Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

Feodālismu raksturo šādas pazīmes:

1. Naturālā saimniecība.

2. Ražotājam pieder ražošanas līdzekļi.

3. Pastāv ražotāju personiskā atkarība no feodāļiem.

4. Zems, rutīnā iestidzis tehnikas attīstības līmenis.

    Rietumeiropā feodālisms ilga apmēram 1 000 gadus. Ķīnā, Polijā, Rumānijā u.c. bija manāmas feodālisma atliekas vēl līdz 20. gadsimta sākumam. Feodālo ražošanas attiecību pamats ir feodālais zemes īpašums. Pateicoties tam, lielie zemes īpašnieki feodāļi ekspluatēja zemniekus, dzimtcilvēkus. Ekspluatācija notika, izmantojot kā ekspluatācijas formu feodālo zemes renti.

    Tika izmantotas šādas feodālās zemes rentes formas:

1. atstrādāšanas rente,

2. produktu rente,

3. naudas rente.

    Dzimtcilvēks bija brīvāks nekā vergs. Tomēr tas nebija pilnīgi juridiski brīvs. Pastāvēja dzimtcilvēka personiskā atkarība no feodāļa. Feodālisms Rietumeiropā izveidojās uz Romas impērijas, tātad uz verdzības iekārtas drupām. Vienlaikus tas balstījās uz ģermāņu cilšu sabiedriskajām attiecībām. Tad, kad sākās Romas impērijas sairšana, ģermāņu ciltīs notika zemes īpašuma veidošanās. Veidojās brīvais, sīkais zemes īpašums.

    Tikai vēlāk, kad nostiprinājās feodālās attiecības, brīvais zemes īpašnieks tika padarīts par dzimtcilvēku.

    Viduslaikos norisinājās šādi savstarpēji saistīti procesi:

1. lielu feodālo zemes īpašumu izveidošanās;

2. zemes rentes formu veidošanās;

3. notika brīvo zemnieku pārvēršana par dzimtcilvēkiem.

    Visas šīs trīs feodālisma veidošanās līnijas bija sevišķi raksturīgas Franku valstij, kura 4. gadu simtenī sāka veidoties Romas impērijas teritorijā un pastāvēja līdz 9. gadu simtenim, kad tā sadalījās atsevišķās valstīs.
    Romas impērijas sabrukuma rezultātā pavājinājās pilsētu ekonomiskā loma. Pēc Romas impērijas bojāejas vienas valsts vietā izveidojās vairākas. Tas sašaurināja ekonomiskos sakarus. Franku ciltīm šai laikā bija raksturīga naturālā saimniecība. Arī tas vājināja pilsētas. Impērijas sabrukums uz laiku slēdza tirdzniecības ceļus uz Austrumu zemēm. Muižniekiem, savukārt, amatniecības izstrādājumus izgatavoja zemnieki un tāpēc arī viņiem nebija vajadzības pēc pilsētu amatnieku izstrādājumiem. Tas viss vājināja pilsētas. Feodālisma pirmajā periodā Rietumeiropas pilsētām galvenokārt ir feodālo centru loma. Turpretī Austrumos, Bizantijas jeb Austrumromas valstī pilsētu loma bija ievērojami lielāka.

    10.–11. gadsimtos sākās feodālisma uzplaukums. Tā cēlonis bija ražošanas tālāka attīstība. Pirmām kārtām tas norisinājās galvenajā nozarē – lauksaimniecībā. Parādījās dzelzs arkls, paplašinājās vīna ražošana, eļļas spiešana. Lielā mērā paplašinājās arī sējumu platība. Pieauga darba ražīgums un notika jaunu teritoriju apgūšana. Blakus lauksaimniecībai attīstījās amatniecība, it sevišķi audumu ražošana. Sāka lietot podnieku ripu, izplatījās ūdensdzirnavas. Sāka celt mūra ēkas, attīstījās metāla apstrādāšana, vadmalas audumu apdares māksla. Pieauga virsprodukta apjoms un attīstījās darba sabiedriskā dalīšana. Līdz ar to attīstījās arī maiņa. Pilsētu attīstību veicināja tas, ka, sākot ar 12. gadsimtu, Rietumeiropā produktu renti sāka pakāpeniski aizstāt naudas rente. Tas spieda zemniekus savus lauksaimniecības produktus realizēt tirgū, lai iegūtu naudu. Šajā laikā veidojās Francija, Anglija, Spānija u.c. nacionālas centralizētas feodālās valstis. Centrālā valsts vara sāka iekasēt nodokļus. Arī tas veicināja preču un naudas attiecību un līdz ar to pilsētu attīstību. Sākot ar 11. – 12. gadsimtu, Rietumeiropā atkal pieauga veco Romas impērijas pilsētu loma un blakus tām radās un attīstījās jaunas pilsētas.

