Roberts Škapars. Pilnīga konkurence, monopols, monopolstiskā konkurence un oligopols. Teorija. (e-grāmata)

Jau apskatījām tirgus modeli, kad tā abas puses pārstāv ļoti daudzi dalībnieki, t.i., tie dar­bojas pilnīgas (homogēnas) konkurences apstākļos. Taču mēdz būt pretēja galējā tirgus forma – monopols, un tas veidojas gadījumos, kad tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes:

1. vienā tirgus pusē ir tikai viens dalībnieks – pircējs vai pārdevējs, tātad atbilstoši ir izveidojies pieprasījuma vai piedāvājuma monopols. Kā īpaša tirgus forma ir aplūkojams gadījums, kad abās tirgus pusēs ir pa vienam dalībniekam un monopols ir abpusējs (duopols);

2. tirgus nemonopola daļu pārstāv daudzi dalībnieki, kuru ietekme uz tirgus cenu, tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā, ir niecīga;

3. monopolists atšķirībā no pilnīgas konkurences tirgus, kur preces cena ir konstants lielums, var brīvi mainīt to, jo tā individuālais piedāvājums (piepra­sījums) ir arī tirgus piedāvājums (pieprasījums);

4. īsts monopols iespējams tikai tad, ja tirgū nav preces, ar kuru ir aizstājama monopolprece vai kura ir līdzīga tai lietošanas īpašību ziņā;

5. pircējs un pārdevējs ir pilnīgi informēts par tirgu, jo piedāvājuma monopolists zina visu par savas preces pieprasījumu, savukārt pieprasījuma monopolistam ir visas ziņas par vajadzīgo preci. Tirgus dalībniekiem, kas pārstāv nemonopola pusi, ir pilnībā zināmas preces cenas.

Tā kā monopolpeļņa parasti ir augsta, tas stimulē citus ražotājus ražot šo mono­polpreci vai tās aizstājpreci, tāpēc monopols bieži vien nav ilgstošs. Monopolā ir apgrūtināta pārējo tirgus dalībnieku iesaistīšanās tirgū. Turklāt monopolists cenšas saglabāt savu monopola varu ar dažādiem pasākumiem. Piemēram, monopolstāvokli var nodrošināt atklājums, par kuru saņemts patents un kurš dod iespēju ražot jaunu preces veidu, kuram nav aizstājēju. To kādu laiku aizsargā likums. Pēc patenta aizsardzības termiņa beigām parasti rodas ļoti daudzi konkurenti, kas arī sāk ražot šo preci vai sniegt pakalpojumus, un monopols pārstāj eksistēt.

Monopolu var iedibināt arī valsts, pārņemot savā pārziņā svarīgas tautsaim­niecības nozares, kas nodrošina visas vajadzības vai arī dod valstij ienākumus. Piemēram, Latvijā 1930. gadā bija linu, spirta, cukura, labības monopoli. Arī pašreiz Latvijā pastāv spirta monopols.

Ir nozares, kurās lielo investīciju dēļ parasti var darboties viens liels uzņēmums, kas preci ražo vairumā vai sniedz pakalpojumus plašam patērētāju lokam un apmierina dotās preces vai tirgus pieprasījumu. To sauc par dabīgo monopolu. Parasti tas darbojas valsts uzraudzībā. Piemēram, pašreiz Latvijā tādi ir Latvijas Dzelzceļš, va/s Latvijas Gāze, SIA Lattelekom, va/s Latvenergo u.c. uzņēmumsabiedrības. Ja šādas uzņēmumsabiedrības sadalītu vairākos mazākos uzņēmumos, tad pieaugtu to ražoto preču un pakalpojumu vidējās izmaksas; tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.

Sevišķa monopola forma ir kolektīvais monopols, kad uz līguma pamata apvie­nojas atsevišķi uzņēmēji, lai novērstu savstarpējo konkurenci. Šādas monopol­apvienības sauc par karteļiem. Piemēram, Latvijā 1928. gadā tika nodibināts alusdarītavu kartelis. Tā dalībnieki vienojās par pārdošanas cenām, kā arī galvenajiem produkcijas pārdošanas virzieniem. Daži Latvijas uzņēmumi piederēja arī ārzemju karteļiem. Piemēram, Liepājas linoleja fabrika šī gadsimta divdesmitajos gados bija pakļauta starptautiskajam linoleja kartelim.