika izmantots daudz algota darbaspēka, jo bija attīstījusies kapitālistiskā rūpniecība. Tātad bija nobrieduši visi ekonomiskie apstākļi buržuāziskajai revolūcijai. 

    Rūpniecības apvērsums nozīmē pāreju no roku darba uz mašinizēto ražošanu. Tātad kapitālistiskās manufaktūras vietā, kur pastāv roku darbs, nāca kapitālistiskā fabrika, kurai raksturīga mašīnu pielietošana. Buržuāziskās revolūcijas rezultātā 18 gs. sākumā Anglijas ekonomikā bija izveidojušies apstākļi, kas radīja visus nepieciešamos nosacījumus pārejai uz mašinizēto ražošanu.

    Šo apvērsumu raksturoja šādas pazīmes:

• Zemniecība kā šķira Anglijā praktiski izzuda. To nomainīja fermeri, kuri no zemes īpašniekiem nomāja zemi un nodarbināja algotus laukstrādniekus. Anglijā attīstījās fermeru saimniecība.
• Agrārā apvērsuma rezultātā rūpniecība ieguva papildus darbaspēku un lauksaimniecība kļuva par ietilpīgu tirgu, jo fermeri arvien vairāk pieprasīja lauksaimniecības darbarīkus, bet algotie strādnieki – rūpniecības preces.
• 18. gs vidū Anglijā jau bija lieli brīvi kapitāli, daudz algota darbaspēka, plašas kolonijas un izvērsts iekšējais un ārējais tirgus. Tas viss sekmēja rūpniecības apvērsumu.

    Apvērsums vispirms notika tekstilrūpniecībā un tieši kokvilnas rūpniecībā. Tas notika tāpēc, ka mašīnu ieviešana tekstilrūpniecībā prasīja mazāk līdzekļu, nekā tas būtu bijis vajadzīgs citās nozarēs. Bez tam kokvilnas rūpniecībā angļu ražotājiem bija jāiztur asa konkurence ar Indijas ražotājiem. Lai tajā uzvarētu, bija nepieciešami radikāli pasākumi, lai izspiestu indiešus. Tāpēc arī ieviesa mašīnas, kuras ļāva strauji celt darba ražīgumu.

    Bez tam 1784. gadā anglis Džems Vats izņēma patentu tvaika mašīnai, kā arī attīstījās metalurģija. 19. gs sākumā sāka pielietot tvaika mašīnu arī kuģniecībā un 1825. gadā ierīkoja pirmo dzelzceļu. Rūpniecības apvērsuma rezultātā Anglijā bija notikusi pāreja no roku darba uz mašinizēto ražošanu.

16.6. Kapitālisma attīstība Eiropā, Amerikā un Japānā

     16. gadsimtā un 17. gadsimta pirmajā pusē Anglijā iezīmējās virkne procesu, kuri noveda pie buržuāziskās revolūcijas. Zemnieku padzīšana no zemes noveda pie zemnieku nemieriem. Saasinājās cīņa arī manufaktūrās starp strādniekiem un īpašniekiem, jo strādnieku dzīves līmenis pasliktinājās. Iekšējā tirgus attīstīšanās noveda pie vienota nacionālā tirgus izveidošanās. Sāka attīstīties arī Anglijas finanšu sistēma, kas vēl vairāk koncentrēja ekonomisko varu kapitālistu rokās. Rezultātā nobrieda priekšnoteikumi buržuāziskajai revolūcijai.

    Feodālisma spēcīgākais balsts bija Anglijas karaļnams, kurš iestājās pret augošo buržuāziju, uzlika tai dažādas nodevas.

    Anglijas buržuāziskajā revolūcijā buržuāzijas pusē piedalījās arī strādnieki, jo karaļa monopoltiesību pastāvēšana bieži noveda pie uzņēmumu slēgšanas, un rezultātā strādnieki zaudēja darbu. Cīņa starp feodāļiem un karali arvien vairāk saasinājās.

    Anglijas buržuāziskā revolūcija faktiski sākās 1640. gadā, kā zemnieku nemieri sakarā ar zemes iežogošanu. 1641. gadā parlaments likvidēja karaļa ekonomiskās privilēģijas. Sākās atklāta bruņotā cīņa starp karali un buržuāziju. Kad armijā sāka uzņemt arī trūcīgus ļaudis, cīņas rezultāti nosvērās parlamenta pusē, un 1649. gadā Anglijā tika proklamēta republika, bet karali sodīja ar nāvi. Līdz 1661. gadam Anglijā pastāvēja republika, šai laikā tika izdoti likumi, kas nostiprināja buržuāzijas ekonomisko un politisko varu.

