Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)
16.6. Kapitālisma attīstība Eiropā, Amerikā un Japānā
16. gadsimtā un 17. gadsimta pirmajā pusē Anglijā iezīmējās virkne procesu, kuri noveda pie buržuāziskās revolūcijas. Zemnieku padzīšana no zemes noveda pie zemnieku nemieriem. Saasinājās cīņa arī manufaktūrās starp strādniekiem un īpašniekiem, jo strādnieku dzīves līmenis pasliktinājās. Iekšējā tirgus attīstīšanās noveda pie vienota nacionālā tirgus izveidošanās. Sāka attīstīties arī Anglijas finanšu sistēma, kas vēl vairāk koncentrēja ekonomisko varu kapitālistu rokās. Rezultātā nobrieda priekšnoteikumi buržuāziskajai revolūcijai.
Feodālisma spēcīgākais balsts bija Anglijas karaļnams, kurš iestājās pret augošo buržuāziju, uzlika tai dažādas nodevas.
Anglijas buržuāziskajā revolūcijā buržuāzijas pusē piedalījās arī strādnieki, jo karaļa monopoltiesību pastāvēšana bieži noveda pie uzņēmumu slēgšanas, un rezultātā strādnieki zaudēja darbu. Cīņa starp feodāļiem un karali arvien vairāk saasinājās.
Anglijas buržuāziskā revolūcija faktiski sākās 1640. gadā, kā zemnieku nemieri sakarā ar zemes iežogošanu. 1641. gadā parlaments likvidēja karaļa ekonomiskās privilēģijas. Sākās atklāta bruņotā cīņa starp karali un buržuāziju. Kad armijā sāka uzņemt arī trūcīgus ļaudis, cīņas rezultāti nosvērās parlamenta pusē, un 1649. gadā Anglijā tika proklamēta republika, bet karali sodīja ar nāvi. Līdz 1661. gadam Anglijā pastāvēja republika, šai laikā tika izdoti likumi, kas nostiprināja buržuāzijas ekonomisko un politisko varu.
Rezultātā izveidojās apstākļi straujam rūpniecības attīstības procesam, radās apstākļi, kas noveda pie pārejas uz mašinizēto ražošanu, t.i., Anglijā notika rūpniecības apvērsums.
19. gs pirmajos gadu desmitos Anglija ieguva monopola stāvokli pasaules rūpniecībā un paturēja to līdz gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. 19. gs. sākumā Anglija izvirzījās pirmajā vietā ne tikai rūpniecībā, bet arī kuģniecībā, tirdzniecībā, finansiālā stāvokļa ziņā un tamlīdzīgi. Tādā veidā rūpniecības apvērsuma rezultātā Anglija ieguva monopola stāvokli pasaules rūpnieciskajā ražošanā, ārējā tirdzniecībā, starptautiskajā kuģniecībā un ārējo kapitālu ieguldījumu sfērā.
Kapitālistiskās ražošanas attiecību attīstības rezultātā 18. gs. vidū Francijā radās apstākļi, kas sagatavoja ceļu buržuāziskajai revolūcijai, un padarīja to par iespējamu:
1. Ražotājspēku attīstība, kuras rezultātā izveidojās manufaktūras. Tas, savukārt, nodrošināja buržuāzijai lielu ekonomisko varu.
2. Proletariāta skaitliskais pieaugums un tā dzīves līmeņa pasliktināšanās, kas noveda pie streiku kustības.
3. Ekonomiskās attīstības rezultātā Francijā pasliktinājās zemnieku stāvoklis.
4. Sabiedrisko darbinieku Voltēra, Monteskjē u.c. iestāšanās par brīvību un demokrātiju.
Revolūcijai bija liela pasaulvēsturiska nozīme. Francijas buržuāziskā revolūcija radikāli atrisināja agrāro jautājumu un ar buržuāziju saistītos politiskos un tiesiskos jautājumus, kuri, savukārt, nostiprināja buržuāzijas īpašuma tiesību pamatus.
