Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

     Saimnieciskās attīstības gaitu raksturo ekonomiskās sistēmas, kas vēsturiski nomainījušas viena otru. Tādas ekonomiskās sistēmas ir pirmatnējā kopienas iekārta, verdzības iekārta, feodālisms, jeb agrārais laikmets, klasiskais kapitālisms un mūsdienu, jeb postindustriālā, ekonomika.

   Saimnieciskās attīstības vēsturi nosaka gan ideju attīstība, nosaka arī pati valsts vai tie ģeogrāfiskie apstākļi, kādi pastāv konkrētā zemē, un it īpaši nosaka sabiedriskās attīstības gaita, nosaka cilvēku eksistencei nepieciešamo materiālo un garīgo labumu ražošanas veids, to radīšanas procesa raksturs. Cilvēku sabiedrības attīstībā progresīvām idejām ir ievērojama loma. Savukārt tās pašas dzimst uz noteiktu ekonomisko apstākļu bāzes. Ideju un uzskatu un tautas saimniecības attīstība ir cieši saistītas. Attīstot savu materiālo ražošanu un savus savstarpējos saimnieciskos sakarus, cilvēki līdz ar šo savu īstenību pārveido savu domāšanu un savus uzskatus.

    Politikas, tiesību, filozofijas, literatūras, mākslas utt. attīstība ir lielā mērā dibināta uz ekonomisko attīstību. Tanī pašā laikā visas tās ietekmē viena otru un arī ekonomisko pamatu. Vēsturiskā pieredze liecina, ka atsevišķu lielu personību subjektīvā griba sekmīgāk īstenojas tad, ja ir ievērota ražotājspēku attīstības gaita un ekonomiskie likumi. Ekonomikas vēsturi veido cilvēki, veido paši ražotāji, taču veido, izmantojot sasniegto ražošanas spēku attīstības līmeni un pakļaujoties objektīvo ekonomisko likumu prasībām. Arī valsts varas loma tautas saimniecības attīstībā ir nosacīta. Valsts varas piekoptā ekonomiskā politika būs sekmīga tikai tad, ja tā atbildīs jau sasniegtajam sabiedriskās ražošanas attīstības līmenim, ja tās veicinās sabiedriskās ražošanas tālāku attīstību, ja tās nodrošinās ekonomisko likumu prasību ievērošanu, un gala rezultātā sekmēs iedzīvotāju saimniecisko un garīgo interešu saskaņošanu. Tomēr valsts ekonomiskā loma visos laikmetos nav vienāda.

 Iepazīstoties ar sabiedrības attīstības vēsturi, mēs redzam, ka ģeogrāfiskās vides loma ir nozīmīga, bet nav noteicošā. Galvenais noteicošais faktors, tomēr ir pašu cilvēku aktīvā darbība un tās rezultātā ražošanas rīku attīstība. Ģeogrāfiskā vide mainās ļoti lēni, sabiedriskā ražošana turpretī ātri, pie tam arvien pieaugošos tempos.

    Analizējot cilvēku saimnieciskās darbības vēsturi ir jāievēro šādi nosacījumi: jāievēro, ka aplūkojot atsevišķus vēsturiskus faktus, procesus, notikumus, tie jāpēta nevis izolēti, bet jāanalizē to savstarpējā sakarībā un mijiedarbībā; tautas saimniecības vēsture jāskata kā nemitīgs attīstības process. Arī tautas saimniecības, tāpat kā vispārējās vēstures studijās svarīga loma ir notikumu, procesu un laikmetu periodizācijai. Tās pamats savukārt ir izvēlētie kritēriji. Tie var būt gan sasniegtais ražotājspēku attīstības līmenis un sabiedrībā valdošās ekonomiskās attiecības, gan arī vispārējās vēstures periodizācijā izmantotie cilvēku sabiedrības civilizācijas un kultūras sasniegtā līmeņa paši būtiskākie rādītāji.