    Rezultātā izveidojās apstākļi straujam rūpniecības attīstības procesam, radās apstākļi, kas noveda pie pārejas uz mašinizēto ražošanu, t.i., Anglijā notika rūpniecības apvērsums.

    19. gs pirmajos gadu desmitos Anglija ieguva monopola stāvokli pasaules rūpniecībā un paturēja to līdz gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. 19. gs. sākumā Anglija izvirzījās pirmajā vietā ne tikai rūpniecībā, bet arī kuģniecībā, tirdzniecībā, finansiālā stāvokļa ziņā un tamlīdzīgi. Tādā veidā rūpniecības apvērsuma rezultātā Anglija ieguva monopola stāvokli pasaules rūpnieciskajā ražošanā, ārējā tirdzniecībā, starptautiskajā kuģniecībā un ārējo kapitālu ieguldījumu sfērā.

    Kapitālistiskās ražošanas attiecību attīstības rezultātā 18. gs. vidū Francijā radās apstākļi, kas sagatavoja ceļu buržuāziskajai revolūcijai, un padarīja to par iespējamu:

1. Ražotājspēku attīstība, kuras rezultātā izveidojās manufaktūras. Tas, savukārt, nodrošināja buržuāzijai lielu ekonomisko varu.

2. Proletariāta skaitliskais pieaugums un tā dzīves līmeņa pasliktināšanās, kas noveda pie streiku kustības.

3. Ekonomiskās attīstības rezultātā Francijā pasliktinājās zemnieku stāvoklis.

4. Sabiedrisko darbinieku Voltēra, Monteskjē u.c. iestāšanās par brīvību un demokrātiju.

    Revolūcijai bija liela pasaulvēsturiska nozīme. Francijas buržuāziskā revolūcija radikāli atrisināja agrāro jautājumu un ar buržuāziju saistītos politiskos un tiesiskos jautājumus, kuri, savukārt, nostiprināja buržuāzijas īpašuma tiesību pamatus.

    Franču buržuāziskā revolūcija sākās 1789. gada 13. un 14. jūlijā ar Bastīlijas aplenkšanu un tās ieņemšanu. Revolūcijai bija trīs posmi:

1. 1789. līdz 1792. g. - šis posms bija raksturīgs ar cilvēka pilsoņa tiesību deklarāciju, kas bija vērsta pret feodālismu. Šajā posmā tika veikti vairāki pasākumi. Nācijas rīcībā nodeva baznīcas īpašumus, likvidēja cunftes, kārtas, valsts feodālo administratīvo iedalījumu. Šie pasākumi nostiprināja lielburžuāzijas kundzību un nedaudz uzlaboja strādnieku un zemnieku stāvokli. Taču feodālās nodevas vēl netika atceltas.

2. 1792. līdz 1793. g. – notika nikna ekonomiskā un politiskā cīņa starp lielburžuāziju un jakobīņiem, kurus veidoja trūcīgie sabiedrības slāņi un sīkburžuāzija. Uzvarēja jakobīņi, kuri realizēja virkni revolucionāru pārkārtojumu.

3. 1793. līdz 1794. g. – jakobīņu diktatūras posms. Tika noteikts patēriņa minimums un darba algas maksimums, zemniekiem nodota viņu apstrādātā zeme, vienlaikus atceļot visas feodālās privilēģijas.

    Pēc buržuāziskās revolūcijas, buržuāziskās valdības Francijā mainījās viena pēc otras, līdz 1799.g. 10 novembrī pie varas nāca ģenerālis Napoleons Bonaparts, kurš 1804.g. pasludināja sevi par Francijas imperatoru.

    Napoleons un viņa ministri pārstāvēja daudzskaitlīgo “jauno buržuāziju”, kuras interesēs nebija feodālo attiecību restaurācija. Napoleons ieviesa Francijā nodokļus, kuri pildīja valsts militārā budžeta kasi. Tas noveda pie ietilpības ierobežojumiem iekšējā tirgū, bet Napoleons iekaroja un pavēra jaunus tirgus. Napoleons aplika uzvarētās zemes ar speciālām nodevām. Tā, Itālija katru gadu maksāja Francijai 36 milj. franku zeltā, bet Polija – 30-35 milj.