Franču buržuāziskā revolūcija sākās 1789. gada 13. un 14. jūlijā ar Bastīlijas aplenkšanu un tās ieņemšanu. Revolūcijai bija trīs posmi:
1. 1789. līdz 1792. g. - šis posms bija raksturīgs ar cilvēka pilsoņa tiesību deklarāciju, kas bija vērsta pret feodālismu. Šajā posmā tika veikti vairāki pasākumi. Nācijas rīcībā nodeva baznīcas īpašumus, likvidēja cunftes, kārtas, valsts feodālo administratīvo iedalījumu. Šie pasākumi nostiprināja lielburžuāzijas kundzību un nedaudz uzlaboja strādnieku un zemnieku stāvokli. Taču feodālās nodevas vēl netika atceltas.
2. 1792. līdz 1793. g. – notika nikna ekonomiskā un politiskā cīņa starp lielburžuāziju un jakobīņiem, kurus veidoja trūcīgie sabiedrības slāņi un sīkburžuāzija. Uzvarēja jakobīņi, kuri realizēja virkni revolucionāru pārkārtojumu.
3. 1793. līdz 1794. g. – jakobīņu diktatūras posms. Tika noteikts patēriņa minimums un darba algas maksimums, zemniekiem nodota viņu apstrādātā zeme, vienlaikus atceļot visas feodālās privilēģijas.
Pēc buržuāziskās revolūcijas, buržuāziskās valdības Francijā mainījās viena pēc otras, līdz 1799.g. 10 novembrī pie varas nāca ģenerālis Napoleons Bonaparts, kurš 1804.g. pasludināja sevi par Francijas imperatoru.
Napoleons un viņa ministri pārstāvēja daudzskaitlīgo “jauno buržuāziju”, kuras interesēs nebija feodālo attiecību restaurācija. Napoleons ieviesa Francijā nodokļus, kuri pildīja valsts militārā budžeta kasi. Tas noveda pie ietilpības ierobežojumiem iekšējā tirgū, bet Napoleons iekaroja un pavēra jaunus tirgus. Napoleons aplika uzvarētās zemes ar speciālām nodevām. Tā, Itālija katru gadu maksāja Francijai 36 milj. franku zeltā, bet Polija – 30-35 milj.
Napoleons centās ierobežot Anglijas konkurētspēju kontinentā. 1806.g. 21. novembrī viņš parakstīja dekrētu par kontinentālo blokādi, pēc kura visām no Francijas atkarīgām valstīm tika aizliegts tirgoties ar Angliju. Anglijas konkurences ierobežošana paātrināja dažu rūpniecības nozaru attīstību, kuras izmantoja vietējās izejvielas (vilnu, linu, metālu u.c.), bet sākās kokvilnas, cukura un citu nozaru lejupslīde, kuras strādāja ar ievestajām izejvielām.
Napoleona karu rezultātā vēsture virzījās no feodālisma uz brīvo kapitālismu. Taču šie kari beidzās ar Francijas sakāvi. Nepārtrauktā kara darbība savienojumā ar kontinentālo blokādi novājināja valsti. Pēc Napoleona diktatūras krišanas tika restaurēta Burbonu dinastija (1814.g).
Feodālo attiecību iziršana un kapitālisma dzimšana kļuva arī par Vācijas likumsakarību 19. gs. sākumā. Vācija izjuta lielu Francijas revolūcijas un tās seku ietekmi. Revolucionārie, un pēc tam Napoleona kari Eiropā Vācijas sociāli-ekonomiskajā iekārtā ienesa svarīgas izmaiņas. 1807. gadā Prūsijas valdība bija spiesta pasludināt zemnieku personiskās feodālās atkarības atcelšanu. Ar 1811. gada dekrētu zemniekiem ļāva atpirkties arī no feodālajām klaušām. Tomēr šīs reformas gan iedragāja feodālismu, taču to pilnā mērā nelikvidēja, jo saglabājās lielie zemes īpašumi.
