Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata). Kopējā daļa "Ekonomika", "Biznesa pamati", "Aktuālās ekonomikas un biznesa problēmas".

1.9. Tautsaimniecības aprite

Tautsaimniecībā nemitīgi norisinās dažādi sarežģīti procesi, kas veido plašā patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanas faktoru (resursu) un naudas apriti. Šai apritei piemīt noteiktas likumsakarības (1.9.1. attēls).

Shēmā kā tautsaimniecības pamatvienības tiek aplūkoti divi saimnieciskie subjekti: mājsaimniecība (patērētājs) un uzņēmums (ražotājs, pārdevējs). Pastāv privātās un sabiedriskās mājsaimniecības.

1.9.1.

1.9.1. attēls. Tautsaimniecības aprites shēma


Privātā mājsaimniecība ir saimnieciska vienība, kas sastāv no vienas vai vairākām personām, kuru funkcijas ir patērēšana un ražošanas faktoru piedāvāšana. Privātās mājsaimniecības ir arī organizācijas, kurām nav raksturīga peļņas gūšana. To skaitā ir arodbiedrības, baznīcas, kultūras un sporta biedrības, zinātniskās un labdarības organizācijas. Šo saimniecisko subjektu kopējā pazīme ir tā, ka savā saimnieciskajā darbībā tie orientējas uz patēriņu. Līdzekļus patēriņam tie gūst, saņemot samaksu par ražošanas faktoriem vai arī brīvprātīgus maksājumus (ziedojumus).

Sabiedriskās mājsaimniecības ir valsts un pašvaldību budžeti, kas saņem līdzekļus patēriņam no sabiedrības nodokļu veidā.

Mikroekonomikā ar jēdzienu mājsaimniecība parasti saprot tikai privāto mājsaimniecību, un tā tiek skatīta kā saimniecisks subjekts, kura izturēšanās un mērķis ir tipisks vairākumam privāto mājsaimniecību. Mājsaimniecību, kas sastāv no vairākām personām, un organizācijas ar privātu mājsaimniecības raksturu uzskata kā vienu saimniecisko vienību, lai gan to ienākumi veidojas no vairāku personu ienākumiem vai arī vienai personai ir vairāki ienākumu avoti, jo patēriņa preces tiek piedāvātas kopīgi.

Mājsaimniecību raksturo dažādi rādītāji. Viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem rādītājiem ir mājsaimniecību ienākumi. Tie var veidoties kā samaksa par piedāvātajiem ražošanas faktoriem, piemēram, par darbu, vai no mājsaimniecības rīcībā esošā īpašuma. Taču praktiski netiek skatīti tādi rādītāji kā ģimenes stāvoklis, izglītības līmenis u.c. Netiek skatīta mājsaimnieču, kā arī citu ģimenes locekļu kopējā ražīgā darbība ģimenes ietvaros. Saimnieciskās vienības, kas peļņas nolūkos sniedz pakalpojumus uz ārieni (ārsti, juristi u.c.) vai ražo preces (mājamatniecība), vērtē kā uzņēmumus.

Uzņēmums ir saimnieciskā vienība, kas sniedz pakalpojumus vai ražo preces tirgus vajadzībām un orientē savu darbību uz peļņas gūšanu. Šajā grupā ieskaitāmi kā privātie tirdzniecības, ražošanas, pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi, lauku saimniecības, mājamatniecība, tā arī valsts uzņēmumi, pasts, dzelzceļš, valsts un privātās bankas u.c. saimnieciskās vienības.

Saimniekošanas galvenais mērķis ir pieprasījuma apmierināšana, tāpēc mājsaim­niecība un tās patēriņš ir mikroekonomikas priekšplānā. Līdz ar to mājsaimniecība ir uzskatāma par primāru, bet uzņēmums par sekundāru saimniecisku vienību.

Kā redzams tautsaimniecības aprites shēmā (1.9.1. attēls), mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan piedāvātāji, gan pircēji. Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tas ir raksturīgi galvenokārt tirgus ekonomikai, kur lielākā daļa nacionālo bagātību ir koncentrēta privāto majsaimniecību rokās. Tās mājsaimniecības, kuru privātīpašumā nav tādu ražošanas faktoru kā zeme un kapitāls, var piedāvāt darbaspēku, un par to saņemt samaksu algas veidā. Par pārdotiem ražošanas faktoriem saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad šajā gadījumā mājsaimniecība ir pircējs, bet uzņēmums pārdevējs. Preču pārdošanas rezultātā iegūtos līdzekļus uzņēmums izmanto ražošanas faktoru iegādei, kā arī, ja līdzekļu ir pietiekami, ražošanas paplašināšanai un modernizācijai. Šajā gadījumā uzņēmums ir pircējs, bet mājsaimniecība – pārdevējs.

Valsts var būt gan patērētājs (sabiedriskā mājsaimniecība), gan ražotājs. Valstij kā ražojošam subjektam piemērojami tie paši saimnieciskās darbības principi kā privātajam uzņēmumam. Parasti valsts pilda ražojošā subjekta funkcijas triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, dažu produkcijas veidu ražošana ir nerentabla, taču valstij nepiecie­šama, piemēram, jānodrošina apgāde ar militārām precēm valsts aizsardzībai. Otrkārt, valsts pārņem savā pārziņā dabīgos monopolus, kuri parasti veidojas svarīgākajās iedzīvotāju komunālās apgādes nozarēs (elektrības, gāzes, ūdens apgāde), un transporta nozares (dzelzceļš, pasta pārvedumi, aviācijas pakalpojumi, pilsētas transporta tīkls). Treškārt, valsts pārņem savā pārziņā rentablos uzņēmumus, kurus valsts un sabiedrības interesēs ir izdevīgi turēt valsts pārziņā.


1.9.2.


Raksturīgās pazīmes

  • Orientācija uz peļņas gūšanu

  • Preču ražošanas izmaksu pazemināšana

  • Patēriņa preču piedāvājums

  • Ražošanas faktoru pieprasījums

  • Nav orientācijas uz peļņas gūšanu

  • Patēriņa preču pieprasījums

  • Ražošanas faktoru piedāvājums



1.9.2. attēls. Mikroekonomikā aplūkojamo saimniecisko vienību iedalījums un raksturīgās pazīmes


Valsts var būt arī neražojošs saimnieciskais subjekts (sabiedriska mājsaim­niecība). Valsts darbības tradicionālais sektors ir sabiedrisko vajadzību finansēšana un sabiedrisko interešu ievērošana. Ir virkne individuālo vajadzību, kuras valstij individuāli arī jāapmierina, pirmām kārtām izglītība, veselības aizsardzība un tiesiskais nodrošinājums. Līdzekļus iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai valsts saņem nodokļu veidā, no kredītiem un valsts uzņēmumu peļņas.

Mikroekonomikas teorijā skatīto galveno saimniecisko vienību klasifikācija ir atspoguļota 1.9.2. attēlā.