    Napoleons centās ierobežot Anglijas konkurētspēju kontinentā. 1806.g. 21. novembrī viņš parakstīja dekrētu par kontinentālo blokādi, pēc kura visām no Francijas atkarīgām valstīm tika aizliegts tirgoties ar Angliju. Anglijas konkurences ierobežošana paātrināja dažu rūpniecības nozaru attīstību, kuras izmantoja vietējās izejvielas (vilnu, linu, metālu u.c.), bet sākās kokvilnas, cukura un citu nozaru lejupslīde, kuras strādāja ar ievestajām izejvielām.

    Napoleona karu rezultātā vēsture virzījās no feodālisma uz brīvo kapitālismu. Taču šie kari beidzās ar Francijas sakāvi. Nepārtrauktā kara darbība savienojumā ar kontinentālo blokādi novājināja valsti. Pēc Napoleona diktatūras krišanas tika restaurēta Burbonu dinastija (1814.g).

16.7. Pasaules ekonomika 19 un 20 gs. mijā

    Sākot ar 19. gs. otro pusi, Anglijas attīstības tempi rūpniecībā palēninājās. Šī palēnināšanās sakrita ar citu valstu strauju pāreju uz kapitālistisko lielražošanu, veidojot sindikātus un trestus.
   Anglija pirmā nostājās uz kapitālisma attīstības ceļa, bija arī pirmā zeme, kur visātrāk parādījās kapitālisma izraisītās pretrunas. Pretrunu saasināšanās sakrita ar Anglijas monopolstāvokļa zaudēšanu rūpniecībā, bet vēlāk arī kapitālieguldījumu un ārējās tirdzniecības jomā.
    Rezultātā Anglijas attīstības tempi pagausinājās, bet ASV un Vācijas attīstības tempi tanī pašā laikā ievērojami paātrinājās. Astoņdesmito gadu sākumā Angliju panāca ASV, bet gadsimtu mijā – arī Vācija. Vispirms Anglija zaudēja monopolstāvokli rūpnieciskajā ražošanā. Monopolstāvoklis ilgāk saglabājās tirdzniecībā un kapitāla eksportā, jo Anglijai bija daudz koloniju, kur realizēt savas preces un ieguldījumus.
    Anglijai kolonijas bija ļoti nozīmīgas. 19.gadsimta 70. gados uz kolonijām plūda viena ceturtā, bet 90. gados – jau viena trešā daļa eksporta. Anglijas ekonomika tolaik balstījās uz kolonijām.

    1870. gada franču-prūšu karš, ko uzsāka Francija, nodarīja tai lielus zaudējumus. Posmā pēc šī kara Francijas ekonomika attīstījās lēniem tempiem. Tā cēloņi bija šādi:

1. Lauksaimniecībā pastāvēja sīko parcelāro saimniecību sistēma. Šī sistēma un hipotēku parādi, savukārt, ierobežoja iekšējo tirgu.

2. Francijas rūpniecības attīstības tempus pagausināja arī tas, ka Francija pēc franču-prūšu kara bija zaudējusi Elzasu un Lotringu.

3. Attīstību palēnināja arī tas, ka Francija zaudēja 5 miljardus zelta franku kā kontribūciju.

4. Rūpniecībā liels īpatsvars bija greznuma lietu, modes preču ražošanai, bet tas maz veicināja paplašināto atražošanu.

5. Franču lielburžuāzija lielā mērā kapitālus ieguldīja nevis rūpniecības attīstībā, bet izlietoja kapitālu eksportam galvenokārt aizdevumu formā.
    Rezultātā pirmā pasaules kara priekšvakarā pastiprinājās ekonomiskie un politiskie sakari starp Franciju un Krieviju. Notika Francijas un Krievijas vienošanās. Anglijai arī jau bija izdevīgi tuvoties Francijai, jo Vācija, rūpnieciski apsteigusi Angliju, bija tai daudz bīstamāks konkurents. Tāpēc noslēdza savienību starp Angliju, Franciju un Krieviju, tā saucamo Antanti.