No 1814. līdz 1815. gadam notikušajā Vīnes kongresā noorganizēja Vācijas savienību. Tajā ietilpa 39 valstis. Savienības priekšgalā bija Austrija.
Līdz 19. gs. sākumam Vācijas galvenā nozare bija lauksaimniecība. 19.gs. divdesmitajos gados vairāk nekā 70% iedzīvotāju dzīvoja laukos. Rūpniecībā galvenā loma bija amatniecībai.
Vēlāk sākās manufaktūru attīstība. Liela ekonomiska loma bija 1834. gadā noslēgtai muitas savienībai. Tās priekšgalā jau atradās Prūsija. Tas paātrināja rūpniecības attīstību. 1848. gadā uzliesmoja revolūcija, kura tomēr beidzās neveiksmīgi. 1866. gada karā Prūsija sakāva Austriju un ekonomiskajā un politiskajā ziņā kļuva par vadošo vācu valsti.
Anglijas Ziemeļamerikas kolonijās nepastāvēja feodālisms, tāpēc kapitālisma attīstību netraucēja feodālisma paliekas. Kolonijās jau bija attīstījusies pašu rūpniecība, taču tās tālāku attīstību traucēja Anglija (ar likumdošanu u.c.), jo tā bija ieinteresēta izmantot kolonijas kā tirgu savām precēm. Tāpēc kolonijas sāka cīņu par neatkarību.
1765. gadā tika sasaukta koloniju pārstāvju kongress, kas pieņēma deklarāciju par cilvēka tiesībām un petīciju Anglijas karalim. Anglija nepiekāpās un 1774. gadā sākās pirmās bruņotās cīņas. Šajā pašā gadā Filadelfijā sanāca kolonistu Kontinentālais kongress. Cīņas turpinājās un 1776. gadā pieņēma deklarāciju, kas pasludināja 13 štatu neatkarību.
ASV izveidojās kā valstu federācija, kurā ietilpa 13 štatu. Deklarācija pasludināja cilvēka tiesības, brīvību un tautas tiesības. Anglija bija spiesta samierināties un 1783. gadā ratificēja miera līgumu. Izveidojās ASV kā neatkarīga valsts ar lielu teritoriju, kura toreiz bija daudz mazāka nekā tagad.
Neatkarības karš pēc būtības bija ASV buržuāziskā revolūcija. Pēc neatkarības iegūšanas nostiprinājās buržuāzijas vara, nostiprinājās kapitālisms.
Pēc kara kapitālisms attīstījās brīvi un augstiem tempiem. Attīstījās arī lauksaimniecība. ASV sāka savu ekspansiju uz Rietumiem, kā arī Dienvidiem pret Meksiku. 1803. gadā ASV par 15 milj. dolāru nopirka no Francijas Luiziānu. ASV sagrāba arī daļu Meksikas ar militāru spēku, pievienojot Teksasu. Tā 19. gs. ASV palielināja savu teritoriju vairāk nekā 8 reizes. 19.gs. divdesmitajos gados sākās dzelzceļu celtniecība, tā veicināja ekonomiskās vienības un iekšējā tirgus veidošanos, veicināja rūpniecības attīstību.
Liela nozīme kapitālisma attīstības veicināšanā bija faktam, ka 1863.gadā atcēla verdzību. ASV ekonomika sāka attīstīties ļoti straujiem tempiem.
Meidzi revolūcija Japānā. Samuraju opozīcija un buržuāzijas aprindas Japānā bija iebiedētas no tautas kustības lielā vēriena. Bailes no tautas sacelšanās piespieda viņus izcīnīt revolūciju no “augšas”.
1867. gada beigās feodālā opozīcija izcīnīja Sjoguna atstādināšanu un atgrieza varu imperatoram. 1868. gada janvārī sjoguna karaspēks tika sakauts. Sākās jauns etaps Japānas vēsturiskajā attīstībā, kurs ir pazīstams ar nosaukumu “Meidzi”.
