Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

   Seno Austrumu valstu ekonomikas galvenās iezīmes:

1. Galvenā nozare bija irigācijas zemkopība. Tā prasīja apvienot lielas ļaužu masas kanālu un dambju rakšanai. Tas, savukārt, jau agri noveda pie lielu zemes īpašumu veidošanās un koncentrēšanās.

2. Seno Austrumu valstīs pastāvēja centralizēts zemes īpašums. Zeme piederēja valdniekam, tā dzimtai, tempļiem.

3. Samērā ilgi šajās zemēs saglabājās ģints iekārtas paliekas.

4. Brīvie zemnieki bija organizēti lauku kopienā, kura ilgi saglabājās. Arī brīvos zemniekus nesaudzīgi ekspluatēja despotiskās valsts varas ierēdņi.

5. Ilgi saglabājās tādas verdzības zemākās formas kā mājas verdzība un valsts verdzība.

6. Seno Austrumu zemēs liela ekonomiskā loma bija tempļu saimniecībai.

    Ēģiptē saimniecības raksturu noteica irigācijas zemkopība, kura balstījās uz to, ka Nīla periodiski pārplūda. Decembrī sēja, februārī novāca. Nīla bija ūdens un mēslojuma devēja. Senās valsts periodā zemi vēl apstrādāja ļoti primitīvi, vēlāk jau parādījās kaplis, arkls, tad tika celti dambji un ierīkoti apūdeņošanas kanāli. Tā tika centralizēts darba spēks. Tādēļ te agri izveidojās centralizēta despotiska valsts vara faraona varas formā. Sabiedrība veidojās no faraona un tā svītas, priesteriem, zemniekiem un vergiem. Lielie nodokļi, kādi pastāvēja, izsauca pretošanos. Ēģiptē vairākkārt notika sacelšanās. Pretrunas ievērojami novājināja valsti, tādēļ arvien grūtāk kļuva atvairīt ārējos uzbrukumus. Vēlāk Ēģipti iekaroja Persija, kura bija militāri spēcīgāka valsts. Tas notika tādēļ, ka Ēģiptē pirmā gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras sākās zināms ekonomikas pagrimums.

    Babilonija, kura aptvēra teritoriju ap Tigru un Eifratu, attīstījās nedaudz vēlāk nekā Ēģipte un izveidojās ap 2750. gadu pirms mūsu ēras. Atšķirībā no Ēģiptes tā nebija tik lielā mērā nošķirta no ārpasaules. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja Babilonijas strauju attīstību. Valsts attīstību veicināja arī tas, ka tur atrada varu, dzelzi, zeltu. Tāpēc te agri izveidojās amatniecība. Valdnieka Hamurapia laikā 1792. – 1750. gadā pirms mūsu ēras šeit bija jau samērā attīstīta vergturu sabiedrība. Zeme bija valdnieka īpašums, tā tika iznomāta, pastāvēja parādu verdzība, lieli nodokļi un arī sodi par izbēgušo vergu slēpšanu. Liela loma ekonomikā bija tempļu saimniecībai. Galvenā nodarbošanās bija zemkopība. Vēl bija attīstīta lopkopība, amatniecība, metālapstrāde. Attīstījās arī ceļu būve. Vēlāk valsts jau pārdzīvoja pagrimumu ekonomikā. Tad te izveidojās tipiska despotiska Persijas valsts. Tās varenības pamatā bija tas, ka te bija izveidojusies stipra centralizēta valsts vara, armija un tā uzsāka iekarošanas karus. Tomēr šī valsts nepastāvēja ilgi. Vēlāk to iekaroja Maķedonija, kur jau bija attīstījusies verdzība savā klasiskajā formā.