    Vācijas ekonomiku 19. gs. pēdējos gadu desmitos raksturoja strauja rūpnieciskās ražošanas attīstība. Attīstījās ķīmiskā rūpniecība, elektrisko preču ražošana, aparātu būve u.c. svarīgas modernas nozares. Līdz ar to šais nozarēs Vācijā ieguva lielu īpatsvaru pasaules mērogā.
    Gadsimta beigās Vācija sāka pastiprināti realizēt arī koloniālo ekspansiju. Vācija ieguva t.s. vācu Rietumāfriku un Austrumāfriku, kā arī dažas teritorijas Klusā okeāna salu arhipelāgos. Tās bija Vācijai svarīgs izejvielu avots un preču realizācijas tirgus.
    Ražošanas attīstības gaitā Vācijā sākās kapitāla koncentrācijas un centralizācijas process, kas noveda pie monopolu izveidošanās.
Attīstījās finanšu kapitāls un pastiprinājās kapitāla eksports, ko realizēja Vācijas lielrūpnieki un finanšu oligarhija. Attīstījās arī lauksaimniecība.
    Rezultātā Pirmā pasaules kara priekšvakarā Vācija rūpnieciski izvirzījās otrā vietā pasaulē, turpretī koloniālo īpašumu ziņā tā atradās vienā no pēdējām vietām. Līdz ar to arvien vairāk nobrieda ekonomiskās un politiskās pretrunas starp Vāciju un Angliju, kas arī bija cēlonis I Pasaules karam.
 
    Pēc Neatkarības kara ASV Ziemeļu štatos galvenokārt attīstījās rūpniecība, bet lauksaimniecību te pārstāvēja kapitālistiskie fermeri. Dienvidos turpretī galvenokārt attīstījās plantatoru saimniecība. Ziemeļu buržuāzija bija par to, lai ārējā tirdzniecībā piekoptu protekcionismu, t.i., ekonomisko politiku, kuras rezultātā ar aizsargmuitām aizsargā savas zemes rūpniecību no ārvalstu konkurences. Dienvidu štatu plantatori turpretī bija par brīvu tirdzniecību, par frītrēderismu. Tāpēc sāka veidoties pretrunas starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Ar laiku Ziemeļos veidojās darba roku trūkums, Dienvidos turpretī darba roku bija daudz, bet tie bija vergi, tāpēc bija jāatceļ verdzība, lai tie varētu strādāt rūpniecībā. Daudzi vergi bēga uz Ziemeļiem. Tādēļ Dienvidu štatu plantatori iestājās par verdzības ieviešanu arī Ziemeļos. Šīs pretrunas arī noveda pie Pilsoņu kara.
    1861. gadā par prezidentu ievēlēja republikāni Linkolnu, kurš bija pret verdzību. Tas arī izsauca karu. Dienvidu štati pasludināja savu atdalīšanos no Ziemeļu  štatiem.
    1863. gadā atcēla verdzību. Tas palielināja Ziemeļu armiju un cīņā uzvarēja Ziemeļi.
    Pēc Pilsoņu kara ASV sākās ļoti straujš kapitālistiskās ražošanas attīstības process. Tas 19. gs. astoņdesmitajos gados izvirzīja ASV pirmajā vietā pasaulē rūpnieciskās ražošanas kopapjoma ziņā.
Cēloņi, kas nodrošināja šo straujo attīstību:

1. Lielais brīvo zemju fonds, kas veicināja fermeru saimniecību attīstību un dzelzceļu būvniecību.

2. Liels kapitālu pieplūdums no Eiropas.

3. Regulāru sakaru ar Eiropu uzturēšanas iespēju rašanās, kā rezultātā izveidojās labvēlīgāki apstākļi emigrācijai, un iedzīvotāju un darba roku skaits.

4. Darbaroku trūkums un augstais algu līmenis, kas spieda kapitālistus ieviest modernu tehniku, lai ražošanā vajadzētu izmantot mazāk cilvēku.

5. Zemes lielās bagātības: ogles, metāli, nafta, laba augsne, kā arī labvēlīgs klimats.

6. Valdības piekoptā protekcionisma politika, savas valsts rūpniecības aizsargāšanā ar muitām.
    Šo cēloņu rezultātā straujos tempos auga rūpnieciskās ražošanas apjoms. Pieauga tirdzniecība un sākās monopolu veidošanās process. Ražošanas straujā attīstība noveda arī pie izmaiņām finanšu sistēmā, kas notika arvien vairāk saplūstot rūpnieku kapitālam ar banku kapitālu. ASV sākās ekonomiskā un politiskā ekspansija.
    Rezultātā I Pasaules kara priekšvakarā ASV jau bija spēcīgākā valsts pasaulē rūpnieciskajā ražošanā, taču tai nebija koloniju un tai nācās iekarot iespaidu sfēras tirdzniecībā un kapitāla eksportā.