    Feodālās pilsētas no jauna radās tur, kur bija izdevīgāki ekonomiskie apstākļi. Tirgotāji un amatnieki apmetās sev ekonomiski izdevīgās vietās un arī tur, kur bija lielāka politiskā drošība.

    9.–10. gadsimtā Venēcija, Dženova, Neapole u.c. pārkāpa feodālo nocietinājumu vaļņus  un pārvērtās par tirdzniecības pilsētām. Florence, savukārt, veidojās kā amatniecības pilsēta. Pilsētu attīstības ekonomiskais pamats bija amatniecība un tirdzniecība.

    Amatniecība ir pilsētu vēsturiski vecākā saimniecības nozare. Pakāpeniski pilsētās palielinājās amatnieku un tirgotāju skaits. Galvenais to pieauguma avots bija feodālie lauku rajoni, no kuriem zemnieki ekspluatācijas spiesti devās uz pilsētām.

    Amatniecības attīstību sekmēja cunftu izveidošanās Rietumeiropā, kas sākās Itālijā 10. gadsimtā, bet Anglijā, Francijā un Vācijā – 11., 12. gadsimtos.

    Cunftu izveidošanās cēloņi:

1. To veicināja zemes feodālā struktūra;

2. Cunftes ievērojami atviegloja pilsētnieku cīņu pret vienoto muižniecību, jo tās kara gadījumā izveidoja bruņotas vienības;

3. Cunftu izveidošanos sekmēja arī tirdzniecības feodālais raksturs;

4. Cunftes atviegloja amatnieku savstarpējās konkurences novēršanu apstākļos, kad pilsētās ieplūda arvien jaunas zemnieku masas.

    Līdz ar cunftu attīstību izveidojās ļoti stingri to iekšējās kārtības noteikumi (ar kādiem darba rīkiem jāstrādā, cik daudz jāražo, sadzīves un militārās organizācijas noteikumi), kuriem sākumā bija pozitīva loma, tomēr vēlāk, attīstoties kapitālismam, tie kavēja ražošanas tālāku attīstību un ļāva pirmajā vietā izvirzīties manufaktūrām kā augstākai ražošanas organizācijas formai.

    Otrs svarīgākais komerciālās darbības veids aiz amatniecības bija tirdzniecība. 11., 12. gadu simtenī tirgošanās jau kļūst par profesiju.

    Bija arī vairāki šķēršļi, kuri kavēja tirdzniecības attīstību. Tie bija: feodālās muitas, slikti ceļi, daudzveidīgā naudas sistēma, kā arī daudzie pirāti un laupītāji. Lai varētu aizsargāties no pirātiem, ierīkot kopējas noliktavas u. tml., tirgotāji apvienojās ģildēs. Vairākas tirdzniecības pilsētas apvienojās t.s. hanzās. Rīga bija Ziemeļvācijas pilsētu Hanzas savienības sastāvā.

    Pilsētās attīstījās arī augļošana. Tajā liela loma bija baznīcai. Augļošana veicināja: 1. kapitāla uzkrāšanu. 2. paātrināja sīko ražotāju izputēšanu. Tādā veidā tā veicināja kapitālistiskās ražošanas priekšnoteikumu izveidošanos.

    Rietumeiropas pilsētu ekonomikas tālāku attīstību ievērojami veicināja Lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Tie veicināja arī jaunu tirdzniecības formu – biržu, kā arī finansiālās darbības centru – banku rašanos. Biržas tāpat kā bankas veicināja preču un vērtspapīru apgrozību un līdz ar to sekmēja kapitālisma attīstību.