1869. gada beigās dienvidrietumu provinču daimē tika atņemtas feodālās privilēģijas, tie tika atstāti kā gubernātori, ar stāvokļa pārmantojamības tiesībām un vienas desmitās daļas peļņas saglabāšanos viņu īpašumā. Vienlaicīgi tika atceltas visas valsts reglamentācijas profesijām un nodarbošanās veidiem. Tika likvidēta iepriekšējā iekārta, ģildes un klanu monopoli. Valdība atcēla nevienlīdzību saimnieciskajā darbībā un izsludināja tirdzniecības un cilvēku pārvietošanās brīvību. Tika likvidētas visas iekšējās muitas, kā arī ieviesta vienota naudas sistēma.
Nolūkā tālāk centralizēt valsti 1871.g. tika izdots nolikums par pilnīgu muižniecību likvidēšanu un prefektūru izveidošanu. 1872.g. tika izdots dekrēts par vispārējo karaklausību. Bijušie feodālie augstmaņi pārvērtās kapitālistos un lordos pēc angļu parauga. Samurajiem tika dotas tiesības pirkt valsts zemi ar 50% atlaidi.
Agrārā reforma (1872-1873) anulēja īpašumtiesības bijušajiem daimē un samurajiem uz zemi. Tika atcelts aizliegums pārdot zemi. Tādā veidā 1/3 lauksaimniecībā izmantojamās zemes tika izņemta no zemnieku lietošanas. 1873. gadā tika ieviests vienots zemes nodoklis, kurš bija jāmaksā nevis naturālā, bet naudas formā. Augsta zemes nodokļa ieviešana kļuva par savdabīgu izpirkšanas operāciju par labu valstij, kura pārstāvēja samuraju un kapitālistu intereses.
Agrārā reforma visā pilnībā nelikvidēja feodālo iekārtu laukos. Jaunā valdība patiesībā aplaupīja zemniecības slāni. Pats imperators kļuva par lielāko muižnieku Japānā. Šīs reformas rezultātā parādījās “jaunā muižniecība”, kuri saņēma 1/3 aramzemes. Agrārās iedzīvotāju kustības apstākļos muižniekiem bija izdevīgi iznomāt zemi pa mazām platībām. Nomas noteikumi noveda pie pusfeodālo attiecību konservācijas, bet augstais zemes nodoklis izputināja zemniekus, savas zemes īpašniekus.
60.-70. gados Japānas ekonomikā notika būtiskas izmaiņas. Kaut gan rūpniecības apvērsums sākās jau 50-ajos gados, fabriku sistēma attīstījās lēni, tāpēc ka arī pēc reformām saglabājās daudz feodālo palieku. Japānā nebija pietiekoši daudz kapitāla un tehniskā potenciāla, lai notiktu plaša ekonomikas industrializācija. Valsts izrādījās vāji sagatavota rūpniecības apvērsumam. Tāpēc samuraju valdība nostājās uz “valsts” kapitālisma ceļa. Stiprā ārzemju konkurence veicināja ātru manufaktūru rupniecības pārkārtošanos, kur plaši tika izmantoti ārzemju tehnoloģiskie sasniegumi. Imperātora valdība subsidēja arī privāto uzņēmējdarbību. Tāpēc 19.gs. 50.-70. gados rūpniecības apvērsumam bija daudz īpatnību. Feodālā režīma likvidācija un buržuāzijas reformas tika izmantotas lielu kapitālu formēšanai un buržuāzijas bagatības vairošanai. Pati valsts uzņēmās kapitālista – fabriku sistēmas izveidotāja lomu. Rūpniecības apvērsums attīstījās uz ārzemju tehnikas bāzes. Strādnieku ekonomiskā situācija Japānā kļuva sevišķi smaga - darba algas bija niecīgas, bet darba dienas garas.