16.8. Ekonomiski spēcīgāko lielvalstu tautsaimniecība starp diviem pasaules kariem

    Pirmajā pasaules karā radītie  zaudējumi būtiski ietekmēja pasaules ekonomiku periodā starp abiem pasaules kariem.
   Laikā starp abiem Pasaules kariem bija vērojamas šādas iezīmes kapitālistisko valstu ekonomikā:

1. Sakarā ar PSRS izveidošanos, būtiski samazinājās kapitālistisko valstu ekonomiskā sadarbība ar bijušo Krieviju.

2. No 1929. līdz 1933. gadam kapitālistiskajās valstīs notika ekonomiskā krīze.

3. Pateicoties ASV lielajai palīdzībai, Vācija 1930. gadā bija panākusi un apsteigusi Angliju. Līdz ar to nobrieda ekonomiskās pretrunas, kas izraisīja Otro pasaules karu. Vācija un tās sabiedrotās Japāna un Itālija gatavojās Otrajam pasaules karam.

4. Teritoriāli tīkojumi bija arī PSRS, kura 1939. gadā noslēdza Molotova-Ribentropa paktu ar hitlerisko Vāciju, kurā tika sadalītas abu valstu ietekmes sfēras Austrumeiropā.

    Pēc Pirmā pasaules kara  notika izmaiņas kapitālistisko valstu īpatsvara ziņā ārzemju kapitālieguldījumos. Anglija bija zaudējusi monopola stāvokli ārzemju kapitālieguldījuma ziņā, turpretī ASV izvirzījās šai ziņā pirmajā vietā. Pirmā pasaules kara rezultātā samazinājās Vācijas un Francijas kapitālieguldījumi ārzemēs.
    Norisinājās izmaiņas arī pasaules tirdzniecībā. Anglijas īpatsvars ārējā tirdzniecībā gan samazinājās, bet tā joprojām saglabāja pirmo vietu. Vācija no otrās vietas pirms Pirmās pasaules kara noslīdēja uz trešo vietu, bet otrā vietā ārējā tirdzniecībā jau bija ASV.
    Laikā starp abiem kariem savu ekonomisko potenciālu palielināja Vācija, Japāna un Itālija. Rezultātā trīsdesmito gadu beigās izveidojās spēcīga šo valstu koalīcija. Šo valstu ekonomikā arvien lielāka nozīme tika piešķirta kara rūpniecībai. Minētās valstis, it īpaši Vācija sāka uzkrāt stratēģiska rakstura izejvielas, lai labāk sagatavotos iecerētajam karam. Vācijai 1939. gada 1.septembrī iebrūkot Polijā, sākās Otrais pasaules karš.   

Ā. Hitlera un F.D. Rūzvelta ekonomiskā politika.

