6.1. Tirgus jēdziens

Saimnieciskā vienība savu vajadzību apmierināšanai patērē dažādas preces. Tās iegūst divējādi – vai nu pilnībā izgatavo pati tā sauktajā naturālajā jeb eksistenci nodrošinošajā saimniecībā, vai arī specializējas un ražo noteiktu preci. Saražotā produkta pārpalikumu iemaina pret nepieciešamām cita veida precēm. Ražošanas specializācija un darba dalīšana ir progresīvāka saimniekošanas forma nekā naturālā saimniecība, jo darba ražīgums tajā ir augstāks. Tāpēc priekšroka tiek dota maiņas jeb tirgus saimniecībai, jo specializācija rosina vienam saimnieciskajam subjektam mainīt preces ar otru, parādās jauns ekonomisks jēdziens – tirgus. To definēt nav vienkārši, jo mūsdienu ekonomikas apstākļos pircējs un pārdevējs preču pirkšanas, pārdošanas un maiņas darījumus nesaskaņo norobežotā telpā, kā mēs ikdienā saprotam tirgu, bet arī ar dažādu sakaru ierīču (pasts, telefons, telefakss, datoru tīkls u.c.) starpniecību. Tādējādi tirgu var definēt šādi: tirgus ir vieta jeb sfēra, kurā notiek preču pirkšanas, pārdošanas vai maiņas darījumu saskaņošana. Shematiski tas parādīts 6.1.1. attēlā.

6.1.1.


6.1.1. attēls. Tirgus veidošanās



6.1.1. Pirkšanas – pārdošanas darījumu saskaņošana tirgū


6.1.1_tab

Atkarībā no tā, kādā – plašā patēriņa preču vai ražošanas faktoru tirgū notiek darījumu (rīcības) saskaņošana, mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan pircējs, gan pārdevējs (6.1.1. tabula).