Mācību metožu vārdnīca (apkopoja D.Kalniņa, L.Mackēviča)

Skolotājs izstrādā skolēniem patstāvīgi veicamo mācību uzdevumu vienā vai vairākos mācību priekšmetos un izveido klasē vairākus mācību centrus. Sākumā skolēni var izvēlēties, kurā mācību centrā darboties, bet noteiktā laika posmā(mācību stunda, diena, nedēļa) ir jāveic visos mācību centros paredzētie uzdevumi. Šī metode attīsta patstāvīga darba prasmi un sociālās prasmes.

Kāda ārpusskolas pasākuma, objekta vai darbības vietas apmeklējums, lai iegūtu informāciju, padziļinātu mācību satura apguvi, integrētu dažādos mācību priekšmetos gūtās zināšanas un attīstītu sociālās prasmes. Pirms mācību ekskursijas skolēni individuāli, pāros vai grupās saņem darba uzdevumu, kurš jāveic ekskursijas laikā. Pēc ekskursijas skolēni apkopo paveikto(ekskursijas dienasgrāmatā, fotoalbūmā, avīzē, darba lapā...) un informē par to citus klases biedrus.

Skolotājs vai skolēns apzināti izraisa pētāmo parādību dabiskos vai mākslīgi radītos kontrolējamos apstākļos. Skolēni izvirza hipotēzi, izvēlas mainīgos faktorus, vienu vai vairākas reizes atkārto mēģinājumu, precīzi fiksē apstākļus un to izraisītās sekas, izdara secinājumus par novēroto, rakstiski apkopo rezultātus. Šī metode ļauj iepazīt kādu parādību praktiski pētnieciskā ceļā, attīsta novērošanu, datu iegūšanas, kritiskās domāšanas, problēmu risināšanas un sadarbības prasmes.

Mnemonika – sakarību meklēšana, lai veicinātu iegaumēšanu. Darbības veicamas četros soļos.

1.pasvītrošana, uzskaitīšana, sarakstu sastādīšana, vizualizēšana.

2.sakarību meklēšana – iepazīšanās ar materiālu un sakarības veidošana, izmantojot atslēgas vārdus, aizstājējvārdus un savienotājvārdus.

3.sensoro tēlu paplašināšana – smieklīgu asociāciju un pārspīlējumu izmantošana, tēlu otrreizēja izskatīšana.

4.materiāla atkārtošana, līdz tas pilnībā iegaumēts.