   ASV Rūzvelta “Jaunais kurss”. F. Rūzvelts stājās pie prezidenta pienākumu izpildes 1933.gada pavasarī. Viņš kā neparasta personība, pareizi novērtēja momenta sarežģītību, atsakoties no cerībām automātiski izvest valsti no krīzes. Viņa aicinājumi pievērsties “aizmirstajiem cilvēkiem”, uzsākt “jaunu kursu” ekonomiskajā politikā, izraisīja lielu rezonansi nabadzīgo strādnieku vidū.
    “Jaunais kurss”, tomēr nebija agrāk izdomāta jaunievedumu sistēma. Tiek uzskatīts, ka F. Rūzvelta valdība bija turpat vienīgā valdība ASV vēsturē, kura īstenoja dzīvē vairāk reformu, nekā tā bija solījusi priekšvēlēšanu periodā.
    Pirmie pasākumi tika veikti banku - finanšu sfērā. 1933.gada martā tika uz laika slēgtas visas ASV bankas, pārtraukta banknošu apmaiņa pret zeltu, bet zelts izņemts no apgrozības. Tas nozīmēja zelta standarta atcelšanu ASV. Sākās strauja dolāra vērtības krišanās. 1934.g. janvārī tā zelta saturs tika pazemināts par 41%.
    Devalvācija pastiprināja ASV eksporta iespējas un ievērojami samazināja monopolu parādus valdībai. Bez tam, atļaujas atjaunot finanšu operācijas piešķīra tikai lielajām bankām, kā rezultātā notika tālāka banku sistēmas centralizācija. Ar mērķi palielināt noguldītāju uzticību un tālāku bankrotu novēršanu tika ieviesta valsts apdrošināšana depozītiem. Tika pieņemti mēri noguldījumu aizsardzībai pret risku, kas bija saistīts ar to izmantošanu banku biržu spekulācijās.
    Rūpniecībā valdības spēki tika sakoncentrēti “likuma par rūpniecības atjaunošanu” ieviešanai dzīvē, kurš tika pieņemts 1933.gada jūnijā. Saskaņā ar šo likumu uzņēmēju asociācijām bija jāizstrādā katrai nozarei “taisnīgās konkurences kodeksus”. Likuma darbības periodā tika atcelta antitrestu likumdošana. Kodeksi piespiedu kārtā uzstādīja ražošanas apjomus, cenas, reglamentēja darba algas līmeni, darba dienas ilgumu utt. Likums veicināja rūpniecības tālāku monopolizāciju un paplašināja valsts ekonomiskās funkcijas. Uzņēmēji, parakstījuši līgumu, varēja saņemt no valdības finansiālu palīdzību.
    Rūzvelta administrācija veica pasākumus arī valsts uzņēmējdarbības stimulēšanai. Tika veikti pasākumi arī mūsdienīgas infrastruktūras izveidošanā ASV dienvidos.
    “Jaunā kursa” agrārā politika tika reglamentēta ar likumu “par agrārā sektora atjaunošanu”, kurš paredzēja ”Lauksaimniecības regulēšanas administrācijas” izveidošanu. Ar šīs institūcijas palīdzību valdība cerēja panākt cenu celšanos preču apjoma samazināšanas ceļā.
    “Jaunais kurss” pastiprināja fermeru pozīcijas, kuri saņēma lielāko daļu prēmiju par ražošanas samazināšanu un tās intensifikāciju atlikušajā saimniecības daļā. Mazajiem fermeriem gan šī piespiedu, tā jau mazo saimniecību samazināšana, bieži nozīmēja izputēšanu.
    Īpašu vietu Rūzvelta “jaunajā kursā” ieņēma pasākumi sociālo attiecību regulēšanā. Par problēmu Nr.1 šajā jomā tika atzīts bezdarbs. Jau 1933.gada martā tika apstiprināts likums par palīdzību bezdarbniekiem. Tika organizētas speciālas darba nometnes jauniešiem bez darba. 1935.g. tika pieņemts “nacionālais likums par darba attiecībām”, kurš tika nosaukts par Vāgnera likumu. Šis likums atzina arodbiedrību statusu, aizliedza vajāt to biedrus. Strādnieki  oficiāli ieguva tiesības noslēgt kolektīvus līgumus arī par streikiem. Mēnesi vēlāk ASV Kongress apstiprināja arī likumu par sociālo nodrošināšanu.
    1933.g. novembrī tika nodibinātas diplomātiskās un tirdzniecības attiecības ar PSRS.
    1933.g. ASV ekonomika sāka iziet no krīzes, taču 1937.gadā tā iekļuva jaunā cikliskā krīzē. Šī jaunā krīze sākās patēriņa preču nozarēs, bet drīz vien aptvēra arī smago rūpniecību. Krasi saasinājās arī agrārā krīze. Sevišķi smaga situācija bija fermeriem, kuri bija nodarbināti graudu un kokvilnas audzēšanā. Rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas samazināšanās apstājās tikai sakarā ar 1939.g. sākušos Otro pasaules karu.
    30. gadu krīzes paātrināja ekonomikas monopolizācijas procesu ASV. ASV ekonomika kļuva par vienu no pašām monopolizētākajām valstīm pasaulē.     
 
     Vācijā ekonomiskā krīze izraisīja Veimāras republikas politiskās sistēmas krahu.
     Par galveno Hitlera ekonomiskās politikas mērķi kļuva vispārēja Vācijas militarizācija. Tā tika veikta paātrinātiem tempiem, un Hitlers to uzskatīja par galveno līdzekli izejai no krīzes. Tika sekmēta un strauji veicināta visu ar militarizāciju saistīto nozaru attīstība. Priekšrocības bija smagajai un kara rūpniecībai, kurās tika ieguldītas lielākā daļa investīcijas. Kara rūpniecība no 1932. līdz 1938.gadam izauga 10 reizes. Tajā pašā laikā tika tieši aizliegts izdarīt investīcijas papīra, džutas, kokvilnas, vilnas un citās nozarēs. Ekonomikas militarizācijas mērķiem valdība plaši izmantoja ārzemju kapitālu, kas palielināja Vācijas ārējos parādus.
    Vācijā trīsdesmitajos gados tika izveidots sarežģīts valsts saimnieciskās regulēšanas aparāts, kurā ekonomikas militarizācija tika pasludināta par visas tautas lietu. Stingra  kontrole tika veikta pār valūtas norēķiniem un iekšējo tirdzniecību. Plaši tika izmantotas nodokļu regulēšanas metodes, subsidēšana, kredītu piešķiršana, valsts uzņēmējdarbība. Taču galvenais uzsvars ekonomikas vadībā tika likts uz tiešām, administratīvā diktāta metodēm.
    Hitlera agrārā politika bija virzīta uz pārtikas rezervju izveidošanu pirms kara uzsākšanas. Tika ieviesta piespiedu pārtikas piegādes sistēma, likvidēta arodbiedrība lauksaimniecībā nodarbinātajiem.
    Kā ārējā, tā arī iekšējā Hitlera ekonomiskā politika bija saistīta ar gatavošanos Otrajam pasaules karam. Tūlīt pēc nākšanas pie varas Hitlers pārkāpa Versaļas līguma noteikumus un sāka atklātu Vācijas militarizāciju: izveidoja aviācijas ministriju, ieviesa vispārējo karaklausību, kā arī veica vēl rindu dažādu ar valsts militarizāciju saistītu pārkārtojumu.