    Grieķijā, Krētas salā izrakumi parāda, ka sākumā zeme ir bijusi kopīpašums. Tanī pašā laikā jau attīstījās mantiskā nevienlīdzība un bija izveidojusies mājas verdzība. Šī procesa rezultātā pakāpeniski sabruka ģints iekārta un sāka rasties valstiski veidojumi. Tie radās pilsētu-valstu veidā. Grieķi spiesti jau agri meklēt sakarus ar citām zemēm, lai iemainītu savus amatniecības izstrādājumus pret labību u.c. Attīstoties maiņai, rodas nauda. 7. gadu simtenī pirms mūsu ēras Grieķijā sāka kalt monētas. Tas paātrināja mantiskās nevienlīdzības izveidošanos un padziļināšanos. Attīstoties šādai sabiedrībai strauji paplašinājās ražošana.
    Grieķijas pilsētu-valstu starpā izvirzījās Atēnas un Sparta. Abas tās bija vergturu valstis, tomēr ar zināmu atšķirību ekonomiskajā un politiskajā ziņā. Atēnu valstī jau no pastāvēšanas sākuma izveidojās centrālā pārvalde un trīs brīvo šķiras – dižciltīgie eipatrīdi, zemkopji ģeomori un amatnieki demiurgi. Bez šiem brīvajiem pilsoņiem tur vēl bija vergi, kuri skaitliski bija vairākumā. Attīstības gaitā brīvo ļaužu vidū pastiprinājās mantiskā nevienlīdzība, un pieaugot parādiem arī nonākšana parādu verdzībā. Atēnas bija spiestas veikt pasākumus parādu verdzības ierobežošanai. 594. gadā p.m.ē.  Solons veica reformu, kura bija vērsta pret parādu verdzību.
    Solona reformas gan ierobežoja parādu verdzību, bet nevērsās pret verdzību vispār. Arī pēc šīm reformām joprojām pieauga vergu skaits un tālāk uzplauka verdzība. Atēnas kļuva par nozīmīgāko senās Grieķijas pilsētu. Attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Vergus izmantoja lielās amatnieku darbnīcās – ergastērijās. Starp tām pastāvēja darba dalīšana. Arī starp pilsētām pastāvēja darba dalīšana. Brīvie ļaudis nodarbojās ar valsts pārvaldi, zinātni, arhitektūru, mākslu utt. Tas viss bija iespējams, pateicoties plaši izvērstajam vergu dabam.

    Maķedonijas Aleksandra Lielā vadībā pakļāva Mazāziju, Ēģipti, Babiloniju, Sirdarjas un Amudarjas ieleju, Indas upes ieleju, pat mēģināja iebrukt Indijā. Maķedonijas lielvalsts izveidošanās rezultātā sākās Tuvo Austrumu zemju pastiprināta kolonizācija no grieķu puses. Līdz ar to sākās jaunu pilsētu dibināšana (Aleksandrija Ēģiptē u.c.). Svarīgi arī tas, ka visā valsts teritorijā tika ieviesta vienota grieķu monetārā sistēma. Attīstījās un uzplauka arī tirdzniecība. Tāpat tālāk pastiprinājās verdzības attiecības. Notika arī kultūras un zinātnes tālāka attīstība.

    Pēc Aleksandra nāves šī lielā valsts sabruka. Tās teritorijā izveidojās vairākas mazākas valstis ar verdzības iekārtu.

    Rietumos Apenīnu pussalā 3. un 2. gadu simtenī p.m.ē. sevišķi strauji sāka attīstīties Romas impērija. Romieši nodibinot savi Impēriju, izmantoja visu to, ko bija sasnieguši grieķi.

    Roma attīstījās vēlāk nekā citas jau aplūkotās valstis. Romas valsts saimniecība balstījās uz milzīgas vergu masas izmantošanu. To skaits bija nemitīgi jāpalielina. Tos ieguva karu, parādu un pirātisma rezultātā. Galvenais tomēr bija kari, kas deva ļoti daudz vergu. Tāpēc vergi bija lēti. Bija valsts un privātie vergi. Valsts izmantoja vergus ūdensvadu, lielu celtņu, ceļu būvniecībā. Privātie īpašnieki izmantoja vergus amatniecībā, lauksaimniecībā un arī kā kalpotājus mājsaimniecībā. Pilsētu vergi bija krāsotāji, amatnieki, audēji u.c. Laukos vergus izmantoja lielajās vergturu saimniecībās – latifundijās.

    Romā verdzība kā ekspluatācijas forma sasniedza savu visaugstāko līmeni, jo, pirmkārt, vergu bija ļoti daudz un, otrkārt, to ekspluatācija bija ļoti nežēlīga. Vergi tika uzskatīti par runājošajiem darba rīkiem.

    Romas impērijai sabrūkot, mazinājās pilsētu loma, panīka tirdzniecība un amatniecība. Vergturu saimniecības kļuva neizdevīgas, un to īpašnieki sadalīja un iznomāja zemi.

    Vergturu saimniecības un līdz ar to Romas impērijas sabrukuma rezultātā Rietumeiropā sāka pakāpeniski veidoties feodālisms.

    Romas impērijas vēsturiskā loma bija tā, ka tā no Grieķijas u.c. zemēm saņemto ražošanas prasmi nodeva tālāk viduslaikiem. Zinātnes un ražošanas laukā Romas zinātnieki arī paši tālāk attīstīja matemātiku, astronomiju, celtniecību, lauksaimniecību, tiesību zinātnes. Celtniecībā romieši jau pielietoja blokus, trīces, polispastu. Cēla lielus ūdensvadus, cirkus, tempļus, būvēja ceļus. Lauksaimniecībā jau izmantoja arklu. Lauksaimniecībā starp nozarēm pastāvēja arī plaša specializācija. Plaši Romas impērijā attīstījās amatniecība un tirdzniecība, bija uzplaukušas pilsētas.
Romas impērija deva nozīmīgu ieguldījumu saimniecības attīstībā.