16.9. Rietumeiropas, ASV un Japānas ekonomikas attīstība pēc otrā pasaules kara

     Karš ievērojami mainīja spēku samēru starp lielākajām pasaules valstīm. Otrā pasaules kara laikā ļoti sašaurinājās Japānas un Vācijas rūpnieciskās ražošanas apjoms. Tūlīt pēc kara atkal sākās šo valstu  rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugums.
    Otrā pasaules kara laikā strauji palielinājās ASV rūpnieciskā ražošana, jo tās teritorija nebija pakļauta kara darbībai. ASV ražoja un piegādāja preces Anglijai, PSRS un vēlāk Francijai. Rezultātā ASV īpatsvars pasaules ekonomikā strauji palielinājās.
    Pēckara gados, turpretī, ASV īpatsvars kapitālistisko valstu ekonomikā sāka samazināties, jo VFR, Japāna, Itālija un arī Francija strauji attīstīja ražošanu.
    No 1946. līdz 1968. gadam ASV īpatsvars pasaules rūpnieciskajā ražošanā samazinājās no 62 uz 44 procentiem.
    ASV īpatsvars pasaules eksportā samazinājās no 23 procentiem 1948. gadā uz 16 procentiem 1968. gadā.
    Pēckara periodā attīstītajās valstīs tika radītas un ieviestas resursus taupošas tehnoloģijas, kā rezultātā paaugstinājās produktivitāte un samazinājās produkcijas materiālietilpība un energoietilpība. Vienlaikus mainījās arī dažu svarīgāko izejvielu un enerģētisko resursu ražošanas apjomi.
 
Attīstīto valstu rūpniecības paplašināšanos sekmēja šādi cēloņi:

1. To stimulēja pamatfondu atjaunošana, ko izsauca strauja zinātnes un tehnikas sasniegumu ieviešana.

2. Rūpniecības paplašināšanos veicināja arī strādājošo darba ražīguma pieaugums, izmantojot ražošanas mehanizāciju, automatizāciju, elektronikas ieviešanu, rūpnieciskos robotus.

3. Rūpniecības attīstību veicināja arī Otrā pasaules kara laikā iesaldētās pirktspējas pastiprināta izmantošana pēckara periodā.

4. Rūpniecības pieaugumu veicināja arī “aukstā kara” izsauktā ekonomikas militarizācija.

     Pēc otrā pasaules kara mainījās arī kapitālistisko valstu īpatsvars ārvalstu investīcijās. ASV izspieda Angliju no tām zemēm, kuras bija Anglijas tradicionālās ietekmes sfēras.
    1967. un 1968. gadiem bija raksturīga zināma ekonomisko pretrunu saasināšanās Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropas valstu lielākajā daļā. Valūtas sfērā angļu mārciņas devalvācija 1967. gadā par 14.3 procentiem un līdzi tai tāpat trīsdesmit valstu valūtu devalvācija, panika zelta tirgos nopietni satricināja galvenās rezerves valūtas – amerikāņu dolāra pozīcijas.
    Sociālā sfērā notika daudzu iedzīvotāju stāvokļa pasliktināšanās veselā virknē valstu, bezdarba un sociāli ekonomisko pretrunu pieaugums.
    No 1967. gada pasaules rūpniecības produkcijas apjoma palielināšanās strauji saruka, daļā nozaru ražošana pārdzīvoja absolūtu sašaurināšanos.
    Pēc vairāku gadu ilgstoša investīciju buma 1967. gadā ASV sākās sastingums arī šajā virzienā.
    20.gs. sešdesmito gadu vidū ASV ekonomiku nelāgi ietekmēja arī militarizācija un ASV budžeta hroniskais deficīts. Ievērojami pieauga arī ASV maksājumu bilances deficīts, turpināja aizplūst zelts.

    VFR ekonomiskais stāvoklis 1967. gadā bija vissmagākais pēckara periodā. Ne VFR, ne arī kāda cita Rietumeiropas valsts pēc kara nesadūrās ar tik dziļu un ilgstošu krīzi, kāda Rietumvācijā izvērtās ar 1966. gada otro pusi līdz 1967. gada pēdējiem mēnešiem. Strauji kritās rūpnieciskās produkcijas apjoms, kurš aptvēra gandrīz visas nozares, pat tās, kuras līdz šim bija augušas straujos tempos.
    Anglijas ekonomika pēckara laikā attīstījās ārkārtīgi gausi. Galvenais pieauguma veicinātājs – investīcijas, samazinājās. 
    Minētajā laika posmā grūts bija arī Francijas ekonomiskais stāvoklis. Tikai ar valsts stimulējošiem pasākumiem, proti, sabiedrisko darbu paplašināšanos, patērētāju kredīta apstākļu uzlabošanu u.c. tika panākts ražošanas pieaugums.
    Nelabvēlīgie saimnieciskie apstākļi 1967. gadā bija vērojami gandrīz visās pārējās Rietumeiropas valstīs. Austrijā, Beļģijā un Luksemburgā rūpnieciskās produkcijas pieaugums noslīdēja apmēram līdz 1 procentam. Nedaudz veiksmīgāka konjunktūra bija vērojama Holandē, Zviedrijā un Šveicē.
    Labvēlīgākos apstākļos 1967. gadā bija Japāna un Itālija. Šajās valstīs norisinājās intensīvs ražošanas pieaugums. Abas valstis pārdzīvoja savus grūtos laikus agrāk par pārējām – Itālija - 1964. – 1965. gadā, Japāna – 1966. gadā.
     1968. gadā kapitālistisko zemju rūpniecības pieauguma tempi atkal palielinājās, sasniedzot 7,1 procentu, tai skaitā attīstītajās zemēs – 6,3 %.

    Visdinamiskāk 20.gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ir attīstījusies Japānas ekonomika. Rezultātā mūsdienās pasaulē ir izveidojušies trīs galvenie saimnieciskie centri – ASV, Rietumeiropa un Japāna.Laikā starp abiem pasaules kariem Japāna pastiprināti attīstīja kara rūpniecību un izvērsa ekonomisko, politisko un militāro ekspansiju Ķīnā un citās Dienvidaustrumāzijas zemēs, to turpinot arī Otrā pasaules kara laikā. Tajā piedzīvotā sakāve bija ievērojami iedragājusi Japānas saimniecisko potenciālu.
    Tomēr nepilna pusgadsimta laikā Japāna pilnībā atjaunoja un būtiski modernizēja savu ražošanas potenciālu, droši un neatlaidīgi iekarojot savai augstas kvalitātes un lētajai produkcijai arvien jaunus tirgus. Japāna tagad ir specializējusies ne vien kuģu, automobīļu un tērauda cauruļu ražošanā, bet jo sevišķi zinātnes un kvalificēta darba ietilpīgajā elektroniskās aparatūras ražošanā un eksportā.
    Japānas straujo saimniecisko augšupeju ir nodrošinājuši šādi galvenie faktori:

1. Valsts lielās rūpes par izglītības un zinātnes attīstību, kuru rezultātā tautas saimniecība tiek nodrošināta ar teicami sagatavotu, apzinīgu, čaklu un augstas kultūras darbaspēku.

2. Valdības un lielā biznesa pārdomātā un mērķtiecīgā investīciju politika, ātri un rezultatīvi ieviešot un izmantojot pasaules zinātnes un prakses jaunākos sasniegumus un nemitīgi modernizējot ražošanu.

3. Lielā resursu ekonomija, ko deva ļoti ierobežotie militārie izdevumi periodā pēc Otrā pasaules kara.

4. Kapitālieguldījumu iespējas paplašināja un preču konkurētspēju paaugstināja japāņu salīdzinoši zemāka darba alga un garāka darba nedēļa.

    Viens no Otrā pasaules kara svarīgākajiem rezultātiem bija tas, ka izraisījās koloniālo tautu spēcīga un neapturama nacionālās atbrīvošanas kustība. Sevišķi strauji un plaši šī kustība izvērsās  20.gs. sešdesmito gadu sākumā.
    20. gadsimta nogalē jau var runāt par koloniālisma kā parādības pilnīgu likvidēšanu.